Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


378.

No: Ilzes       Temats: arī par atmiņu

?←      2010. gada 26. jūlijā 09:37:42

Labdien, Jūsmājās! Izlasot 376.jautājumu, nolēmu uzrakstīt un pajautāt, ka ar dēla atmiņu ir šādi, ka sarunājam un viņš piekrīt izdarīt darbus pie saimniecības vai skolas vajadzībām, bet šo jautājumu "izskatot" pēc laiciņa, kad vajadzētu būt jau darbam izdarītam, izrādās, ka viņš jau aizmirsis par darāmo un bijušo sarunu. Nekādas veselības pārbaudes neesmu veikusi, jo mana intuīcija čukst priekšā, vai tikai iemesls nav slinkums un tendence piebiedroties vairākumam, kas ir kā patērētāju sabiedrība? Vai es kā mamma varu strikti izrādīt savu nepatiku un ierobežot viņa vēlmes "laimīgai" dzīvei un "aizmirst" savus solījumus, kas viņam svarīgi?



Āmurikānisms Jūsu mājās.


            Viņš vienkārši ir „viens pats mājās”. Atcerieties – ir tāda pretdabiska un bērnu dvēseles kropļojoša Āmurikāņu filma. Tikai Holivudas eksistence un darbība vien jau ir nopelnījusi to, lai pār šo zemi (Āmuriku - ASV) un Āmurikāņiem nāktu ne tikai tur jau esošā apresnināšanās (patēriņa rijībā izķēmota dvēsele izķēmotā miesā), bet arī visas iespējamās kataklizmas un posts, kurš tiem liktu pilnā mērā pļaut to, ko tie tik bagātīgi ir sējuši ārpus savas zemes robežām!

            Šajā filmā pats sevī iemīlējies „gudrs, atjautīgs, asprātīgs un ārkārtīgi patstāvīgs – progresīvs” bērnelis pat ne cīnās – vienkārši atvaira ļoti dumju pieaugušo uzmācību – aizstāv savu māju un savas intereses. Patiesībā viņš izbauda to, ka, lūk, viņš var visu, bet pieaugušie neko – cietsirdības un nežēlības skola.

            Tāpat kā Maļēviča „melnais kvadrāts” un tā apjūsmotāju apbrīna nāk no saišu zaudēšanas ar realitāti un pilnīgas savas rīcības neizpratnes, tāpat šīs filmas idejas, autoru radītā un bērnu apziņā projicētā aina rodas izkropļojot un tādā veidā pasniedzot pieaugušo un bērnu attiecības.

            Ja aizslaukam prom filmas sižeta mēslus, tad abstrahējoties redzam to, ka ir mēra un realitātes sajūtu zaudējušu bērnu visatļautība tur, kur pieaugušie viņiem neatbild (nevar atbildēt) ar to pašu, un tas, savukārt, šos bērnus provocē uz pieredzes trūkuma pastiprinātu ilūziju par savu visgudrību un visvarenību. Līdakas pievilināšanai lietotā sīkā zivtele izbauda savu „brīvību” un to, ka velk sev līdzi āķi, auklu, pludiņu un ir piesaistījusi krastā esošā makšķernieka nedalītu uzmanību. Te nāk prātā anekdote par suni, kurš konstatē, ka tam ir izdevies savu barotāju apmācīt kociņa mešanā.

            Bērni un vecāki nav vienādi, nav līdzīgā situācijā, pozīcijās, tiesībās, pienākumos, resursos, darbības sekās un motīvos. Bērns ir nezinošs un izpētīt gribošs. Vecākiem šī izpēte ir saprātīgi jāierobežo (drošība), bet nezināšanu nedrīkst uztvert par noziegumu, tādēļ tās radīto postu un problēmas bērniem jāpiedod. Tas bērnu un vecāku starpā rada nodarījumu un seku neatbilstību, kura līdzsvarojas bērnu un vecāku tiesību un pienākumu (arī resursu) atšķirībās.

            Tā tas notiek tur, kur kā vecākiem, tā bērniem ir skaidra viņu situācija, attiecības, pienākumu, tiesību un atbildības atšķirības – tas, ka viņi nav ne līdztiesīgi (bērni ir potenciāli tiesību pretendenti), ne rotaļu biedri, ne draugi, ne pat vēl personības. Vecāki ir vecāki. Bērni ir bērni. Šajā dzīvē viņi nekad nebūs apmaināmi vietām vai pielīdzināmi viens otram. Pat tad, kad bērniem radīsies bērni, tad vecākiem tie būs mazbērni. Šī – attīstības cikliskās dabas radīto atšķirību – „paaudžu” barjera ir Dabiskās Kārtības radīta un neizdzēšama dzīves nepieciešamība.

            Vecāki ir tie, kuri rada. Bērni ir tie, kuri pārņem un izmanto savu vecāku radītās iespējas. Kuru radītās iespējas viņi pārņem un izmanto (kam klausa) – tam viņi ir bērni. Tur, kur starp bērniem un vecākiem nojauc atšķirību barjeru, tur zūd bērnu un vecāku attiecības un bērnos rodas nepamatota „viens pats mājās” ilūzija. Pie tam – šī „”viens pats mājās” pozīcija ir cīņas ar „dumjiem, arhaiskiem – stagnantiem un uzbāzīgiem” pieaugušajiem (bez kuriem dzīve būtu tik laba!) pozīcija.

            Jūsu (vai Āmurikāņu ideologu) dēlam nav atmiņas problēmu. Viņam ir viņa interesantā dzīve, kurā viņš ir spiests sadzīvot ar Jums – paciest Jūsu klātbūtnes radītās traucējošās neērtības. Viņš risina savas problēmas – atgaiņājas no Jums – manipulē ar Jums, pielietojot tos līdzekļus, kuri ir pietiekami iedarbīgi šajā situācijā. Viņa mērķis ir darīt to, ko viņš dara un novērst traucējošos šķēršļus, ko viņš acīmredzot pietiekami veiksmīgi dara.

Ja Jūs pieņemsiet viņa spēles noteikumus – sāksiet „aizmirst”, tad viņš meklēs (un atradīs, bet atrastus pielietos – ierobežojumu taču nav!) jaunus līdzekļus sava iesāktā turpināšanai. Šaubos vai Jūs varēsiet atjaunot normālas vecāku un bērnu attiecības, bet elementāru un skaidru hierarhisku kārtību – attiecību disciplinētību panākt varat mēģināt.

            Problēma nav tikai Jūsu audzināšanas metodēs vai bērnu raksturos. Problēmas būtība ir tajā pasaules ainas izkropļojumā, kādu Jūsu bērnu dvēselēs kopīgiem spēkiem ir radījuši ideologi, „psihologi”, „skolotāji”, uz bērniem un pusaudžiem vērsto masu mēdiju turētāji un literatūras, filmu un „mūzikas”, arī „modes dizaina” autori – visi tie, kuri Jūsu bērnu dvēseles katrs ar saviem līdzekļiem apstrādā šīs ideoloģijas radītājiem vajadzīgajā – viegli manipulējama, mazprasīga, viegli pārvietojama darbaspēka un patērētāja – tirgus elementa radīšanas virzienā („vienreiz lietojamais Cilvēks” – palasiet Markovas grāmatu „Kultūrintervence”), bet, lai šī apstrāde būtu veiksmīgāka, tad viņi Jūsu bērnus nostāda opozīcijā Jums – „Viens pats mājās”. Paraugieties apkārt un šo motīvu – „gudrie bērni pret stulbajiem večiem” Jūs atradīsiet visur – pat trauku mazgājamo līdzekļu reklāmās!

            To, ko viņi kopīgiem spēkiem ir Jūsu bērnu dvēselēs ielikuši, Jūs ārā nedabūsiet. Viņu liktenis būs par mācību tiem retajiem nesamaitātajiem un viņu bērniem, no kuriem (iespējams) veidosies tie, kuri sapratīs gan to, ar ko viņiem ir darīšana, gan to, ko viņi pieļaut nedrīkst, gan to, kas viņiem ir jādara, lai turpinātu savas ģimenes esamību. Truša un žņaudzējčūskas koeksistence(tolerance) vienā telpā nav iespējama. Žņaudzējs nav tolerants pret savu upuri.

            Bērnu „pasaules izpētes programma” respektē un akceptē striktu kārtību. Tas ievieš skaidrību un kalpo par izejas punktu, sistēmu un atbalsta laukumu tālākai pasaules izpētei. Tāpēc moderno visatļautību piekopjošo „pedagoģisko” sistēmu piekritēju bērni atpaliek attīstībā no disciplinētību pieprasošu vecāku bērniem. Ieviešot Kārtību savās attiecībās – paskaidrojot kas, kad un kāpēc ir jādara, un ka tas ir jādara tikai pēc Jūsu noteikumiem (būs tikai tā vai nekā – nekādu kompromisu) Jūs varat likt savam bērnam mobilizēties un atgūt daļu no sava „gaišā tēla”, kuru padzēsusi Āmurikāņu ideologu vadītā cīņa par Jūsu bērnu dvēselēm.

            Vecāki – sargiet savus bērnus no Āmurikāņiem, Āmurikānisma un viņu pakalpiņu garajām rokām!


                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa