Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

514.

No: Raimonda       Temats: fakti

?←      2014. gada 10. maijs 12:45:31

19 sausi fakti un jautājumi

 

1. Odesā pēc futbola spēles futbola huligāni uzbruka Antimaidana (klasiski saukti par „separātistiem”) nometnei.

2. Ukrainas federālisma atbalstītāji atkāpās uz Arodbiedrību ēku un paglābās tur. Nevardarbīgi.

3. Futbola huligāni uzbruka Arodbiedrību ēkai, ēka tika aizdedzināta. Liesmu un dūmu dēļ bojā gāja vairāk kā 40 Cilvēki.

4. Policija un ugunsdzēsēji nepamatoti kavējās un neiejaucās. Par to amatpersonas ir atbrīvotas no darba.

5. Ir izplatīti fotoattēli, kuros it kā redzams „separātists”, kas ar „kalašņikovu” šauj uz Ukrainas vienotības atbalstītājiem, izmantojot milicijas aizsegu. Kaut gan faktiski milicija Odesā darbojās tieši maidanistu pusē.

6. Uzbrucēju vidū cietušo nav.

7. Bojāgājušie tika apsegti ar Ukrainas karogu un vizuāli izplatīti pasaules medijos. Tāpēc visi uztver šos bojāgājušos kā jaunās Kijevas varas atbalstītājus un uzsver Krievijas lomu vardarbības eskalācijā.

Kas patiesībā notika Odesā 2014.gada 2.maijā???


***

1. Latvijai nav savu energoresursu pietiekamā apjomā, kā rezultātā liela daļa fosilā kurināmā, t.sk. gāzes tiek iepirkta. Tai skaitā no Krievijas.

2. Latvijas amatpersonas ir tikušās ar augstām ASV amatpersonām enerģētikas jomā.

3. Pēc ministru prezidentes L.Straujumas tikšanās ar ASV amatpersonām, ir izskanējis paziņojums par gatavību sākt ASV gāzes piegādes kā alternatīvu Krievijas gāzes piegādēm uz Latviju.

4. Energoneatkarība nozīmē, ka valsts vai nu pati iegūst nepieciešamo enerģiju, vai iegādājas to dažādos tirgos tādējādi, ka neviens no tirgus dalībniekiem nespēj atsevišķi diktēt piegāžu nosacījumus, tādējādi ietekmējot valsts attīstības virzienu. Šobrīd galvenais piegādātājs ir viens – Krievija, nākotnē paredzams, ka pamata piegādātājs būs ASV. Tātad energoneatkarības nebūs.

5. Pirmsākumā ir apgalvots, ka cena ir „konkurētspējīga”. Dažas dienas vēlāk ir paziņots, ka ASV gāzes piegādes cena var būt pat zemāka, nekā Krievijas gāzes cena.

6. Ir paziņots, ka pirmās gāzes piegādes iespējamas jau 2015.gada janvārī.

7. Latvijai nav sašķidrinātās gāzes termināla. Un nav laika to uzbūvēt.

8. Latvijai nav gāzes vada ar ASV. Un nav laika to uzbūvēt.

9. Latvijai ir gāzes vads. Tomēr „otrā pusē” ir Krievija. Latvijai ir arī iespēja sasaistīt vietējos tīklus ar ES tīkliem.

10. Ukrainā ir gāzes vads uz ES. Tas tagad pieder ASV uzņēmumiem.

11. Ukrainā ir pieejamas gāzes iegulas, kas nodotas koncesijā ASV uzņēmumiem. Pārdošanas brīdī tā būs ASV gāze.

12. „Konkurētspējīga cena” darījumu pasaulē nozīmē, ka cena ir aptuveni tāda pati vai zemāka, bet piegādes un apmaksas noteikumi tādi paši vai labāki. Pie tam, komercdarbības ietvaros pārdevēja peļņa no darījuma ir objektīvs kritērijs.

Paturot prātā, ka transportēšanas un ieguves izmaksas ir aptuveni salīdzināmas visos apkārtējos tirgos, tad piegādei jābūt aptuveni tādā pašā veidā un no aptuveni tāda paša attāluma kā Krievijas gāzei. Piemēram, no Ukrainas.

 

Vai šie notikumi ir saistīti?



1 sausa atbilde.

 

            Ir jābeidz izlikties par naiviem un neko nesaprotošiem patērētājiem.

            Ir jāatzīst objektīvi notiekošais.

Ir jābeidz mierināt sevi ar domu, ka tas JŪS VISUS neskar.

            Ir jāatzīst, ka NATO ir nepieteikta kara stāvoklī ar Krieviju.

            Ir jāatzīst, ka tagad, 2014.gada maijā, ir „1941.gada maijs”!

           

Vēsture atkārtojas it visā. Latvija atkal ir vienas karojošās puses iesaistīta karā (Latvija ir NATO dalībvalsts) un kā karā iesaistītās valsts iedzīvotāji latvieši tādēļ atkal piedzīvos visu to pašu, ko jau ir piedzīvojuši 2.pasaules karā! 1941.gadā uzbrucēji ar atrotītām piedurknēm, karogiem plīvojot un Gēbelsa propagandas runu iedvesmotiem prātiem, „ātrā uzvarošā kara” gaidās kvēlojot, iebruka Krievijā. Tur viņus gaidīja „ģenerālis Ziema”, Maskava, Ļeņingrada, Staļingrada, Kurska, Kurzemes katls un 1945.gada 9.maija Berlīne.

           

Pēc 1941.gada vienmēr nāk 1945.

 

„1941.gadā” visi Cilvēki dalās divās daļās. Vieni domā, ka tagad esošais „1941.gads” ir sācies, lai turpinātos mūžīgi, nekad nebeigtos un tagad vienmēr būtu viens vienīgs „1941.gads”! Otri jau pirms „1941.gada” Zin, ka tas būs un Zin, ka būs arī „1945.gads”. Protams, abās pusēs daudzi mirst „1945.gadu” nesagaidījuši.

Vieni mirst, nesaprotot, kāpēc viņu „1941.gads” nepiepilda Gēbelsa runu solīto un kāpēc viņu „1941.gads” viņiem te tagad beidzas. Otri mirst zinot, ka viņu „1945.gads” būs neatkarīgi no tā, vai viņi to sagaidīs vai nē. Tāpēc pēc nāves viņi nonāk dažādās cerību valstībās. Pirmie dzīvo pievilto cerību laukos, bet otrie uzvaras cerību kalnos. Pēc kara visi dzīvie ir vienā pasaulē, bet divās dažādās dzīvēs. Pirmajiem ir sagrauts viss, kam viņi ticēja un ko lika savas dzīves pamatos, bet otrajiem ir piepildījies viss, kam viņi ticēja un tagad atliek tikai atjaunot kara sagrauto. Viņu dzīve ir ieguvusi jaunu jēgu.

Pirmajiem nekā ko atjaunot nav un tāpēc viņu dzīves ir zaudējušas katru jēgu un vajadzību pie tādas dzīves turēties. Tāpēc viņiem neatliek nekas cits, kā vien meklēt pašiznīcināšanās ceļus – to, ko šī civilizācija tagad dara. Viņu pašiznīcināšanās ir viņu sakāves rūgtuma, vilšanās un atriebības kāres izraisīta. Viņu naids, neatrodot izeju, sagrauj viņus pašus. Tāpēc tie, kuri pieskaita sevi zaudētājiem, pašiznīcinās visos iespējamos veidos, bet uzvarētāji vienmēr redz jaunas dzīves iespējas.

 

Uzsākt kārtējo karu pret Krieviju ir labs, drošs un vēsturiski pārbaudīts pašiznīcināšanās veids.

 

Uzbrucēji vienmēr saskaita karojošo pušu kareivjus, tankus, lidmašīnas, savus un iegūstamos resursus (kari vienmēr ir par resursiem) saraksta „patriotiskas” grāmatas, safilmē sevi iedvesmojošas, bet upuri pazemojošas un nomelnojošas filmas, sacer politiski un nacionāli pareizas, kvēlas runas, paceļ vispatriotiskākos un humānākos lozungus, saorganizē savas 5.kolonnas (sapulcina un uzpērk visāda lieluma nodevējus), bet tā arī nekad nesaprot, ka Uzvaru šajā karā nenes lielgabali, bumbas un propaganda vai rūpnieciskais potenciāls.

Uzvara šajā karā jau pirms tā sākšanas ir Gara pasaulē lemta un piešķirta. Tā ir tikai jāizcīna un savām dzīvībām jāizpērk! Uzbrucēji vienmēr domā, ka nogalinot pretinieku, viņi pērk savu uzvaru. Tieši otrādi – viņi palīdz Krievijai samaksāt viņas Uzvaras cenu.

 

Tad, kad viss ir samaksāts, tad nāk Uzvara.

 

***

            Šis maidans Ukrainā sākās kā „Eiromaidans” – Eirosavienībā pārdoties kārās hohluškas un košļenes apgremojušies blogeri ASV vadībā sasauca visu pilsētu naivuļus (un bomžus) uz „bezmaksas” eirolabumiem un uz oligarhu apmaksātu cīņu pret oligarhu varu (nu akurāt kā Zatlers pret oligarhiem Latvijā!). Visus saaicināja izpildīt ASV rakstītu un ES režisētu teātri – „Ukrainas atbrīvošanās no...” Daudzpunktu vietā katrs maidanists un „atbrīvotājs” varēja ierakstīt kādu, no kā viņš gribētu „atbrīvoties”. Galvenais bija „būt kopā” (nu akurāt kā Sudrabai...) un cīnīties – par vai pret, nav svarīgi – galvenais ir aizvien pacelt „cīņas garu” un to nepārtraukt.

Pamazām maidans no cīņas „par Eiropu” pārvērtās cīņā pret „moskaļiem” un visā pilnībā atklājās cīņā pret „koloradiem”. Par „koloradiem” viņi – „Ukrainas vienotības aizstāvji” (kā viņus sauc NATO propagandisti), bet patiesībā Ukrainas nacistu vienību kaujinieki sauc tos, kuri, atbildot uz nacistu un „labā sektora” simbolikas nēsāšanu un viņu saukļiem - „moskaļus uz nažiem”, ņēma sev par pazīšanās zīmi Jura krusta melni-oranžās lentītes.

Pilnīgi pamatoti. Ja maidanisti sevi apzīmē, iezīmē un uzstāda par iepriekšējā kara zaudētājiem – nacistiem, un ar to pašu, runājot par Ukrainas vienību, darbos to sašķeļ divās daļās (iepriekšējā karā zaudētājos un uzvarētājos, bet krievus pēc nacionālās piederības vai politisko uzskatu dēļ noliek ienaidniekos), tad, protams, ka karu uzvarējušā zemē (savā zemē) kara uzvarētāji sevi iepretī zaudētājiem iezīmē ar savas uzvaras zīmi – Jura krusta lentu.

 

Jura lentīte parādījās kā atbilde uz nacistu ideoloģijas reabilitāciju (ar NATO valstu atbalstu), simbolikas un tās „varoņu” atklātu demonstrāciju.

           

Lai nomelnotu Krieviju (NATO propagandas mašīna strādā pret Krieviju), viņus sauc par prokrieviskiem un separātiskiem. Tas ir dīvaini, jo viņi ir krievi krievu zemē („Ukraina” ir vēsturisku un politisku spekulāciju, kompromisu un mahināciju tirgus auglis. Politisks frankenšteins.) „Ukrainā”, un tur pārstāv to „Ukrainu”, kura karā uzvarēja hitlerisko Vāciju.

 

            - Tad kāpēc Eiropā šos ukraiņu nacistus, kuri sevi pozicionē par Hitleram uzticību zvērējušo benderiešu pēctečiem, nesauc par prohitleriskiem vai provāciskiem (ņemot vērā to, ko nupat Vācija ir reāli nolaupījusi Ukrainai – tās metalurģiju un ogļu baseinu Donbasā) vai proamerikāniskiem, kuru gāzes tirgu – paši savas zemes izlaupīšanu tagad aizstāv?

            Tas tā dīvaini skan – prokrievisks krievs!

 

            - Kāpēc krievam būtu jābūt proamerik, provāc, prožīd vai propoliskam savā dzimtajā Kijevas Krievzemē?

 

            Prokrieviskie krievi ir paši par sevi – viņi grib būt krievi un netikt pārukraiņoti, pāramerikanizēti (kas reāli tomēr notiek) vai citādi pārtaisīti. Prokrieviskajiem krieviem ir vienalga kur dzīvot – „Ukrainā” vai Krievijā, ja vien viņi var būt tas, kas viņi ir – krievi un dzīvot tur, kur ir dzimuši un auguši – senā, vecā Krievijas un krievu zemē – savu senču dzīves vietā! Tāpēc norādījums uz viņu prokrieviskumu ir klaji propagandisks un melīgs, jo liek domāt par citas valsts interešu (kā to dara visi „prolatviskie” „latvisko” partiju deputāti Saeimā) lobēšanu. Ja viņi kaut kādā veidā tagad piesauc Krieviju, tad vienīgi tādā mērā, kā ar skaudību uzlūkojot Krimu, kurā tās iedzīvotāji tagad ir pasargāti no tādiem slaktiņiem, kāds notika Odesā.

            Separātismu viņiem pieraksta velkot tālāk paralēles ar notikumiem Krimā. Un pilnīgi nepamatoti (vismaz līdz notikumiem Odesā). Separātisms iestājas par kādas valsts daļas atdalīšanos, kas, redzot Ukrainā notiekošo un neatzīstot notikušā nacistiskā apvērsuma rezultātā Kijevā varu sagrābušo nacistisko šaiku par tiesīgu darboties Ukrainā, ir pilnīgi pamatoti, saprātīgi un savlaicīgi... Federālisms ir pilnīgi kaut kas cits. Federālisms ir decentralizēta valsts vara vienotā valstī.

           

Vācija ir federatīva republika.

           

Ukrainā ir Cilvēki, kuri iestājas par tādu pat tālāko Ukrainas valsts politisko iekārtojumu. Viņi piedāvā referendumu šī jautājuma izlemšanai. Viņi piedāvā balsot, balsis saskaitīt un tad redzēt cik iedzīvotāju ir par un cik pret to. Tā ir normāla demokrātiska demokrātiskas valsts politiskā dzīve.

 

- Kāpēc baskus nesauc par probaskiskiem?

- Kāpēc skotus nesauc par proskotiskiem?

Kaut gan tieši Skotija ir separātiska...

 

Kādi Cilvēki izvirza politisku ideju un aicina citus Cilvēkus par to nobalsot – izteikt savu viedokli par šo jautājumu.

Tāpat es varētu jautāt:

 

- Vai spāņi dedzinās baskus?

- Vai angļi dedzinās skotus?

- Kāpēc Odesā drīkst to, ko nedrīkst nekur citur Eiropā?

- Vai jau drīkst?

- Vai drīkst Rīgā, Jelgavā?

- Varbūt drīkst Olainē, Tukumā?

- Bet Cēsīs, kā ir Cēsīs?

- Vai Cēsīs arī jau drīkst...?

- Vai drīkstēja Odesā, tāpēc ka tie bija krievi?

- Tad jau laikam žīdus arī drīkstēja?

- Vai jau drīkst žīdus atkal...?

- Vai jau drīz drīkstēs...?

- Un tad jau laikam citus – arī latviešus drīz drīkstēs, ko?

- Vai latviešus drīkst drīkstēt dedzināt?

- Vai vāciešus drīkst drīkstēt...?

- Un, ja ukraiņi drīkst, vai tad latvieši arī kādu drīkst?

- Un kuru tad nedrīkst?

- Kāpēc ne amerikāni?

- Kāpēc ne Nolandi?

- Kāpēc ne Dimantu, Rinkēviču, Freiberģi vai kādu NATO ģenerāli?

- KĀPĒC NEDRĪKST?!

 

 

***

            Odesā it kā Ukrainas unitāristi – vienas politiskas idejas piekritēji slepkavoja it kā citas politiskas idejas – federālisma piekritējus. „It kā” tāpēc, ka tam, kas tur notika, nekāda sakara ar politiku – unitārismu vai federālismu nebija. Tieši otrādi – Odesas slepkavības notika tāpēc, lai notikumus Ukrainā izvestu ārpus katra politiska risinājuma lauka. Lai atņemtu jebkuru mierīgu risinājumu un tālāko kopdzīvi vienotā Ukrainā.

            Hatiņā nevar dzīvot kopā tur sadedzināto tuvinieki un sadedzinātāji. Tas vairs nav iespējams. Tas bija solis, ar kuru fašisms 2014.gadu atcēla atpakaļ „1941.gadā”. Tagad atkal tas karš iet vaļā!

           

Tas ir kārtējais Kijevas nacistiskās šaikas solis uz ASV pasūtīto pilsoņu karu!

 

***

            2.maijā Ukrainā varu sagrābusī nacistu šaika ar NATO speciālistu atbalstu pārgāja pie nākošā stāvokļa destabilizācijas posma. Jau no paša maidana sākuma NATO (ASV) ietur kursu uz stāvokļa destabilizāciju, konfrontāciju un vardarbības eskalāciju. Tad, kad vēl bija iespējamas sarunas ar valdību un valdībai ar maidanizētajiem, NATO valstis izvērsa divdabīgu attieksmi pret notiekošo. Valdību aicināja uz sarunām, bet maidanizētos aktivizēja sarunu rezultātu un panākto vienošanos pārkāpšanai. Tad, kad maidans jau pieņēma atklāti vardarbīgu raksturu NATO (ASV) nemitīgi uzstāja (piespieda) uz to, lai valdība nelieto tās rīcībā esošo likumīgo spēku kārtības uzturēšanai valstī un vardarbības apturēšanai tad, kad to vēl varēja izdarīt, bet izvērsa melu kampaņu pret Krieviju..

            Ar ASV privāto armiju palīdzību un CIP speciālistu vadībā tika noorganizēta un realizēta milicijas darbinieku („Berkuts”) un maidanistu apšaušana. Oficiāli pasludinātie dati par bojā gājušajiem ir stipri samazināti.(Viena „patiesība” vienmēr ir Europai un pasaulei, bet pavisam cita pašiem sev Ukrainā.) Kijevā reāli bojā gājuši apmēram 500, bet dažādas pakāpes ievainojumus guvuši vairāk kā 1500 Cilvēku. Maidana organizētāji visādi centās palielināt upuru skaitu. Tā, piemēram, maidana pašaizsardzības vienību mediķiem maidana vadība atņēma ķirurģiskos instrumentus, pirmās palīdzības līdzekļus un medikamentus, kā rezultātā nomira daudzi sašautie, kuriem palīdzību varēja sniegt un viņus izglābt.

            Tad, kad maidans iegāja „karstajā” fāzē, ASV CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) to ņēma savā pilnīgā kontrolē un vadībā. Arī tagad visu Ukrainā notiekošo vada ASV caur saviem CIP speciālistiem, kuri ir aizņēmuši visu Ukrainas drošības komitejas ēkas trešo stāvu, kurā neielaiž pat Ukrainas drošības komitejas darbiniekus. Viņu vadībā notika „labā sektora” kaujinieku akcijas Ukrainā, kuru laikā tika izdarīti uzbrukumi karaspēka daļām un milicijai, un tur esošo ieroču sagrābšana. Tādā veidā „labais sektors” apbruņojās, bet ASV nemitīgi pieprasīja, lai valsts vara nekādā veidā pret viņiem nelieto spēku to atbruņošanai. Vēl vairāk – bruņotais maidans arvien vēl visā rietumu (NATO) presē un TV tika daudzināts par mierīgu un nevardarbīgu protestu. Tad, kad „Berkuta” darbinieki tika dedzināti un apšaudīti, Nolande uzstājās ar runu, kurā apjūsmoja maidanistu „ārkārtīgo savaldību viņu mierīgo protestu laikā”.

            Pēc pēdējās vienošanās parakstīšanas starp „opozīciju” un Janukoviču, Janukovičs bija gatavs atkāpties no amata un mierīgā ceļā (leģitīmi) nodot varu „opozīcijai”, bet ASV uzstāja uz vardarbīgu valsts apvērsumu, kā rezultātā tagadējā nacistu šaika ir gan neleģitīma, gan aptraipīta asinīm. Neviens normāls Cilvēks tādu šaiku nekad neatzīs par likumīgu un tai neuzticēsies. Arī pati šaika ir sevi sakompromitējusi ar kriminālnoziegumu – savējo un „berkutiešu” apšaušanu, un vardarbīgu varas sagrābšanu valstī. Tā vietā, lai atbruņotu „labā sektora” nacistu vienības un „maidana pašaizsardzības spēkus”, Kijevas šaika tos legalizē par „nacionālo gvardi”, apbruņo un papildina ar jauniem kaujiniekiem, piešķir smago bruņojumu.

            Visi politiskie eksperti viennozīmīgi un vienprātīgi atzīmē pilnīgi aplamo apvērsuma leģitimizācijas procesu. Visi norāda, ka ir milzīga kļūda tagad rīkot prezidenta vēlēšanas. Visi viennozīmīgi ir par to, ka bija jārīko Radas (parlamenta) vēlēšanas un tikai pēc tam jāvēl prezidents. Radas vēlēšanām būtu Ukrainas iedzīvotājus vienojoša procesa raksturs. Tajā, viņus vienojoši, tiek iesaistīti visi dažādo grupu pārstāvji, jo tiek nodrošināta viņu interešu pārstāvība politiskā procesā, bet prezidenta vēlēšanām ir šķeļoša un konfrontējoša procesa raksturs, jo tas saasina cīņu atšķirīgu grupu starpā par vienas grupas interešu pārstāvības iespēju.

            Teorētiski jābūt tā, ka to, ko drīkst Kijevā, to pašu drīkst arī citās Ukrainas pilsētās. Teorētiski būtu tā , ka, ja Kijevas maidans protestēja pret Janukoviča režīmu, tad citur drīkstētu (tāpat) protestēt pret Jaceņuka režīmu. Protestētāji Ukrainas dienvidos izgāja ar savām prasībām un redzējumu Ukrainas valsts vienotības saglabāšanai. Bet praktiski tie Ukrainas apgabali, kuros kompakti dzīvo krievi, tikai cenšas sevi pasargāt Ukrainā valdošās vardarbības apstākļos. Cilvēki cenšas saglabāt sevi no fiziskas iznīcināšanas. Politisko kustību aktīvistus arestē un izved uz Kijevas cietumiem. Valdošajos vardarbības apstākļos saprātīgākie krievi dibina pašaizsardzības zemessardzi. Un pareizi dara! Tā ir saprātīga rīcība apstākļos, kad valstī valda nacistu bandu terors!

Viņu prasības Kijevas (ASV) šaika neuzklausa. Ja Kijevā demonstrācijas pārauga maidanā, kas tika „sadzirdēts”, tad apstākļu loģika diktē tādu pat rīcību tāda pat mērķa sasniegšanai arī citās pilsētās. Tur tiek būvētas barikādes, sagrābtas pārvaldes ēkas (viss kā Kijevā!) un sūtītas vēstules uz Kijevu.

Kijevas nacistu šaika nekādās sarunās ar šo pilsētu protestētājiem nestājas. Vēl vairāk, tiem piedraud ar „moskaļus uz nažiem” izpildīšanu un nacionālās gvardes nacistuvienību izrēķināšanos ar protestētājiem Ukrainas dienvidaustrumos. Viņus tūlīt ar ASV sankciju sauc par „prokrieviskiem” un „separātiskiem”, kaut gan viņi nekādas Ukrainas sadalīšanas idejas nav pauduši.

            Tieši pretēji, viņi Ukrainas vienotības saglabāšanas iespēju saskata tās federalizācijā, jo saprot, ka tāda unitāra „Ukraina” vairs nepastāv (vieni tajā slepkavos citus) un pastāvēt nekad nevarēs. „Ukraina” caur to ir gājusi jau divreiz. Benderieši ir slepkavojuši „komuņākus” un „moskaļus”, bet pēc tam arī tos „hlopecus”, kuri nebija uz vienu roku ar benderiešiem. Viņi vienmēr atrada aizvien jaunus pretiniekus, kurus likvidēt ar ieroču spēku. Tā ir patoloģiska asinskāre un cietsirdība. Pat vācieši bija spiesti bremzēt viņu Ukrainas „tīrīšanas” cītību, kas kara sākumā diskreditēja Lielvācijas tēlu.

            Atbildei uz nacistiskās Kijevas šaikas teroru Ukrainas dienvidaustrumi izsludina pašpārvaldi – „Doņeckas republiku” un referendumu par tās juridisko statusu. Tā vietā, lai Kijevas šaika beidzot sāktu sarunas ar tās pārstāvjiem, viņi tos izsludina par teroristiem un sāk militāru armijas „pretterorisma” akciju, ar kuru faktiski sāk lozunga „moskaļus uz nažiem” praktisku izpildi, par ko atbildību uzliek Krievijai.

 

            Kijevas šaika neko nedara, lai situāciju risinātu mierīgā ceļā, bet tieši pretēji – dara visu, lai stāvokli saasinātu.

            ASV (NATO) virza Ukrainu uz pilnīgu sabrukumu un vardarbības haosu tajā – uz pilsoņu karu Ukrainā un gatavojas to pārsviest arī uz Krieviju.

            Ja to neizdosies izdarīt, tad NATO (ASV) sāks tiešu karadarbību Krievijas teritorijā.

            8.maijā notika „nacionālās gvardes” uzbrukums Krievijas robežpostenim.

Robežposteni – robežas pārejas punktu un muitas ēku apšaudīja un nodedzināja.

Par to rietumu (un Latvijas) ziņu kanāli klusē.

 

2.maija notikumus Odesā nevar apskatīt atrauti no visa notiekošā Ukrainā un ASV – NATO un Krievijas starpvalstu attiecībās, kuras ir vērstas uz pieaugošu Krievijas diskreditāciju, tās nacionālo interešu ierobežošanu un Krievijas kā valsts pilnīgu dezintegrēšanu un sagraušanu.

 

Tas ir karš pret Krieviju, kurā tiek mainītas metodes un līdzekļi, bet saglabāts tas pats mērķis – pilnīga Krievijas iznīcināšana.

 

Paši ukraiņu runasvīri norāda, ka: „Harkovā „kolorādus” iejauca pīrāgā, bet Odesā pīrāgu uzcepa”. Odesas notikumiem priekšvēsture meklējama nedēļu agrākajā vardarbīgajā uzbrukumā mierīgajam federālistu mītiņam Harkovā, kur futbola huligānu izskatā to izdarīja ukraiņu nacisti.

 

Nacisms – sevis pārākuma daudzināšana un naids pret visu un katru atšķirīgo ir futbola huligānu iekšējais saturs.

Futbola huligāni visā pasaulē ir vienādi.

Futbola huligānu iekšējā būtība ir naida uzturēšana un vardarbība katrā iespējā to realizēt.

Futbola huligānu kustību kultivēšana ir legāls veids kā uzkrāt naidu sabiedrībā.

 

Uzkrāto naidu vienmēr var izmantot un pavērst varai vai tās opozīcijai vajadzīgajā virzienā. Futbola huligāni ir jebkura ienaidnieka, jebkura spēka, kurš grib manipulēt ar vardarbības palīdzību 5.kolonna. Futbola huligāni vienmēr ir gatavi vardarbībai un slepkavībām, ja vien vara to viņiem pieļauj. Futbola huligāniem vardarbības uzsākšanai nav vajadzīgs iemesls. Viņos kūsā naids, kuru tie atbrīvos katrā izdevīgā brīdī pret jebkuru. Viņus ierobežo tikai varas spēks un iespējamās sankcijas.

Nesen kāds Vācijā dzīvojošs krieviski runājošs žīds – politisko zinātņu eksperts savā ASV bāzētajā un uz Krievijas demoralizāciju vērstajā, naidu, izvirtību un melus izplatošajā, Latvijā brīvi skatāmajā TV kanālā RTVi stāstīja par stāvokli Vācijā. Viņš stāstīja par Vācijā legāli reģistrētajām un nereģistrētajām naidu uzturošajām nacistu, antifašistu un visu novirzienu radikāļu grupām, kuru savstarpējās cīņas tiek novērstas tikai ar policijas spēka palīdzību.

Viņš atzina, ka šīs bruņotās bandas, ja vien tām ļautu varu, dažos mēnešos savstarpējo cīņu gaitā Vāciju atmestu atpakaļ 1945.gada sagrāves un sabrukuma līmenī. Eiropā aiz viedokļu plurālisma respektēšanas un uzskatu brīvības aizsega ir uzkrāts milzīgs savstarpējā naida lādiņš, kurš agri vai vēlu izlauzīsies vai arī to atbrīvos „kāds trešais spēks”, kurš būs ieinteresēts ieviest Eiropā savu „vadāmā haosa” taktiku (ASV ģeopolitiskā doktrīna).

Eiropa krāj akmeņus uz sava jumta. Eiropai, tāpat kā Zolitūdes „Maximai”, tās konstrukcijā ir ieliktas „skrūves bez stiprības”, uz jumta sanesti bruģakmeņi un trešais spēks (tāpat kā Zolitūdē) jau ir palaidis savu bezpilotnieku ar sprāgstvielas kravu, lai sagāztu akmeņu pārslogoto jumtu uz europiešu galvām.

 

Europā uzkrātais naida lādiņš tiks atbrīvots trešajam spēkam – ASV vajadzīgajā brīdī, vietā un veidā.

 

Ukraina ir tikai naida legalizācijas un „likumīga” pielietojuma demonstrācijas vieta.

Pret Krieviju kurinātais naids ir tikai veids, kā šo Eiropā uzkrāto naida potenciālu leģitimizēt.

Vēlāk ar to varēs manipulēt un virzīt jebkurā virzienā.

 

Ir izstrādātas tehnoloģijas kā ar to palīdzību šantažēt katras vajadzīgās valsts valdību. To parāda visu „krāsaino revolūciju”, „pavasaru” un maidanu vadāmība, vadīšana un gaita.

Arī Europa saņems savu „zilo” revolūciju, „varavīkšņu pavasari” un maidanu!

 

Harkovā fašisti izmantoja futbola huligānus diviem mērķiem. Pirmkārt, tas bija reālais triecienspēks politiskās opozīcijas apkarošanai (federālisti ir reālā Kijevas nacistu šaikas (ASV) politiskā opozīcija) un otrkārt, tie ir grēkāži, uz kuriem Kijevas (ASV) nacisti vienmēr var novelt vainu par notikušo asinsizliešanu Odesā.

Odesā notikušo slepkavību plānošana notika Kijevā CIP speciālistu kabinetos.

Reālie izpildītāji bija Ukrainas iekšlietu ministrija, Ukrainas drošības komiteja un maidana „pašaizsardzības spēku” sotņas ar „labā sektora” aktīvistu atbalstu.

Tiešo situācijas vadību uzticēja Odesas milicijas priekšniekam, kurš personiski instruēja izpildītājus, uzraudzīja un vadīja šo akciju.

Provocējošā spēka funkciju izpildīja milicijas specvienības „Dņepra” kaujinieki.

Slepkavoja maidanisti (tik „ārkārtīgi gaišie cilvēki”...)un „labā sektora” nacisti.

Tai pat laikā šīs slepkavošanas aizsegā klusībā notika kāda cita operācija, kuras gaitā Odesā bez pēdām pazuda daudzi varai netīkami un bīstami, bet ar šīm politiskajām akcijām nekā nesaistīti Cilvēki. Par to rietumu prese klusē, bet acīmredzamos notikumus izmanto Krievijas nomelnošanai.

2.maijā Odesā futbola huligāni pēc futbola mača devās savā kārtējā gājienā pa ielām, kas atradās vairāku kvartālu attālumā no federālistu nometnes pie arodbiedrību nama. Šajā nometnē federālisti vāca parakstus referenduma ierosināšanai par vienotas Ukrainas valsts saglabāšanu apgabalu federācijas formā.

Futbola huligānu gājienam (vairākiem tūkstošiem) uzbruka salīdzinoši neliela (apmēram 100 cilvēku skaitā) Kijevas šaikas milicijas specvienības „Dņepra” kaujinieku vienība. Viņi bija ģērbti civilā apģērbā, maskās, ķiverēs un greznojušies ar Jura lentītēm pie apģērba. Lai atpazītu savējos, tad ap labo roku visiem operācijas dalībniekiem (kā uzbrucējiem, tā huligānu vidū un milicijas aizsprosta kordona sastāvā esošajiem) bija aptītas sarkana skoča lentas. „Uzbrucēji” – milicijas specvienības „Dņepr” kaujinieki tēloja „kolorādus” – „moskaļus”. Skaidrs, ka nelielā „uzbrucēju” grupa huligānus tikai saniknoja. Tie sāka vajāt provokatorus, ko vēl vairāk uzkurināja huligānu rindās esošie provokatori ar sarkanā skoča lentām.

„Uzbrucēji” bēga uz pilsētas milicijas kordona joslu, kur viņus tur esošie ar skoču iezīmētie operācijas dalībnieki ielaida savā aizmugurē. No turienes sarkani apzīmētie „kolorādi” no automātiskajiem ieročiem un pistolēm „apšaudīja” huligānus. „Apšaudīja” tāpēc, ka viņu pusē, kā arī no turienes šaujošie iezīmētie huligāni viens otram nekādu kaitējumu nenodarīja. Acīmredzot tā nebija kaujas munīcija, bet tikai imitēja apšaudi.

Odesas milicija saņēma pavēli no notikuma vietas aiziet. Kaujas sparu huligāniem piešķīra Harkovā gūtā pieredze un tur saņemtais Kijevas šaikas atzinīgais novērtējums viņu cīņām pret „kolorādiem” – federālistiem. Harkova kalpoja šo huligānu kautiņu pacelšanai „goda lietas” statusā (Juļas slavas dziesmas!) un viņu iedrosminājumam tālākajiem „varoņdarbiem”. Sagrāvuši milicijas kordonu, huligāni uzbruka federālistu telšu pilsētiņai.

Laukumā pie arodbiedrību nama šo brīdi gaidīja līdz šim nekā sevi neizrādošie „labā sektora” kaujinieki un „maidana pašaizsardzības” sotņas. Viņi pievienojās huligāniem un nu jau mērķtiecīgi dzina neapbruņotos federālistus arodbiedrību centra ēkā. Te pirmo reizi parādījās īsti kaujas ieroči un sākās mērķtiecīga, tēmēta šaušana uz federālistiem – Kijevas nacistu šaikas pretiniekiem.

Kad runā par Odesā bojā gājušajiem, Rietumu (Latvijas) presē skandina par apmēram viena vidējā vecuma vīriešiem – „prokrieviskiem teroristiem”. Tas neatbilst patiesībai. Tur bija ļoti dažāda vecuma Odesas iedzīvotāji – bērni ar vecākiem pastaigā atnākuši pie paziņām, jaunieši, pieaugušie un daudz pensionāru. Bruņotie uzbrucēji viņus sadzina ēkā un tur sākās slepkavošana. Pirmās ziņas pienāca par ēkā sadegušajiem un dūmos noslāpušajiem vai glābiņu meklējošajiem un ārā nosistajiem, bet īstenība ir daudz skaudrāka.

Pirms ēkas aizdedzināšanas uzbrucēji siroja pa ēku, meklēdami tur noslēpušos Cilvēkus un viņus slepkavoja. Tika atrasti līķi ar durtām un šautām brūcēm. Ir uzbrucēju pašu uzņemti videomateriāli ar viņu „varoņdarbiem”, kuros redzams, kā upuri tiek nogalināti, neskatoties uz viņu lūgumiem saudzēt dzīvību. Slepkavošanā piedalījās daudzi uzbrucēji un tā notika lielā steigā. Precīzs noslepkavoto skaits nav zināms.

Otrā dienā vairākus desmitus līķu (nošauti un sadurti) atrada pagrabā. Vēlāk citās uguns neskartās ēkas telpās atrada gabalos sacirstus līķus un Cilvēkus ar nocirstām rokām, kājām un galvām... Acīmredzot tie ir tie, kurus Kijevas atsūtītā milicija naktī nepaguva no ēkas izvest. No Kijevas atsūtītā milicija no ēkas naktī kravas automašīnās aizveda nezināmu skaitu līķu.

Tas atsauc atmiņā kā Kijevā „ārkārtīgi gaišie” maidana „brīvības cīnītāji” tādā pat veidā, nocērtot rokas, kājas un izdurot acis, sakropļoja ievainotos un gūstā saņemtos „Berkuta”milicijas darbiniekus. Tā ir ļoti tieša norāde uz noteiktu maidana personāžu piedalīšanos Odesas slaktiņā un uz viņu dvēselisko saturu. Tieši tas raksturo visu uzbrucēju īsto dzinuli un „kaujas motivāciju”, kam nekāda sakara ar Ukrainu kā valsti un tās nākotni nav. Tā ir sadistiskas slepkavot iespējas sadistiska izmantošana. Nevarēs slepkavot šos, slepkavos kādu citu!

 

Būtu tik slepkavas, upurus sameklēs!

 

Ēku aizdedzināja reizē vairākās vietās tās iekšpusē un arī trešajā stāvā kāpņu telpās. Acīmredzot tāpēc, lai vēl dzīvie upuri neizkļūtu uz jumta un no turienes neglābtos pa ēkas aizmugurējo daļu. Acīmredzot slepkavas domāja, ka ēka nodegs pilnībā un noslēps viņu mērķtiecīgo slepkavību pēdas. Daudzi bija noslēpušies ēkas kabinetos un degošās ēkas logos parādījās tikai tad, kad ēkā jau pilnā sparā plosījās ugunsgrēks. Tad laukumā esošie „Ukrainas vienotības sargi” – nacisti sāka šaut uz tiem, kuriem bija izdevies izkļūt uz jumta un tiem, kuri meklēja glābiņu logu ailēs. Tos, kuri izlēca pa logiem, fašistu pūlis nosita ar beisbola nūjām. No ārpuses ēkas izejas aizbarikādēja, bet pa logiem meta ēkā pudeles ar degšķidrumu.

Vēlāk runāja par ilgstošo milicijas un ugunsdzēsēju kavēšanos. Tas neatbilst patiesībai. Odesas milicijai pavēlēja savus spēkus no laukuma aizvest, bet no Kijevas atsūtītā milicija piesedza uzbrucēju aizmuguri un pilsētā tvarstīja tos federālistus, kuri slepkavošanas sākumā paguva aizbēgt caur ēkas aizmugures izejām un logiem. Apmēram 170 Cilvēki no viņiem tika aizturēti un apsūdzēti nekārtību izraisīšanā, ēkas aizdedzināšanā un citos noziegumos. Visu vainu par notikušo uzkrāva cietušajiem un Krievijai, kura esot izraisījusi šo „negadījumu”.

Tai pat laikā citas uzbrucēju grupas nobloķēja pieejas laukumam un apmēram divas stundas neļāva ugunsdzēsējiem piekļūt ēkai un sākt tās dzēšanu.

Sevišķas pārdomas izraisa Ukrainas sieviešu cietsirdība. Videokadros ir redzamas 16-20 gadīgas hohluškas, kuras pacilātā uzbudinājumā turpat laukumā pie jau degošās ēkas pilda pudelēs degšķidrumu un izdala vīriešiem, kuri ar tām turpat apmētā ēku. Arī interneta blogos viscietsirdīgāk izsakās tieši sievietes. Arī citos notikumos iesaistītās sievietes, uz cietsirdību aicinot arī vīriešus, izrāda visaktīvāko un klajāko nežēlību. Tāds garīgs, dvēselisks un morāls pagrimums rāda, ka šai „tautai” nav nekādas nākotnes. Tā beigs pastāvēt pašiznīcināšanās tvanā. Diemžēl tas jau ir neatgriezenisks, bet pasauli kopumā atveseļojošs, kolektīvs suicīds. Kā sevišķa zīme te minama uguns – degšķidrumu lietošana.

Pēc 2.maija slepkavību nakts Odesā Kijevas nacistu šaika paziņoja, ka federālisti paši esot izprovocējuši uzbrukumu, paši iebarikādējušies ēkā un paši to arī esot aizdedzinājuši... Paši esot gājuši bojā pašu izraisītā ugunsgrēkā, kurš radies apšaudot uzbrucējus un apmētājot viņus ar degpudelēm...

Bet kopumā visi noslepkavotie esot Krievijas iesūtītie diversanti, teroristi un Ukrainas ienaidnieki. (Tātad, politikā opozīcija ir valsts ienaidnieki. To der atcerēties pirmsvēlēšanu gadā visiem, kas nav ar proamerikānisko „Vienotību”...) 2.maijā Odesā notikušais esot Krievijas inspirēts un pierādot Krievijas iejaukšanos Ukrainā. Tā tad esot tā Krievijas agresija.

Protams, ka Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji, redzot „nacionālās gvardes” bruņojumu un „kaujas garu”, arī bruņojas. Protams, ka viņiem tagad, pēc 2.maija, ir pilnīgi vienalga kur, bet tikai tālāk no „labā sektora”, „Ukrainas” un tās „nacionālās gvardes” fašistiem. Ukraiņi arī no citiem apgabaliem steigšus pamet Ukrainu. Ir sācies otrais emigrācijas vilnis. Pirmais bija pēc nacistu bruņotā apvērsuma Kijevā. Tagad ir otrais vilnis, kuru paši ukraiņi (ne krievi) raksturo ne vairs kā emigrāciju, bet jau evakuāciju... Tās pilsētas, kuras, lieloties ar savu neapbruņotību, nav noorganizējušas savu zemessardzes bruņoto pretestību, par to dārgi maksā!

Nupat, 9.maijā Mariupolē „nacionālā gvarde”, armija un milicijas specvienība „Azov” apšāva un nodedzināja Mariupoles vietējos miličus tieši viņu dienesta vietā – pilsētas milicijas pārvaldes ēkā. 9.maijā Mariupoles milicija saņēma pavēli ar ieroču spēku (apšaut) izklīdināt pilsētā notiekošo veterānu mītiņu, kurā viņi godināja savu uzvaru pār hitlerisko Vāciju. Milicijas darbinieki atteicās šo Kijevas šaikas pavēli izpildīt. Tad Avakovs – Kijevas šaikas iekšlietu ministrs izziņoja, ka pilsētas milicijas ēku esot ieņēmuši „bruņoti teroristi” un nosūtīja uz turieni soda ekspedīciju. Pilsētā iebrauca bruņutehnika un maiņas laikā, kad milicijas ēkā bija abu maiņu miliči, tiem uzbruka armijas, „nacionālās gvardes” un „Azov” specvienības spēki.

Ēku cauršāva ar granātmetējiem, bruņutehnikas lielgabaliem un nodedzināja. Mariupoles milicija tika pilnībā iznīcināta. Tagad pilsētā nav ne vietējās varas, ne milicijas. Pēc tam „antiteroristi” apšāva mierīgos iedzīvotājus pilsētas ielās un pēc vairāku veikalu izlaupīšanas atstāja pilsētu „labā sektora” marodieru varā. Tur vēl ilgu laiku, laupot un apšaudot iedzīvotājus, uzdarbojās atsevišķas „nacionālās gvardes” grupas, līdz viņus padzina no Doņeckas atbraukusī zemessardze. Arī pēc Mariupoles pilsētas milicijas iznīcināšanas, ko Avakovs izziņoja par veiksmīgu pretterorisma akciju, Kijevas šaika paziņoja, ka ēkā apšautie miliči sevi esot sadedzinājuši paši...!!! Arī ASV valsts departaments paziņoja, ka nosodot prokrievisko aktīvistu vardarbību Mariupolē un ka vainīgi esot paši Mariupoles iedzīvotāji...(Miliči tiešām bija vietējie)

Tā saucamā „pretterorisma” akcija vispār ir unikāls notikums Eiropas centrā un NATO paspārnē (arī ar Latvijas atbalstu). Ukrainas apgabali, kuri sevi sargā pret nacistu bandām, tiek pasludināti par Krievijas specvienību okupētiem un „pretterorisma akcija” esot to atbrīvošana no Krievijas ietekmes. Tāpēc visi tur dzīvojošie (tie visi esot Maskavas aģenti) tiek pasludināti par teroristiem – tur ir vietējo iedzīvotāju uzturētas un pašaizsardzībai dibinātas zemessardzes vienības, tāpēc tagad (pēc referenduma) Kijevas fašistiem teroristi ir visi Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu iedzīvotāji.

Dienu pirms „antiteroristiskās” akcijas aktīvās daļas sākuma ASV atslēdza GPS pozicionēšanas sistēmu virs Ukrainas. Tas pats notika pirms uzbrukuma Lībijai un algotņu iebrukuma Sīrijā. Nākošajā dienā rietumu presē (arī Latvijā) sacēla brēku par naktī gaidāmo Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā.

Protams, nekāda Krievijas iebrukuma nebija, bet 4 no rīta sākās Ukrainas „pretterorisma” spēku uzbrukums Slavjanskai un Kramatorskai.

 

Kā redzams, NATO visu notikumu informatīvo ainu apgriež pretēji īstenībai.

Tāpēc notikumus var izsecināt arī no viņu ziņām tās attiecīgi koriģējot – saprotot visu teiktajam apgrieztā veidā.

 

Kā redzam no notikumiem, visur, kur vien parādās ukraiņu fašisti, notiek dedzināšanas.

 

Degpudeles ir ukraiņu fašistu kaujas rīks.

 

„Berkuta” vienības Kijevā apmētāja ar degpudelēm. Ieņemamās armijas un milicijas ēkas tāpat nodedzināja. Kijevas centrā tādā veidā nodedzināja arodbiedrību ēku. Tāpat dedzināja zemessardzes posteņus Slavjanskā un citās vietās. Odesā centās sadedzināt noslepkavoto līķus. Mariupolē miliciju nodedzināja ar degpudelēm. Uzbrukumā Krievijas robežas muitas robežpostenim to nodedzināja ar degpudelēm...

Degpudeles ir fašistu firmas zīme!

 

***

            Latvijas iedzīvotājiem no NATO propagandas ruporiem ir zināms par „Ukrainas okupāciju”, par „Krievijas armijas okupantiem” un Krimas aneksiju, par Krimas referendumu, kurš esot noticis okupācijas karaspēka automātu stobru galā... Par to, ka Ukraina vēl arvien uzskatot Krimu par savu teritoriju un Krimas iedzīvotājus par Ukrainai piederīgiem.

            Latvijas iedzīvotāji nemana to, ka Kijevas nacistu šaika ir noslēgusi vienīgo Krimas ūdensapgādes kanālu, kas, starp citu, ir smags starptautisko tiesību pārkāpums, tāpat kā gūstekņu slepkavošana. Tā dīvaini tagad iznāk, ka Ukraina atstāj bez ūdens pati savus iedzīvotājus, kuri it kā esot okupantu okupēti un piespiedu kārtā balsojuši.

 

            - Par ko tad Ukraina soda „savējos”?

            - Kāpēc tad Ukraina izraisa badu „saviem iedzīvotājiem”?

            - Vai tad viņiem nepietiek jau ar „okupantu klātbūtni” un „okupācijas radītajām problēmām”?

            - Vai tas liktu viņiem atgriezties Ukrainas nacistu paspārnē?

 

            Acīmredzot šaika runā vienu, bet dara citu, saprotot, ka Krima ir atdalījusies pa īstam, labprātīgi un ar baudu, par ko tagad tai atriebjas, atņemot ūdensapgādi. Tātad Kijevas šaika Krimu nebūt neuzskata par okupētu un Krimas iedzīvotājos saskata savus ienaidniekus! Tieši Krieviju, bet ne Krievijas okupētu Ukrainas teritoriju. Ar to pašu Kijevas šaika atzīst, ka ir karastāvoklī ar Krieviju, un to, ka Krima pēc būtības neatgriezeniski ir Krievijas daļa. Neviena NATO valsts nav pieprasījusi okupācijas karaspēka izvešanu, tāpēc, ka tāda tur nav un nekad nav bijis, bet visa vārīšanās (cepšanās) par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai naida kurināšana pret Krieviju un krieviem.

Tāpēc vārdi par okupēto Ukrainu un „Krievijas agresiju” ir tukša muldēšana. Tas viss notiek ar ASV akceptu, tāpēc nevar būt runas par aneksiju, bet par Krievijas teritoriju, pret kuras iedzīvotājiem tiek pielietoti antihumāni kara paņēmieni.

            Konvenciju, kura aizliedz tādu Cilvēku pirmās nepieciešamības vajadzību liegšanu, ir parakstījušas daudzas valstis, arī visas NATO dalībvalstis, bet nav dzirdēts, es neesmu dzirdējis vistaisno Rinkēviču izsakām kādu iebildumu pret to vai Ukrainas šaikas rīcības nosodījumu no kādas NATO valsts galvas. Tāpat neesmu dzirdējis nevienu aicinājumu Krievijai izvest no Ukrainas savu okupācijas karaspēku. Tātad, Ukrainā nav okupēto teritoriju, jo okupācija nav iespējama bez okupācijas karaspēka klātbūtnes, bet, ja neprasa okupācijas spēku izvešanu, tad nevar runāt par aneksijas neatzīšanu. Tātad, no starptautisko tiesību viedokļa, nekādas okupācijas un aneksijas patiešām nav, bet ir tikai Krievijas apmelošanas kampaņa un necilvēcīga, prettiesiska Ukrainas fašistu rīcība, kura notiek ar NATO valstu (arī Latvijas... jau kuro reizi tā iesaistās bada izraisīšanā... laikam pārāk labi dzīvo – grib pabadoties...) piekrišanu, atbalstu un savu iedzīvotāju maldināšanu. Nu akurāt kā Gebelsa laikos Vācijā muļķoja vāciešus pirms sūtīšanas lielgabalu gaļai uz austrumu fronti!

 

***

            NATO valstu pirmās personas Ukrainas dienvidaustrumos notiekošo referendumu jau ir izsludinājušas par neleģitīmu un piedēvē Krievijas grēku darbiem Ukrainā. Tāpat atbildību par gaidāmo prezidenta vēlēšanu izgāšanos (tātad saprot, ka tās nevar notikt) tās jau ir uzlikušas Krievijai.

            Patiesi – ne mats no kāda galvas Ukrainā nenokrīt bez Putina ziņas!

            Un kā atbilde par vēlēšanu farsa izjukšanu būšot jaunas un nebeidzamas sankcijas pret Krieviju.

 

            Krievijas nomelnošanas kampaņa ir pieņēmusi vēl nebijušus apmērus. Ir sarunāts tik daudz un tik smagi melots, ka vairs nav iespējama atgriešanās pie iepriekšējām attiecībām Krievijas un NATO valstu starpā. NATO vairs nevar pateikt: „Piedod, atvaino, samuldējām lieku, aizrāvāmies vai nebijām īsti informēti. Piedosim viens otram (nacistiem?!... piedosim, reabilitēsim nacismu?!!), sēdīsimies pie miera sarunu (ar nacistiem?!!!) galda un turpināsim dzīvot mierā!” Pēc tagad samelotā var redzēt, ka tas ir ceļš vienā virzienā un stāvoklis pirms tiešās karadarbības. Tieši tāpat tādu kampaņu izvērsa pret Irāku – rādīja pudelītes ar „briesmīgām vielām”, tāpat apmeloja Muammaru Kadafi pirms Lībijas iznīcināšanas, tieši tāpat informatīvi apstrādā Bašaru Asadu NATO algotņu kara plosītajā Sīrijā...

Tas viss runā tikai par vienu.

Ar Dimanta vārdiem izsakoties, „kanāls slēgšanai jau ir izraudzīts, tagad meklējam juridisko pamatojumu!”

... Ja ir Cilvēks, likuma pants atradīsies...

Karš ir sākts, tagad taisam apvainojumus, uz kuru pamata varētu notikt iebrukums.

 

Žāvējiet sausiņus...

Iepērciet sērkociņus...

Iepakojiet sāli...

Jūs piedzīvosiet savu Karu...

 

Vai tā ir laba cena par „amerikāņu” gāzi?!

 

Bet varbūt tomēr nav vērts...?

Varbūt labāk tomēr nemelot sev un neturēt naidu tur, kur tā nav...?

 

Varbūt tomēr labāk neizlaupīt Ukrainu un nedzīt vienus cilvēkus pret otriem, nekūdīt viņus uz slepkavošanu, vardarbību un karu?!

Ko teiksiet, dimanti, freibergas, rinkēviči un labi ģērbtie kungi un kundzes no NATO aprindām?

 

Varbūt labāk būt dzīviem pašiem un ļaut dzīvot citiem...?

 

                                                                       

Antiņš

                                                                        2014.gada 9.maijā

                                                             ... 41; 42; 43; 44; 45...utt.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa