Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

„Vai nu cilvēce izbeigs karu

Vai karš izbeigs cilvēci.”

Džons F. Kenedijs

Boadīke!

Impērijas nāk un iet. Impērijas dzīvo savu dzīvi. Tās dzimst savu pamatlicēju cerību patosā un novadu apvienošanas kauju asinīs. Impērijas paplašinās – tiek sētas cerības, slēgti līgumi, kalta nauda, apkaroti konkurenti, lietas viņu asinis, tiek celts un būvēts impērijas slavai mūžīgi mūžos. Impērijas mirst savas alkatības, netikumu un izlieto asiņu mēslos uz izpostītas un noplicinātas zemes. Aiz sevis tās atstāj jukas, haosu, nopostītas pilsētas un netiklu tumsoņu barus.

Tumsas impērija dzīvo savu dzīvi. Tiek iznīcinātas valstis, sēts ienaids un savstarpēja apkarošana tur, kur vakar vēl cilvēki dzīvoja mierā. Noziegums tiek pastrādāts likuma aizsegā un balsojumu paspārnē. Izvirtība ir iecelta sargājamas izredzētības kārtā. Impērijas starptautiskais hiēnu un šakāļu bars gaudo par recesiju, resursu izsīkumu un finansu krīzi, tās žurku bari šaudās biržu un akciju kursu labirintos.

Tiek izcirsti meži, izžūst ezeri, izsīkst upes, ledāji un sniegi kalnu galotnēs. Izzūd bites, krīt putnu bari, mirst zivju miljoni un vaļi metas krastā.

Kādreiz grāmatas lasošāko zemi tagad apdzīvo internetizēts informētu mežoņu bars. Kulturāli analfabēti raksta izglītības programmas un ievada savā „kultūras dzīvē” bērnus. Ļaudis ar destruktīvu prāta ievirzi saņem diplomus un virza zinātni postošā jomā.

Tas, kas ir tik plaši un globāli iepleties, zaudē savu pārskatāmību, aprises un sāk likties par ikdienišķu dzīves vidi. Ātri aizmirstas, ka reiz bija arī citādi, var būt arī ne tā un vispār – ir iespējama pavisam cita dzīve. Īstā dzīve liekas kā sapnis, bet murgs tik reāls, ka sažņaudzas sirds.

Ar to brīdi, kad tumsas impērija iznīcināja Padomju Savienību, tā izplētās pār visu pasauli. Jā, nav vairs divpolāras pasaules. Ir vienpolāra tumsas impērija ar tās izauklētu mītu par daudzpolāru pasauli, ar to domājot reģionālos tumsas centrus.

Arī mēs visi tur esam pielikuši savu roku.

- Vai atceraties pasaku par Zelta zivtiņu?

Vienkārša (bet alkatīga) zvejnieka sieva, neko nezinot par citu ļaužu un lielās pasaules dzīvi, sev grib aizvien vairāk no tā, kas nav tai lemts, vajadzīgs un ceļams. Viņa grib to, ko neprot valdīt, lietot un saprast. Viņa grib būt tas, kas nav un nevar būt.

Tāpat mēs, kā mazi bērni, neko nezinot par vēsturiskajiem apstākļiem, to cēloņiem un notikumu aizkulisēm, cīņām varas virsotnēs un to, kāpēc un kā tur nonākuši tieši tie (tumsas impērija neguļ nekad!) un ko tie varēja vai nevarēja izdarīt tajos apstākļos, kādus Padomju Savienībai uzspieda tumsas impērija, saviem vecākiem prasījām to, ko tie mums esošajos apstākļos nevarēja dot. Tai pat laikā mūsu pašu aprobežotība, netikumi, ķildīgums un cilvēcisko vērtību vājums mums neļāva izlietot tās iespējas, kuras mums tika dotas.

Tā vietā mēs meklējām vainas un pumpas augstākstāvošo dibenos, ķildojāmies ar blakus esošajiem un pazemojām mazākos. Un lūrējām pār sētu kaimiņa guļamistabas logos! Siekalojāmies ap tām košajām bildītēm, kuras no turienes mums tika rādītas. Mēs ļāvāmies kārdinājumiem un tikām kārdināti. Nu, lai kāds vēl tagad pasaka, ka tas nav par viņu! Kārdinājums ir katras muļķības, grēka un nozieguma sēkla. Posts ir katras muļķības, grēka un nozieguma alga. Tumsas impērijā katrs – cits ātrāk, cits vēlāk – ir pie savas sasistās siles.

Mēs paši, neskatoties uz mūsu vecāku brīdinājumiem, no iekšpuses atmūķējām tās durvis, kuras mūs sargāja no ārpusē esošo laupītāju – hiēnu un šakāļu bara iebrukuma. Tagad viņi – tie, kuri mums liek pašiem savu asintiņu pumpēt viņu dzīslās – stāsta, ka mūs vecāki ir bijuši tie sliktie, kuri mums nav ļāvuši sūkāt kārotās aizžoga bonbongas un priecāties par pliko (arī mūsu pašu) meitu bildītēm un mūsu vecāki ir tie, kādēļ katras durvis ir bijušas jātur stingri noslēgtas. Viņi tagad mums stāsta cik mēs esam labi, gudri un progresīvi, ka viņi, mūs no mūsu mājām padzenot, ir mums visu pasauli atvēruši. Ka viņi, mūsu zemi izlaupījuši un sagrābuši, mums devuši iepriekš nebijušas iespējas par to diskutēt, to apspriest un izteikties par vai pret to!

* * *

Sarkozī vārdi ir: „Lībiešu tautai tagad ir jāizvēlas – vai likumus Lībijā izdos viņš (Kadafi) vai starptautiskā sabiedrība.”

De fakto Lībieši jau ir zaudējuši savu neatkarību un ir impērijas valdījumā. Tas, ka likumus savā zemē varētu iedibināt paši Lībieši, jau vairs pat netiek apspriests. Viņu vietā lemj „starptautiskā sabiedrība” ar Sarkozī priekšgalā.

Impērija dzīvo savu dzīvi. Impērija „piedāvā iespējas” un „izdod sadarbības likumus”. Tā dara impērija.

Impērija dzīvo pēc saviem likumiem. Tās hiēnas un šakāļi, viņu pakalpiņu žurku bari svin savus tumsas svētkus. (Impērija vispār visas svinēšanas, priekus un darbības tiecas pārnest uz nakti) Tumsas impērija ir nakts dzīves, izlaidības un postīšanas impērija.

Ir izpostīta vēl viena zeme. Ir sagrautas tās pilsētas, izlaupītas vērtības, iznīcināta valsts. Lībieši ir pie savas sasistās siles, posta un „neierobežotajām iespējām” tur, kur vēl vakar tie varēja dzīvot pārtikušu un mierīgu dzīvi tik, cik viņi paši sev to savos vēsturiskajos un esošajos starptautisko attiecību ietvaros sarūpēja savu valsts vadītāju vadībā. Šodien ir skaidri redzams, ka vesela valsts ir sagrauta tikai tādēļ, lai izrēķinātos ar vienu cilvēku, kurš ir šajā valstī iemiesotās idejas nesējs. Hiēnas un šakāļi netraucēti saimnieko Lībijā. Žurkas uzlasa viņu dzīru atkritumus. Arī Lībijā bija tādi, kuri paši no iekšpuses atvēra laupītājiem durvis. Visur ir tādi. Visur ir tie, kuri ļaujas kārdinājumam, kurn un nav mierā ar to, kas tiem ir. Visur ir tie, kuri grib būt tie, kas tie nav. Visur ir sasistas siles. Ja vēl nav – tad būs. Bites izzūd. Mežus izcērt. Biržas dreb. Hiēnas gaudo. Pavisam drīz pasaules sieviešu seksuālās verdzības tirgos blakus Krievietēm, Ukrainietēm, Polietēm un Latvietēm parādīsies arī jaunās Lībietes.

- Vai Lībijā varēja būt citādi?

Nevarēja. Nevarēja vienlaicīgi celt valsti, dot laicīgo (ārzemēs un ārzemēm pieejamo) izglītību (tā saindē!), būt moderna – internetizēta, satelītizēta un pārtikusi, sociāli labiekārtota zeme un bruņoties atbilstoši ārējo draudu apmēriem. (Bet vajadzēja!) Lībija nevarēja būt vienlaicīgi atvērta un aizvērta zeme. Jebkurš, atverot spraugu savā aizsardzībā, zaudē to visu. Ienaidnieks to izmanto. Tas ir tikai laika jautājums.

Ar Padomju Savienības sagrāvi Lībija zaudēja sabiedroto. Vēl vairāk – tā kļuva par Krievijas nodevības upuri. Kadafi uzticējās Maskavai. Bet nevajadzēja. Tagad Maskavā sēž tie paši āmurikāņi, tikai runā viņi krieviski.

Kadafi noticēja impērijas izplatītajam mītam par daudzpolāro pasauli. Viņš cerēja, ka tajā ir vieta arī viņa pasaules zaļajai krāsai. Viņš gribēja ticēt tam, ka „Pārmaiņas notiek”. (kurš gan negribētu!) Kadafi gribēja uzturēt draudzīgas attiecības (kurš negrib?) un sadarboties ar impēriju tā, lai impēriju apspēlētu par labu savējiem. Bet impērija dzīvo pēc saviem likumiem. Tas nekas, ka bites izzūd un vaļi krastā metas. Impērijai ir plāns. Impērija dzīvo pēc plāna. Impērijas plāns notiek (tai pat laikā arī bites izzūd).

Pirms Impērijas uzbrukuma Lībijai starp tām bija apmēram 7 gadus ilgs relatīva miera periods, kura laikā notika „attiecību normalizēšanas process”. Tas nozīmēja to, ka Impērija pārgāja jaunā bruņojuma attīstības līmenī, pārapbruņojās, sagatavoja jaunus masu ietekmes līdzekļus un pievirzīja šīs tehnoloģijas katram savam kārdināšanas upurim.

Internets ieguva skolotāja un audzinātāja lomu. (Arī mūsu bērnus audzina un māca internets. Jūs tikai aprūpējat (aprūpes tiesības), ģērbjat, uzturat dzīvokli (viņu guļvietu) un barojat viņus. Tad, kad impērijai to vajadzēs, viņa caur to pašu internetu viņus mobilizēs, iesauks un pavērsīs pret jums vai jebkurā virzienā – kur vien Impērijai tos vajadzēs.)

Internets kārdināja, Internets demoralizēja. Internets musināja. Impērija vienkārši gaidīja to brīdi, kad Lībijā viņas audzinātie lībieši būs izauguši tik lieli, lai varētu iziet ielās, graut, demolēt un šaut. Tai pat laikā Impērija stāstīja, ka Lībijai nevajagot būt nedraudzīgai – nevajagot uzlabot bruņojumu un ierobežot tehnoloģiju pieejamību. Impērija gaidīja Lībijas atpalicību šajā jomā. Impērija gatavoja nodevību. Impērija zināja kā dabūt šo zivi uz savas pannas.

- Un tik vien?

- Veca filosofa ideālistiski naivo sapņu lamatas?

Tā nav. Katram viņa. Visam savs laiks un vieta. Katrs kalpo kā var. Tām ciltīm, kuras Kadafi apvienoja Lībijā, ir savu attiecību un dzīves vēsture. Tajā ir cēloņi, kuriem ir sekas un tās ir jāizdzīvo. Neviens nevar izbēgt savam liktenim. Daudziem Lībija asociējas ar Kadafi, bet tā nav. Lībija ir zeme ar senu un diemžēl traģisku vēsturi. Tā ir zeme starp Romu un Kartāgu. Tā ir asinīm slacīta zeme. To apdzīvo asinis izliet spējīgās un asinis lējušās ciltis. Šīm ciltīm ir jāsaņem izlieto asiņu alga.

Taču tām ir tiesības saņemt arī savu labo darbu algu un kalpot Cilvēces vēsturei par augstāko iespēju zīmi. Lībija var kalpot arī par Impēriju atmaskojošo roku. Lībija var būt varoņu zeme. Un tā izsenis tāda ir bijusi. Tikai tāda zeme un tauta var dot Cilvēcei vienu no tās pēdējiem lielajiem valstsvīriem, kurš majestātiski paceļas pār Impērijas šakāļiem. Tikai Impērijas audzēkņi kož savu barotāju rokās, bet, aizejot, varoņi atstāj ugunīgas pēdas.

Ko zinat Jūs par Varoņiem -

Par seno dienu Ziņnešiem!

Par tiem, kas savas sievas skāva

Un dēlus laida pasaulē.

Vai tiem, kas vientulībā mira,

Aiz sevis visas pēdas dzēšot,

Aiz sevis tikai stāstus atstājot,

Un bultas savu gūstītāju krūtīs?

Ko zināt Jūs par Varoņiem?

Vien savas teikas apmīļotās,

Vien savus spoguļus un bārdas.

To vien, kas Jūsos ir no Viņiem ...

* * *

Kopš senseniem laikiem Britānijas austrumos, tur, kur tagad Norfolka, dzīvoja Icēņi – viena no britu tautām. Romas imperatora Nerona laikā – mūsu ēras sākumā Icēņiem bija valdnieks Prasutags.

Viņa sievu Boadīki briti dēvēja par Boudiki, bet romieši par Boadiceju. Viņas vārds veidots no ķeltu sieviešu īpašvārda, kurš nozīmē „uzvarošā”. Bouda ķeltu valodā ir „uzvara”, bet to lieto arī tēla „loks un bulta” izteikšanai.

Boadīke bija ķeltu uzvaras dievietes Andrastes priesteriene. Antīkie vēsturnieki viņu attēlo kā skaistu un gudru liela auguma sievieti ar skaidru, spēcīgu balsi un tiešu skatienu. Tacits par viņu stāsta, ka viņas zināšanas un saprāts ir tālu pārspējis vidusmēra cilvēku kā spēkā tā ātrumā. Viņai bija karaliska stāja, cēla seja un gari līdz jostas vietai rudi mati. Viņa staigāja raibās tunikās un apmetnī, nēsāja zelta rotas lietas. Ap kaklu viņai bija zelta tors (Tā ķelti sauca ap kaklu nēsājamu „naudas riņķi”, no kura pēc vajadzības nocirta pa gabalam vai atdeva visu maiņas brīdī – torsiem bija metāla svara vērtība. Tādā kārtā Sieviete glabāja ģimenes naudu un pati, kā augstākā ķeltu pasaules vērtība, ap sevi koncentrēja un uzturēja visas citas vērtības.) un pārvietojās viņa divjūga ķeltu kara ratos ar šķēpu bruņota.

Boadīkei un Prasutagam bija divas meitas. Pār karaļa Prasutaga Icēņu zemēm nebija romiešu varas. Kādreiz, imperatora Klaudija laikā Icēņi bija romiešu sabiedrotie, bet Publija Oktorija Skapulas laikā veiksmīgi pretojās viņa tīkojumiem tos atbruņot un saglabāja savu neatkarību un armiju. Kā karalim – klientam Romas prokurators Prasutagam uzticēja jūras robežu un it sevišķi upju grīvu apsardzi.

Lai saglabātu savu varu un dzimtas locekļu dzīvību, Prasutags par sava troņa mantiniekiem reizē ar savām meitām (ķeltu tiesību princips) nozīmēja arī Romas imperatoru. Tā bija parasta Romas impērijas prakse, kad sabiedrotajām karaļvalstīm atstāja „neatkarību” ar noteikumu, ka pēc tobrīd esošā karaļa nāves viņa valsts nonāk Romas imperatora varā (Mūsdienās – arī Latvijā – tas pats mehānisms darbojas caur ASV kontrolētu banku masveidīgi izsniegtajiem kredītiem, kad viss, kas ir Latvijā, patiesībā pieder šīm bankām un to turētājiem ASV.). Tai pat laikā Romas likumi pieļāva mantošanu tikai par vīriešu līniju (romiešu tiesību princips), tāpēc visas Prasutaga pūles savas karaļvalsts tronī saglabāt savu dzimtu un valsts neatkarību, bija veltīgas.

Pēc Prasutaga nāves zeme tika anektēta, bet iedzīvotāju īpašumi aprakstīti. Tagad visu – gan brīvo, gan vergu – īpašumiem bija vienāda vērtība. Boadīki publiski nopēra, bet viņas meitas izvaroja. Tā bija mežonīga cietsirdīgo romiešu tradīcija, ar kuru šī „civilizētā valsts” publiski demonstrēja to, ka tā ir šīs zemes saimnieks un īpašnieks – šīs zemes sievietes (vērtību glabātājas) ir Romas valsts īpašums. Karaļa kasi izlaupīja, par ko gauži sūrojās Seneka, jo tur atradās liela viņa naudas daļa – Prasutags bija viņam parādā tiem laikiem lielu summu.

Mūsu ēras 61.gadā, kad romieši uzbruka britu druīdu citadelei – Angslijas (Monas) salai, Icēņi, savu kaimiņu atbalstīti, sāka sacelšanos. To uzsākot Boadīke savus karavīrus lūdza neuzlūkot viņu par savu zemi zaudējušu karalieni, bet par vienkāršu sievieti, kura atriebj savu un savu meitu apkaunotos ķermeņus (viņa aicināja ķeltus iestāties par savu nākotni). Romieši Icēņu sacelšanos pret impēriju nežēlīgi apspieda, bet Boadīki un sacelšanās dalībniekus sev raksturīgā veidā apmeloja pierakstot tiem tādus netikumus un cietsirdību, kāda piemita pašiem romiešiem.

Renesanses laikā Boadīkes vārds atkal ieņem savu vietu britu vēsturē. To apraksta Bodē un Polidors. Viņa kļūst par „Britu kaujas cirvi” – Sievieti karotāju, māti atriebēju. Ja anglim jautās:

- Kas britus veda kaujā pret romiešiem?

viņš atbildēs:

- Sieviete, kuras slava pārspēj viņas panākumus!

Tagad Britānijā Boadīke ir leģendāra personība. Karalienes Viktorijas laikā viņas slava pieauga līdz tādam apmēram, ka karalieni Viktoriju sāka saukt par Boadīkes līdzinieci.

* * *

Ir tādi Cilvēki un valstis, kuru misija ir atstāt pēdas vēsturē. Tās ir notikums nākošajām paaudzēm. Tad tās mirdz kā bākas, kalpo par ceļa zīmēm un uztur cerību – iedrošina tos, kuriem šie notikumi nav ikdienas dzīves ainas, bet atklāj savu iekšējo un augstāko jēgu. Tikai laika distance daudziem ļauj novērtēt to, kas, acu priekšā noticis, liekas nesvarīgs.

Karaļa Artūra „bruņinieku aplis” daudziem viņa laikabiedriem bija nezināms, jo atradās tālu aiz viņu ikdienas dzīves interešu loka, bet šodien, tad, kad Artūra cikla leģendas ir cieši iebūvētas Eiropas kultūras un reliģiskās dzīves pamatos, Artūra apaļais galds daudzveidīgi ietekmē katra eiropieša dzīvi. Artūra cikls ir licis pamatus bruņniecībai, bruņniecības kodeksam (kuru izstrādāja brāļi cistercieši) un milzīgam literatūras slānim, bez kura nav iedomājama Eiropas kultūras vēsture un patiesībā tas ir Eiropas Kultūras pamats, no kura atsakās šodienas subkultūru „kultūra”.

Karaļa Artūra Kultūra ir dziļi iesakņota katra sabiedriski aktīva un savas sirdsapziņas priekšā atbildīga cilvēka apziņā. Pat Šekspīra princis Hamlets risina Artūra aizsākto jautājumu loku. Hamlets ir Hamlets tikai tad, ja viņa dvēselē dzīvo pie apaļā galda sēdējis bruņinieks, un tikai no Artūra cikla konteksta raugoties ir saprotami Šekspīra motīvi un Hamleta rīcības meklējumi. Hamlets ir Šekspīra Mordreds. Tā ir savu tēvu zaudējušā dēla atgriešanās – skats uz Artūra un Mordreda attiecībām no otras puses.

Ja Artūra ciklā galvenā tēma „Karalis, tauta un zeme ir vienoti” tiek skatīta no Cilvēka Gara un valdnieka atbildības par tautas un zemes likteni puses, tad Lībijā mēs šo pašu redzam no otras puses. Te jautājuma par Muamāra Kadafi ieguldījumu Lībijas labā nav. Tas ir jau atrisināts un iemiesots varoņdarbs. Te viss nolikts uz tautas labklājības altāra, sev nepaturot neko – pat ne valsts vadītāja posteni. Muamāram, lai viņš būtu Artūrs, nav vajadzīgs tronis – viņam pietiek ar autoritāti. Lībijas piemērs mums rāda tautas atbildību par savu likteni un nākošajām paaudzēm runās par iespējamību līdzvērtīgās attiecībās tautai ar savu līderi veidot vispusīgi nodrošinātu dzīvi.

Šodien daudzi nesaprot džamahierijas nozīmi, tā pat kā nesaprot kristiešu kopienu un jūdu kibucu piemērus. Nesaprot tāpēc, ka nepazīst brālības jūtas un nezin to spēku, kādu tās attīsta. Vēlāk, kad Brālība kļūs aktuālākā un dzīvību nesošā tēma katra Cilvēka dzīvē, Lībijas džamahierijas piemērs būs drošākais atbalsts to veidošanā. Ja tā varēja būt vienā vietā – tā var būt visur.

Var jau teikt, ka tā turējās uz naftas eksporta, bet te nav runas par eksporta naudu, bet gan par tās pielietojumu. Naftas eksportam tik lielu vērību pievērš tikai impērijas iedibinātajā tirgus un starptautisko attiecību sistēmā, bet, ja nebūtu tās kropļojošās ietekmes uz valstu ekonomikām, tad katrai tautai būtu kāds resurss, kurš tai nodrošinātu tādu pašu apmaiņās balstītu kapitāla pieplūdumu un stabilu saimniecisko dzīvi.

Tieši šis naftas naudas pielietojums un tā rezultāti izsauca gan citu naftas šeihu, gan NATO valstu līderu – impērijas dusmas. Lībijas džamahierija ir paplašināts Artūra Apaļais Galds. Artūra ceļš no neatzīta pusaudža līdz bruņniecības ziedam ir arī Muamāra ceļš no paverdzinātas zemes līdz tautas labklājības valstij. Tieši tas – Muamāra veikums un tagad izvērstās medības – pierāda, kāda loma vēsturē ir personībai un katra saprātīga cilvēka vērtību.

Tāpat kā Artūrs atbrīvo no akmens Ekskaliburu, tāpat Muamārs atbrīvo tautas sadarbības spēku. Muamārs Kadafi Lībijā tāpat kā Artūrs Britānijā un Armorijā uztur mieru, kārtību un stabilitāti. Tāpat kā Kamelota beidz pastāvēt 6 gadsimta sākumā Romas impērijas beigu galā, tāpat Tripole tiek sabombardēta šīs impērijas pēdējos gados. Tāpat kā Artūra Britāniju iznīcina Sakšu laupītāju iebrukuma atbalstītas vietējo zemcilvēku „žurku” bandas (kurām mājvietu pierobežā žēlsirdīgi bija atvēlējis pats Artūrs), tāpat Lībiju iznīcina vietējie nodevēji un noziedzinieki NATO gaisa, jūras un sauszemes spēku specvienību atbalstā. Tieši tāpat kā impērija gaida savu intērnetpaaudzi pieaugam, tā sakši gaidīja Mordreda pilngadību un viņa pretenziju uz Artūra troni. Tieši sakši pieprasīja Artūra atkāpšanos no varas.

Likteņa ironija ir tā, ka arī Lībijā ir savs „Mordreds” – pasaulē labi pazīstams Lībijas izcelsmes Al kaedas augsta ranga līderis Bil Hadž. Savulaik ASV specdienesti šo Al kaedas komandieri notvēra, turēja savā slepenajā cietumā, bet pēc tam izdeva Kadafi drošības dienestiem – pēc piederības cietumsoda izciešanai. Vēlāk viņš tika Lībijā apžēlots un atbrīvots pret solījumu pievērsties godīgai dzīvei. Sākoties dumpjiem tieši viņš sapulcināja spēcīgāko un kaujasspējīgāko Al kaedas vienību – brigādi ziemeļāfrikā. Šī Bil Hadža vienība bija vislabāk apbruņotā un kaujasspējīgākā dumpinieku vienība Lībijā. Šī – Bil Hadža vienība pirmā un vislielākajā mērā saņēma ASV specdienestu palīdzību, bruņojumu un instruktoru apmācību. ASV apmācīja Al kaedas kaujas vienības!

- Vai tā būtu viņu neziņa?

Nē, visas pasaules specdienesti zina, kas ir Bil Hadž! Tagad Bil Hadž ir „jaunās valdības” bruņoto spēku virspavēlnieks. De fakto ar ASV un NATO tiešu atbalstu ASV un NATO ienaidnieki – Al kaeda – ir iznīcinājusi ASV un NATO sabiedroto cīņai pret Al kaedu un ir nākusi pie varas Lībijā. „Starptautiskā sabiedrība” tūlīt traucās atzīt „Lībijas pārejas valstību”. Taču Bil Hadža vadītajiem kaujiniekiem uz to ir cits skatījums un viņi šo „pārejas valdību” vienkārši padzina. Tagad „starptautiskā sabiedrība” taisīšot jaunu pārejas valdību. (interesanti – tā „sēdēs” Parīzē vai Romā?) Bil Hadža kaujinieki pa to laiku Lībijas ieroču arsenālu saturu pārvieto Gazas joslas virzienā.

De fakto NATO sadarbojas ar savu ienaidnieku, kuru tā „apkaro” visā pasaulē un Afganistānā! Ir acīm redzams, ka ASV ir nolēmusi sev raksturīgā veidā beigt attiecības ar kārtējo savu sabiedroto – Izraēlu. Ir taču skaidrs, ka Lībijā un no NATO saņemtie ieroči un stingru režīmu nekontrolētie arābi, pirmkārt, vērsīsies tieši pret Izraēlu. (Tas tikai pierāda to, ka Al kaeda ir ASV instruments miera un stabilitātes graušanai pasaulē.) De fakto Latvija kā NATO dalībvalsts atbalsta to pašu Al kaedu, pret kuru sūta nāvē savus karavīrus Afganistānā.

Tad kā vārdā Afganistānā mirst Latvieši?!

Tad kā vārdā Latvieši nogalē Afgāņus?!

Lībijā arī ir savs Seneka. Kadafi ir Maskavai parādā vairāk kā 4 milijonus dolāru par ieročiem. Tagad Maskava steidzīgi atzīst dumpinieku varu par leģetīmu cerībā, ka tie atmaksās Kadafi laika Lībijas parādus. Kadafi nemaksāja tāpēc, ka krievi nebija piegādājuši visas ieroču komplektējošās detaļas.

Redzēsim, vai arī krievi piedalīsies Al kaedas bruņoto spēku apbruņošanā (piegādās trūkstošo, ko Kadafi nesaņēma) un vai Al kaeda apmaksās Kadafi parādus. Redzēsim – vai mēs piedzīvosim vēl vienu karu Lībijā, kurā NATO apkaros savus šodienas sabiedrotos. Droši vien. Viņi tā dara. Vēsture atkārtojas. Vēsture turpinās. Tās tautas, kuras sevi nesargā – tās iznīkst.

* * *

Muamāra Kadafi un Artūra blakusesamība ir gan vēsturiski, gan viņu misijas, gan Garīgi iepriekšnolemta. Par to runā viņu krāsas – tās nāk no viena avota – Eiropas Garīgās Citadeles. Artūra krāsas ir baltā un zilā. Islāma pamatkrāsa ir baltā un zaļā. Artūra „logru zilais” ir viņa pamattonis. Skotijas un Īrijas „Elfu karogs” ir zaļš. Baltais – ķeltu kristietība un Grāls nāk no austrumiem. Muamāra Lībija ir zaļās krāsa islāma valsts un viņa „Zaļā grāmata” ir norāde uz šīs triādes zils-balts-zaļš zaļo daļu. Krāsu salikums Zils-Balts-Zaļš ir AGARTAS TRIĀDE – Eiropas svētās krāsas.

Artūra Britānija un Muamāra Lībija ir divas māsas pasaules vēsturē. Artūrs un Muamārs ir divas Zvaigznes pie Cilvēces personību debesīm.

Ja katrs vīrs sev uzdeva jautājumu

- Vai es varētu būt pie apaļā galda?

tad nākotnē katrs valstsvīrs sev jautās

- Vai man varētu būt Muamāra autoritāte un spēks tautas apvienošanai?

* * *

Nav svarīgi, ko par to stāstīja Sakši (viņus pēc tam pakļāva un paverdzināja Normāņi) un kā viņi zākāja Artūru un pazemoja Britāniju, nav svarīgi, ko par Muamāru runā impērijas informatīvā kara speciālisti. Ir svarīgi, ko par Artūru domāja visi tie Grāla meklētāji un neskaitāmie, kuri centās līdzināties apaļā galda bruņiniekiem. Ir svarīgi – ko par viņu domājam tie, kas Zinam, kas ir Artūrs, Grāls un Viņa Bruņinieki.

Nav svarīgi, ko par Muamāru Kadafi runā impērijas hienas, šakāļi un žurkas. Ir svarīgi, ko par viņu domā domātspējīgie Cilvēki šodien, jo tieši no viņu domām ir atkarīgs impērijas liktenis. Uz NATO lidmašīnu spārniem nākotne neatlidos. NATO bumbas dārzus nestādīs. NATO specvienības tautu nepabaros. Nodevēji nevienu tautu no posta neizvedīs.

Lai mūsu latvju šakāliņi un žurciņas atceras „Lielā un šausmīgā Gudvina” – Husiena likteni. Kad viņš bija impērijai vajadzīgs – viņš varēja rīkoties un impērija viņu atbalstīja, bet, kad viņš impērijai vairs nebija vajadzīgs, tad impērijas atbalstīti pašmāju nodevēji viņu pakāra. Impērijā visiem viens gals – pie sasistas siles. Tik ilgi, kamēr jūs nesapratīsiet, ka Artūra formula – „Karalis, Tauta un Zeme ir vienoti” ir dzīvības un dzīves formula, jūs vienmēr būsiet pie sasistas siles. Tikai tie, kuri pratīs dzīvot ar šo formulu, dzīvos.

Lai šodienas paēdušās „simts gudrās mutes” atceras Finka vārdus Benjamiņa kundzei. Tas nebija paredzējums. Tas bija brīdinājums. Tā vienkārši ir. Naudas impērijā katru gaida viņa sasistā sile. Zelta zivtiņa tikai izpilda vēlēšanās. Savu sili katrs sadauza pats.

Katra impērija noslīkst pati savos mēslos. Gudra Cilvēka gudrība ir tajā, ka viņš netraucē impērijai pašai sevi nobeigt. Ar impēriju var būt tikai viens attiecību veids – „Nekādu attiecību ar impēriju”. Vai nu Cilvēce beigs uzturēt impēriju vai arī impērija izbeigs Cilvēci.

* * *

Tad, kad impērija jums sūta „gaisa bučas” un sola savu fondu naudu, tad viņa ir uzlikusi jums garšīgu tārpiņu uz savas makšķeres āķa. Impērija zina, ko jūs ēdat un kas jums ir vajadzīgs. Viņa pati ir radījusi to vajadzību, kura jūs uz viņu dzen. Jau gadiem iepriekš viņa izplānojusi, kā dabūt jūs uz savas pannas. Kad impērija jums sola savas iespējas un sadarbību, atcerieties vienu vārdu

Boadīke!

                                                                                                        Pauls

                                                                                                        03.09.2011.

                                                                                                        ☉ ∆ ♃