Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


382.

No: Aigars       Temats: Pokaiņi

?←      2010. gada 03. septembris 10:05:43

Ivars Vīks - [... grāmatas nosaukums ... ]. Ipašs redzējums. Aizraujoša grāmata, bet man trūkst zināšanu par šo tēmu, tāpēc baidos savu sajūsmu paturēt un pieņemt par patiesu. Varbūt vēlaties ko pastāstīt?



Brīnumi, pasakas, teicēji un pļāpas.


            Nevēlos, bet atbilde ir jādod.


Latviešu tautas pasaka par zemnieku un lāci.


            Reiz dzīvoja kāds zemnieks, kurš draudzējās ar lāci. Lācis un zemnieks satikās, gāja mežā, piedarbā un lauku darbus darīt. Zemnieks lācim rādīja savas lietas, bet lācis brīnījās par zemnieka gudrību un apjūsmoja viņa izveicību, lāčaprāt, smalku lietu taisīšanā (zemnieks bija atradis, kā priekšā lielīties).

            Tā, kādu reizi zemnieks un lācis gāja līdumā strādāt – kokus gāza, celmus no zemes ārā plēsa un pelnos dedzināja. Lācis vareni tur ņēmās, bet zemnieks drīz sāka just nogurumu un izsalkums savu tiesu prasīja. Tad zemnieks ar lāci nolēma brangi ieturēties. Izvilka no cibām un kulēm, ko nu katram viņa sieva bija līdzi savīkšījusi (devusi). Zemniekam maize, staks (kaņepju sviests), grūdenis un kumpis, bet lācītim atkal medus un ogu klimpa. Tā – viens ar otru draudzējoties, viņi vareni pieēdās un cienājās, bet pēc tādas brangas maltītes miegs zemniekam tā uzmācās, ka nemaz vairs pastrādāt nejaudāja.

            Zemnieks nolikās ēniņā pagulēt, bet lācis ņēmās drauga miegu pasargāt. Zemnieks guļ, bet lācītis viņam blakus sēž un viņu sargā. Sargā, sargā un redz, ka tam muša mieru nedod. Lācītis ar ķepu pamāj – muša aizlido, bet, loku apmetusi, atkal ir klāt un cienastu meklē.

            Nu lācis saprot, ka tā – ar gaiņāšanos mušu prom no zemnieka nedabūs – ņem akmeni un sit mušai, kura jau atkal ir zemniekam uz pieres nolaidusies. Tā lācītis savu draugu mežā nosita. Kopš tā laika visi zemnieki zina to, kas ir Lāča pakalpojums, kāpēc muļķim nedod ar lielgabalu šaut, un to, ka muļķis pat baznīcā pērienu dabū.


***


Ķīniešu pasaka par ceļinieku un tīģeri.


            Reiz kāds vīrs gāja pie Viedā padomu prasīt. Iet, iet līdz satiek tīģeri. Abi aprunājas un uzzin, ka pie viena un tā paša Viedā pēc padoma iet. Nu nolemj kopā ceļu mērot. Iet, iet līdz uznāk vakars, tumsa un nu ir pajumte naktsmieram jāmeklē.

            Taisni tobrīd viņi ir pie ceļinieku atpūtai uzceltas būdiņas un, ilgi nedomājot, abi tur apmetas, naktsmieram iekārtojas, vakara tēju padzer un aizmieg.

            Vīram viņa doma mieru nedod. Vīrs grozās un smagi pūš, bet tīģeris atkal, par savām medību lietām satraucies, nevar vien nagus ievilkt. Tā katrs ar savu rūpi – vīrs un tīģeris – rītu gaidīdami vienā būdiņā blakus guļ, līdz tīģerim jau liekas, ka viņš ir savu medījumu satvēris, un nokož to, kas viņa nagos spārdās. Tā tīģeris savam ceļabiedram dzīvību atņēma.

            Viedais, no rīta pamodies, saviem draugiem saka:

-         Padomu meklēt ir labi, bet ceļabiedrus ir rūpīgi jāizvēlas. Viens līdz padomam netiek, bet cits var ceļu atņemt.


***


Līdzība par tiltu.


            Kādā ciemā dzīvoja labi ļaudis. Viņi nekur ārpus tā negāja, ceļiniekus par notikumiem iztaujāja un savu dzīvi dzirdētā pārrunās vadīja. Ciematā krustojās vairāki ceļi. Viens nāca no liela meža, otrs no tāliem laukiem, trešais no kalniem, bet ceturtais no valdnieka pilsētas. Kāds cits uz templi un svētceļnieku iecienītu klosteri vijās, bet viens no tiem uz straujas upes krastu veda. Aiz upes slējās plaša viesnīca, kurā ceļinieki apmetās, bet koka tilts tos pāri upei pārgādāja.

Pa visiem ceļiem ceļinieki nāca, jaunas ziņas pienesa. Ciematnieki tās uzklausīja, apsprieda, viens otram pārstāstīja un bija varen priecīgi, tādā vietā esot, kurā visi ceļi tiekas, tik daudzi stāsti dzirdami. Viņi jutās lepni par to, ka dzīvo tur, kur tik daudzi klausītājus meklē, tik daudz pasaules klaidoņu visas ziņas pienes klāt, ka pašiem nav vajadzības iet un jaunumus meklēt. Tikai pa vienu ceļu – no upes puses – nu jau ilgu laiku neviens nenāca, bet katru vakaru, tumsai iestājoties, kāds ceļinieks pēc tuvākās viesnīcas tāpat vēl taujāja. To tad ciematnieki uz tilta pusi raidīja. Atpakaļ neviens neatgriezās, tādēļ ciematnieki ceļu uz viesnīcu rādīja, par drošo tiltu stāstot.

            No tās puses neviens nenāca(nevienu negaidīja – vajadzības nebija), tādēļ ciematnieki nezināja to, ka tilta posmi ir pavasara palos izpostīti, bet kāpēc no tās puses neviens nenāk un kādēļ vakara tumsā uz viesnīcu sūtītie nekad neatgriežas, to lasītājs var iedomāties pats, tāpat to, kādi ir šie ciematnieki, viņu stāsti un domas par apkārtesošo pasauli. Lai lasītājam viņa iztēle rāda ciemu, ciematniekus un pasauli ap tiem.


***


            Ir Īstenība. Ir Izziņa. Ir Zināšana. Ir Izzinātais un Zināšanas. Ir atklājumi, atklājamais un Noslēpumā turamais, turētais un cieši noslēptais. Ir Zinātkāre, Mācības un Mācīšanās – Darbs.

            Ir ziņkārība, izklaides triku – brīnumu gaidīšana, meklēšana un baudīšana – apjūsmošana – viss tas, ko par „okulto buljonu” sauc. Ir pļāpas, tenkas, spriedelējumi un maldi, sagrozījumi, puspatiesības, nojausmas, no atmiņas gaistošais, vietām sajauktais, ilūzijas, halucinācijas, pārkairinātas fantāzijas murgi un zināšanu trūkuma dēļ nepareizi saprastais, nepareizi novērtētais un kļūdaini secinātais – tas, ko mūsdienās par informētību sauc. Ir tie, kuri to visu uzklausa, pieņem un no tā savas teorijas veido, tās tālāk par patiesību un zināšanām pasniedz tiem, kuri visu ātri un viegli grib saņemt. Jo lielākas muļķības tie stāsta, jo augstākā godā tos par izciliem zintniekiem tur.

            Nu, ko vēl lai Jums te stāsta.

-         Tirgū patiesību netirgo.

-         Patiesības meklējumi ir vērtīgāki par atrasto.

-         Tas, kurš meklē, lai rūpīgi izvēlas ceļu un ceļa biedrus.

Mēs runājām par Lāci, Tīģeri un aprobežotajiem tenkotājiem – ciematniekiem, bet neko te neminējām par tīšiem ļaundariem – astrālajā pasaulē dzīvojošajiem maldinātājiem un tumšo hierarhiju darboņiem, kuri izmanto tādus labgribīgus muļķa Lāčus, iekarsīgus Tīģerus un pļāpīgus ciematniekus. Tam, kurš grib Smalkajā Pasaulē ceļot un tur atrodamo meklēt, tur jādodas uzticama, pieredzējuša Skolotāja vadībā, ir jābūt Zinošam, Zināšanām bagātam, Īstenību redzošam un vienmēr jāpatur prātā tas, ka pie ceļa pār Straujo Upi vienmēr ir kāds ciemats – pilns smaidīgiem, apburošiem un labi informētiem cilvēkiem, kuri dāsni dalīsies ar katru šajā informācijā par šo un to, par visu ko un to, kas jauns brīnumu pasaulē notiek.


                                                                                                            Pauls.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa