Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Jautājums no www.philos.lv

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


416.

No: Katrīna       Temats: Cilvēka emocijas, pienākums.

?←      2011. gada 09. maijs 14:36:37

1) Cilvēka emocijas: dusmas un sašutums. Vai ir atšķirība? Vai ir pareizi, ka dusmoties nedrīkst? 2) Ziņkārība un vienaldzība. Vai, ja gribi zināt kā iet otram cilvēkam, vai tā ir ziņkārība? Un, ja neliekas ne zinis par otru - vai tā nav vienaldzība? (Otrs cilvēks ir ģimenes loceklis.) 3) Kāds ir cilvēka pienākums mūsdienu sabiedrībā? Ko cilvēks var darīt sabiedrības labā (iet uz vēlēšanām, maksāt nodokļus,...)?



Ar plaši atvērtām acīm.


            1) Cilvēka emocijas. Starp dusmām un sašutumu ir tikai tā atšķirība, ka dusmas ir viens no iespējamajiem Cilvēka emocionālajiem stāvokļiem – „emocionālajā telpā ir arī tāda istaba”, bet sašutums ir „ieejas durvis šajā telpā” – sašutums ir dusmu dinamikas rādītājs – dusmu sākums. Dusmas vienmēr sākas ar sašutumu. Tas ir miera pārtraukuma brīdis – pāreja no prieka uz dusmām.

            Dabā un pati Daba eksistē trijos stāvokļos – potenciālajā, neizpaustajā un izpaustajā. Emocionālā aktivitāte, kā potenciālais stāvoklis, sevī satur divus dažādu aktivitāšu pretpolus. Ja viens no tiem ir izpaustajā stāvoklī, tad otrs tai pat laikā izpausties nevar un ir neizpaustā stāvoklī. Ja Cilvēks strādā, tad viņš nevar dumpoties, un otrādi – tad, kad demolē savu zemi, strādāt nevar.

            Emocionālā aktivitāte pēc savas būtības var būt racionāla – enerģijas iegūstoša, uzkrājoša, sakārtojoša – vērtības radoša. Tas ir prieks tā daudzajās izpausmēs.

            Tā pati emocionālā aktivitāte var būt arī iracionāla – vērtības noārdoša. Tad tā grauj kārtību, uzkrājumus un rada enerģijas zudumus – sistēma spontāni atdod enerģiju. Bez iemesla dusmas ir postošas – to, ko priekā – „dienā” uzceļ – to dusmās – „naktī” nojauc.

            Dusmas nekad nerodas pašas no sevis. Tās vienmēr izraisa kāds ārējs spēks vai dziļi sistēmā slēpts apstāklis – disharmonija, kura pārtrauc prieku. Dusmas ir prieka pārtraukums. Sašutums ir reakcija uz prieka traucējumu.

            Dabiskā lietu Kārtība nosaka to, ka Prieks sevī satur dusmas, bet dusmas prieku nesatur. Tādēļ no prieka var pāriet uz dusmām, bet no dusmām uz prieku – nevar.

            Prieks ir dzīvesprieks visās dzīves izpausmēs. Tur, kur ir dzīvesprieks – tas ceļ, veido un attālinās no vienaldzības – dzīves un dzīvības trūkuma. Prieks ir „kāpšana kalnā” – pacelšanās pār līdzenumu. Tur, kur ir augstumu starpība, tur ir iespējams kritiens. Dusmas ir kritiens. Tāpēc kāpšana augšup vienmēr satur kritiena iespēju. Pēc kritiena kāpšanai vajadzīga gribas piepūle, kura neizriet no kritiena apstākļiem, bet (ja tāda atkal ir, tad tā notiek, neskatoties uz kritiena esamību) kritiens (ja tas ir iespējams) tiek izslēgts no notikumu virknes (Piedošana tur, kur tā ir saprātīga, savlaicīga un vietā. Piedošana nevietā, nesavlaicīgi un nesaprātīgi – „mīļā miera labad” ir postoša un nenovēršami noved pie atkārtotiem kritieniem). Tomēr dusmas – dusmu pārdzīvojums nostiprina atmiņā dusmu cēloni – sniedz to pieredzi, kura ļauj paredzēt „kritiena” apstākļus – miera un prieka apdraudējumu, apdraudētājus, un tādā kārtā no tiem izvairīties. Dusmojoties „par” un „uz”, mēs sargājam savu prieku nākotnē.

            Enerģija un enerģijas ieguldījums auglīgā darbā ir vērtība. Visas vērtības ir jāsargā un jātaupa. Visā jāzina mērs. Jebkuras pārmērības ir postošas.       

            Tad, kad prieka postītājs ir iztraucējis prieku, „kritienā” spontāni atbrīvotā enerģija vēršas pret postītāju un tā atvaira – atstumj dusmu cēloni – izraisītāju. Prieks un dusmas mums parāda to, kas (mums) ir labs, un to, kas ir slikts. Tas, ko mēs darām ar prieku un aizstāvam – ir mums labs. Tas, kas mums to atņem – ir slikts. Tas, ko mēs neaizstāvam – nav mūsu vai nav mums vajadzīgs, mēs nezinām tā vērtību, tādēļ tā zaudējums mums parāda tā īsto vērtību vai tukšību. Cilvēks, pievēršoties labajam un pretojoties sliktajam – sadusmojošajam, sargā un vairo savas vērtības.

            Tie, kuri mums mūsu vērtības atņem vai tīko pēc tām, attiecībā pret dusmām rīkojas divos veidos. Pirmais veids ir tāds, ka viņi slāpē – paralizē mūsu dabisko emocionālo dzīvi. Ar dažādiem paņēmieniem un teorijām cenšas mums iestāstīt to, ko viņi sauc par toleranci, bet patiesībā ir dabisko reakciju un aizsargmehānismu izslēgšana. Viņi jauc emocionālās dzīves līdzsvaru, liekot pievērsties tikai vienam tās polam. Ar saviem iegalvojumiem viņi rada iluzoru dzīves ainu un liek tai piemēroties. Sludinot toleranci, uzņēmību (atvērtību), izvairību un pienākuma nepildīšanu – nepretošanos, viņi slāpē dabisko reakciju – dusmas par mūsu dzīves sagraušanu un tā var mierīgi izlaupīt mūsu vērtības, kuru nolaupīšanā mēs toleranti noraugāmies plati atvērtām acīm un muļķa smaidiņu sejā. Mēs priecājamies par to, ka varam nedusmoties par to, par ko dusmoties vajag, un kas ir vitāli nepieciešams, kas ir dabas dots pašsaglabāšanās mehānisms.

            Smiekli nevietā un nespēja rīkoties adekvāti situācijai ir muļķības un nepilnvērtības izpausme.

            Otrs veids ir tīša nemiera – dusmu izraisīšana – haosa uzturēšana un enerģētiska izlaupīšana. Tas ir „saules” tipa vampīrisms. Tas, kurš zina mūsu vērtības, tīši tās aizskar, lai izraisītu mūsu dusmas – spontānu enerģijas plūsmu viņa virzienā, kuru uztur un akumulē. Tīši izraisot dusmas un atkārtoti iedarbojoties, vampīrs izlaupa mūsu rezerves un neļauj sasniegt viņam nepārvaramu vērtību aizsardzības līmeni.

            Aktivitātē – neapmierinātībā iekustinātu Cilvēku (vai grupu) var novest pārliecīgu – nekontrolētu dusmu stāvoklī. Tas ir pašsabrukuma (sadegšanas dusmās) stāvoklis Cilvēkam vai savas dzīves vides, telpu, vērtību un valsts sagrāve dumpja laikā. Tie, kuri negrib iebrukt svešā dzīves telpā paši (un izraisīt dusmu pretreakciju – ciest zaudējumus cīņā – ir viltīgi un gļēvi), bet to sagrābt novājinātu, tajā izraisa pašsabrukuma procesus – arī nevaldāmas dusmas. Tā psihiski sagrautu un izlaupītu Cilvēku pēc tam ir viegli paverdzināt un pakļaut.

Tāpēc ģimenēs tiek provocēti destruktīvi strīdi, bet valstīs „krāsainās revolūcijas”, „protesti” un masu nekārtības, kas pēc būtības ir psiholoģisko metožu izmantošana karā pret neatkarīgām valstīm, piespiežot to iedzīvotājiem pašiem sagraut savu valsti, ekonomiku un dzīves resursus savā teritorijā, kuru pēc tam viegli ieņemt vai iedibināt agresoram vajadzīgo režīmu. Ar tādu metožu palīdzību agresors no upura var panākt tādu kompromisu pieņemšanu, uz kādiem normālā stāvoklī šie Cilvēki ar agresoru nekad neietu.

            Dusmas un prieks ir vienas emocionālās aktivitātes – dzīves divas polaritātes. Viena bez otras nepastāv. Tur, kur ir prieks – tur ir arī dusmas. Tur, kur ir dusmas, ir iespējams arī prieks. Dzīvība elpo. Aizturot elpošanu ieelpā vai izelpā, elpošana beidzas. Apturot ieelpu, tiek apturēta kā ieelpa, tā arī izelpa. Apturot – slāpējot dusmas to dabiskajā gaitā un vietā, zūd arī prieks. Pamazām un nemanot tas izplēn un pāri paliek tikai pelēks nekas. Slāpējot vienu, nodzēš otru. Tur, kur ir tikušas apspiestas pamatotas dusmas, paliek emocionāls tukšums un tuksnesis bez vērtībām un dzīvesprieka.

 

2) Ziņkārība un vienaldzība. Ieinteresētība no ziņkārības atšķiras ar savu saturu, motivāciju un sekām. Ieinteresētība ir lietišķa. Tā ir nepieciešamās informācijas ievākšana ar mērķi pieņemt situācijai adekvātu lēmumu par tālāko rīcību. Rīcībai jābūt motivētai, pārdomātai un konstruktīvai – racionālai. Tādēļ ir vajadzīga informācija, kuru sniedz ieinteresētība. Ziņkārība, turpretī, ir tukša uzmanības pievēršana citu Cilvēku dzīvei – savas apziņas piesārņošana ar citu Cilvēku dzīves elementiem. Tur, kur ir tavas acis – tur ir tavs prāts. Tur, kur ir tavs prāts – tur ir tava Sirds. Kur ir tava Sirds – tur ir tava dzīve. Katram ir jādzīvo sava dzīve. Ja Cilvēka apziņa pievēršas citu dzīvei, tad tā nedzīvo savu. Cilvēks dzīvo savu dzīvi par tik, cik viņš ir viņš pats bez svešiem piemaisījumiem – tik, cik viņa dzīve sastāv no viņa Gribas radītiem elementiem.

            Tad, kad Cilvēks savu uzmanību pievērš kādam citam ārpus savas dzīves, viņš tajā projicē savu Gribu (pārkāpj šī Cilvēka Gribas brīvības robežas) un pēc apmaiņas principa savā apziņā ievelk svešas Gribas radītus elementus. Griba ar tās darbības mērķi ir „labā” un „sliktā” nošķiršanas, vērtēšanas un realizācijas spēks – tiesa un izpildītājs. Tieši to antīkie filosofi mācīja saviem sekotājiem, kad teica: „Netiesājiet un netapsiet tiesāti” – sveša Griba neietekmēs jūsu dzīvi. Viņi mācīja atturēties no ziņkārības un tenkošanas.

            Ieinteresētība nāk no pienākuma un ir pienākuma izpildes robežās. Ziņkārība nāk no netikuma un katram ir viņa izlaidības mērā.

            Ja ģimenes locekļi ignorē (neliekas ne zinis) citus, tad tā ir ieinteresētības trūkuma zīme. Ieinteresētības trūkums ir arī vienaldzība, bet bieži vien aiz ignorances slēpjas ļoti aktīva pozīcija – noraidījums, izslēgšana, nepieņemšana, pamešana novārtā ar mērķi sagādāt ciešanas un caur tām aktualizēt savu pozīciju vai vienkārša nevēlēšanās pārkāpt sava egocentrisma novilktās robežas. Tur, kur ir ignorance, tur nav saprašanās ceļu, tāpēc ignorētajam nav nozīmes atgādināt par sevi. Ignorance ir noteiktu cēloņu radīta aktīva pozīcija, kuru pārtrauc pats ignorētājs pēc savas iniciatīvas, ja mainās vai zūd cēloņi.

           

3) Pienākumi sabiedrībā. Vārdu salikums „mūsdienu sabiedrība” ir bezsaturīgs. Mūsdienās ir daudz dažādu sabiedrību un dažādu citu Cilvēku, ļaužu un iedzīvotāju kopumu, kuri sev piedēvē (melīgi, aiz ieraduma vai zināšanu trūkuma) sabiedrības dzīves formu (sabiedrība ir noteiktu dzīves mērķu radīta un to diktētu sadzīves normu uzturēta Cilvēku kopdzīves forma), kuri tādi nav pēc būtības.

            Mērķi rada pienākumus. Lai runātu par pienākumu kādā sabiedrībā, ir jāzina konkrētās sabiedrības mērķi un normas. Esot kādā sabiedrībā, Cilvēks redz savas iespējas laba darīšanai. Ja Cilvēks neredz sava derīguma iespēju – tad viņš nav šīs sabiedrības daļa. Ja sabiedrība nepieņem šo Cilvēka derīgumu, tad šī sabiedrība viņu izraida – tai nav vajadzīgs šis derīgums – tā ir cita tipa sabiedrība. Tas, ko sabiedrība no Cilvēka prasa – kādas iespējas dod, ir norāde uz to, kas viņš ir šai sabiedrībai – kāda ir viņa loma tajā un kāda ir pati sabiedrība. Visur valda princips – „darba ir daudz – būs dvēseles kvalitāte – darbs atradīsies”.

 

                                                                                   

Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa