Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

499.

No: Jasmīnas       Temats: Kas kuram ir Kristus

?←      2014. gada 15. janvāris 10:15:28

Esmu dzirdējusi, ka visu būtisko, pastāvošo var skatīt septiņos līmeņos. Meklēju atbildi, kā saprast Kristu. Citi saka Jēzus Kristus - Dievcilvēks. Citi saka, Kristus ir princips, saistīts ar Lielo Centrālo Sauli. Vai varētu lūgt skaidrojumu? Jau iepriekš, paldies!



Brālis Brālim Sargs.



Katrs var atnest tikai to, kas ir viņš pats.

Skolotājs un viņa atnestā mācība ir viens vesels.

Katrs turpina savu priekšgājēju iesākto darbu.

Sakrāla reliģija, patiesa māksla un īsta zinātne ir viens veselums, nav iedomājamas viena bez otras un ir kultūras esamības vēstis.

Evolūcija ir kultūras attīstība.


***

Reiz bija, ir un vienmēr būs...

Uz mūsu planētas dzīvo un strādā Cilvēces Vecākie Brāļi. Viņi vada Cilvēces Evolūciju. Vecākajiem Brāļiem palīdz neliela Arhatu un Taru grupa. Arhati un Taras ir Garīgi augsti attīstīti Cilvēki – Zinātnieki, Mākslinieki un Kultūras darbinieki, kuri ir apvienojušies kopīgam darbam un dzīvei grūti pieejamā apvidū Himalajos. Viņu dzīves vietu sauc par Šambalu. Šambala saista zemes Cilvēci ar Vecākajiem Brāļiem un Kosmosu. Taras un Arhati ir Maha Atmas – Lielās Dvēseles – Cilvēces Skolotāji.

Iepriekšizraudzītos vēsturiski nozīmīgos brīžos kāds no Skolotājiem dodas veikt misiju – nest jaunas zināšanas, pilnveidot kultūras un mākslas dzīvi, attīrīt Filosofiju no liekiem uzslāņojumiem, piesārņojuma vai neprecizitātēm un pārpratumiem, uzlabot Cilvēku sabiedrisko un politisko dzīvi. Tad viņi kļūst par tautu vadoņiem, valdniekiem, karavadoņiem, māksliniekiem, filosofiem, zinātniekiem, Ārstiem, Skolotājiem, reliģiju iedibinātājiem un attīstītājiem vai arī veic klusu, nevienam nezināmu un neredzamu misiju, kura radikāli maina Cilvēces vēstures gaitu.

Katrs tāds Skolotāju varoņdarbs atstāj pēdas vēsturē, bet ne katrs tajā atstāj savu biogrāfiju. Bieži vien biogrāfijas ir neskaidras un fragmentāras. Tām pārklājas tautu leģendas, mīti, izdomājumi un nelabvēļu meli. Vecāko Brāļu un Skolotāju darbu jauc, bojā un traucē tumsas hierarhijas darboņi – tumšā brālība. Mēs nedzīvojam to dzīvi, kādu varētu dzīvot, bet dzīvojam to, ko esam spiesti izdzīvot tumsas brālības samaitātā – sapostītā pasaulē.

Ir Tradīcija. Tradīcija vienā veselumā saista visus Iesvētītos – Skolotājus, viņu darbību un to, kā tiek nostiprinātas viņu pēdas vēsturē. Skolotājs ierodas pasaulē – piedzimst savai miesīgajai Mātei vai ierodas no tālienes kā ceļinieks. Ja viņš piedzimst, kas noteiktām misijām ir vēlamāk, tad viņš, saprātīgu vecumu sasniedzis, dodas pie citiem Iesvētītajiem – Skolotājiem izsaukt realitātē savas zināšanas – to Zināšanu uzkrājumu daļu, kuru viņš lietos šajā vietā un laikā. Pēc tam Skolotājs atgriežas savā darba vietā un tur veic Misiju. Tā var būt īslaicīga kā Žannai d’Arkai un Sen-Žermēnam (Saint-Germain) vai visa mūža garumā kā Mozum, Bēmem, Gotamam Budam vai Tam, kuru tagad sauc par Kristu – Jošua Nazoreju.

Kā Viņu sauca Viņa līdzgaitnieki tagad noklusē. Jūs zinat to Viņa tēlu, kādu līdz jums ir atnesusi Viņa Ezotēriskā biogrāfija tās neskaitāmajos pārveidojumos un reformācijās, kad baznīca to pielāgoja savai saprašanai, dabai un vajadzībai. Viņa darbība, mācība un Ezotēriskā biogrāfija tika profanētas.

Tradīcija paredz to, ka katra Skolotāja Ezotēriskā biogrāfija, neatkarīgi no viņa reālās biogrāfijas, tiek veidota tā, lai caur to varētu izstāstīt galvenos viņa atnestās mācības punktus. Viņa īstā biogrāfija nav plaši pieejama un ritēja pilnīgi citās gaitās. Viņš nāca pie Jūdejas gnostiķiem filosofiem Esejiem viņu noslēgtākajā grupā – Nazorejiem attīrīt kristīgās filosofijas nostādnes. Tādēļ Viņa Ezotēriskajā biogrāfijā ir saglabājušās nedaudzas Gnostiķu filosofijas pamatdoktrīnas atskaņas par Tīrā un bezmiesīgā Gara – Kristos esamību un darbību caur Tā izveidoto materiālās pasaules krusta nesēju un ciešanu ceļa gājēju – personību – Krestos. Šīs doktrīnas atskaņas nāk kā Viņa biogrāfijas „fakti” un „gaita” Tradīcijas noteiktajā līdzību formā. Visa Viņa „dzīve” ir liela līdzība... Tajā nekas nav jāuztver burtiski. Tajā viss ir Eseju – kristiešu filosofiskās doktrīnas elementi.

Šī doktrīna runā par Cilvēka Monādes – Kristus esamību katrā Cilvēkā un Cilvēka iemiesošanos divkājainā miesīgā ķermenī un tām ciešanām, kuras Cilvēkam šajā ķermenī ir jāizcieš ar savu dzīvi un darbu apgarojot – „izpērkot” šo pasauli – matēriju no tās inertuma stāvokļa. Šī doktrīna runā par paša Cilvēka Evolūciju un darbu, kuru Cilvēkam jāpieliek, lai atsvabinātu savu personību no matērijas žņaugiem – „pieceltu mirušo no kapa” un tās apziņu „augšāmceltu mūžīgai dzīvei” – savienotu ar Saprātu un Kristu – radītu nemirstīgu saprātīgu apziņu.

Eseju doktrīna runā par mūsu Visuma rašanos, matērijas – Marijas savienošanos ar Kosmisko Domu – Radošo garu un Dzīvības došanu Saulei. Tā Saule, par kuru runā Gnostiķi – kristieši (nejaukt ar mūsdienu profāniem – baznīcēniem!) izstarojot pati sevi – savu Gaismu (garu), siltumu un miesu – matēriju, nepārtraukti ziedojas pašas radīto Saules sistēmas planētu un uz tām mītošās dzīvības uzturēšanai. Tāpēc Kristus ir kā šīs Garīgās Saules aspekts – Mīļsirdība, tā arī Monāde – Dievs Cilvēkā un šī Dieva Dēls – šīs „Saules Gaisma”, caur kuru šī Saule „nokāpj pie saviem grēcīgajiem bērniem ellē” – materiālajā pasaulē.

Evolucionējoša Cilvēka iekšējā organizētība ir aizvien pieaugošā atbilstībā Kosmosa uzbūves radošajiem principiem. Šī atbilstība ir tas, kas ir Cilvēka Kultūra, kuras esamību mēs redzam Kultūras dzīves tradīcijas, skaistuma, zināšanu un Cilvēka saistības ar Radošajiem Avotiem meklējumos, kas ir visu šo Cilvēka Dzīves pamatu attīstības virzības dzinulis. Tāda Cilvēka atbilstība Kosmosā valdošajai kārtībai ir visur valdošā Analoģiju Likuma izpausme. Analoģiju Likuma izpausmi fiziskajā pasaulē mēs skatam efektā, kuram zinātne devusi fraktāļu vārdu. Šajā parādībā katrs lielākā veidojuma elements savā uzbūvē samazinātā veidā atkārto savas esamības avota uzbūves struktūru, to nododot tālāk saviem struktūrelementiem.

Iekšējais Cilvēks ir mūsu planētas fraktālis, bet tā savukārt ir mūsu Saules sistēmas fraktālis, kura savukārt atkārto Piena Ceļa – Mūsu Visuma – Galaktikas uzbūves principus.

Tāda Analoģijas Likuma darbība liek Gnostiķiem runāt par Cilvēka izcelsmi „pēc Dieva ģīmja un līdzības” un pēc analoģijas ir par pamatu viņa augstākās dabas salīdzināšanai ar Sauli. Tādā kārtā, katrā Cilvēkā viņa Saprāts ir tā Saule (tādu tāpat kā debesīs ir trīs – viena redzama, bet divas pašlaik vidusmēra Cilvēkam neredzamas), kas ir „viņa otrais (tādi ir divi – Monāde un Saprāts) Tēvs Debesīs”, bet Kristus tādā kārtā ir arī „Sava Tēva dēls” – Saprāta emanēts intelekts – egoistiskā dzīvnieciskā intelekta – Jūdasa pretmets.

„Debesu Tēvs” – Saprāts iemiesojoties rada savus „bērnus” – personības elementus – apziņu un tās struktūru ar tās dvēselēm, par kuriem „Tēvs” saka: „Laidiet bērniņus pie manis!”, aicinot izsmalcināt Cilvēka dvēseļu un apziņas dabu. Par ko Kristus – Saprāta emanētais intelekts savukārt izsakās: „Neviens nenāk pie Tēva citādi, kā tikai caur mani”. Tie divi „zagļi”, starp kuriem Kristus tiek „krustā sists”, ir astrālais un fiziskais ķermenis. Astrālais ķermenis kā personības elements un substance jūt savu saistību ar savu „Radītaju”, tāpēc lūdz „Kristu” – intelektu „atgādināt Debesu tēvam” par tā esamību – būt par starpnieku apziņas ietekmēm uz Saprāta darbību. Turpretī otrs „laupītājs” – fiziskais ķermenis, kā jau materiālās pasaules auglis, ir pilnīgi vienaldzīgs par „Tēva” un tā „vienpiedzimušā dēla” – intelekta (Kristus) attiecībām, interesēm un esamību.

Tā Tradīcija nostiprina Skolotāja darbu – caur viņa „dzīvi” liek pieminēt un saglabāt filosofiskās doktrīnas elementus, kas uzrunā Iesvētīto Sirdis un modina tās tad, kad pienāk darba laiks. Tā Tradīcija atstāj ceļazīmes tiem, kuri vēlāk seko tās pēdās. Tā Tradīcija pulcina sava darba turpinātājus.

Skolotājs noteikti nebija Dievcilvēks okultajā – gnostiskajā – kristīgajā izpratnē. Dievcilvēks ir nākošā attīstības stadija aiz Cilvēka saprātīgo būtņu Evolūcijas kāpnēs. Dievcilvēki nedzīvo dzīvnieciskajā divkājainajā ķermenī. Uz nākošā globusa mūsu Zemes Evolūcijā Cilvēks iegūs īstu cilvēcisku ķermeni un tajā attīstīsies par Dievcilvēku. Līdz tam vēl ir ilgs laiks dzīvojams.

Skolotāji – Taras un Arhati – Maha Atmas ir Augsti attīstīti Cilvēki.

Vecākie Brāļi – Venēras Cilvēces sūtņi ir Dievcilvēki.

Viņiem ir citi – vēl augstāki Brāļi no Jupitera, tiem atkal citi un tā līdz pašām Visuma dzīlēm Brālis Brāli Gaismā Ved...



Antiņš



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa