Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Amerikāņu sapnis tagad jau ir tāla pagātne

Intervija ar Krievijas žurnālistu Konstantīnu Sjominu.


Kas, jūsuprāt, notika 1991.gadā? Par to ir dažādi viedokļi.

K.Sjomins: Paskaidrot to, kas notika, var dažādi. Vai nu tā bijusi nodevība, vai nu tās bijušas sociālisma attīstības neizbēgamas sekas, kā mēdz teikt, ka eksperiments nemaz citādi neesot varējis beigties – ir dažādi viedokļi, bet jebkurā gadījumā mūsu valstij un arī pasaulei kopumā (kas ir ne mazāk svarīgi) tā bija katastrofa, kas liedza valstij un pasaulei alternatīvo attīstības scenāriju.

Pēkšņi izrādījās, ka vienīgais ceļš, pa kuru mēs tagad esam spiesti kleberēt, ir aplaupīšanas, ekspluatācijas, nevienlīdzības un visbeidzot kara ceļš. Šis pēdējais vārds – karš – pārsvītro visus kapitālisma pasakainos sasniegumus, ar kuriem mums mēģina piemuldēt ausis. Visi aifoni, visi gadžeti, visi iloni maski, visi žilbinošie Holivudas smaidi tiek pārsvītroti ar šo vienu vārdu. Un tas, ko cenšos propagandēt, atver cilvēkiem acis uz to nepatīkamo sūro īstenību, ka kapitālisms nozīmē pretrunas, kuras tas pats nevar atrisināt.

Vislielākās un traģiskākās no šīm pretrunām pāraug karā. Neizbēgamā karā, vai tas būtu karš starp lielvalstīm vai karš starp dažādām cilvēku grupām kādā no šīm valstīm. Tāpēc, kad uz viena svaru kausa ir nolikts Šis, bet uz otra kausa – Sīrija, Irāka, Lībija, Dienvidslāvija, Venecuēla, Ukraina utt, ir jāsaprot, ka tas viss nepaliks ārpus kaut kādas mūsu pasaulītes, kurā mēs esam drošībā - mūsu hipotēka, mūsu mazā gaumīgi iekārtotā virtuvīte, mūsu komfortablais un nesatricināmais akvārijs – tā nebūs. Šī akvārija sienas ir trauslākas, nekā mums gribētos domāt.

Tāpēc man tas viss, no vienas puses, ir briesmīga katastrofa, kuru varēja novērst vai attālināt laikā. Bet no otras puses, tas ir noteiktu tendenču attīstības sekas, dažu iekšējo sociālistiskās sistēmas faktoru attīstība, mijiedarbojoties sociālistikajai un kapitālistiskajai sistēmām, ko, iespējams, varēja kaut kā prognozēt.

Tas nenozīmē to, ka sociālisms ir apglabāts vai ir sevi diskreditējis uz visiem laikiem. Tas nozīmē to, ka šajā vēsturiskās attīstības spirāles daļā rezultāts ir šāds. Tas nozīmē arī to, ka nākošais attīstības cikls ir neizbēgams un iepriekš pieļautās kļūdas tiks ņemtas vērā nākošajā ciklā. Jautājums ir tikai par to, vai tos laimīgos laikus pieredzēsim personīgi.

Tātad jūs ticat kreiso ideju nākotnei?

K.Sjomins: Es nevis vienkārši ticu, es par to nešaubos! Paskatieties, kas notiek Eiropā, paskatieties, kas notiek ASV, paskatieties uz lielākajiem streikiem cilvēces vēsturē, kas tiko satricināja Indiju – 200 miljoni cilvēku piedalījās šajos streikos.

Paskatieties uz streikiem Latīņamerikā, paskatieties uz pieaugošajām pretrunām starp lielākajām (kā vēl teiktu aizvakar) imperiālistiskajām valstīm, kas kuru katru brīdi var pāraugt kautiņā.

Visu to cilvēce jau ir piedzīvojusi 20.gadsmita sākumā. Tieši tāpat 20.gs. sākumā vairāk par 10 gadiem cilvēce bija apskurbusi no globalizācijas idejām, pasaules bez robežām veidošanas, kad telegrāfa kabeļi savienos veco un jauno pasauli, kad pa Atlantijas okeānu kuģos komfortabli kruīza laineri. Un pēc tam tas viss beidzās ar katastrofu. Te es nedomāju Titāniku, bet Pirmo pasaules karu. Un pierādījās, ka cilvēkiem, kas vēl 19.gs. vidū runāja par šī kuģa nolemtību, bija taisnība.

Es vēl joprojām nesaprotu – apvienošanās taču ir dabiskais ceļš, kurš visiem ir jānoiet. Tieši tā kā no dzimtām un ciltīm ir veidojušās pirmās sabiedriskās iekārtas, pēc tam valstis. Teorētiski beigās visām robežām ir jāpazūd?

K.Sjomins: Kreisā ideja to nenoliedz. Tā saka, ka galīgā apvienošanās nav iespējama uz kapitālisma bāzes, jo kapitālisms ir pretrunu sinonīms. Kapitālisms sevī rada pretrunas. Pirmkārt, pretrunas starp darbu un kapitālu; starp tiem, kas strādā, un tiem, kam pieder ražošanas līdzekļi. Rodās pretrunas ne tikai starp strādniekiem un ekspluatatoriem, bet arī starp ekspluatatoru grupām, un šīs pretrunas nav atrisināmas. Tās agri vai vēlu beidzās ar lielu asinsizliešanu. Šīs sistēmas ietvaros nav iespējams rast vienošanos.

Visas pasaules kapitālisti tikko javārī bija sapulcējušies Davosā. Viņi kārtējo reizi savās kuluāru sarunās centās kaut kā uztaustīt veidu, kā sveikiem izkļūt no vispasaules ekonomiskās krīzes bedres, kura turpinās no 2008.gada, un mēs redzam arvien jaunas un jaunas atskaites, kas iedveš tikai bailes un depresiju. Viņi mēģināja atrast izeju, kādā veidā ar to varētu kaut ko izdarīt.

Emigrācijas viļņi, kas izplatās no tām teritorijām, kur pašlaik notiek karadarbība, tagad pārņem attīstītās, bagātās, pārtikušās civilizētās valstis. Aug nacionālistiskais noskaņojums. Ir sagruvušas visas integrācijas shēmas, kas tika veidotas globalizācijas ietvaros. Ir sagruvusi NAFTA, grūst Eiropas savienība – mēs redzēsim, ka Anglija to pamet.

Vienlaicīgi ar to gandrīz katrā valstī ir atdzimušas separātiskās nacionālistiskās kustības. Bundestāgā ir iekļuvusi ultrakonservatīvā ultranacionālistiskā partija „Alternatīva Vācijai”. Gandrīz visos Eiropas parlamentos ir iekļuvuši labējie. Parīzes ielās kopā ar sociālsitiem maršē atklāti fašisti.

Ja Anglija iziet no Eiropas savienības, tad tur uz zemā starta jau ir īru nacionālisti, kas tiecas pēc savas neatkarības.

Visbeidzot atskan Donalda Trampa sauciens: Padarīsim Ameriku atkal varenu! Šo saucienu atkārto tādi paši mazāki Trampi katrā valstī, kurām arī gribētos kļūt atkal varenām – no Erdogana līdz Rumānijai un Ungārijai – tas notiek visapkārt.

Tas ir tieši tas, kas jau bija pirms simts gadiem. Tās idejas nav novecojušas un diez vai tik drīz novecos.

Kā jūs domājat, ar ko tas mums draud?

K.Sjomins: Mums tas draud ar perspektīvu kļūt par pašu vājāko ķēdes posmu savstarpēji konkurējošo kapitālistisko valstu sistēmā. Mēs patiešām esam ārkārtīgi vāji. To apzinoties, pētot mūsu sabiedrību no dažādiem skatupunktiem, skatoties uz to, kas notiek izglītībā, veselības aizsardzībā, militārajā aizsardzībā vai zinātnē, es saprotu, kas mēs esam ārkārtīgi vāji.

Tie salkanie plūdi, kas plūst no mūsu TV ekrāniem, nav spējīgi noslēpt notiekošo degradācijas un destruktīvo procesu briesmas. Ja mēs šādā degradēšanās stāvoklī iesaistīsimies lielajā imperiālistiskajā kaujā, gaisā jau var labi just, tad es domāju, ka rezultāti priekš mums būs ļoti slikti.

Jūs ilgu laiku dzīvojāt, mācījāties, strādājāt ASV. Vai demokrātijas un kapitālisma mekā redzētais nav sašķobījis jūsu ticību kreisajām idejām?

K.Sjomins: Pirmkārt, ASV nav tik vienveidīgs un viennozīmīgs stāsts, kā varētu likties no ārpuses. Tā nav vienkārši “pindosu” apdzīvota valsts, kurā vai nu neko nezina par Krievijas eksistenci vispār, vai nu sapņo par tās iznīcināšanu.

Savienotajās Valstīs ir milzīgs daudzums cilvēku, kas nav mierā ar pastāvošo lietu kārtību, pirmkārt, pašu Savienoto Valstu iekšienē. Citādi, kur rastos tie daudzu tūkstošu amerikāņu skolotāju mītiņi. Pašreiz tie notiek Losandželosā, Sietlā, Vašingtonā, un tas nav saistīts ne ar kādām starptautiskajām problēmām.

Tas atspoguļo pretrunas, kas ir sakrājušās amerikāņu sabiedrībā – to nav mazums. Pašreiz briest liels auto ražotāju strādnieku streiks. Protams, mēs varam teikt, ka tās lietas, par ko viņi streiko, daudzi apskaustu, bet tas nebūt tā nav.

Vienkāršā amerikāņu strādnieka dzīve nebūt nav salda, lai vai kā tas nešķistu. Esmu redzējis Ameriku no dažādiem skatupunktiem. Esmu bijis šīs valsts nabadzīgākajās pilsētās. Biju pilsētā Kamdena, kas ir „spicāka” par Detroitu. Kamdena ir Ņūdžersijas štata bijusī ražošanas galvaspilsēta, kur, ja nemaldos, vienubrīd atradās pat „General Electric” galvenais birojs. Šodien tā ir bezpajumtnieku, slepkavu, prostitūtu, narkomānu pilsēta – tas ir baisi. Tur pat bīstami ir iziet no mašīnas, nerunājot par videokameras lietošanu.

Patiesībā tādu pilsētu nav mazums. Un tā ir tā modeļa, kuru mums joprojām mēģina iesmērēt, otra puse. Šī otra puse nevienam nav zināma.

Dažus pēdējos gadu es dzīvoju pie Hārlemas robežas, kur, mācoties amerikāņu universitātē, esmu uzņēmis ne vienu vien filmu. Es zinu, kas ir šīs realitātes otra puse, esmu ar to pietiekami labi saskāries.

Es zinu, kas ir nabadzība amerikāņu gaumē, ubagošana amerikāņu gaumē, ciešanas amerikāņu gaumē, medicīniskās palīdzības trūkums amerikāņu gaumē – viss tas eksistē un viss tas mums ir ļoti maz zināms. Kaut gan tagad, kopējot daudzus modeļus (auto apdošināšanas tirgus, televīzija, mēs visu kopējam no turienes), mēs nokopējam formu, bet kopā ar to nāk arī saturs – nabadzība, degradācija, briesmīga noslāņošanās tādos cilvēkos, kas ir nolemti nomirt, kas jau no dzimšanas ir norakstīti un nekad neko nesasniegs, un tādos, kam ir tiesības – tie, kas uzreiz iekļūst elitē – smalkajā neaizskaramo kārtā.

Vai tiešām amerikāņu dzīvo tādā kastu sistēmā?

K.Sjomins: Protams! Tagad tas stāsts par amerikāņu sapni, kas vilināja tai skaitā arī krievu emigrantus, tas ir – es esmu atbraucis, man nekā nebija, un pēc 10 gadiem esmu uztaisījis kapitālu – esmu kļuvis par kaut ko – šis stāsts vairāk nestrādā. Pie mums par to maz runā, bet tas vairāk nestrādā. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, par ko ir sašutuši paši amerikāņi.

Kāpēc ievēlēja Trampu? Trampu taču ievēlēja nevis kaut kāda vienkārši konservatīvi nostaļgiski noskaņotā amerikāņu sabiedrības daļa, bet tie ir sacēlušies baltie, kas atrodas uz darba zaudēšanas robežas.

Pirmkārt, tam ir ekonomiski cēloņi, un šī noslāņošanās, perspektīvu trūkums, dzīve no algas līdz algai, plus virsū spiež kredītsaistības. Nedod Dievs, vēl saslimsti, tad vispār ir katastrofa.

Mēs to neapzināmies, un arī eiropieši to bieži neapzinās, jo Eiropā vēl darbojās diezgan spēcīgā sociālās apdrošināšanas sistēma. Pat Vācijā, kur situācija pakāpeniski pasliktinās, tomēr cilvēkiem ir grūti saprast, kā ir tad, kad nav medicīniskās apdrošināšanas, ja esi saslimis, bet tev neviens neatnāks palīgā, vai arī atnāks palīgā tā, ka pēc tam tavas durvis iznesīs parādu piedzinēji, kad nevarēsi norēķināties par sniegto palīdzību.

Vai tiesa, ka daudzie labumi strādniekiem mūsdienu Eiropā ir parādījušies, pateicoties Padomju savienībai?

K.Sjomins: Tieši tā. Baidījās no 1968.gada Parīzes pavasara un baidījās no citām sociālistiskajām kustībām, tāpēc tas, ko deva Rietumu proletariātam, tika dots tādā kā avansā tāpēc, lai proletariāts nedejotu pēc Padomju savienības stabules, lai neļautu „sarkanajam mērim” izplatīties un „sagrābt” vēl kādu Rietumeiropas vai ASV teritoriju.

Pašreiz no šiem labumiem atsakās. Kas ir Makrona pensiju reforma? Tieši tas. Viņu nemīl, bet tam, ko dara Makrons Francijā, un tam, ko dara pie mums, ir daudz kopīga – tie ir vieni un tie paši procesi.

Tā kā ekonomiskā krīze turpinās, tad katrs sāk „skaitīt kapeikas”. Kas par visu maksās? Protams, ka tas, kuram ir vismazāk tiesību – tas, kuram ir visvieglāk atņemt. Tāpēc atņem to, kas bija aukstā kara gados ar kunga roku dāvāts, un strādnieki to mazpamazām sāk apjaust. Bet nav vairāk Padomju savienības, pie kuras varēja vērsties pēc palīdzības, kuru varēja uzskatīt par kaut kur tālu esošu sabiedroto. Nav vairāk nekādas Padomju savienības un Ļeņina arī vairāk nav, un nekādu komunistu arī nav. Lūdzu, tev rēķins par medicīnas pakalpojumiem un, lūdzu, tev telefona numurs parādu piedzinējiem, kas tevi metīs ārā no mājas.

Viss tas, par ko mums „meloja” padomju propaganda un „Starptautiskā panorāma”, izrādījās patiesība. Pats savām acīm to redzēju.

Es, protams, cienu daudzos amerikāņu kapitālisma sasniegumus. Atrodoties ASV, to nav iespējams nepamanīt. Kolosāla infrastruktūra, inženieru „domas lidojums” – to nevar neredzēt, nevar noliegt. Kā par to Staļina piecgažu laikā teica Iļfs un Petrovs, kas bija apbraukājuši vienstāvu Ameriku, viņi tā arī rakstīja – to nevar neapbrīnot, to nevar neapskaust, no tā nevar nemācīties, tas rada spēcīgu iespaidu.

Bet šai realitātei ir arī otra puse, un šo otro pusi es labi izjutu, labi zinu. Piemēram, kad bija plūdi Jaunorleānā 2005.gadā, kad vētra „Katrīna” piemeklēja Luiziānas štatu, es biju tur un arī redzēju, kāda ir amerikāņu sabiedrības iekšējā būtība, kas mums pilnīgi nav zināma. Tā ir drausmīga iekšējā būtība. Tā ir uz mežonīgiem likumiem balstīta iekšējā būtība, kurai noņemot tās glamūro apvalku, tā pārvēršās par īstiem džungļiem.

Kad pie mums bija Padomju savienība, pasaule nosacīti bija sadalīta divās daļās. Varbūt tā bija galvenā kļūda? Varbūt katrā valstī ir jāveido nosacīti labējo un kreiso ideju poli, kas viens otru līdzsvaros?

K.Sjomins: Nepiekrītu tam, ka kreisās idejas provocē dzīvošanu uz citu rēķina. Katrā konkrētā gadījumā ir iespējamas kļūdas un atkāpes, kas provocēs šādus noskaņojumus.

Katrai tiesību sistēmai, katram konservatīvajam, protams, sociālisms tā ir bezmaksas labumu izdale, tas vienmēr ir tas, ka neviens nestrādā un visi tikai ēd. Pat nepareizajā, nepilnīgajā Padomju sociālismā darbojās princips: No katra pēc spējām, katram pēc padarītā. Tas ir svarīgs apstāklis.

Cilvēkam bija obligāti jāstrādā. Dzīvošana uz citu rēķina, uz ko šodien daudzi atsaucas – tādas patiesībā bija daudz mazāk, nekā mums to šodien mēģina iestāstīt, un daudz mazāk, nekā tā pastāv šodien.

Kad šodien jaunie darbinieki nāk iekārtoties kādā darbā un uzreiz pieprasa sev lielu algu, neko nemākot darīt un neko negribot darīt – tas ir daudz tuvāk modelim, kurā notiek dzīvošana uz citu rēķina. Šis parazītiskais modelis nav radies sociālismā.

To, ko jūs sakāt, ka katrā sabiedrībā ir jābūt dalījumam uz labējiem un kreisajiem, lai būtu līdzsvars – tas tādā veidā diemžēl nestrādā, jo tā nemēdz būt, ka kāda no šīm pusēm negūst virsroku. Ne īslaicīgi, ne pastāvīgi.

Divpartiju sistēma, kas ir izveidota ASV un kuru mums arī mēģina reklamēt – tas ir tikai aizsegs. Patiesībā tur valda tā pati labējā puse – ekspluatatori. Visi pārējie, protams, var rīkot mītiņus, maršēt, izteikt savu viedokli, tikai to neviens nedzirdēs. Vari būt jebkāds kreisais – Bernijs Sanderss, Džeremijs Korbins – tam nav nozīmes. Tu neko nelem un neko nelemsi, bet uzskati tev var būt, kādi vien vēlies. Bankas, ražošanas līdzekļi, uzņēmumi piederēs tiem cilvēkiem, un viņi tev nekad neko neatdos. Tāpēc sistēma strādās mazākuma interesēs uz vairākuma rēķina. Bet nosaukt to var jebkādā veidā.

Harmonija starp tām nemēdz būt, nebūs un nevar būt principā.



Avots: https://www.youtube.com/watch?v=F6e_4fbNKw4




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa