Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


https://www.youtube.com/watch?v=7W2tJutpH_E&t=13s


Mihails Hazins. Būs uzbrūkošās krīzes upuris.


Šajā rakstā runa būs par tiem sociālajiem procesiem, kas veidosies ekonomiskās krīzes ietvaros. Tas, ka šādi procesi notiks, jau ir pilnīgi skaidrs. Redzam, ka dažādās pasaules valstīs, pirmkārt Latīņamerikā, sākas masu nekārtības. Tāpat mēs redzam, kā ASV prokurors Barrs ir uzstājies ar konservatīvo vērtību sistēmas sludināšanu, kas ir izsaukusi drudžainu satraukumu liberāļu aprindās. Un domāju, ka viņu atbalsta iedzīvotāju lielākā daļa, bet interesanti ir tas, ka šajā brīdī viņš, acīmredzot, saprotot, ka sākas radikālas pārmaiņas, to ir pateicis skaļi. Ne reizi vien esmu teicis, ka Tramps atšķirībā no gadu desmitiem pirms tam valdījušajiem liberāļiem ir klasisks konservatīva politiķa piemērs.

Situācija jāapskata detalizēti, jo, ja šādas tendences sākas, tad tās noved pie negaidītiem un smagiem rezultātiem.

Mūsdienu rietumu sabiedrības (attīstīto kapitālistisko valstu) struktūra ir diezgan specifiska. Tajās liela loma ir vidusslānim. Tam nav noteiktu kritēriju, bet šīs klases pārstāvjus nosacīti varētu saukt par cilvēkiem ar tipisku patērētāja uzvedību, kas var atļauties noteiktu tipisku mantības kopumu: atsevišķs miteklis, auto, iespējas atpūsties, noteikta sadzīves tehnika un gadžeti, kā arī daudz ātri maināma apģērba. (Aicinājums par ātru vieglās rūpniecības – patēriņa ražošanas, mainību PSRS-ā bija aicinājums pārkārtoties uz kapitālisma ideoloģiskajiem un ekonomiskajiem standartiem. – red.piez.)

Šajā nišā sēdošo cilvēku ir daudz, bet to veidošanās vēsture ir īsa. Vēl 70-tajos gados, to kuri varēja sev tādu dzīvi atļauties, bija tikai 15-20% no valsts iedzīvotājiem. ASV pie vidusslāņa tika pieskaitīti tie cilvēki, kam bija personiskais miteklis, un tika uzskatīts, ka tādu ir 50%. Bet, ja mēs iedziļināmies jēdzienā, ko nozīmē “personiskais”, tad redzam, ka realitātē šis miteklis piederēja bankām..

Ja runājam par lielu ģimenes māju klasiskā izpratnē, kurā dzīvo trīs paaudzes, tad tādu nemaz nerunājot par vasarnīcām, kas rietumos bija tikai ļoti bagātiem ļaudīm praktiski nebija. Pie mums lielākā daļa vasarnīcu tika saņemtas 50-60-tajos gados, un tajās dzīvo jau trīs vai pat četras paaudzes. Līdzīgi ir ar dzīvokļiem, kuros nereti dzīvo arī 3. vai 4. paaudze. ASV tas ir ļoti liels retums..

1981.gadā ar „Reigonomikas” (Reigana ekonomikas) ieviešanu – tas ir, ar pieprasījuma stimulēšanu, ir parādījusies liela daļa tādu cilvēku, kas ar saviem ienākumiem tā dzīvot nevarēja atļauties. Tāpēc tika ieviesta sistēma izdevumu stimulēšanas atbalstīšanai.


·        Iedzīvotāju dzīves līmenis – tie ir izdevumi.


Nemēdz būt, ka ienākumi ir mazi, bet izdevumi ir lieli, tāpēc tika audzēts parāds. Eiropas savienībā tas pamatā bija valsts parāds, un neliels mājsaimniecību parāds. ASV līdz 2008.gadam tas bija tikai mājsaimniecību parāds. No 1981. – 2008.gadam vidējais ASV mājsaimniecības parāds attiecībā pret reālajiem ienākumiem palielinājās 2 reizes – no 60% līdz 120%. Tas nozīmē, ka reālā, nekreditētā pirktspēja ir saglabājusies 1957.gada līmenī. 1970-tajos gados tā bija lielāka, bet pēc tam atkal nokritās un tā arī nav atjaunojusies.


·        Vidusslāņa cilvēki ir ļoti ieinteresēti valsts uzturēšanā.


Kāpēc?.

Tāpēc, ka viņu automašīnas, dzīvokļus, pārējo mantu var aizsargāt tikai valsts. Bagātie var atļauties savu apsardzes dienestu, personiskos apsargus. Viņus apzagt būs sarežģīti. Bet, ja nav policijas, ja nav specdienestu, tad vidusslāņa pārstāvim savu mantu aizsargāt nav iespējams. Kaut vai tāpēc, ka pusi laika viņš pavada ārpus savas mājas. Un, ja šajā brīdī jums nav valsts aizsardzības sistēmas, tad jums atņems visu. Tāpēc ir radies liels cilvēku slānis, kas ir ieinteresēts valsts eksistencē..

Tā kā pēc 1944.gada (pēc Bretonvudas konferences) un vēl vairāk pēc 1981.gada (pēc Reigonomikas uzsākšanas) ASV pārvaldi aizvien vairāk kontrolēja baņķieri, tad viņi sāka aktīvu cīņu pret to, pret ko bija cīnījušies jau gadsimtiem – pret konservatīvo vērtību sistēmu. Jebkura konservatīvo vērtību sistēma deklarē: “Tu nedrīksti aizdot savam brālim uz procentiem.” Un tāpēc jebkuras konservatīvo vērtību sistēmas ietvaros baņķierus nemīl..

Tā kā baņķieriem tas nepatīk, tad 1981.gadā sākās aktīva ģimenes institūta demontāža. Ģimene konservatīvisms ir bāzes institūts, bez kura nebija iespējams nodrošināt sabiedrības stabilitāti. Pēc 1981.gada sabiedrības stabilitāti sāka nodrošināt masveida vidusslānis, kas sāka balsot par tipveida politiķiem, kas atbalstīja tipveida sabiedriskās dzīves normas utt. Rezultātā, izskaužot, radikālos (izcilos) sabiedriskos darbiniekus, bet atbalstot viduvējības, sākās ģimenes graušana, ko mēs redzam arvien vairāk, tai skaitā, piemēram, Holandes bērnudārzos, kur tiek veiktas aptaujas par attieksmi pret homoseksuālismu, un, ja bērns atbild, ka homoseksuālisms ir slikti, tad viņus izņem no ģimenēm, nosūta uz 3 mēnešu pārmācīšanas kursiem, un atdod tos jau svešām ģimenēm. Citiem vārdiem sakot, juvenālā justīcija strādā pilnā apmērā. Protams, tas nozīmē to, ka šādas valsts pēc pārdesmit gadiem nebūs. (Tāpat kā nebūs Norvēģijas un Zviedrijas, jo tās kļūs par Āfrikas valstīm.) Pašreiz šāda kārtība ar bērnu izņemšanu strādā attiecībā uz nabadzīgajām ģimenēm. Jo bagātai ģimenei uzreiz rodas jautājums, kādā veidā šis bērns varēs mantot īpašumus.


·        Krīzes apstākļos pieprasījums atgriezīsies ienākumu robežās, tas ir, pieprasījums kritīsies apmēram uz pusi, un šādos apstākļos 40 gadu laikā veidotais vidusslānis vienkārši izzudīs.


Izdevumu līmeņa krišanās 1,5 līdz 2 reizes – tā ir sociāla katastrofa, jo lielākā iedzīvotāju daļa uz visiem laikiem zaudē pierasto dzīvesveidu. Bijušajās PSRS valstīs kritums būs mazāks, jo krietnu tā daļu mēs jau esam pārdzīvojuši 90-tajos gados. Bet tāpēc ka sociālie mehānismi nestrādā, ir grūti pat iedomāties, kas notiks Ķīnā, Rietumeiropā un ASV.

Vēl viens svarīgs faktors – šādās krīzēs cilvēki parasti izdzīvo, balstoties uz ģimeni. Bet liberālā ideoloģija ģimeni ir ārdījusi. Tāpēc – vai nu ģimenes nav, vai tā nemāk strādāt. Citiem vārdiem sakot, pilsētās būs liela daļa iedzīvotāju, kuru vienīgā iespēja izdzīvot būs ēdiena sagādāšana. Pie tam, viņi dzīvos dzīvokļos, bet tā kā naudas komunālajiem pakalpojumiem nebūs, tad tā būs specifiska “dzīve”. Piemēram, var nestrādāt lifti, vai arī tie strādās tikai divas reizes dienā pa divām stundām. Visa dzīvesveida uzturēšanas sistēma arī pārstās darboties, jo cilvēkiem būs nauda tikai pārtikas iegādei, un iegādāties kādu apģērbu. Tas, protams, arī pozitīvi ietekmēs sabiedrisko klimatu, vismaz tā tas būtu bijušajās PSRS valstīs, jo, kad visi cilvēki ir vienādi nabadzīgi, tas ļoti satuvina. Bet kas būs ASV vai Rietumeiropas valstīs, es nevaru pat iedomāties.

Tāpēc, ka pilsētas ir pieprasījuma avots. Eksistē sakarība starp iedzīvotāju dzīves līmeni un iedzīvotāju koncentrāciju pilsētās. Jo augstāks dzīves līmenis, jo lielāka iedzīvotāju koncentrācija pilsētās. Āķis ir tajā – ja dzīves līmenis krīt, tad iedzīvotāji ir jādzen no pilsētām ārā. Jo pie zema dzīves līmeņa komunālā infrastruktūra (ūdens, siltums, kanalizācija) kļūst kritiski dārga. Bet ko tad šie cilvēki ēdīs un vispār darīs? Vēl pirms 60-80 valstī jebkurš cilvēks gadiem mūsu saprata – ja viņš maija mēnesī uzraks dārzu un iestādīs kartupeļus, tad ziemā badā nenomirs. Šodien pilsētnieki neko nezina par kartupeļu audzēšanu.

Tas viss rada lielas problēmas. Tas nenozīmē, ka šīs problēmas nevar atrisināt. Visdrīzāk, ka var. Bet, kā tās (liberālās) risināt, nav saprotams, jo to risināšanai ir nepieciešami cilvēki, kas par šīm tēmām domātu un radītu agrāk nebijušus risinājumus.

Jebkuras valsts uzdevums ir radīt lielu cilvēku masu vadības mehānismus. Piemēram, baņķieri ir radījuši vidusslāni un tā vadīšanai ir izdomājuši liberālo vadīšanas metožu kompleksu, kuros bez burkāna (lielais izdevumu, patēriņa līmenis) bija iekļautas arī pātagas (bērnu atņemšana u.c. sliktas lietas). Kādi burkāni un pātagas būs jaunajiem nabadzīgajiem cilvēkiem – to arī neviens nezina.

Ir arī problēmas, kas nav tik daudz saistītas ar pašu krīzi, bet ar izeju no šīs krīzes. Kā piemēru varam apskatīt reģionu, kuru pārņem nemieri – Latīņameriku. Mēs redzam situāciju Ekvadorā, kur ir masveida sacelšanās sakarā ar cenu paaugstināšanu metro braucieniem, mēs to pašu redzam situācijā Čīlē, kur arī ir masveida sacelšanās sakarā ar cenu paaugstināšanu metro braucieniem, pie tam šīs sacelšanās ir nopietnas – uz ielām iziet pusotrs miljons cilvēku, viņi dedzina debesskrāpjus, demolē metro. Valsts padevās un pazemināja metro cenu, bet nu ir jaunas prasības – labējā liberālā prezidenta-oligarha atlaišana no amata.

Latīņamerika ir diezgan specifisks reģions, jo līdz 19.gs. sākumam tā bija koloniālā atkarībā no Spānijas. Pēc tam tā nokļuva ekonomiskā atkarībā no ASV un apmēram 150 gadu periodā spēlēja to lomu, ko šodien spēlē Ķīna un Dienvidaustrumāzija – lētu resursu, tai skaitā dārzeņu un augļu, kā arī lēta darbaspēka, avots. Tā rezultātā Latīņamerikā (tāpat kā Latvijā – red. piez.) izveidojās kompradoru sabiedrības struktūra, kas orientēta uz eksportu un ārvalstu investīcijām. Šīs sabiedrības būtība ir šāda: tajā ir 1% oligarhu (cilvēki, kas ir resursu īpašnieki un kas visu operāciju naudas daļu), 10-15% ir apkalpojošais slānis (radi, bērni, sievu radinieki, profesori, skolotāji, ārsti, arhitekti, masažieri, frizieri, izklaides organizatori un izklaides āksti, virsnieku sastāvs, kas to visu aizsargā), kas ir Rietumeiropas un ASV vidusslāņa analogs, bet atšķīrās ar divām lietām. Latīņamerikas apkalpojošais slānis ir mazāks nekā Rietumeiropas un ASV vidusslānis, bet Latīņamerikas apkalpojošajam slānim ir lielāki ienākumi.

Pārējie 85% iedzīvotāju ir vienkāršie ļautiņi. Tas ir lētais darbaspēks, kam nav nekādas izglītības. Pie tam efektīvākai cilvēkresursu izmantošanai ir radīts bezdarbs. Vēlams, lai uz vienu darbavietu būtu vismaz divi strādāt gribošie, lai viņi līdz spēku izsīkumam cīnītos par šo darbavietu.

Tā tas pastāvēja 150 gadus un viss bija kārtībā. Bija atsevišķi notikumi, tādi kā impērija Brazīlijā, bija mēģinājumi izveidot spēcīgākas struktūras, piemēram, amerikāņi sagrāva Kolumbiju, lai uzbūvētu Panamas kanālu utt. Bet būtiskākās problēmas sākās 70-tajos gados, kad ASV atrada jaunu lētā darbaspēka reģionu – Dienvidaustrumāziju. ASV investīcijas uz Latīņameriku samazinājās un sākās ekonomikas problēmas.

Rezultātā apkalpojošais slānis, pirmām kārtām armija un inteliģence vietējiem oligarhiem sāka pieprasīt, lai tie kompensē šīs trūkstošās investīcijas. Savukārt, oligarhi, kā jau viņiem pienākas, visu savu naudu veda ārā no valsts, jo viņu kapitālu apmēri savu valstu tirgiem bija par lielu.

Uz oligarhiem labējās diktatūras apstākļos tika izdarīts spiediens, kad spieda nevis uz pašiem oligarhiem, bet uz viņu radiniekiem, draugiem. Un bija arī kreisās diktatūras (Čavess), kuras it kā nacionalizēja oligarhu kapitāla daļu un novirzīja to iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai, spiediens. Gan labējie, gan kreisie bija ieinteresēti pastāvošās struktūras saglabāšanā, jo struktūras sagraušana būtu sociāla katastrofa ar neparedzamām sekām. Čavess lielā mērā bija amerikāņu projekts. Tādā veidā izpaudās divu amerikāņu grupējumu savstarpējo rēķinu kārtošana.

1990-tajos ASV vadībā Gaidars un viņa komanda gribēja izbūvēt kompradoru kapitālismu Krievijā. Pilnīgu Latīņamerikas sabiedrības struktūras kopiju. (Tas pats notika un notiek Latvijā. – red.piez.) Bija paredzēti oligarhi, viņus apkalpojošais slānis un vienkāršie ļautiņi. Mērķtiecīgai vienkāršo ļautiņu debilizēšanai tika izveidota izglītības reforma. Tāpat veselības aprūpes reforma – priekš kam vienkāršiem ļautiņiem veselības aprūpe? Ļautiņu uzdevums ir piedzimt, iziet darbā, savairoties un nosprāgt. Ir pilnīgi neizdevīgi, ja ļautiņi dzīvo 80-90 gadus, ja tad viņi nestrādā, no viņiem nav nekāda labuma. Vēlams, lai viņi mirtu apmēram 45-50 gadu vecumā, kad ir izaugusi jaunā paaudze, kas tos var nomainīt pie darbagalda, laukā utml.

Pamatā apkalpojošais slānis sastāv no ierēdņiem un specdienestu virsniekiem. (Skolotāji un ārsti oligarhiem nav vajadzīgi, viņi mācās un ārstējas ārvalstīs.) Krievijā ierēdņu ir kļuvis 3 reizes vairāk, nekā PSRS. Vietā, kur PSRS laikā bija 2-3 izpildītāji, mūsdienās ir 20-30 kontrolieri, pārbaudītāji, revidētāji utt., bet nav neviena izpildītāja. Bet tur, kur ir 20-30 kontrolētāji, tur izpildītāji nemaz nevar būt, jo vismaz vienam kontrolierim izpildītāja darbā kaut kas nepatiks. Tāda ir aina, kādā mēs šodien dzīvojam.

Ja tas tā turpinātos vēl gadus simts, tad viņi, acīmredzot, panāktu to, ko vēlās. Bet nepaguva, jo vēl ir daudz cilvēku ar padomju izglītību. Mazliet pārrēķinājās arī ar debilizācijas virzīšanu ir vēl dzīvi cilvēki, kas atceras PSRS. Jaunatne, kas no izglītības un pasaules uzskatu viedokļa tika audzināta kā vienkāršie ļautiņi verdzībai, tomēr ir pamanījusies, pateicoties vecvecākiem un vecākiem, iegūstot padomju pašcieņu. (Latvijā, kur ir stipras antipadomiskuma tradīcijas, pamatnācijas iedzīvotājiem pār eksistenciālismu, ērtību un propagandisku patriotismu paceļošas apziņas - pašcieņas nav. Te valda princips – “kur vairāk maksā, tur manas mājas”. Kalps neceļ māju, kalps iekārtojas labākā kunga mājā. Kalpam nav sociālās pašcieņas – kalpu var izvest no muižas uz pilsētu, bet no kalpa nevar izvest muižas kārtību – to, ka viņš tajā ir kalps. “Jurģošana” nav beigusies. – red.piez.) Liberālismā un kompradoru ekonomikā vienkāršajiem ļautiņiem nedrīkst būt pašcieņa. (Latīņamerikā, cilvēkiem nav tāpat kā Latvijā sociālas pašcieņas.) Rezultātā šīs sabiedrības būvētājiem sākās lielas problēmas, daži no tiem pat nodzērās un nosprāga..

Pasaules krīzes apstākļos ne Latīņamerika, ne mēs nevarēsim būt par kompradoru valsti, jo kompradoru valsts priekšnosacījums ir avots, kas nosaka noteikumus un noteiktos apjomos nodrošina ārvalstu investīcijas. Ja tas nav, tad sākas sacelšanās.

Šobrīd Krievija katru gadu maksā apmēram 200 miljardus dolāru meslus saviem saimniekiem. To visu pieskata Finanšu ministrija un Centrālā banka. Bet ir skaidrs, ka pēc dažiem gadiem naudas vairāk nebūs. Tāpēc ir jāmaina sabiedrības sociāla struktūra..

Mēs redzam, ka Putins Krievijā veido lielo impēriju, bet problēma ir tāda, ka lielajai impērijai ir vajadzīgi izpildītāji, bet nav vajadzīgi uzraugi. Izpildītāju nav un nav, kur viņus ņemt. Ir vēl cilvēki no padomju skolas, kuriem visiem ir pāri 50 gadiem. Lai apmācītu jaunatni, viņus uz dažiem gadiem var pieņemt augstos amatos. Bet jaunatne ir audzināta lumpeņu audzināšanai paredzētas izglītības sistēmas ietvaros. Citiem vārdiem sakot, tie nav spējīgi pieņemt pamatotus un izsvērtus lēmumus, jo nepārzina vēsturi, ģeogrāfiju un vispār neko nezin – ir ieslēgti savu kompetenču ierobežojumos..

Rezultātā mēs iegūstam 20-30-to gadu atgriešanos, kad lēmumus pieņems komisāri putekļainās ķiverēs. Tāda pati situācija būs tiesu sistēmā. Un komisāri putekļainās ķiverēs būs daudz taisnīgāki par pašreizējiem tiesnešiem. (Es nezinu, vai ir kaut viens tiesnesis, kas dzīvo tikai no algas.) Bet tomēr jāsaprot, ka tie būs komisāri putekļainās ķiverēs, kas vadīsies no revolucionāriem mērķiem. Un tā kā komisāri būs no neizglītotajiem ļautiņiem, tad viņi ļoti neieredzēs to ierēdņu un naudīgo ierāvēju baru, kas radies pēdējo 25 gadu laikā..

Tas radīs liela mēroga sociālo konfliktu, kam ir objektīva daba. Un no šī konflikta nebūs, kur aizbēgt, jo Rietumeiropā būs pašiem savas problēmas – tur būs jaunie nabagie. Ja runa ir par ASV, tad es neizslēdzu iespēju, ka tur sāksies pilsoņu karš. Štati, kur būs republikāņu gubernatori, sāks karot ar štatiem, kur pie varas ir demokrāti. Kad par šādu iespēju es dzirdēju pirms gadiem 10, tad man likās, ka šāda iespēja ir ļoti niecīga. Pirms gadiem diviem es par to sāku runāt, kā par teorētiski iespējamu parādību. Bet tagad par to jau ir sācis runāt pat Tramps. Un situācija paliek arvien sliktāka..

Tātad šodien esam tādos apstākļos, kad mūsu sabiedrībā briest spēcīgs konflikts. Konflikts, kas vēsturiski vienmēr ir beidzies ar jaunās paaudzes (to pašu komisāru putekļainās ķiverēs) uzvaru. Un problēma ir tā, ka pārpirkt viņus nevar, jo viņi ir audzināti kā neizglītoti lumpeņi. Un no viņiem nevar izveidot izglītotus varas pārņēmējus. Pat, ja viņiem iemācītu profesionālos terminus, kultūras viņiem no tā vairāk nekļūs.

Ja vēl 1915.gadā elitēm pateiktu, ka viņi labākajā gadījumā kļūs par nabadzīgiem pensionāriem, bet sliktākajā gadījumā viņus nošaus, tad viņi tam nenoticētu. Šodien mēs tuvojamies tieši tāda paša mēroga konfliktam...




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa