Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


 

Caur Uguni, Ūdeni un Vara caurulēm

 

Dzīvība un Tikumība.

 

            Viss ir dzīvs. Tas, kas visus padara Dzīvus un Īstus, ir Dzīvība. Dzīvība vieno visus savus bērnus. Visi ir brāļi un māsas. Mūsu planēta ir Kosmosa, bet Cilvēks – mūsu planētas Dzīvības daļa. Visi Cilvēki ir viens vesels. Cilvēks piedzimstot sāk veidot savu personību un šajā procesā zaudē šī veseluma atmiņu un izjūtu, kuru atgūt un uzturēt viņam palīdz psihiski veseli vecāki Garīgi veselā tautā, tās tradīcijās un reliģijā veidojot un uzturot savas saites ar šo Veselumu – Cilvēci, planētu, Dzīvību.

            Skolotāji mums māca – aborts ir milzīgs noziegums pret Dzīvību un Cilvēci – Dzīvības vārtu aizvēršana, karmas aizsprostu radīšana un pašam sava likteņa (karmas) apkraušana – „lāsta uzņemšanās”, bet vēl lielāks noziegums ir ielaist pasaulē Cilvēku, kuram te nav vietas, vai te aizturēt to, kurš te negrib būt, negrib ienākt.

            Cilvēka ķermenis un psihe ir Dzīvības zemākie vārti, caur kuriem tā redz, jūt, apjūsmo pati sevi un strādā ar sevi savu zemāko daļu apgarošanā. Tāds pat ķermenis un psihe ir citām dzīvajām būtnēm ap mums, kuras pilda tās pašas funkcijas Dzīvībā. Tie, kuri „cīnās” pret abortiem, bet vienlaicīgi atņem ķermeņus citām dzīvām būtnēm, lašmaizīšu, desiņu un kotletīšu pagatavošanai, vai pieļauj dzīvnieku psihes kropļošanu (cietsirdību pret tiem), vai savu bērnu pienācīgu neaudzināšanu un neizglītošanu (kropļošanu un cietsirdību pret tiem) Dzīvības priekšā ne ar ko neatšķiras no tiem, kuri pielieto kontracepciju un izdara abortus.

            Abortā piedalās divi – tas, kurš piekrīt tā izdarīšanai un tas, kurš to veic. Abi nes vienādu atbildību par katru abortu, tātad „ārstam” to salasās vairāk kā visizlaidīgākajai un bezatbildīgākajai Sievietei. Tas, ko mēs pieļaujam attiecībā pret citiem, atgriežas pie mums tikpat nenovēršami kā izelpa un ieelpa, kurā esam vienoti ar visiem elpojošajiem un vielu apmaiņā esošajiem. Pašreizējā cīņa pret abortiem ir liekulība, bet gaļas ēšana ir tiešais karu rašanās un uzturēšanas cēlonis.

            Terorists nav tas, kurš tīko kādu uzspridzināt, bet tas, kurš kārām acīm nolūko pusdienām gaļas gabalu vai plāno gaļas rūpniecības apjomu pieaugumu. Vistiešākie bērnu dzīvības un veselības apdraudētāji ir vīri ar bisēm un makšķerēm agrā rītā pulcējoties savu upuru nonāvēšanai. Visos Evolūcijas posmos dzīvās būtnes neuzvedas vienādi, bet zemākās pie tam vēl kopē augstāko darbību – ir to ēnā. Cilvēks nav dzīvnieks. Cilvēks ir Debesu būtne un viņam ir jādzīvo tam atbilstoša, nevis dzīvnieciska dzīve, kurā mūsdienu „zinātnieki” meklē ļaužu noziedzību un iekāres „pamatojumu” – attaisnojumu.

            Cilvēks dzīvo vienmēr. Laiku pa laikam viņš atstāj savas mājas – Debesis – un iet pabūt šajā pasaulē – iemiesojas rupjo ietekmju apgūšanai ar šeit esošajiem līdzekļiem un šīs matērijas apgarošanai. Saites uzturēšana starp Augstāko un zemāko Dzīvību un matēriju ir Cilvēka tiešs pienākums, par ko Viņš tiek atlīdzināts ar piedalīšanos Evolūcijā un pieredzes uzkrāšanu.


Ω

            Cilvēks ietērpjas atbilstoši laikam un vietai, uz kuru dodas. Ietērpšanās sākas ar laika iezīmēšanos, vietas izveidošanos un nodoma rašanos. „Laiks” šajā gadījumā ir tie procesi, kuros viņš grib piedalīties. Cilvēka – bērna ienākšana šajā pasaulē sākas ar viņa vecāku – jauniešu psihes veidošanos, izglītību, Ideālu, identitāšu un tikumības formēšanos.

            Cilvēka apziņu un tās zemāko daļu – personību ar tās psihi, veido trīs komponenti. Pirmais ir sabiedrības Kultūras mantojums vai tā (mūsdienās) trūkums. Mūsdienās nav Kultūras bāzes, ir tikai mīti par to un manipulācijas – spekulācijas ar šiem mītiem. Mūsdienās reliģiskās kultūras bāzi aizstāj surogāts – populācijai raksturīgie eksistenciālo problēmu risinājumu stereotipi, kurus tā lepni sauc par demokrātijas iekarojumiem, vērtībām un humānismu (?!!).

            Otrais ir vecāku psihes elementi un to Harmonija vai savstarpējā cīņa – psihes dinamika ieņemšanas laikā. Tas ir laiks, nevis brīdis. (Ir apaugļošanās brīdis – laiks starp olšūnas un sēklas saplūsmes sākumu un šo polaritātes nesēju enerģētisko polaritāšu saplūsmi.) Bērna ieņemšana sākas ar vecāku Identitāšu apzināšanu un Ideālu veidošanos, un psihiskās enerģijas seksuālās komponentes uzkrāšanu, disciplinēšanu un spriegošanu – to, ko sauc par Tikumisko, Estētisko un Ētisko audzināšanu.

            Trešais komponents ir bērna līdzatnestās iepriekšējās dzīves ražas sēklas kā aizmetņi jaunās psihes ziediem vai nezālēm, kuras zels vecāku veidotajā dobē uz tautas zemes. Tas, kas un kā tur augs, ir atkarīgs no sēklu, augsnes sagatavošanas kvalitātes un zemes īpatnībām savstarpējā saskaņā, vienaldzīgā līdzāspastāvēšanā vai cīņā par kundzību. Audzinot savus bērnus, Jūs apmīļojat savus nākošos mazbērnus.

            Lai pasaulē ienāktu Cilvēks, jāizpildās diviem priekšnoteikumiem:

  1. ir jāsatiekas viņa vecākiem – diviem Cilvēkiem. Tikai Cilvēki ietērpj Cilvēku. Ja sastopas Cilvēks ar kādu no ļautiņiem – piedzimst ļautiņš. Ļaudīm nav Cilvēka ietērpšanai atbilstošā materiālā.
  2. ir jābūt Mājām – vietai.

            Ētika, Estētika un Tikumība nav subjektīvi lielumi, bet tas, kas nosaka, kāds Cilvēks piedzims, un vai, un kā viņš realizēs sevi – savu dzīvi. Nākošā Vīra vai Sievas Ideāli un to saturs atkarīgs no vecāku īstenotās Ētikas, kā arī no Tautā valdošajiem Ideāliem un to veidotajām Identitātēm. Estētika atklāj saskaņas iespējas vai brīdina par postošām disharmonijām un sniedz to novēršanas iespējas, ja tādas ir. Savukārt, Tikumība vistiešākajā veidā ir bērna ieņemšanas procesa uzturētāja, nodrošinātāja un viņa nākotnes noteicēja.

            Seksuālajai funkcijai jāizveidojas nodrošinājumos anatomiski, jānobriest fizioloģiski un psiholoģiski, kā arī jāpiepildās enerģētiski. Par anatomisko pilnvērtību gādā veselīgs dzīvesveids un pārtika. Tas pats un higiēna (arī psihohigiēna) gādā par fizioloģiju, bet Tikumība par psiholoģisko un enerģētisko seksualitātes daļu.

            Tikumība psihiskā izpratnē ir ģimenes veidošana un kopdzīves nepieļaušana, ja ir izvēles iespēja. Kopdzīve ir visas tās vīriešu un sieviešu apvienības pāros, kurus nosaka eksistenciālu problēmu, psiholoģiskā un fizioloģiskā komforta meklējumi. Visas kopdzīves ir prostitūcija ar pastāvīgu klientu. Ģimene veidojas tikai tur, kur, pastāvot noteiktām atbilstībām mērķos un līdzekļos, tiek risināti Cilvēka Augstāko principu dzīves uzdevumi to likumos – notiek laulības process.

            Tikumība Garīgā izpratnē ir Dabiskās Kārtības normu ievērošana, kādas tā uzliek katrai izpausmes polaritātei – dzimumam. Dabiskās Kārtības – dzimuma lomu, darba un pienākumu nepildīšana vai jaukšana ir augstākā un postošākā netikumība, kura viena pati var pazudināt tautas un kontinentus.

Fiziskā tikumība ir seksualitātes ierobežošana bērnu radīšanas ietvaros, tam piemērotā vidē, laikā un apstākļos.

Garīgā, psihiskā un fiziskā tikumība, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina seksuālās enerģijas pildījumu un kvalitāti – to, kas savā ziņā nosaka, kādi bērni dzims un ko tie varēs darīt. Jo augstākus rezultātus gaida, jo augstākai pildījumā (atturībai) un kvalitātēs jābūt tai seksuālajai enerģijai, kura pavērs ceļu bērna ienākšanai un ļaus tam paņemt līdzi sagatavotās sēklas vai gluži otrādi – izsauks kādu zemu, necienīgu radījumu (viens no grūtniecības toksikozes un sliktās dūšas iemesliem) ja pildījums un kvalitāte būs zema – neizveidota.

 

            Psihiskā tikumība ir Cilvēku saistība ģimenē un ģimenei – savstarpējo, dzimuma uzlikto lomu, pienākumu un  funkciju (darbu) izpildē kā laulībā, tā vecāku un bērnu attiecībās vai attiecībās ar līdzcilvēkiem. Ģimenes eksistence izriet no Laulības procesa netraucētas norises, kurš, savukārt, atkarīgs no Identitāšu un Ideālu savstarpējas vienotības – Laulāto Unikalitātes.

            Laulāto Unikalitāte nozīmē to, ka tieši šis Cilvēks sniedz to, ko nevar neviens cits. Visās nozīmēs ir visatbilstošākais. Ir tīrradnis šim ietvaram – kā Vīrietis, un ietvars šim tīrradnim – kā Sieviete. Laulāto Unikalitāte nozīmē noteiktu Identitāti – tās atšķirību no citām ar tās saglabāšanu, kurā var notikt savstarpējā laulāto pilnveide mijiedarbībā un tam nepieciešamā šo raksturu tīrība(stingrība un noturība Identitātē).

            Tas sasaucas ar fizisko tikumību, kurā tikai šis – ģimenes loceklis – mīļotais – ir vienīgais seksuālo attiecību nesējs šajā dzīvē. Šis Vīrietis vai Sieviete viens otram ir unikāli ar to, ka ir vienīgie seksuālās enerģijas apmaiņas sniedzēji. Ja tas tā nav – tad psihes līmenī Laulība nerealizējas, sabrūk un pārvēršas par kopdzīvi, bet augstākajos – nesākas. Vīrs un Sieva viens otram ir pirmie un vienīgie katrā dzīvē. Laulības un kopdzīves bērni pēc izcelsmes un attīstības gaitas viens no otra atšķiras kā Diena no nakts – ievirzēs, līdzekļos un īpatnības.

 

Ietvars un Tīrradnis.

 

            Ir metafiziska aksioma – parādības, kuras bijušas saskarē, visā tālākajā eksistencē saglabā šīs saskares pēdas. Kā mirdzošs dārgakmens ir tīrs un neaptraipīts nesamaitāts Vīrieša prāts, kuru savā apziņā kā ietvarā pieņem Sieviete. Sieviete to pieņem, lepojas ar to, lieto tā šķautnes praktisko domu veidošanā (ja ir ar to saskaņā – nestāda tam pretī savu Intelektu – psihes Prāta analogu) un noturot ietvarā, pulē to – pakļauj ietekmēm – sūta uzdevumos un iedvesmo to sasniegšanai, vai arī novazā pasaulīgos dubļos, šķīdina ķīviņos un kašķos vai sadauza sievu karos.

            Sievietes augstākais uzdevums ir Vīrieša Cēluma veidošanā. Vīrieša uzdevums – nesavtīgā palīdzībā Sievietei.

            Tas ne vienmēr izdodas. Ne vienmēr nesāpīgi. Ne vienmēr sievietes ir Sievietes un vīrieši ir Vīrieši. Ne vienmēr vecāki ir Vecāki un bērni ir Bērni. Tie tādi ir tikai tad, ja pieņem savu lomu, Pienākumus un pārbaudījumus, kurus uzliek šīs lomas. Tie var par tādiem kļūt, ja pieņem tās Ētikas, Estētikas un Tikumības normas, kādas diktē Evolucionējošu tautu Reliģiskā tradīcija.

            Nodibinot intīmas (ne vienmēr fiziskas) attiecības, prāts pieņem apziņas, bet apziņa prāta ietekmes, kuras saglabā un pārnes uz nākošajām intīmajām attiecībām, vai bērniem, kuri tiek radīti šajās attiecībās. Uz bērnu apziņu tāds vīrieša prāts vai Sievietes apziņa pārnes visas iepriekšējo kopdzīvju vai attiecību pēdas, vai, ja tās ir beigušās – to izjukšanu disharmoniju elementus. Nekas labs nevar parādīties tur, kur topošajā kopdzīves struktūrā vai bērna apziņā iebūvē disharmonijas saknes un nezāles.

            Katra Sieviete ir kā metāls, kura var pieņemt tikai sev piemērotu akmeni pēc saderības un lieluma. Saderības ir atsevišķa tēma, kuru nevar atklāt šī raksta ievirzē, taču arī to normas diktē Ētika un Tikumība, kā tautas tradīcija. Sievietes smalkais ķermenis – Dvēsele jūtīgi reaģē uz ietekmēm un glabā to pēdas. Psihiskā un seksuālā enerģija savās zemākajās izpausmēs ir substancionālas vai izraisa un ietekmē attiecīgi uz to jūtīgu substanču veidošanos. Tas nozīmē, ka Sievietes enerģija izraisa Vīrieša enerģijas un Dvēseles izmaiņas, bet Vīrieša seksuālā enerģija kā impulss, nokļūstot Sievietes ķermenī ar viņa sēklu (prezervatīvs te nelīdz), vai dvēselē kā viņa domas vai iekāre, tur paliek visu tālāko mūžu. Līdz ar to ir saprotams, ka Sieviete nēsā savā smalkajā ķermenī visu to vīriešu pēdas un piesaistes (Dvēseles), kuriem ir atdevušās vai bijušas par iekāres objektiem.

            Līdz ar to pasaulē laistā bērna Tēvs fiziski gan ir olšūnas fiziskais apaugļotājs, bet dvēseliski tie ir visi Sievietei intīmi tuvie vīrieši, vienalga cik seni vai acumirklīgi tie bijuši. Tāda Sieviete ir kā kopmītne, kurā par ietekmi cīnās vīriešu Dvēseles. Bieži vien bērna īstais Tēvs ir nevis tas, kurš veic fizisko apaugļošanu, bet tas, par kuru Sieviete ir sadomājusies ieņemšanas laikā, jo pieņem šī vīrieša sēklas smalko – psihisko daļu. Savukārt, neauglība bieži vien ir psihiskās enerģijas nepieņemšanas rezultāts, pat ja Vīrietis un viņa sēkla ir vesela.

            Vīrieši, atstājot sevis daļu – sēklu vai iekāri (domas) kādā sievietē, atstāj viņā atvērtas durvis, caur kurām uz šo sievieti arī vēlāk aizplūst viņu psihiskā un seksuālā enerģija un atgriezeniski viņi ir šo sieviešu ietekmē, kas, kā kvalitatīvas (bet reizēm arī kvantitatīvas) izmaiņas ietekmē viņu Dvēseles, apziņu un sēklu – nākošo bērnu Dvēseles, kurām tagad ir nevis viena, bet vēl arī citas „Mātes” ar savām, atšķirīgām un bieži vien disharmoniskām apziņām. Tāda bērna apziņa kļūst par šo sieviešu apziņu kara lauku. Kara laukā nekas labs nedzīvo un nerodas, bez tam – Laulība ir divu pasaule – Ģimene kopmītnē nedzīvo.

Sveša psihiskā enerģija var nonākt ģimenē arī citos ceļos. Piemēram, kā svešu, vīra neakceptētu ideju vai svešu sieviešu uzmanības pieņemšana, bet visbiežāk tas notiek tā saucamajos „dziedniecības seansos”, kad viens vai otrs laulātais ļaujas “dziednieka” ietekmei un pieņem viņa „palīdzību” viņa enerģijas plūsmas veidā. Tieši tas ir iemesls, kāpēc pret šādu „dziedniecību” protestē visas reliģijas, atklāti saucot to par Laulības pārkāpšanu un pielīdzinot to fiziskām seksualitātes izpausmēm un orģijām.

Skatiens ir spēcīgs Gribas pārvades līdzeklis. To jūt visi dzīvnieki un pietiekami uzmanīgi Cilvēki. Sievietes noteikti, it sevišķi kakla un pakauša daļā, kuru sevi (savu apziņu) sargājošas Sievietes noteikti piesedz ar matiem, cepuri vai apkakli. Labvēlīgs skatiens atraisa un spēcina, nosodošs – sasaista vai paralizē. Sēne, skatiena skarta, pārstāj augt, bet „ļauna acs” ir nelabvēlīga prāta formulu nogādes līdzeklis upura smalkajā ķermenī. Tāpat vīriešu seksuālā enerģija iekļūst Sievietes ķermenī ar iekāres pilnu skatienu, ja Sieviete to atkailina vai ietērpj apģērbā, kurš izzīmē tā formas. Tāpēc Sievietēm jāsargā savs ķermenis pienācīgā – sievišķīgā , bet līnijas slēpjošā tērpā, kurā viņa var paslēpties no nekautru skatienu uzmācības.

Mūsu pasaulē vēl aizvien nav reta skaudība. Tā skauž visu skaisto un veselīgo, labvēlīgo, radošo. Skaists jaunas Sievietes ķermenis daudzos izraisa skaudību, ļaunvēlību un iekāri, tādēļ nav atklātībā rādāms. Tas pats jāsaka par divu Cilvēku Skaistajām jūtām, maigajām un intīmajām attiecībām.  Iekāres pārņemtie ir līdzīgi samazgu mucām, no kurām šie netīrumi plūst uz viņu iekāres objektiem. Vai kāds brīnums, ja to saņemot tiek zaudēta veselība, veiksme un it kā stabilas attiecības pēkšņi irst?

Ir „Sievietes”, kuras savā apģērbā un uzvedībā, demonstrējot savu fizisko seksualitāti, ļaunprātīgi piesaista vīriešu uzmanību – nodarbojas ar viņu psiholoģisku izvarošanu (uzspiež sevi uzmanībai un pazemo piesaistes – atgrūšanas (meklējumi – noraidījums) spēlē kā pasīvie agresori), seksuālās enerģijas izsūkšanu un viņu apziņas piesārņošanu ar tai nevajadzīgiem priekšstatiem. Tāda vīriešu apziņas piesārņošana vājina viņu rakstura noturību(tīrību) un grauj ģimenes, nemaz nerunājot par kopdzīves iluzorumu, saņemot tādus pamudinājumus un pliķus. Nav brīnums, ja tā uz ielas apstrādāts Vīrietis izrāda savu īgnumu tiem, kuri ir spiesti to uzklausīt. Vīrieši uz tādām provokācijām atbild ar rupjību vai fizisku vardarbību. Šādas „Sievietes” atraisa sliktāko, kas ir vīrietī un iemin viņu dubļos. Pielīdzinot viņu dzīvniekam – Ievazājot Cilvēku attiecību vidē dzīvnieku pasaules dzīves principus, kurā ir tikai fiziskie bērni. Tā ir necieņas izrādīšana, tāpat kā publiska skaistumkopšana. Tādas „Sievietes” dara pretējo tam, kam radītas. Viņas mazina Dzīvību.

Dievs palīdz Cilvēkam, dodot iespējas atbilstoši viņa gatavības pakāpei. Tumšie spēki darbojas ar kārdinājumiem. Kārdinātājs un to neizturējušais ir vienādi līdzvainīgi noziegumā. Kārdinājumam nav vietas Cilvēku dzīves vidē. Tieši tādēļ Cilvēki un ļaudis organizētā sabiedrībā – valstī dzīvo šķirti – aparteīdā, jo apģēbt dzīvnieku ir tik pat dumji, kā likt Cilvēkam dzīvot kūtī.

Reizēm Sieviete pēc neveiksmīgu attiecību iziršanas atplaukst „brīvībā” vai jaunās attiecībās, taču nav retums, ka tas notiek tādēļ, ka, izzūdot disharmoniskajiem sadzīves vai citiem sapratni traucējošiem apstākļiem, savu svētīgo darbu tagad netraucēti dara tā paša vīrieša seksuālā enerģija, kura caur piesaisti turpina plūst uz sievieti. Vai arī, ir tā, ka neskatoties uz visām pūlēm un labvēlīgajiem priekšnoteikumiem, kopdzīve nenes augļus – uz sievieti plūst agrākā postošā enerģija, vai no viņas „jaunā vīra” aizplūst svētība kā no caura maisa, vai pie tās, kuru viņš nevar aizmirst... Bezatbildīga nevainības laupīšana vai zaudēšana ir pielīdzināma nākošo bērnu dvēseļu slepkavībai un veselības kaitējumam Ģimenes, sabiedrības, intelektuālo, mākslas un Garīgo Vērtību iznīcināšanai. Valsts, Ģimene, Mājas un to dzīve sākas ar Likumības, Kārtības un Tikumības ieviešanu, bet beidzas tur, kur ir šo normu pārkāpšana.

 

Ω

 

Mājas un Skaistums.

 

            Mājas ir tur, kur ir Divi.

            Plašākā nozīmē mājas ir tur, kur Cilvēks netraucēti realizē savu Dzīvi – tā ir vieta, kurā Īstenība caur Dabisko Kārtību ieņem tikai tur vien iespējamo, neatkārtojamo, šai Sievišķo un Vīrišķo enerģiju polaritātei raksturīgo formu. Katra Ģimene ir Unikāla, tā ir viņas vērtība, eksistences uzdevums, un kā tāda pelna vispilnīgāko un augstāko aizsardzību. Mājas ir Cilvēku intīmās dzīves vieta.

            Un, ja tā, tad mājas ir ne tikai fiziski norobežota telpa, bet arī dvēseliska un garīga telpa, kuru sargā Dabas likumi un Valsts likumdošanas akti. Fiziskajam mājas ierobežojuma saturam piemīt šīs kategorijas (ja ne, tad tā nav Māja, bet tikai miteklis – patvērums – aizsardzības, bet ne Dzīves vieta), tāpat kā katra Cilvēka miesa, Dvēsele un Gars ir Mājas augstākas kārtas Realitātei, uz kuru attiecas visi augstāk minētie mājas dzīves principi.

            Sastopoties un atrodot viens otru derīgu Ģimenes veidošanai, divi ap saviem Ideāliem veido savu Garīgo telpu, noformē to savās dvēseliskajās Identitātēs, kas vēlāk apaug ar tām fiziskajām sienām, kādas atbilst šīm identitātēm. Gara mājvieta ir Debesīs – Sirdī, Dvēsele ir brīvs putns un pati vij ligzdu sava iemīļotā koka zaros, būrītī to iemānīt nevar – tādēļ mājas sākas ar Cilvēku attiecību veidošanu, bet ne pamatu likšanu pēc kāda arhitekta projekta. Iepriekš uzbūvētā mājā var ievest saimniecības pārzini kopdzīvei, bet nevar tai piemeklēt Sievieti – Sievu. Tāpat kā Sievietes apziņa veido Vīrieša prāta māju, tāpat Sieviete ved Vīrieti pie sevis – uz savu izloloto māju. Tikai piegulētāja vai bēgle meklē darba vietu svešā – kunga mājā. 

            Pēc senu Indiešu likumu tulkojuma mēs lasām – Māja, darbs un raža ir augstākās un sargājamākās vērtības. Mājas saturs un centrs ir Sieviete, tāpēc Sieviete ir sargājamākā vērtība. Labi sargāta Sieviete ir tā Sieviete, kura pati sevi labi sargā. Mūsdienās daudz runā par eņģeļiem un apjūsmo tos bildītēs un grāmatiņās, rīko izstādes vai piesauc sargeņģeļus, bet ir pilnīgi aizmirsts senais sargeņģeļu jēdziena pamats, no kura tas radies. Sargeņģeļi ir vecāki katram savam bērnam, bet vīram tā ir viņa Sieva. Eņģeļi ir Dieva Gribas vēstneši – iedvesmotāji tās izpildei – Dievišķas iedvesmas nesēji, un Vīram tā ir viņa Sieva. Sākotnēji visi eņģeļi, atzīmējot šo cēloni, bija sieviešu kārtas būtnes.

Katrs nākošais Dieva radījums ir augstāks par iepriekšējo un iesaista to savu mērķu un uzdevumu izpildē, tā viņu apgarojot ar sava Gara „elpu”. Bieži piemin to, ka Ieva radīta no Ādama ribas pēc viņa, bet neievēro to, ka Ādams bija pirmais, bet Ieva otrā – augstākas kārtas būtne, tādēļ Skaistāka, Saprotošāka, Mīlošāka un Gudrāka. Sieviete var atvērt vīrietim Dieva eksistenci, Vīrietis Sievietei neko jaunu pateikt nevar. Vīrietis var kalpot savam eņģelim, bez kura visi viņa zemes darbi ir tukši. Vienīgi Sieviete var piešķirt jēgu un saturu tam, ko dara Vīrietis, ja tas notiek viņas labā.

Visi bērni pasaulē nāk tikai caur Sievieti un viņa caur savu Mātes pienu nodod tam veselību, apgaro caur savu dvēseli un ieliek viņā to prāta pamatu, cik pati ir bijusi tā vērtību zinoša, mīloša un pielietojoša. Cilvēks savā nākotnē ir tik atvērts Debesīm, cik atvērta un Tuvu Dievam stāvējusi viņa Māte, tādēļ viss labais Cilvēkā ir no viņa Mātes. Tēvs ir dārznieks Mātes stādītajā Dārzā. Sievietes dzīves vērtības mēraukla un misija ir tas ceļa garums, par kādu tai izdodas šajā dzīvē pievest Vīru un Bērnus Tuvāk Dievam.

Tas, vai kāda būtne ir Sieviete, nav atkarīgs no viņas izskata, ģērbšanās (kas to tomēr ietekmē), fizioloģijas un anatomijas, bet gan no psihotipa – kalpošanas formas polaritātes un atbilstības Dabiskās Kārtības normām šajā polaritātē, kurā anatomija, fizioloģija, ģērbšanās un lomu sadalījums – darbi pasaulē un mājās palīdz izpausties šai polaritātei Dabiskajā Kārtībā. Sieviete ir tur, kur izpaužas Dabiskā Kārtība augstākajās formās – Sapratnē, Saticībā, Harmonijā (Mīlestībā), veidojot Skaistumu un Gudrību, kuras sintezējas  Sievišķības būtībā – Maigumā. Ja tas tā nav, tad neskatoties uz visām anatomiskajām, fizioloģiskajām, apģērba un interešu īpatnībām – zemākajām Dabiskās Kārtības izpausmes formām, Sievietes tur nav. Sievieti vienmēr var pazīt – viņai ienākot telpā, bērni un Vīrieši pieceļas kājās. Līdz ar Sievieti nāk Debesis.

Vīrietis ir tas, kurš šajās Debesīs mīt tik daudz, cik pēc tām tiecas, tiek tajās pieņemts un uzvedas kā Debesu būtne – ir Saprātīgs, Ziedoties spējīgs un Atbildīgs, kas sintezējas Īstenībā un Kalpošanā tai, tā piešķirot šai būtnei Vīrišķības zīmi – Cēlumu. Sievietes Maigums un Vīrieša Cēlums ir Cilvēka zīmes un Dieva Acis (visuresošā klātbūtne), caur kurām plūst Tas, Kas Visu Rada – Svētība.

Mājas ir tur un tad, kad ir Svētība. Sievietes un Vīrieša darba būtība ir uzturēt katram savā veidā šo svētības plūsmu – kalpot tai, bez kuras nerodas nekas, ko mēs saprotam kā labu esam.

Pasaule un Mājas ir tādas, kādas Sievietes to veido un uztur. Ja Sievietes nolemtu izbeigt karus un noziedzību – tas beigtos. Miera un taisnīguma atslēgas ir Sieviešu rokās. Sievietes šajā pasaulē cieš un tiek pazemotas tikai tāpēc, ka nevēlas pielietot tām doto varu Miera un Taisnīguma  ieviešanā. Pasaule karo tādēļ, ka Sievietes to pieļauj un pašlabuma dēļ uztur netaisnību pret citām sievietēm un Viņu Bērniem.  Taisnīgums – atzīstot to, ka Visa Cilvēce ir viens Veselums vienā Dzīvībā, prasa no sievietēm atzīt visu bērnu līdzvērtību un vienlīdz rūpēties par visu bērnu labklājību uz Zemes.

Nav manu vai Tavu bērnu – ir Mūsu Bērni.

Nav manu un Tavu māju – ir Mūsu Mājas – Zeme.

Dievs ir Miers un Mīlestība, tādēļ, Sieviete, būdama eņģelis, nepieļauj savā tuvumā – savās mājās rupjību, vardarbību un savtību.

Mājas ir tur, kur sadarbojas divi vienā veselumā. Ja darbs ir tikai matērijas pretestības pārvarēšana (preču un pakalpojumu ražošana), bet cilvēks – kauli un muskuļi, zobi, zarnas un mazliet seksa (patērētājs), tad, protams, nav vīriešu un sieviešu darbu. Tad ir pilnīgi vienalga, kas ko stumj, urbj, berž, stūrē vai pogas spaida. Tad ir vienalga, kurš un kur klusē vai runā. Tad ir vienalga, kurš šauj vai biznesā konkurentu iznīcina. Tad ir vienalga, vai miteklī kāds gaida, kurš pirmais no rīta aiziet un kurā gultā pārgulēt šonakt. Tad ir vienalga – kas, vai un pēc kādas teorijas audzina bērnus. Tad svarīgi ir nopelnīt vairāk, atrast to, kurš dara (pašam darīt mazāk) un apmierināt savas instinktīvās vajadzības.

Kas ir instinkti, kur beidzas vai sākas Cilvēks, var redzēt psihioloģijā/psihiatrijā amnēzijas – atmiņas zuduma gadījumos, kad tas, kurš nezina savu vārdu un tuviniekus, izcelsmes vietu, zina un prot to, kas ir saistīts ar sadzīves iemaņām, darba prasmēm, profesionālajām zināšanām un valodu. „Psihologi” nezin, kas ir atmiņa, tādēļ nesaprot to, ka mainoties Cilvēkam, mainās viņa apziņas struktūra, un tādēļ viņš „neatceras” – neatrod sevi pagātnē (ir bijis tur atšķirīgs), vai bijis un ir  „Cilvēciski paralizēts” tad, kad darbojas zemākā instinktīvā daļa.

Kas šodien sēž pie stūres, televizora, datora, vakariņu galda, laiskojas dušā vai gultā? Jūs vai Jūsu instinkti?

Cik skaidri Jūs apzināties robežu starp Sevi – Vīrieti vai Sievieti, un to, kurš „pārvar pretestību” – ražo un pelna – „darbu dara” un karjeru taisa?

Ja ir vienalga, kas ir Jūsu Tēvs un Māte, brāļi, māsas, draugi, ja ir vienalga, kādas ir Jūsu atmiņas, ja esat Patērētājs – tad nav vīriešu un sieviešu darbu. Ja bērns ir tikai anatomiski – fizioloģiskā aktā meklētas baudas auglis vai kontracepcijas „sistēmas kļūda”, vai gadījums, „iekrišana” nejauši nenopietnā sakarā, „pēcsvētku sindroms”, vai tāpēc, lai vecumā nebūtu viena un pierādītu sev, ka es to varu – esmu Sieviete arī taču(!), tad nav vīriešu un sieviešu darbu. Ja bērns ir tikai veselīgs, moderni audzināts un labā skolā „tusējies” tukšpauris ar labām sekmēm informātikā, projektu spēju un karjeras (pazīšanās un kontaktu) iespējām, sevi pasniegt un konkurēt spējīgs, nākotnes izaicinājumiem atvērts un starptautiskā vidē darboties varošs patērētājs – tad nav vīriešu un sieviešu darbu.

Tad, tas dzīvoklis vai ēka, uz zemes gabala, kurā noticis šis baudas, „kļūdas” vai iegribas akts ir tikai privātīpašums, un patērētāja ieņemšana var notikt arī viesnīcā (par ko ne?) vilcienā, restorāna tualetē vai kāda nama kāpņu telpā, kinofestivāla laikā vai hokeja mača uzvaru svinot.

Taču, ja gaidītais Bērns ir Augsts un Brīvs Gars savā lidojumā, ja tas ir Ziedošas Dvēseles Dārzs, Maiguma un Cēluma Mīlestības apliecinājums starp Vīrieti un Sievieti, tad tam jādzimst Mājās, kas ir Dabiskās Kārtības daļa, pēc tās likumiem veidota. Ja katra forma – akmens, zieds, dzīvnieks vai Gars šajā pasaulē ir kādas radošas enerģijas izpausme konkrētā Dabas attīstības līmenī, un mēs paši – Cilvēki – esam Dieva Gribas pārvades kanāli – noteiktās īpatnībās veidotas enerģētiskās polaritātes, un, ja mūsu Liktenis ir atkarīgs no tās harmonijas pakāpes, kādā mēs saskaramies ar šīm enerģijām un to radītajām formām un, ja mūsu Misija un Uzdevums ir būt par šiem pārvades kanāliem – Dieva Rokām – strādāt Viņa Dārzā, Viņa plānu ietvaros, piedaloties Evolūcijā un saņemot šī darba augļus – Īstenības un Mīlestības pieredzi, tad ir Vīriešu un Sieviešu daļā esošas Dabas parādības, kuras nes sev līdzi ar tām saistītās aktivitātes formas – Darbu.

Sieviete, kā valdniece, ir savas veidotās pasaules – Mājas centrā. Sieviete ir Mājas Sirds, Gaisma un pavards. Sievietes ziņā ir viss, kas saistīts ar mājas telpu, tās dvēseli un Garu. Sievietes ziņā ir viss, kas saistīts ar mājas kārtību, skaistumu, veselību, taisnīgumu. Sieviete ir Nākotnes nesēja, dāvātāja un piepildītāja. Nākotne ir Sievietes rokās veidota un veidošanas vieta ir viņas Mājas, tādēļ te nekas nenotiek un nevar notikt bez viņas ziņas, bez viņas zināšanām. Tas liek viņai daudz mācīties visa mūža garumā un zināt, just, kas apkārt viņas mājai notiek, būt sabiedrības Dvēselei un sabiedrisko saišu uzturētājai, bet noteiktu vecumu, zināšanas, pieredzi un sabiedrisko ietekmi sasniegušai, iziet sabiedriskajā telpā – tur tās Kultūru, Mākslu un politiku virzīt, piepildot tās normas, kādas diktē Garīgās dzīves reliģiskie likumi.

Sieviete, kura pilda savu Misiju ir Augstākā Priesteriene uz zemes. Ir skaisti un grūti Sievietei būt, tādēļ Vīrietis viņai palīdz visur tur, kur Sievietes Maigums un tā sargāšana viņai neļauj uzturēties. Vīrietis darbojas tur, kur ir darbs ar impulsiem, slodzēm, ātrumiem, cietām formām, to pārveidi. Vīrietis strādā tur, kur saduras intereses, apjomi, metodes, veidi – tur, kur ir jāpārvar pretestība. Vīrietis ir koncentrētājs, koncentrācijas nesējs un uzturētājs – grauds siltā zemē un zemes augļu rūpētājs šajā darbā ar silto un auglīgo zemi. Sievietes daļā ir viss dzīvais un ar dzīvo – dzīvību saistītais. Sieviete strādā tur un ar tām metodēm, kur jāsavieno atšķirīgais un jāpārvar plaisas – jāsaskaņo darbs ar darītāju un mērķi.

Katra Cilvēka Dvēsele un Gars arī ir mājas un telpa, tādēļ Sievietes darbos ietilpst arī viss ar šīm bērnu un Vīrieša telpām saistītais – to izdaiļošanas, kārtības uzturēšanas un veselības jomā. Tas izpaužas prozaiskās darbībās – veļas un mājas tīrībā turēšanā, ēdināšanā, izvadīšanā un sagaidīšanā, uzklausīšanā un sapratnē, līdzi dzīvošanā un valdīšanā, Mīlēšanā, Iedvesmošanā un apbalvošanā, ciemos vešanā un svētku gaidīšanā, audzināšanā un savu mīļo sargāšanā. Vīrietis ir Iedvesmas pieņēmējs un pārveidotājs tajās formās, uz kādām viņu virza Sievietes veidotā emocionālā – dvēseliskā mājas vide. 

  1. Tur, kur ir Sieviete, tur ir Evolūcija. Evolūcija beidas tur, kur Sievietes aizmirst savu misiju.
  2. Sieviete strādā  Evolūcijai.
  3. Vīrietis attīsta to, ko Evolūcija laidusi pasaulē caur Sievieti.

Visprozaiskākajiem fiziskajiem darbiem ir neredzamais metafiziskais saturs, kurš, Sievietei tos pildot, veido un uztur māju un ģimeni, vai tos novārtā atstājot, pārvērš to par mitekli un viegli irstošu kopdzīvi.

Ikviens Zinātnieks, Mākslinieks, Politiķis, Darbinieks vai Karavadonis, Varonis un Jaunu Zemju Atklājējs paveic tik, cik viņu uz to iedvesmo Sieviete. Kad Sieviete savu iedvesmu liedz – viss apstājas. Tādēļ aicinājums Sievietēm plašāk piedalīties ārpusmājas dzīvē nav vienmēr jāsaprot burtiski – fiziskā nozīmē maisoties vīriešu pasaulē, pašām viņu darbus darot, bet, līdz brīdim un iespējām tieši piedalīties sabiedriskajos procesos, ir atbildīgāk un nozīmīgāk iedvesmot savus bērnus un vīriešus dižiem sabiedrībai vajadzīgiem darbiem un sasniegumiem. Tas nav un nevar būt aicinājums kopēt vīrieti, pārņemt funkcijas vai sacensties ar viņu tajā, kas būtu jādara vīriešiem. Ja Sievietes jūt vīriešu nespēju kādā jomā, tad tas ir un tam jābūt signālam par sieviešu iedvesmas trūkumu vai mazspēju šajā jomā. Ņemiet vērā savas kļūdas un ķerieties pie sava darba – Iedvesmojiet Vīriešus!

 

            Mūsu bērni ir arī mūsu Dvēseles un Gara – Saprāta un Sirds bērni. Miesa laiž miesu, Dvēsele zemes un lopu kopšanu, daiļos amatus, reliģiju, skolas un kārtības uzturēšanu savā zemē. Zinātne un Māksla nāk caur Saprātu, bet Kopā būšanas lietas, svētki un Varonība – no Sirds. Tāds no tāda rodas. Tīrs nāk caur tīru, vesels no vesela. No Dvēseles un Sirds tajās dvēselēs un lietās, kas ir mūsu bērni, viņu Dvēseles, prāti un Sirdis. Tas ir būtiskāk, kā tas, ko dod mūsu miesa, kurš ir tikai trauks un saturs tam, kas piešķir jēgu šīs miesas eksistencei. Tādēļ par šiem bērniem ir galvenā rūpe, kura tālāk sarūpēs arī miesīgo daļu, bet, ja nav Dvēseles un Gara bērnu, tad miesa nāks tikai par ļaunuma, posta un sabrukuma nesēju.

            Kultūra ir spēja iemiesot Mīlestību. Kultūra izpaužas radošā Garīgā darbā un spējā pielietot šī darba rezultātus Skaistuma veidošanai, Cilvēku dzīves, morāles attīrīšanai un Ētisko Ideālu noskaidrošanā, izsmalcināšanā un jaunu augstāku atrašanā, kā arī nepārtrauktā morāles normu tuvināšanā šiem Ideāliem. Par stabilu Evolucionāru procesu var runāt tur, kur morāle sakrīt ar šiem Ideāliem, tas ir – Darbi sakrīt ar Domām – tur, kur Ideāli ir nevis sapņu tālumi, bet mērķi reālā darbībā un stimuli šai darbībai, tur, kur Cilvēka spējas sakrīt ar viņa Varu un Ideāliem. Tur, kur viņš ir laimīgs.

            Laimīgs Cilvēks ir sava Mīļotā Cilvēka tuvumā un kopībā ar Viņu. Ģimenei vispirms sevi ir jāapzinās kā Kultūras darbiniekus un Evolūcijas līdzstrādniekus, jo caur un ar viņiem tas viss notiek, par tik, cik viņi atbilst šīm Kultūras un Evolūcijas prasībām un tā, kā viņi ir Vīrietis un Sieviete. Vīrietis un Sieviete viņi ir tik daudz, cik viņi ir savstarpējā Mīlestībā, katram pārstāvot savu kalpošanas polaritāti Dabiskajā Kārtībā.

            Vīrietis Sievietei pārstāv Statiku – Īstenību ar tās Patiesību pielietojumā, no kā izriet Vīrišķība, Godīgums un Atbildība. Statika ir Prāts un domu tīrība (pārpasaulīgā – Īstenības ietekmē) tādēļ arī rīcības mērķu un līdzekļu tīrība. Tāda Vīrieša darba augļi nes labumu savai Zemei, tautai un ģimenei, tādēļ Sievietes tādus Vīriešus atzīst par labiem un pieņem sev par Vīriem. Tālāk viņu tīrība ir atkarīga no šo sieviešu spējas uzturēt viņu tīrību un kopt to tālāk – padarīt Vīrieti vēl tīrāku.

            Sieviete Vīrietim pārstāv Dinamiku – Svētību ar visu no tās izrietošo Labo – Skaistumu, Sapratni un Pašatdevi. Dinamika ir Dzīvība un tās spēks, tādēļ Sieviete vīrietim pārstāv “baznīcu” - tīro, dzīvību nesošo radošo enerģiju un visu, kas caur to nāk, darbojas viņā – atdzīvina un tuvina Dzīvībai – Radītājam. Vīrietis labo bez Sievietes neiztēlojas un katra Ģimene ir tik stipra, veiksmīga un laba, cik Sieviete, kā šīs Ģimenes priesteriene Nama Svētnīcā, svētību nesot, savu dzīvību tur ir ienesusi un devusi tai spēku. Mīlestība starp Svētīgo un Īsto, Labo un Patieso, Jūtām un Prātu ir tā Kosmiskā Mīlestība, uz kuru Filosofija Cilvēku aicina, ar ko Vīrietis un Sieviete neizārdāmo Debesu Laulību slēdz, un kā augļiem vairojoties zemi jāpiepilda – uz to Sievieti un Vīrieti pie paradīzes vārtiem Dieva eņģelis viņus aicināja, pasaulē sūtot, kad Dievs bija tos gatavus esam redzējis Pūķa – Debesu Gudrības pasniegtas dzīvības vispusības augļus baudījušus.

            Tādēļ Sievietes sev ņem Vīrieša rotu – Prātu un kronē to ar savu Starojošo Svētību, slēdzot savienību Mīlestībā, lai tajā nestu savai Svētībai atbilstošus augļus. Tādēļ Vīrieši pieņem Sievietes būtību – Labestību un Mīlestībā ievēro uzticību, visur kalpojot viņai, kā tās nesējs. Sieviete ir Roze. Vīrietis – Savas Rozes bruņinieks. Dzīvība un Statika. Roze un Krusts, vai Sita un Rāma, Prieks un Svinīgums savā Mīlestībā – Tīra Zvaigžņu Gaisma.

            Vīrietis vienmēr būs tik tīrs, cik viņu par tādu uzturēs Sieviete un Sieviete varēs rīkoties savā zemē tik daudz, cik Vīrietis viņai būs uzticīgs. Tātad, viņu Bērni būs tik stipri – Veseli un Gudri, cik   ģimenē valdīs tīrība, labestība un savstarpējā uzticība. Uzticība vispirms ir sapratne, ka Mīļotais vienmēr dos labāko, tādēļ atturība kārdinājumos ir apziņā, ka kārdinājuma pieņemšana neko labu nenesīs. Neviens neizvēlēsies un nepieņems sliktāko, ja būs pieejams labākais, bet labākais vienmēr ir tas, kurš ir derīgākais – labāk kalpo. Viens otram labākie Vīrs un Sieva ir tie, kuri domā par to, kā palīdzēt otram viņa dzīvē – būt noderīgam un šajā derīgumā atrast savu laimi, tur, kur starp viņiem valda saskaņa.

            Saskaņa ir tā atslēga, kura šo laimi atver vai slēdz, tādēļ ar sakanīgā  meklējumiem Ģimenes veidošanā viss sākas, saskaņa ir Ģimenes dzīve, bet tās uzturēšana ir saskaņas sargāšana. Saskaņa (Harmonija) ir tas, ko savā apziņā baudot, Cilvēki par Mīlestību sauc.

            Ja kultūra ir spēja iemiesot Mīlestību, tad bērni ir kultūras augļi – formas. Miesas saskaņā grib radīt miesu. Dvēseles savā saskaņā Dvēseles dzīves augļus, kā savas formas, prāts savas un Gars Garīgā Saskaņā rada savus Gara bērnus. Tāds no tāda caur tādu nāk. Pēc tā, ko kurš mums rāda, mēs redzam to radītāju un veidotāju, un viņa kvalitātes, kuras ir to veidojušas. Kāpēc izvēlēties sliktāko, ja var dabūt labāku? Jebkurā gadījumā savstarpējā saskaņā rada divi – tātad, ņemot labāko, iegūsim labāko un šo labāko uzturot, to uzlabosim. Te der atcerēties – Labi sargāta ir tā māja, kuras Sieviete sevi labi sargā, jo Sieviete ir..., bet māja ir Divu intīmās dzīves telpa – Mīlestība, tātad mājas sargāšana pirmkārt ir Saskaņas sargāšana.

            Saskaņa ir divu parādību stāvoklis  savstarpējā atbilstībā, kas nozīmē to, ka saskaņas meklējumi ir atbilstošā meklējumi, bet  uzturēšana  ir šī šīs atbilstības nemainības uzturēšana. Ģimene ir kopība, tāpēc to stiprina viss kopīgais, bet vājina viss kopību vājinošais – savrupais, citur aizvedošais un savrup dzīvojamais – lietojamais, sev vien derīgais, kalpojošais.

            Ja mēs saprotam to, ka katrs Cilvēks ir enerģiju vibrācijas īpatnējs sakopojums – stīga, kura skan atbilstoši savam materiālam, rupjumam, nospriegojumam, garumam un pieskāriena spēkam, tad divu stīgu saskaņa ir atkarīga no visu šo lielumu saskaņas abās stīgās un starp tām, kas prasa  noteiktas pūles šīs saskaņas sargāšanā. Uzticība un Tīrība. Ja mēs ļaujamies kārdinājumam un saņemam sliktāko – neatbilstošo, ja mēs neievērojam Tīrību, mēs piesārņojamies un neskanam tā, kā vajag saskaņai. Sargāt saskaņu nozīmē sargāt uzticību, tīrību un kopīgo, tāpēc katrai savu Māju, bērnus un Ģimeni (arī Vīrieti – Sieviete ir viņa sargeņģelis) sargājošai Sievietei ir jāatceras 3 būtiskas lietas.

  1. Cilvēks ir tas, ko viņš saņem.
  2. Līdzcilvēks ir tas, no kura viņš saņem.
  3. Cilvēka bērni aug viņa Mājās.

            Tā kā Sieviete darbojas caur Vīrieti, tad ir skaidrs, ka Vīrietis un bērni ir tas, ko viņi saņem, viņu Sieviete un Māte ir tā, no kuras saņem, un bērni viņi ir tiem, no kā saņem, ko uzklausa un kam seko, kur viņi aug, kur jūtas labi – Laimīgi un apmierināti – saņem kāroto,  vai derīgo un kuru iesākto viņi turpinās savās dzīvēs – kā dzīvos tālāk.

            Ja gribat zināt, kas ir Sieviete, paņemiet magnētu un sajūtiet, kā tas iedarbojas uz dzelzi vai citu magnētu, kā pievelk sīkas skaidiņas un kā pats neatraujami pieraujas lielai dzelzij. Ja gribat zināt, kas ir Vīrietis, ļaujiet elektriskajai dzirkstelei skart savu pirkstu, redziet kā dzelzs uzsilst, vadod strāvu, un reaģē uz elektromagnētisko lauku, to utverot vai izstarojot. Metāls ir visaugstāk attīstītā rupjās, inertās matērijas forma un atspoguļo Cilvēka ķermeni, kurš ir visaugstak attīstītā bioloģiskās dzīvības forma simbiozē ar dvēseli – elektromagnētiskā lauka analogu metālam.

            Magnēts magnetizē metālu, elektrība to pārņem savā varā, kad pa to plūst tai atbilstoša strāva. Tāpat katrs magnētiski vai elektriski uzlādēts ķermenis ap sevi uztur savu lauku – auru un ar to piesātina visu, ar ko saskaras – divas, reiz kontaktā bijušas parādības...(!)

            Katra Sieviete, pieskaroties savas mājas priekšmetiem, bērniem un Vīram, piesātina visu ar savu magnētismu – ar savu dvēseli, tā uzturot viņos savstarpējo saskaņu – tīrību. Ar katru glāstu, uzmanību un vārdu, ar katru no viņas rokām nākošu ēdiena kumosu viņas ģimene saņem kopīgo vibrāciju un tā ir savstarpējā saskaņā. Tāpēc viena Sieviete nevar divus Vīriešus satuvināt (vienādi magnētu poli atgrūžas), bet tēva un dēla strīdi ceļas tur, kur Māte neutur saskaņu ģimenē, ļaujot katram savus ceļus iet (zaudēta tīrība). Ienākot Sievietes mājā, Vīrietis pārņem tās garu, atmosfēru, dabu, noskaņu un rīkojas saskaņā ar šo magnētismu, tāpēc – ja Sievieti neapmierina Vīrieša rīcība, viņai jāmaina sava nama atmosgfēra tā, lai Vīrietis darītu to, ko viņa uskata par labu (Vīrietim no Sievietes nākošais ir labais, ko viņš ietērpj attiecīgā – tam atbilstošā formā) un izplatītu to tālāk savā darbībā pasaulē. Aiz katra labdarīga vai noziedzīga Vīrieša un viņa rīcības ir viņa Sieviete – viņas magnētisms, tas, kuras labo viņš realizē.

            Katra Vīrieša Sieviete ir tā, kura piesātina viņa ķermeni un dvēseli ar savām magnētiskajām vibrācijām un Dvēseles strāvām. Katra Sieviete lieto sava Vīrieša prātu, un, tāpat kā pieņemot klēpī Vīrieša sēklu, dod sava klēpja augli, tāpat, pieņēmusi savā apziņā viņa prātu (tāpēc Vīrietis nevar Sievietei noslēpt neko, bet Sieviete Vīrietim laupīt visu) viņa to apaugļo ar viņa nākošo domu sēklām Idejām, kurām Vīrietis piešķir atbilstošu formu. Vīrietis domā to, ko Sieviete viņā sēj un  jūt tā, kā jūt viņu barojoša Sieviete Vīrietis redz pasauli tā, kā pasauli saprot viņam  pieskārienus nesoša Sieviete. Katra Vīrieša Sieviete ir tā, kuras domas viņš domā, kuras ēdienu ēd un kuras pieskārienus bauda. Katras Sievietes Vīrietis ir tas, par kuru viņa domā (katrai tautai ir tai atbilstoša valdība...) un tāpēc domājiet par viņu labu un rosiniet viņā labo, bet nekad nezākājiet un nepeliet, nespļaujiet akā no kuras dzerat to, ko tur saspļaujat. Neviens Vīrietis par Sievieti nevienu sliktu vārdu neteiks, iekams Sieviete par Vīrieti vai citu Sievieti nebūs sliktu teikusi vai domājusi.

            Ja vīrs un bērns ēd ārpus mājas svešas Sievietes gatavotu ēdienu, saskaras ar viņas mazgātu veļu (bet veļas mazgājamā mašīna?) un priekšmetiem, kuri glabā viņas pieskārienus, tad par kādu tīrību, uzticību un ģimeni te var runāt? Valdnieki vienlīdz uzmanīgi izvēlējās pavārus un veļas mazgātājas, jo abi ar savu magnētismu vien var noindēt kā miesu, tā dvēseli.

            Dvēsele dvēseli uzrunā caur balsi, tāpat audzina un bērnus rada. Tāpēc Vīrietim viņa Sieviete ir tā, bet bērnam audzinātāja, kuras balsī viņš klausās. Vīrieša dvēseli veido Sievietes balss skaņa – intonācija, un, ja viņš pārmet tai trokšņošanu un pļāpīgumu, tad viņu aizskar – ir neatbilstībā ar viņa dvēseli – Sievietes balss intonācija. Saskanīgs ir derīgs, tāpēc piesārņota Vīrieša Dvēsele kā sev nederīgo, “netīro” atstums tīras Sievietes balsi. Tāpēc Cilvēki dzied tikai savējo pulkā, Pasaulē ievēro klusumu (lai netraucētu cits cita un citu būtņu Ģimenes dzīvi) un savus bērnus audzina mājās. Pasaules pieskandināšanai Radītājs laidis putnus, kuru balsis pilda viņa īpašus uzdevumus. “Dievs runā caur putnu balsīm”. Dziedātājputni uztur un veicina radošos spēkus, bet ķērcošie atkritumu novācēji ir dabas sanitāri un ar savām skaņām izraisa un uztur noārdīšanos visos materiālajos ķermeņos. Tāpēc nav pieļaujama viņu uzturēšanās Cilvēku dzīves vietās, kurām tie nodara lielu postu. Senatnē vārnas, kovārņa vai žagatas parādīšanos māju vai Cilvēka tuvumā uztvēra kā Dieva dusmu, nelaimes un nāves tuvumu. Cilvēki ļoti pamatoti neļāva savā tuvumā uzturēties ķērcējiem, bet priecājās par mazo dziedātāju balsīm un dzīvību nesošo klātbūtni.

            Netikls cilvēks bērnos netiklību var iesēt tikai ar savu balsi vien, runājot par pilnīgi citām, ar to nesaistītām lietām, tādēļ sevišķi umanību jāpievērš visu to dvēseliskajai tīrībai, kuri nonāk saskarē ar jūsu bērniem slimnīcās, skolās, tiem domātos pasākumos un prakses vietās, radio, televīzijā. Audzināšana ir bērnu un Zemes nākotnes veidošana, tāpēc sevišķu uzmanību jāpievērš tām skaņām, ar kurām viņi nonāk saskarē – jāved dabā un tās mierā, bet jāsargā no mehāniskiem trokšņiem, netīru cilvēku dzīves radītām skaņām un balsīm, vai tā, ko viņi cenšas izplatīt kā savas Dvēseles augļus – “mūziku un jaunradi”: Kādas skaņas bērni dzird – tādus augļus nesīs viņu Dvēsele. Dzirdot jauniešiem domātos raidījumus, redzot, ko viņi tur – zem “austiņām” vai istabās klausās, kad ir pārnesuši mājās “mūzikas” veikalā nopērkamo, var droši pateikt, kāda būs viņu nākotne, savstarpējās attiecības un bērni.

            Bērnu talantu brīva izpausme atkarīga no abu vecāku savstarpējās sakaņas – tīrības un uzticības, tāpēc bērnu ķermeņu un dvēseļu harmonijā, pārmērībās vai samocītībā vainojama viņu vecāku savstarpējā disharmonija un netīrība. Neviens lauks un enerģija nav neizsmeļami (disharmoniskā vidē) tāpēc tā Sieviete, kura izmētā savu magnētismu pasaulē tur maisoties savās aktivitātēs un “darbā”, vai drošības normas neievērojot,  nevar pienācīgi savu māju, vīru un bērnus sargāt. Neviena balss nevar skanēt nepārtraukti – Sievietei vajadzīgs klusums un miers, kuru sasmēlusies Viņa var tīri un dzīvīgi skanēt tad, kad ir šo klusumu sevī un ap sevi uzturējusi. Tīras domas un labs prāts ir tad, kad pār māju nolaižas miers siltās skaņās un mīļās balsīs. Tad, kad Daba var savos bērnos šajā siltumā, mierā uin klusajā labdabībā strādāt, tā nes krāšņus augļus tur, kur Sējējs dāsnu roku tos labi koptā zemē ir sējis.

 

Klusums un Gaidīšana.

 

            Laimīgi bērni rodas Rītausmā – brīvības mīlestības un visa radošā izaugsmes laikā, starp tiem vecākiem, kuri kalpo Brīvībai, Mīlestībai un Radošai izaugsmei. Radoša izaugsme ir tur, kur tiek ievērotas Evolūcijas intereses un ceļi – Dabiskā Kārtība. Mīlestība ir tur, kur atbildīgi sastopas divi saderīgi, mīloši (ar Mīlestības talantu apveltīti) Cilvēki. Brīvība ir tur, kur bērniem tiek dots vislabākais, ko vecāki var dot jaunas dzīves pamatiem.

            Klusums nav sastingums. Klusums ir augstākā mērā visu radošo spēku saspringums un tur, kur ir klusums, tur ir Visaugstākā Darba vieta. Tie, kas ir vāji – Klusuma bēg, bet tie, kas Nākotni rada – droši Klusumā iet. Nākotne Klusumā dzimst, tāpēc tie, kas to rada vai ir tās nesēji, meklē slēpto – intīmo Klusuma telpu un ap visu dzimstošo ir jābūt Klusumam, bet skaņa nevietā var dzimšanu biedēt vai bojāt. Klusums ir tur, kur Daba savā kārtībā savā darbnīcā strādā, troksnis – kur ritms vai saskaņa zūd. Klusums nav telpa bez skaņas. Klusums ir Augstākā Harmonija un svinīgais Dzīvības prieks. Klusums ir mirklis, kad rada. Klusuma dziļumā klausoties var dzirdēt bērna nākotnes lieluma soļus.

            Domājot par bērnu vai radīšanu, mēs domājam par polu  mērķtiecīgu sasprindzinājumu un tikai tur, kur tāds ir, notiek šim sasprindzinājumam atbilstoša radīšana. Vislielākās pretpolu cīņas brīdī starp tumsu un Gaismu pasaulē nāk tie, kuri tās nākotni nes. Vislielākās sadarbības brīdī starp Sievietes Dzīvības Spēku un Vīrieša Gara Patiesību pasaulē nāk jauns Valdnieks, vai ar tādu varu apveltīts Cilvēks, kurš tālu un ilgi ar sevi saistīto likteņus virza.

            Tādēļ Sievietes jaunība un veselība nes Spēku, kurš mainīs to, kam tobrīd dzīvo Vīrietis – fizisko spēku un darbu, intelekta un Prāta saskaņu vai Gara darbību – Zinātni, Mākslu un sabiedrības dzīvi – Valsts pārvaldi, ļaujot šajā sfērā ienākt tur Evolūciju nesošam Cilvēkam. Ja ielūkosieties rakstā “Div' pļaviņas es nopļāvu”, atradīsiet tur šo vecumu un dzīves ritmu skalu, kuru šeit vēlreiz stāstīt nav vajadzības. Piezīmēšu tikai to, ka Tauta, kura no šīs likumības atkāpjas, līdzinās tukšām stārķu ligzdām. Svēteļi, augstus Garus nezdami, tām pāri augstu lido. Vīriešu agrie bērni ir zemnieka prātā un varā, bet pēdējie – Antiņi un Atraitnes Dēli, kuri sasniedz to, kas aiz apvāršņa noslēpts, kāpj Gara kalnos un Dieva Dārzus kopj.

            Tā Sieviete, kura sev un saviem bērniem labu dzīvi gribot, turīgu un izmanīgu vīru lūko, tieši to viņiem liedz, nolemjot viņus egoistu un skauģu mūžīgajam nesāta postam. Tā, kura, savai Tautai un Zemei kalpojot, sev, caur savam vīram kalpošanu, laimi atrod, tādus bērnus sniedz, kuru dzīvēs Mīlestības trūkuma un Radoša piepildījuma sāta nejūt. Šie bērni plaši mīlestību tālāk dāvā, saņem un tāli ejošus radošus plānus kaļ, tādēļ ir labklājīgi, dāsni un dzīves ritējuma laimības pilni. Jo dziļāk būs Māte, bērnu gaidot, Klusumā klausījusies un, vīram palīdzot, augstāku Klusumu turējusi, jo vairāk būs bērna instrumentam stīgu, vairāk viņa dziesmām balsu un vārdu, ar kuriem Īstenību un Labestību Pateicībā teikt. Bērna spēju izpausmi nosaka vecāku savstarpējā saderība un tā Gara augstums, kuru viņiem savā mīlestībā izdodas piesaistīt, tas spriegums, ar kādu tie piesauc Svētību, plašāk un tālāk labo gribot. Tas ir vienkārši – jo devīgāki, radoši dzīvi un mīloši ir vecāki, jo skaistāks bērns, kurš ienāk labi sargātā Sievietes mājā.

            Cilvēki nāk no Zvaigznēm, nes līdzi šos Ideālus tādēļ planētu stāvokļi ir durvis, pa kurām tie nokāpj no Debesīm šajā pasaulē un te, atbilstoši šo durvju “numuriņiem” atrod viens otru. Vecāku saderība ir ģeogrāfisko, vēsturisko, kultūras tradīciju (reliģijas formu) izglītības, izcelsmes (dzimtas, kārtas, sabiedrības struktūrā) un astroloģiskās situācijas noteikta. Ja daudz maz saprotams, ko darīt ar pirmajām, tad ar pēdējo ir bēdīgi.

            Astroloģija ir nopietna zinātnes – Astrobioloģijas nozare, kura pašlaik eksistē mītu, māņticības un šarlatānisma līmenī, tāpat kā mūsdienās nav Astrologu. Astroloģija, tāpat kā Arhitektūra, Mūzika, Deja, Vēsture un citas Lielās Iesvētīšanas daļas ir iesvētību pakāpes un tādēļ tikai iesvētītajiem ir pieejamas tās zināšanas, kuras nekad nav bijušas zināmas vispārībai. Lielās Iesvētīšanas nenotiek, tādēļ atklātā darbībā nav Arhitektu, Astrologu un visu pārējo, bet tikai Lielie Iesvētītie, kuri laiku pa laikam parādās, lai veiktu to vai citu sev zināmo darbību. Tas, ko šie “īsajos astroloģijas kursos” un “lielajās skolās ” jaunizceptie “astrologi” uzdod par astroloģiju, ir vidējo austrumu tirgus zīlnieku “zināšanu” atlieku un dažādu maģijas, šamanisma un “numeroloģiska” šarlatānisma mistrojums.

Viņiem tagad ir viens zodiaks (viena Saule), ģeocentriskā diagramma (astroloģija), planētu mājas nav uz Zemes, Mēness “Lielais burvis” – pārvērtību valdnieks – transformācijas fokuss veido aspektus ar planētām u.t.t., u.t.j.pr.. Horoskops viņiem attiecas uz personību, kaut gan tas ir vietas – situācijas apraksts – karte, kurā savu ceļu izvēlas Cilvēks. Cilvēks un viņa dzimšanas vietas – “valsts” karte, tāpat kā iedzīvotājs un nams, nav viens un tas pats, turklāt maģisko stundu un centrālās šūnas vietā ņemot pulksteņa stundu ģeogrāfiskajā punktā uz kuru it kā attiecoties planētu stāvokļi un to aspekti, tāds “astrologs” mēra personību “papagaiļos” un “pitonos”, kuru tam nav, (interesanti – kur paliek čakras, kārtas un to aspekti – vai tad vairs lomu nespēlē?)

Astroloģija ir Zinātne par Cilvēku – Debesu būtni un Viņa Ideāliem – “Zvaigžņu Kopām” un aspektiem tajās, bet ne par šīs būtnes ēnu – personību – mirstīgo zemes čaulu un tās dzīvi. Var sastādīt horoskopu – putna ēnas parādīšanās vietas koordinātu aprakstu un iedzīt tajā vietā mietiņu, bet nevar gaidīt to, ka putns tāpēc paliks piesiets pie šī mietiņa. Ēna sekos putnam, kaut gan “astrologa” gribas projekcija ēnā to tomēr iekrāsos un bojās Putna un viņa ēnas attiecības – Putnam būs grūtāk sevi “realizēt caur ēnu” uz Zemes. Ir derīgi piezīmēt, ka astroloģiskajā situācijā katrs “astrologs” saskata pats savas problēmas (interpretācija), tāpēc tās arī projicē “ēnā” - iekrāso to savu čakru zemākajos (zemhorizonta) kārtu aspektos un tādā veidā “pienaglo” ēnu paši savu ciešanu krustā. Tas nav nemaz tik nekaitīgi, bez tam ne jau katra personība ir citas individualitātes ēna. Tikai ļaužu dzīves prognozes piepildās pietiekami precīzi pēc tiem sastādītajiem horoskopiem. Ļaudis arī labi atceras ar zemes dzīves piedzīvojumiem saistīto un savstarpējās ķildas – pāri darījumus, tāpēc meklē to līdzsvarojumu – gandarījumu un atriebību zemes dzīvē, tiem pieejamā veidā. Viņu Dvēseles – personības, reiz radušās, neveic transformāciju – neattīstās. Viņiem ir svešs zināšanu un pieredzes prieks. Tas, kāpēc viņi atšķiras no saviem akmens laikmeta senčiem prasmēs un tehnoloģijās, bet ne Dvēseles dzīvē, ir kolektīvās apziņas klātbūtne, kurai tie kalpo par izpausmes vidi. Kultūra izpaužas Ideālos un spējā tos iemiesot. Pieredze – Jūtās. Tauta – Identitātēs – Vienotībā. Ļaudīm nav ne pirmā, ne otrā, ne trešā. Tiem ir tikai varaskāre, augstprātība, skaudība, nenovīdība un atriebīgums, kuru tie liek lietā katru reizi, kad kāds viņus aizskar, aizēno vai viņus slinkumā patraucē. Tādas apziņas neattīstās – tām nav Individualitātes un ar to saistītās attīstības, tādēļ viņiem reiz sastādīts horoskops – vieta nekad nemainās. Vēl nav redzēta kāpostgalva, burkāns vai kālis no sakņu dārziņa izgājis un mācībās vai piedzīvojumus meklēt devies. Neviens tos ceļā nav saticis vai ciemojoties blakus dobē, ja nu vienīgi barības vielas un ūdeni viens otram zogot vai slimības caur zemi un gaisu izplatot. Tie, kuri nemainās – savu vietu neatstāj – ir viegli prognozējami, vadāmi un prognozētājus nepieviļ.

Astroloģija kā Zinātne nenodarbojas ar atsevišķu personību (elementu) problēmām (to tā nevar risināt), bet tikai un vienīgi ar kopu (struktūru) dinamisko procesu attīstību pārziņu. Mūsdienu “astrologiem” nav FiloSofiskās izglītības, bez kuras tādi ir kā apkopējas direktora krēslā piesēduši, kad iestāde slēgta.

Tas, ko Jums uzdod par Astroloģiju ir Astromantija – zīlēšana pēc zvaigznēm, kas neskatoties uz Astroloģisko simbolu un termiņu lietošanu, ir un paliek zīlēšana – tāda pati kā kārtīs, kafijas biezumos, alvu ūdenī lejot, pēc putnu lidojuma vai dzīvnieku iekšām. Zīlēšana – astromantija izsniedz zīlnieka redzējumu – pareģojumu, bet ne zinātnisku prognozi. Pa–Redzējums ir  subjektīvs un atspoguļo “skatītāja” apziņas stāvokli nākotnes ainā – pro-metejisko daļu apziņā – spēju fiksēt nākotnes iespējamības. Redzētājs nezin, ko viņš redz un nevar to kontrolēt (kā Nostradamuss) – redzējums ir, bet Zinātājs Zin, ko un kāpēc viņš Zin, var mainīt aspektus un plašumu vai dziļumu mērķtiecīgi un apzināti. Zinātnieks zin bez palīglīdzekļu – transu, kāršu un zīmju palīdzības, tāpēc, ka Zin – ir vienots ar šīm Zināšanām. Zinātnieks ir patiess – viņa apziņa ir spogulis, kuru viņš pavērš pret to vai citu Īstenības daļu. Pro-Gnozis ir zināšanas par nākotni, kādas izriet no Dabas Likumu pārvaldīšanas un brīvības šajā jomā. Zinātnes būtība ir šīs brīvības apgūšanā un prognožu veidošanā. Pareģojums attiecas uz pareģojuma objektu – to, kam pareģo, bet prognoze uz vidi un apstākļiem, kādos objektam – Cilvēkam ir jādarbojas, ja viņš situācijā ir ar brīvo gribu apveltīts – saimnieks savā zemē un izvēlas šo darbības virzienu. Pareģojums pareģo nākotni, kādā nonāks apstākļu virzīts, šo apstākļu noteikts vergs – dzīvnieciska psihe un personība. Pareģojums saka – kur Tu būsi un kā Tev tur klāsies, bet prognoze to, kādi ir Tava iespējamā darbības lauka parametri, bet ne to, ka Tev tajos ir jādarbojas. Teritoriju var fotografēt, lauksaimnieciski apstrādāt, iznomāt vai lietot to kā golfa vai kara lauku. Līdz ar to radikāli mainās pareģojums, bet ne prognoze, kura ir tikai šīs teritorijas karte.

Senatnē pazina un stingri nodalīja augsti attīstītus un izglītotus Praviešus (Pro - Viedais) un nicināmas karikatūras – zīlniekus – pareģus. Zinātne nav zīlēšana, tāpat kā bērns nevar būt zinātnieks pieredzes trūkuma un motivācijas nestabilitātes dēļ. “Mantiju” par “Loģiju” uzdod tur, kur interesents – Jūs, dārgo lasītāj, šīs atšķirības nezin, tāpēc, ka pats ir orientēts uz noteiktu paredzējumu, bet ne prognožu saņemšanu, zīlēšana zeļ patērētāju vidē, bet zinātne ir radoša dzīve, bet tas jau ir cits – mūsdienu Cilvēka apziņas fenomens un to šeit neapskatām.

            Ja Astrologs apskata Valdnieku Savā Zemē (un tas ir laicīgas personības formā), tad tikai tāpēc, ka viņš pārstāv šīs struktūras kārtu un ir vienots ar to struktūrā. Valdnieks, Tauta un Zeme ir Vienoti, ko nevar teikt par ziņkārīgu zīlnieka apmeklētāju, kad to pie sevis ievilina astroloģiski diplomēts bezatbildīgs blēdis ar ierāmētu sertifikātu pie būdas sienas. Vispirms jau tāpēc, ka tāds ziņkārīgais ar to nav uzticīgs savam Valdniekam un Radītājam, kuri par viņu gādā tā, kā to pieļauj (arī šī neuzticīgā padotā radītie) apstākļi. Valdnieka likteni ietekmē viņa padoto likteņi un rīcība, kuras sekas viņš uzņemas, piekrizdams būt, vai kāpdams Valdnieka tronī. Tieši tāpēc to ieņem vai nu Varoņi, vai muļķi, svešā spēlē savu galvu liekot.

            Tomēr – kaut kā mums jāpalīdz jaunajiem saskaņā dzīves sākt, tāpēc tas, ko mūsdienās var darīt, ir apvienot putnu ēnu saskanīgas stihijas. Vidusmēra Cilvēkam saskanīgas ir blakusesošās stihijas. Blakusesošās nav blakusesošās Zodiakā, bet pēc radīšanas kārtības. Tas ir – Uguns rada Ūdeni, pēc kā Ūdens Gaisu un Zemi. Tātad blakusesošās ir Uguns un Ūdens (visauglīgākā kombinācija, bet piedzīvojumiem un grūtībām bagāta kā pašiem, tā radiem – Lielu Garu Mājas) Ūdens un Zeme, Ūdens un Gaiss. Neveiksmīgas ir Uguns – Zeme, Uguns – Gaiss un Gaiss – Zeme. Blakusesošās ir siltas (ūdens piesaista un uztur siltumu). Ūdens – Zeme ļoti stabila (ūdens var sasalt, ja ūdens ir Vīrietis), bet Ūdens – Gaiss vētraina (ja ūdens pārkarst) un mainīga, kas ir vēlams, ja Gaiss ir Vīrietis, bet Sieviete Gaiss Vīrieti Ūdeni var novest līdz noziegumam un vājprātam. Stipri Cilvēki var veidot A - W attiecības Zodiakā, kas nozīmē abiem pārstāvēt vienu realitāti tās pretējos aspektos. Ļoti aktīva, stabila un savstarpēji ietekmējoša pozīcija, bet jāuzmanās no pašpietiekamības.

            Stihiju robežas visumā atbilst zodiaka sadalījumam 30o ar to apzīmējumu atbilstībām stihijām, bet jāņem vērā to, ka mūsdienu “astroloģija” ir „tradicionāla” nevis objektīva. Tas nozīmē, ka pavasara ekvinokcijas punkts (dienas un nakts ilguma vienādība – “lieldienas”) viņiem arvien vēl ir Auna 1o un astroloģiskā gada sākums (patiesībā Auns – A – ir zodiaka zīmju filosofiski simboliskās sistēmas sākuma punkts, kurā A ir zenīts, bet W - nadīrs – augstākie un zemākie punkti Involūcijas – Evolūcijas ciklā ar tās fāzēm), tāpat kā tas bija pirms 2000 gadiem pašās Auna laikmeta beigās, pirms Zivs sākuma. Pavasara punkts kustas pretēji Zodiakam precesijas dēļ.

            Tagad – Ūdensvīra laikmetā, šis punkts atrodas Ūdensvīra 30 o grādā, tāpēc, lai pareizi saprastu, kurā Zodiaka daļā esat sava putna ēnu ieraudzījuši, ņemiet apli, sadaliet to 30 o sektoros un pierakstiet tiem apzīmējumus ar tādu aprēķinu, ka „Ūdensvīra” 30 o grādā ir pavasara ekvinokcija. Pēc tam novelciet līniju caur centru. Jūs esat uz visas šīs taisnes starp abiem pretējiem punktiem. Tur – pretējā pusē, ir Jūsu pozitīvā – aktīvā daļa, bet te “dzimšanas dienā” ir negatīvā – pasīvā daļa.

            Tagad, kad esat atraduši paši sevi un viens otru, varat sākt plānot bērna laišanu pasaulē, kam jānotiek tā, lai viņa stihija būtu Mātes stihijā, ja tas ir zēns, vai tēva, ja tā ir meita, vai arī kādā citā – abiem saskanīgā. Divas nesaskanīgas var harmonizēt trešā, bet tad tā uzņemsies visu attiecību uzturēšanas smagumu. Uzkraut bērnam tādu savu neveiksmīgo attiecību slogu nav Cilvēka cienīgi – tas ir egocentriski. Kāds no vecākiem var uzņemties harmonizēt bērna un laulātā attiecības, ja tie nav blakusesošās stihijās, bet labāk tādas situācijas neveidot.

            Vispār jau ir tā, ka katrā tautā jābūt pārstāvētām nevis visām, bet tikai tās vietas enerģijām atbilstošām stihijām. Latvija ir Svari – Gaiss.

            Tas latviešiem, te dzīvojot, dod unikālu iespēju – ieņemt bērnu Dabas fiziskās auglības augstākajā punktā – Vasaras Saulgriežos un laist to pasaulē pavasara ekvinokcijā – Lieldienās. Fiziskā ieņemšana sakrīt ar apkārt esošo Dzīvību, pēc tam nāk Garīgā ieņemšana – Dvēseles ienākšana un šim bērnam vislabākā parādīšanās pasaulē līdz ar Jauno Sauli, pavasari un priekšā stāvošo Vasaru, kas ļaus viņam fiziski sagatavoties pirmajai ziemai. Tāpat kā ir Gaismas un tumsas bērni, tāpat ir Saules un Mēness bērni, kuri radikāli atšķiras dzīves ceļā un iespējās.

            Par tādu tautas zodiakālo „vienpusību” nav jāsatraucas – tieši pretēji – savstarpējā sapratnē un atbilstībā Evolūcija ir savā vidē. Cilvēks visai nosacīti ir tas, kas viņš dzimst. Patiesībā viņš aizņem plašāku zodiaka daļu, arī zodiaki, atbilstoši Saulēm ir trīs – ar savstarpēju ievērojamu nobīdi, un jo augstāk attīstīts, jo ir vispusīgāks. Cilvēka Evolūcijas mērķis ir ieņemt visu Zodiaku (Debesu iekarošana) ar tā Vērtībām (par to skatīt rakstā „Par Telpu un Vērtībām”). Šāds vispusības pieaugums tautai uzskatāmi parāda kārtu atšķirības un attīstības pūļu nepieciešamību. Tādi Saules Bērni, ap Lieldienām dzimstot, ir Zivīs (Ūdens) vai Ūdensvīrā (Gaiss), kas Latvijā (Gaiss) ir ideālais variants. Tagadējie „latvieši” par zemnieku tautu sevi jūt dzimšanas jūkļa, agro vīriešu bērnu un vēsturiskās kārtu izlases dēļ, kaut gan agrāk tā bija „Jāņa” Eiropas Kultūras un Sakrālais Centrs, līdz tur ienāca melnsvārči - „Pēteris” ar savu „svēto krēslu”.

            Savu pirmo bērnu pasaulē laižot, Vīrietim un Sievietei jābūt tīriem un neskartiem, tam jābūt viņu pirmajam seksuālajam piedzīvojumam. Pirms katra nākošā bērna ir jāievēro atturība, kas ir loģiski, ja bērni ir plānoti, bet ne baudas meklējumu rezultāti. Bez tam, visam ir jānobriest un jāpieņemas kvalitātēs, arī Vīrieša sēklai un Sievietes gatavībai to pieņemt. Bieži no zemes raustīta puķe nezied. Melnie izplata baumas par atturības kaitīgumu, bet tāds jau viņiem darbs – melot! Visās Garīgajās praksēs atturība (visās jomās) ir norma, bez tās panākumu nav. Seksuālu brīvību sludina tiem, kuru izaugsmi grib aizkavēt, tāpat  kā “apziņas brīvību” tur, kur vēlas Reliģiju, Kultūru un Gara spēku izskaust, zinot to, ka dažādu uzskatu nesēji un piekritēji viens otru savstarpējās cīņās vājinās un apkaros, no kā ieguvējs būs tas, kurš šo cīņu ir atraisījis – tas, kuram traucē Garā stipri un Kultūras bagāti Cilvēki – Viduvējais Pašlabuma Meklētājs – Nekas, kurš sava komforta pēc ir gatavs pieļaut jebkuru cietsirdību un noziegumu, to ietērpjot pirkto “zinātnieku” apmaksāto pētījumu sējumos, “modernās pasaules civilizācijas iekarojumos” un Rietumu Demokrātijas “Humānisma” Vērtībās.

            Stipra – pastāvēt spējīga – ir disciplinēta, iekšēji tikumīga – Sirdsapziņu dzirdoša un Vienota sabiedrība, tāpat kā Augsti Gara Bērni dzimst stiprās – tīrās un vienotās ģimenēs – tur, kur Ģimenes locekļus vieno nepārejoša vajadzība vienam pēc otra.

            Pēdējos trīs mēnešus pirms ieņemšanas Vīram un Sievai jādzīvo šķirti – katram savā vietā – neredzoties, bet sazinoties domās, rakstiski, vai pašu gatavotiem sūtījumiem. Apmēram nedēļu pirms lielā notikuma viņi atkal sāk dzīvot kopā, bet atturībā.

Bērnu var ieņemt jaunā vai augošā mēnesī, bet noteikti no rīta – tūlīt pēc Saules lēkta, Venēras, Jupitera vai Merkura stundā, šo planētu dienās. Tas ir īpašs laiks – Dzīvības, Spēka, Saprāta un Brīvības – Sārtas Mīlestības Gaismas ieskauts, kad Zeme pieņem visu labāko no tā, ko Saule tai dod. Gnostiķi diennakti dalīja 4 daļās ne tāpēc, ka sīkāka dalījuma nepazina, bet tāpēc, ka šiem enerģētiskajiem stāvokļiem ir noteicoša nozīme un tie nosaka enerģētisko raksturu 12 planētu stundām nakti un dienā (kas ir šo planētu augošie un rietošie aspekti šajā vietā – planētas mājā).

Dienā ieņemtie bērni ir Gaismas, bet naktī – tumsas bērni ar attiecīgu vēlāko pasaules uztveri. Gaismas bērni pasauli uztver kā Draugu, kurš iespējas paver un visur meklē sadarbības ceļus. Tumsas bērniem zeme ir cīņas un pretestības pārvarēšanas vieta, kurā viss ir jāizcīna pašu spēkiem sīvā konkurencē un sacensībā.

Bērnu nedrīkst ieņemt 1 mēnesi pēc Saules un mēness aptumsuma, tāpat retrogradā Merkura, Jupitera kustībā un komētu parādīšanās brīžos, kā arī vairākus mēnešus pēc tam – tātad – ne katru gadu. To noteikti nedrīkst darīt vismaz 3 mēnešus pēc lielām globālām nelaimēm ar cilvēku upuriem un sēru laikā – 40 dienas pēc tuvinieku vai tuvumā dzīvojuša Cilvēka nāves un sabiedrisku sēru laikā. Tāpat to nevajag darīt nemieru, streiku un sabiedrisku viļņojumu, karu un revolūciju  laikā – lieli viļņi no dzelmes dubļus un duļķes uzvanda, arī lieli svētki. Vislabākais ir klusuma brīdis pirms vētras. Tā nu ir redzams, ka katra laimīga bērna ienākšana ģimenē ir reta, nopietna un ļoti gaidīta diena, ne vienmēr un visiem pieejama – tādēļ sevišķa vērtība.

            Kādreiz, pirms „Pētera” melnsvārču ienākšanas Baltijā, par šo zināšanu glabāšanu un izsniegšanu Sievietēm iesvētīšanas laikā (Līgās) rūpējās Izīdas, bet Vestas priesterienes par to pielietošanu un ievērošanu. Neiesvētītās precēties nedrīkstēja, tāpat kā tie vīrieši, kuri nebija „Jāņu Tēva” iesvētīti savā Vīriešu iesvētīšanā. Balti piederēja Druīdiskās kultūras Baltu zaram ar nelielām īpatnībām Dievu nosaukumos, bet ar vienotu FiloSofiju, Reliģisko mītu, tradīciju un rituālu struktūru, tādēļ to nav grūti atjaunot pēc attiecīgajām tradīcijām un Doktrīnas. Saules Valdnieka aspektu pārstāvēja Lācis, Zintnieku – Gulbis. Priesteri tērpās tikai baltā. Vīrišķo auglību pārstāvēja Asaris – svītraina, kā diennakts krāsu mija, zivs, kura esot apēdusi šī rudenī nogalinātā Dieva vīrišķo daļu. Briedis ar Saules disku ragos – Vīrieša iesvētīšanas rituāla „medību objekts” (mežonīgā neiesvētītā Dvēsele), vēlāk „Pētera” melnsvārču stāstos tika pārvērsts par „Svētā Huberta” nenomedīto briedi ar krustu Saules vietā. Minhauzens, patiesību zinādams, „Pēteriešus” izsmēja savā stāstā par briedi un ķiršu kauliņu, no kura izaug ziedošs kociņš.

Izīdu, caur tās vīriešu kārtas priesteriem – Jāņiem, savas kundzes Rozes kalpiem simbolizēja Maiguma simbols – balts balodis. No šī ION(is) cēlies gan pārlikums NOI(as), gan Jānis, kā to tagad izrunā. „Līgo, līgo” Saulgriežu laika dziesmās saglabājies no Sieviešu iesvētību rituāliem, bet Jāņu vakars un tā gaidas ir Vīriešu iesvētību laiks.

            To gan nevajag jaukt ar „papardes zieda” meklēšanu, kas ir Lielo Iesvētīšanu daļa un tieši pretējā virzienā no seksualitātes. Papardes zieda pieminēšana seksuālā nozīmē ir Liela Svētuma zaimošana ar tālejošām sekām, kā zaimotājiem, tā visai tautai. Saulgriežu laikam pieraksta seksuālās orģijas un izlaidību, bet pa daļai tie ir „Pēteriešu” apmelojumi un pārspīlējumi, pa daļai ļaužu maģisko rituālu sastāvdaļas, kuras tie  piekopa nebūt ne Jāņos vien. Seksuālās enerģijas atbrīvošana ir melnās maģijas un mesas daļa. Jāsaprot, ka tīri vēsturisku apstākļu dēļ, izzūdot Filosofijai un iesvētītajiem priesteriem, un tautai, līdz mūsu dienām ir nonākuši tieši šie ļaužu piekoptās maģijas rituāli un folklora, kura ir tāla no Cilvēku – Baltu reliģijas, rituāliem un dzīves ziņas, kura izcēlās ar sevišķu tīrību (Balti - Rūsiņi). Dziļākie slāņi pārsegti ar pēdējo gadsimtu pelniem un sārņiem, kuros jau patiešām ir grūti kaut ko tīru atrast. „Pēterieši” ir vareni pastrādājuši, Jāņus nīdēdami.

            Ja precas ap Mārtiņiem, tad, kamēr viens pie otra pierod Sieviete savu Vīrieti “iemīļo” un “iebaro”, “ausis piedzied”, “matus pieglauda” (nekur nav jāsteidzas – kas lēni nāk, tas labi nāk – visa dzīve priekšā dzīvojama) un „savaldība ir labākais līdzeklis nopietnu attiecību veidošanā”, tikām jau pienāk arī tas laiks pirms Saulgriežiem, kad sāk jau par Jaunās Uguns Iegūšanu izdalīšanai pa novada mājām domāt („Pēterieši” Jeruzalemē vēl tagad to piekopj, uz Ziemassvētkiem pārceltu.). Tas tad ir īstais laiks – Vīrišķo un Sievišķo polu saspēlē, līksmā pirmssvētku noskaņā un Vasaras pilnbriedā. Sieviete to Vīrietim zīmē deva, savu roku magnētisma pildītu siltu, valgu māla piku pasniedzot, ar lūgumu Dzīvības dvašu tajā iepūst (svilpavnieks tā simbols).

            Vietai jābūt skaistai un neviena netraucētai. Tur, kur putnu balsis un Saules stari skar, kaut kur augstākā vietā, tālāk no ūdens un eglēm, pie paegļiem,  bērziem un priedēm ar ziediem un pīlādžu zariem. Salt un peldēties iepriekš nedrīkst (aura saraujas, poras aizveras un Dvēsele noslēdzas), Ugunij siltai ir jādeg – uguns sargā un silda – pareizāk būtu divi vai trīs, vai četri ap guļas vietu. Pirms tam dienas 3 vai 7 gavēnis noteikti jātur, ūdens tīrs daudz jādzer un piens un medus, rieksti jāēd (ēdiens), jādzied klusi, vienatnē jābūt ar kokli vai stabuli klusu, ieroci nedrīkst rokās ņemt un mirušos piesaukt. Dievs ir jālūdz par augstu Garu, lai šurpu to laiž un vienam par otru, kas Mīl. Ir dāvanas mīļas jāsalūko un tīrās, jaunās drēbēs, nevienam nezinot, uz mīļo vietu jāiet, katram pa savu ceļu.

Dabas Mātei Izīdai un Debesu Tēvam velte – savs labākais darinājums jānovēl un pēc tam vienmēr par paraugu goda vietā (svētā vietā – pie nama austrumu sienas) jātur. Ir jāsaprot abiem – ne sev, bet Dievam tie kalpo – Viņa Radīto pasaulē laiž. Līdz vakaram kopā lai ir, jāsteidzas nav nekur, bet mājās nākot, lai  neteic nevienam neko, nevienam nav jāzin tas, līdz mēneši trīs nav apkārt un bērns ir pieņēmis māti.

            Trīs mēneši ir pirmais slieksnis, kurš bērnam ir labprātīgi jāpārkāpj šajā Saulē nākot, vai atpakaļ viņš var griezties. Tādas tiesības viņam dotas, otro viņš pārkāpj pirms dzimšanas īsi un tad vēl līdz gadam viņš drīkst projām iet, bet paliekot – uz mūžu līdz kapa malai jādzīvo šeit.

            Bērniņu gaidot, Sieviete vienmēr par savu Vīru domā un Dievu. Tīrus darbus dara un dzied, staigā, daudz elpo tīru gaisu, kustas maigi, bet dziļi. Mūziku klausās maigu un melodisku, bet ar mēru – vairāk klusumā mīt starp ziediem un kokiem (dzīvnieku tuvums nav vēlams) svešu cilvēku vairās un svešas balsis nedzird. Sieviete ārpus mājas nakšņot nedrīkst un, bērnu gaidot, jo sevišķi.  Daudz skaistās grāmatās, dzejā, gleznās, mākslās, smalkos darbos un pārdomās gremdējas par dzīvi, Dzīvību un tās jēgu.

            Patiesībā jau ar pirmajām dienām viņa savu bērniņu audzina Garā lielu. Tēvs bērnam Garu dod, tik augstu, cik pats aizsniegties var un raksturu turklāt, bet Māte dvēseli veido un miesu, tāpēc šī Gara dzīvi nosaka un tā ceļu par varoni vai ļaundari lielu ar Tēva raksturu dotu. Māte izveido bērna dvēseli, tāpēc viņai pār to vienmēr ir lielāka vara, kā Tēvam. Ar to, ko Viņa, bērnu gaidīdama, par labu uzskata, lieto un tur, viņa to pašu bērnam jau iemāca kā attieksmi pret šīm lietām un parādībām. Ja viņai patīk strādāt un domāt, jautrai un labestīgai būt – bērniņš to arī par labu uzskatīs.

Trešo daļu no personības dod vidē iestrādāts kultūras mantojums, trešo vecāki ar savstarpējām attiecībām ieņemšanas un gaidīšanas laikā, trešo viņš pats sev līdzi nes. Tāpēc – kā Māte pasauli uzlūkos viņu nesot, tā arī viņš to uzlūkos. Viņai vienmēr jābūt ir mierīgai un mājās jāuzturas (Sievietes darbi ir Mājās), ārpus mājas iziet tikai nepieciešamības gadījumā, bet svešiem nedrīkst ļaut sev pieskarties nekā! Ne ar skatienu, ne vārdu, ne roku, ne medicīnisku procedūru. Mediķi izdomājuši dažādas ziņkārību apmierinošas analīzes un procedūras, bet tieši ar tām var  un ievazā nevēlamas ietekmes.

Ar varu nav jātur tas, kurš te negrib būt, bet ir jāpieņem tāds, kādu Jūs varat to dabūt, ja varat, bet ja ne – jāpieņem arī tas. Dabai acīs nav jāspļauj, tas citiem un pašam vēlāk smagi atpakaļ krīt. Arī komplikācijām ir savi cēloņi liktenī vai Dvēselē un tie ir jāpieņem bez mākslīgu procedūru pielietošanas. Medicīna pašlaik izrīkojas ar Sievieti kā ar dzemdējamo aparātu, nerēķinoties ar Mātes un bērna dvēseli un  Noslēpumu Lielo, ko viņi tikai vērot drīkst, cik Mātes kautrums un trauslums nav pāriets. Tāda lieta kā ultrasonogrāfija ir kategoriski nepieļaujama procedūra, kura traumē bērna astrālo ķermeni tad, kad viņš ir sevišķi jūtīgs uz skaņu. Pat skaļā balsī pie Mātes runāt nedrīkst un nekas disharmoniski šķindēt vai grabēt.

Grāmatnīcu un māju grāmatu plaukti ir pilni ar brošūrām un pamācībām čakru krāsās, nozīmēs un tīrīšanās vai to paātrinātās attīstībās, atvēršanās, tāpat kā dažādās “zinībās” par apziņas paplašināšanu, ieslēgšanos kosmiskās saitēs un kontaktos. Ir bijušas Kastaņedas, Koeljo, Lazareva, Grobovoja, Vereščagina, Lulles un citu ēras. Ir bijušas grāmatas, kuru lappusēs rakstītajam Jūs esat ticējuši un pieņēmuši to par patiesību un pat mēģinājuši to pielietot savā dzīvē. Jūs esat mainījuši savu apziņu pēc tām receptēm un metodikām, kādas ir piedāvājuši un turpina piedāvāt šie un citi šarlatāni, izmantojot Jūsu lētticību un ziņkāri savus materiālo interešu apmierināšanai.

Tāpat citos vai blakus plauktos ir diplomēto “psihologu” pētījumi un izteikumi darbā ar hiperaktīvajiem un uzmanības deficīta sindroma skartajiem bērniem. Turpat ir suminājumi un ieteikumi “indigo bērniem” vai metodikas ģēniju audzināšanai, paātrinātai attīstībai, kuras Jūs kāri tverat un pielietojat cerībā iegūt labāku atsauksmi par savu bērnu vai viņam pieejamo nākotni. Jūs apmeklējat visādus kursus, seminārus un treniņus, Jūs kāri tverat informāciju paātrinātajos kursos un vieslektoru vai slavenu skolotāju mācekļu lekcijās. Jūs staigājat uz Ci-gunu un Reiki. Jūs apmeklējat baznīcas, zīlniekus, rokkoncertus un naktsklubus. Jūs “Garīgi attīstāties” un taisāt karjeru – “iekļaujaties modernajā pasaulē”.

Jūs negribat saprast vienkāršas lietas – ir tie, kuri iespējas dod un tie, kas tās atņem. Ir Zivis un Makšķernieki, un kamēr Jūs neprotat pirmos no otrajiem atšķirt, kamēr nezināt likumus, kuri šo pasauli uztur, nav gudri skriet pakaļ visam, ko piedāvā ceļojošs aptieķnieks kā brīnumzāles vai papardes ziedu.

Ir ļoti šaura saskaņas zona, kurā Jūs esat ar savu laiku un vidi, bet ir milzīgs vilinājumu vilnis, kurš nes Jums nederīgo un kaitīgo, vilnis, kurš Jūs izrauj no saskaņas, maldina un bieži vien vairs nedod iespējas saskaņā atgriezties ne ar savu vietu dzīvē, ne ģimeni, ne vecākiem un bērniem. Starp atklātiem viltojumiem, murgiem un meliem ir daudz patiesu zināšanu fragmentu un Zināšanu. Kas ir derīgs vienā saskaņā esošiem, ir kaitīgs citas saskaņas iemītniekiem. Kas ir savlaicīgs un nepieciešams vienam pieredzes un zināšanu līmenim – speciālistiem viņu pētījumos, tas ir pāragrs un postošs to vēl nesasniegušiem vai garāmgājējiem. Ne visu, ko zemē atrod, vai pa gaisu lidojam noķer, var mutē bāzt, vai izmēģināt uz savas ādas.

Katra Cilvēka apziņa ir dažādu kolektīvo apziņu daļa un tas, ko Jūs ar savu apziņu darāt, atsaucas uz šīs kolektīvās apziņas stāvokli. Viens par visiem un visi par vienu. Vai tas Jums patīk vai ne, bet ārpus individuālās atbildības pastāv arī kolektīvā atbildība. Vai nu Cilvēki dzīvo un attīstās visi kopā, vai visi kopā iet bojā. Nebūs to, kuri izdzīvos uz citu bojāejas rēķina. Pazudinot kādu – pazudinat sevi. Sargājot un atbildīgi dzīvojot – sargājat un ļaujat tā dzīvot citiem. Visi vai neviens!

Tās vieglprātīgās aizraušanās, kurām ļaujaties kursos, mācībās, treniņos un meditācijās, pie “dziedniekiem” un “jogiem” ir cēloņi tām sekām, kuras parādās Jūsu nepiepildītajās dzīvēs, vietas zudumos un Jūsu bērnu ciešanās, psihes vājumā un maldos.

Ja kāds no “’čakru pārziņiem” nopietni savu jomu pārzinātu, tāds Jums teiktu – tas ir tas Stikla kalns, kura virsotnē – Sirdī Jums jāuzjāj. Tur Saulcerīte savu modinātāju Gaida. Pārējās čakras ir apziņas fokusa punkti noteiktām kvalitātēm makro vai mikro – kosmiskām aktivitātēm. Katras divas pārī ir svārsta galējie stāvokļi to veidotajām realitātēm, tādēļ, lai cik atšķirīgām pasaulēm piederīgas tās liktos, tomēr ir vienas realitātes polāras daļas, kas nosaka to lielo izpausmes līdzību.

Tā hiperaktivitāte un uzmanības deficīts ir viena svārsta – starp 6. un 2. čakru (“vitalitāti” un “trešo aci”) veidota realitāte. Tāpēc tās bieži pārklājas vai pavada viena otru un ir viena un tā paša apziņas bojājuma – izlaidības un visatļautības sekas. Tās izlaidības, ko sauc par atvērtību, apziņas brīvību un emancipāciju, dzimumu lomu maiņu un brīvu dzīvesveidu – par katra brīvu izvēli attiecībā uz savu prātu, ķermeni, dzīvesveidu un “garīgo attīstību”. Tās izlaidības sekas, kuru sauc par pilsonisko sabiedrību mūsu apziņā, mēs redzam kā šo čakru bojājumus mūsu bērnos, bet pastāvot kolektīvajai apziņai, princips – nav manu vai Tavu bērnu – ir Mūsu Bērni, izpaužas tā, ka tie bojājumi, kuri radušies vienā ģimenē var neizpausties tās bērnos, bet (vai arī) citas – vājākas vai jūtīgākas ģimenes bērnos. Jūs esat Mātes tikai tāpēc, ka tādas esat visas kopā. Tas, kas Jums šo laimi atņem, ir Jūsu vienaldzība vienai pret otru, vienai pret otras dzīvi un viņas bērniem. Kropļojot sevi un savu apziņu, Jūs postāt visu dzimstošo bērnu apziņu un nākošo dzīvi, bet sargājot savu, sargājat visu Dabas Mātes Meitu – topošo māmiņu bērnu laimi un veselību.

            Tāpēc ir jāatceras divas pamatlietas.

1.      Ir jāļauj ritēt noslēpumā tītajam Dabas darbam.

2.      Šajā laikā Māte dzīvo bērnam.

     Noslēpumā – tas nenozīmē nezināmo, bet slēpto neaizskaramo, pār kuru Cilvēkam ar savu patikšanu nav varas. Ir jāļauj notikt tam, ko Dabas Māte labi pati prot, bez liekas uzmācības, ziņkāres un pa kājām maisīšanās. Bērns – tas nav brīvā brīdī lielveikalā no letes noņemams laika kavēklis vecumdienām, vai vīru piesienamais mietiņš. To, kurš jātur, labāk laist vaļā. Vīrs un Tēvs ir tas, kurš pats turas. Tāpat bērns nav tas, ar ko lielīties – nav pucējama lelle vai vērtības pierādījums.

            Bērns ir iespēja, bet ne obligāts pasākums. Tas vienmēr ir līgums starp Dabas Māti (Viņas un Debesu Tēva), Bērnu un to Māti, kurai ir ļauts šo bērnu pasaulē laist. Katrs savu daļu pilda tik, cik pārējie ar savu ir mierā. Bērna ieņemšana nav tas, kam jānotiek par katru cenu, vai katrai Sievietei, vai šajā laikā. Katrai savs liktenis, un tas ir jāpieņem. Garīgie, dvēseliskie un miesīgie bērni ne vienmēr ir savienojami, bet Dievs katram dod to, kam viņš visvairāk piemērots un derīgs.

            Ir Sievietes, kuras neprot Mātes būt. Tām ir jāmācās, citas bez skaudības jāvēro un jāgaida savs laiks – tas var nākt vēlāk, vai nenākt nemaz – katrai sava vaina jāizpērk tā, kā to taisnīgums prasa. Māte nav tas, kas bērnu kā miesu nēsā, bet tā, kas viņu kā Dvēseli un Garu audzina. Ne katrs Vīrietis vai Sieviete ir tā cienīgi vai spējīgi būt vecāki. Par vecākiem būt ir Gods un atbildība liela. Pienākumus uzņemas tas, kurš vēlas Bērnu pasaulē laist. Ne katram tos var uzticēt un ne katram to var ļaut. Bērni nedrīkst būt Garīgi, psihiski un intelektuāli slimiem, noziedzniekiem (viens no nāves soda iemesliem), netikliem, pār savām kaislībām valdīt nespējīgiem (atkarīgajiem), cietsirdīgiem un ar destruktīvu prāta ievirzi. Tāpat melno kultu un rituālu piekopējiem. Tiem, kuri izrāda atklātas dzīvnieciskuma pazīmes uzvedībā un interesēs, un tiem, kuru veselības stāvoklis neatbilst tam, lai dotu bērnam veselīgu ķermeni. Tas viss tika ņemts vērā Cilvēku iesvētot un vēlāk viņam Laulībā stājoties vai pirms bērna ieņemšanas, tam svētību dodot vai liedzot. Ļaudis netiek iesvētīti, svētību nesaņem un viņu skaits tiek periodiski samazināts. Ja ar to Cilvēki netiek galā, Dabas Māte sūta savus neredzamos darbiniekus un stihiskos spēkus, kuri viņu auglību ierobežo, atņem dzīvības spēkus vai fiziski iznīcina kataklizmās un epidēmijās. Tur, kur viņi iemācās tai pretoties, Viņa sūta lielākas, bet Debesu Tēvs tiem atņem prātu, iemidzina un neļauj pašu kļūdas, iznīcībā vedošas, redzēt vai paralizē rīcības spējas – katram pēc viņa vainas pakāpes un likteņa.

            Tiek domāts, ka visam, kas ieņemts ir jādzimst. Nebūt nē. Dabas Māte var kļūdas atrast vai bērns pārdomāt – sev labāku māti vai dzīvi atrast, tāpēc jau pēc dzimšanas vairs māti nemaina un pieņem visu par labu tā, tik un tad, kad viņa to dod. Var abi šo māti par nepiemērotu atzīt, vai Dabas Māte savu meitu no pilnīgi nepiemērotas Dvēseles pasargāt – nelaimi atvairīt.

            Arī Sievietei ir tiesības atteikties no bērna iznēsāšanas vai izvēlēties tam laiku, tik, cik viņa nepārkāpj tai noliktās normas. Tam ir jānotiek pirms ieņemšanas, ar vecāku abpusēju ziņu un tādā mērā, kā to nosaka Mātes brīvā griba un Dabiskā Kārtība. Noziegums ir kā Mātes gribas, tā Kārtības pārkāpums, par ko liktenī zīme tiek atstāta pārkāpējam, bet cietušajam atlīdzināts. Vīrieša un Sievietes attiecības nosaka likumi –

1.      Sievietei vienmēr ir taisnība (viņa labāk redz)

2.      Vienmēr izvēlas Sieviete.

3.      Vīrietis izsaka gatavību, Sieviete tuvības pakāpi katrā konkrētā gadījumā.

Tas, vai Sieviete ir  gatava ieņemt, viņai ir jāzina jau pirms tuvības brīža un no šīs zināšanas ir atkarīga tuvības pakāpe. Ja viņa nav gatava ieņemt, tad nekāda cita mākslīga bērna atgrūšana ar mehāniskiem vai ķīmiskiem līdzekļiem (vīra vājināšana) nav pieļaujama. Tā abu orgasma brīdī izmestā  enerģija, kura tālāk nedarbojas radoši bērna ķermenī un dvēselē, darbojas graujoši pie abu vecāku dvēselēm, ķermeņiem, dzīves un darba vides.

            Bērna atstumšana, baudas meklējumos kā vecāku prāta un Dvēseles dzīves ievirze paliek viņos vienmēr un pāriet uz bērna dvēseli kā viņa Dvēseles un Gara dzīves vājums, nespēja sevi realizēt, kūtrums, vājš prāts un slikta fiziska veselība, psihiskas slimības, zagšana un alkatība. Tāds vienmēr jūtas atstumts, nesaprasts, nevienam nevajadzīgs svešinieks, vai tāds, kurš nāk un ņem no plaukta nevienam nepiederošā noliktavā to, kas pašam labāk patīk. Patērētājs ar savām tieksmēm, nespējām un slimībām ir tipisks kontracepcijas upura paraugs. Liekas, ka vienīgais, ko viņš pats drīz pratīs bez citu norādījuma, ir šķirot atkritumus.

             Vienīgais likumīgais veids, kā neieņemt bērnu tai, kura tam nav gatava, ir atturība. Bērna ieņemšanai ir jābūt abpusēji gribētai. Sieviete nedrīkst izmantot savu skaistumu un mākas vīrieša valdzināšanai, piesaistīšanai vai viņa Dvēseles tieksmes. Vīrietis ir līdzvērtīgs Cilvēks un viņu nedrīkst izmantot kā līdzekli savam komfortam, iegribu apmierināšanai, laika kavēklim, rotaļām vai bērna iegūšanai. Sievietēm tieši šo pārkāpumu dēļ ir ginekoloģiskas saslimšanas, problēmas vēlākajā ģimenes dzīvē, neauglība nākošajās dzīvēs. Vīrietim ir jāzina tuvības raksturs, robežas un mērķi. Sieviete Vīrietim tādu nepārprotamu ziņu dod pirms tuvības, kaut gan, ja bērns ir abpusēji gaidīts un plānots, tad tas nav tā brīža jautājums.

            Zagts – Tēvam laupīts bērns ir bārenis uz mūžu. Svētība ir jāsaņem pirms laulībām no vecākiem, Dieva un sabiedrības. Svētība ir jāsaņem pirms bērna ieņemšanas no vecākiem un Dieva, un vienam no otra. Ieņemšanā ir jālūdz Dieva Svētība un jāsvēta vienam otru. Ieņemšanai ir jābūt visaizsargātākajai dzīves norisei, jo šajā brīdī var notikt vislielākā ienaidnieka ielaušanās. Visi ieņemtie bērni miesīgi ir vecāku bērni, bet ne visas šajos bērnos esošas Dvēseles ir šo vecāku bērnu Dvēseles.

            Ir maģijas formas, kurās savtīgiem mērķiem izmanto kā seksuālās attiecības (ne vienmēr dzimumaktu), tā bērna ieņemšanu un vēlāko grūtniecību. Pie pirmās pieder visas homoseksualitātes izpausmes, pat ja tas ir neapzināti, valdzināšana (koķetērija un dzimumiezīmju demonstrēšana, seksuāli žesti un signāli) un vampīrisms – ķermeņa formu demonstrēšana pieguļošā apģērbā un ķermeņa daļu, izņemot sejas, publiska atkailināšana, matu atbrīvošana Sievietei nelaulāta Vīrieša klātbūtnē, savu smaržu izplatīšana telpā, kurā ir sveši Vīrieši.

            Iesmaržojas, atbrīvojas un top redzama Sieviete tikai savam Vīram. Sieviete ir magnētiska. Viņa pievelk Vīrieti – grib to vai ne, viņš grib to vai ne, un ja Sieviete Vīrieti pievelk, bet nesniedz tik pat tam no savas sievišķības – nav viņa Sieva, tad Sieviete izvelk no Vīrieša viņa vīrišķību – tāda Sieviete viņu vampirizē. Par to vēlāk dārgi jāmaksā ar savas Dvēseles piesārņošanu, slimībām un sievišķības zaudēšanu. Alkoholisms un prostatīts vīriešiem ir neekvivalento apmaiņu rezultāts, pie kā vainojamas Sievietes. Kā sekas viņas saņem klimaksu, cistītus, miomas un to pašu alkoholismu, kā arī mastītus un krūšu vēzi. Jāsaka gan, ka tas pats notiek arī tad, ja Vīrietis Sievieti vai tie viens otru uzlūko tikai par fiziska seksuālā apmierinājuma objektu.

            Ieņemšanas brīdi var izmantot kā vecāku enerģētiskai aplaupīšanai, tā enerģētiskiem sūtījumiem (visi ar kontracepciju saistītie tuvības brīži ir tādi sūtījumi, kurus melnās hierarhijas var pārtvert un izmantot savā labā – pasaules graušanai un savu procesu virzībai. Matrikss nav nemaz tik tālu no īstenības. Tāpēc jau seksualitāte tiek nesamērīgi uzbudināta) vai arī vecāku radīto ķermeņu pārņemšanai un melno būtņu vai transformāciju neizgājušo burvju, raganu un noziedzinieku jaunajiem ķermeņiem. Nav jēgas nāves sodam, ja turpat tuvējā „disenē” vai „tusiņā” tiek pie jaunas miesas, nezaudējot veco apziņu un personību.

            Daudzas „iepriekšējo, neseno dzīvju atmiņas” – (arī hipnozē) ir tieši šie gadījumi. Ir daudzas noziedzīgas tautas un senas rases, kurās šo maģiju labi pārzina un izmanto „ceļošanai” uz turieni, kur dzīves apstākļi ir labāki, tāpēc tur izplata savu ideoloģiju, kultus, rituālus, maģijas un prakses („meditācijas”), kas to atvieglo, vai arī sagrauj noskatīto upuru tautu pašapziņu, tikumību, ētiku, ideālus un dzīves veidu, kurš traucē šos „ceļojumus”.

            Te lielu lomu spēlē arī nepieļaujami – noziedzīgi organizētā asins pārliešanas prakse, orgānu pārstādīšana, gēnu inženierija un attāli audzētas pārtikas tirgošana un lietošana. Asinis drīkst pārliet izņēmuma gadījumos un tikai vienas ģimenes robežās  no vecākiem uz bērniem un starp māsām, brāļiem, vīru un sievu. Asins pārliešana no bērna uz vecāku ir vampīrisms un smagi piemeklē tādus vecākus (arī ar neauglību). Tas pats sakāms par kosmētikā izmantojamajām placentām, abortu augļu daļām un asinīm. Nāve ir dzīves sastāvdaļa un vārti uz labāku dzīvi, kurus vardarbīgi ar „medicīniskām” metodēm aizvērt nedrīkst. Nevienu nedrīkst turēt šeit ilgāk, kā viņš te ir. Tāpat kā katrs izvēlas savu ceļu (vecākus) te ienākot, tāpat katram ir savs mājupceļš un tā pieturas vai atspēriena punkti, kuri ir tad, kad tie ir.

Tāpat kā Nāvi nedrīkst attālināt, tāpat to nedrīkst steidzināt. Cena, kuru Cilvēks par Nāvi maksā, ir viņa dzimšanas līguma daļa un izriet no viņam nemaināmā likteņa. Tas, kas nav samaksāts tagad, smagāk būs jāmaksā nākotnē. Izdabāšana Cilvēka miesai vājuma brīdī ir lielākā cietsirdība. Vienīgā pieļaujamā dzīves ilguma pagarināšana ir veselīgs dzīves veids Dabas Likumu un Dabiskās Kārtības ietvaros.

            Stāstos par stārķi un bērna atrašanu kāpostos ir atskaņas no filoSofiskajām doktrīnām un norāde uz ļaužu  piekopto „augļu” maģiju. Stārķis – svētelis tāds ir nevis tāpēc, ka šim putnam piemistu kādas izcilas īpašības (drīzāk otrādi), bet tas ar sava apspalvojuma krāsu ir simbols tai Debesu kārtībai, kura parādās arī Masonu Goda zāles melnbalti rūtotajā – šaha galdiņa – grīdā. Tas, ko spēlē kā šahu, cirku un citas galda spēles, ir aizmirstu rituālu, iesvētīšanu un garīgu prakšu daļas, tāpat kā TARO (TORA). Viss, kas notiek uz Zemes, ir Debesu ēnas, tāpēc te nebija un nedrīkst būt nekā, kas nekalpo Debesīm vai nav ar tām saistīts.

            Tas, ko tagad poetizē folkloristi, „zintnieki” un citādi rituālisti, kā auglības rituālus, ir atliekas no kādreiz te un pašlaik vēl citur slepeni piekoptās auglības maģijas, kura nav vērsta uz Zemes auglības nesavtīgu veicināšanu – Dabas Mātei tas nav vajadzīgs – tā dod visu un visur tik, cik spēj tai uzticīgs un pateicīgs Cilvēks – tās noliktajā kārtībā saņemt. Šī maģija ir rituāli un rīki, ar kuru palīdzību iejaukties, regulēt un izmantot Dabas radušos spēkus, auglības procesus un augļus savtīgos nolūkos vai citu maģiju realizācijā kā līdzekli. Šo rituālu dalībnieki neveicina dabiskos procesus, bet, iesaistoties to plūsmās, ņem no tām to enerģiju, kuru ir lieguši sev, pārkāpjot Dabiskās Kārtības normas. Cilvēki to nekad nedarīja, bet ļaudis praktizē vienmēr un visur, kur vien ir tādas iespējas un zināšanas.

            Tas, ko Dabas Māte un Debesu Tēvs no Cilvēka sagaida, viņam savas dāvanas dodot, ir uzticība un pateicība, ar kādu viņš saņem to, tik daudz, tad un tā, kā tas viņam tiek dots. Viņš var būt pateicīgs un šo pateicību izteikt ar dziesmu, deju, vai savu roku, prāta un Gara darba labāko paraugu, kurš tālāk Cilvēkiem kalpo. Ar savu dzīvi, kuru viņam dotajos likumos vada. Ar Mīlestības iemiesošanu – Kultūru un tās kopšanu – izsmalcināšanu.

            Sievietei un Mātei ir jābūt ļoti uzmanīgai, lai nepieļautu maģijas rituālu, darbību, uz to noskaņotu Cilvēku vai situāciju klātbūtni, jo viņas stāvokli var izmantot kā viņas apkārtnē esošās divkājainās, četrkājainās, tā arī bezmiesīgās būtnes un spēki. Ar sevišķu piesardzību jāizturas pret uzaicinājumiem piedalīties „Māmiņu skolās”, kursos un „nometnēs”. Bieži vien to organizatori ir profesionāli magi vai to palīgi.

            Bērni “nāk no kāpostiem” tādēļ, ka kāposti ir „Mēness” augi un galviņa veidojas atbilstoši bērna augšanai – kārtu pa kārtai no ārējās retinātās astrālās un rupjās matērijas atomiem. Mēness atbild par materiālajām un astrālājām formām – tā ir Mēness hierarhijas gaišā daļa – labais darbs, bet ir arī tumšā daļa un tumšie darbi. Ir divas hierarhijas – Saules un Mēness, kurās iekļaujas Cilvēks. Ja Māte neuzmanīgi iejaucas Dabas Mātes darbā, viņa riskē neapzināti un nejauši vai ar rituālu palīdzību piesaistīt magu, maģisku spēku uzmanību, kļūt par to upuri, vai magu, un sākt spēkus vadīt pēc sava prāta (melnā maģija) tā iekļauties Mēness hierarhijas tumšajā daļā tad, kad Mātes miesās jau strādā Gaišā. Pats bērna tapšanas process ir visnopietnākais – materializācijas maģiskais akts. Ja Māte ir neuzmanīga, tad viņas Saules bērns var kļūt par Mēness hierarhijā notvertu vergu, kuru Mēness hierarhija izmanto Saules hierarhijas enerģijas iegūšanai – vampirizēšanai.   Nav briesmīgāku moku kā Saules hierarhijas Cilvēkam nonākt Mēness hierarhijas veidotā dvēselē! Tik pat bīstami ir Mātei pieļaut sava bērna nomaiņu ar Mēness hierarhijas būtnes vai kalpotāja „dzeguzēnu”, kas beidzas ar bērna Dvēseles izstumšanu vai apsēstību.

            Bērnu Nesošā ir Debesu Vārti. Debesu un smalkās pasaules, tur mītošo būtņu tuvums te ir sevišķs un viegli pieejams. To izmanto, lai caur grūtnieci tiem piekļūtu vai tos izsauktu, lai ar tiem kontaktētos un zīlētu. Tuvajos austrumos mūsu ēras sākumā plaši uzplauka sātanisms ar šo novirzienu. Tika veidoti terafimi un orākuli – Cilvēku veidoli, skulptūras, ciļņi, freskas, medaljoni, gredzeni – maskas un sejas ar atvērtu muti vai izbāztu mēli. Pie šīm formām ar maģisku rituālu palīdzību tika piesaistītas Cilvēku, bieži vien jaundzimušu, speciāli tam dzemdētu vai nolaupītu bērnu Dvēseles. Sienās vai māla figūrās tika iemūrēti ķermeņi vēl dzīvi esot. Šos terafimus un orākulus izmantoja zīlēšanai, jautājumu uzdošanai par smalkās pasaules dzīvi, laika kavēklim vai cilvēku izspiegošanai.

            Tā bija nekromantijas daļa, izmantot to, kurš ir ne dzīvs, ne nedzīvs, kurš ir gan te, gan tur. Islāms kā šī sātanisma apkarotājs un Eiropas sargs pret to tika ieviests ar pravieša Muhameda pūlēm. Eiropas tautas ir lielu pateicību parādā tiem, kuri ar saviem augumiem un Garīgo spēku nostājās pret to sātanismu, kurš ikdienas dzīves normas kārtā izplatījās tuvajos austrumos kā nekromantija, bet Eiropā sākumā kā indulgenču un “svēto relikviju” tirdzniecība, bet vēlāk arī Cilvēku upurēšanas prakse aiz “svētās inkvizīcijas” maskas un ciešanu poetizēšana “svēto” dzīves aprakstos. Vēl līdz šai dienai velkas tā aste, kuru sauc par grēksūdzi – negatīvo iespaidu un fantāziju uzkurināšana un nostiprināšana, saistot ar citu rituālu darbību – mehānisku “lūgšanu” atkārtošanu, un pamudināšanu (atlaišanu) jauniem grēkiem. Modernajā pasaulē šī psiholoģiskā apstrāde pieņēmusi šausmu un vardarbību ainu veidu filmās un videospēlēs ar “psihologu” komentāriem par slēpto agresīvo tieksmju izdzīvošanas un tādā veidā neitralizācijas veselīgumu. To pašu funkciju nes kriminālromāni un filmas. Tam visam ir viens vārds sātanisma praksē – kārdinājuma uzturēšana, aiz kura ir elles vārti – moku un ciešanu baudīšana, Cilvēka un viņa tēla upurēšana šai baudīšanai.  Islams nevēršas pret mākslu, bet ir saglabājis tradīciju nepieļaut Cilvēka tēla sātanisku veidošanu vai lietošanu.

Tie, kuri saka, ka dvēseli nevar piesaistīt attēlam, formai vai ķermenim vienkārši par to nekā nezina (Kā tad bērni savas Dvēseles savos ķermeņos ienes?) Tiem der pajautāt :

-         vai viņi šo jautājumu ir studējuši, apguvuši un praktizējuši,

-         vai šo studiju un prakses rezultātā viņi ir pārliecinājušies par tā neiespējamību teorijā un praksē.

Ja ne – tad tās ir tukšas pļāpas vai miglas pūšana acīs, jo tie, kas to darīja toreiz, tiecas darīt to tagad. Tie, kas to piekopa, maksā ar neauglību, ginekoloģiskām, psihiskām, fiziskām slimībām, kurās viņus steidz apkalpot pakalpīgā „medicīna”, kura bieži vien ar „saviem sasniegumiem” pati izpilda maģisku procedūru daļas un funkcijas. Tie, kurus apkaroja Islams, tagad apkaro Islamu. Bet tie, kurus sargāja Islams, tagad atbild ar nepateicību un karikatūrām, tā pierādot savu dvēseļu tukšumu un niecību.

 

            Visas dzīvības formas ir savstarpēji saistītas Vienotajā Realitātē un pakļautas vieniem uzbūves, mainības un attīstības likumiem, sākot no Zvaigznēm un beidzot ar kalnu iežiem dziļi zemē zem mūsu kājām. Biosfēra, kādu to pazīst mūsdienu Cilvēks, aizņem plānu kārtiņu – nemanāmu plēvīti ap kādu puteklīti Bezrobežīgā Visumā, kur tas viļņojas līdz ar neskaitāmiem citiem tādiem pašiem dzīvības apņemtiem un dzīviem puteklīšiem – Planētām un Zvaigžņu Sistēmām. Biosfēra, atrodoties starp smalko un inerto matēriju (snaudošo, bet ne nedzīvo), atrodas nepārtrauktā ietekmju mainībā ar matērijas, informācijas un enerģiju formām, kas to apņem.

            Katra skaņa, gaismas intensitāte un krāsa, katra smarža un pieskāriens, temperatūras vai domas un emociju maiņa maina to kas to jūt, viņa uzvedību, lēmumus, pārtrauc vai mudina darbības.

            Iepriekšējās rases – Atlantu Sievietes to labi zināja, tāpat kā citas maģiskās izdarības, ar kuru palīdzību ietekmēt savu bērnu izskatu un Dvēseles spēkus. Šīs zināšanas un prakses, sākušās kā mērķtiecīga darbība savu bērnu pilnvērtības nodrošināšanai, Sievietēm grimstot egocentrismā un savstarpējā sacensībā, pārauga – izvirta par īpašu pašapliecināšanās formu, kurā Sievietes viena otrai demonstrēja dzimušos bērnus kā savu prasmju pierādījumus. Bērns kļuva par meistara izstrādājumu un greznumlietiņu – tādu pašu, kā Vīrietis, kurš bija šī bērna Tēvs.

Sievietes izmantoja krāsu, skaņu, pieskārienus, temperatūras maiņas un fiziskus vingrojumus, domu un balss komandas noteiktu ķermeņa formu un apziņas stāvokļu kodēšanai savos bērnos. Ar to viņas zaudēja vadošo lomu pasaulē, spējas regulēt bērna dzimumu un īpatnības, bet ieguva atkarību no Vīrieša un vēsturiskās situācijas, kurā atradās, un vēl sliktāk – viņām tas sāka patikt un pat likties esam normāli. Sieviete no vēstures veidotājas un Evolūcijas virzītājas pārvērtās par rotaļlietu un to, kura ir atkarīga no saviem bērniem vecumdienās un vīra visu mūžu, vai arī, mēģinot no šī stāvokļa izlauzties „brīvībā”, nolemta Cilvēciskai vientulībai.

            Ir pat sliktāk – tā manipulējot ar saviem bērniem, ir izveidota sevišķa bērnu jūtība uz dažādām ietekmēm, caur kurām tas, kam bija jādzird un jāklausa tikai savas Mātes Balsi, tagad ir pieejams katram, kurš to vēlas, ja zina, kādas ietekmes un kā izmantot. Ar to izskaidrojama bērnu sevišķā ietekmējamība un atvērtība šīm ietekmēm. Sievietes ir zaudējušas Mātes tiesības pār saviem bērniem (to, ka tikai Mātei ir ietekme uz saviem bērniem) un tā lemtas izrietošajām sekām – katrs, kurš to vēlas, var aizvest viņas bērnu savā varā.

Reklāmas, skaņas, teksti un vienaudži, iela vai mērķtiecīgi nelieši audzina savā garā to, kuram bija jābūt Mātes Balss aizsardzībā un vadībā. Ir jābūt sevišķi uzmanīgām, saņemot padomus par bērna “pirmsdzemdību audzināšanas” metodēm, dziesmiņām, vārdiņiem u.t.t.. Senā maģija nav izzudusi, tā ir tikai izšķīdusi un iesūkusies ikdienā, bet vienmēr paceļ savu čūskas galvu tur, kur to modina kāds mags, „jauna” raganiņa vai naudas smaka kursos un “skoliņās”, krīzes centros – visur, kur Debesu Tuvums, kā medus pievelk mušas un zirnekļus no viņu alām.

            Debesu tuvums nāk ar savu Svētību un harmoniju – veselību, skaistumu un jaunību (Debesu cilvēkam ir 22 gadi), kas apņem katru, kurš tām tuvojas tādā mērā, cik tas notiek Dabiskajā Kārtībā. Sieviete, būdama Debesu Vārti – un viņas klēpis – Svētumu Svētums, ir pirmie un tiešākie šīs Svētības saņēmēji. Tādēļ bērna iznēsāšana Sievietē atjauno viņas ķermeni, dvēseli un prātu, pilnveido to un ienes veselību tur, kur tā ir zaudēta. Sieviete uzplaukst ar katru pasaulē laisto bērnu un atgūst zaudēto jaunību, bet iegūst Debesu apgarotību un Gara spēku, līdz savā pusmūžā ir Sieva – Daiļa, Karaliska būtne, pārpasaulīgām spējām apveltīta un visu mīlēta, bet vēlāk – Māte, Priesteriene savā templī – savus bērnus un bērnu bērnus svētījoša. Neviens par Debesīm nezina vairāk kā tāda – Lielā Māte, kura izvada savus bērnus Debesu Ceļu meklēt.

Tā tas bija līdz tam laikam, kad Sievietes, sākušas ar bērniem, grūtniecību un savu seksualitāti manipulēt, nenonāca līdz fiziskās baudas izmantošanai vīriešu atkarības uzturēšanā, ar to saistītajām kontracepcijas (Sievietes to pieprata vienmēr, tikai izmantoja citas – psihiskas, fiziskas, ķīmiskas un ritmoloģiskas metodes), zīdaiņu ķermeņu un grūtniecības procesa ļaunprātīgai – savtīgai, pat tikai kosmētiskai un politiskai izmatošanai. Tā Sievietes nonāca tagadējā stāvoklī, kas nevairo viņu jaunību, retajai atnes veselīguma pieaugumu, bet daudzām depresijas, ķermeņa pārslodzes, dzemdību sāpes un to nedabisku smagumu, jo principā tam bija jābūt (tas bija) nesāpīgam un prieka pilnam pacilājošam notikumam. Tagad dzemdību prieks un ar to saistītie svētki ir tikai vāja atblāzma no iespējamā un kādreiz bijušā, un arī tad Mātes instinkta spēks ir nolikts atkarībā no dzemdību sāpēm.

Mūsdienās bērna svētīgo klātbūtni – kā dabisko dopingu izmanto sportā bet dzemdību radītās fizioloģiskās izmaiņas – vokālājā praksē. Tāpat tiek veicināti aborti, ar nolūku savākt to produktus, lai tālāk izmantotu kosmētisko produktu izgatavošanai. Tas pats bieži notiek ar placentām un „laimes krekliņiem” – jaundzimušo apvalkiem, kurus kā likums, ja tādi ir – mātēm neatdod.

Mūsdienu pabalstu un “vientuļo māšu” atbalsta sistēma veicina Sieviešu bezatbildību bērnu radīšanā, vēl vairāk – tā rada apstākļus, kad bērns kļūst par ienākumu un atvieglojumu avotu, nemaz nerunājot par bērnu dzemdēšanu pārdošanai – surogātmātēm. Pabalsti būtu jāmaksā tikai tām ģimenēm, kuras veic patiesu, kontrolētu bērnu audzināšanu, bet šķiršanās gadījumā abiem bijušajiem laulātajiem būtu jāmaksā ievērojams nodoklis visa mūža garumā, tāpat, kā tiem, kuri veido ārpuslaulību kopdzīves vai pārkāpj laulību tikumības normas pirms tās vai tās laikā. Tikumības policijai, kā noziegumu profilaksei, būtu jābūt policijas darba pamatā, un jānodarbojas ne tikai ar prostitūcijas, pornogrāfijas un perversiju apkarošanu, bet arī ģimeņu sargāšanu pret tiem, kuri(as) tās grauj, ideoloģiskos, ekonomiskos nolūkos vai piedzīvojumu meklējumos. Uz cita nelaimes būvēt savu laimi ir augstākā mērā noziedzīgi un sabiedrībai tas ir jāatzīst un pret to jāvēršas ar likuma bardzību. Kamēr turpināsies aborti, grūtniecības izmantošana līdzcilvēku ietekmēšanai vai citiem mērķiem, tikām Sievietes neatgūs Debesu Vārtu Svētību.

            Ļaunprātīgi izmantojot savu varu pār Vīrieti, Sieviete zaudēja Dabiskās Kārtības ritmu, to, kas līgavai pieveda Viņas Vienīgo un Viņa Bērnus. Tā vietā viņa sevi ieveda haotisku cēloņu un seku attiecību mežā, kurā kļuva aizvien grūtāk satikt to, kuru gaida Sirds, bet satikušai, viņu mīlēt Tīrai un bez aizspriedumiem, bez greizā spoguļa lauskas acī – kas visu rāda svešu un neīstu. Tas princesei liek būt par vardi, bet princim par kvazimodo, turpretī nelieti un paklīdeni zīmē neatvairāmi pievilcīgu, klaidoni par kaimiņu labāku. Bet, īsto satiekot, haoss starp abiem mūžameža sienu noliek vai okeānu, vecumu vai slimību, vai tādu dzīves veida zīmogu, kurš viņus šķir vairāk kā visi citi kopā ņemti. Kad redzi, pieskarties vari, bet kopā būt – nē.

            Haotisko saišu radīšana noveda gan pie grūtniecības toksikozēm dažādās formās, gan pie bērnu veselības, Dvēseles un Gara spēku vājuma. Ar katru paaudzi dzima mazāk izcili un mazāk izcilu Cilvēku kopumā, līdz sākās deģeneratīvas izmaiņas un nekontrolēta ļaužu savairošanās, līdz kādā brīdī Cilvēki sāka stāties kopdzīvē ar ļaudīm (Ģimeni veidot tur nevar – starp tiem nenotiek Laulības process). No šī brīža kļuva apdraudēta Cilvēku dzīve uz zemes, jo iemiesoties Cilvēks var tikai tad, ja abi viņa vecāki ir Cilvēki, bet izpaust savus talantus tad, ja vecāki veido harmonisku Ģimeni. Grūtniecības toksikozēm, protams, var atrast dažādu bioķīmisku un fizioloģisku cēloņu materiālās formas, bet visu to rašanās cēlonis ir kopdzīves, kopdzīves ar ļaudīm vai enerģiju neatbilstības, disharmonijas ieņemšanas psihodinamikā, kam kā likums seko ienaidnieku iebrukums Mātes ķērmenī vai zema Gara klātbūtne – Mātes organismam svešas, disharmoniskas Dvēseles klātbūtne un tās ķīmisma ietekme uz Māti.

 

W

            Ir vēl kāds katra apziņas dzīlēs esošs ienaidnieks un liktenis svešs, kurš varēja arī neskart un izplēnēt – atgriezties pie sava cēloņa un sūtītāja. Šis apziņas dzīlēs esošais ienaidnieks ir katra paša atavismi un iepriekšējo seno dzīvju tumšie uzkrājumi, kuriem aizmigušiem un izkaltušiem ir jāiziet no aktīvās apziņas daļas tālākai pārstrādei. Tāpat tur ir daudzas garām ejot iemestās domas, kuras tur kā sveši sapņi pusnomodā mīt un gaida brīdi, līdz kāds tos izsapņos, vai piešķirs tiem spēku, tos par īstiem uzskatot, vai ar tiem cīņā stājoties.

            Kā noziedzīgas kājnieku mīnas ir melno izmētātās teorijas par “zemo instinktu izdzīvošanu” rotaļās, spēlēs, filmās, „mākslā” un grāmatās, kuras it kā Cilvēku no visa tā sliktā un noziedzīgā atbrīvojot. Tāpat darbojas aicinājumi nodoties fantāzijām un eksperimentiem cilvēcisko attiecību un seksa jomā.

            Ar šādu “izdzīvošanu” un fantazēšanu atavismi un „atdotie parādi” mostas, uzsūc dzīvības spēkus un tiecas dzīvot, kļūstot par realizējamiem uzvedības modeļiem. Pat ja Jūs tam neļaujaties, tāds pagātnes mironis kāri tver visu, kas ir tam saderīgs un savāc ap sevi drazu kaudzi, kādu vējš pa dvēseļu telpu nēsā. Un, ja vēl kādreiz kāds “eksperiments” pieļauts vai baudkārē solis sānis, tad Dvēseles vibrācijas neizbēgami krītas, un caur tādiem atvērtiem vārtiem tur daudz sveša un naidīga nonāk.

            Ir tas, ko Cilvēks „tikai iedomājies”, ko viņš nekad nedarīs, bet tas tieksies būt dzīvs un darboties – ja ne caur šo Cilvēku, tad caur viņa Dvēseles bērnu (saindējot citas) vai caur viņa bērna dvēseli, kurā tas iekļausies kā Dvēseles organiska sastāvdaļa un viņa dzīves virzītājs. Tad tas realizēsies bērna dzīvē. Ja vecāki ieņemšanas brīdī ir neuzmanīgi, nesaskaņoti, neaizsargāti – bez visām iepriekš uzskaitītajām svētībām un lūgšanām, bez Īstas Savstarpējas Mīlestības, ja pavīd savtība, tad ir ļoti liela iespēja, ka pasaulē nāks bērna dvēselē iesiets akmens – tas, kam tur nebija jābūt, bet kas ir atdzīvojies, pieklīdis vai neuzmanīgi pieņemts un tagad, kā dzeguze no ligzdas paša bērnu izgrūdīs, aizlidos un vecākus pie tukšas ligzdas atstās bez viņu bērniem un turpinājuma.

Tas ir iemesls daudzu slavenu dzimtu bēdīgam galam un pagrimumam bērnos dzērājos ar mantojuma un kultūras uzkrājuma izputināšanu. Tāpēc daudzi ir tik atsaucīgi pavedināšanai un izrāda „dīvainu” Cilvēciskas „imunitātes” un veselā saprāta trūkumu tur, kur liekas, tas būtu ar Mātes pienu iezīsts. Tāpēc daudzi vecāki neprot labu no slikta atšķirt, nevar savu gribu bērnu audzināšanā ielikt un ļaujas aizskalojošajai straumei – „tagad tā dara ...”. Tikai tīra Dvēsele var no šīs straumes izkāpt un savus bērnus pie sevis noturēt.

            Labais un Īstais ir, vienmēr ir bijis un paliek turpat, kur vienmēr – Cilvēkā, Ģimenē, Mājā, Tīrībā, Kārtībā, Tikumībā, Mīlestībā, Kultūrā un Radītājā – tajā kārtībā, kurā Cilvēks, veidojot Ģimeni, kļūst par Radītāja sūtni uz zemes un šeit Dzīvo Viņa Valstībā – Viņa Likumu Pasaulē, atmetot kārdinājumu, melus un meļus viņu pasaulei un spēkiem, kam tie kalpo.

 

W

            Laikā, līdz iepukstas bērna Sirds, viņš ir tikai Mātes ķermeņa individualizēta anatomiska daļa, viņas astrālā un ēteriskā ķermeņa – substances gabals, ar kuru strādā tās smalkās pasaules būtnes, kurām tas ir uzlikts par pienākumu. Māte ziedo sava smalkā ķermeņa vielu kā materiālu un savu ķermeni kā darbnīcu viņu darbam. Šīs būtnes veido viņa ķermeni no tām vielām, kādas piegādā Māte, tāpēc – ko Māte apēdīs, to arī šīs būtnes iebūvēs. Kaut arī Sirdsdarbība iezīmē noteiktu enerģētisku individualizēšanos, tā tomēr par atsevišķu dzīvību vēl nav uzskatāma. Tas ir pirmais no 7 centriem, caur kuriem Dzīvība bērnā ienāk un tajā mitinās, ja tāda ir Viņas Griba.

            Dzīvība ķermeni pārņem pakāpeniski ar katru nākošo centru un tā pamošanos, tāpat kā Dvēsele un vēlāk Cilvēks, kad tam pienāk laiks, ja Dvēsele ir pienācīgu Namu tam sagatavojusi. Visu šo tapšanu Cilvēks vēro no pienācīga attāluma, un, ja materiāls, “darbnīca”, un tās atrašanās vieta vai ar to saistītie apstākļi – Laiks un no tā izrietošā likteņa daļa Cilvēku neapmierina – viņš var nepieņemt iesākto un no tā atteikties. Viņam ir tādas tiesības.

            Ja Cilvēks nepieņem Laiku – vecāku sniegto likteņa daļu un iespējas, vai materiālu “darbnīcā”, vai “darbnīcu” un ar to saistīto dzimtu un sabiedriskās attiecības, tad notiek spontānais aborts līdz 3 mēnešu vecumam. Ja pāriets šis slieksnis, bet Cilvēkam kaut kas nepatīk materiālā, “darbnīcā”, Ģimenē vai mājā, kurā jādzimst – tad Cilvēks atsakās no negatavā ķermeņa, kas nevar pilnvērtīgi eksistēt bez pēdējā centra ieslēgšanās un notiek priekšlaicīgās dzemdības. Cilvēks un “darbnīca”, vienojoties ar Dzīvību, atbrīvojas no brāķa vai atstumtā ķermeņa. Ja Cilvēkam nepatīk Māja, vecāki un viņu attiecības, tie piesārņo viņa dvēseli un ķermeni – pārkāpj ar to saistīto Dabisko Kārtību, bērns var mirt līdz 1 gada vecumam.

            Visas „medicīniskās” manipulācijas, lai ierobežotu Dzīvības un Cilvēka tiesības nepieņemt ķermeni vai aiziet no tā līdz gada vecumam, ir ļaunprātīga iejaukšanās ar smagām sekām, kuras nes ciešanas, mediķiem, Mātei un it sevišķi bērnam. Tādi, pret viņu gribu aizturētie, ir svešinieki svešā pasaulē bez dzīves prieka un īstas dzīves. Tas ir gadījumā, ja izdodas Cilvēku piesaistīt ķermenim (pēc dzimšanas), bet visos gadījumos, kad ir vērojama augļa atgrūšana, smaga toksikoze vai priekšlaicīgas dzemdības (ķermenis nav pieņemts) – Cilvēka tur nav – tas ir tikai ļautiņš vai tumšas būtnes pārņemtā čaula, kura tagad kalpo viņa mērķiem un Cilvēku pasaules graušanai.

Tas pats sakāms par visiem mākslīgās apaugļošanas upuriem un tiem ķermeņiem, kurus izdevies nomest aizgājušajiem 1. dzīvības gadā. Tie, kuri atteikušies no šī ķermeņa, var saņemt citu, citus vecākus un māju vistuvākajā laikā, kurā tie var būt laimīgāki un pilnvērtīgāki, bet aizturētie vienmēr ir kā savu vecāku svešinieki, vai arī viņu nomestos ķermeņus ir pārņēmuši magi, raganas un „ceļotāji” no zemām rasēm un netīrām tautām.

            Šīs atteikšanās tiesības nosaka to, ka pieņemtais ķermenis pēc 1 dzīvības gada ir likumīgs mantojums, par kuru ir jārūpējas un jānes atbildība – sākumā vecākiem, bet pēc pilngadības pašam Cilvēkam visu viņam nolikto dzīves laiku līdz tam brīdim, kamēr liktenis atnes atbilstošu nāvi. Mēģinājumi patvaļīgi pamest šo ķermeni pašnāvības un pretdabisku astrālo ceļojumu  veidā ir smagi pārkāpumi un nes smagu karmu, tāpat kā nāves paātrināšana vai aizkavēšana. Aizkavējot Cilvēka nāvi, viņam tiek sagādātas nepelnītas fiziskas un Garīgas ciešanas, iesaistīšana karmā, bet sliktākajā gadījumā šis ķermenis ir nekromantijas upuris – dzīvs mēdijs – ja Cilvēks un viņa griba ir prom, bet turpina dzīvot viņa “ēna” – personība, kura neizbēgami iziet degradācijas procesu. Ap ienākšanu un aiziešanu, ar tiesībām to darīt un pienākumiem, kas saistās ar Dzīvības sargāšanu šajā dzīvē un ietekmē nākošo piedzimšanu, mūsdienās sarunāts un sarakstīts vesels melu kalns, samulsināti Cilvēki un sarakstīti likumi. Saduļķota apziņa kā purvs aizkavē visus – kā aizgājējus, tā atnācējus. Vienā katlā samet kā dzīvības sargāšanu, tā cietsirdību un muļķību. Nezinot Dzīvības un Nāves dabu, spriedelē par nāves sodu aizliegšanu vai eitanāzijas atļaušanu, ieroču pielietošanu un varonību, vai Sievieti armijā.

            Atverot ceļu vieniem, tas tiek slēgts citiem. Sargājot bioloģisko eksistenci noziedzniekam, tā tiek liegta bērniem un Dzīvība pielīdzināta matērijas kustībai caur zarnu traktu. Nāve nav zaudējums, bet dzimšanas otra puse. Bez pirmās nav otrās. Izejot no vienas telpas, nonākam citā. Pirmajā mirstam, bet otrajā tā dzimstam. Nav nāves, bet nepārtraukta dzīve no telpas telpā, ja vien netiekam kādā iesprostoti, vai atņemta iespēja doties tālāk.

            Tagad par visu, kas ar Dzīvību un Nāvi saistīts, spriedelē skatoties uz to ārējām izpausmēm, nedomājot par iekšējo saturu, kuru nes forma. Spriedējiem diskusijās liekas – viss, kas kustas, ir dzīvs un Dzīvībā līdzvērtīgs – visur pieļaujams, bet tas, kas nekustas – ir nedzīvs vai miris. Arī pati kustība lielā mērā, tāpat kā Dzīvība, tiek saistīta ar matēriju un tās kustību. Netiek skatīts pēc būtības – kas ir Dzīvība kā cēlonis un kas ir tās izraisītā ārējā kustība kā sekas. Visbiežāk tur, kur liekas – nekā nav ir visa Dzīvība, bet tas, kur ir tās sekas – Darbība, mehāniska kustība – darbojas Nāve.

            Nāve ir pāreja – durvis – no vienas formas uz otru, kas bieži vien ir saistīta ar iepriekšējās formas iznīcināšanu, tomēr pati iznīcināšanas darbība arī ir Dzīvības izpausme. To sauc par zemāko Dzīvību pretstatā Augstākajai – Radošajai Dzīvībai. Par Nāvi un tās šausmām (bailes izsauc destruktīvo spēku klātbūtne un tas, ka tie ņem enerģiju savam darbam no nelīdzsvarotām (atmirstošām) struktūrām – arī nelīdzsvarotām apziņām) diskutētāji domā skatoties tajās destruktīvajās izmaiņās, kādas notiek Dzīvības apvalkos, kurus tā ir nometusi kā liekus un nevajadzīgus aizejot. Kad Radoša Dzīvība pamet kādu kādreiz tai tik mīļu tautu un tur sāk darboties Viņas zemākā daļa, šīs tautas pārstāvji “dzīvo” vēl simtiem gadu, pakāpeniski zaudējot visu, ar ko tā bijusi mīļa un dzīva. Tad, kamēr iznīcība neskar ķermeņus, namus un bankas – diskutētāji par nāvi nedomā. Kad Radošā Dzīvība sen kādu dzimtu pametusi, ļauj tajā slepkavībai pret fizisko ķermeni notikt, tiesneši spriedelē par nozieguma nesēja “tiesībām uz dzīvi”, nedomājot to, ka tur Nāve un tās tiesības sen darbojas, kuru izpildītāji un upuri tiesneši par dzīviem savā aklumā ir uzskatījuši.

            Kad destruktīvie spēki – Nāves nesēji un kalpi caur ļaužiem darbojas, tad viņu ķermeņu kustības, runas, sabiedrisko dzīvi un vairošanos tādi sauc par “svētu un sargājamu dzīvību” nemaz neskatoties uz to, ka tieši šīs darbības padzen no visas tai skartās teritorijas Radošo Dzīvību un tās nesējus – tātad ir Nāves sēja. Kad Cilvēks, mājup ejot, “grēkus izpircis” nomet savu veco nolietoto un Debesīs nevajadzīgo fizisko miesu – to viņi sauc par nāvi, kaut gan Cilvēks ir Dzīvs un dzīvāks – Radošā brīvībā izkļuvis un soli tuvāk jaunai dzīvei un ķermenim jaunam. Dzīvības kļuvis vairāk, bet viņi saka – nāve nākusi. Iekšējā būtība ir tas, kas nosaka, kur robeža starp Dzīvību Radošu vai tās ārdošu seju. Tur, kur jauna dzīvība veco asfaltu uzlauž, tādi saka – materiālie zaudējumi un posts ir nesti. Kur jauna tauta dzimst un veco nāves varu lauž – tie saka – viņas kalpotāju nāvi nesuši, par ko tiem sods ir lemts. Ir metafiziska aksioma – atšķirīgās vidēs cēlonis rada dažādas sekas un otrādi – vienā vidē atšķirīgi cēloņi var radīt vienādas sekas. Tiesu spriežot un Dzīvības sejās lūkojoties, jābūt uzmanīgiem, lai Dzīvību ar Nāvi vietām nesamainītu.

            Ir Dzīvības Likums – Taisnīgums, kura robežas un saturu nosaka Kosmiskie Likumi, bet ne Cilvēku vai ļaužu izpratne un pielietojums. Ir Dabiskā Kārtība – Taisnīguma dzīvā izpausme. Ir šīs Kārtības pārkāpēji un viņu noziegums. Noziegums eksistē neatkarīgi no tā, ko noziedznieks par to stāsta un “tiesnesis” par to domā. Noziegums ir un paliek tāds arī tad, ja liekas tam nav ne liecinieku ne cietušo. Kā Jūs domājat :

-         Vai nekur nereģistrēta un visu Cilvēku aizmirsta radījuma ciešanas, kurām nav liecinieku un dokumentējamu pēdu – arī cietušā sūdzību, bet ir vaininieks – ir noziegums?

-         Vai psiholoģisks pazemojums, kurā tiek rupji uzspiesta pazemotāja griba ar mērķi pazemot upuri vai salauzt, pakļaut viņa gribu, ir izvarošana?

-         Vai Harmonijas graušana ir slepkavība?

-         Vai atstājot dzīvu miesu, bet atņemot Dvēselei balsi, vai iznīcinot pašu bērna dvēseli, notiek slepkavība?

-         Vai aborts attiecas tikai uz miesu, bet uz dvēseli ne?

-         Ja dzemdē miesu, bet dvēseli tai nedod, vai pasaulē nelaiž – vai tā ir Dzīvības vai Nāves seja, kas Jums pretī smaida?

-         Vai tās miesas, kurās mirusi Dvēsele pūst, ir Dzīvības vai Nāves nesēja elpa?

-         Vai Taisnīgums prasa, lai Dzīvības Likums Dabiskajā Kārtībā vainīgo piemeklē, neatkarīgi no Cilvēku tiesas un likumiem arī tur, kur liekas soģu un liecību nav?

Tieši tā tas arī notiek. Nevainīgi cietušam Dzīvība atlīdzina, bet vainīgais, noziegumu izdarot, Dzīvības Likumu pārkāpj – tā sargājošo telpu atstāj un nonāk Nāves varā, kura viņu pie miesas, Dvēseles vai Gara piemeklē taisnīgi un nenovēršami. Pārkāpējs sev savu tiesu spriež par labu vai ļaunu, kad pieņem lēmumu vai noziedzīgu pavēli pilda, aicinājumam klausa sev savtīgu labumu vēlot, vai no tā atsakoties un šķietami zaudējot to, kas viņu Nāvei pieved. Mēs varam pieņemt Dabisko Kārtību vai to noraidīt un kļūt par pārkāpuma līdzzinātājiem vai līdzdarboņiem, ja to veicinām vai pieļaujam.

                        Mēs varam izlemt – turpināt vienā pasaulē dzīvot kopā ar to, kuram Taisnīgums viņa spriesto sodu vai nāvi nes. Palīdzēt mēs viņam varam tikai tā, ka nepieļaujam jauna nozieguma izdarīšanu arī citā miesā (kolektīvā apziņa). Sods nav vainīgajam – ar varu vai ciešanām nevienu labāku padarīt nevar (mūža ieslodzījums ir ciešanas, bet Nāve – atbrīvošana no tām). Sods ir brīdinājums un uzskatāms piemērs tur, kur svārstīgas Dvēseles vai nedisciplinētas ļaužu miesas no darbības jāattur, ja tās Taisnīguma darbību ilguma dēļ neredz, vai domā, ka sods ir tikai ierobežojumi un zaudējumi.

                        Sods, ar kādu Taisnīgums darbojas, reizēm ir kā atļauja iet un ņemt ko Sirds kāro, zinot, ka paņemts tiks nāvējošs rīks vai iespēja doties ilgi gaidītā ceļojumā, no kura neviens nav atgriezies, bet daudzi tīko turp doties. Tur, kur Cilvēku maz un tie sevi no noziedznieka var pasargāt, viņu var izraidīt un savam liktenim atstāt, bet kaimiņam savu brāķi un kļūdu (kolektīvā apziņa!) uzkraut nedrīkst.

                        Tas, kurš asinis izlējis, sevi ar to ir apzīmogojis – destruktīvos Nāves spēkus (kurus ir lietojis) sev piesaistījis, un tāds neko labu un pareizu izdarīt nevar. Visu, kam pieskaras šīs rokas, tāds ar Nāves spēku apzīmē un tur to ievieš. Starp citiem dzīvojot, viņš apkārtējos Nāvē ved, pats to nezinot un negribot. Tādu atmiesošana (dzīvību jau atņemt ar to nevar) ir tas pats, kas higiēnas normu ievērošana un lipīgu slimību profilakse, bet miesā turēšana ir epidēmijas perēkļa bioloģiska ieroča glabāšana un līdzcilvēku apdraudēšana. Arī pats vainīgais visu tālāko savā dzīvē redz caur šo Nāves spēku prizmu, un tādēļ pareizi uztvert notiekošo un to objektīvi novērtēt nevar. Šajā dzīvē tāds neko vairs nemācīsies un labot nevarēs.

            Ir starpība starp kareivi, soģi un slepkavu. Kareivis ir Dzīvības sargs, ir gatavs savu dzīvi un dzīvību ziedot, tad, kad citu dzīvi un darbu sev varētu izvēlēties, bet to no viņa prasa dzimtenes un iedzīvotāju aizsardzība vai bezatlīdzības palīdzība briesmās nonākušam. Kareivis atstāj dzīvu tur, kur var nenogalināt pretinieku, savu dzīvību ķīlā liekot, savu namu, Ģimeni un Zemi pret iebrucēju sargājot. Tikai tā – visu citu dzīvības sargājot, bet savu ķīlā liekot, kareivis var iegūt to saturu, kurš viņu no algota slepkavas par kareivi un sargu padara. Tikai tad, ja viņš var zaudēt visu, bet nevar iegūt neko – pat slavu ne, viņš var sevi tīrībā Nāves priekšā turēt. Tikai tad, ja kauja ir vienlīdzīga un uzbrucēja ierocim aizstāvis līdzvērtīgu pretī liek, bet to nepārsniedz vai nevainīgu neaizskar, kareivis no slepkavas tiesas var atturēties. Kareivjiem var būt bērni, bet savās reliģijās un mistērijās viņi nevar saņemt iesvētīšanu un nedrīkst piedalīties kopīgās ceremonijās un publiskos pasākumos (kolektīvā apziņa!).

            Soģis ir Likuma izpildītājs un pielīdzināms kareivjiem, ar to atšķirību, ka viņš visu laiku “ir frontē“ un darbojas ne kā sargs, kurš var arī kaujas nepiedzīvot, bet kā vajātājs aktīvs, un tāpēc pārstāv jau notikuša uzbrukuma cietušo, kuram aizsardzības līdzekļu vairs nav. Soģim izvēles – apžēlot vai pielietot ieroci – nav. Soģis ir likuma izpildītājs, bet viņam nevar būt bērnu, jo katra bērni ir viņa darbi un domas. Tomēr soģim ir jābūt ģimenei, jo tikai tajā var viņa dvēseli no sabrukuma un atmiesoto noziedznieku atriebības pasargāt. Soģa lomas uzņemšanās ir smaga ziedošanās, un atbildību par šīs Dvēseles ciešanām uzņemas noziedznieki un sabiedrība, no kuras tie nāk. Sabiedrība, atsakoties no sprieduma izpildes, bēg no šīs atbildības, akli ticot, ka var būt pasargāta no noziedznieku dzemdēšanas radītās atbildības.

            Tā ir augstākā mērā noziedzīga un muļķīga rīcība, uzkrāto atbildību saviem bērniem uzkraujot, tur, kur tas notiek nevēloties savu komfortu un mieru traucēt. Ja kāda sabiedrība ir nojaukusi robežas un atcēlusi aparteīdu dzīvi un Taisnīguma ievērošanu uzņēmusies vienā tā daļā (To pati tā pārkāpjot), tad tai ir arī pretējā loma jāpilda un soģa loma seku gadījumā jāuzņemas. No soģa var izvairīties tikai vienā veidā – ar noziedzību un tās eksistences vidi nekā nesaskaroties, bet tas nenozīmē ignoranci. Tas nozīmē pilnīgu aparteīdu!

            Visi algotņi ir slepkavas un noziedzības – kara, laupīšanas un vardarbības kā sava peļņas avota uzturētāji. Kā prostitūtas vairo ģimeņu postu savas peļņas meklējumos, tā algotņi vairo karu un vardarbību savai labklājībai vai, iztiku meklējot, kā laupītāji posta piemeklētās vietās. Kareivis nenogalina tur, kur var atstāt dzīvu un visi kareivji domā par to brīdi, kad ieročus varēs nolikt, bet algotņi karu, kā savas labklājības iemeslu gaida, meklē un uztur. Kareivis no izlīguma neatsakās, bet algotnim miera laikā pretinieks jāmeklē, algas lielumu ceļot.

            Visi slepkavas – arī kara algotņi savtīgos peļņas nolūkos vai, savu dzīvību glābjot, nesamērīgi pretinieka ieročus pārsniedzot, nogalina tur, kur viņš Dabisko Kārtību ievērojot, varētu dzīvību neatņemt vai savu līdzi ziedot. Visiem slepkavām Dzīvība atlīdzina ar viņu dzimtas tālāku izbeigšanos, tāpat kā tiem, kuri ir algotņus izsaukuši, par kareivjiem kalpot negribot. Algotnis ir divkāršs slepkava. Pirmo reizi ar to, ka slepkavību prātā nes kā algas darbu tur, kur citādi varētu pelnīt, un otro ar to, ka savu dvēseli ar to pašu nokauj, pirmajam piekrītot. Sieviete, kura algotā kara dienestā stājas, ir trīskārša slepkava – ar pirmajiem diviem iemesliem un trešo reiz, kā tāda, kura savu vietu Dzīvības Radošajā pusē atstāj, un Sievišķo Sākotni Nāvei atdod, ar to pašu arī Vīrišķo līdzi Nāvē aizraujot.

Debesu Vārtiem tikai Radošai Dzīvībai jākalpo – Sieviete ir Mīlestības un Maiguma nesējs, sargs un vairotājs. Sieviete Nāves eņģelis nedrīkst būt. Ja Sieviete, pārprastā veidā drošību meklējot, savos Vīriešos Drosmi un Varonību neiedvesmo, vai “netīru materiālu” savā darbnīcā tiem pienes – Vīrieši ir vāji un savas mājas sargāt nevar, bet algotņus meklē, tad tāda tauta savā zemē savu mūžu kalpa prātā beidz, bet Sievietes savu godu pārdod un bērni to pašu drošību zaudē.

Nevar izprast Dzīvi šeit, nezinot Dzīvi tur un to, ka tikai pareizi aizverot durvis, varam tās pareizi atvērt, kā uz to, tā šo pusi. Nepildot Nāves pienākumus, nevar iegūt Dzīves tiesības, un, jo ilgāk tās tiks pārkāptas, jo mazāk tās paliks uz zemes, jo mazāk un grūtāk Cilvēki nāks šurp. Durvis nevar atvērt pirms tās nav aizvērtas. Vīrietis durvis aizver pienākumu pildot, bet Sieviete atver, dodot tiesības nākt vai iet.


Māmiņa.

 

            Māmiņa ēd tikai tīru un svaigu – ar mēru. Tikai tīrā staigā, dzīvo un uzturas vidē. Tikai savu radu saimē. Māmiņa par Dižo domā un Lielo. Kad gatavo ēdienu sev un Vīram vai bērniem, tiem domās labu vēl. Pienu dzer un ūdeni (avota) tīru, labāk nevārītu, medu ēd. Vīnu, alu – nekad un nesmēķē arī nekad. Māmiņa gaļu neēd un asinis neredz. Cilvēki (izņemot kara draudzes vīrus) labprātīgi gaļu neēd, ja bada vai kara nav. Gaļa ir bada un karalaika pārtika. Gaļēdāji izplata tenkas un briesmu stāstus par gaļas neēšanas briesmām, tāpat kā miesaskārīgie savus stāstus par seksuālās atturības briesmām veselībai. Gaļēdāju fizioloģija un bioķīmija, tāpat kā miesaskārīgo nervu darbība tiešām atšķiras no tā, kā tas ir normālam Cilvēkam, bet pie tā viņi paši ir vainīgi.

            Protams, ja Sieviete gaļu visu laiku ēdusi, tad uzzinājusi par gaidāmo bērniņu,  no tās atteiksies, viņai būs problēmas pārejas laikā (kamēr nomainās baltie asins ķermenīši asinīs) un šī krīze noteikti atsauksies uz bērnu, tāpat kā tas, ja viņa gaļu ēstu. Gaļas ēšana atsaucas uz Cilvēka domāšanu, tās kvalitāti un ievirzi, tāpat uztveres smalkumu un reakcijām. Gleznotājam, pirms roku krāsām un otām tuvina, pusgadu stingrs gavēnis jāievēro, citādi Dievišķās iedvesmas nav, kas Mākslu nes.

            Ir runātāji, gan par, gan pret, tiek piesaukti pētījumi un zinātnieki, kuri vienmēr pierāda, ka noteikti jāēd tas, ko var nopirkt, bet jāatturas (vai jāklusē par) no tā, kā nav. Tomēr vienmēr apriets tiek tas, ka ir kultūras un tautas, kur tas, kas ir pilnīgi zinātnieku noliegts, notiek un tur tā ir dzīves norma. Ir vēsturiski apstākļi, kuri piespieduši gaļēdājus savus bērnus iznēsāt bez gaļas (Gulaga nometnēs) vai bēgļu gaitās, un laist viņus pavisam normālus pasaulē, bet skaidrākām acīm un Sirdīm. Tas ir tāpat, kā ar antioksidantiem – vieni pierāda pētījumos to, ka tie ir nepieciešami, citi savos, ka ir kaitīgi. Bet mums Skolotāji māca – skābeklis iedarbojas uz organismu izlases veidā – atkarībā no psihiskās enerģijas kvalitātes ievirzes uz sadarbību vai savstarpēju apkarošanu (konkurenci). Vienos tas uztur jaunību, citus – novecina. Var spriest tā vai šitā, bet nevar sava bērna ķermeni veidot, cita nokaujot un Dvēselē beigtā dzīvnieka Dvēseli iebūvējot.

            Tie, kuros pamostas Sirdsapziņa, atstāj gaļas ēšanu, bet nost tomēr nemirst – pašiem nemanot veselība uzlabojas. Šis raksts nav par to, un pat ne par to, kas ir labi vai slikti, pareizi kādam vai nē. Šis raksts ir tikai patiess izklāsts par to, kā Cilvēks pasaulē nāk.

            Zivis arī Māmiņa neēd. Olas var, bet pupas nē. Zirņus gan var, daudz visu zaļu un svaigu, graudus un sietus sierus, nerūgušu maizi un eļļas (tikai ne rapšu – nekādā gadījumā). Nelieto garšvielas asas, neskaras klāt ķīmiskiem saldinātājiem un citiem taukiem kā krējums un sviests. Piena produkti nav tik vien kā pārtika miesai, bet arī Māmiņas Dvēselei. Ar to viņa vairāk par Māti kļūst. Šokolādi neēd nekad.

            Šokolāde ir tiešākais un briesmīgākais ģimenes grāvējs, sniedzot endorfīnus tiešā un īsā veidā, tur, kur dabiski tie nāk glāstu un uzmanības ceļā, tos veltot viens otram. Kā jebkura pašapmierināšanās, tā ir vieglākais ceļš, kurš izraisa atkarību un izspiež no dzīves tās attiecību normas, kuras Cilvēkus kopā tur. Rodas jauna nedabiska dominante, apziņas izmaiņas, kam līdzi mainās arī reakciju un rīcības formas.

            Kafiju nedzer, tēju melnu vai zaļu. Māmiņa smaržas nelieto veikalā pirktas un krēmus. Smaržas satur nervu indes, bet krēmi – visādus draņķus. Ir ēteriskās eļļas un zālītes pļavā salasītas, siena ziedi ko vannā bērt, ir visādas eļļas kosmētiskas – valriekstu, mandeļu, sezama, linu, avokado un citas, ar medu ko var jaukt vai vasku. Var Māmiņa smaržīga būt un sakopta maiga. Bet guļamistabā viņu un bērnu sargās daži pilieni no eikaliptu, priežu, lavandas un piparmētru ēterisko eļļu maisījuma. Pilnīga tumsa tur nedrīkst būt, kur Māte vai bērniņš guļ. Pie austrumu sienas ir svētbilde, vai tas, ko par svētumu tur.

            Māmiņa matus negriež un galvu augstu tur, rotas nelieto (zeltu nekad!) – rotas trūkumus sedz, bet viņa, bez vainas un trūkuma – Māmiņa pilnīga ir.

            Māmiņa  ļoti daudz uzturas dabā, vieglos darbos, vai staigā, kur tā skan un Debesīs, mākoņos veras. Māmiņa ar auto nebrauc – asinsvadiem un bērnam, ātrumu mainot, slodze ir liela. Vispār Sievietēm ir jāzina – viņu anatomija ir tā iekārtota, ka auto ar savu dinamiku viņās rada seksuālu jutīgumu un uzbudinājumu, ko izmanto tie, kuri to cer savtīgi izmantot.

            Māmiņai ir savi trauki un galda piederumi (katram tādi ir savi) dakšiņu nelieto, bet karotīte labāk ir koka – bērza, liepas vai kadiķa smalka. Trauki – metāla. Māmiņa neēd ārpus mājas, svešu vai svešinieku acu priekšā, neko viņiem nedod no sava un neņem (astrālās vēstules!), nepieskaras un pieskarties neļauj sev. Nēsā vieglas un siltas, gaišas, plašas un garas sievišķīgas drānas un apmetņus drošus ar kapuci lielu un piedurknēm platām, kur paslēpties var.

            Katra Dvēsele piepilda telpu ap sevi atbilstoši savam saturam – tam, ko tā uzskata un jūt par labu. Ar to, kā Dvēsele pati sevi apzinās – tā, kā viņa jūtas labi – kādas ir viņas kvalitātes tobrīd un kādu pasauli ap sevi un sevī viņa vēlas uzturēt. Gaiša – Radoša Dvēsele Gaismu meklē sevī, citos un Gaismu ap sevi uztur, tāpat kā priecājas to līdzcilvēkos atradusi.

            Apģērbs un vides elementi, to krāsas un formas ir Dvēseles satura rādītājs un raksturotājs. Tāpat, kā tai ir tikai retajam redzama smalkā aura, tai ir arī visiem redzamā rupjā aura – apģērbs un tas, ko Cilvēks izplata ap sevi – smaržas, balss skaņas, žesti un tas, ko viņš atstāj aiz sevis – izmaiņas vidē un citu Cilvēku apziņā, noskaņojumā, rīcībā. Pēc sevis katrs, kuriem tie ir, atstāj arī bērnus, kuri ir neapšaubāmas un neapgāžamas liecības par to, kurš kas ir, un vērtēts tiek ne tas, kas mums viņos patīk, bet tas, ko viņos saskata vērotājs. Tā tas ir visā, kas esam un ko citi redz.

            Katrs izvēlas apģērbu un krāsas atbilstoši tā brīža Dvēseles stāvoklim. Ja gribat zināt, kāda ir Jūsu Dvēsele – cik gaiša un dzīva, cik smalka un harmoniska, cik mīloša un just, saprasties spējīga – pieejiet spogulim un uzlūkojiet sevi. Tur tas viss ir – tur ir visiem redzamā patiesība par Jums. Gaiša un labvēlīga nevar uzvilkt, nepieņem un pretojas  tumšām vai savai būtībai neatbilstošām krāsām un formām. Tumša, robusta un naidīga, bez patiesības spējas, ģerbsies smagi, drūmi un tumši. Tā ģērbjas ļaudis, netīri dzīvojoši vai netīra darba darītāji tur, kur ar to ir saskare. Arī tie, kuri tumsā slēpjas vai grib tur palikt nepamanīti. Tie, kam tā ģērbties patīk, brīvību nezin un paši savas važas kaļ – tā ir verdzības un gūsta nolemtības zīme. Melnā ģērbjas aktīvi agresīvu melnās maģijas sektu locekļi vai rituālu dalībnieki. Tādi nevelk gaišu un jūtas tajā slikti – sveši un nemājīgi.

            Ir “pazemes”, “elles” krāsu triāde – melns, violets un sarkans. Bet ir arī Debesu Krāsu triāde – Balts, Zils un Zelts. Ir vīrišķas krāsas un salikumi, kas grupējas ap zilo, sudrabu un balto, ir arī sievišķas, kuras veidojas ap sārto, zaļo, zeltaino un violeto, protams, arī balto. Pilnīgi atsevišķi stāv purpurs, balts, zaļš un violets, kas ir Valdnieku krāsas. Sudrabaini mirdzoša ir Īstenība, skaisti aveņu sārta ir Mīlestība. Patiesība ir klusi sudraba pelēka, kad ir stipra savā klātbūtnē, un zilgana, kad ir prātā darbīga. Zaļais ir dzīvības spēks, kādu Sirds atdod, dzīvību uzturot. Zeltaini – dzeltens ir Saulainas domas par saviem bērniem, bet brūnas tur, kur radošā dzīvība aizgājusi un strādā ārdītāji nākošai ražai augsni gatavojot.

            Lillā, violetie un purpura toņi ir impulsīvie, intuitīvie un Sirdsgudrības krāsas. Sarkans – enerģija un spēks. Tumši zilais un zilais – pārpasaulīga Gudrība un mūsu domas. Gaiši zils ir brīvs miers. Balts ir tīra brīvība un atteikšanās no materiālā kā Garā, tā miesā un Dvēselē. Nepieķeršanās un altruisms, tīras iespējas un nesavtība. Tas, kas būdams Viss, nav nekas konkrēts – visas iespējas. Reizē arī tas, kas padara redzamu katru traipu – tāpēc balts ir nevainojamības un tīrības zīme. Valdnieka baltais zirgs ir viņa tīrās Dvēseles simbols.

            Veselu Cilvēku Dvēseles tērpjas varavīksnē redzamajās krāsās – pašas ir varavīksnes daļas. Slimās un atmirstošās – tumšās – atbilstoši savas slimības dziļumam un smagumam. Tie, kas ar Debesīm saistās – tikai baltā staigā. Bērns Mātes miesās ir materiālās gaismas apēnojumā – tās tiešie stari viņam vēl ir par cietu, bet tas, kas viņa apvalkus un miesu veido, ir Gaisma un tās kvalitātes, kuras Gaisma nes. Tāpēc ir būtiski, kāds Māmiņai apģērbs – ar kādu krāsu viņa savu auru kopumā un ap galvenajiem centriem iezīmē – kādas kvalitātes uztur, uzsūc un savam bērniņam nes – par labām rāda.

            Kailums nozīmē to, ka attiecīgajā apziņas (ķermeņa) daļā Mātei kontroles un vērtību saprašanas nav, bet sedzam un sargājam to, kas Sirdij dārgs un rūpes prasa.

            Māmiņa uzmanās Saules staros un viļņos. Vispār uzturas tur, kur jūtas droša, pārliecināta, kur nav pārsteigumu pēkšņu! Ap viņu nekas nav satraukti, pēkšņi, lidot nedrīkst un pazemē kāpt, tumsā viena, uz kapiem iet. Svētkos piedalās kā attāla viešņa, burzmā nelien, nedzied (Cilvēks atveras ietekmēm dziedot) un neēd no galda.

            Ir labi ar savu māti, māsu kopā būt vai kādu, kura ir droša un zina, kā Mātei ir būt. Bērna apģērbu pirmo, autiņus, krekliņus, sedziņas, visu vidi vecāki darina paši savām rokām, jaunākie bērni var izmantot vecāko mantas, ja starpība nav lielāka par 3 gadiem. Vīrs ir tikai kā skatiens, balss un viegls glāsts, kā siltums, aiz muguras, guļot. Daudz Māmiņa guļ – miegs Debesīs nes – jāiet gulēt ir agri un jāceļas arī, lai rīta Saule savu devumu dod. Rīta Saulē un dabā ir īpaša Dzīvība, augoša, augošo audzējoša, bet aukstā ūdenī ieiet nedrīkst un negaisā lielā. Siltā un maigā ir bērna pasaule lielā. Māmiņa bērnam ir Viss.

            Bērns Māmiņas balsī klausās un toni jūt, ar kādu viņa katru uzrunā, un tā zina, vai kādu mīl tā vai cieš, ko vārdi patiesi nes un kā ir, ja melo, tāpēc vienmēr to citās balsīs jūt. Bērna klātbūtnē TV un radio neskan, tāpat kā balsis rupjas.

            Skaņa ir astrālās pasaules pirmā materializācijas pakāpe – tāpēc sevišķu uzmanību visam, kas skan un kā tas skan. Labāk lai klusums, bet troksnis nekad. Bērns veidojas – materializējas no smalkā – astrālā uz rupjo, tāpēc astrālā ķermeņa , kurš šajā laikā ir pārmaiņu – veidošanās stadijā, un tāpēc sevišķi jūtīgs, traumas ir ar sevišķi tālu ejošām sekām. Ultrasonogrāfiskā trauma vēl ilgi viņa smalkajā ķermenī rēto, un rada arī paliekošas sekas – uztveres traucējumus – bērns ar šo skaņu tiek apdullināts – kontuzēts – kā lādiņam tuvu, karā, sprāgstot. 

            Ir tādi stāsti, ka bērna dzimumu nosakot tas, kurš vairāk mīlot, bet vispār jau tā nav. Māte pati veido bērna dzimumu ar to, ko viņa uzskata par vērtīgāku – Maigumu vai Mīlestību. Meita dzimst Tēvam, dēls – Mātei tāpēc, ka katrs pārvalda pretējo dzimumu un uz to atstāj lielāku iespaidu. Tēvam vajadzīgs Maigums, Mātei – Mīlestība.

            Ir tādi stāsti, ka Tēvam esot ar savu vēl nedzimušo bērnu jārunā, tad viņš zinot, ka Tēvs bērnu mīl. Tas nu tā nav, jo tas, ko “viņš zina”, ir tas, ko Māte tad jūt, kamēr pie Sirds to nes. Tad jau svarīgāk ir Mātei to dzirdēt, un lai gaiss būtu pietiekami mitrs, ko Māmiņa elpo. Sausā gaisā pastiprināti izelpojas mitrums caur gļotādām, un aiznes magnētismu, palielinot elektrisko daļu, kādēļ Māmiņa paliek asa un raksturā cieta, ātri “iekarst” un nervozē, tāpēc bērna apziņā elektriskā komponente (vīrišķais) asociējas negatīvi, bet, ja Māmiņa filmā jūsmo par kādu aktieri, tad bērns būs apmaldījies vecāku attiecībās un vienmēr izjutīs instinktīvu trauksmi par tām.

            Ir tādas domas, ka bērnam ir dzimums savs, bet vecāki viņam tikai piešķir ķermeni pēc sava prāta, tāpēc Sieviete vai Vīrietis var nokļūt pretējā ķermenī. Tā jau nu nav, vecāki un bērni viens otru atrod pēc savstarpējās atbilstības. Identifikācijai ar savu dzimumu traucē Dabiskās Kārtības pārkāpumi audzināšanā, nepareiza, dzimumam neatbilstoša uzvedība un aktivitātes, bērnu iznēsājot.

            Nu jau īstu kaitējumu atnes “tumšo” ieviestā prakse dzemdībās pievest Vīrieti.

            Dabas Māte visu līdzsvarā tur un Līdzsvars ir tas, kas Dabai ļauj būt. Naktī ieņemtie dienā dzimst, bet naktī tie, kuri dienā ieņemti. Katra polaritāte pārstāv savu principu. Vīrietis Ideju – graudu, koncentrāciju. Sieviete – izpausmes Spēku, zemi, formas radīšanu un izplatīšanu. Vīrietis satver un “sastindzina” – “aizver” . Sieviete atmaidzina, “silda” un “atver”. Vīrieša klātbūtne dzemdībās ne tikai nes viņam apziņas traumu (patīk, vai nē, bet atņem ideālus un piezemē to, ko viņš idealizē, kas viņam nav jāzina, ko viņš savā Vīrieša prātā uztver citādi, neatbilstoši un nepareizi, jo viņš ir Vīrietis, un Sievietes pasauli adekvāti uztvert nevar – nav tam piemērots), bet arī izjauc enerģētisko kārtību, dzemdībās ienesot elektrisko tur, kur jābūt tikai magnētiskajam – formas manifestācijai. Ieņemšana ir Idejas manifestācija. Tam, kam ieņemšanā jābūt vienotam, dzemdībās – šķirtam.

            Daudz runā par astroloģiju, planētu enerģijām un to ietekmi uz jaundzimušo Dvēseli. Tā tas ir, tāpat, kā tās enerģētiskās vides Harmonija, kuru šim brīdim nosaka Dabiskā Kārtība, šķirot elektrisko – vīrišķo no sievišķā – magnētiskā. Vīrieša klātbūtne dzemdībās ir tas pats, kas disharmonisks planētu stāvoklis vai Tēva vardarbība pret Māti ieņemšanas brīdī, ar attiecīgu traumu un apziņas formu bērnam, kurš tādā nenormālā veidā nāk pasaulē.

            Bērns pasaulē nāk savās mājās savējo vidū, kur viņu saņem mājas Sievietes bērnu saņēmējas vadībā. Bērnu saņēmēja – Dieva dots talants sirsnīgas Sievietes rokās, kura ar to pilda savu misiju, kalpo Cilvēkiem un tajā atrod savu laimi. Bērnu saņēmējai ir Īpaša Gudrība, Redze un Maņa, Prasmes un Zināšanas, kādas skolās nemāca, bet nodod no rokas un Sirds viena otrai šīs īpašās Sievietes. Bērnu Saņēmējas nav algots, bet Sirds darbs, lai arī ir Sieviešu un bērnu atlīdzināts. Dzemdības notiek Cilvēkam dabiskā veidā un nekādi jaunatklājumi un modernizācijas te nav gaidāmas, kamēr vien Cilvēkam ir šis ķermenis un Dvēsele.

            Gars nolaižas stāvu pa stāvam – no vienām Debesīm otrās. Saprāts ir Uguns Pasaule, kura rada savu pretmetu – Ūdeni – astrālo, emocionālo vidi, kurā Cilvēks iemiesojoties nokāpj un ietērpjas savā astrālajā ķermenī. Varš ir Venēras zemākais analogs metālos un atbilst Cilvēka ķermeniskajām vibrācijām, caur kurām Gars nāk, kad Māte viņu kā Debesu Vārti pasaulē laiž.

            Tāls ceļš ir Garam šurpu nākams – caur Uguni, Ūdeni un Vara caurulēm.

 

 

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa