Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai



Divas vēstules.

Par ceļu, mežu un tālām kalnu virsotnēm

Labdien! Vēršos pie Jums ar jautājumu par mežiem - ko nozīmē būt mežsaimniekam? Ko nozīmē strādāt ar mežu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt saistībā ar to? Cik lielas tiesības cilvēkam ir pēc sava goda prāta, vai tas būtu gluži vienkārši kārtības un tīrības ieviešanas labad darīts, skaistumam vai malkas gatavošanai, vai arī peļņai, tīrīt, retināt, izzāģēt un izmainīt gan mežus, gan birzis, gan dažādas jaunaudzes, gan arī, protams, atsevišķi saaugušus kokus, krūmus un kociņus. Tāpat mani interesē, vai ir jēga stāties augstskolā par attiecīgo nozari, ja mani neinteresē tur iegūstamais diploms, bet gan zināšanas un prasmes (nav man īpašas uzticības tam, ka skola, lai arī par kādu skolu ietu runa, ir ieinteresēta par ko vairāk, kā savu nākošo absolventu sagatavošanu un "ieriktēšanu" darba tirgū, tāpēc, manās acīs, tās der gadījumā, ja cilvēks jau skaidri zin, uz ko tēmē)?

 

Jautājums radies laikā, kad, mēģinot saprast, uz kuru pusi man savos 20 gados raudzīties un virzīties, sapratu, ka šī ir viena no nozarēm, kas klusībā mani nedaudz saista un interesē, kaut arī man ar to līdz šim ir bijusi minimāla saskare, it sevišķi, ja iet runa par patiesu mežsaimniecību. Mēģinot iztēloties sevi meža saimnieka ādā, nedomāju par kailcirtēm, baļķu tirgošanu un naudas pelnīšanu, bet gan drīzāk gluži vienkārši mežu kopšanu un uzturēšanu.

 

Te man jāiestarpina nedaudz par manu dabu. Daba man ir tāda, ka, ja vien es varētu, tad, apkārt pasaulei skriedams, ik akmenīti, kurš "nevietā" atrodas, pārvietotu uz tā "īsto" vietu un katru aizaugušo taku un arī upes malu iztīrītu, vienalga, vai cilvēkiem no tā ir labums vai nav, un pēc tam priecātos par skaisto skatu. Reālajā dzīvē, protams, man ir tikai divas rokas un arī slinkums vai nespēks šad un tad piezogas un nomāc, taču visā visumā es nudien ļoti mīlu kārtību un tīrību, nevarētu arī teikt, ka ar skaistuma izjūtu nebūtu apveltīts, tāpēc, kad vien man jādomā par īpašumiem (vienalga, vai par zemi, vai mežu, vai arī mājokļiem), tad man jāiztēlojas tieši šo kārtību un, ja varētu tā teikt - estētisko guvumu. Tāpēc, ja es domāju par virzību uz lauku un dabas pusi, man ir grūti saprast, kas no manis sanāktu, jo neredzu es praktisku pielietojumu savai dabai. Es neesmu zemnieks, kas ar prieku katru gadu no jauna strādās zemi un audzēs ražu, tā vietā es labprāt gluži vienkārši šo zemi appļautu, iztīrītu un priecātos par tās skatu. Ej nu saproti, kam tas der...  Galu galā, pat ja es to sava prieka pēc arī apņemtos darīt, man taču ir jābūt materiāli nodrošinātam, lai es to pašu izdarītu.

 

Atgriežoties pie meža, tāpēc jāsaka, ka nav man skaidrības, ko es ar viņu darītu, pat ja man tāds būtu. Vai es tam būtu derīgs un vai mežs būtu derīgs man. Patiesībā, meža vietā pilnīgi droši tik pat labi var būt jebkāda zeme vai īpašums, vienkārši mežs man neizskaidrojamā kārtā nez kādēļ šķiet tuvāks. Ļoti īsi savelkot šo visu kopā, es varētu teikt, ka sapņoju būt par ļoti lielu un ļoti nepraktisku saimnieku.

 

Ja pievēršamies mana  ceļa meklējumiem, kas arī ir pie vainas visam tam, ko tagad rakstu, tad jāsaka, ka tāpat mani vada liela vēlme radīt... kaut ko. Jo lielāku un jo skaistāku, jo labāk. Te nu vismaz man pašam ir skaidrs, ka tā ir cilvēkam gluži veselīga un pareiza tieksme pēc pašizpausmes, tikai nelāgi ir tas, ka nav man tās nojausmas, kurš ir tas man paredzētais izpausmes lauciņš. Tā nu esmu arī prātojis par arhitekta amatu, kur cilvēkam savas izdomas un sapņu vadītam ir dota iespēja reālajā dzīvē ieviest ko grandiozu, taču uz tik augstu mērķi es nevaru virzīties tikai ar vārgu nojausmu sevī. Un pat ja es sāktu virzību uz šo pusi, ne jau nu cilvēki no manis uzreiz ar atplestām rokām gaidītu manas gaisa pilis. Visdrīzāk es nonīktu kādu papīru kalnos, kas nebūt nebūtu saistīti ar "kā liela un skaista" radīšanu. Un, ja reiz aizskāru šos "papīru kalnus", tad jāsaka, ka pēc savas dabas, es labprātāk rakšu grāvi, nekā krāmēšos ar tiem. Vismaz nespēju sevi iedomāties laimīgu, darot kaut ko astoņas stundas dienā pie rakstāmgalda.

To, ka es gribēdams nespēšu iekļauties šīs pasaules "ierastajos" amatos, es skaidri sapratu savas prakses laikā šeit, Latvijā, un it sevišķi - Eiropas finansētā projekta laikā, kad 32 cilvēku liela grupa no manas skolas aizbrauca strādāt dažādās prakses vietās uz Spāniju. Te nu gan varam Eiropai pateikt lielu "Paldies!", jo, pateicoties šim braucienam, es sapratu divas lietas: nevēlos es dzīvot svešā zemē un nevēlos es ne dienu un ne par kādu atalgojumu pavadīt nez kādos "ofisu amatos". Es teju burtiski uz savas ādas izjutu sekas, kādas radīja 8 stundas dienā pavadīts laiks pilnīgi nejēdzīgu  "projektu" īstenošanā (cilvēks "izgudrojis" papīra krūzīti ar puļķīti un tagad meklē izplatītājus un pircējus, respektīvi, ar kaut ko pilnīgi vārdos neaprakstāmi nejēdzīgu un šai pasaulei nevajadzīgu, mēģina nopelnīt).

 

Īsāk sakot, interešu man ir daudz: daba, zeme, mežs, arhitektūra, interesē un aizrauj arī tādas tēmas kā vēsture, ģeogrāfija, astroloģija, astronomija, mūzika... ne nosaukt visu, taču uz kuru pusi rauties, nezinu. It kā jau dikti lielu problēmu šeit nemaz nav, bet manī valda ļoti liela vēlme pēc iespējas ātrāk kļūt patstāvīgam, neatkarīgam un brīvam, taču, kamēr nesākšu kustību kādā virzienā, tikmēr par patstāvību man aizmirst. Pagaidām dzīvoju pa pusei pilsētā (Liepājā), pa pusei laukos, kur palīdzu mātei, kas jau ilgus gadus audzē zemenes, avenes, upenes un gurķus, katrā ziņā, piedalos šajā saimniecībā, kurā, starp citu, pirmo reizi un, patiesībā, tieši šopavasar sastopos ar koku zāģēšanu, no kurienes arī radās jautājumi par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt saistībā ar to. Nebūtu jau nekas šausmīgs un nepareizs, ja es šeit arī paliktu un palīdzētu, taču, pirmkārt, man pašam ir šī ļoti, ļoti lielā vēlme un pat vajadzība pēc brīvības, turklāt, pat ja es pieņemtu domu par palikšanu šeit, manī ir sajūta, ka, nu, ir man jāapskrien tas "riņķis pa pasauli", pirms atgriezties mājās un nodoties darbam šeit, turklāt vēl kāds šķērslis - gan mājas pilsētā, gan saimniecība laukos ir tikai manas mātes nopelni un tā kā draudzīga sadzīvošana jau pati par sevi mums ir kā balansēšana uz naža asmens (nav nekādu strīdu, vienkārši nesaprašanās), tad valdīšana kopā ir gandrīz neiespējama, un "atņemt" viņas lolotos sapņus es negribu un negrasos, tāpēc atliek vien došanās savā ceļā. Un otrkārt - cilvēki no malas neizprot manu situāciju un jau tagad tikai pastiprina sajūtu, it kā es stāvētu stacijā uz perona, kur pamazām visi vilcieni atiet, tad kas darīsies gadījumā, ja tas vēl ilgāk turpinās vilkties garumā?

 

Tāds nu īsumā ir mans šī brīža izklāsts. Tik pat labi es arī saprotu, ka vēl esmu jauns un "zaļš", taču, pēc manām domām, es gana ilgi esmu audzis vienatnē (domu biedru neesamība un atšķirtības, neiekļaušanās sajūtas ilgu laiku mani pavadīja, taču nu jau kādu laiku ar patiesu prieku varu teikt, ka esmu godam to visu pārdzīvojis) un ir pienācis laiks šo augšanu pārcelt jaunā līmenī. Tāpēc arī vēršos pie jums. Attiecībā uz šo visu nav man konkrētu jautājumu. Būtu taču diezgan absurdi citam cilvēkam burtiskā nozīmē prasīt: "Ko man darīt?", taču, ja arī bez konkrētiem jautājumiem, es tomēr gribētu dzirdēt Jūsu redzējumu no malas un padomus. Mans padoms sev pašam būtu, ka katrs jau galu galā atrodas tur, kur viņš ir nepieciešams, un tāpēc viņam ir jādara pēc iespējas vairāk tieši tur, kur viņš ir, taču mani tomēr pārmāc sajūta, ka ir pienācis pēdējais laiks celties un sākt kustību kādā virzienā, tikai vēl nezinu kādā.

 

Būšu pateicīgs, ja atbildēsiet personīgi

Ar cieņu,

Austris

Tālajam draugam.

Esi sveicināts, Austri!

Man prieks par Taviem daudzajiem jautājumiem un lielo, dziļo meža mīlestību! Austri, būt par mežsaimnieku ir būt par Meža Saimnieku. Par to, kurš mežā iet kā savās mājās. Par to, kurš ir kā koks starp kokiem un briedis starp briežiem. Par to, kurš kā bikla stirna rīta miglā ieiet savā Meža Svētnīcā. Par to, kurš putna dziesmu nepārtrauc un zariņam ēnu nemet. Par to, kurš iet un nāk, bet vienmēr ir dziļi mežā.

To, ko mežā drīkst darīt, regulē tradīcija, katra paša godaprāts, veselais saprāts un attiecīgā teritorijā spēkā esošie likumi un citi normatīvie akti, ministru kabineta noteikumi un vietējās varas lēmumi, kuriem ir likuma spēks.

Protams, ka mācīties vajag. Tas, vai Tu mācies diploma, vai sev un savam mežam, nav atkarīgs no skolas, bet tikai no Tevis paša. Tukšpauriem nav jēgas nopietnas lietas stāstīt, bet ja tu izrādīsi patiesu interesi, tad arī pasniedzēji pret Tevi izturēsies nopietni.

Augstākā izglītība nebūt nav tikai faktu krājums. Augstākā izglītība iemāca patstāvīgā, kolektīvā un organizatoriskā darba iemaņas. Vidējā izglītība sagatavo darbam darba vadītāja vadībā. Profesionālā dod prasmes strādāt patstāvīgi jau esošā uzņēmumā un tehnoloģijā, bet augstākā izglītība ļauj izstrādāt jaunas tehnoloģijas, organizēt ražošanu, dibināt uzņēmumus un mainīt esošo darba kārtību. Tam vajadzīgas zināšanas.

Tāpat augstākā izglītība ir arī sabiedrisko attiecību pieredze, sabiedrisko attiecību uzkrājums un esamība sabiedriskajās attiecībās. Tāpat kā viens koks neveido mežu, tāpat viens izglītots cilvēks neveido saimnieciskās darbības kultūru. Tikai izglītotu cilvēku sabiedriskās attiecības un šo attiecību pārmantojamība uztur dzīves un darba vides kultūru, valsti un tautas esamību galarezultātā. Augstākā izglītība ir sabiedrisko attiecību, kultūras un saimnieciskās dzīves pārmantošana un uzturēšana.

Cilvēkā darbojas Gars. Gars izstaro dzīves interesi, prieku un darbības spēju. Katrs, kurš ir savā vietā, jau no mazām dienām atrod pielietojumu savam darbīgumam, dzīvespriekam un interesēm. Tātad nav tāda brīža, kad viņš nezinātu, ko tālāk darīt, kur mācīties un par ko kļūt. Viņš jau ir ceļā uz to, kas viņš būs, jo turp viņu virza visa viņa ieinteresētība un iesāktā darbība. Intereses nav jāmeklē, nav jānoskaidro. Intereses ir un meklē ceļu kā piepildīties. Izglītības virzieni ir tikai esošie interešu piepildījuma ceļi.

Liela Tavas vēstules tālākā daļa ir tiešā pretrunā ar te tikko uzrakstīto. Un es ņemos stingri apšaubīt to, ka Tev ir skaidrs, ka tā ir Cilvēkam gluži „veselīga un pareiza tieksme pēc pašizpausmes ...” u.t.t. Tas viss, Austri tavā galvā ir sabāzts no to darboņu puses, kuri jūs jauniešus gatavo „mūsdienu pasaules dzīvei”.

- Kā Tu zini, kurš akmens nav savā vietā un kur it tā īstā vieta?

Tu, Austri, esi iemācīts diskutēt, bet neesi iemācīts mācīties, zināt un Domāt. Tu, Austri, savos 20 gados spriedelē par lietām, kuras pat vēl neesi iepazinis un pazīsti tikai vārda pēc. Tas ir tikpat dumji kā likt bērnudārzā bērniem dziedāt dziesmiņu par „Seksuāliem čiekuriem”.

Tādas izdarības bērnudārzā liecina par pedofīliju starp tiem, kuri par tādu dziedāšanu uzjautrinās. Grieķi piedzirdīja vergus un tad tos rādīja saviem bērniem, lai viņiem uzskatāmi demonstrētu dzeršanas postu. Diemžēl liela daļa Tavas vēstules Tavas pāragrās spriedelēšanas dēļ ir tāda „piedzēruša verga grīļošanās”.

„Sapņoju būt par ļoti lielu un ļoti nepraktisku saimnieku”. Saimnieka jēdziens sevī ietver praktiskumu – saimnieciskumu. Īpašnieks var būt nepraktisks (jebkāda zeme vai īpašums), bet saimnieks vienmēr būs rūpīgs un saimnieciski praktisks. Rūpes izpaužas konkrētā darbībā un darbā – tām ir praktiskā labuma rezultāts. Rūpīgi izlasi A. Šneidera rakstu „Par laba saimnieka rūpību”.

Ak, Austri, Austri!

Tā vien liekas, ka patiesībā Tu meklē pēc labi nodrošinātas dīkas dzīves kādu darbinieku labiekārtotā zemes īpašumā. Tā vien šķiet, ka esi saskatījies TV seriālus par Pilčeres romānu varoņu dzīvi. Tā dzīve, kura notiek, ir pilnīgi cita un nemaz nelīdzinās tai, kādu Jums apraksta projektu nedēļās, ēnu kabinetos, jauniešu saeimās vai Dūles pļāpu šovos. Tu esi samācījies runāt pareizos vārdus. Tev vajadzētu iet pie psihoterapeitiem apgūt kādu no viņu shēmām, Freidu palasīt, „dramatizēt”, „atgriezties pirmsdzimšanas stāvoklī”, u.t.t.

Austri!

Visi tagad kādu apkalpo, apsaimnieko vai apsargā. Tā vairs nav saimnieku pasaule. Tagad ir minoritāšu, „īpašo vajadzību” un ziedojumu vākšanas pasaule. Tev vajadzētu sava īpašuma centrā sēdēt pie verandas loga ratiņkrēslā un rakstīt romānus fentezī žanrā, kuru darbība notiek starp garīgi atpalikušajiem ar „īpašām vajadzībām”, kur galvenie varoņi ir burvji, māgi, sātanisti un „seksuālās minoritāšu slavenības”, bet piekasīgie pieaugušie un briesmīgie skolotāji neciešamajā skolā šiem visādi brīnišķīgajiem radījumiem bendē jau tā nepanesamo dzīvi. Vienīgais prātīgais, ko šie apspiedēji un traucēkļi dara, ir – laiku pa laikam uzrīko kādu „labestības dienu” vai „kristīgo nometni”, kurā visi šie jaukuļi var tā kārtīgi patusēt. Tad Tu būtu šajā pasaulē pašā centrā un fokusā. Tad visi nāktu pie Tevis lasīt Tavus grandiozos romānus un izdevēji atrastu praktisku pielietojumu Tavai dabai.

Tu alksti pēc „brīvības” un „riņķa pa pasauli”.

Austri!

Bērni virza un attīsta tālāk vecāku iesākto. Pasaule tiek uzlabota caur bērniem. Caur bērniem vecāku sapņi un nepabeigtie darbi iegūst pilnību. Tā ir bērnu un vēcāku vienība un esamības jēga. Stafetes tālāk nodošana. Brīvība ir netraucētā iespējā turpināt stafeti. Dīķi dzimušais nevar gribēt būt kanārijputniņš un pingvīns nekad nebūs kamielis. Tie, kuri Tev liek domāt citādi, tevi vienkārši muļķo. Visiem ir vajadzīgi tādi muļķa prātvēderi, kuri rikšo pa viņu darba tirgu vai tūrisma maršrutiem „pasauli izzinot”. Kā viesnīcā, tā aiz viesnīcas loga vai kādā no viņu veidotās pasaules pilsētiņām ir tā kā viņi to ir izveidojuši. Tās ir lieluzveduma dekorācijas.

Tas nav īsts tāpēc, ka jebkurā brīdī viņi šīs dekorācijas nomainīs un Tu atkal neko nezināsi par to, kas ir „tur ārā”. Tā Tu vienmēr zināsi tikai to, ko viņi liks Tev zināt. „Pariņķojis” pa sava deguna iekšpusi, Tu Austri, par pasauli zināsi vairāk kā „izzinot” viņu veidotās dekorācijas tāpēc, ka Tavs deguns ir īsts, bet viņu pasaule tāda nav.

Tu runā par aizejošo vilcienu un cilvēkiem, kur Tevi nesaprot.

Bet Austri!

- Vai Tu saproti Cilvēkus?

Ja pie perona piebrauc vilciens, tad tajā ir jāiekāpj. Nevar gribēt, lai tas transformētos par diskotēku, sērfinga dēli vai piemīlīgu jaunu dāmu. Katrs tāds Austris vienlaicīgi gribēs ko citu un diezin vai Tu būsi priecīgs par dāmu kā sērfinga dēli un vēl ar varavīkšņotām dekorācijām ...

Austri!

- Vai Tu saproti to, kur Tu esi, kas te notiek un ko te dara?

- Vai Tu saproti, kas Tu esi?

Tava vēstule stāsta to, ka Tu esi dziļi mežā nomaldījies bērns, kurš seko maldugunīm.

 

                                                                                                      Pauls



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa