.DOC versija izdrukai

Īsa pamācība muldēšanā,

jeb, kā pazīt Baltu Viedas profanāciju.

Ej, bāliņ, taisnu ceļu

Runā taisnu valodiņu,

Tad ij Dievs palīdzēs

Taisnu ceļu nostaigāt.

            Vairāku gadu garumā, izzinot dažādu grupu aktivitātes Latvijā, arī es esmu nācis pie secinājuma, ka ir liela starpība starp īstu reliģiju, tās praksi – dzīves tradīciju un materiālistiska, ateistiska prāta cilvēka dvēseles submistiskajiem impulsiem, ar kuriem tā rezonē uz sabiedrībā notiekošo garīgo atmodu – imitē reliģisko kustību. Tieši materiālisms – sevis pretnostatījums garam un utilitāra attieksme pret dzīvi un smalko pasauli ir maģijas rituālo darbību un pseidoreliģiskas profanācijas pamatā.

            Reliģijas veidota dzīves tradīcija cilvēkam dod zināt viņa Radītāju un tā kārtību – to, no kā un caur ko viss nāk pie, uz un ap cilvēku. Viņš ir brīvs no miglainām atsaucēm uz Dieva prātu – tāds cilvēks zina savu, pasaules un savas reliģijas izcelsmi. Viņš zina – ir vieds tajā, ka tradīcija, kurā viņš dzīvo, ir viņa tautai tās Skolotāju dota saskaņā ar tās potencēm, iespējām un vajadzībām – ar cilvēces evolūcijas, kultūras attīstības kopīgo kontekstu un ceļu šajā kontekstā, ar šīs tautas pienesumu un to, ko šī tauta caur savu reliģiju un tās tradīciju var gūt no šī konteksta un ceļa. Cilvēks zina, ka viņa tautas Skolotāji ir tie paši, kuri savulaik arī citām tautām ir devuši to reliģijas un tradīcijas. Viņš zina savu Skolotāju Brālību, ciena šīs Brālības darbu un mītnes vietu.

            Viņš zina, ka Skolotāju Brālība ir tā dzīvā saite, kura vieno mūsu Zemi ar Radītāju hierarhiju – ir tās posms, tāpat kā viņš pats, esot savā tautā, ir šīs tautas hierarhijas posms. Tad viņa tradīcija tādam ir vertikalitāti – hierarhisko saiti veidojoša un uzturoša dzīve, caur kuru viņš piepildās savā viedumā – zināšanā un jūtībā, ko sauc par saprātīgumu, kas viņam, caur savu dvēseli, ļauj būt skaidrā un rāmā dialogā ar savu augstāko “es”, kas, būdams viņa Radītājs, ir Dievs viņā. Viņš tiecas izzināt īstenību, tādēļ cenšas atbrīvoties no maldu avota – subjektīvajām (personiskajām) sajūtām, viedokļiem un attieksmes, atbrīvoties – pacelties pāri astrālās pasaules maldinošajām ilūzijām un sasniegt Adepta stāvokli.

            Profanācijas vadmotīvs ir tumsonīga augstprātība, kura, aiz svētulības maskas slēpta, vijas cauri katrai darbībai un saskarsmei. Materiālists nesaprot to, ka tās autoritātes – A. Brigadere un E. Brastiņš, uz kurām viņš atsaucas, nav devušas pamatu viņa “radošajai darbībai reliģijas attīstīšanai”, bet gan iezīmējušas meklējumu ceļa izejas punktu un vērtības, kurām meklētājs būtu jāved līdz viņa apziņas normālstāvoklim, kurā viņš ir spējīgs saprast Skolotāja nozīmi un uzklausīt to. Viņa profanācija ir vagara kārtā iekļuvuša kalpa pašdarbība un sava stāvokļa izbaudīšana. Tāds visiem spēkiem cenšas iedvest savai (sa)draudzei tās neatkarību un ietekmi uz kungu, visiem spēkiem atgaiņā domu par nama īstenā saimnieka esamību un neizbēgamu parādīšanos. Materiālistu vienmēr atklāj viņa pašdarbniecības tieksme, viņš negrib ieņemt sev atbilstošo pienācīgo vietu, jo nesaprot kalpošanas saturu.

            Tādēļ rezonējošais materiālists runā par savām sajūtām, kuras viņu vieno ar dabu, dabas domāšanu, “dabas reliģiju”, par kādu “garīgo” spēku, kurš viņā nāk no dabas. Viņš neatšķir dzīvesziņu no dvēseles dzīves un kultūras uzslāņojumu izpausmēm. Viņa apziņa fiksē un iedziļinās paša dvēseles impulsos un tādēļ viņam viņa tradīcija ir tikai viņa senču un tradīcijas mijiedarbībā (darviniski) pašradījusies vai izrietoša no viņa pasaules redzējuma – tautiskuma vai (šoreiz) dainu mantojuma, kam piedēvē kādu citām tautām it kā neesošu unikalitāti. Tāds sevi jūt kā izredzēto – šī unikālā mantojuma lietotāju. Viņa apziņa ir neskaidra, bet tradīcija liekas tiesīga būt paša pieredzē, domās un sajūtās balstīta. Viņš pats – viņa dvēsele, ir impulsu centrs un to seku lietotājs. Viņš runā par atklāsmi vai (tautas) pašradītu reliģiju, vajadzību un iespējām to attīstīt, savu pienesumu tās veidošanā.

            Tādēļ atbalstu tāds meklē sev pieejamajās sajūtās, bet ne hierarhijā un Skolotājos, no kuru eksistences atzīšanas patiesībā bīstas. Tās vietā, atklājot vulgāri materiālistisko domāšanu, viņš liek materiālo dabu (māru – kas sanskritā nozīmē iznīcinošo purvu) un saka, ka ir tās radīts. Simbolisko vieduma saturu, Doktrīnas mantojumu noraidot, tāds meklē pats savu jutekļu pienesumā un domās – skaidro tos tā, kā pats redz un jūt, līdz kam ir aizdomājies pats, un uzskata, ka ir tiesīgs tā darīt. Ar to profanētājs atklāj savu subjektīvo apziņas stāvokli un savu pausto domu dabu un īsto izcelsmes avotu – pats savu pasaulīgo prātu. Materiālists ir tradicionāli pseidoliberāls – pats sev pieļaujot pilnīgu subjektivitāti savās idejās un darbībās, tomēr kategoriski iestājas pret dialogu ar disciplinēšanās un objektīvu zināšanu nepieciešamības paudējiem.

            Patiesi dievturīgs cilvēks savu viedumu piepilda ar simbolisko formu patieso saturu, kuru, atsakoties no prātuļošanas, smeļas Universālajā Doktrīnā un Skolotāju dotajās zināšanās. Tas viņu pasargā no prāta un sajūtu radītajām kļūdām. Tāds cilvēks ar to savu apziņu apskaidro, kamēr “dabas draugs”, savā apziņā inkorporējot pats savas miglainās nojausmas, grimst arvien dziļākos maldos. Ar dvēselisko dabu gara darbību un Doktrīnas simbolu saturu saprast nevar, tādēļ viņš pasludina savas “tautiskās reliģijas” unikalitāti un pārākumu pār Skolotāju doto Doktrīnu – un ir pretrunās ar to. Ne viens vien, atkārtojot judaistisko tradīciju, sludina pārākuma un sevišķas izredzētības stāvokli – uzstāj, ka tieši viņu “dainu kultūras” interpretācija ir Indoeiropeiskās kultūras pamatā.

            Tikai garīgais dod garīgo viedumu, dvēseliskajam atstājot dvēseles īsto vietu radošās – garīgās dzīves un miesas starpnieka un attiecību interpretatora lomu. Viņš zina un prot atšķirt dabas un no dabas nākošo spēku darbību savā miesā un dvēselē no garīgās enerģijas radīto spēku darbības savā saprātā un dvēselē. Tāds saprot un zina savu dvēseļu un apziņas vietu, sakarības un atšķirības.

            Viedais zina bez mistiskā plīvura pārklājuma. Viedu profanējošais materiālists dzīvo(viņam ar to pietiek) savā siltajā miglā – “dabas dievestības” mistiskā šķidrauta apņemts, kas jau pāriet maģijas rituālu spēkos un aizkapa tvanā. Viņu neskaidrā, subjektīvi pašapmierinātā apziņa ir kā cēlonis vieniem, tā sekas citiem, tam, ka tie nokļūst melno burvju atkarībā, kuri šīs grupiņas un to sludinātājus izmanto par “pīlēm pievilinātājām”. Arī valsts struktūras un specdienesti caur tām kontrolē baznīcā neiesaistīto un aktīvo iedzīvotāju grupas vai vajadzības gadījumā izmanto tās saviem mērķiem.

Arno Sīlis

draugu kopa “Zaļā pēda”