Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

490.

No: Rešarda       Temats: Pasaulīgā vara, cilvēka brīvā griba...

?←      2013. 20. oktobris 16:28:18

Kristus necentās mainīt ārējo pasaules iekārtu, neuzstājās pret varām, bet runāja tikai par katra cilvēka iekšējām izmaiņām, kurām notiekot, automātiski mainās vide, kurā cilvēki uzturas. Tātad mērķim jābūt nevis norobežoties individuālās "izredzēto" kopās, bet nesot sevī Kristus apziņu, iet pasaulē - tādā, kāda tā ir - un ar savu pozitīvo, mīlestības pilno iedvesmojošo piemēru mainīt maldos nonākušo, nezinošo, nelaimīgo cilvēku - apziņu. Nevis nosodot un izstumjot, citādos (jaunieši šajā šķērso vĒrtību laikmetā, kad trūkst pareiza piemēra ģimenēs un skolās, piesaistās dažādām subkultūrām utml.nebūt ne tādēļ, ka ir neglābjami ļauni vai "tumsas varā" - joprojām neizprotu, kas tad ir šī "tumsa"!), bet iedvesmojot arī viņus uz labo ar savu labo piemēru. Vai daudzu tik gaidītais Vadonis, neatnāks nevis kā glābējs un "paradīzes uz zemes" ieviesējs, bet kā pareģotais Antikrists, kurš atnesīs gan mieru, ērtības, pabaros visus, bet ieviesīs arī 100% kontroli, kādu mūsdienu laikmetā nodrošināt ir vienkārši - čipizācija utml? Līdz ar to zudīs iespēja paust brīvo gribu - vienīgo, kas cilvēku par Cilvēku audzina pat ejot kļūdām un grūtībām piepildītu dzīves ceļu...



Ar savu labo piemēru.

 

Pirms neesi redzējis Gaismu, nezini, kas ir tumsa.

 

Tas, ka sakat sevi neizprotam „kas ir šī tumsa”, nozīmē tikai to, ka aizvien vēl klīstat šīs pavisam reālās un ikdienā visur skatāmās tumsības labirintos. Par to, kas ir Gaisma un tumsa, ir daudz rakstīts. Katra Filosofiskā un reliģiskā skola īpaši pievēršas šim pamatjautājumam un to izsaka savu tēlu un spēju līmenī. Teosofija saka – Gaisma ir sakārtota informācija – zināšanas un harmonizētas domas – Saprāts, harmonizētu Zināšanu un Saprāta darbība, saistība ar Zināšanām un Saprātu.

„Nespēja būt kontaktā ar Kosmosa Radošajiem spēkiem un struktūrām ir Garīgās tumsas aktīvā forma. Pasīvā tumsa ir negatavība radošam darbam – nenoformētība – nekādība – savdabības (noteiktas polaritātes) trūkums – remdenība – kompromisu kompromisi – katru radošu sākumu (polarizāciju) apkarojoša haotiska turbulence, kura gūst apmierinājumu pati savā nekur virzībā. Visiem skatāms abu tumsu piemērs ir ES un tās struktūru darbība.”(P.Stelps, „Ābeļu Māte” - http://www.philos.lv/Abelu_Mate.html )

 

Tumsa ir Gaismas trūkums.

Tumsa ir ne-prāts, ne-zināšana, ne-sakārtotība, pretējais Evolūcijai un haotiska turbulence.

Pārlasiet savu prātojumu un Jūs ieraudzīsiet skaidru un labi uzskatāmu tumsas piemēru. Tumsa ir ne tikai meli, bet arī labprātīga sadzīvošana ar tiem maldos un tādu maldu izplatīšana – savu maldu iestāstīšana citiem. Ja baznīcā starp lētticīgiem un neizglītotiem klausītājiem sprediķo viens blēdīgs melis, tad tumsā ir visi, arī tie, kuriem, vēlāk mājās pārnākuši, sprediķojošā blēža melus pārstāsta apkrāpties priecīgie.

Mēs tiekamies jau ne pirmo reizi; savā iepriekšējā vēstījumā 20.05.2012. Jūs rakstat: „..un tad nākas ar daudz ko samierināties”. Tad nu redzat pats, ko Jums maksā tāda samierināšanās – aizvien vēl esat turpat, kur bijāt – tumsā. Likums visiem viens – vispirms kļūsti par kaut ko un pēc tam tāds, kāds esi lūkojies apkārt, lai redzētu visu to pašu esam citos.

Tāds tādu un nekas neko sastop.

 

***

 

Kas ko gaida, tas to arī saņem.

            „Lūdziet, un jums taps dots.”

            Tie, kuri grib, lai viņu Vadonis ir Kristus, to jau ir saņēmuši, un, dzīvojot ar viņa iedvesmojumu Sirdī, seko savam Vadonim darbos.

            Tie, kuri gaida antikristu, tie to arī saņem visur, kur to meklē – subkultūrās, netikumos, vardarbībā, slinkumā vai muļķībā. Katrā gadsimtā ir kāds Vadonis, kurš pulcē savējos, kā Gaismas, tā arī tumsas pusē. Bija Hitlers tiem, kuri to gribēja Vācijā par savas izredzētības Vadoni. Tāpat tādiem pat izredzētības tīkotājiem tagad tāds ir Obama ASV.

            Tie, kuri gaida Vadoņus no kādas tālas galaktikas, vai paralēlajām pasaulēm, tādus arī saņem savās halucinācijās, mediumisma seansos vai apsēstības stāvokļos.

            Tie, kuri gaida Jaunu laiku un Cilvēces atmodu jaunā rasē – tie, kuri zin Maitreijas atnākšanu – tie to arī piedzīvos.

           

            Katram savs Vadonis.

 

            Mums tādi ir tagad, tāpat, kā ir bijuši un vienmēr būs. Mēs nekad neesam atstāti vieni. Mums vienmēr ir Vecākie Brāļi un Skolotāji.

 

***

 

            Jūsu kontrolei „čipi” nav vajadzīgi. Jūs jau tiekat kontrolēti ar mītu, antimītu un viltus mītu palīdzību. Tāpat tiek izmantotas arī citas masu apziņas kontroles metodes. Savā sūtījumā Jūs to lieliski ilustrējat. Jūs pieņemat kādu baznīcas savām vajadzībām – sagrābtās varas noturēšanai radītu mītu „par Kristus dzīvi” kā rīcības regulatoru, un tā ietvaros pats sevi kontrolējat. Jums nekāds uzraugs nav vajadzīgs. Vēl vairāk – Jūs sākat citus pakļaut tā paša antimīta ietekmei un cenšaties mainīt viņu rīcību atbilstoši antimīta izveidotāju vajadzībām. Veikli manipulējot ar mītiem, antimītiem un viltus mītiem, tiek panākta vajadzīgā sabiedrisko attiecību sistēma, kura savos ietvaros katram diktē to robežās iespējamo rīcību.

            Par to liecina lielais no Latvijas emigrējušo iedzīvotāju skaits. Ja viņi spētu būt brīvi no stingri regulētās sabiedrisko (ekonomisko, politisko un „kultūras”) attiecību sistēmas, tad viņi varētu savu dzīvi iekārtot tepat pēc sava prāta. Ja ES kungiem tas būs vajadzīgs, viņi pārkārtos attiecību sistēmu tā, ka pusgada laikā visi emigranti atgriezīsies, aizbrauks kaut kur vēl tālāk vai izcelsies vēl viens emigrācijas vilnis.

 

Ir mīti, antimīti un viltusmīti.

            Mīts ir sabiedrības kolektīvās apziņas vadības rīks. Mītā koncentrētā, bieži vien simboliskā un filosofiski konceptuālā veidā tiek izteikta vēsturisko (arī Cilvēka apziņā notiekošo) procesu būtība. Mīts notur Cilvēku gaitā uz Radītāja ierādīto Labo.

            Antimīts grauj sabiedrības kolektīvo apziņu un bremzē labā sasniegšanu.

            Antimīti nes Īstenības izkropļojuma ainu, ar ko Cilvēka un sabiedrības kolektīvajā apziņā veido un uztur iluzoru – maldinošu pasaules ainu, liek pieņemt neesošu šķitumu (sajūtu un sajūtu pieredzes māņu) un notikumu kļūdainu interpretāciju par patiesu un īstu.

            Pazīstamākie antimīti ir „Kristiešu Dieva vārda uzvara pār pagānisko Eiropu”, „Apgaismības laikmets”, „Eiropas kultūra”, „Mūsdienu zinātnes sasniegumi”, „Vēsturisko un ekonomisko procesu objektivitāte”, „Mūsdienu demokrātija”, „Modernā un mūsdienīgā māksla”, „Multikulturālisms”, „Darbs tirgus ekonomikas konkurences apstākļos”, „Darba tirgus kā darba ņēmēja ekonomiskās labklājības pamats”, „Atmoda”, „PSRS sabrukums”, „Neatkarības atgūšana”.

            Tur, kur ir sagrauta sabiedrība (ieviesta tā sauktā pilsoniskā sabiedrība), tur masu (pūļa) kolektīvā apziņa tiek kontrolēta un regulēta ar viltusmītu palīdzību. Viltusmīti uztur Cilvēkus atomizētā (atsvešinātā un attālinātā) stāvoklī.

            Viltusmīts ir tukša mīta čaula, bez mīta filosofiskā, jēdzieniskā un faktiskā pildījuma, kas pieļauj neierobežoti plašu un nepamatoti vispusīgu mītā skarto parādību interpretāciju. Līdz ar to pūlī rodas nošķirtas grupas, kuras mīta čaulu piepilda katra ar savu saturu pēc savām subjektīvajām vēlmēm, spējām un dvēseles dabas. Katra no grupām tiecas nostiprināt, izplatīt un saglabāt neskartu savu viltusmīta interpretāciju. Tas notur pūli („pilsonisko sabiedrību”) sašķeltā, rīcības nespējīgā un viegli vadāmā stāvoklī.       

            Redzamākie viltusmīti ir „Kristīgās vērtības”, „Kristīgā pasaule”, „Nacionālās intereses”, „Eiropas vērtības”, „Liberālisms”, „Cilvēktiesības”, „Minoritāšu līdztiesība”, „Dzimumu vienlīdzība”, „Latviskā dzīvesziņa”, „Zemnieku tauta”.

                       

„Aitkopis” aitām par barvedi noliek āzi, kurš aizved aitas „aitkopim” vajadzīgajā virzienā. Āzis negana katru aitu atsevišķi. Āzis iet bara priekšgalā. Āža aktivitātei seko tuvākās sekotājas, bet pārējās turp iet tāpēc, ka tā dara citas. Tādā veidā katru atsevišķu aitu kontrolē bara kustība – citas aitas.

            Jūs tiekat kontrolēts kontrolējot sabiedriskās attiecības. Tas ir lētāk un efektīvāk, kā kontrolēt katru „atsevišķi”. „Čipu” antimīts ir domāts Jums kā biedēklis uzmanības novēršanai no īstajiem kontroles mehānismiem un kā „burkāns” datorfaniem viņu pašvērtības celšanai. Šo antimītu Jūs paši realizējat ar paklausību un sekošanu uz „čipizāciju” virzošajiem antimītiem. Jūs pieņemat šos antimītus par īstenību un ejat aiz kārtējā „āža”. „Čipizācija” kā kontroles mehānisms ir pārāk nedrošs. „Pudeles kakliņš” tajā ir kontrolējošā datoru sistēma. Visam vienmēr ir „medaļas otra puse”. Ja kaut kas viens kontrolē pārāk daudz visa kā cita, tad kļūme vai nespēja darboties (apstākļi ir mainīgi – visu nevar paredzēt un pārvarēt) beidzas ar pilnīgu kontroles trūkumu.

            Pilnīga kontrole sevī nes pilnīgu kontroles zaudēšanu.

            Āzis ir labāks kontrolieris par „čipu”.

            Kontrolējot Jūsu motivāciju, kontrolē visu Jūsu dzīvi un „ādu ar vilnu piedevām”.

 

            Kāda vidusskolniece Jelgavā izteica ļoti prātīgu domu, kura precīzi apraksta manis stāstīto: „Ja visi Cilvēki Latvijā veikalos un par pakalpojumiem maksātu ar latiem un nepieņemtu euro, tad no euro ieviešanas nekas neiznāktu. Tad tirdzniecības apstāšanās latu trūkuma dēļ (atņemot latus) piespiestu atgriezties pie latiem.”

            Vidusskolniecei ir taisnība, tāpat kā tas, ka Latvijā ir „aitkopji”, „āži” un „aitas”.

 

***

 

            Kā jau visi kontrolē turētie, Jūs arī, Rešard, bažījaties par savu brīvību, kura Jūsuprāt Jums varētu zust kaut kad nākotnē, gadījumā, ja ... Jūs lietojat vārdu „Brīvība”, bet no vēstījuma ir redzams, ka nezinat, kā to pielietot, jo nezinat, kas ir Brīvība.

- Cilvēks domā kā dzīvot labāk. Radītājs Cilvēkam dod pilnīgu Brīvību tajā, kā arī visa laba darīšanā. Visa laba darīšana ir Radītāja Griba. Pilnībā izpildot Radītāja Gribu Cilvēks ir brīvs darīt labu. Pārkāpjot Radības Likumus, Cilvēks iziet ārpus Brīvības telpas un zaudē Brīvību savas dzīves uzlabojumos.

            - Esot Brīvs, Cilvēks ir pilnīgi suverēns. Pārkāpjot Likumus, Cilvēks nonāk atkarībā, aizmirst un pārkāpj suverenitāti, sāk melot un melodams melus liek neatkarības zaudēšanas pamatos un tās zaudēšanas vai neiespējamības izskaidrojumos. Reiz atteicies no Brīvības, Cilvēks cauri laikiem pats sevi tur nebrīvē un nevarībā darīt labu savu dzīvi.

 

- Valsts ir Cilvēku kopības stāvoklis.

            - Sabiedrība ir tautas tieksmju, Ideālu, pūliņu un varas vertikāle.

            - Sabiedrības dzīve ir pulcēšanās, vertikāļu meklēšana un veidošana.

            - Varoņi ir vertikāļu vainagojums.

            - Tauta ir vertikāļu ietērps.

- Nācija ir atrasto un pieņemto vertikāļu darbība dzīvē – sabiedriskās dzīves vainagojums – kolektīva varonība.

 

- Varonība ir viensētniecības pretstats.

- Viensētniecība ir Varonības pretstats un vertikāļu noliegums.

 

Varonība ir Brīvības pielietojums.

 

Aitas, dzirdot vārdu „Varonība”, slēpjas viena aiz otras vai izklīst kur kurā. Viensētnieks tūlīt iedomājas par zaudējumiem, grūto klaidu dzīvi tālu no mājām, zemes kopēja rimtās dzīves ritma izjukumu, kas nekā nav savienojama ar viņa sirdij tuvo un mīļo:

„Rāmi lēnām,

rāmi lēnām,

ramm...”, „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” un to „kopus cūku, kura nebarojas” tāpēc, ka barotāji katrs tīko tās barošanu uzgrūst citiem...

Katra „aita” domā un rūpējas par savu „ādu” un „vilnas kvalitāti”. Katra čakli stumj vaigos sev pieejamo deguna galā esošo zālīti un lieki netērē laiku zvaigžņu pētīšanā. „Aitas” nekad nedarīs to, kam nav sakara ar savas vilnas pieaugumu. Tāpēc „aitas” ir viegli pārvaldāmas. Pietiek tikai tās noturēt „aitu” stāvoklī. Tam kalpo viltus mīti par „zemnieku tautu” un „latvisko dzīvesziņu”.

 

Ielūkojoties Varonībā, tur redzam tās saturu – Pašaizliedzību, kas var tikt izteikta citā vārdā – Nesavtība. Nu un Nesavtību jau var nest arī tāds viensētnieks, kurš saprot, ka „kaimiņš tuvāks par radu”. Attīstot Nesavtību, viensētnieks var kļūt par Amatnieku, un tad jau sākas ceļš uz tautas veidošanos. Tur, kur ir viensētas, tur nav iespējama tauta, tāpēc, ka tautu pulcina Varonība, saliedē Pašaizliedzība, bet augšup pa sabiedrības veidošanās kāpnēm virza Nesavtība. Tie, kas grib palikt „zemnieku tautas” līmenī, nekad neveidos Tautu ar tās četrām sabiedriskās kalpošanas kārtām. Lai zemes iedzīvotāji kļūtu par tautu, tiem ir jāsāk pielietot Radītāja dotās Brīvības iespējas.

Viensētniecība izveidojas konkurences apstākļos tur, kur konkurējošie elementi vairs nav uz to spējīgi un tādēļ no tās izvairās, cenšoties atvirzīties tālāk no konkurējošās saskarsmes viens ar otru („aitu” izklīšana pļavā). Tāda „atvirzīšanās” un rūpes par savu „kaktiņu un stūrīti” ir lielākais šķērslis tautas veidošanai, jo bremzē sadarbību un katru viensētnieku notur attīstībai pretdabiskā rutīnā. Konkurences pamatā ir sacensība – sāncensība par ieguvumu – laupījumu, kas nāk kopā ar katrā neizglītotā zemniekā dziļi slēpto augstprātību par savas izdzīvošanas spējas „gudrību”.

Viensētniecība ir brīvības noliegums.

Viensētniecība ir savtīga un ievēro sava labuma noturēšanas principu. Viensētniecība domā par sava labuma vairošanu un gūšanu, kas ir pretrunā ar Radītāja un viņa radītās pasaules dabu, ar tai doto Brīvību tās savstarpējo attiecību nesavtībā.    Brīvība ir attīstības iespēja, bet attīstība ir tikai tur, kur ir Varonība - kopā turēšanās, kopīgs darbs, brālības, satversmes, kooperācijas, kolektīvi, sabiedrības un tautas.

Konkurence liek tiekties ieņemt iespējami augstāko stāvokli savā jomā – nokļūt dominējošā stāvoklī ārējo apstākļu veidošanai, kur zināšanas, prasmes un resursi ir līdzekļi tāda stāvokļa sasniegšanai, kuri turklāt tiek neauglīgi tērēti savstarpējā pretdarbībā vai savtības noturētā savrupībā – tumsā.

Saprātīga Cilvēka attīstības pamatā ir mērķtiecība būt labākam, kur sabiedrība, darbības lauks, resursi, zināšanas un prasmes ir līdzekļi savas iekšējās dabas mainīšanai, kas principā izslēdz iespēju un vajadzību dominēt pār citiem, bet liek radoši izmantot apstākļus, kuros notiek šo resursu kopīga izmantošana un sevis attīstīšana. Abos gadījumos ir mijiedarbība ar vidi un izmantojamie resursi, tomēr to darbības virzieni un sekas ir diametrāli pretējas.

„Būt labākam” ir diametrāli pretējais „būt pārākam”. „Būt labākam” ir darīt vairāk laba, būt derīgākam, nesavtīgākam, pašaizliedzīgākam, Varonīgākam – Radītāja gribu pildošam visa laba darīšanā – būt Brīvam.

 

Konkurence izslēdz Brīvību.

Saprātīgs Cilvēks vienmēr ir Brīvs.

 

Tāda Saprātīga Cilvēka mērķtiecība liek ieņemt attīstībai tobrīd derīgāko, pareizāko vietu sabiedrisko attiecību laukā un hierarhiskajā struktūrā un tur uzturēties labākajai attīstībai vajadzīgo laiku. Tādā veidā Konkurence un attīstība ir pretrunīgas un pretdarbīgas parādības. Vēl vairāk – konkurence acīmredzami kaitē kā Cilvēka, tā arī sabiedrisko attiecību – arī ekonomikas attīstībai. Esot pretdarbībā attīstībai, tieši konkurence noved krīzē un sabrukumā visu, ar ko nāk saskarē. Konkurence ir alkatības izpausme un veicina slinko „aitu ēšanu” tur, kur Saprātīgam Cilvēkam viņa iekšējie stimuli – Cilvēciskās Vērtības virza viņa vajadzību būt labam – Brīvam.

Artūra cikla leģendās Lanselots sevī nes divas galvenās iezīmes. Pirmā ir tāda, ka viņā ir neuzveicams cīnītājs. Otrā ir tāda, ka viņš meklē Valdnieku, kuram kalpot – kura labā lietot savu neuzvaramību. Konkurences pasaulē viņš pats varētu būt neuzveicams Valdnieks. Sadarbības pasaulē viņš pēc tā netiecas, jo saprot, ka nav Valdnieks, bet ir Valdniekam kalpojošs spēks.

Valdnieks ir pilnīgs. Lanselots nav pilnīgs. Lanselots nespēj pretoties kārdinājumam un tāpēc nevar sevi visu ziedot paša radītai valstij. Ar to Lanselots iezīmē Artūru kā Cilvēku, kurš sevi visu ziedo Valstij – dzīvo sabiedrības labā, ko kalpodams Artūram mācās Lanselots. Lanselotam tās nāk par labu. Valstij tas nāk par labu, kaut arī ir jāpārdzīvo Lanselota nepilnību atnestās problēmas. Tās līdzsvaro viņa izcilība – neuzvaramība. Ar to katram tiek norādīta viņa vieta sabiedrisko attiecību laukā un hierarhijā – tur, kur līdzsvarojas viņa augstākās spējas un nepilnības, kuras var tikt novērstas strādājot šajā vietā un laikā.      

 

***

 

            Tumsā rodas himēras.

            Jūs, Rešard, ilgi tumsā klaiņodams un tur „ar daudz ko samierinādamies”, esat kļuvis par dīvainu parādību – garīgo liberāli, kādu Radītājs savā pasaulē savai brīvībai neparedz.

Radītājs ir nolicis kārtību – „dod ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam”. Radītājs ir radījis Sievieti un Vīrieti tur, kur ir vajadzīgs dzimumu sadalījums. Radītājs ir nošķīris Gaismu no tumsas. Radītājs ir devis „Eņģeļu kāpnes” – hierarhisku kārtību, kurā katram ir ierādīta viņa vieta atbilstoši viņa dabai, spējām un vajadzībām. Radītājs ir laidis pasaulē dzīvnieku sugas un Cilvēku tautas, starp kurām ir nolicis to attīstībai vajadzīgās atšķirību barjeras, kuras sargā viņu brīvību darīt labu tām piemērotākajā veidā un dzīvot saskaņā ar savu dabu. Radītājs ir devis iespēju tautām izmantot tām piemītošo savdabību sadarbības veidošanai un uzturēšanai. Vienveidībā nav sadarbības. Vienveidība ir konkurence. Vienveidība un unifikācija ved izsīkumā un pagrimumā. Tikai daudzveidīgu organismu sadarbība stiprina un dod dzīvotspēju. Vienveidība ir „Ahileja papēdis” – kopīgā vājā vieta, kuru atrodot var iznīcināt visus reizē. Infekciju epidēmijas izplatās pateicoties apziņu un to veidoto organismu vienveidībai. Savdabība ir sargs, derīgums un sadarbības pamats.

            Katrs organisms ir tik dzīvotspējīgs, cik stipra ir viņa imunitāte – spēja noturēt savas savdabības robežas un tajās saglabāt savu savdabību. Katrs organisms ir tik dzīvotspējīgs, cik ir attīstītas viņa orgānu sistēmas – hierarhiskā uzbūve viņā, kura katru šūnu iedala tās vietā un liek būt tikai par to, kas tā ir savā orgānu sistēmā un orgānā. Katra tauta, dzīvnieku suga, orgānu sistēma, orgāns un šūna, katra galaktika ir tāda „individuāla „izredzēto” kopa”, kura ir tik derīga būt par to, kas tā ir un kam tā ir radīta, cik tā spēj turēties pretī liberālās infekcijas izplatītajai tolerancei, jo tolerance ir pretējais imunitātei.

Tad jau Jūs aicinat tautai pārstāt būt tautai, planētām atstāt savas orbītas un Piena Ceļa Zvaigznēm izklīst Visuma telpā, bet Cilvēka ķermenim pārvērsties par izplūstošas biomasas peļķi! Prātiņ, nāc mājās!

            Filosofija runā par iecietību reliģiju starpā, jo tās visas ir nākušas no viena Avota, runā par Vienu Radošo Likumu (Radītāju) katrai tautai tai saprotamā formā, ievērojot šo tautu atšķirīgās dabas, un tādēļ arī atšķirīgās vajadzības.

            Iecietība nenozīmē uzbāzību un savas patiesības aģitāciju tai nepiemērotā vidē – iecietība izslēdz misionārismu. Tieši misionārisms ir galēja neiecietības forma.

            Jūs nākat ar visiem liberāļiem raksturīgo antiliberālo misiju noārdīt kārtību uzturošās robežas, bet reāla darbība ir tikai tur, kur ir stingras un negrozāmas darbības robežas. Tur, kur tādu nav, tur nav arī darbības, bet ir tikai darbības imitācija vai fantāzijas par pasaules kundzības tēmu un savu izredzētību, ar ko slimo visi liberāļi un apstulbotie profanētās kristietības fani.

„Kristieši” – tas ir tāds dīvains futbola līdzjutēju klubs, kurš grib, lai uz visas pasaules būtu tikai viņu futbola komanda un tikai viņi vien kā tās fani. Viņi nesaprot, ka tās būtu futbola beigas, tāpat kā viena vienīga baznīca būtu reliģijas beigas un viena vienīgā valsts beigtu pastāvēt tad, kad tā iekarotu pēdējo nopietno pretinieku, bet vienpolārā liberāļu vara beigtos tad, kad pazustu jel kāds tās pretpols. Tad liberāļi redzētu, ka ir vistotalitārākie diktatori, kuru spēks ir tikai un vienīgi viņus sargājošo policistu rindās.

            Baznīca, kuras spēks ir citu „baznīcu” neesamībā, ir viltus baznīca. Divi īsti un stipri vienmēr sapratīsies un vienosies kopīgā laba darbībā, bet viltvārdis vienmēr tīkos īsto noindēt, jo īstais ar savu klātbūtni atklāj viltvārža neīstumu.

 

            Riņķa līnijas pretpols ir centrs.

            Riņķa līnija nevar būt bez centra.

            Centra nav, ja nav riņķa līnijas.

            Riņķa līnijas prasība centram pārstāt būt centram ir riņķa līnijas pašnāvība.

           

            Radītājs Cilvēkam deva brīvību darīt labu, bet Jūs to interpretējat par brīvību būt neizglītotam un kārtību uzturošās robežas noārdošam liberālim – ienest pasaulē pretdabisko.

Katru grupu un tās dvēseli iezīmē grupas savdabības robežas. Noslēgtība savas savdabības telpā ir savdabības robežas, jo ir grupas savdabības – dvēseles vibrācijas izteiksme, kuru veido šīs grupas kultūra, kas nav vienādojama ar tradīciju.

           

Tradīcija ir materiālās pasaules parādība.

            Kultūra ir Garīgās pasaules struktūra Cilvēkā.

            Tradīcija ir tas, kā to dara darbībai pieejamajos apstākļos.

            Kultūra ir tas, kāpēc to dara vai nedara vienmēr un visur.

Kultūra ir ciešākā pašierobežojumu sistēma un pilnīgs liberālisma antipods.

Liberālisms ir Kultūras iznīcināšanas ierocis.

 

Jūs, Rešarda kungs, esat liberālis.

Jūsu vārdi par „iedvesmošanu un maldos nonākušo apziņas mainīšanu” ir skaists indes iepakojums, tāpat kā visi citi apgalvojumi šajā sakarā.

 

Liberālisms ir visa labā iznīcināšanas rīks un liberāļi ir visa pamatu postītāji.

Jebkura dzīvība ir tik daudz, cik tā ir spējīga apkarot liberālismu sevī un savā vidē.

 

Dzīvība ir radoša kārtība.

Liberālisms ir haoss.

Labais nāk ar haosa samazinājumu.

Brīvība ir liberālisma apkarošana.

 

***

 

             Jūsu apgalvojums „ ...mērķim jābūt nevis norobežoties individuālās „izredzēto” kopās, bet nesot sevī Kristus apziņu, iet pasaulē – tādā, kāda tā ir – un ar savu .. iedvesmojošo piemēru mainīt maldos nonākušo, nezinošo, nelaimīgo cilvēku...” ir baznīcas mērcē iekulta vecā labā Romas impērijas robežu paplašināšanas ideja, ar kuru tā sevi pasludināja par nolemtu nest civilizācijas sasniegumus tiem „barbariem”, kuru zemes un resursus impērija bija noskatījusi par derīgiem savas bagātības vairošanai. Uz tāda formulējuma pamatiem Romas impērija vienojās ar profanētās kristietības līderiem, kad meklēja sev jaunu ideoloģiju impērijas transformācijai. Ar veco impērijas mašinēriju jaunajos apstākļos savu ekspansiju turpināt nevarēja.

            Romas impērijas pamatā tika likta augstprātīgā ideja par it kā esošu romiešu pārākumu un uz tā balstītajām tiesībām pārveidot pasauli un tajā esošo kultūru pēc sava romiskā prāta, kas noliedz Radītāja radīšanas darbu, kurā tas katram dod viņa derīgumu, saliekot rupjo pie rupjā, cieto pie cietā, bet smalko un jūtīgo ar smalko un jūtīgo. Radītājs paredz dažādību un vispusību, un tādas vispusības derīgumu dzīvības un auglības dzīvē.

            Visā antīkajā pasaulē – kā austrumos, tā arī rietumos (Eiropā) Cilvēki apzinājās sevi par Savdabību uzturošas Dabas daļu un savu derīgumu tajā, tāpēc dzīvoja pēc principa – „kāda ir Pasaule, tāds ir Cilvēks”. Savās attiecībās ar Dabu Cilvēki meklēja tajā slēptās iespējas savai attīstībai. Šķēršļos un grūtībās meklēja derīgo. Piedzīvojums bija augstākais ieguvums, tāpēc sabiedrība tika būvēta uz tiem principiem, kādi tika izzināti novērojot un izzinot Dabu. Zinātne un Cilvēka personības vērtība bija katras tādas sabiedrības dzīves pamatos.

            Zemi apdzīvoja Cilvēki, Varoņi un Dievi. Varoņi bija Cilvēka un Dievu starpnieki. Dievi veidoja pasauli un caur to arī Cilvēku, Cilvēks izzināja pasauli un caur to apguva Dievu doto brīvību darīt labu, bet Varoņi iemūžināja sevi vēsturē, darot to, ko Cilvēki bija atraduši par labu esam. To viņi uzskatīja par dzīves vērtību.

            Romā tas viss tika apgriezts otrādi. Romieši teica: „Kāds ir Cilvēks, tāda ir pasaule”. Romieši šķēršļus uzskatīja par kavēkļiem un pielika pūles to novēršanai. Romiešiem nebija vajadzības attīstīties, jo tie sevi uzskatīja par labāko Dieva radījumu nepilnīgajā pasaulē, tāpēc par augstāko sasniegumu dzīvē uzskatīja veiksmīgu karjeru un baudām piepildītu laika pavadīšanu, kam nežēloja nekādus izdevumus, kā arī neapstājās nekāda nozieguma priekšā to sasniegšanai. Viņu devīze bija – „mērķis attaisno līdzekļus”. Par savu mērķi viņi uzstādīja pasaules un Dabas pārveidošanu pēc sava prāta – tā, lai tā viņiem nestu maksimālu labumu, ko Romieši saskatīja peļņā un varā.

            Atsakoties no dabiskā („zemā un nepilnvērtīgā”), savu sabiedrību viņi veidoja pēc rentabilitātes un efektīvas vadības principiem (meklēja „labu pārvaldību”) par unificētu skrūvīšu mašinēriju, kurā Cilvēka individualitātei nekādas vērtības nebija. Nebija arī paša Cilvēka, bija tikai viņa izpildītā funkcija (ražotājs, administrators, patērētājs, vergs-izpildītājs).

Romieši pretnostatīja sevi Dabai un tāpēc to pārveidoja.

Romieši pretnostatīja sabiedrību Cilvēkam un tāpēc degradēja Cilvēku.

Romieši neatzina Dievu varu pār sevi, viņi Dievus uzlūkoja par instrumentiem savu vajadzību sasniegšanai un tāpēc zaudēja sakarus ar Debesīm, kultūru, un iegrima tumsā, kur dzīves normas kārtā pacēla verdzību, vardarbību un visa veida izvirtību.

            Uz šīs Romas civilizācijas pamatiem ir veidota visa mūsdienu Eiropa, kura no turienes ir mantojusi savu attieksmi pret Dabu, Cilvēkiem, sabiedrību un politiku. Romas princips „skaldi un valdi” ir ienests visās dzīves jomās un nemainīgs tiek realizēts no Romas sākuma līdz mūsu dienām.

            Ir „vēsturnieki”, kuri stāsta par it kā romiešiem piemitušo augsto tikumību un godu, jo pieticis ar viņu doto solījumu, lai „barbari” tam uzticētos. Šie „vēsturnieki” nesaprot, ka tas runā par „barbaru” tikumību, kuru savstarpējās attiecībās uzticībai un dotā vārda turēšanai bija augsta vērtība, tāpēc viņi tāpat uzticējās romiešiem – „dari to, ko gribi saņemt”.

            Ir „vēsturnieki”, kuri stāsta, ka Romas iekarojumu pamatā bijis tās armijas nesalīdzināmais pārākums pār „sakāvei nolemtajiem barbariem, kurus nespējusi glābt viņu varonība un Cilvēciskais pārākums”. Tomēr ne jau armija iekaroja „barbaru zemes”. To darīja Romas melīgā diplomātija – tās „jezuītisms”, kurš veikli sašķēla, uzpirka un sarīdīja kaimiņus vienu pret otru. Konkurence romiešu skatījumā bija labākais līdzeklis savu interešu sasniegšanai un Romas impērijas „attīstības” – teritoriālo paplašinājumu veicinātājs. Konkurence ir agresija, resursu un telpas sagrābšana, kaimiņa vājināšana, atteikšanās no līdzāspastāvēšanas un pietiekamības, savas dominantes uzspiešana par katru cenu un visiem līdzekļiem. Romas uzvaru pamatā ir kaimiņu terorizēšana, masu slepkavības, nodevība un meli. Romas armija „uzvaroši” okupēja tās zemes, kurās vieni „barbari” Romas interesēs bija apkarojuši citus „barbarus”.

            Ar Romas ideju un tās politiku labi saskanēja jūdaisma „izredzētības” doktrīna, kuru profanācijas ceļā sevī uzsūca „kristīgās” baznīcas. Ar šo pašu Romas ideju par sevis nešanu pasaulei tās „apgaismošanas un svētīšanas – evaņģelizācijas labā” Romas „katoliskā svētība” izplatījās ar intrigu, slepkavību un indes pudelīšu palīdzību tur, kur Romas leģioni nebija iekļuvuši. Aktīvi pārveidojot pasauli, Roma bija pārveidojusi (ievedusi pagrimumā) sevi un visu Eiropu – iznīcinājusi tajā kultūras pamatu aizsardzības mehānismu – noslēgtās tautu kultūras telpas. Roma izvazāja jūdaisma un „kristietības” izredzētības infekciju un pavēra ceļu laupītāju ordu patvaļai.

            Romas civilizācijas („demokrātijas”) eksporta ideja, izlaidība, kristietības profanācija un laupītāju „ekonomika” apvienojās vienā savstarpēji papildinošā veselumā – himerā, kura tagad ir izpletusies pa visu pasauli. Šī himera iekustināja anglosakšu Ostindijas kompānijas koloniālpolitiku, kurai tūlīt sekoja arī citas Eiropas valstis, tāpat kā tā savulaik bija labi kalpojusi konkistadoriem Dienvidamerikas izlaupīšanā.

            Tā pati himera veda anglosakšus un eiropiešus uz Ziemeļameriku un atļāva viņiem iznīcināt turienes pamatiedzīvotājus. Tā pati himera iekustināja 1.pasaules karu un pēc tam skanēja Hitlera un viņa galvenā aģitatora Gebelsa runās. Ar šo himeru Hitlers veda savas divīzijas pasaules iekarojumos. Ar šo himēru tagad ASV „nes pasaulē demokrātiju”, apkaro iekāroto naftas lauku „diktatorus” un „cīnās ar terorismu”.

            Ar šo himēru tagad cienījamais Rešards nāk uz Philos mājaslapu!

 

***

 

            Apgalvojums „Kristus necentās mainīt ārējo pasaules iekārtu, neuzstājās pret varām, bet runāja tikai par katra cilvēka iekšējām izmaiņām, kurām notiekot, automātiski mainās vide, kurā cilvēki uzturas” neiztur nekādu kritiku un ir pilnīgā pretrunā ar nākošo, kuru jau tikko apskatījām.

            Starp citu, to abu saistīšana ir Jūsu jezuītiska viltība un „ķeršana uz muļķi”. No pirmā apgalvojuma par Kristus darbību nebūt neizriet tas, ka „tātad mērķim jābūt nevis norobežoties.., bet.. iet pasaulē..”. Jūs izmantojat savu vēstījumu, lai nekaunīgi aģitpropagandētu baznīcas doktrīnu par nepretošanos „savam kungam” un uzlauztu „mūsu noslēgto grupu”.

            Katra Cilvēka iekšējā attīstība sev līdzi nes nesamierināmību ar apkārtesošo novecojušo, kurš nebūt nemainās automātiski, bet tieši otrādi – nikni pretojas kā Cilvēkā notiekošajām izmaiņām, tā arī jaunajam un visiem spēkiem cenšas nepieļaut tā ienākšanu pasaulē.

            Paskatieties cik mežonīgi vecā romiskās ekspansijas baznīca cīnās pret Dzīvo Ētiku, Skolotājiem un viņu Sūtņiem – Rērihiem un Blavatsku! Kādas melu un nomelnošanas kampaņas tiek izvērstas TV, presē un grāmatnīcu plauktos! Pareizticīgie pat savu lielāko Gara Varoni Radoņežas Sergiju smacē zem noklusējumu deķa tikai tāpēc, ka viņš ir Skolotāju Gara Gaisma Krievijā. „Kristieši” pat Kristu ir samazinājuši līdz savu šamanisko darbu upurjēra lomai!

            Jaunajam ir jāienāk ar cīņu un jāpierāda savas tiesības uz dzīvi. Tāpat visas izmaiņas vidē jāienes ar Cilvēka „rokām un kājām” – ikdienas darbu novecojušā aizvākšanā, jaunā ienešanā un nostiprināšanā. Katra Cilvēces Lielā Skolotāja, arī Kristus, Varoņdarba misija bija novecojušās pasaules iekārtas maiņa. Tur, kur ir reālas izmaiņas Cilvēkā, tur tām vienmēr seko novecojušās pasaules noārdīšana un jaunās celšana.

            Tur, kur notiek runāšana „tikai par katra cilvēka iekšējām izmaiņām”, bez „uzstāšanās pret varām” un tur, kur tādas „uzstāšanās” un „ārējās pasaules iekārtas” maiņas nenotiek – tur nav arī nekādu izmaiņu Cilvēkā, bet ir tikai viņa prāta un dvēseles aptumšošana, maldināšana, meli un blēdības! Tur ir tikai savtīga un ļaunprātīga viņa labāko tieksmju ekspluatācija, apzagšana un Cilvēka Brīvības laupīšana – viņa Garīga paverdzināšana – iekalšana veikli savērptu ilūziju tīklos! Cilvēka dvēseles daba – viņa apziņa un tās praktiskās darbības vide – tradīcija ir viens vesels. Reliģija ir tur, kur par labu uzskatītais un sludinātais notiek ikdienas dzīvē. Tur, kur runā par Dievu, bet seko naudai, tur naudas kalpībā esošie ar tādu muldēšanu maskē savu sātanismu.

            Prakse rāda, kas kurš ir!

 

            Skolotāji nes Brīvību un tāpēc vienmēr nāk ar „Ne mieru, bet karu esmu nācis nest!” un atnes sev līdz ārējās pasaules izmaiņu asas cīņas gaitā.

 

            Kristus sekotāju vidū bija daudz zēlotu – Eseju Nazoreju militāra spārna pārstāvju, kuri aizstāvēja savas „individuālās izredzēto kopas” brīvību un eksistenci ar ieročiem rokās. Ja tādu nebūtu, tad jūdu priesteri ar tumsonīgās tautas rokām būtu Esejus un viņu vēl „individuālāko” Nazoreju kopu iznīcinājuši. Tāpat Eseji – Kristus norobežotās dzīves un darbības kopa (vieta) pastāvēja tikai kā tāda pašnorobežota kopa, kurai nebija nekādas idejiskas saskarsmes ar jūdaisma telpu. Šīs divas telpas eksistēja pilnīgi autonomi viena no otras un tieši pateicoties tādai autonomitātei.

 

Kristus neko nemācīja jūdaistiem.

 

Jūdaisti neko nevarēja gūt no Kristus – viņi bija pārāk tumsonīgi – viņiem trūka izglītības un Eseju kultūras tradīcijas dinastiskuma. Roma bija tā vecā pasaule, kurai bija jātop izklīdinātai un demontētai jauno (vai pareizāk – veco attīrīšanas un sakārtošanas) zināšanu ienešanas rezultātā. Eseju Kulturālais pārākums varēja apturēt Romas tumsības spēku izplatīšanos un paglābt Eiropu un visu pasauli no tā murga un bezdibeņa, kurā tā tagad ir kopīgiem jūdaistu un Romas spēkiem iegrūsta. Profanētā kristietība ir „Trojas zirgs” – pagānisma formās nomaskēts jūdaisms.

 

            Tieši mainīt tādu notikumu gaitu nāca Kristus!

            Tieši uzstāties pret tādu pasaules varu nāca Kristus!

            Tieši ar savu varonīgo rīcību, bet ne tukšām runām nāca Kristus!

            Tieši pie cieši kolektīvas un brālīgas, savas robežas neaizskaramību sargājošas grupas nāca Kristus un tieši šī – Eseju kopiena Jūdejā bija pazīstama kā Kultūras nesēja un laba darītāja saviem neizglītotajiem jūdaisma aprobežotībā turētajiem brāļiem. Par Eseju nevarēja kļūt. Par Eseju varēja piedzimt. Tāpat kā par latvieti, jūdu, vācieti vai inku nevar kļūt, bet tikai piedzimt. Tāpat kā par Karavīru, Mūziķi, Ārstu vai Skolotāju nevar kļūt, bet tikai piedzimt šajā pasaulē tas, kuru par tādu laba darīšanas Brīvībai šajā pasaulē ir laidis Radītājs.

 

***

 

            Es domāju, ka tas nav viņu ļaunums, kurš tagad tumsībā, subkultūrās un izvirtībā tur jauniešus. Tā ir mērķtiecīga audzināšana egocentrismā un izglītības laupīšana. Izglītības vietā viņi ir saņēmuši surogātu un tāpēc ir neizglītoti. Kā jau visi neizglītotie un egocentriskie, viņi ir cietsirdīgi, augstprātīgi, rupji, nedisciplinēti un nespējīgi ražīgi strādāt – būt Brīvi – darīt labu.

            Jaunieši nedzīvo šajā pasaulē.

Jaunieši ir aizgājuši no šīs – Radītāja pasaules un tās Brīvības. Viņi dzīvo internetā, sociālo tīklu verdzībā, modernajās („ātrajās un atvieglotajās”) komunikācijās, zvaigžņu fabrikās, TV šovos, seriālos, datorspēļu virtualitātē, projektos, brīvā seksa kontracepcijā, cīņā ar „novecojušajiem un apnicīgajiem” vecākiem, „citādības” ienešanā sabiedrībā un savās fantāzijās par peļņas leiputriju.

            - Vai Rešards grib teikt, ka mums „nesot sevī Kristus apziņu” būtu jālien pie viņiem tajā miskastē un viņus aiz kājām jāvelk no turienes ārā?

           

Brīvam Cilvēkam brīva griba.

           

Ja kāds ir paklausījis kārdinājumam un pats ielīdis miskastē (vienmēr ir izvēles iespēja) tad, lai pats arī papūlas no turienes izkāpt un nomazgāties! Bez ļaunuma un tumsonības vai vieglprātības ir vēl arī derīgums. Atrašanās miskastē Cilvēku var padarīt par Brīvībai nederīgu. Viņa apziņa var būt tiktāl izkropļota, ka viņš vairs neatšķir kroplo no skaistā, troksni no mūzikas un Cilvēcīgo no miesīgā. Tāda rokās Labā Rīki kļūs par ļaunuma ieročiem. Tāds tālu ap sevi izpletīs tuksnesi un vienaldzību. Tāds visur redz tikai sevi, savas iegribas un to apmierināšanu. Tāds nav derīgs Brīvībai. Tāds ir pie ķēdes pielikts un turas tajā ar abām rokām un visiem spēkiem.

 

***

 

            Es pilnīgi piekrītu Rešardam tajā, ka derīgajiem ir jādod iespēja būt Brīviem. Es pilnīgi piekrītu tajā, ka katrs derīgs var ienākt mūsu pulkā un tur, izpildot kopā ar mums būšanas kārtību, var ar savu labo piemēru rādīt Gaismu visiem, kuri to grib redzēt un būt tās telpā. Mēs – Sociopsiholoģijas asociācija, Lāču kopa un Baltu klubs vienmēr pieņemam derīgos.

            Sociopsiholoģijas asociācija uztur mājas lapu, kurā katrs var lasīt un uzdot jautājumus. Tāpat katru gadu notiek regulāras Tautas Kultūras Universitātes lekciju ciklu nodarbības Rīgā, Siguldā, Cēsīs un Lādezerā.

            Baltu klubā darbojas tā sešu zaru struktūra, deju kopa „Laimītes” un muzikālā klase maigo balsu un tīro skaņu apgūšanai, tērpu un rotu studijas – viss tas, kas pasaulē ienes Skaistumu. Baltu klubs regulāri piedalās seno tradīciju festivālos un Sakrālo svētku dienās – Ziemassvētkos un Lieldienā iet satikt tautiešus Brīvdabas muzejā.

            Lāču kopa krāj domas un darbus nākotnes pasaules celšanai.

            Ar savu labo piemēru, ar to, kas mums ir, mēs ejam pasaulē tādā, kāda tā ir un ar savu pozitīvo mīlestības pilno iedvesmojošo piemēru rādam ceļu uz visa laba darīšanas Brīvību.

            Pasaule ir liela un plaša, Rešard!

            Tajā ir daudz veidu, ka to darīt labāku un turpināt tajā Kristus sākto Varoņdarbu.

            Nāciet ārā, Rešard, no tumsas ar savu labo piemēru un tad – kādā gaišā dienā tiksimies tur, kur Debesis savu Gaismu lej!

            Tiksimies tur, kur labais ar labo satiekas un jaunus plānus kaļ!

            Tiksimies mūsu Vadoņa pulkā, Viņa darbu svētītā zemē un Viņa karogu dziesmā!

            Ar savu labo piemēru, ar to, kas mums ir!

 

 

 

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa