Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Jautājums no www.philos.lv

580.

No: Zara       Temats: Politiskā dzīve...

?←      2017. gada 01. maijs 22:46:08

Labdien! Kāpēc Jūs, ar tādām zināšanām, nepiedalaties valsts politiskajā dzīvē?


Būt Lāčausim.


Padomājiet: “1. Vāciem vajadzēja 700 gadu, lai no noziedzīgajiem laupītājiem vikingiem un viņu barbariskajiem pēctečiem izveidotu zemniekus, no kuriem daži uzrādija saimniecisku domāšanu un darba spējas.

2. Pēdējos 300 gadus vajadzēja Krieviem, lai vietējos iedzīvotājos parādītos zinātkāre, kultūrtieksme un dažos pat valstiska un sabiedriski atbildīga domāšana un rīcība, kā Kārlim Ulmanim un nedaudziem Ulmaņa laika cilvēkiem Latvijā.

3. 45 gados Padomju Savienībā Latvija kļuva par agrotehniski un industrializēti attīstītu zemi ar labi izglītotiem un kvalificētiem iedzīvotājiem, starp kuriem bija manāma iepuvusi un nodevīga "mākslas un kultūras" intiliģence.

4. Tikai 26 gadus vajadzēja Amerikāņiem, lai šīs zemes saimniecību un rūpniecību izputinātu, iedzīvotājus sanaidotu, izklīdinātu svešumā un te atkal sazeltu vikingiskā nelikumība, netiklība, barbarisms, laupītkāre, lai šo zemi atkal pārņemtu svešzemju karakalpi, pārklātu mēsli un nodevēji.”


Katram nopietnam jautājumam ir nopietna atbilde. Katra nopietna atbilde ir daudzpusīga. Īstenība ir daudzpusīga. Īstenība ir Vienotās Realitātes līdzsvara ass, bet Vienotā Realitāte ir visu Realitāšu sintēze. Katru Realitāti veido tās pretpoli – pozitīvie un negatīvie aspekti, kā arī to sintēze – līdzsvara punkts. Tur, kur ir visu Realitāšu līdzsvarojumi, tur ir Īstenība. Tāpēc Īstenībai katrā Realitātē ir cits izskats, un, lai to skatītu pilnībā, tā ir jāapskata no vairākiem skatupunktiem un jāatceras, ka pozitīvie un negatīvie Realitāšu aspekti ir iluzori. Īsta ir tikai Realitātes līdzsvarotā daļa.


Pirmā nopietnā atbilde rodas, ja atbildam uz jautājumiem:

-          Vai tādas zināšanas noder politiskajai darbībai šajā valstī?

-          Vai Cilvēkam ar tādām zināšanām ir vieta šīs valsts politiskajā dzīvē?

-          Vai zināšanas ir tās, kuras iesaista vai attālina no politiskās darbības?

Varētu uzdot vēl citus šajā loģiskajā secībā, bet mēs paliksim pie šiem.

Tāpat jāatbild uz jautājumu:

-          Vai es gribu piedalīties šīs valsts politiskajā dzīvē?

Lai saņemtu pamatotu atbildi uz šo jautājumu, ir jāatbild uz citu, ar to saistītu:

-          Kas notiek Latvijā?

Un

-          Kas ir šī valsts?

Tāpēc jāatbild uz citu, vēl būtiskāku:

-          Kas ir Latvieši?

Uz to mēs varam atrast atbildi, ja zinam:

-          Kas notiek pasaulē?

Un tāpēc:

-          Kāda ir notikumu iekšējā jēga – Vēsture?

No šī jautājuma sākšu savu atbildi.

Pirms vairāk kā diviem tūkstošiem gadu Eiropā sākās sistemātiska atkāpe no Dabiskās Kārtības Normu sistēmas noteiktās Cilvēka dzīves kārtības, kādu to uztur Dabiskajās Tiesībās balstītas Cilvēku un Dabas attiecības. Tādas atkāpes notiek cikliski. Katras rases, apakšrases, tautas un dzimtas aiziešanu no Evolūcijas aktīvas daļas, iezīmē tādas pazudinošas atkāpes.


* * *


Involūcija ir attālināšanās no sākotnējā Vienotā un šī attālināšanās ir katra elementa dzīves pilnvērtības zudums. Attālināšanās no Vienotā vienlaicīgi ir arī attālināšanās no blakusesošā – visa un katra sadalīšanās sastāvdaļās un sastāvdaļu ieslīgšana individuālajā cīņā par savas esamības uzturēšanu. (Arī stelpīšu dzimtā notiek tāda pat ievilkšanās individuālajās aliņās, arī tajā kopā ir pie pilnas bļodas…) Tādu sadalīšanos vienmēr pavada komplicētākai sistēmai piemītošās smalkās augstākorganizētās un kvalitatīvi augstvērtīgākās vērtību daļas zaudēšana. Atdalījušās sastāvdaļas saglabā specifiskās specializācijas funkcijas un kvalitātes. Reizē ar tādu vērtību sistēmas orientācijā pieaugošu atsevišķās daļas specializācijas dominēšanu pār sistēmā apvienojošajām kvalitātēm, notiek arī elementu vertikālo saišu – hierarhiskās sadarbības zaudēšana.

Visur tur, kur notiek sistēmas sabrukums, un tās elementu deģenerācija, (ausgtākorganizēta sistēma savos elementos uztur un kāpina tās sistēmas elementu kvalitātes, kuras atsevišķi elementi paši sevī uzturēt nevar) vienmēr notiek Hierarhijas principa apkarošana, nostāšanās pret subordināciju, “autoritāšu diktatūru”, “tradicionālismu” un Skolotāju, Vadoņu un Līderu neapšaubāmo lomu. Tur varu uzurpē nekvalitatīvais vairākums, kuram to tūdaļ atkal atņem destruktīvie spēki un procesi, kuru rokās vienmēr nonāk bez augstākās vadības palikušais elementu pūlis. Katru sabrukumu vienmēr pavada individuālo interešu stādīšana augstāk pār kolektīvi hierarhiskajām. Tur vienmēr tiek uzsvērts, ka “savā atšķirībā visi ir vienādi”, un ka visi ir līdzvērtīgi un līdztiesīgi, katrs pats var lemt par sevi un jebko šajā pasaulē, ka dzīvei nav vajadzīgi īpaši noteikumi, procedūras un hierarhiska kompetenču deleģēšana, ka savā dzīvē katrs var darīt kā pašam ērtāk.

Sabrukumā esošā sistēmā augstākesošajam piedēvē zemākā īpašības, austāko pakļauj zemākā un tā interešu diktātam, padara par zemākā interešu apkalpotāju un pakļauj zemākā kontrolei. Galējā pagrimumā augstāko vaino zemākā nepilnībās un noziegumos. Tad Skolotāju vaino audzēkņa slinkuma, truluma un neaudzinātības izraisītā nesekmībā, Radītāju divkājaino zvērību pieļaušanā un Debesis elles darbos!

Evolūcijā vienmēr notiek pretējie procesi. Tur pieaug Hierarhijas principa loma un kolektīvo hierarhisko attiecību dominēšana pār individuālajām tieksmēm. Katrs tiek subordinēts spēju, kompetenču un nozīmības mērā. Katra vērtību nosaka viņa pienesums, bet tiesības izriet no tiem pienākumiem, kādus viņš spēj pildīt hierarhijā. Evolūcijā elementa univerālisms un universālo kvalitāšu dominante vērtību sistēmā un sistēmas attīstībā ieņem vadošo vietu.


·         Evolūcijā zemākais pakļaujas un kalpo augstākā interesēm un vajadzībām, kontrolei un vērtējumam.

·         Evolūcijā Skolotāja, Līdera, Vadoņa loma un autoritāte ir neapšaubāma.

·         Uzticība autoritātei ir sistēmā ienesošā un noturošā vērtība.


Sistēmas mijiedarbība ar elementu paaugstina un notur elementa augstākās kvalitātes. Hierarhiska subordinācija sistēmā stiprina elementu savstarpējās horizontālās un vertikālās saites, kas uztur elementu darbības (dzīves) saskaņotību un rezultativitāti. Evolūcija ir tuvināšanās Vienotajam, kas nozīmē katra elementa un viņa dzīves pilnvērtības pieaugumu.


·         Katras sistēmas un elementa evolūcija sākas ar pašizziņu – sevis izpēti un tai sekojošo attīstībā vedošo Autoritāšu meklēšanu un Skolotāju atrašanu.

·         Uzticība Līderim, pienākumu apmērs un rūpju nesavtība ir katra Cilvēka, tautas, sabiedrības un Idejas Evolūcijas mērs.

·         Personības izaugsmes ceļā iegūtais apziņas plašums – Kultūras izsmalcinātība - Izglītība, Zināšanas un disciplinētība (prasme sadarboties) ir elementu Hierarhijā subordinējošais lielums.


* * *


Attīstības sākumā katra rase iekļaujas Evolūcijas ciklā un sasniedz sev pieejamo attīstības pilnību, pēc kā sākās daļēja atgriešanās sākuma stāvoklī, lai nākošajā rasē augšupeja pārsniegtu iepriekšējos sasniegumus. Mūsu rases augstākā pilnvērtība un sasniegumi ir tālā pagātnē – piektās apakšrases (Teitoņu, pie kuriem piederēja arī Balti) ziedu laikos, tad, kad tika sasniegts attīstības cikla punkts starp “Sudraba” un “Vara laikmetu”. Pirms 6000 gadu beidzās “Vara” un sākās “Dzelzs” – pilnīga sabrukuma posms rases attīstības ciklā. Tagad arī tas ir beidzies un mēs esam starprasu “naktī”. Mēs esam atgriezušies apmērām tur, kur bija “sarkanādaino” (4. rases) 3. apakšrase un mūsu rases 2. (tagad jau pilnīgi izzudusī) apakšrase. Katras rases attīstības cikla beigās uz īsu brīdi atkal haotiski atgriežas iepriekšējo sasniegumu atspulgi un atbalsis. Visi mūsdienu “zinātnes” un “tehnikas” sasniegumi ir kādreizējās varenības izkropļoto ēnu murgaini pārfrāzējumi. Tās ir rases apziņā uzpeldējušu zināšanu un spēju elementu atspulgu destruktīvas konstrukcijas.

Rases pagrimums ir rases Garīgo spēju, Sapratnes un Saprātīguma zudums, kuru pavada katastrofāla apziņas sašaurināšanās. Ar tādām Garīgām spējām un apziņu nevar saskatīt un pieņemt iepriekšējo sasniegumu esamību un saprast to dabu. Ar tādu apziņu nevar aptvert savas darbības īstās sekas, kā dēļ katra darbība tad ir postoša. Tāpēc ir zaudētas agrākās zināšanas un tehnoloģijas, bet mūsdienās “atgūtās” drumstalas vienmēr vēršas pret Cilvēku un izrādās postošas.

Tas, ka rase savu attīstību ir beigusi, nenozīmē tās darbības apsīkumu. Tas nozīmēs tās darbības saskaņotības, adekvātuma (Saprātīguma) mazināšanos, “izkrišanu” no Evolūcijas gultnes, rases pievienošanos destruktīvai, pašiznīcinošai darbībai. Tad rase parāda visu savu destruktīvo potenciālu un spējas izmanto savas varenības vājināšanai. Bet tad notiek arī iekšējie, slēptie procesi, kas liek pamatus nākošās rases attīstības sākumam. Pirms sējas sēklai jānobriest – “jāpārziemo”.

5. (Āriešu – Aatru) rases 5. apakšrase Teitoņi deva sākumu diviem atšķirīgiem 6. apakšrases zariem, kuri sevī nes diametrāli pretējus un opozicionāri nesamierināmus psihotipus. Viens ir “centrālo zemju saimnieka”, bet otrs, tiem pretējais “piekrastes laupītāja” psihotips ar sev atbilstošajiem arhetipiskajiem totēmiem – “saimnieku - Lāci” un “laupītāju - Vilku”.

Apmēram tas pats notika 4. rases laikā, kad tā sava cikla beigās sadalījās divās daļās. Viena saglabāja savu tīrību un izvairījās no melnās maģijas lietošanas, bet otra (tieši tāpat kā šodienas “vilki”) to padara par savas dzīves normu. Tīrie – “zelta sejas” kļuva par mongoloīdo tipu, bet “melnās sejas” par negroīdo tipu. Austrālijas aborigēni ir trešās rases atkritumi – rases netīrību izpērkošā 7. apakšrase. Tās sajaukumi ar 4. rases “melnajām sejām” radīja Āfrikas nēģerus – melnās maģijas piekopēju karmas izpircējus. Āfrikā notiekošais ir viņu alga par pievēršanos melnajai maģijai. Tas pats – “vilku” sajaukšanās ar zemākajām rasu daļām un atkritumiem un tā rezultātā “vilku nigeru” parādīšanās Gejropā sagaida 6. apakšrases “vilku daļu”.

Tāpat mūsu rasei aiz Teitoņiem bija jādod nākošā 6. apakšrase, kuru secīgi nomainītu tās negatīvo slogu aiznesošās paliekas – 7. apakšrase, bet Cilvēces attīstība turpinātos jauna Evolūcijas cikla – 6. rases pirmajā apkšrasē. Apmēram pirms 2000 gadu notika mērķtiecīga un sistemātiska melnās hierarhijas iejaukšanās rases dzīvē un tā rezultātā Eiropas nomalēs sākās “vilku” veidošanās, kas vēlāk pārtapa par atsevišķu 6. apakšrases zaru.

Melno uzbrukums sākās Vidusjūras krastos – 3. un 4. apakšrases (semītu un ķeltu) saskarsmes vietā Grieķijā un pieauga Etrusku zemēs – Itālijā, kur veidojās tās “darba orgāns” – iznīcināšanas ierocis – Romas impērija. Romā notika pilnīga atteikšanās no Dabiskajām tiesībām, Mākslas, Filosofijas un Reliģijas izkropļošana un pārvēršana pretmetos. Tur atjaunojās senā Atlantu norieta kontrTeistiskā koncepcija par Cilvēka lēmumu (līgumu) kā varas un tiesību avotu, kas tālāk piezemēja Grieķijas sabrukuma posma privātīpašumu un verdzību uzturošo kroplo sabiedrisko iekārtu – demokrātiju. Privātīpašuma (verdzības) doktrīna paverdzina Radītāja koplietošanai (komunismam) dotos planētas resursus un ar to pašu atstumj Radītāju no šo resursu (īpašumu) pārvaldīšanas. Romieši izveidoja Romiešu tiesības, kuras, apvienojumā ar Romas oficiālo reliģiju (kristīgās Filosofijas izkropļojumu – “kristīgo ticību”) un armiju no visas Eiropas izspieda tur esošo “saimnieka Lāča” (Romu esot dibinājuši divi vilcenes izbarotie - vilku dabu pieņēmušie.) psihotipu un tās Kultūru, kuras pieminekļus un atmiņas par to vēl līdz šai dienai iznīcina šī baznīca savienībā ar tās radīto “Vilku zinātni”.


·         “Lāča” psihotips ir Cilvēku normālforma.

·         Lācis ir Zemes Mātes aktīvās daļas - Ārtemīdas un 5. rases totēms (pamatīpašība).


Romas cīņa ar “barbariem” ir “vilku” uzbrukumi savas zemes saimniekiem, un “barbaru” atbildes uzbrukumi Romai ir “Lāča” cīņa par savu pastāvēšanu. Tomēr Roma labi pazina Cilvēka sliktākās – tumšākās puses, prata uz tām iedarboties, spēlēt un pastiprināt. Romas tiesību, politikas un katoliskā trīsvienība izvilka un iedarbināja sliktāko, kas bija Eiropietī.

Katrai tautai Dabiskajā Kārtībā un tiesībās ir tai dotā dzīves kārtība (reliģija, tradīcija un sabiedrisko attiecību pārvaldes sistēma – hierarhija), kuru ievēroja visi no Dievišķās Gribas nesēja – Valdnieka līdz katram tās iedzīvotājam – izpildītājam. Caur to Dievišķā Griba darbojas politiskās varas apvienotajās saimnieciskās, administratīvās un militārās varas vertikāļu struktūrās, kurās atbilstoši savai dabai un kalpošanas spējai ir iesaistīts katrs savas zemes un valsts iedzīvotājs. Tāpat katrā sabiedrībā rodas tās disharmoniskie atkritumi – tie, kuri nav spējīgi sekot kolektīvajai Evolūcijai vai tie, kuros viņu defektu un piesārņotības – netīrības dēļ ir apsīkusi viņu individuālā Evolūcija. Tie tad pievēršas nelikumībām – pretsabiedriskai dzīvei – miesas un mantas kārībai, izvirtībai, prostitūcijai, krāpšanai, augļošanai, spekulācijai, zagšanai, laupīšanai un slepkavošanai. Tādos savu “trauku” atrod Naids un tādi pievēršas Naida uzturēšanai. (Ir neprecīzs Jaunās Derības tulkojums. Tur lieto maldinošus vārdus. Tur pielieto “lēnprātību”, kur patiesībā ir “bez naida”. Iecietība būtībā ir iespaidu asimilācija Sapratnei. Antīkie jēdzieni ir radīti Antīkam prātam, dzīvesveidam, domāšanai un valodai tāpēc mūsdienu vārdos “pārliktie” kļūst maldinoši.)

Tādi vienmēr nostājas pret sabiedrībā esošajām normām, doto dzīves kārtību. Tādi atsakās iekļauties un kalpot sabiedriskajā subordinācijā, noliedz valsts varu, grib dzīvot kā pašiem tīk un savtīgi izmantot vai izlaupīt sabiedrisko vērtību uzkrājumus. (Tādi sevi un savu baru (šovinisti) stāda augstāk par citām tautām – stāsta, ka esot “labāki”, “pelnījušāki” un “Dieva izredzēti”.) Tādi Evolūcijai nederīgie atkritumi tiek izstumti no sabiedrības uz Cilvēka dzīvei nederīgām vai pierobežas teritorijām, kurās tie laiku pa laikam (savairošanās mērā) tiek iznīcināti. Ar to nodarbojās armijas un kārtības sardze, sabiedrības atbalsta trūkums uzturēšanās dzīvei nederīgos, neauglīgos, purvainos un pazemes ūdeņiem pārbagātās vietās, to izraisītas, slimības un pašu pretdabiskais dzīvesveids - maģijas piekopšana.

Tomēr novājinātās valstīs, tādi atkritumi - izstumtie var savairoties un sapulcēties lielākos baros. Tad viņi veido agresīvas “vilku” laupītāju bandas, kuras demoralizē un dezorganizē plašus apvidus. Tādi dezorganizēti apvidi veidojās arī ap Eiropu, Ziemeļāfrikā, Arābijas pussalā, Visdusāzijas stepēs, Vidusjūrā, Atlantijas piekrastēs un Baltijas jūras krastos, kur savairojās laupītāju bandas un veidojās specifiskas atkritumu - “vilku” psihotipa pseidovalstis un laupītājsabiedrības. Tās visas bija Romas destruktīvās trīsvienības darbības sekas. Vidusjūras (Dienvideiropas) laupītājus sauca par korsāriem un viņu “politiskais” centrs bija Sicīlija. Baltijas jūrā (Ziemeļeiropā) tādus sauca par vikingiem, bet viņu “vilku” mentalitātē pārgājušie sakši un norvēģi (normaņi) iekaroja Britāniju un terorizēja plašus Baltijas jūras piekrastes apgabalus austrumos no Elbas. Gotlande savulaik bija Baltijas izlaupītāju – Vikingu citadele.

Romas impērijai (caur Kārļa Lielā impēriju) transformējoties, viņu “vilku” psihotips pārņēma visu Rietumeiropu un ar “kristīgās” baznīcas palīdzību iespiedās arī tālu Austrumeiropā. Tad, kad Viduslaikos Romiskā trīsvienība atmērdēja “Lāci” Rietumeiropā, tad laupītāju bandas – vikingi pilnībā dezorganizēja plašus apgabalus Baltijas zemēs un iespiedās Austrumeiropā līdz pat Melnajai jūrai. Tur lielo upju krastos viņi dibināja savas apmetnes un “pilsētas”. Tā kā pašu spēkiem vien viņi Austrumeiropu pakļaut nevarēja – nebija katoliskās trīsvienības daļas, tad to viņi aizguva no Romas impērijas un baznīcas austrumu daļas – Bizantijas, ar kuru slēdza vienošanos par Austrumeiropas kolonizēšanu un pakļaušanu “vilku” varai. Tāpēc notika “Krievzemes kristīšana”.

Lai tautu atrautu no dzīves garīgās un kultūras tradīcijas, pakāpeniski iznīcināja tās sakrālos objektus, kultūras pieminekļus, kultūras darbiniekus, kultūras mantojumu un Kultūras eliti. Vēl šodien “vilku zinātne” sadarbībā ar baznīcu un viņu radīto “folkloras” un “jaunpagānu” kustību turpina Teitoņu Kultūras un Elites apmelošanu, nomelnošanu un vajāšanu. Vēlāk divi katoļu mūki Kirils un Mefodijs sakropļoja, vienkāršoja un noplicināja rietumu un austrumu Baltu 49 burtu alfabētu (Vikingi iekaroja rietum, austrum, dienvid Baltu teritorijas, kurās vēlāk attīstījās Baltu un Vikingu jaukteņu – Slāvu populācijas un to savstarpēji karojošās kņazistes.), no kura izgraizīja savu “kirlicu”. Ar to senos rakstu pieminekļus lasīt nevarēja, tāpat kā tas noveda pie katastrofālām valodas izmaiņām, jēdzienu atmiršanas un tam sekojošām pasaules uzskata un dzīvesveida izmaiņām.


·         Tomēr Austrumeiropa tika “kristīta” tūkstošgadi vēlāk un tur izpalika pilnīgā viduslaiku “ievilkošanas” mutācija.

·         Austrumeiropā neizdevās visus Cilvēkus pārvērst par Vilkačiem.

·         Austrumeiropā lielā daļā Cilvēku saglabājās “Lāča” – Ārtemīdas līdzgaitnieka psihotips.


Rietumeiropas “vilku” psihotips iekaroja Amerikas kontinentus un tur izveidoja savu sestās apakšrases “vilku” atzaru, bet Krievijā pa to laiku veidojās 6. apakšrases “Lāču” atzars. Tad, kad rietumeiropieši un šodien Gejropieši rāda uz “šausmīgo Krievu Lāci”, tad tā ir “vilku” apakšrases vajadzība iznīcināt “Lāci” un izlaupīt “Lāču” resursus. Tad, kad “Lācis” sauc pēc kārtības un miera, tad ar to pašu viņš atņem “vilkam ” viņa zobus un barošanās veidu. “Vilki” un “Lāči” nevar vienā pasaulē dzīvot - vai nu ir vieni, vai otri – bet ne abi reizē – tie ir savstarpēji izslēdzoši dzīvesveidi.


·         Saimnieki apkaro laupītājus.

·         Laupītāji nogalina saimniekus.

·         Vārnas pārtiek no maitām.


Tāpēc tagad uz Lāču robežām sapulcējušies Vilki (vilkači), visi kā viens gaudo par vajadzību pārmācīt, savaldīt (nogalināt) “patvaļīgo un neprognozējamo, viņus apdraudošo Lāci.”


1. turpinājums


Pa to laiku rases dzīves cikls (kamola kārtas) ritinās tālāk un dezorganizētajos un pagrimušajos vilku apgabalos iespiežas un savu kārtību iedibina visi iepriekšējo rasu atkritumi. Amerikā un Austrālijā tie nāk no Dienvidaustrumāzijas, Indostānas un Āfrikas, kā arī no Latīņamerikas pamatiedzīvotājiem. Amerikā veidojas Āmurikāņu nigeri (amerikanoīdie tirliņi). Gejropā ieplūst Āfrikas, Tuvo Austrumu un Centrālāzijas atkritumi, kā arī Anglosakšu “ārlaulības augļi” - Indusi. Gejropā Gejropas ierēdniecības un ideologu vadībā aktīvi noformējas apvienotā Gejropiešu – ieklīdeņu (7.) apakšrase – veidojas Gejropas nigeri (Gejroīdie tirliņi).

Un te nav svarīgi, kāda ir tava ādas krāsa, kādā valodā tu runā un kas ir tavi vecāki. Svarīgi ir, kā tu dzīvo. Svarīgi ir, ko tu uzskati par izglītību, kādi ir tavi dzīves mērķi un labklājības kritēriji. Svarīgi ir, ko tu uzstādi par savām vērtībām, uz ko tu tiecies un ar ko biedrojies, kādas ir tavas intereses, ko tu lasi un ko tu sauc par savu mūziku, par mākslu, kāda ir tava Garīgā orientācija un kas Tev ir pieņemams vai kategoriski noraidāms attiecībās ar Cilvēkiem. Svarīgi ir – kāpēc tu dzīvo.

Tu vari būt vistīrāko latviešu bērns septītajā paaudzē, bet ja tur dzīvo kā tirliņš, ja tev ir moderni reformētā (kompetenču) tirliņizlgītība, ja tu domā un runā kā tirliņš, ja tev ir “Gejropas vērtības”, Gejropiskas intereses, dzīves mērķi un dzīvesveids, ja tavas “kultūras” akadēmijas pasniedzēji slavina šamanismu, ja tavas “mākslas” dzīves vadītāji un “mākslinieki” ir šamaņi, ja tu kopā ar viņiem piekop šamaniskos rituālus un “baro veļus”, ja tu tiecies uz to pašu, uz ko tiecas Gejropas nigeri, ja tu ģērbies, pīrsingojies un tetovējies kā nigers, klausies to, ko klausās visi tirliņnigeri, to pašu sauc par mākslu un tu atļaujies to, ko atļaujas citi tirliņnigeri, ja tu biedrojies ar tirliņiem, ģērbies kā nigers un uzvedies kā nigers, ja tava dzīve ir Gejroīdā nigera tirliņdzīve, tad tu arī esi 7. apakšrases Gejroīdais nigers – Gejrotirliņš.


* * *


Te mēs likumsakarīgi nonākam pie vienmēr aktuāla jautājuma:

-          Kas ir Latvieši?

Tikai atbildot uz šo jautājumu, mēs varam saprast savu pagātni, šodienas dzīvi un nākotni, tajā saskatāmās problēmas un to risinājumu iespējas. Atbildot uz šo jautājumu, mēs atrodam atbildes uz visiem citiem jautājumiem, kuri izriet no tā, kas mēs esam. Tur mēs atrodam sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās dzīves atslēgas. Tur redzam Kultūras dzīves ceļus. Tikai zinot un pieņemot to, kas mēs esam, mēs varam atbrīvoties no pagātnes sloga un mainīt esošo uz mums svētīgo. Tikai pieņemot to, kas ir, tādu, kāds tas ir mēs varam izdarīt patiesu izvēli un tālāk būt tādi kādi gribam būt. Tikai atbildot uz šo jautājumu, mēs varam kļūt par tautu, būt neatkarīgi un piekopt patiesi savu politiku, kā iekšzemē tā arī kaimiņiem tuvu un tālumā.

Ja kāds patiesi interesējas par Latviešiem, tad viņam vajadzētu zināt to, ka par tautu (etnosu) var runāt tur, kur ir sabiedrība un valsts – tas ir – par to cilvēcisko būtņu veidojumu, kāds vienojas ap Ideāliem, pieredzi un audzināšanu, spējā tos realizēt, aizstāvēt un attīstīt – ap to, ko mēs saucam par Inteliģenci (palasiet rakstu „Vienmēr un visur”). Tur, kur šī spēja atklāti izpaužas Vienotā darbībā, var runāt par Tautu, Sabiedrību un Valsti, saprotot, ka tas viss ir viens veselums un ir viens un tas pats, bet terminoloģiskā atšķirība parādības apzīmējumā rodas no skata punkta un izpausmes vides atšķirības. Tur, kur nav Vienotības Inteliģencē ap Ideāliem, pieredzi un audzināšanu Inteliģencē – darbības spējā, tur nav arī Garīgo pamatu – sakņu Garīgajos Avotos. Tur, kur nav Vienotības (ar Garīgajiem Avotiem), tur nav Tautas, Sabiedrības un Valsts.

Ja kāds var man uzrādīt tā kopuma, kuru viņš sauc par Latviešiem, Garīgos Avotus un ar tiem vienojošo reliģiju, tad es sapratīšu, kas ir tas, ko viņš par Latviešiem sauc. Ja viņu “Garīgie avoti” ir baznīcā sludinātās žīdu dogmu un baznīckungu pašsacerētu pastāstiņu moralizējošas kompilācijas, tad latvieši ir tādi caurkrituši žīdi. Ja viņu Garīgie avoti ir tie, kurus daudzina dievturi, visādi “folkloras” rituālu – šamanisma piekopēji, tad latvieši ir melno māgu bars. Lai viņš man parāda to šiem Cilvēkiem (kopumam) piemītošo Inteliģenci un tās pārstāvjus eksaktajos, humanitārajos (intelektuālajos) un Garīgajos aspektos, un es zināšu, par ko viņš runā. Tad, ja mēs konstatēsim Garīgo Avotu, reliģijas, Cilvēku kopuma, Vienotības Inteliģencē (Ideālu, pieredzes un audzināšanas) un darbības spēju klātbūtni, tad mēs varēsim runāt par Latviešiem – Tautu, sabiedrību vai Valsti, kurā tie izpaužas un par šīs izpausmes atšķirībām uz citu tādu pašu fona.

Par Tautu var runāt tikai TĀ sakarā, KAS izpaužas caur Cilvēka augstākās būtības dzīvi.

Tur, kur tā visa nav – tur, kur ir vēsturisku, klimatisku un ģeogrāfisku apstākļu noteiktu interešu, instinktu un refleksu radīta valodas un darbības līdzība, tur, kur darbojas personība, fizioloģija un masu viļņojumi – tur var runāt tikai par populāciju un tās grupām. Populācijai nav ārpus fizioloģijas un ieradumiem esošu vienojošu mērķu, motīvu un darbības mehānismu, tādēļ katra grupa, personības dzīves līmenī, kuru nosaka resursu pieejamības iespējas, jāapskata atsevišķi šīs resursu pieejamības kontekstā.

Cita populācijas atšķirību pētniecības izejas punkta un salīdzināšanas iespējas (salīdzinot centrējošos elementus) nav. Centrējošais elements – resursi un to pieejamība, raksturo kā grupu, tā tās robežas un atšķirības populācijā citu grupu vidū. Lai man norāda resursu un tā pieejamības līmeni teritoriāli administratīvajās robežās (kuru Gejropas Savienībā maldinoši un savu ērtību dēļ par „Latvijas Valsti” sauc) pastāvošajā populācijā un es zināšu, ko ar to domā interesents – kura ir tā populācijas grupa, kuru viņš sauc par Latviešiem.

Lai mēs varētu runāt par atšķirībām, ir jāzina uz kāda fona – kādā kontekstā mēs tās meklējam.

-          Vai mēs sevi salīdzināsim ar Āfrikas, Āzijas un Amerikas kādreiz augsti attīstīto rasu sen pagrimušo tautu pēcteču mežonīgajām paliekām, vai ar esošo pēcviduslaiku mutāciju (renesansi), elementāro zināšanu trūkumu, māņticīgo tumsonību un „tradicionālās” baznīcas kultivēto sātanismu („nolaidiet latiņu zemāk!” – kā aicina luteriskie spīdekļi savos radio sprediķos, kuriem piebalso jaunais katoliskais arhibīskaps – „mums pietiek ar lūgšanu – zināšanas nav vajadzīgas”) Gejropā?

-          Vai mēs sacentīsimies ar Anglosakšu cilvēknīšanas ideoloģijas standartiem, pēc kuriem dzīvo populācijas jaunā paaudze?

-          Vai Latvieši sevi aplūkos uz Gejropeīdo divkājaino dzīvnieku vairošanās un homoseksuālo attiecību fona, kuram ar Gejropas likumu, direktīvu, regulu un pašmāju līdzskrējēju „kultūrā”, ekonomikā un politikā palīdzību piepulcina vietējo populāciju šajā teritoriāli – administratīvajā veidojumā „Latvijas Valsts”?

-          Ko mēs pētīsim uz tā Gejropas fona, ko var aprakstīt ar pilnīgu Kultūras neeksistenci un Inteliģences atrofiju?

-          Vai mēs pucēsim savas spalviņas uz Cilvēces atkritumu konteinera satura kvalitāšu un formu fona?

-          Vai mēs lielīsimies ar to, ka esam saglabājuši to, to un vēl šito, no tā kas… neskatoties uz to, ka esam zaudējuši..., mums nav..., nevaram... un vairs nezinām kāpēc..., bet domājam, ka... tur, kur viens saka to, bet otrs šito?

-          Ar kaut kā atliekām, skrandām un lauskām mēs būsim uz citu trūkumu fona?

Nē, paldies – es tur nepiedalos!


-          Ko tad mēs varam objektīvi novērot?

            Ja ņemam visplašākajā Gejropas populācijas kontekstā, tad atrodam trīs īpatnības (dažādos pētījumos esoši dati).

Pirmā ir tā, ka šeit dzīvojošie neparasti lielā skaitā gadījumu atzīst Garīgo Avotu eksistenci. To varētu skaidrot ar atrašanos blakus Krievijai un caur to Āzijas populācijām, virzienā uz kurām šis skaitlis palielinās (Latviju var uzskatīt par kāda plašāka areāla „astes galu”). Pie tam – virzienā no austrumiem uz rietumiem pieaug šīs Garīgo Avotu atzīšanas formalizācija un plaisa starp Avotu atzīšanu un šīs atzīšanas fakta pielietošanu dzīvē – reālo dzīves veidu, kurš nonāk pieaugošā pretrunā ar Garīgo Avotu eksistences fakta atzīšanu.

Otrā ir piemērošanās spēju hipertrofija un savas rīcības patieso iemeslu neatzīšana (paškritikas un taisnīguma trūkums) – to maskēšana aiz augstākiem ideāliem (melīgums) un saskaņas meklējumu trūkums – savtīgums. Pie tam – šīs piemērošanās spējas nav hameleonisms – formas piemērošana iespaidiem, saglabājot saturu, bet pilnīga iekšējās būtības transformācija. Klasiska aina ir upura pašsaglabāšanās reakcija, pieņemot varmākas diktētās normas par savām. Labi zināms fakts – „Stokholmas sindroms”, darbā ar ilgstošas vardarbības, terorisma un cilvēku nolaupīšanas upuriem. Taisni pārsteidzoši, cik kāri Latvieši(?) tiecas pieņemt katru sveštautisku ietekmi un kopēt to!

Tas, ar ko Latvieši(?) izceļas Gejropā, ir savas izredzētības un mūžīgā pāridarījuma sajūta (žīdisms), ar kuru nēsājas visi tie, kuri sevi sauc par Latviešiem. Šis klasiskais žīdisms nežīdu(?) populācijā ir tas, ar ko Gejropā izceļas šīs populācijas pārstāvji.

Jaunā paaudze žīdismu ir nolaidusi līdz čigānismam – līdzekļu neizvēlībai kombinācijā ar utilitāriem mērķiem – paņemt visu, ko var, tur, kur var, ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, izlaidību un klaidonību ieskaitot. Te izpaužas populācijas degradācija „pilsoniskās sabiedrības” un liberālisma ideju ietekmē.

Trešā – no otrās izrietošā, ir nepateicība (nodevīgums) un „cietākā elkoņa tiesību atzīšana”, kas izpaužas kā „jurģošana” – labākā saimnieka meklēšana (nav apstākļu radītāji, bet gatavu labuma iegūšanas iespēju meklētāji, neveido savu dzīvi, bet pieņem izveidotās dzīves normas un paņēmienus, kuru laukā darbojas). Tiek meklēts tobrīd stiprākais, kuram pieslienas nekritiski – pieņemot visas – arī amorālās un acīmredzami netaisnīgās stiprākā rīcības normas, pat tās, kuras par tādām ir pašu atzītas pirms „saimnieka” maiņas. Šis pats „cietākā elkoņa tiesību princips” tiek pielietots arī pašas populācijas iekšienē dažādu grupu attiecībās.


Arī tajā es nepiedalos.


Mūsdienu Latvieši ir Baltijas jūras areālu demoralizējušo laupītāju bandu – vikingu un citu ieklīdeņu pēcteči. Te ir saglabātas viņu rakstura iezīmes – kauslība, brutalitāte, skaudība, iztapība, lielība, paštaisnība, nespēja sadarboties, klanīšanās spēka priekšā, paverdzināšana un verdziskums – tuvākā un tālākā apkarošana, galēja piezemētība, pašlabuma meklēšana un elkdievība.

Mūsdienu vēstures grāmatās Latvijas vēsture sākas no 12. gs., tad, kad kopš vikingu laupītāju iebrukuma Baltijas zemēs bija pagājis jau pustūkstotis gadu. Par laiku pirms 12. gs. vēsturnieki izsakās, ka te tad toreiz esot bijušas prūšu, leišu, zemgaļu, kuršu un latgaļu ciltis, tādā veidā aiz tām noslēpjot šīs teritorijas sadalījošās un pārvaldošās savstarpēji karojošās laupītāju bandas. Par laiku pirms 7. gs. viņi vispār klusē – izliekas, ka te tad bijis tuksnesis, par kuru viņi nekā nezin.

Nupat “valodnieki” ir uzgājuši 4 latviešu (kuršu) senču senvārdus, kuri visi attiecās uz 9. gadsimtu un ir dāņu vikingu personvārdi. Nekādu agrāku personvārdu neesot. Tas liecina par iepriekšējās Kultūras tradīcijas pilnīgu izskaušanu. Tas būtu cita raksta temats par to, kā mērķtiecīgi tikusi un vēl šobaltdien tiek skausta šīs Zemes – Baltijas Baltu Kultūra, kā to tagad, tāpat kā agrāk pārvācojušies, dara pārbaznīcojušies un pārzinātniskojušies, bet visādā ziņā tomēr tie vispārākie un īstenākie – autentiskākie un dievturiskākie latvieši.

Latvieši kā senas Kultūras iznīcinātāji – skan vareni, vai ne?

Varena tauta ar senu Kultūras nastu…

Ir ar ko lepoties…

Tomēr vēl 1972. gadā Latvijas PSR Vēstures muzeja izdotajā brošūrā “Latviešu senās rotas” mēs skatam 6. gs., 7. gs. un 8. gs. “Latviešu” rotas, kurās ir redzams tas pats, kas attiecīgajā vēstures periodā (kā tam arī ir jābūt) ir atrodams no Britānijas salām rietumos līdz pat Urāliem austrumos. Mēs redzam vienotu Kultūras telpu, kurā vēlāk ienāk Skandināviskie un (!) Romas elementi. Izdevuma 11. lpp. tajā, ko tā laika vēsturnieki ir nosaukuši par 12. gs. bronzas “pakavsaktu” mēs redzam Druīdu Kultūras liecinieci – Druīdu Kultūrā populāru motīvu – tā, ko sauc par “Druīdu apkakli” attēlojumu. Tātad vēl pirms nieka 50 gadiem bija redzama pavisam cita vēstures aina. Un tas tā – pavisam virspusēji iemetot aci grāmatu plauktā. Tāpēc nav brīnums, kāpēc bibliotēkās met ārā Padomju izdevumus…

Tā ir tāda kopīga “vilku zinātnes” daba – slēpt un likvidēt visu, kas liecina par agrāko laiku kultūras līmeni, zinātni un Cilvēku dzīvi – stāstīt, ka Cilvēks esot cēlies no pērtiķa un tikai nupat vien no alas izlīdis, ka “domāt nespējīgais, eksistenciāli praktiskais, mežonis” esot izdomājis nemateriālu, abstraktu dievu, ar kuru izskaidrot to, kas tādam nekādu interesi neizraisa un tādēļ skaidrojumu neprasa. Gaļēdāju neinteresē muskuļaudu veidošanās process. Patērētāju neinteresē produkta izcelsme vairāk, kā no tās izrietošā produkta kvalitāte. Mežonim nav interese par ekosistēmas dzīvi un izcelsmi. Tāda interese ir tikai tur, kur to ierosina vajadzība pēc tādām zināšanām vai tādu zināšanu esamība un to pielietošana. Nevienam internetidiotam nav vajadzības izdomāt kādu dievu, lai sev izskaidrotu sava datora lēnumu vai datorvīrusu riebeklības. Tādas notiek, tā ir un tā esamībai internetidioti izskaidrojumu tālāk par praktisko darbību nemeklē, tāpat kā dzīvniekiem nav vajadzīgs skaidrojums lietus un vēja esamībai. Peli apēdis kaķis “savai dievietei” paldies nesaka, tai neko neupurē un tempļus neceļ.


·         “Vilku zinātne” visiem spēkiem slēpj patieso Cilvēces vēsturi un šodienas stāvokli.


Tā jau tagad tāda prakse – ļaundarim parasti ir trīs advokāti, bet cietušajam nav ne liecinieku, ne padomdevēju. Tur, kur sastopas dažādu zinību jomas, izrādās, ka vēsture neorientējas fizikā, fizika neko nezina par tiesību normām (izņemot savas tiesības darīt visu, kas ienāk prātā), bet advokātam vēsture un fizika ir viena liela “kaut ko tādu pirmo reizi dzirdu” zeme, viņam ir tikai viens lozungs – mūsējos neaiztiec!

Tieši šis princips – “mūsējie vienmēr ir labie!” vēsturei un uz tās balstītai šodienas dzīvei ar tās diktēto nepieciešamību pieņemt lēmumus, nodara vislielāko postu. Bieži vien tieši pašsaprotamais un visiem vispārzināmais izrādās vislielākie maldi, muļķības un nekad nenotikušā epizodes. Ja kādam dzejniekam tēvs bija Mārtiņš, tad tas nenozīmē to, ka viņa mātes vīrs – saimnieks, vārdā Mārtiņš ir šī dzejnieka tēvs. To pašu māju kalpam (par kuru vēsture klusē) arī ir Mārtiņš vārdā un viņas māsas (pie kuras viņa tovasar tik bieži ciemojās) vīra brālis tāpat ir Mārtiņš.

“Gudrie vīri” un “mācītās dāmas” neērtos brīžos, lai slēptu savu mazspēju vai negribēšanu pildīt amata pienākumus saka: “Par gaumi nestrīdas.” Tieši gaume ir apstrīdams un vienmēr mainīgais, un maināmais, konkrētajā gadījumā piemērojamais lielums, tāpat kā celtniecībā pielietojamā betona, tērauda vai skrūvju marka.


·         Gaume ir tā harmonijas pakāpe, kāda pielietojama konkrētajā situācijā.

·         Gaume ir kanons.

 

Gaume nav meklējama subjektīvajā attieksmē pret skaistumu. Tāda subjektīvā attieksme ir piederības (tautai, tās sociālajam slānim, izglītības līmenim, Kultūras tradīcijai) rādītājs. Par to nestrīdas tāpēc, ka savējiem tā ir vienāda, bet svešais pieder citai dzīvei – ir neatkarīgs no mums, kuriem visiem ir viena subjektīvā attieksme. Svešajam ļauj būt neatkarīgam no mums – ar viņu par viņa dabu nestrīdas. “Mācītie” lieto vārdus un jēdzienus, kuru dabu nezin – viņi nav pietiekami izglītoti, lai darbotos tādu jēdzienu laukā.

Tas, ka kādi tagad uzskaita savas labās “ brāļu tautas”, bet par sliktajiem sauc visus citus, kuri piesaka savas tiesības uz šo zemi, vēl nenozīmē to, ka šīs “brāļu tautas” – viņu senči, ir labie. Tāpat tas nenozīmē arī to, ka šie “labo senču apkarotāji” tāpēc ir sliktie vai labie. Britāniju iekaroja Sakši, bet pēc tam vēl arī Normāņi. Pamatiedzīvotājiem sliktie ir kā Sakši, tā arī Normāņi, bet tagadējiem salu apdzīvotājiem ir iespēja izvēlēties savus senčus – to, no kā viņi ir cēlušies – no pamatiedzīvotājiem, kurus paverdzināja Sakši, vai Sakšiem, kuru tiesības uz kundzību apstrīdēja un nīcināja Normāņi vai Normāņus.

Tāpat Baltiem vikingi un viņu pēcteči Brutēņi (Senprūši, Leiši, Kurši u.c. tautieši) ir pirmie iebrucēji viņu zemēs un sensenie tās Kultūru iznīcinošie okupanti, kurus pēc tam zem papēža palika vāci. Baltiem vāci ir tādi pat okupanti kā vikingu pēcteču “brāļu tautas”. Vāci izkalpināja “brāļu tautas”, tāpat kā “brāļu tautas” paverdzināja Baltiešus. Dots devējam atdodas. Sepiņkārt. Tāpēc mūsdienu Baltijas zemju apdzīvotāji tāpat kā briti šodien var atmest ar roku savu sakņu meklējumiem un paziņot, ka visi tie bārdainie vīri ir viņu senči, bet tad nav ko brīnīties, ja viņu dvēsele pušu plēšas starp nesaticību, augstprātību, pasaules klaidonību, nodevību, kauslību, sava vēdera pildīšanu un miglainiem sapņiem par savu baltu dvēselīti.


2. turpinājums


Mūsu nākotne ir mūsu senču ceļu turpinājums, tur iezīmēta un no turienes nākoša negrozāma likteņa nolemta. Tāpēc ir skaidrs, ka katram reiz ir jāpieņem lēmums – kuru par savu senci saukt – to bārdaino jūras laupītāju Prūšu, Leišu un Latvju senci vai viņu paverdzināto zemes kopēju, namdari un viņa zemi un dzīvi kārtībā turošo, bet vikingu laupītāju nokauto aristokrātu un tempļa saimnieku – to senci, kurš dzīvoja patālāk no jūras krasta, aiz vīksnu būdu iemītnieku zemēm. Ja man, kā dzejniekam – Mārtiņa dēlam, būtu jāizvēlas tēvs, tad es noteikti izvēlētos to, kuram lādē dzejas krājumiņi glabājas. Bet aizstāvēt kādu un to par “labo” saukt un vēl par savu senci ņemt tikai tāpēc, ka to kādreiz “sliktā” baznīca esot apkarojusi vai “bargie muižas kungi” pie darba likuši– tā jau nu ir galīga muļķība.

Ir pilnīgi iespējams, ka daudzi, vikingošanas romantikas aizrauti pie viņiem var savus senčus meklēt un arī atrast – tādi ļoti daudziem (tagad jau atpakaļ uz Britu vai Īru salām aizklīdušiem) noteikti tur ir atrodami, bet tad nevajag stāstīt tās pasaciņas par lielajām Dainu krātuvēm, senču Gara gudrībām, Viedajiem vīriem un tīrajām, baltajām dvēselītēm. Tiem jūras laupītājiem (izstumtajiem – ļaudīm), kuri tur toreiz jūras krastā izkāpa un Romovas ozolu deķiem apkarinājuši, savas pašu piesmietās atraitnes par vaidelotēm tur turējuši un viņu pēctečiem ar to (viedumu, dainām un dvēseļu baltumu) nekāda sakara nav.

Ja man ir savu senču kauli šajā zemē jāmeklē, tad es tos drīzāk meklēšu starp Namdariem, Omfalām un Nemetoniem, bet ne tiem, kas viņus sev kalpot piespieda. No Namdara līdz Druīdam daži soļi, bet no apspiedēja un asiņaina laupītāja līdz Viedumam un tīrai dvēselei – neaizberams, nepārejams bezdibenis. Kā reiz dzirdēju no kādas cēsnieces – vikingu pēcteces – “starp mums zāle nezaļos nekad”.

Un viņai ir taisnība. Ar vienu vikingu iebrukumu pietiek, lai izpostītu dzīvi daudzām paaudzēm, bet ar daudzām paaudzēm nepietiek, lai vikingu padarītu par Cilvēku, kā to šodien pierāda šīs “tautas” savstarpējās attiecības un pilnīgā nespēja saticīgai sabiedriskai (valstiskai), kolektīvai dzīvei. Baro vilku kā gribi – viņš uz mežu raujas.


·         Ar karoti darvas mucu medus samaitāsi.

·         Ar mucu medus darvu par medu nepadarīsi.

·         No darvas medu neiegūsi.

·         No vilkinga Baltu neizaudzināsi.

 

Visvieglāk pieejamais īsteno “latvju senču” apraksts ir Simona Grūnava hronikā. Citi avoti prasa daudz plašāku un vispusīgāku izglītību, kā arī spēju pārkāpt “tradicionālo - akadēmisko” domāšanas slieksni.

Lai noteiktu, cik ticams ir kāds avots, ir jālūkojas tā un arī vēsturiskajā kontekstā, kā arī jāņem talkā citas specifiskas zināšanas (kādu nav “akadēmiķiem”), kuras ļauj saprast aprakstīto notikumu saturu. Nav ticamu vai neticamu avotu, bet tas, ar kādu mērķi šis “avots” ir radīts, un ko mēs tur meklējam. Tas, kas ir neticams vieniem, ir ticams citiem pētniekiem, ja tiem ir cits pētījumu mērķis. Nepilnīga atbilde vienā jautājumā var sniegt izsmeļošu informāciju pavisam citā. “Dūmus atpakaļ pagalē neiedzīsi.” No sekām pie cēloņa netiksi, bet zinot cēloni, to vienmēr sekās atradīsi. No priekšmeta pie tā lietotāja filosofijas netiksi, bet zinot folosofiju, to priekšmetos redzēsi un pazīsi.

Ir skaidrs, ka šis avots nav uzskatāms par hroniku, bet drīzāk par ceļojumu piezīmēm un ceļā sastapto tautu atstāstīto vēsturisko liecību pierakstiem. Tātad, par visai virspusēju novērojumu fiksējumu. Ja sastopamies ar “avotu”, tad ir jāsaprot, ka tajā ir tas, ko pierakstītājs ir spējis saskatīt un saprast svešā vidē. Tāpat, ne jau visu tādam tūdaļ stāstīs un rādīs, ne jau viss, kas tiek par pašsaprotamu turēts, nāk prātā kā citiem stāstāms. Un tieši tāpēc, šeit redzamais un lasāmais ir (ja tas nav pretrunā ar citu notikumu loģiku) jāuzskata par spilgtāko un virspusējo – plašāk izplatīto – vieglāk tveramo un tāpēc videi raksturīgāko.


-          Kas bija Brutēņi?

-          Kāda ir viņu izcelsme?

-          Vai tādi kā viņi tobrīd pasaulē bija arī citur?

-          Ko par viņiem stāsta arheoloģija?

-          Kāda ir šo ļaužu morāle?

-          Cik viņu iespējamā morāle sakrīt ar to, kas ir lasāms “hronikā”?

-          Ko mēs varam secināt no “hronikā” minētā?


No tā, ko lasām hronikā, varam secināt to, ka Brutēņu apraksts tajā veido organiski vienotu kontekstu. Viņi nav uzskatāmi par etnisku vienību – tautu, bet par noziedzīgu dzīvesveidu piekopējiem – lielāku bruņotu grupējumu, kam piederīgie tur iekļāvās pēc sava dzīvesveida – karadraudzes principa – dažādi dēkaiņi, kuri meklēja veiksmi un laupījumu sava zobena smailē.

Turpretī tautu raksturo attīstīta hierarhija (Brutēņi to neatzina), savstarpēja organizētība – integrācija un atbildība attiecībās, reliģiskā kultūra – tās sasniegumi (ētikas un morāles sasniegumi) – darba un mākslas prasmes meistarība. Nekā tāda mēs pie Brutēņiem neatrodam.


-          Vai tādas laupītāju vienības var atrasties transformācijas stāvoklī un veidot pseidovalstiskas struktūras?

-          Vai tās var pašorganizēties?

-          Vai tās var veidot valsti un tautu?


Tādas laupītāju bandu apvienības var noskatīt mazapdzīvotu vai vāji aizsargātu teritoriju un to iekarot, lai vēlāk izplatītos uz blakus rajoniem. Tieši tā pārticībā un garīgajā tukšumā aplinkušajā Bizantijā ienāca daudznacionālas stepju laupītāju bandas un tur izveidoja savu – tagadējo Turcijas valsti. Turki bija vīrieši – jātnieki. Sievietes tie ieguva laupīšanas uzbrukumos kaimiņtautām vai iepērkot no vergu tirgoņiem Eiropā nolaupīto dzīvo preci. Administrāciju un diplomātisko korpusu veidoja Eiropas galmu renegāti (atkritēji). Tirgoņi bija kaimiņzemju jaunpienācēji, bet amatnieki - vergi un viņu pēcteči. Turkiem kā tādiem nav citas hierarhijas, kā vien dinastiskā varas struktūra. Tai nav savas laicīgās un garīgās aristokrātijas, šī vārda īstajā nozīmē. Pat janičāri – kājnieku armija tika sastādīta no jātnieku – laupītāju un viņu verdzeņu bērniem. Te mēs redzam tipisku attiecību shēmu, kādu savā atmiņā un gēnos glabā visi “latvieši”.

Tādas apvienības – karadraudzes var apmesties valstu pierobežā un tur pildīt robežsardzes un muitas funkcijas. Tā tas ne vienu reizi vien ir noticis Romas impērijas un tās pēcteču zemēs, kad “barbarus” ielaida pierobežā un viņiem uzticēja to sardzi. Britānijā tā ielaida pirmos Sakšus, kuri tūlīt sāka pārkāpt līgumus – savilka savus radus pāri mēram, uzbruka un izlaupīja krietnu daļu no Britānijas zemēm.

Arī Krievijas dienvidu un ziemeļu robežas sargāja kazaki - no valsts varas tiesas bēgošie noziedznieki, kuri tur dzīvoja militarizētās apmetnēs – staņicās – karadraudzes attiecību struktūrā.

Lai gan tādi formējumi ir pastāvējuši pietiekami stabili un ilgi, tie nekad nav varējuši izveidot to, kas raksturo valsti un tautu – aristokrātiju, varas vertikāli saimnieciskajai attīstībai, zinātni un mākslas dzīvi ar tās sasniegumiem. Tās nekad nerada dzīves augšupejas pārveidojumus, neīsteno celtniecības projektus, neparāda tādu savstarpējo organizētību, kas pārsniegtu īslaicīgus militārus mērķus. To kultūra gadsimtiem ilgi paliek iekapsulējusies aizguvumu un tradīciju līmenī. Viņu intereses neiet tālāk par laicīgās dzīves materiālā komforta nodrošinājumu un savas personības izrādīšanu.

Britānijā sakši tāpat kā Brutēņi Baltijā nekādu valsti neizveidoja, laupītājvalsti (ar laupītāju morāli un savstarpējām attiecībām) tur izveidoja tikai Normāņi. Tāpat Baltijā pēc Baltu valstu sagrāves pirmās valstiskās struktūras te parādījās tikai Livonijas ordeņa, Zviedrijas un Krievijas darbības laikā. Vikingu demoralizētās un dezorganizētās konfliktējošās kņazistēs saskaldīto Krieviju atkal apvienoties piespieda Čingishana centralizētās valsts (ordas) klātbūtne un stingrā pārvaldība.

Mūsdienās redzamais rāda, ka pat atrašanās Krievijas impērijas sastāvā latviešiem nav iemācījusi nekādu valstisku domāšanu un dzīves kārtību. Katrs turpina dzīvot kā vikings jūrā uz savas atsevišķās laivas klāja, kur katram cita laiva ir ar neuzticību un iekāri uzlūkojama. Pārlasiet Ķenča lūgšanu! Ar tādām lūgšanām 100 ķenči tiek uz Saeimu izvadīti un katru dienu pār “augstākā nama” slieksni kāpj. Kur tādas laivas pulcējas, tur no savstarpējas apkarošanas tās var pasargāt tikai apvienošanās uzbrukumam kāda kaimiņa aplaupīšanai.


-          Pret ko pulcējaties “gudrās galvas”?

-          Kam nodokļus uzliksiet?

-          Ko sev pielemsiet?


Vēsture pierāda, ka vikingu pēcteči nevar veidot valsti un tautu. Viņu apdzīvoto novadu ļaudis un valdnieki savos kaimiņos un līdzcilvēkos redz potenciāli izkalpināmos un aplaupāmos. (Kāda varena savienība jau kuro gadu Ventspils cietoksni šturmē!) Lai veidotos tauta ir vajadzīga to vienojošā Garīgā stīga, kura tos vieno ar Pārpasaulīgo, Pārpersonisko un Pārlaicīgo – ar Ideālo daļu viņos pašos. Brutēņos tā visa nebija – ļaudis, nolaižoties laupītāju bandu (karadraudžu) apvienību locekļu vidē, šo stīgu pārrauj. (Ja baznīca nav spējusi izveidot tautu (tikai tauta spēj veidot valsti), tad tas nozīmē, ka arī baznīcā tādas ar Pērlaicīgo, Pārpasaulīgo un Pārpersonīgo vienojošās stīgas nav – tas nozīmē, ka tur ir tikai labi dekorēts laicīgais, pasaulīgais un personiskais tukšums.)

Palūkosimies uz hronikā lasāmajiem piemēriem.

Te mēs redzam:


-          dzīvnieku spīdzināšanu – nojāšanu (nomocīšanu) līdz nāvei par godu saviem “dieviem”;

-          seksuālu verdzību iekarotās zemes sievietēm – draudus nepiekāpības gadījumā nogalināt visus viņu tuviniekus;

-          šo sieviešu turēšanu blakussievu (piegulētāju) kārtā. Īstajai sievai esot bijis jābūt no pašu ļaudīm;

-          līgumu pārkāpšanu un strādnieku paverdzināšanu;

-          gūstekņu nomocīšanu – ar visu zirgu dzīvu sadedzināšanu;

-          savu vaidelošu pretdabisku radīšanu – ievēlēšanu (protams, kurš gan grib, lai viņu vēlāk sadedzina “dieviem” par godu) un atraitņu kolektīvu piesmiešanu (neprecētie puiši varot lietot, līdz kamēr bērns rodoties). Tas, kam jābūt vistīrākajam (priesterienei) un sevišķi – paša misijas atnestam, te ir pazemotākais un nicināmākais – piesmietais un upurēšanai turētais (kas ir raksturīgi melnās maģijas (smērējošajās) praksēs);

-          upurāža kolektīvu apēšanu.


Daudzās elkdievības (šamanisma) un maģijas piekopēju zemēs pastāvēja paraža savas “bēdas” – grēkus vai slimības “ierunāt” kādā starpniekā, kurš tos aiznes uz garu valstību. Šo starpnieku (dzīvnieku, lelli, lupatiņu) izdzina nomiršanai, apraka zemē, iemeta ūdenī vai pakāra koka zarā. Tā notika “attīrīšanās”. Tā to “dabūja prom” (liku bēdu zem akmeņa).

Bet apēšana nozīmēja pretējo – īpatnības uzņemšanu sevī. Noziedzīgā vidē vēl tagad ir tradīcija – izdarīt vienojošu noziegumu, kurā piedalās visi bandas locekļi. Aizvadot grēku, “cilvēks attīrās”, bet pieņemot sevī daudzu citu grēkus, viņš kļūst gan netīrāks, bet vienots šajos grēkos – “neviens nav tīrs, neviens nav labs”.

Šeit mēs redzam reliģijai un tīrībai pretējo – apgriezto loģiku – tīrākajā vietā likt netīrāko, mokas likt uz altāra un pašiem vienoties sliktākajā – arī atraitņu kolektīva piesmiešana ir tāda vienošanās, pie tam, ja ir zināms, ka viņa vēlāk parādīsies kā saite starp piesmējējiem un garu pasauli – izteiks šo garu gribu – tad ir jautājums:


-          Kas tie ir par “dieviem”, kuriem labpatīk, ir vajadzīgi tādi mokpilni, asiņaini upuri un netīras saites?

-          Vai dievturiem nav kauns sev tādus “dievus turēt”?


Visas tās Vaidelotības (vaidēt – stenēt – mocīties…) un dievestības turētāji maz interesējas par savu rituālu un dievestības izcelsmi, ir mazizglītoti vēstures izpratnē, filosofijā un metafizikā, bet bagātīgi emocionālizēti senču “garīguma” glorificēšanā un balstās uz tirgus sievu runu līmeni (celma romāņi) patiesības izziņā.

Laupītāji ir posta nesēji, sabrukuma izplatītāji, un nāve ir viņu pavadonis. Viņu laupījuma veiksme un savas dzīvības saglabāšanas veiksme ir cieši saistīta ar nāvei tuvu stāvošās garu pasaules labvēlību. Šo garu labvēlību var iegūt ar viņiem patīkamām veltēm – asiņu, moku un priekšlaicīgi nogalināto Cilvēku un dzīvnieku emanācijām, degošas miesas smārdu, ciešanu un baudkāres dvingu (kā tur tīro senču advokātiem veicas ar “kirvaitošanu” – kolektīvu piedzeršanos līdz bezjēgai?). To visu papildina veļu (debesis nepieņemto netīro dvēseļu) pielabināšana (šamanisms), kas kopā ar augstākminēto, veido skaidru melnās maģijas novirziena – nekromantijas ainu.

Tie nu ir tie senču rituālu un viņu senču “tīrības” piemēri.

Arī Romovas ozola tur piekopto rituālu un vaidelošu apmetnes apraksti runā par skaidri izteiktu šamanismu, bet dažu “dievu” pieminēšana norāda uz Eiropas Druīdu kultūras atdarinājumu, kurā tomēr trūkst daudzu tai būtisku mezglu punktu un darbību, bet ir tas, kā tur nekad nevar būt.

Te mēs varētu uzdot jautājumu:


-          Varbūt, ka Brutēņi ir aprunāti?


Tad tālāk ir jājautā:


-          ar kādu mērķi?


Par mērķi. Ir skaidrs, ka tāda nomelnošana varētu kalpot kā attaisnojums iznīcināt šos laupītājus viņu teritoriju iegūšanai. Tomēr teritorija bez saimnieciskās dzīves (un Romovas apraksti kā arī citas nianses runā par to) nav vērtība iekarošanai. Jebkurš iekarotājs tur būs spiests ievest savus zemes apstrādātājus un organizēt tur šo pašu saimniecisko dzīvi. Tas ir dārgi un ķēpīgi. Iebrukt un iekarot var arī tāpat, bez papīru ķēpāšanas. Ja apmelotājs (baznīca?) to raksta, tad ir jābūt tam, kā priekšā tai ir “jāmazgājas” – kurš uzskata, ka teritorijas iekarot ir slikti, ja vien to apdzīvotāji nav “sliktie”.

Tādā gadījumā ir jābūt kādam baznīcas vai cita iekarotāja priekšniekam, kurš neatbalsta tādu darbību, bet kurš zin, kas ir nekromantija, un arī pašam rakstītājam ir tas jāzin. Attiecībā uz to (nekromantiju) ir tādas nianses, kuras nevar izdomāt nezinātājs. (Tāpēc tās nezin un neatzīst pie senčiem un nu jau mūsdienu publiskās un par veselīgi “garīgām” izdaudzinātās izdarības tās neredz un tāpēc tās savā neldzībā (vai patiešām tīši?!) piekopj senču “garīgās tīrības” piesaucēji un apjūsmotāji.) Un ar tādām šī hronika ir pilna no viena gala līdz otram.

Ko vērts ir abu sirmo vīru gājiens ar šo “sadedzināšanos” vien! Taču, pirms sīkāk atmaskot šo triku, gribu uzdot Jums vienu jautājumu:


-          Kas tie tādi par “dieviem”, kuriem jāpielabinās ar Cilvēku upurēšanu?


Brīnumu pasaulē nav. Ir tas, kas ir kādu citiem nezināmu Dabas Likumu noteiktu parādību norise vai citu Cilvēku organizētas ilūzijas ar mērķi iespaidot skatītāju prātus un dvēseles. Maģija ir tās darbības, kuras, iesaistot smalko (neredzamo) pasauli un tās būtnes, tiek izdarītas, lai panāktu sev vēlamo rezultātu materiālajā pasaulē.

Nekromantijas būtība ir tāda mērķa sasniegšanai nodibināt ciešu un kontrolējamu saiti starp šajā pasaulē dzīvojošu māgu un viņa atiemiesotajiem (transformāciju neveikušajiem) palīgiem vai būtnēm smalkajā pasaulē. Neredzamais palīgs ir tas, kurš sadarbībā ar acīm redzamo māgu piegādā viņam “brīnumus”, “dieva ziņas”, “zīmes” un visu pārējo, ar ko ietekmēt skatītāju prātus. Tāpēc viens no “akcionāriem” atmiesojas un iegūst ietekmi smalkajā pasaulē ar tās piedāvātajām iespējām, bet otrs ir “izrāžu” organizētājs šeit – šajā pasaulē.

Nezinātājam no malas raugoties, liekas, ka šāda atmiesošanās (arī “sadedzināšanās”) ir nopietni ņemama akcija, kuru pavada tās ciešanas (tātad, ir varoņdarbs), kādas iztēlojas labticīgie vērotāji. Tomēr tā nav. Fiziskais ķermenis sāpes nejūt, tāpat kā tam nav aukstuma, bada un slāpju sajūtas, kuras rodas netransformētā apziņā un tās nesējā – astrālajā ķermenī. Senatnē nelietoja anestēziju. Sāpīgu manipulāciju laikā ārsts vai šamanis no pacienta ķermeņa izvadīja astrālo ķermeņa daļu, tāpēc tas nejuta sāpes. Astrālo ķermeni var izvadīt no dzīva ķermeņa, bet var arī jau nedzīvu ķermeni – to, ar kuru ir sarauta astrālā nabassaite, paturēt savā kontrolē, likt tam kustēties un runāt – iekāpt ugunskurā vai darīt jebko citu.

Vecumā māgi, rūpējoties par savu aizkapa labklājību (dzīvi paliekošie “ceha brāļi” viņiem piegādās dzīvības uzturēšanai vajadzīgās svaigi izlieto asiņu un sāpju emanācijas), stiprina “amata cunftes” ietekmi uz savu tautasbrāļu prātiem. Reizē viņi pierāda sava klana uzticību savai “tautai” un dodas organizēt tos “brīnumus”, “zīmes” un “dieva gribas” pierādījumus, kurus tik ļoti gaida šeit paliekošie “draugi”. Arī tuvcīņā vienmēr noder kāds neredzams palīgs, kurš ir spējīgs ietekmēt pretinieka apziņu un cīņas spēju, vai arī nolūrēt kur, kas tiek runāts, plānots un noslēpts.

Austrumos līdz šai dienai tiek piekopta izklaide, kurā uzaicinātais māgs – hipnotizētājs klātesošajiem rada neapšaubāmu fantastisku piedzīvojumu ilūziju. Izklaides dalībnieki ir pārliecināti, ka viss piedzīvotais ir patiešām noticis un viss redzētais patiešām tā arī ir bijis. Neizglītotie rietumnieki un Brutēņu ļauži maz zin par viņu šamaņu prakses aizkulisēm un maģijas iespējām. Es jums varētu minēt vēl citus ar elementāļu piedalīšanos saistītus maģiskus trikus, kādus var pielietot tāda veida ļaužu muļķošanas akcijās.

Ja Jūs par māgu blēdībām zinātu tikpat daudz cik es, tad diez vai gribētu būt viņus daudzinošie “īstenie latvieši”. Bet kā jau teicu – tur, kur “mūsējos sit” un slikti zin fiziku, tur bieži vien nākas acu apmānīšanu pieņemt par tīro zeltu.

Lai nu kā tur būtu viss cits – tas, par ko sajūsminās un ritualizēto orģiju piekopēji - “latviskās dievestības uzturētāji”, arheologi un autentisko – kapu izrakumu materiālu nēsātāji (mirušo “atdzīvinātāji” – ir tāda nekromantijas sadaļa), bet man ir pilnīgi skaidrs, ka ne Romovai, ne arī tās trijotnei “Patrimpam”, “Pīkolam” un “Pērkonam”, kurus tur dzīvojošie šamaņi ir nozaguši Baltu tautu Dievu panteonam un Gora trīs sejas padarījuši par savu aizkapa mošķu maskām, ne arī šiem vardarbību, netiklību un maģiju piekopjošajiem “brāļu tautu senčiem” ar augsto un tīro Garīgi piesātināto Dainu un Dailes – Baltu kultūru, nekā kopīga nav. Tāpat, kā viņu senči baznīcās “aizņēmās” un atdarināja Druīdisko Kultūru, tāpat vikingu mantinieki tagad grābstās ap viņiem nepiederošu Garīgās Kultūras Dainu mantojumu.


3. turpinājums


“Vilki” Latvijā nevar atzīties, ka ir te vispārēju pagrimumu izraisījušie iebrucēji, tāpēc visiem spēkiem pucē savu senču – vikingu spalviņas. Tāpēc piesauc Dainas un senču “gara mantas”, “tradīcijas”, no kurām gan prot paņemt tikai “īpašās folkloriskās dziedāšanas veida” – brēkšanas, vilku gaudošanu, vārnu ķērkšanu un amorālās melnās maģijas izdarības, kurām cenšas piešķirt “tautas reliģijas” un “senču dievestības auru”. Pat Baltu vārdu viņi ir nelietīgi piesavinājušies un to necienīgi, pazemojoši valkā. Vārna var ķērkt ”balts, balts”, bet neviena viņas spalviņa tāpēc baltāka nekļūs. Vārnas mutē “balts” kļūst par lamu, ķēmu un pazemojumu. Tāpēc vārnu un vilku lietās es nepiedalos.


-          Kam es pievienojos?


Tam, kas tik silti un maigi kā Mežu šalkas, Zemes elpa un Ūdens čala skan klusajās un gaišajās Sieviešu Sirds dziesmās, manas Tautas Tautasdziesmās.


Dod, Dieviņ, dodamo,

Es saņemšu ņemamo.


Es saņemšu ņemamo

Ar abām rociņām.


Ar abām rociņām,

Ar balto dvēselīti.


* * *


Jauna biju, dietin dēju,

Dziedādama vien staigāju.


Nebēdāju tās dieniņas,

Kad staigāju raudādama.


Asariņas noslaucīju

Zaļa zīda priekšautā.


Priekšautiņu izmazgāju

Skaidravota ūdenī.


Priekšautiņu izžāvēju

Smuidra bērza galiņā.


Trīs gadiņus tas bērziņš

Ne lapoja, ne ziedēja.


Ceturtajā gadiņā

Zelta ziediem uzziedēja.


Zelta ziediem uzziedēja

Sidrablapām salapoja.


Sidrablapām sidrabota

Visa zeme saziedēja.


Caur sidraba birzi gāju,

Nu nolauzu sidrabzaru.


Nu nolauzu sidrabzaru,

Nu staigāju sidrabota.



* * *


Es stāvēju agru rītu,

Saulītē vērdamās,

Lai Saulīte man iedeva

Vieglu dienas gājumiņu.


Saule brida jūriņā

Zeltītām kājiņām;

Nāc, Saulīte, mīļa, balta,

Aptec manu augumiņu.


Nāc, Saulīte, Tu, pār mani,

Būsi mana vedējiņa.

Izrakstīsi manu jostu

Savām zelta rociņām.


Nevienam tāds mūžiņš,

Kā Laimiņa man vēlēja;

Gan rakstīja rīta Saule,

Gan vakara Mēnestiņš.


Tagad vilku zemē ar to Saules un Sidrabzemes mantojumu ir tā, ka ir novākta un apcirknī sabērta raža, kurā kopā ar dažāda lieluma labības graudiem ir arī dažādu augu (arī nezāļu) sēklu un kaitēkļu maisījums. Tas, kas tagad ir pieejams kā unikāla kultūras vērtība – mantojums, tāds ir ne paša mantojuma (vērtības) nozīmē, bet gan mehāniska pienesuma un vākuma – rīcības nozīmē. Izcilība ir Barontēvs un viņa veikums, bet ne savāktais materiāls.

Es saprotu, ka tagad „sakāpju uz varžacīm” visiem, kas vien jūtas vākumam piederīgi, bet (izsakot visdziļāko pateicību nesējiem – viņu daļā nebija spriest par nesamā saturu) – ja jau gribam objektīvi runāt par sevi – atrast sevī tautu vienojošo graudu, tad ir jāatbrīvojas no tā, kas Tautu šķeļ, no egoistiskas lielības un augstprātības, no pašapjūsmošanas, pašapmierinātības, pašapmierināšanās un savstarpējas pašradīto mītu pucēšanas – rozā migliņas pūšanas savās glaimu kārajās acīs. Pieauguša Cilvēka pazīme ir spēja objektīvi un kritiski – arī paškritiski vērtēt notiekošo, kura daļa esam, un rīkoties adekvāti esošajam.

Barontēva izcilība ir viņa vācēja darbā. Vācējs ir savācis, sašķirojis un padarījis pieejamu to, ko nesējs ir atnesis līdz vācēja rokām. Vācējs ir vācis, novietojis skapjos un lādēs, bet nav to vētījis. Vācējs nav atdalījis labību no nezālēm un kaitēkļiem. Vācēja savāktais ir nonācis pie glabātāja, kuram vērtība ir viss vācēja savāktais. Glabātājam vētīšanas ideja ir sveša un nepieņemama – nevajadzīga.


·         Vētīšana vajadzīga lietotājam.


-          Vai lietotājs var būt vētītājs?


Kā nu kurš. Un ko saprotam ar vētīšanu – kāds ir vētīšanas mērķis. Katrs lietotājs izdara savu vētīšanu, izvēloties sev vajadzīgo. Viņam – viņa mērķim atbilstošais tiek pieņemts par vērtību. Cik vajadzību un mērķu – tik vērtību. Katrs slavina sev derīgo visiem kopīgajā krājumā atrasto. Tas rada vienbalsīgu no kopīgā krājuma izcelta atšķirīga satura krājuma slavinājumu, kas neuzmanīgā vērotājā rada maldīgu un maldinošu ilūziju par visa materiāla neapšaubāmo vērtību.


-          Bet vai tiešām šis slavinājums nezāles un kaitēkļus padara par vērtību?

-          Vai to klātbūtne vairo vai mazina krājuma vērtību?

-          Vai lietotāji – slavinātāji zin, ar ko tiem ir darīšana, vai arī tie saglabāto pieņem par vērtību tādēļ, ka viņu lietotais ir ņemts no citu slavinātā krājuma?

-          Vai tas atbilst viņu izpratnei par labo, derīgo un vajadzīgo?

-          Vai ar nezālēm un kaitēkļu klātbūtni ienestais nepalīdz veidot viltus vērtības?

-          Vai krājuma plašums un daudzpusība nekļūst par lamatām un Vērtības kapu?

-          Vai kodes un nezāles bojā labību?

-          Vai ir pienācis vētīšanas laiks?


Mums, nepievēršot uzmanību šķirošajam, esot jāmeklē un jāuztur kopīgais, bet nekad tādi pamācītāji nepiemin to, ka atšķirīgajā var būt tas, kas kopību ar to nekad nepieļauj.

Neapšaubāmi ir vajadzīgs tāds lietotājs, kurš var atdalīt vākuma graudus no pelavām un kaitēkļiem – pacelt vākuma vērtību, padarīt to droši lietojamu citiem, nebaidoties zemē iesēt nezāles un izplatīt kaitēkļus.

Te nu ir jāatgriežas pie pirmā jautājuma, nesēja un mehāniskā vākuma.


-          Kas ir savāktais?

-          Ar ko tas ir unikāls?

-          Vai tas tāds ir tādēļ, ka citām tautām tā nekad nav bijis, vai tādēļ, ka viņu nesēji nav spējuši uzticēto sanest, vai tāpēc, ka cits vācējs nav viņu klēts durvis laikā atvēris?

-          Vai varbūt tāpēc, ka citus nesējus vienkārši ir iznīcinājuši tie, kuriem nesēju nestais bijis par traucēkli un kavēkli viņu psalmu un ziņģu transportēšanai?

-          Vai visi nesēji ir vienādi?

-          Vai tie nesa katrs savu vai vienu un to pašu?


Mēs zinam, ka katrā tautā nesēji bija ļoti atšķirīgi, tāpat kā nesuma ieguves avoti tajās radikāli atšķīrās viens no otra.

Mēs zinam, ka bija Cilvēki, viņu Filosofija (Eiropas Garīgās citadeles - Agartas un Pasaules Mātes – Šambalas Adeptu lolojums) un tās filosofiskās skolas, kuru atziņu dārgakmeņi vēl arvien atrodami Dainās. Mēs zinam, ka Tautas dzīvesziņa un tradīcijas iemiesoja tai doto reliģiju, kuras atskaņas atbalsojas Dainās. Bet, mēs zinam arī netiklo ļaužu maģisko rituālu, buršanas un kārību samaitājošo piejaukumu Barontēva vākuma skapju saturam.

Tātad, mēs zinam, ka avoti, nesēji un lietotāji piederēja trim dažādām grupām. Tie bija Cilvēki, Tauta un to mūžsenie pretinieki – ļaudis. Cilvēki ir Tautas daļa un vienotāji, bet ļaudis ir tautas postītāji, svešinieki, vienības ārdītāji un tās pretinieki – tie nav un nekad nevar būt tautas daļa – tie ir izstumtie – pašatsacījušies ievērot tautas dzīves normas. Katrs lietoja un pienesa to, ko lietoja. Ne visi nesēji zināja, ko lieto vai to, ko nes.

Te būs līdzība.

Reiz uzcēla namu. Namā izveidoja lielu logu ar krāšņu vitrāžu tajā, taču zemestrīcē tā izbira ielas gružos. Nama iemītnieki, vēloties saglabāt vitrāžas materiālu līdz labākam atjaunošanas brīdim, to visu saslaucīja un daļu novietoja nama pagrabā, daļu bēniņos, bet vēl citu virtuves pieliekamajā kambarī. To, kas bija pagrabā, aizmirsa un, namu pārbūvējot, aizbēra reizē ar vecā, sen nelietotā pagraba daļu. (Mainoties dzīves apstākļiem, nav saprotama iepriekšējās dzīves elementu nozīme.)

To, kas bija bēniņos, bērni izmantoja savās rotaļās, iemainīja pret citu namu vitrāžu lauskām vai aizmirsa kaut kur rotaļu laukumu smilšu kastēs (dzīvei ritot, nemitīgi darbojas jaunrades strāvas, kuras pārveido vecās formas – no to elementiem veido citas, pēc savas saprašanas, spējām un gaumes). Bet to, kas bija virtuves pieliekamajā, laiku pa laikam sakratīja, saplacināja, lielākos, neērtākos gabalus saskaldīja – atbrīvoja vietu ikdienas rūpēm un vajadzībām. Galvenokārt raudzīja pēc tā, „kā ērtāk paņemt”.

Vēlākie nama iemītnieki zināja tikai to, ka lādēs ir vērtība, bet vitrāžas lauskas no stiprinājumu elementiem un ielas gružiem to vērtībā atšķirt neprata. Viņi nezināja, kas ir vērtība – stikla drumslas, svina stienīši (no kā var pogas liet!) vai sīkās monētiņas, krāsainie akmentiņi, podziņas un kaļķu javas gabaliņi, kas kopā ar vitrāžas paliekām tika no ielas saslaucīti. Viņi vienkārši to visu pieņēma mantojumā un lietoja šo mantojumu, neuzdodot jautājumus par mantojuma esamības mērķi. Labums tika saskatīts pašā mantojuma esamībā.


·         Kādreiz Eiropa bija vienota augstas kultūras telpa.


Romas impērijai bija izdevīgi un tā radīja mītu par iekarojamo tautu mežonīgumu, kas tām esot pretstatā Romiešu kultūras sasniegumiem, kaut gan verdzībā ņēma un darbā izmantoja tieši amatniekus. Romiešu patricieši nodevās dzīrēm, politikai un izvirtībai. Strādāja plebeji un „barbaru” vergi. Iekaroto zemju – provinču „barbari” strādāja Romas valsts pārvaldes institūcijās. Roma pārņēma iekaroto zemju darba prasmes, reliģiskās idejas un valsts pārvaldes formas, kā arī tiesību kanonus (kodeksus), ko pārveidoja un pielāgoja savām vajadzībām. Romu kā pilsētu un impēriju izveidoja iekaroto zemju vergi.

Roma ir eklektiska Eiropas antīkās kultūras sasniegumu „izstāde” – uzskatāms piemineklis, bet ne augstākais sasniegums. Tas ir pretstatījums „barbaru” zemēm, tādā nozīmē, ka tur visu labāko padarīja bezjēdzīgu un pavērsa pret Cilvēku – sāka pielietot par sliktu Cilvēkam.

Mītu par pagānu barbarismu pārņēma pseidokristiešu baznīca un iebūvēja savas judaiski-pagāniskās ideoloģijas pamatos („kristietība” ir judaiskais saturs pagāniskās formās), kura nemitīgi nēsājās ar savu “unikalitāti”, “izredzētību” un vienvienīgo pārākumu pār “dievadēla nepiemeklēto tumsoņu” tautām... No turienes tagad rēgojas Barontēva Dainu skapju „satura unikalitāte”. No baznīcas sprediķiem iezīstais žīdisms liek uzdot gribēto par esošo. Ja no baznīckungu kladzinātās pseidokristības izpurinātu tur salīdušo žīdismu, tad paceltos melu purvā iegrimusī Senču Kultūras pils.

Ja mēs beidzam pašapmierināties un palūkojamies apkārt, tad redzam pagātnes kultūras mantojuma pieblīvētu telpu. To veido mitoloģija un eposi austrumos, dienvidos, rietumos un ziemeļos. Tur iekļaujas rietumu salu mitoloģija ar vēl arvien neizpētīto, nepārtulkoto un nepārskatāmo „Artūra ciklu” (mistisko kristietību) centrā, Velsiešu, Gēļu, Īru un Logru dziesmām, pasakām un teikām. No turienes vīd gan mūsu Lāčplēša ausis, gan Burtnieka nogrimusī pils, gan Laimdotas un Spīdolas duets.

Tur visā pilnībā ir tā vitrāža, kuras atsevišķas lauskas lolojam. Es nesaku, ka savu Lāčplēsi tur esam aizguvuši, bet to, ka tur ir visiem kopīgais Lāčplēsis – kopsaucējs visai “pirmsbaznīcas” kultūrai. Praktiski vieni un tie paši tēli, idejas un varoņi darbojas arī Eiropas kontinenta austrumos – Senkrievu mitoloģijā, kurā varam atrast visas Dainu analoģijas. Tāpat Sengrieķu mitoloģiju, sižeta līnijas un Dievus redzam līdz pat Skandināvijai.

Tie visi ir kādreiz bijušās vienotās Eiropas kultūras telpas elementi – tās paliekas, kas neļauj nopietni domāt par Dainu saturisko unikalitāti, bet tikai kā par pēdējā brīdī saglābtu kultūras palieku mantojuma „lausku” lādi, pirms tās pilnīgas izzušanas - izvākšanas no „pārbūvējamās Gejropas virtuves pieliekamā” uz „modernās Gejropas novecojušo anahronismu izgāztuvi”. Uz turieni, kur baznīcas aprakti, guļ Eiropas tautu kultūras dārgumi.

Ir jāsaprot to, ka Dainu skapji atšķirīgu elementu starpā glabā kādreiz visā Eiropā bijušu eposu un filosofisko skolu doktrīnu fragmentu lauskas, kuras ļauj nojaust to bijušo esamību un sasauci ar analoģiskām tēmām vai doktrīnām, kuru klātesamību var redzēt tas, kurš zin to izcelsmes avotu un darbības metodes – Upi, kura tās nes.


·         Tikai vitrāžas autors prot noteikt lādes satura īsto vērtību.

·         Tikai rotkalis prot atrast saderīgos elementus un pēc tiem radīt kādreizējās diadēmas skici.

·         Tikai sējējs var atšķirt graudus no pelavām, nezāļu sēklām un kaitēkļiem – sašķirot tos pēc kvalitātes un derīguma.


Ir jāsaprot, ka Cilvēki, tauta un ļaudis bija gan Eiropas Kultūras ziedu laikos, gan arī pēc tam visos vēlākajos gadsimtos un ir arī tagad. Katrs tiecas turpināt savu senču iesākto un Dainu skapjos meklē sev vajadzīgo.


Jautājums ir:

-          Vai druvai vajag nezāles un kaitēkļus?

-          Vai nezāles vairo labības graudu birumu un kvalitāti?

-          Vai to dara kaitēkļi?

-          Ko kaitēkļi dara?


Netiklie ļaužu pēcteči savu šodienas netiklību piekopšanu balsta tajā, ka šīs netiklības eksistences fakts minēts Dainu skapju saturā! “Tā senie Balti esot darījuši!” Orģiju, izlaidības, bezkaunības, maģijas rituālu un buršanas, mirušo kulta – nekromantijas adepti savu darbību piesedz ar folkloras kopu vīģes lapu, bet materiālu to darbībai izvelk no tiem pašiem apcirkņiem!


-          Vai skapju saturs ir jāvētī?

-          Vai kodes un vilku zobi par vērtību jātur?


4. turpinājums


Ar ko vēl es savienojos?

Kas ir Vieduma nesēji?

Kas ir Balti?

Rīga esot sākusies ar vāciem, bet Balti esot Prūši, Leiši un Latvieši?! Ka tik ne tā!

Ja paņemam vēstures mācību grāmatas, tad tur varam izlasīt to, kā Cilvēki dzīvoja, karoja un cik ilgi dzīvoja, no kura laika dzīvoja, kas un kā cēla piramīdas Ēģiptē, Meksikā, Peru un Bolīvijā. Jau manā skolas laikā pirmā cilvēka parādīšanās uz zemes pārceļoja no 150 000 gadu tālas pagātnes uz 1 500 000 gadu tālu laiku, tagad vēsturnieki svārstās ap 5 000 000 līdz 3 000 000 gadu ilgu Cilvēka vēsturi. Ja paklausās cienījamu arheologu uzstāšanos konferencēs, tad tur var dzirdēt ļoti pamatotus un kategoriskus apgalvojumus par to, kā un kāpēc cilvēki to ir darījuši tajā vietā, bet, ja paklausās jaunāko atradumu komentārus, tad dzirdam, ka tie pilnībā maina agrākos uzskatus par vēsturi tajā laikā un vietā.

Dažādās publikācijās varam lasīt vienus un tos pašus Baltu vēstures aprakstus, bet, ja papētām, tad to identiskums izriet no tā, ka to avots ir viena Cilvēka “pētījumu” pārpublikācija(!) Tātad, visi vēlākie tiražē un izplata – padara autoritatīvas viena Cilvēka teorijas par to materiālu, kuru viņš tobrīd ir pieņēmis par savu “pētījumu” pamatmateriālu, vienlaicīgi ignorējot citus materiālus.

Vēsturnieki daudzmaz konkrēti runā par Latviju sākot ar vācu parādīšanos Baltijā, pieminot apbedījumus 13.-14.-16.gs. un vēlāk. Pirms tam pavīd kaut kas par ledus laikmetu un akmens laikmeta darba rīku atradumiem. Starp šiem ir tāds kautrīgs klusums ar ieminēšanos par nepārskatāmos mežos izkliedētām ciltīm, ķemmīšu, bedrīšu vai virvīšu keramiku un nespēju radīt vienotas valstis. Viens otrs šo to runā par pirmatnējo baiļu radīto šamanismu...

Bet nevienā vēstures grāmatā ne ar teikumu, ne ar puš-plēstu vārdu, ne ar zilbi, ne ar burtiņu neko nesaka par megalītiskām būvēm un piramīdām, augsti tehnoloģisku materiālu apstrādi, kādu varam vērot tepat Latvijā vienviet Roču rezervātā un plaši izkliedētos pieminekļos visā Latvijā. Par to klusē it kā to nemaz nebūtu, un it kā vēsturniekiem par to nekas nebūtu zināms, kad konferencē par Latviešu etnoģenēzi tika uzdots jautājums, kādēļ paleontologi nepēta dziļākus slāņus, kuros varētu atrast citas šo celtņu un pieminekļu autoru dzīves pēdas, cienījamie zinātnieki atbildēja: ”Mūs tas neinteresē!” Tāda lūk, ir tā zinātne – vēsture!

Tagad, pateicoties izrakumiem Vislingu kāpā Krievijas teritorijā, šī vēsturiskā migla ir atbīdīta līdz mūsu ēras 7.gs., kad tur parādījās pirmie prūšu senči – vikingi un sāka “saimniekot” sev raksturīgā stilā. No tiem esot cēlušies Balti – Prūši, Leiši un Latvieši. Var jau būt. Var jau būt, ka viņi tiešām šeit izkāpa krastā un no šejienes viņu kara draudzes (laupītāju bandas) uzbruka šīs zemes iedzīvotājiem (kam tad?) uzkundzējās tiem un pārņēma dažas viņu dzīves un kara mākslas formas.

Turpat Vislingas kāpā ar modernām pētniecības metodēm - aerofotogrāfiju un digitālo skanēšanu - ir atrastas lielapjoma augsti attīstītas arhitektūras pieminekļu paliekas, kādu nevarēja būt primitīvo cilšu apdzīvotajās teritorijās, tā ir arhitektūra, kādu redzam Romā, Mikēnu Kultūrā Grieķijā un tās līdziniecē Trojā. Vistiešāk tā sasaucas ar Etrusku Kultūru, bet tā jau ir senā Druīdu Kultūra! Un tas viss esot bijis “ķemmīšu un bedrīšu” cilšu apdzīvotajā teritorijā. Īsais, taisnais divasmens zobens gladiuss ir tipisks bronzas laikmeta Gallu zobens. Šo zobenu vēlāk savai armijai pārņēma Romieši, tātad Eiropas “Kultūras zieds” pārņēma barbaru sasniegumus. Interesantais te ir tas, ka tāds standartizēts īsais zobens ir ideāls ierocis cīņai ciešā, slēgtā ierindā. Ciešā, slēgtā ierinda nav Romiešu izgudrojums un, kas ir vēl jaukāk, tāpat kā jātnieku armija neapgāžami liecina par centralizētas valsts esamību, kas nekā nav savienojams ar nevalstisku, savstarpēji konkurējošu cilšu esamību šajās teritorijās. Tas viss liecina par augstas Kultūras un organizētības valstu esamību tur, kur Romieši un vēlāk viņu līdzskrējēji runā par mazattīstītu cilšu sabiedrību.

Baltu Klubs ir izveidojis izstādi “Zobenu asmens formas attīstība Eiropā”, kuras ietvaros atklājas faktiskās vēstures gaitas neatbilstība mūsdienu mācību grāmatu saturam, atliek vien domāt par to, kas ir nepareizais - vēstures gaita vai mācību grāmatu saturs.

Kāpēc vēsturē viss ir tik stingri zināms un tomēr strauji mainīgs? Tāpēc, ka vēsture no vienas puses ir mūsdienu materiālistiskās zinātnes daļa, bet no otras – vēsturnieku un politiķu subjektīvo īpatnību un vajadzību projekcijas telpa. Mūsdienu materiālistiskā zinātne operē ar izmērāmo, nosveramo, sadauzāmo un aptaustāmo – to, kam var pielikt noteiktu, pašu sertificētu un kolektīvi atzītu mērinstrumentu. Tāpēc tas, kas ir no zemes izrakts, aprakstīts vai citādi fiksēts – tas ir, bet , kas nav izrakts, iegūts vai citādi instrumentāli fiksēts, tā nav. Tādā veidā vēsture ir atkarīga no vietas, kurā rok, izrakumu budžeta un racēja spējas saskatīt – no tā, ko viņš uzskata par artefaktu – tātad no esošā projekcijas citas kultūras telpā. Tāpat tas ir atkarīgs no tā, ko paziņo par atrastu, bet ko pat atrastu, noslēpj un noklusē, kā esamību uzdod par neesošu, neatrastu un neapstiprinātu.

Nu, lūk – kur, kas un ko meklē – to arī atrod, tāpēc tam tāda arī ir vēsture. Šlīmanis ar savu lāpstu mītu par Troju padarīja par vēstures daļu. Kaut gan simtreiz lielāku atstāja nepamanītu to, ko pat mūsdienās īsti nezin kā iegrāmatot un ko ar to visu darīt, jo tas apgāž mītu par senatnes Cilvēku mazskaitlību un dzīves primitivitāti. Patiesībā zināšanu apjoms ir niecīgs. Vieni un tie paši fakti ceļo no vienas grāmatas uz otru. Plaukti ir pilni, bet faktu pietiktu tikai plānai kladītei.

Savukārt vēsturnieki ir mūsdienu materiālistiskās zinātnes tempļu – mācību iestāžu diplomētie augļi. Viņi, sava izrakumu budžeta ietvaros, var iegūt materiālu par to, kas tur tajā vietā zemē guļ – tātad tajā laikā ir bijis, bet, kāpēc ir bijis, to materiālistiskā mērīšana pateikt nevar. Tas, ko nevar pateikt un saprast, nāk no tā laika cilvēku domāšanas un vērtībās turēto iespēju lauka.

Kas un kāpēc nāk no domāšanas, bet kas un kāpēc no iespējām – tas nu ir jāizšķir materiālistiskās zinātnes ļaužu auglim tādā Cilvēku darbības laukā, kurā (bet ne ļaužu vidē) viss notika vairāk pēc Ideālistiskiem, nekā materiālistiskiem apsvērumiem. Tātad, šim “zinību piļu” ļaužu auglim būtu jāizdomā – ar ko viņam izraktajā materiālā ir darīšana – Cilvēkiem vai ļaužiem, bet par šādu atšķirību esamību un tās sekām viņš, protams, neko nezin un nedomā. Pēc būtības viņš ir pirmatnējais vācējs – visēdājs, kurš lieto visu, ko vien var dabūt mutē, ja vien tam nav uzlikts tabu.


-          Nu, kā viņš to visu izskaidros?


Protams, - tā, kā ateists skaidro reliģioza Cilvēka dzīvi un darbību. Kā aklais apraksta gleznu, bet kurlais mūziku vai sliņķis darbu.

Tātad, izrakumi stāsta par vikingu pēctečiem – Prūšiem, Leišiem un Latviešiem(?) – kuršiem, latgaļiem zemgaļiem, vendiem (Briti savus tirgoņus sauca par vendiem – tāda nu ir tā uz šo zemi atceļojušo vikingu “latviešu” senču valoda.), krivičiem u.c., bet toponīmi, hidronīmi un ar tiem saistītā mitoloģija mūs aizved Sengrieķu kultūras laukā. Vendus gan citi vēsturnieki ļoti noteikti pieskaita pie rietumslāviem. Senās ģermāņu hronikās, slavinot savu karaļa darbus cīņās ar slāviem, raksta, ka robeža starp abām etniskajām grupām gājusi pa Elbas upi. To pašu min mūsdienu ģenētiskā arheoloģija. Ieskatieties kartē, kur ir Elba un kur esam mēs… Izrakumos atrasto var attiecināt (tie ir tādi paši kā Romā un Grieķijā, arī Krievijā un ap Melno jūru atrastie) uz Romas, Grieķijas un Senkrievu kultūru (tirdzniecības sakariem) uz tur vai pēc tās paraugiem taisīto, iemainīto vai salaupīto, bet

-          kas tad ir tipiski „latviskais” – tikai tiem, šai vietai raksturīgais, no visa cita – arī skandināviskā atšķirīgais?


Tad jājautā tā:

-          Kas ir romiskais, grieķiskais, krieviskais, ķeltiskais, skandināviskais?

-          Kāpēc “skandināviskā” vikinga zobena roktura formas izcelsme meklējama dienvidfrancijā Merovingu Kultūrā?

-          Kā Merovingu “trīsvienīgais” zobena efess ir kļuvis par tipiski skandināviski vikingisko?

-          Kā vienkāršots spāņu falkatas asmens ir tipiskais vienasmens zobena atradums Latvijas senkapos?

-          No kura brīža vienasmens zobena tipiskumu nomaina Merovingu (“vikingu”) divasmens zobena tipiskums Latvijā?

-          No kura brīža tas sākās?

-          Un kas bija pirms tam?

-          Vai tiešām tikai alas, ādas, rungas un akmens cirvji, zveja, zvēru zobi un reti bronzas vai rupja dzelzs izstrādājumi, vai arī tie ir tas, kas ir atrasts?

-          Vai var būt tāds iemesls, kura dēļ neko citu neatrod, bet, ja atrod, tad par to nerunā, to nepieņem un noraida vai vienkārši neredz?

-          Vai nerok tur, kur vajag?

-          Vai arī pētniecības metodes – izrakums – te nav derīgas?

-          Varbūt problēma ir pētnieku izglītībā un pētniecības metodēs?

-          Vai var būt tā, ka šis iemesls izriet no pašas šīs (pagaidām “neuztaustāmās”) kultūras būtības?

-          Vai var būt, ka tā tik radikāli atšķīrās no šodien pazīstamās – vikingu (laupītāju) pēcteču un baznīcas “darba” radītās, ka ar tagadējās palīdzību to atrast nevarat?

-          Vai var būt tā, ka Prūšu, Leišu un Latvju (?) senču radītais ir vairāk radniecisks „kristīgajai”, kā tas, kā radītājiem (pagaidām neuztaustāmajiem) uzkundzējās krastā izkāpušie „brāļu tautu” senči?

-          Kas bija tie, kuriem uzkundzējās šie senči?

-          Kas bija tie, no kuriem mācījās šie senči?

-          Kas bija krastā izkāpušie?


Tie bija no Britānijas padzītie, noziedzīgie, netiklie, no reliģijas un Cilvēku likumiem atkritušie, kurus padzina uz Skandināviju, bet pēc tam par to pašu nepakļaušanos Cilvēciskai sadzīves (valsts) kārtībai (varbūt tieši tāpēc ar to „valsti” tagad ir tieši tā, kā tagad ir) vēlāk arī no turienes padzītie laupītāju bandās (karadraudzēs) apvienojušies ļaudis. Pēcāk tie pārcēlās uz neveselīgo un mazapdzīvoto Lībiešu teritoriju Vislingu un Kuršu kāpu rajonā, no kurienes sāka savu ekspansiju.


-          Pret ko?

-          Kas bija tie, kuri prata celt tādas ēkas, kādas neprata „viedo latvju senči”?

-          Kam bija tā aristokrātija, kuru krastā izkāpušie „viedo senči” neatzina?

-          Kas izmantoja kaujas kavalēriju (neatņemama centralizētas valsts sastāvdaļa)?

-          Kas bija blondi, skaisti un miermīlīgi?


Taču ne zemie, druknie un melnīgsnējie - 4. rases paliekas Līvi, kuri tiešām dzīvoja mūsdienu ziemeļu sāmiem līdzīgu dzīvi un labākajā gadījumā bija spējīgi uz piekrastes pirātismu. Starp citu – arī viņu folkloras elementi ir atrodami Dainu skapjos (skaistākās ir Līvu dziesmas).

Ir pilnīgi skaidrs, ka bruņotās laupītāju bandas nevarēja būt augsti garīgo un ētiski izsmalcināto eposu autori vai to nesēji. Tāpat tiem nevarēja būt nekā no antīkās filosofijas doktrīnām un simbolisma, kas ir tieši lasāms Dainās. No reliģiskajām normām atkritušie, atsevišķas to detaļas un rituālās formas kopējošie, un šamanismu piekopjošie nevarēja būt reliģiskā simbolisma piesātināto četrrinžu radītāji vai nesēji. Alkohola un netiklības baudītāji nevarēja būt tikumības apdziedātāji.

Tātad tās Dainas nenāk no Prūšiem, Leišiem, Zemgaļiem un Latvjiem – krastā izkāpušo laupītāju pēctečiem un mantiniekiem. No tiem nāk tas, kas attiecas uz netiklību, orģijām, izlaidību, buršanu un maģisko praksi – “sīpolu, burkānu” un pliko skrējienu, līgo nakšu orģiju un citiem viņu rituāliem.

Tas, kas Dainās ir tīrākais, augstākais un smalkākais, nāk no tiem, kurus arheologi “vēl nav atraduši” – nav rakuši īstajā vietā vai nevar tikt atrasti šīs kultūras īpatnību dēļ, vai to pēdas tiek ilgi, mērķtiecīgi un labi dzēstas.


·         „Šlīmaņus” no Baltijas padzen hipnotisks iegalvojums – „Trojas te nav”.


-          Bet ja nu tomēr sāktu rakt?


Tātad:


-          Kas ir Balti?

-          Kas ir Dainu skapju vērtība?

-          Vai tā ir netiklajās laupītāju ziņģēs, buramvārdos vai Ētikas, Metafizikas un Estētikas krājumā?


Un visbeidzot:


-          Kas ir Dainu nesēji?

-          Vai viņi saprot Dainu saturu un nozīmi, vai arī tas notiek tīri mehāniski – mantošanas kārtībā?


Šie jautājumi rodas, lasot jūsmināšanos par neizsīkstošo „(..) cauri gadu simtiem iznesto gaišumu, kuru jūsmotāji esot dziļi noslēpuši sevī un sargājot(..)”. Par to, cik reižu kurš vārds ir Dainās pieminēts, par to, par ko tagad zinātniskos grādus un ordeņus dod, par to, kam tagad aplaudē un pilsētu laukumos svētkus svin.


-          Kas tad ir iznests?

-          Vārds vai tā sapratne?

-          Vai var iznīkt sapratne, saglabājoties vārdam?


Protams, smalkākais vienmēr zūd pirmais.


-          Kas ir tas, kas tiek sargāts?

-          Viedoklis par Dainu saturu vai saturs, kuru tur ielika to radītāji?

Es saprotu cerību salmiņu, pie kura turas jūsmīgie, tomēr es zinu, ka labāks par to ir stingrais zināšanu pamats. Neskaitāmi piemēri rāda to, ka mūsdienu Dainu mantotāji un lietotāji pilnīgi nekā nesaprot no tā, ko skandē. Lielāko daļu lieto tieši pretējā nozīmē. Piemēram – „liku bēdu zem akmeņa” tiek uzskatīta par vitalitātes un gara stingrības paraugu, tomēr ir drausmīga nekromantijas rituāla sastāvdaļa.

Par “bēdu” sauca to, ko apbedīja – aprakšanai gatavoto ienaidnieka lellīti, trauciņu vai lupatiņu, kurā ierunāja no-mirdināmo ienaidniekam domāto ne-laimi. Tādā veidā ar “bēdu” apveltītais bija trūkumcietējs – “bednijs” un ātri apbēdījamais – apbēdinātais. Apbēdināmais ir tādā kārtā noburamais. Apbēdinātais ir noburts. Apbedīšana. Apbedīšanas rituāli. Vārdu nozīmes nemainās, tās tikai kļūst nesaprotamas un tādēļ nevietā valkātas.

Tieši tāpat slavē arī citas ar utilāru un egoistisku mērķu vadītu garu pasaules izmantošanas saistītas izdarības. Un tā varētu norādīt vēl un vēl, uz to, ka tas, ko nekādā gadījumā nedrīkstētu darīt, ir pacelts Latvju kultūras karoga līmenī, piemēram, “Divi dzelteni kumeliņi” un “Pūt’ vējiņi”. “Pūt’ vējiņi” ir mirušo izvadāmās dziesmas, bet “Kur tu teci, Gailīti mans” un “Div’ pļaviņas es nopļāvu” piedauzīgas un neķītrības pilnas netiklības daudzināšana… Vai nu tie, kas to slavē, ir tie, kas es nekad negribu būt, vai arī tie nezina, ko tie dara!


Ja mēs Dainās atzīstam antīkās filosofijas klātbūtni, tad:


-          Kur ir šie filosofi?

-          Kur ir viņu skolas un darbības rezultāti?

-          Kur ir filosofiskās tradīcijas nepārtrauktība, kura vienīgā var iznest Vārda vai izteiciena jēgu?

-          Vai arī Jūs pieslienaties katoliskās baznīcas dogmai par bezvainīgo ieņemšanu un ticat, ka kāda svētā gara apdvesta folkloriste pēkšņi var tikt apaugļota ar antīkās filosofijas Baltu skolu doktrīnām un sākt spontāni dzemdēt visas šo skolu zināšanas un simbolu sistēmas?


Ja Jūs kaut vai mazliet painteresētos par antīkās filosofijas tradīciju un skolu dzīvi, tad saprastu savu tieksmju un fantāziju absurdumu.


Ja mēs atzīstam reliģisko uzskatu klātbūtni Dainās, tad:


-          Kur ir tā reliģiskā dzīve, kura iznes savu saturu līdz mūsdienu sajūsmināto folkloristu pulciņiem?

-          Vai arī te Jūs ļausiet svētajam garam viņa vaislas darbu?

-          Vai tiešām Jūs esat tik jukuši, ka pieļaujat domu, ka tikai ar kopā sanākšanu un domāšanu par to, kas tas varētu būt, un „man liekas” un „viena tante teica”, mūsdienu pasaulē, ar mūsdienu pieredzi, apziņu, dzīves ritumu un “izglītību” apveltītais var saprast pilnīgi citas pasaules uztveres dzīves ritma un izglītības uzturētu reliģiju?


Ja ir bijusi Filosofija un no tās izrietošā reliģija, tad ir bijis to nesējs – Skolotājs. Neviens nevar izveidot to, kā viņam pašam vēl nav – viņš nezin kas un kāds tas ir. Tāds no tāda rodas. Tātad, vienīgais ko kāds pats var – tas ir izveidot fantāziju - jaunu sevis paša variantu citā esošo kvalitāšu un formu kombinācijā. Lai iegūtu jaunu apziņu, tā kopā ar šīs apziņas iegūšanas, veidošanas un uzturēšanas metodēm jāpārņem no tā, kam tā jau ir.

Šodien dievturi raiti skaita pantiņus, sien prievītes, auž brunčus, dziļdomīgi piesprauž saktas, liek rociņas tā, kājiņas šitā – zīmē rakstiņus, veic rituālus un viens otram stāsta par to nozīmi, un vienlaikus ķēr kā par pašas tautas izdomātu reliģiju – par kādu Dieva apskaidrotu priesteru tautu, kurā visi kā līdzīgs ar līdzīgu – nu tūlīt sāks paši sevi par dieviem saukt (gribētu jau gan... kopā ar Dieviņu uz soliņa pasēdēt!)! Tas nav nekas jauns – tā ir vecum vecā 4. rases – atlantus pazudinošā muļķība. Ar to mūsdienu dievturi turpina savu senču – laupītāju valstiskās kārtības un aristokrātijas noliegumu.

Materiālisms apgalvo, ka rupjākais - matērija evolucionējot radot smalkāko – garu (Dievu). Ideālisms māca, ka Dievs – smalkākais involucionējot formē rupjāko un dod tam esības jēgu. “Dievs” nāk no ideālisma, bet “tautas izdomātā reliģija” no materiālisma. Ar to tie “Dievturīšu” ir tādas materiālistiski-ideālistiskas himēras – vilki ar aitu galvām. Skolotāja jēdziens tiek noliegts tādēļ, ka tā esamības atzīšana tūlīt pievestu kopīgajai Cilvēces garīgajai Kultūrai, parādītu simbolu kopību un noliegtu to unikalitāti, toties skaidri parādītu šodien piekoptā pretdabiskumu.

Kā tie, kas noraida Skolotāja klātbūtni Latvijas Dainu Avotos un Kultūrā – Filosofijā un senču reliģijā – dzīvesveida uzturēšanā, var spriedelēt par to, ko tikai Skolotājs var dot?!! Pagātne pati ar savu gudrību nāk, Nākotni tikai Skolotājs ver!

Diemžēl vienīgais, ko bez Skolotāja var – tas ir – pavērt ceļu ļaužu piekoptajai netiklībai, buršanai un maģijai – kas arī notiek un ko viņi tagad uzdod par senču reliģiju. Maģija, buršana un izlaidība vienmēr bijusi nesamierināmā opozīcijā reliģijai.

Vai nu ir jāatzīst, ka nekā cita kā vien ļaužu piedauzību Dainās nejēdzat, vai arī jāpasludina, ka tie visi citi teksti (kas neaicina uz kopus peldēšanos pa pliko ar citām orģiju “rituālajām” vaļībām un izdarībām) ir tikai skaistu vārdu ķekari, kuros nekāda augstāka doma nav jāmeklē. Abas puses vienā tautā nav saliekamas. Atšķirīgas daļas nāk no atšķirīgiem avotiem – atšķirīgiem senčiem – divām dažādām dzīvēm un Tautām.


Tātad :


-          Kur ir filoSofiskās tradīcijas pārmantojamība?

-          Kur ir Skolotāja klātbūtne?

-          Kur ir reliģiskās dzīves ritums?

-          Kur ir tie apmeklētie tempļi, priesteru darbs un tautas sekošana – reliģisko normu ievērošana?

-          Vai tās jūsu “mūsdienu kultūras un modernās mākslas (Rotko)” izstādes būtu tie tempļi?

-          Vai tie jūsu netikļi būtu tie priesteri?

-          Vai tā tautas ievešana netiklībā un izmiršanā būtu jūsu reliģisko normu ievērošana?


Tātad, nekas nav nosargāts un saglabāts. Tātad, ir vārda čaula bez satura sapratnes. Tātad, jums saturs ir iznīcis reizē ar satura radītāju apziņu un dvēseli, kuru nav mantojis mehāniskais Dainu vārda nesējs.


-          Kas tad Jums ir iznestais – gaišums (saturs) vai lukturis bez degvielas – rīcības spējas (Inteliģences)?

-          Un, vai tas, kas Jums ir, ir Jūsu vai Jūs greznojaties ar svešām rotām, kuras esot aizguvuši no to īstajiem saimniekiem un tagad nododat tālāk viens otram, to nozīmi un īsto vērtību nezinot?


Ar tautasdziesmu ir tāpat, kā ar “lidojošajiem šķīvīšiem”. Tie, kas zin, kas tas ir, par to nepļāpā un netaisa no tā neko – ne sensāciju, ne bubuli, ne elku. Tas, ko mēs zinam, neizraisa spriedelēšanu. Tas ved pie darbības. Tie, kas Zin, kas ir Dainas, ar to nenēsājas, nemēģina no tām iztaisīt goda rakstu vai ordeni, tāpat kā nepiedēvē tām to, kā tur nav. Patiesībā jau ir tieši tā, ka Dainās katrs no jums redz pats savu iespēju ietērpties tām piedēvētajā (bet ne saprastajā) „iznestajā gaišumā”, kuru katrs var „pa savam locīt”.

Tātad, atgriežoties pie „Latviešiem” un viņu īpašās pasaules uztveres:


-          Vai tie Latvieši, kurus meklējam un gribam turpināt, ir kuršu, zemgaļu un vidzemnieku savstarpējos kautiņos vēsturiski aprakstītie un arheoloģisko izrakumu atradumu ilustrētie?

-          Vai arī tie ir pilnīgi citi – kuru klātbūtne iznesta sengrieķu valodas apdvestos toponīmos?

-          Vai arī tie ir kaut kur tur – vēsturnieku neuztaustītā un neiztaustītā – neizrakņātā telpā – tajā, ko nevar izmērīt, nofotografēt un pielikumu veidā pievienot kādai disertācijai?


Iespējams, ka tie, kurus meklējam, jūsu priekšā nostāsies tādā veidolā, kādā Jūsu šodienas stereotipiem piebāztā apziņa tos nevēlas redzēt un nevarēs pieņemt, bet, ticiet man – tā nav viņu, bet jūsu problēma (jūsu fantāzijas var atšķirties no tā, par ko jūs fantazējat).

Tomēr tie ir īsti. Viņi ir šīs zemes un Dainu īstie saimnieki – pat tad, kad Jūs tos neredzat, redzēt negribat vai nevarat par tādiem atzīt bez tā, lai zaudētu daļu no saviem mītiem, fantāzijām un iedomātās slavas. Pilnīgi iespējams, ka tas, ko Jūs meklējat, ir daļa no tā, kam Jūs nepiešķirat nekādu nozīmi, daļa no tā, ko Jūs uzskatāt par pilnīgi svešu un šeit neiederīgu - šeit un sev nevajadzīgu – pārāk ikdienišķu un neinteresantu vai tālu un nesasniedzamu.

Pilnīgi iespējams, ka tas, ko Jūs gribat redzēt, ir tikai Jūsu fantāzijas priekškars, ar kuru Jūs aizsedzaties, kad negribat redzēt to, ko varētu ieraudzīt spogulī lūkojoties, vai arī Jūs tīkojat pēc sveša mantojuma, jo – ja Tēvs un Dēls ir viens vesels, tad kā var būt tā, ka Dēls nezin to, kas ir viņa un Tēva kopīgā daļa?

Tieši tas arvien vēl patur atklātu jautājumu:

-          Kas ir Latvieši?

-          Kas viņi ir šai zemei?

-          Kas viņi ir man?

-          Kas viņi ir Līviem?

-          Kas viņi ir tiem, kuru te tagad ir tik maz, bet pilnīgi pietiekami, lai šī zeme atkal kā tuksnesis pēc lietus pārklātos ar saviem Zelta sidrabziediem?


5. turpinājums


Savlaicīga līdzība par “brāļiem - māsām”.


Kādā ciemā dzīvoja 13 „brāļi”. Pirmais bija baņķieris, otrais – ekonomists, trešais – ideologs (mācītājs, ekstrasens, dziednieks, dzīvesziņu izplatītājs un visādi citādi cilvēka prāta čakarētājs), ceturtais bija biznesa veicināšanas konsultants, projektu vadītājs, piektais – ciema vecākais, sestais – rakstvedis, septītais – žurnālists, bet astotais bija zaglis. Turpat devītais vēl tagad ir parādu piedzinējs – tiesas izpildītājs. Desmitais ir policists, vienpadsmitais – prokurors, bet divpadsmitais ir advokāts. Trīspadsmitais ir tiesnesis. Visāda veida “māsas – prostitūtas” mēs te nepieminam tādēļ, ka grozi kā gribi, no “brāļiem” tās atšķirt nevar un bieži vien “brāļi” tās pašas “māsas” vien ir, tāpat kā korumpētie korupcijas radītāji savu pašradīto korupciju “apkaro”.

„Brāļi - māsas” dzīvoja labi. Un tā – labi – viņi dzīvoja tādēļ, ka pārējiem ciema iedzīvotājiem viņi bija iestāstījuši divas, nē – trīs lietas. Pirmā bija tā – ka tā, kā viņi dzīvo, dzīvot esot labi un pareizi, bet tie, kas tā dzīvot negribot, esot sektanti, teroristi un briesmoņi. Otrā bija tā – ka tā dzīvot varot arī citi ciema iedzīvotāji, starp kuriem bija arī Jāzeps. Trešā lieta, kas tika daudzināta atkal un atkal bija tā, ka Jāzeps esot nepilnīgs muldoņa, sapņotājs – ideālists, kura pļāpas esot tikai viņa paša subjektīvie viedokļi – tiem neesot nekādas praktiskas nozīmes un zinātniska pamatojuma (kur ir Jāzepa diploms?) un tāda Jāzepa paša jau nemaz arī neesot.

Esot tikai 13 „brāļi” un tie ciema ļaudis, kuri gribot līdzināties un iekļūt „brāļu” kārtā un viņu amata krēslos, lai tur darītu to pašu ko „brāļi” tur sēžot (politiski nozīmīgas personas). Vai tad kāds Jāzepu ir redzējis starp viņiem grozoties un lēmumus pieņemot? Vai dienas ziņās kāds par viņu ir dzirdējis, lasījis vai uz ekrāna redzējis? Vai viņam kāds ir kādu amatu devis un, vai viņš ir veiksmīgo – panākumus gūstošo sarakstos, vai viņš pieminēts sabiedriskās dzīves slejās, vai viņa domas ir redzētas presē? Nav taču! Nu, nav taču nekāda Jāzepa, tāpat kā nav nekā tāda par ko Jāzeps domā un runā mulsinot ciema ļaudis, kad tiem (ekonomiski aktīvajiem) tāda „brāļu” sagādāta un uzturētā dzīve nemaz par dzīvi, bet par izdzīvošanu liekas saucama.

Bet Jāzeps saka tā –

Tā jums ir izdzīvošana tāpēc, ka esat, „brāļiem” pakaļ skrienot, Godu, Taisnīgumu un veselo Saprātu aizmirsuši. Tāpēc, ka bez Goda un Taisnīguma dzīvojot, vieni labi dzīvo uz citu rēķina un viņu labums izriet no tā mehānisma, kurš liek, šo labumu nodrošinot, citiem dzīvot slikti. Tāpēc, ka labums un nepilnība – sliktais, stāv pāri par kādu „brāļu” vai ļaužu domām par to un izriet no Dabiskās Kārtības un Likumiem, bet „brāļi” dzīvo melos un ļaužu mānīšanā.

Jāzeps saka:

-          nevajag „brāļos” un viņu algotajos muldoņās klausīties, bet pašiem domāt un mācīties no tiem, kuri sen pirms „brāļu” iedibinātās kārtības dzīvojuši, Zvaigznēs lūkojušies un paši no saviem Skolotājiem mācījušies. Tas, kas notiek, nav jaunums – tā atgadās tad, ja tādas „brālības” tautu izkliedē, ļaudis, kārdinot apmuļķo, un caur to pie varas ciematā izlaužas, tomēr tas, ko Skolotāji māca un kam Jāzeps tic, pastāv un pastāvēs vienmēr – neatkarīgi no tā, ko ļaudis dara un „brāļi” domā par to.

Jāzeps saka:

-          Dabas Likums (un Likums kā tāds) ir tas, kas negrozāmi uztur lietu dabu.

-          Dabiskā Kārtība uztur lietu attiecības atbilstoši to dabai.

-          Cilvēka rakstītie likumi ir savstarpējas norunas, ar kurām tie cenšas uzturēt Dabisko Kārtību savās savstarpējās attiecībās vai attiecībās ar tiem, kurus viņi apzinās par šo attiecību partneriem, atbilstoši savai izpratnei par šo Kārtību un attiecībām. Šie „likumi” savā tapšanā (izrietēšanā no Likumu radītajām potencēm), darbībā vai novecošanā tuvina vai attālina Cilvēka apziņu no Dabiskās Kārtības un Likumu Sapratnes un rīcības saskaņā ar tiem.

-          Likumu formā var būt noformētas un nostiprinātas arī krāpnieciskas norunas, kuras paver iespējas kādam realizēt savas intereses, neievērojot Dabisko Kārtību un citu Cilvēku likumīgās attiecības.

Jāzeps stāsta:

-          Likumu un Dabiskās Kārtības darbība Cilvēkā vērsta uz to un izsauc to, ko mēs – Cilvēki būdami – saucam un atzīstam par Garīgajām, Cilvēciskajām vērtībām, Godu, Taisnīgumu un Cilvēcīgu dzīvi, attīstību. Tāpēc Cilvēka rakstītie likumi ir tie, kuri savā darbībā nostiprina šo Taisnīgumu, paver ceļu Godam, Cilvēciskajām un Garīgajām vērtībām, un dod dzīves uzlabojumu, bet visi tie „tiesību akti, normas un lēmumi”, kuri to liedz – ir krāpnieciskas norunas. Visas krāpnieciskās norunas attālina Cilvēka apziņu no Likumu un Kārtības izpratnes, tāpēc ļauj ciema „brāļiem” dzīvot labi uz ļaužu rēķina, bet Jāzepam dzīvot tuksnesī ar viņa Vīzijām un stāstiem par Sirds Dabu.

Vēl Jāzeps saka:

-          Sociāls – tas nozīmē – savstarpēji saistīts, attiecībās ar citiem esošs. Savstarpējā saistība nozīmē attiecību pastāvību, līdzsvarotību un līdzvērtību vai līdztiesību. Attiecību pastāvība pieprasa atbildību un taisnīgumu, kurš izriet no katra paša Goda jūtu tīrības, spēka un augstuma, tāpēc varam runāt arī par sociālo attiecību raksturu – par to, kā tās ir iekārtotas un uzturētas.

Esamība attiecībās liek rīkoties sociāli – darīt to, kas šīs attiecības veido un uztur, tāpēc ir svarīga attiecību kvalitāte – to pieaugums vai dilšana kvalitātē, no kā izriet attiecības neuzturoša, noliedzoša attieksme un izturēšanās – asociāls dzīvesveids vai šīs attiecības graujoša – antisociāla uzvedība. Noziedzība, vārdu sakot, tādēļ, ka tā grauj to attiecību kvalitāti un kārtību savstarpējajā saistībā, kādu katram nosaka Likums un Kārtība Dabā. Tāpēc krāpnieciskas norunas un „brāļu” darbi ciemā ir noziegumi un antisociāla rīcība attiecībā pret ciema iedzīvotāju kopumu, tomēr saista „brāļus” savstarpēji un ar viņu noziedzīgo dzīvesveidu – turpinājumā un atbildībā.

Un te Jāzeps stāsta:

-          Tāda sociālo attiecību daba, kurā, no vienas puses neatņemami ietilpst atbildība (pastāvīgums un sekas), bet no otras – attiecību raksturs un kvalitāte, norāda uz to, ka ciema iedzīvotāju kopumā var būt grupas ar dažādu socializācijas pakāpi un socializācijas robežām, ko nosaka tieši šī kvalitāte un atbildība, bet socializācijas raksturu nosaka robežas, pa kurām viena socializācijas grupa tiek nošķirta no citām.

Tā rodas interešu grupas, kārtas – sociālie slāņi, profesionālas apvienības, ģimenes un tautas vai nācijas. Tā no ciema iedzīvotāju vidus, atsevišķā socializācijas sistēmā izdalās „brālīši”, kurā var ietilpt kā ģimenes, tā arī vienas skolas, partijas vai interešu biedri. Tādas brālības ir sastopamas visur – sākot no mūsu ciema noziedznieku vides līdz pat augstām un tīrām brālībām vai viņu atdarinātājiem klosteros, sapulcēs un ordeņos, kurus sava laika īsināšanai dibina arī ciema „brāļi”. Tāpat „ciema” robežas varam paplašināt līdz pagasta, novada, tautas, valsts, kontinenta (Gejropas) vai planētas robežām.

Tālāk Jāzeps runā jau par to, ka mūsu ciema 13 „brāļu” veidotā sociālā grupa, tās iekšējā, savstarpējā socializācijas sistēma un sociālās attiecības ar ļaudīm ir raksturīgas liberālisma ideoloģijas veidotām grupām tās beigu fāzē – netiklības diktatūrā. Šī diktatūra un to realizējošās sociālās grupas balstās uz „3 vaļiem” – ekonomisku, tiesisku un kriminālu patvaļu. Ekonomiskā patvaļa ir kriminālās patvaļas „barības bāze”, bet tiesiskā kalpo par iespēju uzturētāju un nodrošinātāju. Patiesībā, kā tiesiskā, tā ekonomiskā patvaļa ir tikai kriminālās noziedzības atsevišķi aspekti – atzari, tāpēc uz tādiem „ciema brāļiem” objektīvi jāraugās kā uz kriminālām struktūrām un viņu rīcība jākvalificē kā kriminālnoziegumi pret ciema iedzīvotājiem.

Amorālās liberālistu brālības, stiprinot savstarpējo atkarību, iekšēji socializējas, bet apkarojot konkurenci un novēršot draudus savai labklājībai no ciema ļaužu puses, viņi dezorganizē to sociālo struktūru, kuru uztur ļaudis un iedzīvotāji. Šī sociālās struktūras graušana – vienotības, sadarbības un savstarpējās atbildības – sabiedrības pamatu vājināšana ir pretdarbība Likumam un Dabiskajai Kārtībai, tāpēc tā jau vairs nav noziedzība kādu to atrod Cilvēku likumi, bet absolūts noziegums pret Cilvēci kopumā, kā to redz Dabas Likums.

Padomājis Jāzeps saka:

-          -„Brāļu” noziedzības trīs vaļi un to iekšējā antisociālā būtība izriet no liberālisma dabas – izjaukt normu sistēmu un, paverot ceļu patvaļai, degradēt Cilvēciskās vērtības un Goda jūtas, lai, tādā veidā likvidējot Taisnīguma sargājošo klātbūtni, atņemtu Cilvēkam viņa vietu savu Brāļu vidū un padarītu viņu par savu iegribu, kaislību, netikumu un atkarību vergu, kurš savu dzīvi redz tikai materiālo vērtību ražošanā, tā nodrošinot pārtikušu dzīvi „13 ciema brāļiem”. Brāļiem šis liberālisms ir atļauja aizmirst Godu, atteikties no Taisnīguma un, izvairoties no Atbildības, mēģināt pārkāpt Likumu un Kārtību Dabā, savstarpēji apmainoties krāpnieciskām norunām par ļaužu izmantošanu un patiesības sagrozīšanu vai atklātu krāpšanu ar sociālās garantijas – morāles graušanu ļaužu vidū.

Tieši tāpēc, visur tur, kur izskan ceturtā „brāļa” – konsultanta „diskusija” (smadzeņu iepūderēšana) ar septīto „brāli”- žurkālistu, vienmēr ir atgādinājums par to, ka „lūk, tad, kad tika izlaupīts tautas mantojums, katram esot (?!) bijusi iespēja pievienoties 13-nieku baram viņu kopīgajās dzīrēs vai arī par esošajām iespējām kļūt par veiksmīgu uzņēmēju globālajā konkurences cīņā”. Tas ir tiešs aicinājums stāties kriminālajā brālībā ar tās darbības paziņošanu par cienījamu, tiesisku un ņemamu par piemēru.

Tā ir tieša un vispārēja Sociālo saišu – morāles graušana. Morāle ir nerakstītās vienošanās par savstarpējo attiecību uzturēšanu noteiktā normu sistēmā. Vienlaicīgi tās ir arī visas, no šīs morāles izrietošās, Sociālās garantijas. Sociālo aprūpi garantē vecāku un bērnu, kaimiņu, radu un līdzcilvēku (Brālīgās) attiecības, bet ne likuma pants vai aizņēmums budžetam no valūtas fonda.

Sociālais darbinieks, valsts algots un sūtīts, iejaucas Dabiskajā Kārtībā – kārdina uz atbildības nomešanu vienus un vieglākā ceļa meklēšanu citus – katru savā vietā un reizē, bet visos kopā degradē līdz-jūtību, -cietību, -dalību, -atbildību – socializācijas struktūru un kvalitāti. „Mūsdienu sociālais darbs” ar tā līdzekļiem, formām un instrumentiem ir pelējums uz slimās populācijas ķermeņa – piepe pūstošā bērzā.

Pēckara sociālisms pilnīgi pamatoti pielietoja pensiju sistēmu tur, kur bija sagrauta tautu un ģimeņu struktūra – tur, kur bija zema dabiskā socializācija, bet sociāldemokrātijas pensiju sistēma, kā pārpratums un pārspīlējums pārtikušā, materiāli nodrošinātā sabiedrībā, neskatoties uz visiem lozungiem par solidaritāti, kārdina to uz sociālu egoismu, bezatbildību un vienaldzību. Savukārt mūsdienu pensiju fondi paši par sevi ir krāpnieciskas struktūras, kuras darbojas sociāli egoistiskā un atsvešinātā vidē ar deformētu vērtību sistēmu un apziņu. Krāpnieki ieņem labi apmaksātus amatus šajos fondos – labi dzīvo jau šodien, pārpumpējot līdzekļus no fondiem savos rēķinos, darba algās, sakaros un politiskajā ietekmē, solot citiem to, ka tie kādreiz varēs saņemt to no kā atsakās šodien, tad, kad viņiem tas vai nu nebūs vajadzīgs, būs vajadzīgs kaut kas cits, vai arī nebūs pieejams.

Un te Jāzeps paceļ balsi:

-          Kad 17. aprīļa „labākas dzīvošanas” rīta sprediķī ceturtais „bratoks” ar septīto mācīja kā mums būs krīzes laikā uzvesties un savus parādus ar bankām kārtot, tad sākumā abi vaimanāja, „ka neesot jau gaišreģu, ka neviens jau neesot zinājis un neviens jau nevarot zināt kā būs”, bet pēc radioklausītāja zvana un norādījuma uz savlaicīgiem, seniem ekonomikas zinātnieku daudzkārtējiem brīdinājumiem un analīzēm par finansiālās sistēmas stāvokli un šajos gados paredzamo krahu, abi „bratoki” asiem zobiņiem atkodās, ka „lūk, paši jau vainīgi – negribējāt nopietnās grāmatas lasīt”.

Tas, ka paši vainīgi un alkatīgi esat, tam var piekrist, bet ja raidījuma 15 minūšu laikā tie, kuri saka – nezinājām un nevar zināt, atklāj to, ka ir zinājuši un varēja zināt, ka vēl šodien var zināt un ir tie, kuri zina, bet tiek slēpti, tad tā jau vairs nav sociāla bezatbildība, bet atklājas krāpnieciska noruna ar mērķi izmantot iedzīvotāju neziņu savtīgos mērķos. Tālāk abi „bratoki” droši atklāj, ka banku un viņu upuru spēle noritējusi ar iezīmētām kārtīm.

Nauda maciņā un bankā nav viens un tas pats. Tās izcelsme – tātad arī daba katrā gadījumā ir cita. Tas, kurš nezina naudas izcelsmi un dabu bankā, nevar prognozēt tās darbību un esamību maciņā, tāpat kā nevar būt noteicējs ne pār savu darbu, mantu vai sabiedrisko stāvokli tur, kur to visu savā atkarībā tur šī banku naudas izcelsmes daba – fikcija – kura rodas kredīta izcelsmes brīdī, bet pirms tam nemaz nav bijusi, pretstatā maciņā esošajai un uz esamību balstītajai naudas dabai tās tērēšanas brīdī no maciņa.

Bankas ir izstrādājušas terminoloģiju, kura kredītņēmējam liek domāt vienu, bet viņām pašām nozīmē citu – to, kas izriet no viņu naudas dabas un to, ko viņas pašas par to domā. Nezinot šo terminoloģiju, līgums starp banku un klientu ir viennozīmīgi neizdevīgs klientam – tas ir krāpniecisks – klients zaudēs un zaudēs visu. Viņš zaudēs tādēļ, ka būs godīgs spēlētājs krāpnieku spēlē, kurā viņam nebūs atstātas nekādas izredzes. Spēle ir izplānota, iestudēta un savstarpējā saspēlē novadīta.

Varētu pajautāt:

-          Vai bankās arī sēž tādi lētticīgi jaunekļi, kuri nelasa nopietnas grāmatas, nepēta statistiku, nepārzina globālos procesus, ekonomikas un finansu teorijas – tādi, kuri nav lasījuši prognozes un nezina termiņus šo prognožu darbībai?

-          Vai, zinot to, ko zina daudzi „tie kuru nemaz nav”, „brālīši” (arī bankās) riskē ar savu naudu tāpat kā viņu upuri un kāpēc viņi tā dara tieši krīzes priekšvakarā?

-          Vai darbība, izmantojot kāda rīcības nespēju vai nespēju orientēties maldinošā situācijā (divdomība un terminoloģija, ekonomiskās teorijas un prakses) un tādēļ, kvalifikācijas trūkuma dēļ, nespējot pieņemt adekvātu lēmumu vai tīšas maldināšanas un ietekmēšanas rezultātā (rīta sprediķis „labākai dzīvei”) ir noziedzīga, krāpnieciska un krimināli sodāma?

Jāzeps saka:

-          tā ir izvarošana, un jautā tālāk:

-          Vai piedalīšanās iepriekšizplānotā krāpšanā un ekonomiskā izvarošanā ir noziegums?

-          Vai iepriekš izplānotas krāpšanas (izvarošanas) upuris ir parādā savam izvarotājam no viņa izkrāpto, iepriekš neeksistējušo (pēc bankas naudas dabas) summu?

-          Vai krāpšanas mērķa un tālāko seku slēpšana ir aktīva dalība noziegumā un tā tālāka virzīšana, turpināšana, paplašināšana un seku padziļināšana?

-          Vai atklājot kāršu blēdi ar viņa iezīmētajām kārtīm, dūžiem piedurknēs un līdzdalībnieku trikiem cietušie saka: „kāršu parāds goda parāds” un iet ar krāpnieku uz tiesu, lai tur apspriestu parāda atdošanas kārtības noregulēšanu, vai izmet no kroga blēdi un viņa rokas puišus?

Citiem vārdiem sakot:

-          Vai šie banku kredīti atzīstami par īstām parādu saistībām?

-          Vai uz šo kredītu izsniegšanas pamata var atsavināt iepriekš eksistējušo ķīlu, garantētāja mantu vai „kredīta” rezultātā radīto vērtību?

Un tālāk Jāzeps jautā:

-          Kas notiktu ja tā tomēr notiktu, vai – uz ko ir vērsta tāda banku politika?

-          Ko tad īsti slēpa 7. „brālis” – žurkālists, kad izlikās nezinām krīžu radīšanas mehānismu un to uz ko ir vērsta šī krīžu radīšanas politika?

Tālumā skatoties, Jāzeps saka tā:

-            „Brāļu” runas ir interesantas. Viņi lieto labus vārdus. Citus – šo vārdu brāļus viņi aizmirst vai sāk kādu saukt svešā vārdā. Sāk runāt par vienu, bet aizrunā prom citu. Domā par vecāko, bet runā par jaunāko un šajā spraugā starp pateikto nepateikto un nepareizi vārdā saukto vai to, par ko vajadzēja runāt, bet nerunāja – uzsvaru pārlikumā tad viņi iegūst to telpu, kurā manipulējot var ievest ļaudis purvā tā, ka viņiem visiem liksies purvs par mīkstu guļas vietu un līkajā bērzā, kājas žūpodams, dieva sūtnis sēdēs.

Kad „brāļi” Latvijā ieviesa Sorosa lenteni – „pilsonisko sabiedrību” Sorosa gaumē viņi rīkojās tāpat. Runāja visiem pazīstamus un saprotamus vārdus par aktīvu, kopīgu darbošanos un pašiem savas nākotnes veidošanu, par katra līdzdalību, pulcēšanos un savu domu izteikšanu, savu interešu izdzīvošanu, iesaistīšanu un iesaistīšanos – par rosīšanos, vārdu sakot, bet neko neteica par to, ar ko rosīšanās atšķiras no darba un uz ko šī rosīšanās ir vērsta. Sorosieši nerunāja par to, kas ir sabiedrība, kad tā ir dabiski aktīva, par aktivitātes divām formām – iekšējo un ārējo. Tāpat viņi noklusēja šādas aktivitātes socializācijas nepieciešamību, bez kuras tā kļūst par antisociālu grupu aktivitāti.

Sorosieši saveda kopā zagtu mantu uzpircēju ar kalponi, kura grib savas saimnieces krelles pārdot, to, kurš meklē uzdzīvi ar pudeles brāļiem un legalizēja viņu sapņus par priekameitu audzēšanu skolas solos. Sorosieši bērnam iedeva sērkociņus un atvēra siena šķūņa durvis. Sorosieši toreiz neko neteica par ieplānoto migrācijas veicināšanu – Latviešu izceļošanu darba meklējumos uz ārzemēm un to, kā vārdā tas viss tiek darīts – „Zelta miljarda” projektu un „demogrāfiskās bremzēšanas” – lieko cilvēku iznīcināšanas plānu. Vēl šodien „brālīši” klusē par to, kāda loma tajā iedalīta Latvijai un Latviešiem. „Brālīši” noklusē visu ko viņiem liek, algu maksājot.

Noklusēšana, kā antisociāls mehānisms tika ieviests reizē ar Sorosa apdziedāto „moderno demokrātiju” un liberālā tirgus „biznesa noslēpumu”. Noklusēšana bērnu un vecāku attiecībās paver ceļu atkarībām, antisociālai audzināšanai un vēlākai uzvedībai. Netiklības diktatūra ienāk ģimenē ar prasību noklusēt savu attieksmi un ļaut katram pašam iegūt iespaidus, vērtēt un vēlāk biedroties ar līdzīgi domājošiem šo iespaidu radīto interešu apmierināšanai. Noklusēšana, iecietība pret nepieļaujamo un patiesības slēpšana aiz „subjektīvo viedokļu” klišejas un drazu kaudzes ir šī Sorosa „pilsoniskās sabiedrības” īstā darbība, kuru speciālistu runās un literatūrā vienkārši dēvē par sabiedrības graušanu – atomizāciju.

Atomizētā sabiedrība esot mūsu laika iezīme, mēris un visas tās nelaimes ar to saistoties un no tās izrietot. Tam var piekrist, tāpat kā tam, ka mēris ir lipīga un zemi iztukšojoša epidēmija, piebilstot – kur ir atomizētāji tur ir arī atomizācija un viņu atomizētā sabiedrība. Tāpēc – var iet pie psihoterapeita un „cīnīties” ar sekām, bet var arī padzīt Sorosiešus – pārtraukt atomizēšanu un noklusēšanu. Var sākt runāt un sarunāties. Var stāstīt viens otram par sevi un atrast kopīgo – atzīties savās bailēs un atklāt savus sapņus. Var atzīt, ka barikādes nav nojauktas, bet kļuvušas vēl augstākas un to, kurā pusē katrs ir.

Un tad Jāzeps atzīstas:

-          Es neesmu kāds aizvainots Cilvēks. Es esmu visi tie daudzie Latvieši, „kuru nav”. Es esmu tas, par kuriem „aizmirst” sakot: „bet citu jau mums nav!” Es esmu visi tie daudzie profesionāļi, speciālisti savās nozarēs un domātāji, kuru domas nekad neizskan tad, kad vienmēr runā nedaudzie – tie, kuri ir. Es esmu visi tie Latvieši, kuri tika padzīti meklēt sev darbu un kalpa vietu bagāto Euro Sū-u mājās. Es esmu tā Latviešu tauta, kurai ir liegtas tiesības strādāt un dzīvot savā zemē. Es esmu visi tie, kuriem ir atņemta nākotne. Es esmu visi „brāļu” nodotie un par nieka grašiem pārdotie. Bet es esmu arī tie, kas Ceļu Zin.

Un Jāzeps stāsta tālāk:

-          Vides socializācija, Taisnīgums un Atbildība ir viens veselums. Tie neeksistē viens bez otra. Taisnīgums un Atbildība socializē vidi. Bez vides socializācijas nav Taisnīguma vajadzības, bet no Taisnīguma izriet Atbildība. Bez Taisnīguma nav par ko un kam atbildēt. Arī atbildība pašam sev ir reāla tikai kā personības atbildība Sirdsapziņas priekšā tad, ja Sirdsapziņa tiek atzīta kā objektīvi eksistējošas Nemirstīgas Garīgas Būtnes – Augstākā Ego sūtnis.

Var jau teikt – sociālais taisnīgums un sociālā atbildība vai sociāli atbildīga rīcība ekonomikā, politikā, individuālajā vai biznesā vispār, bet, tā kā gan Taisnīgums, gan Atbildība ir tikai Sociālas parādības, tad tā jau ir patiesību aizsedzoša manipulācija, tāpat kā piemērā ar „pilsonisko sabiedrību” Sorosiešu gaumē.


6. turpinājums


Liberālisms saka – „Dari kā Tev labāk” ar noklusēto – „dari kā Tev patīk, ja proti izdarīt to, ko gribi.” Tajā pašā laikā liberālisms noņem ierobežojošo normu „patīk” un „gribi” saturam un formai. Norma ir kvalitāti sargājošs lielums. Noņemot sociālo attiecību normas aktivitātēm („pilsoniskā sabiedrība”), tiek pavērts ceļš šo aktivitāšu nekvalitatīvajām – disharmoniskajām attiecībām un formām.

Ar to pašu sabiedrība, kā selektīvu aktivitāšu sistēma noteiktu kvalitāšu ietvaros tiek likvidēta, bet pašas atraisītās aktivitātes izsīkst pēc tam, kad izraisītās disharmonijas dēļ iet bojā sociālā vide – sabiedrība. Tās „sabiedriskās organizācijas”, kurām ir kaut kāda ietekme šajā antisociālajā vidē, ir vai nu valsts struktūru „meitas firmas” vai ārzemju kapitāla un ideoloģiskie rupori – līdzekļi, caur kuriem Latvijā tiek realizētas viņu graujošās intereses. Ar „pilsoniskās sabiedrības” lozungu „Zelta miljarda brālība” likvidēja sabiedrību – to, kas, pateicoties tās eksistencei parādīja sevi gan uz barikādēm 13.janvārī, gan Baltijas Ceļā, uz ko nav spējīga neviena liberāla „pilsoniska sabiedrība.” Baltijas Ceļā rokās sadevās lamātā sociālisma izveidotās sabiedrības bērni.

Ar sabiedrības, kā tādas, sagraušanu, „brālība” izstūma no tagadējās sociālās vides Taisnīgumu un līdz ar to ieguva bezatbildības stāvokli šajā vidē. Tad, kad organizējās un sarosījās „pensiju” fondi, „brālīšu” runas vīri spriedelēja gan par „sociālo taisnīgumu”, gan par solidaritāti, gan par vienādām iespējām veidot savu nākotni. Tomēr šis taisnīgums viņu izpratnē bija tas pats, kas iespēja katram aiznest un atdot savu naudiņu fondu turētājiem. Tad ne ar vienu vārdu neminēja Atbildību, bet tikai procentus un likmes.

Par to Jāzeps saka:

-          Sociālais taisnīgums ir sabiedrību stiprinoša savstarpējo iespēju un parādu nolīdzināšana – „Bagātais maksā par Nabago Brāli”. Ja bagātais nav zaglis, tad ideālajā gadījumā viņa apcirkņi briest tādēļ, ka viņš kvalitatīvāk un racionālāk, vispusīgāk izmanto sociālās vides sniegtās iespējas un resursus. Viņš izmanto to nabago brāļu darbu, kuri izglītības un garīgās attīstības trūkuma dēļ paši vēl neprot izmantot savā labā. Tādēļ Taisnīgums parādās tad, kad racionāli neizmantojamo bagātības daļu bagātais atdod atpakaļ sociālajai videi – nabagajiem brāļiem – tādā veidā, kāds ceļ sociālās vides kvalitāti – tātad paaugstina nabago brāļu spējas un prasmes labāk strādāt un lietot savu darbu savā un savu līdzcilvēku labā.


·         Taisnīgums ir vides socializācijas paaugstināšana.


Tomēr praksē tā nekad nav, bagātie pārmēru uzbriest tādēļ, ka viņu rokās ir visa valsts aparāta mašinērija, ekonomiskās, sociālās un smadzeņu apstrādes mehānismu sviras, ar kā palīdzību viņi nekaunīgi aplaupa visu ārpus savas brālības robežām.

No Taisnīguma izrietošā atbildība, „pensiju” fondu gadījumā liktu uzdot jautājumu:

-          Kur tiks ieguldīti fondā akumulētie līdzekļi?

Atbilde uz šo jautājumu ir norāde gan uz atbildības esamību vai neesamību, gan uz to, kas patiesībā ir šie fondi – uz ko tie ir vērsti. Ja šie līdzekļi tiek ieguldīti Latvijas tautsaimniecībā, tad tas tiešām ir pensiju fonds (pensiju izmaksu gadījumā), bet ja tajā akumulētie līdzekļi tiek ieguldīti citos ārzemju investīciju fondos, akcijās vai uzņēmumos, tad tas ir investīciju fonds, no kura, pie noteiktiem apstākļiem izmaksā dividendes, bet, vai tas ir privāts vai sabiedrisks redzams pēc tā, kas gūst tūlītējo labumu no tā un no investīcijām.

Ja labumu gūst investīciju saņēmējs, tad tas ir viņa biznesa projekts un fonda turētājs ir viņa pilnvarotā persona darbībai viņa interesēs. Tādā gadījumā „pensiju” fonds ir tautas darba un Valsts naudas resursu izlaupīšanas mehānisms, bet izlaupīšanu veic no fonda investīcijām labumu gūstošie „tirgus spēlētāji”. Patreizējā, analītiķu sen prognozētajā ekonomiskas situācijā, šāda darbība ir ne tikai noziedzīga, bet iegūst pavisam citu – plānveidīgu raksturu. Tie, kuri organizēja fondu, jau nu gan labi zināja, kas un kad notiks.

Tāpat, tagad, kad modes pēc tiek cilāts sociālās atbildības jautājums „sociāli atbildīga” biznesa formā, aiz pļāpāšanas par sociāli atbildīgo biznesu tiek būvēts kārtējais sociālā egoisma stāvs un veicināta kolektīva bezatbildība. Runāšana par un apkārt, melnu par baltu uzdodot (kā tad, kad ierēdņu slinkumu un neizdarību, informācijas nesniegšanu gribēja par korupciju uzdot, tā īsto korupciju ēnā, bez apspriešanas atstājot) un īsto būtību nepieminot, ir veca melu un manipulāciju metode.

Ražotāja Sociālā atbildība ir atbildība par viņa ražojuma ietekmi uz tiem, kuri ar to saskaras. Ar šo ietekmi ir jāsaprot tās izmaiņas vidē, kuras tur notiek ražojuma darbības laikā – visas tās pārmaiņas, kuras notiek ar lietotājiem un viņu savstarpējām attiecībām. Tātad sociālā atbildība biznesā ir tas, kas notiek pēc ražošanas procesa beigām sociālajā vidē, kad tur nonāk šis ražojums.

Grāmatas autors un izdevējs ir atbildīgs par grāmatas radītajām sekām. Tāpat tele un radio vai citas skaņu aparatūras ražotājs un izplatītājs ir atbildīgs par to kā jutīsies šī ražojuma aktīvie un pasīvie lietotāji. Farmaceitam un viņa zāļu izplatītājam ir jāparūpējas, lai viņu radītās specifiskās indes nonāktu tikai tur, kur tām ir jānonāk, tāpat kā nedrīkst pieļaut to, ka aparatūra brīvi nonāk bezatbildīgu radījumu rokās. Ražotājam ir jāsaprot, kā mainīsies lietotāju dzīvesveids, kādas izmaiņas notiks sabiedrībā un kas šai sabiedrībai ir vajadzīgs, lai pieaugtu tās socializācijas pakāpe – dzīves spēja. Tā tad arī ir „sociālā atbildība biznesā.” Kārdināšana uz noziegumu vai antisociālu rīcību ir sociālā bezatbildība. Tiesībsargājošo iestāžu un vecāku audzinošajam darbam nozīme un rezultāti ir tikai atbildīgu Cilvēku pasaulē.

Bet tas, ko tagad par tādu uzdod – rūpes par saviem strādniekiem, korporatīvi pasākumi, viņu veselības apdrošināšana u.t.t. – ir tikai ražotāja rūpes pašam par sevi, par savas firmas rīcības un konkurences spēju – tas ir – sociālo egoismu un bezatbildību. Nevienu konkurentu taču neinteresē – kas notiks ar izkonkurēto uzņēmumu strādniekiem, viņu ģimenēm un sociālo vidi tur, kur viņi ir strādājuši. Lielveikalu neinteresē – ko darīs tie Latviešu zemnieki, kuru ražojumus izspiež Holandiešu, Poļu, Itāļu un Spāņu dilles, lociņi, gurķi, kartupeļi un milti vai siera rituļi.

Apvienojot firmā strādājošos un, daloties ar viņiem peļņā, firmas īpašnieki liek viņiem stingrāk turēties pie sava darba un pievērt acis uz to, ko viņi visi kopā ar savu darbību nodara citiem. Tie ir aizbāžņi ausīs vai vīkšķis Sirdsapziņas mutē! Tas ko „brālīši” sauc par „sociāli atbildīgu biznesu” ir tieši pretējais – atbildības iznīcināšana un netaisnības vairošana!

Un tagad Jāzeps runā:

-          Jā, protams, šāda „brāļu” darbība, graujot apkārtesošo socializāciju, neapšaubāmi paaugstina viņu pašu savstarpējo saišu spēku, bet tur jau ir šī spēka divdabība – to var vērst uz iekšu egoistiskā spēkā vai ļaut tam pāriet sava šaurā „brālības” loka robežu un ar to stiprināt visu ciema ļaužu dzīvi. Ar šo spēku var paplašināt savas ietekmes sfēru, atņemot to viņu likumīgajiem īpašniekiem, vai paplašināt brāļu loku un iekļaujot tajā aizvien jaunus un jaunus Brāļus un Māsas, paplašināt Brālību līdz bezgalībai – līdz tam, kad mēs visi esam viens otram Atbildīgi un Taisnīgi Brāļi.

Tādā gadījumā, brālis žurkālists ar brāli konsultantu, tiem, kuri to nezina, jo nezina, ka to var zināt (tas ir ārpus viņu pieredzes loka) stāsta par to ko viņi nezina, lai brīdinātu no draudošajām finansu briesmām un bankas darbības politiku. Tad, ja valdība nedara to, ko dara katra normāla valdība savā valstī, bet to, ko dara ārzemju struktūru ielikteņi – aģenti viņu interesēs, žurkālisti un konsultanti katrs savu spēju robežās stāsta saviem līdzcilvēkiem par globālajiem procesiem, to nozīmi un ietekmi uz mums – saviem līdzcilvēkiem.

Stāsta viņiem par krīzēm, par to dabu, attīstību un sekām. Par to, ka lielie „tirgus spēlētāji” – finansu korporācijas caur biržām, banku politiku un kredītiem, caur valūtas kursu svārstībām „šūpo” tirgu un ražošanas aktivitāti. „Lielie spēlētāji” rada ekonomiskas augšupejas ainas, pieprasījuma kāpumus un kārdinājumus mesties nevajadzīgā – pārspīlētā ekonomiskajā un finansu aktivitātē, rada iluzoru peļņas optimismu un pārticības drošības eiforiju, lai pēc tam, manipulējot ar tām pašām finansu un biržu ietekmes svirām, radītu lejupslīdi, apsīkumu, bankrota vilni un bezdarbu. Lejupslīdes laikā lielie dūži par kapeikām vai baltu velti atņem likumīgajiem īpašniekiem – lētticīgajiem censoņiem to, ko viņi sapūlējuši un sastrādājuši augšupejas laikā. Tā, neko nedarot, „lielie spēlētāji” tiek pie visa, bet mazajiem vienmēr atkal tiek radītas cerības sākt visu no jauna un „tikt uz zaļa zara”. Viņiem vienmēr tiek iestāstīts, ka tās ir pārejošas grūtības, kuras pārvarot, nāks tā labklājība, kura turpat vien – aiz nākamā ceļa līkuma gaida.

Tad viņi stāsta tautiešiem par demogrāfisko bremzēšanu un tām metodēm, ar kurām tas tiek darīts. Stāsta viņiem, kā pret to cīnīties, kā neielaist savā mājā, ciemā un bērnu dvēselē. Stāsta viņiem, kā atšķirt patiesību no meliem un izdomājumiem. Stāsta viņiem par Maltusiānismu un „Zelta Miljarda” projektu, par to, kā un ar kādām metodēm to ievieš – uz ko tas ir vērsts.

Protams, problēma ir pašā banku būtībā un viņu radītajā mūsdienu valūtas sistēmā, ASV bezvērtīgo – nesegto dolāru nekontrolētajā ekspansijā un kredītu politikas ekonomiskajā dzinulī, kurš ir aizstājis cilvēku patiesās vajadzības ar iegalvotu ražošanas jauninājumu fetišu – vienreizlietojamo lietu un patērētāju kultu. Katrā valstī drīkst darboties tikai un vienīgi šīs valsts banka ar tās specializētajām filiālēm, katra valstī ienākusī ārzemju banka ir jāuzskata par valsts nacionālos dārgumus izlaupošu zagli, pret ko jāvēršas ar visiem iespējamiem intelektuālajiem, tiesību, ekonomikas un fiziskajiem spēkiem. Tomēr, tikai piemēram vien, minot banku kredītpolitiku, atbildība valsts bankas darbībā būtu redzama, ja tā lietotu nepārprotamu, viennozīmīgu terminoloģiju, godīgi pieturētos noslēgto līgumu garam par savstarpēji ieinteresētu kooperatīvu biznesu. Tad banka rīkotu apmācību kursus saviem kredītņēmējiem par finanšu sistēmu, tās darbības mehānismiem un ar to saistītājām parādībām.

Atbildīgas bankas kredītus izsniegtu tikai pēc tam, kad būtu pārliecinājušās par to, ka kredītņēmējs patiešām saprot kādos džungļos ir iegājis un kādi likumi te valda. Atbildīga banka savu kredītu izsniegtu tikai tam, ar kuru tā būtu arī gatava dalīt visus priekus un bēdas, tikai tam, uz kura mantu tā nekārotu viņa bankrota gadījumā. Atbildīga banka savu nākotnes guvumu saskatītu patiesā uz kultūrakapitālu balstītas ekonomikas uzplaukumā, bet ne iespējā viegli iedzīvoties izputināto kredītņēmēju bankrota gadījumā.

Un Jāzeps runā uz mums:

-          Katru problēmu var atrisināt divos diametrāli pretējos veidos – īstajā un šķietamajā. Ar savu pūļu un resursu ziedojumu, kooperāciju un kooperācijas paplašināšanu vai uz citu rēķina, ar viņu aplaupīšanu un iespēju sašaurināšanu – konkurenci. Īstajā veidā – atsakoties no tūlītējās un iespējami augstās peļņas par labu kooperācijai un taisnīgai pārdalei to labā, kuri to zaudējuši, radot to peļņas guvējam, mēs veicam ilgtermiņa ieguldījumu problēmas būtības atrisināšanā un novēršanā, bet, šķietami izvairoties no sekām – pastiprinām kā būtību tā arī nemitīgi uzplūstošo seku viļņus.

Šķietamais risinājums rada pieaugošu pretlikumīgu un pretdabisku darbību virkni. Tam turpinoties, zūd sākotnējā motivācija un tālākā norise jau ir vērsta uz paša procesa uzturēšanu, neraugoties uz to, ka šis process „iztukšojot resursus” aprok procesa blakusproduktos – „atkritumos” pašu procesa virzītāju un uzturētāju. Katrs šķietamā risinājuma pielietotājs iet bojā sava izraisītā procesa darbības dēļ. Taisnīgumam un Atbildībai ir sava absolūtā cēloņa dabai atbilstoša līdzekļu un ceļu daudzveidība. Pārkāpjot Dabas Likumu, „brāļi”, sākuši ar sava dzīves uzlabojuma meklējumiem, pamazām nonāk pie pašu radīto likumu eksistences jēgas apšaubījuma un tālāk arī caur pretdarbību ciema iedzīvotāju interesēm, paši pie savas eksistences jēgas zuduma. Ciemats zaudē vajadzību pēc tādiem „brāļiem” tad, kad „brāļi”, uzcēluši sevi pašradītā ideāla virsotnē, nav spējīgi tur realizēt savas iespējas. Peldēšanas skolotājs nodarbību laikā slīkst savu skolnieku acu priekšā. Un te „brāļiem” sekojot savai dzīves loģikai ir tikai viens to turpinošs solis – slīkstot pašiem, noslīcināt arī visus ap sevi. Tad „brāļi” ķeras pie sava ciema iznīcināšanas.

Arī Taisnīgumam ir savs izcelsmes avots. Un tas ir katra Gods. Kamēr ir saglabāts Gods – tik ilgi, kamēr Cilvēks ir godīgs, viņš ir arī Taisnīgs. Katra Cilvēka Gods nāk ar viņa Pienākumu un Tikums to uztur spēkā.


·         Pienākums, Tikums un Gods ir tā nedalāmā trīsvienība, caur kuru Cilvēkā runā viņa iekšējais Likums.


Likums, kurš negrozāmi uztur lietu dabu, Cilvēkā ienāk un uzturas tur ar šīs trīsvienības esamību.

Reizē ar Pienākumu Cilvēks iemanto Godu un Tikumu. Tiklīdz viņš atsakās no Pienākuma, tā zaudē arī Godu un Tikumu, tāpat kā atstājoties no Tikuma un Goda zaudē spēju pildīt savu Pienākumu, līdz ar to arī Taisnīgumu un atbildības sajūtu. Tas, kurš nepilda pienākumu, ir netikls, netaisnīgs un melīgs – ir antisociāls un noziedzīgs.

Likums nemainīgi uztur lietu dabu. Katra Cilvēka daba nāk ar viņa Pienākumu un tā pildīšanas iespējām, klātesot Godam un Tikumam. Tik ilgi, kamēr Cilvēks saglabā savu iekšējo dabu – pilda savu pienākumu – Likums, nodrošinot Taisnīgumu un Atbildību viņam nesīs izpildes līdzekļus – iespējas un resursus. Kādu apstākļu maiņas rezultātā viņš var īslaicīgi zaudēt tos visus vai kādu no tiem, tie var mainīties, bet tie vienmēr atjaunosies, ja Cilvēks būs saglabājis savu iekšējo dabu.

Viņa iekšējā daba ir tas, kas viņš ir. Viņš nevar būt cits – cits viņš nav šajā vietā un laikā vajadzīgs. Tāpēc, saglabājot savu dabu - Pienākumu, Godu un Tikumu viņš saglabā to realizācijas līdzekļus, bet atsakoties no savas dabas – Pienākuma, Goda un Tikuma, zaudē visus līdzekļus un resursus.

Labāk zaudēt līdzekļus vai kādu no resursiem nekā Godu un Tikumu vai atteikties no pienākuma pildīšanas, jo tas, kurš zaudē līdzekli, to var arī atgūt vai iemantot citu – augstāku, bet tas, kurš zaudē Atbildību, Taisnīgumu – Godu un Tikumu – tas zaudē arī savu Pienākumu un pats sevi. Tas, kurš zaudē pats sevi – zaudē visu, tas zaudē savu eksistences jēgu un viņa iekšējais Likums to vairs neuztur. Tas ir nolemts zudībai, iet pazušanā un caur to sāk darboties veco lietu un parādību noārdošie spēki.


·         Tāds, kurš ir zaudējis sevi, ap sevi sēj iznīcību.


Kad tautā brīnās par Godmani, kurš savās lekcijās stāsta, ka krīzes gadījumā jāsamazina nodokļi, bet, krīzei pienākot, tos paaugstina, tauta domā par Godmani kā par valstsvīru un dzīves kārtības uzturētāju. Par to, kurš rīkojas atbilstoši savam Pienākumam un Godam, tāpēc, redzot viņa reālos darbus, ļaudis saka – viņš kļūdās un nepārtraukti kļūdās arī tie, kuri ir ap viņu un ieņem vadošus amatus valsts vadībā, jo viņu rīcība ir valstij un tautai postoša.

Savā prātā viņi nepieņem domu, ka “valstsvīru” un Saeimas rīcība nebūt nav kļūdaina, bet atbilst destruktīvo spēku dabai un izriet no to rīcības programmas un mērķiem. Ja mēs uzlūkojam Latviju kā Cilvēku zemi, tad pirmais, kas krīt acīs ir deportācijām līdzvērtīgu, mākslīgi radītu, iedzīvotāju migrācijas vilni un tā sekas – nekompensētu depopulāciju – iedzīvotāju skaita samazināšanos. Ja mēs uzlūkojam Gejropu, kā ražošanas un patēriņa zonu, tad redzam, ka tajā ir darbaspēka problēmas noteiktās ekonomiskajās, sociālajās un vecuma grupās. Ekonomiskā rentabilitāte liek tuvināt ražošanas, patēriņa un atkritumu utilizācijas zonas un spēkus. Liek savienot darba un dzīves telpu ar virtuvi un tualeti, un turpat katram pašam šķirot savus atkritumus.

Ja mēs redzam savas valdības kļūdas, tad mēs redzam aizplūstam darba spējīgos, darbavietu samazināšanos, skolu un slimnīcu slēgšanu, bet, ja mēs, skatoties uz Latviju kā uz Gejropas ražošanas un patēriņa zonu, redzam tajā skolu un slimnīcu slēgšanu, dzīves dārdzības paaugstināšanos, inflāciju, darba vietu samazināšanos, bankrota un bezdarba vilni un ar to saistīto darbaspēka aizplūšanu, ja mēs dzirdam aicinājumus jauniešiem mācīties ārzemēs, tad mēs redzam, ka te darbojas visi klasiskie iedzīvotāju migrāciju veicinošie apstākļi un pasākumi. Pasākumi tādēļ, ka šie notikumi izriet no valdības „kļūdām”, kas, uzlūkojot tos objektīvi, lielākas sistēmas ietvaros, nebūt nav kļūdas, bet atbilst šīs sistēmas dabai un vajadzībām.

„Brāļi” pilnīgi atklāti pasaka to, ka krīze ir iespēja radikāli mainīt situāciju un ātri izdarīt to, ko bez šīs krīzes nāktos darīt lēni un pakāpeniski. Mēs zinām, ka „brāļi” nav patstāvīgi un brīvi savā rīcībā. Mēs zinām, ka viņi ir tikai izpildītāji – Vašingtonas „Zelta miljarda” projekta bīdītāju ielikteņi. Tāpēc, zinot, uz ko ir vērsts šis projekts un vērojot tā norises gaitu ir pilnīgi saprotams, kāpēc tiek runāts par vienu, bet noklusēts cits, kāpēc kredīts ir ekonomikas deformācijas līdzeklis, kāpēc pieaug noziedzība, bet samazinās policistu, ugunsdzēsēju, ārstu un skolotāju skaits, kāpēc tiek uzpūsti vēlākos bankrotus izraisoši burbuļi un slēgtas slimnīcas un skolas, kad nav vairs bērnu, kuriem mācīties skolās.

Tāpēc ir skaidrs, kāpēc bērniem nav motivācijas izglītībai, bet tāda ir pārpārēm, lai pievienotos noziedzībai, narkomānijai un subkultūru dīvaiņiem. Tāpēc ir skaidrs, kāpēc runātāju un „gaišo galvu” mums „nav vairāk kā to, kuras mums runā” un kāpēc viņas visas runā tikai to, kas ved pa šo depopulācijas un migrācijas – emigrācijas viļņu ceļu. Tāpēc ir skaidrs, ka „brāļi” „Zelta miljarda” projektā pilda viņiem uzticēto darbu un tā iznīcina šo zemi un tautu.

Un te pēkšņi Jāzeps jautā:

-          A un B sēdēja uz zara. A nokrita, bet B aizlaidās. Kas palika?



turpinājums sekos …



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa