Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Cita atbilde

 

Ukraina parāda, kas tas ir –

dzīvnieku, naida un kara vara.



„Patriot”, Tavs vēstījums ir tipisks informatīvā kara gājiens un kā tāds, tas nepelna ievērību, tomēr tas palīdz atklāt kādu dziļāku un ļoti būtisku Cilvēka dvēseles dzīves daļu. Tieši šajā daļā atklājas starpība, kura gejropieti nošķir no Godīga Cilvēka. Vārdi „Gejropietis” un „Godīgs” sākas ar vienu burtu „G”, tomēr visā citā viņi ir kardināli atšķirīgi un tu, brālīt, šo atšķirību esi ļoti labi parādījis.

... „Konspirācijas teorijas par ASV kā „dēmonu” valsti arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta” ...

Tu, brālīt, neesi oriģināls. Tu atkārto veco labo admirāļa Nelsona triku – pielikt tālskati pie izsistās acs cauruma un teikt: „Signālu neredzu! Turpināt iepriekšējo manevru!”

Informatīvajā karā, kurā tu, ierindniek, piedalies, ir klasiski gājieni.

1. Paziņot to, ko vēlies paziņot, nerūpējoties par to, cik tas atbilst vai neatbilst patiesībai. Informatīvajā karā Gejropieši nomelno pretinieku – izceļ vai izdomā notikumus, kuri varētu parādīt un pēc melotāja domām ietekmējamā auditorijā radīs negatīvu „dēmonizētu” ienaidnieka tēlu. Katrai auditorijai viņi stāstīs tai īpaši sagatavotu stāstu.

2. Tur, kur notikumus nevar izdomāt, viņi slēpj kopainu, bet parādīto izkropļo faktos kā notikuma lielumā, tā formās un proporcijās. Gejropieši vienmēr rāda greizā spoguļa attēlu.

3. Tur, kur nevar sagrozīt notikuma ārējās formas – izkropļot faktus, Gejropieši izkropļo notikumu saturu vai nomaina jēdzienu saturu.

4. Tur, kur tas izdodas, viņi ievada auditoriju maldīgu darbību ceļā, kurš to novedīs paredzamās prāta un rīcības kļūdās.

5. Tur, kur notikumi atklāj viņu pašu noziegumus, tur viņi noslēpj faktus vai pieraksta tiem citu saturu.


Gejropiešu ierocis ir meli un viltojumi.

Godīgi Cilvēki rīkojas citādi.

Godīgu Cilvēku ierocis ir Patiesība.

Gejropieši steidzas – Laiks ir Godīgo pusē.


Te saduras divas principiāli atšķirīgas dvēseles un to dzīves, kuru atšķirības fokusējas jēdzienā „Brīvība”.

Gejropietim „Brīvība” ir „būt brīvam no” ierobežojumiem un normām pat tad, kad šie ierobežojumi sargā viņa paša labklājību. Gejropietim „Brīvība” ir brīvība pašam radīt savas normas un ierobežojumus pēc sava prāta pat tad, ja tie ir pretrunā ar citu Cilvēku labklājību šī vārda īstajā nozīmē. Gejropietim „Brīvība” nozīmē uzstādīt citiem tādus noteikumus, kuru viņš pats netaisās pildīt.

Godīgam Cilvēkam „Brīvība” ir „brīvība lai” varētu uzlabot to, kas ceļ visu labklājību. Godīga Cilvēka brīvība ļauj viņam plaši atvērtām acīm skatīties apkārt esošajā, lai tur saskatītu tur esošo kārtību un tās normas, kuras esošo uztur kārtībā. Godīga Cilvēka brīvība ļauj viņam būt citu Godīgu Cilvēku brīvības neierobežotam.

Visi Godīgie ir visiem kopīgā brīvībā.

Visiem Gejropiešiem viņu brīvība beidzas tur, kur sākas cita Gejropieša brīvība.

Gejropieši ir iesprostoti savās „individuālo brīvību kamerās”.

Gejropieši ir savas „brīvības” cietumnieki.

Gejropieši rada fanātiski šauru skatījumu uz pasauli, no kura nevar atkāpties paši un neļauj to darīt citiem.

Tādas brīvības atšķirības noved pie tā, ka Gejropieši uzspiež savu „brīvību” tur, kur Godīgais tajā vienkārši dzīvo. Godīgais redz to, ko Gejropietim ir jāpierāda. Gejropietis prasīs acīmredzamā pierādījumus paša uzstādīto noteikumu kārtībā, un, ja pierādījumi tiks iesniegti lietas būtībai atbilstošā, bet viņu uzstādītājiem noteikumiem neatbilstošā kārtībā, tad viņš pastāvēs uz to, ka acīmredzamais nav pierādīts. Ja Godīgais iesniegs neapgāžamus pierādījumus, tad Gejropietis paziņos, ka diskusija ir izbeigta, viņš par to nevēlas runāt un demonstratīvi pievērsīsies citai sev patīkamai tēmai, bet nekad neatzīs savu melīgumu vai kļūdu. Ja Godīgajam būs izdevies ievērot visus Gejropiešu noteikumus, tad Gejropietis paziņos, ka noteikumi ir mainījušies un Godīgā pierādījumus pasludinās par spēkā vairs neesošiem. Ja Godīgais norādīs uz to, ka Gejropietis pats nepilda savus noteikumus un viņa apgalvojumi ir pretrunā ar acīmredzamo, tad Gejropietis teiks, ka notiekumi attiecas uz Godīgo, bet Gejropietis ir brīvs no tādu ievērošanas tur, kur viņš to pieprasa Godīgajam.

Lai cik dīvaini tas izskatās, bet viņam ir taisnība. Tas ir Lielais Īstenības paradokss. Melim likumi nav rakstīti. Meļi likumus apiet. Likumi rakstīti Godīgajiem, lai viņi tajos iekārtotu savu dzīvi. Godīgie redz kārtību un ievēro tās diktētās normas, tāpēc noteikumi attiecas uz Godīgo, bet Gejropietis tos var neievērot. Tas, kurš saka, ka ir Godīgs, ar to paziņo, ka viņš ievēro noteikumus, un ja ir to paziņojis, tad tā arī ir jādara. Gejropietis turpretī neslēpj, ka viņš ir brīvs no normu ievērošanas un pats tās izdomā, tāpēc atbilstoši rīkojas.

Tiktāl Īstenība visu noliek savās vietās.

Tāpat Īstenība norāda uz to, ka nevajag iet meļa pavadā

– acīmredzamais nav jāpierāda.

Acīmredzamā pierādīšana Godīgo ieved Gejropieša uzstādīto noteikumu sistēmā, kuras sastāvdaļa ir viņa paša meli. GMO bīdīšanas kampaņas sastāvdaļa ir viņu pašu safabricēti pētījumi, kuri „neapstiprina” GMO kaitīgumu un „apgāž” pētījumus, kuros pierāda GMO kaitīgumu.

Tur, kur tiek apstrīdēts acīmredzamais, tur pietiek ar to, ka vienu acīmredzamību uzskatāmībai aizstāj ar citu tādu pašu acīmredzamību. „Konspirācijas teorijas par to, ka koki aug ar saknēm zemē un zariem stumbra pretējā galā arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta” ...

Un nav arī jāpierāda.

Tas, kā aug koks ir acīmredzams koku apskatot.

Tas, kā rīkojas ASV ir redzams tās dzīves un starptautisko attiecību vēsturē.

Tas, kurš grib zināt kā aug koks, to apskata.

Tas, kurš grib zināt, kas ir ASV izpēta tās vēstures faktus.

Tas, kurš to atzīt negrib, tas to noliedz.

Viss!

Te tas sākas un te tas arī beidzas!

Nekas nav jāpierāda – ir jāskatās un jāredz.

Ir jāatver redzīgā acs un jāpaskatās tur, kur koks aug, bet ASV rīkojas ar cirvi un zāģi!

Acīmredzamā noliegšana pierāda konspiroloģisko teoriju par to, ka ASV maldina sabiedrisko domu, lai slēptu savu īsto dēmonisko dabu.

***

Es vēroju „diskusiju” Latvijas TV tiešajā ēterā. Kaut kādu iemeslu dēļ visādu cienījamu profesoru pulciņā bija ieaicināts Lindermans. Profesori ļoti korekti un augsti intelektuāli čivināja vienu meldiņu (tādas savstarpēji tolerantas lakstīgaliņas), līdz brīdim, kad raidījuma vadītājs deva vārdu Lindermanim. Jau pie pirmajiem viņa vārdiem visi augsti akadēmiskie inteliģenti pārvērtās par skaļi ķērcošu vārnu baru, kurā nebija nekā no iepriekšējās tolerances, akadēmiskuma un inteliģences, nemaz nerunājot par intelektualitāti, kad cienījamā Kreituses kundze sāka uzvesties kā tirgus sieva pie savas kāpostu mucas, kurai nav svarīgi ko teikt – galvenais, lai tas būtu aizskarošāk un pazemojošāk. Nabaga Lindermanim tā arī neļāva pabeigt iesākto domu. Tālāk cienījamie profesori atkal maigi dūdoja savā pulciņā.

Raidījuma vadītājs vēlreiz deva vārdu Lindermanim (apsprieda situāciju Spānijā). Lindermanis izteica visiem zināmu un Gejropas neslēptu tēzi par Gejropas kursu uz nacionālu valstu demontāžu. Tad augsti godājamais un visādi erudītais Bojāra kungs aizkliedza oponentu, kā pilnīgi neko nesaprotošu un raitā akadēmiskā valodā pārstāstīja visu to pašu, ko pirms viņa teica Lindermanis.

Es neaizstāvu Lindermani.

Es nesimpatizēju Lindermanim.

Man ir savi iemesli to nedarīt.

Es atzīmēju notiekošo.

Zivs pūst no galvas.

Populācija, kurā izzūd taisnīgums, ir nolemta iznīcībai. Tādā populācijā ir ieslēgti autoimūnas slimības mehānismi. Tā ir slimīga parādība, kad organisma imūnsistēma tā „uzbudinās”, ka sāk iznīcināt pati sava organisma šūnas.

Organisms iznīcina pats sevi.

Cilvēka inteliģenci uzrāda viņa uzvedība sastopoties ar oponentu. TV „diskusija”, kurā „Rīgas akadēmiskās lakstīgalas” pārvēršas vārnu barā tiklīdz izdzird kādu, kurš nepieder viņu baram, asi liecina par šīs augsti cienījamās akadēmiskās un līdz dibenkaulam „latviskās” sabiedrības vienacību. Un te nav svarīgi vai Lindermanis paguva pateikt to, ko gribēja (nepaguva – sāka ķērkt jau pie pirmajiem vārdiem) vai nepaguva. Vēlāk kļuva skaidrs, kāpēc tieši viņš ir ticis uzaicināts – raidījuma scenārijā bija iepriekš sagatavots publisks Lindermana pazemojums un līdz ar to attiecību saspīlējums – polarizācija sabiedrībā, karā šie viedokļi ir pārstāvēti.

Latvijas TV, vara un sabiedrība („inteliģence” un akadēmiskā sabiedrība) varētu „pogot” savu kungu dziesmiņu un būt savu kungu pazemota, bet savu cieņu saglabājusi – svešu kungu piespiesta. Ja negribi kādu uzklausīt, tad neaicini viesos – sēdi savā bariņā un pucē savu stabulīti – neviens to neliedz. Bet, ja Cilvēku uzaicina tikai tam, lai viņu pazemotu, tad tā ir augstākā mērā sevis pazemošana – savas dvēseles visnetīrākās daļas publiska izrādīšana – netīrākais ekshibicionisms un cinisks striptīzs novecojušu akadēmiskās vides mērkaķu izpildījumā – ļoti nehigiēnisks un neestētisks skats.

Cilvēku uzaicināja tikai tādēļ, lai viņu pazemotu.

Nav nākotnes tādai populācijai, kura savu „lielumu” balsta uz opozīcijas pazemošanu.

Te svarīgi ir tas, ka šī sevi augsti paštaisni vērtējošā populācija vairs nevērtē izteikto domu, bet tikai to, kurš ir tas, kas to saka. Ja runātājs ir savējais, tad to var apspriest, bet ja to saka svešais, tad tas ir automātiski noraidāms. Tā ar „ūdeni izlej bērnu”. Arī svešā domās ir jāklausās, jo viņš iespējams redz to, ko savējie vairs neredz, bet kas ir ļoti būtisks „savējo” pastāvēšanai. Svešais ļoti bieži atver acis uz pašu acīm neredzamām kļūdām.

Katra opozīcija atklāj viņu radošo impotenci.

Svešais atver acis uz pašā sen esošo tukšumu.

Cienījamie akadēmiķi pārvēršas histēriskos mērkaķos katru reizi, kad spiesti redzēt savā tuvumā baram nepiederīgo.

Viņus pārņem paniskas bailes.

Viņiem nav savas spēka sajūtas.

Katra opozīcija izraisa niknumu.


Un te nu ir divas nelaimes.

Pirmā ir tā, ka cienījamo akadēmiķu (un ne tikai) vide Latvijā ir vienacaina, ar vienu ausi kurla, vienroce un vienkājaina invalīde. Un, nebūt ne tāpēc, ka:

viss, kas ir pret Krieviju ir labs,

viss, kas ir no Krievijas ir slikts,

bet tāpēc, ka šī vide Cilvēka domu vērtē pēc tā, kurš to izsaka tā vietā, lai to vērtētu pēc satura. Tas tādu invalīdu nolemj intelektuālai un akadēmiskai atpalicībai, un uzrāda pilnīgu inteliģences impotenci.

Otrā ir tā, ka reiz sākusies tāda opozīcijas apkarošana nezina galu. Tagad „sliktie” ir Krieviju atbalstošie ( vai tie, kuri pēc tādiem izskatās), bet vēlāk par tādiem kļūst visi, kuri kaut kādā viedā „iziet no bara”. Tādā veidā, sākuši apkarot „svešos”, vienmēr apkaro paši sevi „svešajos” ieskaitot visus, kuri ar kaut ko neatbilst aizvien sašaurinātajam „savējo” standartam.

„Savējie” apēd „savējos”.

Tas ir karš „līdz pēdējam vīram”.

Ir sākusies „īsteni latviskā” pašiznīcināšanās.

Pēc tās paliks teritorija un tie, kuri to uzskatījuši, atradīs to labu esam savai dzīvei.

Taisnīgums ļauj redzēt savas kļūdas.

Ja Dievs grib kādu sodīt, tad viņam atņem redzēt savas kļūdas. Dievs tādam atņem savu labo aci, labo ausi, labo roku un labo kāju.


Dievs to atstāj par vienaicainu, vienrokainu un vienkājainu invalīdu.

Gejropiešu „brīvība”, šķietami paplašinoties ārējo formu daudzveidībā, kolapsē – katastrofāli sašaurinās savā iekšējajā būtībā, kurā to nekas neatbalsta – iekrīt pašu radītajā dvēseles tukšumā – viņiem tik mīļajā intuitīvi sevi atainojošajā pašu radītajā melnā cauruma tēla prototipā. Iekšējais dvēseles un apziņas kolaps to pašu liek saskatīt kosmosa dzīlēs.

Lūkojoties Dieva sejā katrs tajā redz savu atspulgu.

***

Pirmsvēlēšanu kladzināšanā pretendenti uztraucas par Latvijas drošību visādās jomās, bet ne ar vienu vārdu neieminas par tādu drošības aspektu kā labas kaimiņattiecības. Ir labi stiprināt armiju, tomēr nevajag aizmirst, ka ir jāstrādā arī uz to, lai armijai nebūtu jākaro, uz to, lai kaimiņš neuzlūkotu mūs par ienaidnieku, lai mēs nebūtu kara stāvoklī tikai tāpēc vien, ka kaimiņš ir kaimiņš.

Ir labi būt labās kaimiņattiecībās un ar kārtīgu armiju pie saimnieciski un sabiedriski stipras aizmugures.

Tagad Latvija ir karastāvoklī bez aizmugures – pilnīgi permanentā sakāves stāvoklī – pietiek kaimiņam sākt darboties, lai mēs būtu novesti „patiesības stāvoklī” – pie sasistas siles bez biksēm pie savas lielības tukšības.

***

Netiklība ir prāta slimība.

Netikls Cilvēks uzrāda prāta slimību.

Slims un netikls prāts ir noziedzīgs prāts.

Slimība, netiklība un noziedzība ir ārpus normas stāvokļa pazīmes.

Maldīgas vai apzināti nepatiesas – melīgas premisas (apgalvojumi) noved pie objektīvi loģiskiem, bet maldīgiem slēdzieniem (secinājumiem).

Slims prāts dzīvo savā maldu pasaulē.


Septembra beigās Latvijā Gejropas kultūras galvaspilsētas notikumu ietvaros tika slavināts haoss. Rīgas Gejropieši aizvadīja „augsta līmeņa kultūrzinātnisku” haosa problemātikai veltītu konferencei, kurā no visas Gejropas sabraukušie „zinātnieki” runāja par to, ka tāda haosa un kārtības nemaz neesot – ka tas esot viens vesels un atšķirība esot tikai tajā kā cilvēks uz to skatoties. Haoss esot kārtība un kārtība esot tas pats haoss tikai citā skatījumā. Sagrozītā un tendenciozā veidā tika piesaukta antīkā filosofija, mūzika, politika (vadāmais haoss), matemātika, krīzes un beigās sava nodeva tika sniegta arī Krievijas nopēlumam.

„Zinātniskā” konference virzīja uzstādījumu par to, ka haoss ved pie kārtības un kārtība uz haosu, ka kārtībā ir haoss un haosā ir sava kārtība, ka tie nav viens no otra atdalāmi un neeksistē viens bez otra. Konferences runātāji un „mākslas” darbu demonstrētāji sāk ar maldinošiem apgalvojumiem un noved domu līdz loģiskam absurdam. Tā, piemēram, uzdod par mūziku un mākslu to, kas nav ne mūzika, ne māksla, bet tās trūkums, un no šī uzstādījuma tālāk, protams, tajā atrod to, kas tur patiesi ir – haosu. Tādā kārtā, izejot no nepatiesiem apgalvojumiem par Kultūru, atvedina Cilvēku līdz Kultūras noliegumam, līdz tam, ka kultūra esot haosa darbība. Konferences galvenā doma bija tajā, ka neesot virzības no haosa uz sakārtotību, un tādas nemaz nevarot būt, jo tādu polaritāšu neesot – tās esot tikai Cilvēka skatījumā uz tām un varot brīvi mainīties vietām – neesot nekā stingri noteikta. Melns esot balts, balts esot melns, noziedzīgais esot labs un labs esot tas pats noziedzīgais. Viss esot atkarīgs no tā, ko mēs tajā saskatot.

Fiziķi pareizi atzīmē – ja vairāku elementu sistēmā procesa sākumā pieļauj nelielu atkāpi no normas, tad procesa gaitā (to nelabojot) sistēmā attīstās haotiska kustība, procesā ieviešas haoss, tas kļūst haotiski destruktīvs. Ar šo Gejropas „zinātnieki” pamato haosa esamību kārtībā un haosu kā kārtības turpinājumu. To tādi pasniedzēji māca saviem studentiem. Viņi noklusē, ka vadošais apstāklis - atraktors te ir pieļautā atkāpe no normas – maldīga premisa (apgalvojums), kas paver ceļu loģiskam turpinājumam – haosa attīstībai procesā.

Tādas konferences Gejropā nav jaunums. Tādas tur notiek jau desmitiem gadu. Būtu brīnums, ja arī Rīgā kā Gejropas „kultūras” galvaspilsētā, tāda nenotiktu. Ideja par to, ka nav laba un ļauna, ka viss ir nekas un nekas ir viss, ka veselība ir slimība un slimība ir tā pati veselība, ka dzīve ir miršana un miršana ir dzīve, simtiem dažādos veidos tiek dzīta galvā katram Gejropietim gadiem ilgi. Ar to Gejropieši Cilvēkam atņem Cilvēciskās rīcības orientierus un atstāj viņam bezjēdzīgu eksistenci resursu – ražošanas – patēriņa – atkritumu – resursu riņķa dancī, no kura viņš noteikti izietu, ja zinātu, ka tāda izeja ir un uz kuru pusi tā ir jāmeklē.

Haoss (neharmonizēta turbulence) patiešām ir visa esošā potenciālais pirmsākums – visu potenču glabātājs – visa tā, kas potenču atlases, saskaņošanas un kārtības ieviešanas (pievienošanas tam, kurā tās nebija) ceļā iegūst attīstības – evolūcijas iespēju un kļūst par visas esošās kārtības – sakārtotības pirmsākumu. Haosā nav Sakārtotības un Sakārtotībā nav Haosa. Tās ir savstarpēji izslēdzošas parādības, kuras objektīvi eksistē neatkarīgi no novērotāja klātbūtnes, bet var tikt novērotāja virzītas katrā no diviem pretējiem virzieniem.

Tad, kad mēs neharmonizētās turbulences kustībā ienesam pirmos kārtības elementus – sākam harmonizēšanu, mēs sākam ceļu no pirmatnēja haosa (caur haosa un kārtības maisījumu aizvien pieaugušas sakārtotības virzienā) uz pilnīgu sakārtotību – Harmonisko Kosmosu (Skaisto Kārtību). Gejropiešu „kulturologi” apgalvo, ka šis Kosmoss (Skaistums) esot tas pats, kas neglīti ķēmīgais un haotiskais. Ķēmīgais no skaistā atšķiroties tikai mūsu attieksmē un uztverē.

Šie Gejropiešu „zinātnieki”, atzīmējot kādā ceļa posmā esošo haosa un kārtības maisījumu, noliedz ceļu no haosa uz Sakārtotību un, brīvi mainot vietām ceļa sākumu un beigas, iegūst iespēju manipulācijām ar virzienu un, aicinot uz sakārtotību, patiesībā ieved haosā savus sekotājus, kuriem tie paši „zinātnieki” jau ir atņēmuši orientierus, pēc kuriem vadīties kustībā.

Ceļa vidū patiešām ir stāvoklis, kurā haotiskais un kārtībā esošais ir līdzīgās daļās, bet pateicoties tam, ka Sakārtojošā darbība, reiz sākusies, nekad nenorimst – Sakārtojošās pūles tiek pieliktas vienmēr un visur, notiek kustība aizvien pieaugošas Sakārtotības virzienā.

Tādu konferenču mērķis ir apturēt Sakārtojošo darbu un ieviest haosu Cilvēku prātos – ievest viņus maldos, slimīgos stāvokļos, noziedzībā un netiklībā.

Tādi „zinātnieki” tādā veidā Eiropiešus pārtaisa par Gejropiešiem.

Tādai Gejropiešu konferencei viņu „kultūras” galvaspilsētā varētu nepievērst uzmanību, ja vien viņi paši par savas „kultūras” sastāvdaļu neuzstādītu nu jau tradicionālu pret Krieviju un Putinu vērstu „mākslas” akciju. Ar to viņi pasludina, ka Gejropiešu „kultūras” sastāvdaļa ir agresija pret kaimiņzemi.


Cilvēkiem Kultūra ir vienojoša vienotajā.

Kultūra vieno Eiropiešus.

Kultūra vieno Cilvēkus.

Kultūra vieno.

Gejropieši Vienoto sadala un iesprosto nodalītu subkultūru disonansēs un šaurībā.

Gejropiešiem „kultūra” ir pretnostatīšanās veids.

Gejropiešiem „kultūra” ir šķelšanas instruments.

Ienesot savas „vērtības” Gejropieši ievieš karastāvokli.

Gejropiešu „kultūra” ārda.


No tā mēs redzam, ka Gejropiešu „kultūra” ir tiešā pretnostatījumā Kultūras būtībai un ir slima un akulturāla prāta stāvoklis. Tāpēc pozīcijas „par nacismu (Rietumiem)”, „pret nacismu (par Austrumiem)” – mēs varam apskatīt arī kā slima vai vesela prāta stāvokļus. Tur, kur vesels prāts meklē draudzības ceļus, tur slims prāts tiecas naidoties. Gejropiešu antikrieviskā histērija ir saprotama, ja mēs tajā redzam slima, sakairināta prāta murgus – alkohola delīriju. Līdz ar to šodien attieksme pret Krieviju ir prāta skaidrības un veselības rādītājs, tests un lakmuss. Līdz ar to, tiekties uz labām kaimiņattiecībām ir saglabāt veselu prātu un skaidru galvu.

No domāšanas un prāta veselības viedokļa mēs varam uzlūkot arī nākošo „patriota” izteicienu, kurā skaidri parādās mūsu prāta dzīves atšķirības.


„Kā jau katrai valstij, arī ASV un Eiropai ir tiesības aizstāvēt savas intereses ne tikai savā, bet arī citās zemēs, ja to spēj. Un Rietumi to spēj.”


... „Un Rietumi to spēj.” ...

Cāļus skaita rudenī. Visa Rietumu dzīves gaita no Eiropas uz Gejropu, no Kultūras dzīves uz Kultūras noliegumu, no sevi apgādāt un darba spējīgas pasaules daļas uz pilnīgu ražotnespēju un Ķīnas ražojumu patēriņu, uz darba kultūras un Cilvēciskās pilnvērtības zudumu, uz politisku sīkmanību, uz ekonomikas stagnāciju un finanšu krīzēm, uz kapitālistiskās dzīves pārākuma un labklājības mīta sabrukumu un tālāka attīstības ceļa trūkumu, uz Eiropas novešanu līdz Gejropai ar tās iedzīvotāju izmiršanu un telpas aizpildīšanos ar neeiropiešiem, norāda uz to, ka Rietumi to tomēr nespēj pat paši savās mājās. Pavēro cik strauji ASV zaudē vadošās valsts pozīcijas, cik strauji pasaule izslīd no tās rokām, cik tālu bankrotā ir ASV! Cik izmisīgi un nu jau histēriski ASV mēģina noturēt savas pozīcijas! Uz rudens ekvinokciju (22.septembri) 29 ASV štati iesniedza petīciju par atdalīšanos no ASV.


... „arī citās zemēs, ja to spēj.” ...

Gejropiešu liberāļi paziņo: „Tava brīvība vicināt rokas beidzas tur, kur sākas cita Cilvēka deguns.” Godīga Cilvēka brīvība „nebeidzas” – tā nav ierobežota – tā nav pretnostatīta „citām brīvībām” – tā ir viena visus Godīgos vienojoša brīvība un kā tāda nevar tikt kāda pārveidota pēc viņa prāta, jo savā būtībā jau ir bezrobežīgi daudzveidīga darīt labu katrai vietai, laikam un Cilvēkam atbilstošā veidā. Rietumi – ASV un Gejropa ir brīvas realizēt un aizstāvēt savas intereses pašas savās zemēs, paši savās mājās – pie sevis. ASV un Gejropai nevar būt nekādu interešu citās zemēs. Citās zemēs ir citu zemju intereses. Citas zemes ir citu Cilvēku dzīves un interešu piekopšanas vietas. Ja kāds „aizstāv” savas intereses svešā zemē (kā tās tur nokļuva?), tad viņš ar to pašu apkaro tās zemes Cilvēku intereses. Tas ir karš. Tā ir invāzija un agresija. Tas ko tu, brālīt „patriot”, te tagad sarunāji, nekā neiet kopā pat ar pašu Gejropiešu sludināto. Tas ne ar ko neiet kopā! Tā ir klaja spēka varas pasludināšana – „ko gribu, to daru”!

Tāds „ko gribu, to daru” vienmēr saduras ar citās zemēs esošu interešu pretestību un tad ir tā, ka „mājās pat sienas palīdz” un „ko sēsi – to pļausi” ... un kaut gan sēsi citās zemēs, pļaut tomēr nāksies pašam savās mājās. Visa tā „Rietumu interešu aizstāvība” beigsies ar pilnīgu nespēju nosargāt savas intereses pašām savos Rietumos. No kurienes tas ir izlīdis – tur tas arī beigsies! Nebūs, kas aizstāv un kam aizstāvēt.

Bezpersoniskais masai nav ideālu un virzības.


 ... „aizstāvēt savas intereses” ...

Es vēl saprastu, ja tu teiktu „palīdzēt aizstāvēt viņu intereses”, bet – savas svešās zemēs ... Tomēr te galvenais atslēgas vārds, kurš uzrāda prāta stāvokli un līdz ar to domāšanas veidu atšķirību, ir „intereses” (pēdējā laikā arī Gejropieši ir iemācījušies teikt „gejropas vērtības”).

Rietumi aizstāv (ja tur atrod) intereses, kuru saturs ir „aizstāvamajās zemēs” esošie resursi un ģeopolitiskās pozīcijas, kuras ļauj piekļūt resursiem un „interešu aizstāvības” iespēju paplašināšanai. Rietumiem ir tikai tādas intereses kā cūkai pie siles – piepildīt vēderu, vēdera saturu pārstrādāt atkritumos un sivēnos, atkal piepildīt, atkal pārstrādāt u.t.t. Tavi Rietumi, brālīt, ir viena liela cūka, kura nesātīgi rij un pieķēza visu telpu!

Ja tu, brālīt, aizstāvi to, tad tas norāda uz tava Cilvēciskā prāta slimīgo stāvokli – tādā gadījumā tu Cilvēcisko piemēro dzīvnieciskajam.

Redzi, Godīgs Cilvēks nekad nerunā par savām interesēm (kas ir tikai līdzekļi), bet par Ideāliem. Godīga Cilvēka ideāli viņam nenes vēdera, bet dvēseles dzīves satura piepildījumu. Tur, kur runa ir par vēdera piepildījumu, tur nav vietas dvēseles dzīvei.


Skotijas referendums parādīja cik nesavienojami vienā zemē un referendumā („demokrātijā”) ir Skoti (kā tauta) un tie, kuriem Neatkarība un no tās izrietošā Brīvība ir kā tirgus prece, kuras cena ir apspriežama. Tas pierādīja, ka vēlēšanu tiesības nevar dot katram tikai tāpēc vien, ka tas ēd un ķēzās uz šīs zemes. Ir jāpārbauda vai pretendents ir CILVĒKS.

Cilvēkiem Neatkarība ir Ideāls, kura vērtība visiem ir viena un par to nekaulējas – maksā cik ir jāmaksā tajā vietā un laikā. Pat ja 90 no 100 par to atdod savas dzīvības, tad tie 90 to nenožēlo. Un, ja tajā tautā tādu 90 neatrodas, tad tā nav tauta, bet tikai tāda kopmītne, kurā uz Cilvēku rēķina veģetē bezprincipu dzīvnieciski radījumi, kuru esamībai nav nekādas vērtības – tie visi kopā izšķīdina jebkuru Cilvēka dzīvības un dzīves vērtību. Uz varonīgo un brīvību mīlošo par Neatkarību daudzus gadsimtus sapņojošo Skotu kakla iekārtojušies liekēži, kuri paši neko vērtīgu izdarīt nevar.

Cilvēki rada vērtības – ļautiņi vērtības patērē.

Vērtības rada vērtības.

Produkti pāriet atkritumos.


Vērtības ir Cilvēka dvēseles dzīves orientieri un vadlīnijas ceļā no haosa uz sakārtotību un saskaņotību kopībā – Mīlestība, Uzticība, Ticība, Cerība, Draudzība, Ziedošanās, Paklausība, Zināšanas, Gudrība, Cieņa, Gods un vēl daudzas citas, kuras nav zināmas un nepelna ievērību to vidū, kuri apspriež Brīvības cenu un labprāt to iegādātos ar 70% atlaidi rudens izpārdošanā. Pateicoties Cilvēkā esošajai Dievišķajai Dzirkstij šīs Vērtības rada visu to, ko dzīvnieciskie radījumi pazīst kā produktus, kurus patērē un, patērējot tos pārstrādā mēslos, ar kuriem aizķēza visu Cilvēces dzīves telpu. Gejropiešu savā „kultūras” galvaspilsētā sarūpētā konference par Haosa dabu atņem telpu Vērtībām un Dievišķās Dzirksts darbībai, ar ko nolemj sevi izsīkstošu produktu un atkritumu lavīnas pasaulei. Kad Dievišķā Dzirksts tiek izstumta, tad tādas „Zinātniskas un kulturoloģiskas” konferences paver ceļu haosa spēkiem, kuri kopā ar viņu pasauli aizslauka arī tādu konferenču rīkotājus ar visiem viņu „zinātniekiem”.


Turpinājums ...

 

Gejropas pagrimums pieaug reizē ar ļautiņu pārsvara palielināšanos.

Tie Skoti, kuri balsoja par Neatkarības atgūšanu, ir ļoti apvainojušies uz iebraucējiem, jo pēc GS (Gejropas) kārtības tur varēja balsot daudzi Skotijā iedzīvojušies iebraucēji, kuriem ar Skotijas Vēsturi, Kultūru un Neatkarības centieniem nekā kopīga nav. Viņi, kā likums, balsoja pret Skotijas neatkarību savu merkantilo interešu un baiļu par savu labklājību dēļ – viņiem ir sveša neatkarība, kura pirkta par ekonomisku zaudējumu cenu. Tā nu viņi (arī latvieši) nespēdami realizēt paši savu neatkarību, liedz neatkarību citiem – vergi tur verdzībā citus. Gribēdami paturēt „zīli rokā”, viņi zaudē „medni kokā” – iespējamās cerīgās pārmaiņas nākotnē un ļoti stipri pasliktina savu stāvokli jau šodien arī tādā veidā, ka pasliktina savas attiecības ar Skotiem. Skotijā ir gaidāms neiecietības un nacionālisma pieauguma vilnis, kurā būs jācieš arī latviešiem. Vispār, latviešus kā ASV pakalpiņus, Gejropā un arī Eiropā gaida smagi laiki. Bet paši vien ir vainīgi – vēdera tiesu nedrīkst celt augstāk par Sirdi!


Skotijas referendums parādīja, ka Anglijā nekā vērtīga vairs nav – nav vairs nekāda attaisnojuma tās esamībai un tā, izpildot seno pareģojumu, var nogrimt ievadot visas Eiropas izzušanu.

Rīga Ir Gatava, Skotija nebūs brīva – te nekā vairs nav ko darīt. Te viss ir beidzies. Te nav par ko un ar ko runāt. Jāiet uz turieni un pie tiem, kuri par Brīvības cenu nekaulēsies. Te nav TĀ, kā dēļ būtu vērts atdot savu dzīvību. Rietumi ir „norietējuši”. Rietumu vēsture ir beigusies.

Rītausma ir ar tiem 300, kuri uzskata par godu un dzīves vainagojumu būt krituši par savas Dzimtenes Neatkarību. Tur, kur ir tādi Varoņi, tur ir Vēsture un Vēstures turpinājums! Tā Zeme, kurā atdzimst 300 Spartiešu Gars un Gods, nes jaunās pasaules un Valsts Garu un Laiku!

Dzimtene pāri visam!

Ar Dzimtenes mīlestību viss sākas un beidzas. Ja ir Dzimtenes mīlestība, tad ir viss. Ja tādas nav – tad nav arī nekā cita. Tur, kur ir Dzimtenes mīlestība, tur ir Brīvība un Neatkarība. Par to ir vērts atdot arī savu dzīvību. Tur, kur ir tādi Cilvēki, tur būs jauna Brīva un Neatkarīga Zeme! Starp tādiem ir vērts dzīvot, ar tādiem ir par ko un kā dēļ runāt. Ar tādiem var saprasties Vēstures gaitā – būt draudzīgās, biedriskās vai kaimiņattiecībās. Ar tādiem Cilvēkiem ir redzama nākotnes perspektīva.

Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīgs diktators, kurš katram norāda viņa darāmo un pieprasa aklu ticību un paklausību. Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīgs mobilizējošs ienaidnieka tēls. Viņu darbības dzinulis ir viņos dzīvais dzīves un darba prieks – uzlabošanas, celšanas un jaunā veidošanas entuziasms. Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīga nekāda cita darba, mācību un dzīves motivācija, nav vajadzīga nekāda radošo spēju attīstības metodika un treniņi. Brīvi, Neatkarīgi un Varonīgi Cilvēki vienmēr ir savas Mīlestības motivēti un radoša darba pilni. Visa viņu dzīve ir radošs darbs!

Tādiem cilvēkiem nav vajadzīgas demokrātiskas vēlēšanas, varu dalīšanas un visas citas korumpētās sabiedrības savstarpējās blēdības un tādu blēdību uzturēšanas institūcijas. Tādiem Cilvēkiem nav vajadzīgi nekādi KNABi, antimonopola regulatori, privatizācijas kantori un konkurences virzinātāji! Tur, kur ir Brīvu un Godīgu (tikai Godīgie var būt Varonīgi) Cilvēku Sabiedrība kopīgā radošā un veidojošā darbā visiem vajadzīgā celtniecībā, tur nav vietas konkurencei.

Tur ir vieta pašizziņai un pašizglītībai, kā vārdā tiek uzklausīti pieredzes bagāti biedri un Skolotāji. Tur ir vieta Varoņu piemēram un tieksmei līdzināties ar tiem, būt varoņiem pašiem savas dzīves sasniegumos, kā dēļ attīstīt savas spējas, prasmes un spēkus – tās Vērtības, kuras Ziedot Dzimtenei, tādā veidā izrādot tai savu Mīlestību un ieguldot savu darbu Dzimtenes stiprināšanā un jauncelsmē. Tādi Varonīgu dvēseļu iekšējo spēku mudināti, izglītoti un attīstīti Godīgi Cilvēki katrs atrod sev vislielāko prieku un dzīves gandarījumu dodošā darba vietu. Tur nekad nav vairāk politiķu, tiesnešu un administratoru, kā tas ir vajadzīgs zemes un Godīgu Cilvēku valsts labklājībai un tādēļ nav vajadzīgas vēlēšanas un konkursi – tur katrs pats ieņem sev visvairāk atbilstošo darba vietu.


Viss sākas ar Mīlestību.


Mīlestība katram nāk kā Mātes – Dzimtenes Mīlestība un vēlāk dzīves gaitā izplūst pa visām viņa dzīves, darba un interešu gaitām. Mīlestība atnes Varonību, Brīvību un Neatkarību un līdz ar to arī visu, kas nāk kā to balvas, rezultāti un augļi.


Būtu tik Mīlestības – viss cits nāks klāt!


Tādiem Cilvēkiem vajadzīgs Vadonis – viņu radošās darba dzīves Vadītājs, kurš saskaņo visu intereses, spējas un pūles vienā Spēcīgas Dzīves Mūzikā. Tādā Dzīves Mūzikā nav pirmo un pēdējo – tādā katrs dara to, ko spēj darīt ar lielāko dzīves un darba prieku, saprotot, ka katrs tādā Kopībā redzams darbs ir tai vajadzīgs un derīgs un tāpēc tā darītājs pelna tādu pat cieņu un atzinību, kā Vadonis vai jebkura cita darba darītājs. Tādā Brīvu un Godīgu Cilvēku Zemē – Kopībā katra padarītais darbs ir viņa Cilvēciskā Lieluma rādītājs un derīguma mērs un dzīves prieka avots.

Tie, kuri zin darba vietas kārtības un dzīves vietas tīrības nozīmi, saprot, ka darba un dzīves vietas sakopējs ir tikpat nozīmīgs kā liela uzņēmuma vadītājs. Procesa sākumā ieviesusies disharmonija var novest pie haosa valstī un uzņēmumā, tāpēc tāda uzņēmuma un valsts (Čīlē apvērsumu sāka ar autotransporta dezorganizēšanu!) labklājība ir katra transportstrādnieka rokās! Tāpēc Brīvu un Godīgu Cilvēku Zemē katrs pats ir pirmais sava darba un spēju vērtētājs, mudinātājs un tām atbilstošas darba vietas meklētājs. Tāpēc tādā Zemē būs tikai viens Vadonis, darbu vadītāji un darītāji pēc darba vajadzības, bet alga katram pēc Dzimtenes spējām dot viņa dzīves un darba priekam vajadzīgo. Tā dara katra Māte pēc savām spējām katram savam bērnam iedalot tam brīdim labāko, derīgāko un vajadzīgāko, ko katrs tās bērns pieņem ar Mīlestību un Pateicību. Godīgu Cilvēku Zemē viss notiek savstarpējā Mīlestībā.


Jūs teiksiet – tā ir Utopija!

ES teikšu – tā ir Nākotne!


Un tikai tādai Nākotnei ir vērts dzīvot!

***

Redzi, brālīt!

Tur, kur ir Ideāli, tur vienmēr būs vieta arī kaimiņa Ideāliem un Ideālu kopībai. Tur, kur ir intereses, tās vienmēr nonāks konfliktā ar citām interesēm, kā paša vēderā, tā arī pie siles cūku starpā un tad tās būs „jāaizstāv”.

Ideāli nekad neprasa iejaukšanos citu Ideālu telpā un to aizstāvību svešās zemēs pret šo zemju gribu.

Ideāli ved uz palīdzību.

Intereses ved uz savrupību, konkurenci un sabrukumu. Gejropa ir interešu konkurences darbības vieta. Gejropas Cilvēcisko resursu (vērtību), politiskās un ekonomiskās dzīves sabrukums katram ir redzams un pietiekami aprakstīts. Nav nekādas vajadzības to visu atkal atkārtot. Savu seju Gejropa izsaka īsā un kodolīgā formulā – „Gejropas vērtības”. Ieskaties, brālīt, tajās katrā atsevišķi un visu to kopīgajā darbībā un tādas darbības sekās, un tu, brālīt, pats visu redzēsi!

Smalkajā pasaulē jau sen redzama Latvijas nākotnes aina, kurā šī Zeme ir sadalīta divās daļās pa Daugavas gultni. Tās Vidzemes un Latgales daļa kopā ar Igauniju ir iekļāvusies Eirāzijas Savienībā, bet Zemgales un Kurzemes daļa apvienojusies ar Lietuvu un Poliju, kuras veido vienu no trijām Gejropas Savienības atlūzām. Gejropa ir sadalījusies trijās savstarpēji karojošās atlūzās, bet Angliju piemeklē Japānas liktenis. To visu ievada Ukrainā sludinātais kurss uz Trešā Pasaules kara sākšanu.

Skandināvija dzīvo pati par sevi. Vācija, Austrija, Ungārija, Rumānija un Beneluks cīnās ar Francijas, Itālijas, Spānijas un Portugāles Savienību, bet Grieķija ir apvienojusies ar Balkānu valstīm un turas Krievu pasaules Balkānu daļā. Turcija tāpat kā ASV beigusi pastāvēt kā valsts un ir atgriezusies savā pirmatnējā haosā, kur tiek izcīnīts visu karš pret visiem.

Pirmajā atbildē „Lēnām pār tiltu, draugs” es jau pieskāros jautājumam par valsts esamības pamatiem, rašanās mehānismiem un leģitimitāti kā valsts Neatkarības un esamības uzturētājiem. Tad es norādīju uz divām būtiskām valsts leģitimitātes daļām. Pirmā ir valsts dibināšanas vēsturiskais fakts, kurā ir redzama visu šīs Zemes iedzīvotāju, tautas vai nācijas apvienotā valstij deleģētā griba un vara veidot tādu valsti. Tāds visas tautas izteiktās gribas fiksējums vai pārmantotība vēsturiskās attīstības gaitā no cita leģitīma sabiedriska veidojuma kā šī veidojuma tiesiskais, morālais un Garīgais turpinājums ir katras valsts leģitimitātes pamats. Tādu leģitimitāti var neatzīt vai apkarot („aizstāvēt tajās savas intereses”), bet tādu vēsturisku faktu nevar padarīt par nebijušu, un, kamēr vien būs dzīvs kāds, kurš to tur par vērtību sev un saviem bērniem, tik ilgi tāds meklēs sev domu un Sirdsapziņas biedrus, lai balstoties uz šo nepagāžamo faktu celtu no pelniem Savu Valsti.

Latvijai tāda vēsturiskā fakta nav. Tāds ir Skotijai, ko šogad nogremdēja lopiņu pārsvars Skotijā.

Latvijai nav tā vēsturiskā fakta celma un sakņu, uz kurām balstīt tās šodienas leģitimitātes daļu, bet tās vēsturiskās saknes, kuras tai ir, Latvijas elite visiem spēkiem cenšas apcirst. Elite praksē realizē Kučmas lozungu „Ukraina nav Krievija”. Vēsturisko sakņu trūkums ir kopīga problēma visām „Veimāras līguma” republikām, kad pēc Pirmā Pasaules kara ar šo līgumu notika Eiropas pārdale. Tad tika izveidots Veimāras konstitūcijas (satversmes) un mākslīgi veidoto valstu modelis, kurā kā mīna tika ielikti procesi, kuri laika gaitā neizbēgami noved pie autoritāru režīmu (zemā Kultūras līmenī pie fašisma) rašanās. Vēsturisko sakņu un tautas gribas fiksācijas fakta trūkuma problēmu valsts leģitimitātes balstīšanai tagad mēģina risināt ar „Levita preambulas” uzrakstīšanu.

Šī preambula ir kā jēla „špaktele”, ar kuru šodien cenšas aizsmērēt vēsturiskā fakta celma trūkuma caurumu un vienlaicīgi uzgleznot romantiski fantastisku gleznu, kurā vizualizēt mītisku – faktiski neesošu ainu – Latvijas Rietumu saknes un Latviešu Zemnieku Tautas valsts pašradīšanos no nekā nenoformulētu mistisku senču tieksmju miglas.

Pie labas reklāmas, aģitācijas un propagandas darba tāda „vēsturiskā celma” protēze varbūt kādu laiku arī nokalpotu, bet tad tādu „špakteli” vajadzētu nostiprināt ar vistautas referenduma rezultātu, kurā „par to” būtu balsojuši vismaz 80% no visiem balsstiesīgajiem (75% ir tikai puse no aktīvajiem + visi pasīvie, kuri ir puse no visiem iedzīvotājiem un ir vadāmi ar reklāmu palīdzību) Latvijas iedzīvotājiem, bet nekā tas neietu cauri ar 51% no velēšanās piedalījušos skaita un ne tā kā Latviju Gejropā „iestādināja”. Bez tāda vistautas referenduma tas (tāpat kā „pirmā” Latvija) ir tikai kāda atsevišķi ņemta Levita kunga un viņa draugu sastādīts un prezentēts sacerējums. Tas atkal atkārto to pašu „Sapulci”, ar kuru pasludināja „pirmo” Latviju. Ar to vien „celmu” uzburt nevar.

Tādēļ šodienas Latvijas valsts leģitimitātes balsts ir visai nedrošs. No vienas puses to veido tās pirmās republikas starptautiskās atzīšanas tradīcija, jo šodienas Latvija sevi prezentē kā tās turpinājums ar visām no tās izrietošajām sekām, „slimībām” un „šaurajām vietām”. No otras puses to balsta Latvijas pilsoņu kopums ar to, ka tas (vai tie) sevi atzīst par piederīgu šai valstij. Te tāpēc ir divas šiem balstiem piemītošas vājās vietas.

Pirmā ir tāda, ka to, ko kāds kādreiz ir par spēkā esošu atzinis, to tas pats vai kāds cits var vairs neatzīt vai apstrīdēt.

Tradīciju veido Cilvēki.

Tradīciju uztur Cilvēki.

Tradīciju maina Cilvēki.

Tāda tradīcija veidojās kādos noteiktos vēsturiskos apstākļos, kuri noteica valsts atzīšanas vajadzību vai samierināšanos ar tādas valsts esamību. Tie paši vēsturiskie apstākļi noteica valsts esamības atzīšanas turpinājumu, bet vēlāk to pašu vēsturisko apstākļu maiņa var novest pie tā, ka tāda atzīšana vairs nav vajadzīga, vai ar to vairs nav jāsamierinās. Ja kāds paziņo, ka viņam esot tiesības aizstāvēt „savas intereses” citās valstīs, tad ar to pašu viņš paziņo, ka tādas „intereses” ir arī visiem citiem, un pats kļūst par tādu „interešu aizstāvības” teritoriju, kurā var mainīties kā „aizstāvamās” intereses, tā to „aizstāvētāji” un arī „aizstāvēšanas” metodes.

Tādam „interešu aizstāvētājam citās zemēs, ja to var” vairs nav nekādas drošības.

Otra vājā vieta ir labi iezīmēta kāda lasītāja vēstulē – ... „Kopš sen jau nobalsoju PRET ES, neesmu piedalījies nevienās vēlēšanās, jo šo valdību vairs neuzskatu par savu. Tas neliedz man sekot notikumiem šeit un pasaulē, un arī dzīvot apstākļos kādos esmu nevienu nekrāpjot”... . Šis lasītājs ļoti maigā formā saka to, ko citi „skalda” ļoti nepārprotami:

„Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti.”


Ja tam visam vēl pieskaitam zemo aktivitāti vietējās un centrālās varas vēlēšanās (vēlēšanās nodotā balss ir varas deleģējuma procedūra), emigrāciju darba meklējumos (kas faktiski nozīmē mītnes zemes varas atbalstīšanu maksājot tai sava darba nodokļus) un masveidīgo izvairīšanos no nodokļu nomaksas, tad redzam pilsoņu kopuma veidotās valsts varas leģitimitātes deficītu – iedzīvotāji tādā veidā sevi izslēdz no šīs valsts pilsoņu kopuma un liedz leģitimitāti valstij un tajā esošajai varai.

Patiesībā viņi to paziņo par diktatorisku režīmu, kurš darbojas bez viņu gribas mandāta vai pret viņu gribu.

Maksājot nodokļus, Cilvēki atzīst sevi par valstij piederīgiem un leģitimizē valsts varu – uztur to rīcības spēkā – akceptē tās pūļu virzienu un sasniegumus. Godīgu Cilvēku Zemē valsts institūciju darbinieki strādā visu valsts iedzīvotāju un pilsoņu (pavalstnieku) labā, tāpēc tur iemaksātie – iekasētie nodokļi uztur centralizēti veidojamo iedzīvotāju labklājības daļu un iedzīvotāji, būdami ieinteresēti šīs labklājības vairošanā labprātīgi maksā nodokļus.

Normālā valstī nodokļi ir ievācami tikai labprātīgu maksājumu ceļā kā apliecinājums tam, ka nodokļu maksātājs atzīst sevi par piederīgu valstij, ir saņēmis valsts sarūpētās labklājības daļu un atbalsta valsts institūciju darbību. Tad nodokļus nemaksā tie, kuri neatzīst sevi par šai valstij piederīgiem, labklājībā dzīvojošiem un neatbalsta (atzīst par nederīgu) valsts institūciju darbu. Tad nodokļu masas kritums ir dabisks stimulators valsts institūciju darba uzlabošanai un neatņemama valsts un iedzīvotāju (pavalstnieku) dialoga daļa – katru dienu, mēnesi un gadu esošs referendums par atbalstu valsts politikai. Līdz ar to nerodas nodokļu paradokss, kad nodokļi tiek iekasēti no valstij nepiederošajiem un labklājību nesaņēmušajiem.

Derīgumu Zaudējušā (korumpētā) valstī valsts institūciju darbinieki valsts resursu izmanto un darbojas paši savā labā, tāpēc te nākas nodokļus iekasēt ar dažādu piespiedu mehānismu palīdzību represiju draudu apstākļos no cilvēkiem, kuri neatzīst sevi par piederīgiem valstij, neredz nodokļu slogam adekvātu labklājības pieaugumu un neatbalsta valsts politiku – izsaka tai savu neuzticību, jo ir spiesti valstij uzticēto problēmu loku risināt paši saviem spēkiem.

Godīgu Cilvēku Zemē nodokļi tiek izmantoti racionāli un tiek ievākti tikai tik daudz, cik ir iespējams tos derīgi izmantot.

Korumpētā valstī kā nodokļu ievākums, tā to nenomaksa vienlīdz stimulē nodokļu sloga pieaugumu, kas savukārt bremzē un ilgākā laikā pilnībā iznīcina valsti kā ekonomisku organismu, pret ko protestē korumpēto valstu pavalstnieki un iedzīvotāji, liedzot tādai valstij savu varu, atbalstu un atņemot tai leģitimitāti.

Ja 100 „gudrās galvas” saeimā pārstāv VISUS balsstiesīgos vēlētājus un pārstāv VISU Latviju, tad, ja vēlēšanās piedalās 60%, 50% vai 30% vēlētāju, tad tas nozīmē, ka ir ievēlēti attiecīgi 60, 50 vai 30 „galvas”, bet vai 30, 50 vai 60 galvas var pārstāvēt VISUS?

Protams, ka nevar!

Tāpēc tādas „galvas” nepārstāv un nav VALSTS darbinieki, bet tikai savu % pārstāvji, kas nav valsts varas – kopdomas nesēji – un tāpēc tā nav VALSTS vara vai ir tikai vēlējušo iedzīvotāju VALSTS. Vai arī „valsts” šajā gadījumā ir tikai aizvien sarūkoša iedzīvotāju daļa, kuru deleģētā vara nonāk opozīcijā šajā „valstī” neietilpstošajai iedzīvotāju varas daļai! (Tādiem acīmredzot jādibina sava, pirmajai opozicionāra valsts!)

- Kā mazākā vara var vadīt lielāko varas daļu?

Tikai diktatūras un vairākuma pasivitātes apstākļos!

- Vai jūtat „varas nesēji”, kur ir jūsu „Ahileja papēdis” un tāpēc neizbēgamas sakāves vieta?!

Jūs neesat „valsts”, bet tikai propagandas aparāta uzturēta ilūzija!

(Latviešiem – vikingu (laupītāju) pēctečiem nevar piedāvāt sociāldemokrātiskas un vispār sociāli organizējošas idejas. Viņus var aicināt uz individuālismu un pašlabuma iegūšanu uz kaimiņa rēķina! Viņus var aicināt laupīšanas karagājienā un uz savstarpēju apkarošanu solot 30% laupījuma katram tā dalībniekam. Latvieši ir ideāli inkvizīcijas kalpi, kuri par šiem 30% nodos jebkuru savējo – tēvu, māti, vīru, sievu, māsu, brāli un bērnu ieskaitot! Vēlēšanās Latvijā vienmēr uzvarēs sociāldestruktīvākās idejas, programmas un ļaužu apvienības (partijas).)

Tad rodas jautājums:

- Kā tāda valsts pastāv?

- Vai tāda valsts vispār ir?

- Kā mēs zinam, ka tā ir valsts?

- Kādas ir valsts pazīmes?


Valstij ir pilsoņu kopums (?), teritorija (?), robežas (?), pārvaldes institūcijas (?), likumi (?), bruņotie spēki (?), Kultūra (?) un ekonomiskā dzīve – uzņēmumi, ražošana – patēriņš un nauda (?), karogs, ģerbonis un himna – viss tas, kas uztur attīstības ceļu.

Kā tur ir ar to pilsoņu kopumu mēs jau redzam – tas ir apšaubāms lielums. Teritorija ir valsts robežās.

- Vai par robežu var uzskatīt to, ko gan fiksē kādā dokumentā, bet neapsargā?

- Vai par savu teritoriju var uzskatīt to, ko nekontrolē (neapsargā)?

Pārvaldes institūcijas ir tās, kuras realizē valstī pieņemto likumu (Satversmes) darbību. Ja Satversme ir pārkāpta, pārvaldes institūcijas ir korumpētas un pilda ārpusvalsts institūciju pieņemtos lēmumus (realizē okupācijas varu) Gejropas norādījumus, tad mums ir jākonstatē, ka tās nav šīs valsts pārvaldes institūcijas un tie nav šīs valsts likumi, kuri te tagad darbojas.

- Kā virsvadībā ir „NBS”?

- Vai tas nav vienkārši NATO teritoriāls formējums?

To subkultūru mēslu bedri un budžeta līdzekļu pārvietošanu uz varai pietuvināto „mākslas un kultūras” darbinieku kabatām par kultūras dzīvi saukt nevar un nedrīkst!

Parādiet man Latvijas ekonomisko dzīvi – tās darbu Latvijas iedzīvotāju labā, tās iedzīvotāju labklājību, Latvijā esošus, Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāju uzņēmumus, firmas, bankas, sakaru iestādes, transporta un enerģētiskās sistēmas, kuras nes labumu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Parādiet, kā valsts aizsargā tos pret ārzemju tīkojumiem un tur pirmajā, pārākajā un izredzētajā vietā Latvijā!


Parādiet man Latvijas naudu – Latu!!!


Mūsdienās ekonomiskā dzīve, labklājība un sava nauda ir varena politiskās dzīves motivētāja un līdz ar to pilsoņu kopuma pulcinātāja, saturētāja un aktivizētāja. Tā potenciālajiem pilsoņiem liek (aicina) pievienoties pilsoņu kopumam un ar to uzturēt valsts esamības leģitimitāti. Ekonomiskās dzīves panīkums un Lata zudums (nodevība!) atņēma lielu daļu motivācijas šeit un ārzemēs dzīvojošajiem domāt par sevi kā par šai valstij piederīgiem.

Lats bija pilsoņu kopuma saturētājs!


Tagad mēs varam uzskatīt sevi par latviešiem, kuri nav piederīgi šai valstij, bet labprāt būtu kādā citā Latvijā ... , kurai ar šo nav nekāda sakara!.

„Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti.”

Jūs kungi un kundzītes mums atņēmāt Latu, bet ar to pašu krietni sašķobījāt ķebli, uz kura uztupinājāt savu „valsti”!


Karogs, ģerbonis un himna ...


Baltu klubam ir karogs, ģerbonis un himna.

Baltu klubam ir sava iekšējā ekonomiskā dzīve, kura gan izmanto svešu naudu (tas ir risināms jautājums), bet nebalstās uz naudas attiecībām. Baltu kluba materiālā bāze un darbības iespēju tehniskais nodrošinājums parāda iepriecinošu izaugsmi un dod iespēju palīdzēt kluba biedriem viņu problēmu risināšanai.

Baltu klubs uztur aktīvu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Baltu klubs nes (turpina) vēsturisku Druīdu kultūras tradīciju.

Baltu klubam ir resursi savu vērtību aizsardzībai.

Baltu klubam ir pārvaldes institūcijas un uzbūves struktūra.

Baltu klubs darbojas arī tajā teritorijā, kuru rada un uztur kluba biedriem piederošā vai viņu kontrolētā īpašumu teritorija, Baltu klubam ir tā darbību reglamentējoši statūti (Satversme) un iekšējās dzīves normas, kuras ievēro visi kluba biedri.

Baltu klubam ir stingri noteikta kārtība kādā var kļūt par kluba biedru un procedūra kādā tas notiek, tāpēc Baltu klubam ir noteikts, zināms un reģistrēts biedru (pilsoņu) kopums, kuri uztur Baltu kluba leģitimitāti ar to, ka uzskata sevi par kluba biedriem un ir par tādiem atzīti no citu biedru puses.

Baltu klubs ir reģistrēta (tiesiski atzīta) juridiska persona. Tā darbības juridiskā leģitimitāte ir citu tiesisku subjektu atzīta.

Baltu klubam ir vēsturiskās tapšanas fakta pamats, kurā ir fiksēta visu tobrīd sevi par Baltu klubam piederīgiem domājošu tā dibinātāju griba dibināt Baltu klubu!


Mēs, brālīt, esam valsts ...


Baltu klubs ir Baltu Kultūras valsts!


To par tādu var neatzīt citi, bet lietas būtību tas nemaina. Baltu klubs var sarukt biedru skaitā, materiālajā bāzē vai tieši pretēji – bezrobežīgi paplašināties kā vienā tā otrā. Baltu klubs var papildināt un mainīt pārvaldes orgānus un darbības kārtību (Satversmi), bet lietas būtību tas nemaina. Ja tajā ir 10, 1000 vai 100000000 biedru, tā vienmēr ir un paliek Baltu Kultūras valsts tiem, kuri sevi tai pieskaita. Līdz ar to mainās arī visi citi tā darbības parametri, bet tik ilgi kamēr tiek uzturēta Garīgā Satversme – tas, kā dēļ tajā ir sapulcējušies tā biedri – tā ir Baltu Kultūras valsts.


Es apsveicu tevi, brālīt, ar leģitīmas Baltu Kultūras valsts – Baltijas dzimšanu!


Ņem to par labu!

Pieņem vai noliedz to, bet savas vērtības mēs aizstāvēsim paši un nekādas svešas intereses savā vidū nevienam citam aizstāvēt neļausim! Mums ir savi Ideāli, kuri ir saprotami un sadarbīgi ar citu Cilvēku un kopumu Ideāliem, kuri tos atbalstīs iespēju un vajadzību robežās, bet nekad nemēģinās tos pārveidot pēc savas sapratnes un savas Ideālu dabas. Baltu klubs ir sapulcējies (un pieņem katru) šo Ideālu aizsardzībai un iedzīvošanai, bet nekad nepieļaus, lai tie nolaistos līdz dzīvniecisku interešu un to „aizstāvības” līmenim! Ar to mēs savu dvēseli, prātu un Sirdi nenodarbinam.

Tas, ka tu sava un Rietumu prāta darbību saisti ar dzīvnieciskām interesēm, bet ne ar Cilvēka (dzīvniekiem nav Ideālu – tikai intereses) Ideāliem, liecina par to, kādos maldos – cik slims ir tavs prāts.


Cita atbilde ir tāda –

Nāc, prātiņ, mājās!


                                                                                                Antiņš




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa