Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Atsevišķi cilvēkdrošības tiesiskie aspekti

 

Ar jaunu attīstības plānošanas periodu, skolās un augstskolās ir aktualizējušies daudzi jautājumi par izglītības attīstību turpmākajos sešos gados un jāsecina, ka klusi, ātri un ar novēlošanos virzītais un pienācīgi neizdiskutētais projekts rada virkni ļoti nopietnu jautājumu ne tikai par tā formu, bet arī saturu un tālejošām sekām.

Kā viens no piemēriem var kalpot Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projektā[1] iekļautā sadaļa „Paredzēto uzdevumu un pasākumu plāns 2014.-2020.gadam”. Atbilstoši pasākumu plānam šajā laika periodā ir paredzēts pilnīgi jauns pasākums „Cilvēkdrošības mācību kursa izstrāde – izstrādāt cilvēkdrošības kursu, veicinot integrētu veselības un sporta izglītības, cilvēkdrošības, dzimuma līdztiesības, morāles, prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības, fiktīvo laulību jautājumu pēctecīgu apguvi pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā un vidējā izglītībā (tai skaitā vidējā profesionālajā izglītībā).”[2]

Šāda jauna mācību kursa izveide rada virkni jautājumu gan par mācību kursa saturu, gan tā realizācijas metodiku. Protams, var uzjautrināties par formulējumu, ka profesionālās izglītības ietvaros tiek secīgi apgūti prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību jautājumi, tomēr šie jautājumi nekādā veidā nav saistāmi ar cilvēkdrošības jēdzienu mūsdienu Latvijas sabiedrībā un mēs nonākam loģiskā pretrunā.

Atbilstoši definīcijai, cilvēkdrošība nozīmē “brīvību no bailēm un brīvību no trūkuma”.

Tādejādi izkristalizējas divi cilvēkdrošības pamataspekti:

1)            neciest hroniskus draudus, piemēram, no pastāvīga bada, slimībām un apspiestības;

2)            aizsargātība pret pēkšņām un sāpīgām pārmaiņām ikdienā, darbavietā, mājās vai apkaimē.[3]

Atzīstot cilvēkdrošības jautājumu sociālo nozīmīgumu, jāsaprot, ka definitīvi jau pašā jēdziena saknē ir iekļauts objektīvās vides faktoru kopums, kurš ietilpst valsts kompetencē, piemēram, valsts nodrošināts sociālo pakalpojumu minimums, pensiju, sabiedriskās kārtības nodrošināšana utt. Šo sfēru regulē sociālās tiesības, krimināltiesības un daudzas citas tiesību nozares, tāpēc šis nav priekšmets, kura apguve būtu saistāma ar īpaši izdalītu ar dzimumu līdztiesību, fiktīvajām laulībām vai prostitūciju.

 

Cilvēkdrošības jēdziens savā būtībā ir vērsts pretējā virzienā valsts garantētajai drošībai, jo skata objektīvo realitāti ar subjekta acīm[4] un vēršas pie katra subjekta atsevišķi, lai šis subjekts vai subjektu grupa (sociāla vai reģionāla subjektu apvienība) pats identificē riskus, piemēram, iespēju kļūt par cilvēku tirdzniecības upuri Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projekta izpratnē. Tādejādi, cilvēkdrošības jēdzienā var tikt iekļauts neierobežots skaits tādu pozīciju, kurām nav nekādas saistības ar trūkumu vai fizisko apdraudējumu vai otrādi.

No objektīvā aspekta vērtējot, cilvēkdrošības objektīvās problēmas ir vienotas visā pasaulē – veselības aizsardzība (brīvība no slimībām), brīvība no vardarbības, brīvība no trūkuma, tomēr to faktiskais saturs nav salīdzināms, piemēram, Somālijā un Rietumeiropas valstīs. Ja Rietumeiropā, piemēram, sociālā grupa „bērni 7-10 gadu vecumā” var emocionāli izjust trūkumu, jo viņiem, atšķirībā no klasesbiedriem, vecāki nav iegādājušies jaunāko viedtelefonu, tad vidējais statistiskais Somālijas vai Ruandas bērns šajā pat vecuma grupā vairāk raizēsies par to, vai viņam vispār būs vakariņas un vai šis bērns vispār līdz vakaram izdzīvos reālas karadarbības zonā.

No cilvēkdrošības viedokļa iespēja nekļūt par cilvēku tirdzniecības vai fiktīvu laulību upuri ir risināma ar krimināltiesisko normu palīdzību un atbilstošie panti jau ir iekļauti esošajā Krimināllikumā un nav šobrīd nepieciešamības jautājumus izdalīt atsevišķa mācību kursa ietvaros, ja vien nav nolūka īpaši vērst apmācāmo uzmanību uz apstākli, ka šis nav atļauts biznesa veids. Pie tam, šobrīd nav indentificējama neviena objektīva pazīme, kas liecinātu par šādu nepieciešamību.

 

Praktiski tas nozīmē situāciju, kurā tiek radīts mācību kurss, kuram nav iespējams definēt saturu un saturs ir mainīgs, atbilstoši tādiem katras indivīdu grupas iekšēji izjustajiem diskomforta stāvokļiem[5], kurus definē pati indivīdu grupa[6], un šī indivīdu grupa pati arī identificē esošus vai šķietamus draudus un drošumspējas faktorus. Līdz ar to risinājumi ir pamatoti uz pašas atsevišķās grupas noteiktām vajadzībām vai interesēm, nevis uz to, ko valsts vai sabiedrības vairākums uzskata par nepieciešamu, vajadzīgu vai atbalstāmu. Šādu interpretāciju apliecina arī jēdzienu „drošumspēja – indivīda spēja nezaudēt drošību un drošības sajūtu, bet, ja tas ir noticis, drošību un drošības sajūtu atgūt” un „drošumspējas faktori – individuālās īpašības (domas un emocijas, darbībā iedzīvināts zināšanu un prasmju kopums), rīcības prakse un ārējie strukturālie apstākļi (medicīnisko pakalpojumu vai darbaspēku tirgus pieejamība u. tml.), no kā atkarīga indivīda drošumspēja” [7] jēdzieniskais saturs.

Tādejādi, lai definētu mācību priekšmeta saturu, nepieciešams vērtēt kurus aspektus tieši indivīdu grupas uzskata par diskomforta iemeslu un kuri nav iekļauti valsts nodrošinātajos „drošuma” ietvaros. Līdz ar to no mācību kursa satura objektīvi atkrīt visa veida noziedzīgi nodarījumi, pensijas, sociālās garantijas utt., jo šajā sfērā indivīdu grupas var runāt tikai no budžeta pieprasījuma viedokļa noteiktām pozīcijām un šis ietilpst valsts nodrošinātā „drošuma” ietvaros. Pie tam, jebkurš, kas aplūkos sistēmiski jautājumus, kas saistīti, piemēram, ar prostitūcijas jēdzienu, sapratīs, ka šajā kontekstā cilvēkdrošības jautājums nozīmēs, ka personas nebaidīšanos no prostitūcijas kā vispārējas sociālas, tiesiskas un morāli ētiskas problēmas un apziņu, ka gadījumā, ja viņa tomēr kļūtu par prostitūtu, nekas slikts jau nebūtu noticis, jo valsts un sabiedrība garantē visus tos pašus sociālos labumus un psiholoģisko komfortu. Tas pats par sevi jau nostāda cilvēkdrošības jēdzienu absurdā pozīcijā no morāles viedokļa. Bailes no nonākšanas fiktīvās laulībās, kļūšanas par cilvēku tirdzniecības upuri utt. ir novēršamas nevis mācību kursa ietvaros, bet jau tagad ir iekļautas valsts nodrošinātajā „drošības pakalpojumā” un gadījumā, ja problēma nemazinās, ir jādomā par tiesiskajiem instrumentiem šo problēmu novēršanai, nevis pamatskolā jāskaidro jēdziena saturs un ar pamatojumu, ka „tāpat beigās viss būs labi” jārada psiholoģiskā komforta apstākļi. Par šādu ar tradicionālajām Latvijas vērtībām un sabiedriskajai kārtībai pretēju ievirzi liecina arī kursa ietvaros aplūkojamo secīgi apgūstamo jautājumu loks – no prostitūcijas pie cilvēktirdzniecības un tālāk pie fiktīvu laulību noslēgšanas. Un tālāk jau vairs nav kur.

Ja mērķis ir prostitūcijas problēmas izskaušana, ir virkne tiesisku līdzekļu, kā šo jautājumu risināt, piemēram, sodot seksuālo pakalpojumu pircējus vai aizliedzot „mīlas priesterieņu” biznesu kā tādu utt. Pie tam, ir sen pierādīts fakts, ka daudz efektīvāks līdzeklis ir samērīgas bardzības soda neizbēgamība, nevis ļoti smagi sodi, kas nekad netiek piemēroti. Persona, kura apzinās un saprot, ka sekas būs negatīvas un radīs nepatīkamas sajūtas, vairākkārtīgi pārdomās pirms šādas darbības veikšanas. It īpaši apstākļos, kad apziņa ir piesātināta ar visu „slikto” lietu uzskaitījumu, bez „labajām lietām”, kā vecajā anekdotē par papagaili, kurš lamājās, jo Pēterītis bija cītīgi viņam mācījis visus vārdus, kurus nedrīkst teikt. Runājot līdzībās, var piesaukt, piemēram, smēķēšanu. Ja bērna prātā un apkārtējā vidē nav smēķēšanas jēdziena un viņš nezina, kas ir cigarete, tad iespēja, ka aiz intereses tiks uzpīpēts ir neskaitāmas reizes mazāka, nekā tad, ja visapkārt tiek piesaukta smēķēšana, tādejādi radot interesi uzzināt, kas tas ir. Šajā brīdī atturošais elements ir bailes no sliktām sekām, bet, sasniedzot cilvēkdrošības jēdzieniskos mērķus, šī dabiskā aizsargreakcija tiek „izslēgta”.


Praktiski cilvēkdrošības mācību programmas iekšienē paliek jautājumi, kuri saistīti ar morāli un potenciālajiem apdraudējumiem un kas izriet no vispārpieņemtās morāles normu pārkāpuma, jo morāles normu minimuma ievērošanu nodrošina valsts ar likuma piespiedu spēku, tāpēc paredzamā satura noskaidrošanai ir jāvēršas pie aktīvajām indivīdu grupām, kuras demonstrē savu atrašanos psiholoģiska diskomforta stāvoklī, piemēram, grupas, kas cīnās par viendzimuma partnerattiecību pielīdzināšanu tradicionālai laulībai, atļauju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus utt., jo šīs tiesības netiek nodrošinātas valsts sniegto „drošības pakalpojumu” kopumā.

Citiem vārdiem runājot, mācību priekšmeta saturu formēs nevis avoti, kas tradicionāli ir uzskatāmi par izglītības pamatu – literatūras, mākslas, dabaszinātņu un morāles atziņas, kas līdz šim ir tikušas integrētas un secīgi apgūtas sākot ar pirmsskolas izglītību un beidzot ar vidējo izglītību un profesionālo izglītību, tādejādi sagatavojot indivīdu turpmākai dzīvei noteiktā sabiedrībā ar noteiktu vēsturi, kultūru un tradīcijām, bet gan šauru interešu apkopotu indivīdu grupu intereses, kuras ir palikušas ārpus valsts nodrošinātā drošības pakalpojumu minimuma. Automātiski rodas jautājums par to, vai pirmsskolā, pamatskolā vai vidusskolā apmācāmā morālās un tiesiskās apziņas formēšanas laikā ir nepieciešams to piesātināt ar jautājumiem, kuri jebkādu morālu apsvērumu dēļ ir ārpus valsts nodrošinātā psiholoģiskā komforta paketes. Šādu viedokli apstiprina arī Simona Freizera Universitātes (Simon Fraser University) Cilvēkdrošības ziņojumā par 2013.gadu iekļautā atziņa, ka vardarbīgi procesi pasaulē ir samazinājušies, jo novērojama kopējo procesu virzība prom no tribālisma un morālo sistēmu autoritātes un tīrības uz humānismu, klasisko liberālismu, autonomiju un cilvēktiesībām.[8] Līdz ar to rodas vēl viens pamatots jautājums – ja cilvēkdrošības ietvaros tiek konstatēts, ka stingru un autoritatīvu morāles normu esamība sabiedrībā nav vēlama un ieteicams virzīties pretējā virzienā – uz visu sfēru liberalizāciju, tad kādā veidā šos jautājumus ir iespējams apvienot vienā mācību kursā ar morāles jautājumiem, neradot nosodījumu pret normālas sabiedrības deviācijām – cilvēktirdzniecību, fiktīvām laulībām, prostitūciju, kas paši par sevi ir pretrunā cilvēkdrošības objektīvajai sastāvdaļai – valsts garantētajam drošības minimumam.

No šīs virzības – morāles normu nostiprināšanas un tīrības virzienā vai „klasiskā liberālisma” virzienā izriet vesela virkne juridisku problēmu, kuras saistītas ar valsts un tautas vēsturisko apziņu un kultūru. Vai mums tas patīk vai nepatīk, tomēr Latvijas sabiedrības kultūra, sabiedriskā morāle un kārtība ļoti dziļi sakņojas kristīgās baznīcas atziņās un kristīgajā morālē, bet viss tas, kas cilvēkdrošības kursa aprakstā atrodas „aiz morāles” principā ir pretējs arī Latvijā pastāvošajai sabiedriskajai kārtībai, morālei un ētikai un valsts pienākums ir nepieļaut šādas darbības.

Šeit ir būtiski uzsvērt, ka 1989.gada Bērna tiesību konvencijas 1.pants nosaka, ka par bērnu ir uzskatāma jebkura cilvēkbūtne līdz 18 gadu vecumam, ja vien likums neparedz agrāku pilngadības sasniegšanas brīdi. Bērna tiesību konvencijas 5.pants uzliek konvencijas dalībvalstīm absolūtu pienākumu respektēt vecāku un attiecīgajos gadījumos paplašinātās ģimenes vai kopienas locekļu, kā to paredz vietējās paražas, aizbildņu vai citu saskaņā ar likumu par bērnu atbildīgo personu atbildību, tiesības un pienākumus pienācīgi virzīt un vadīt bērnu šajā konvencijā atzīto viņa tiesību realizēšanā un darīt to atbilstoši bērna topošajām spējām, kā arī nepieciešamību nodrošināt bērna fizisko, intelektuālo, garīgo, tikumisko un sociālo attīstību[9]. Tajā pat laikā, Bērna tiesību konvencijas 34.pants nosaka, ka dalībvalstis apņemas aizsargāt bērnu pret visu veidu seksuālo ekspluatāciju un seksuālo pavešanu netiklībā. Šai nolūkā dalībvalstis, piemēram, veic nacionālā, divpusējā un daudzpusējā līmenī visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu:

a) bērna pierunāšanu vai piespiešanu piekopt jebkādu nelikumīgu seksuālu darbību;

b) bērnu izmantošanu ekspluatācijas nolūkos prostitūcijā vai citā nelikumīgā seksuālajā praksē;

c) bērnu izmantošanu ekspluatācijas nolūkos pornogrāfijā vai pornogrāfiskos materiālos.


 Jaunradāmā mācību kursa tēžu apraksts pats par sevi ir ārkārtīgi interesants, jo:

–                        veselības un sporta izglītības jautājumi līdz šim mācību programmās ir iekļauti un var pilnveidot esošo bāzi, nevis radīt pilnīgi jaunu disciplīnu, kurā skaidrotu, ka čipsus ēst nav labi un pirms ēšanas jāmazgā rokas;

–                        morāles jautājumi tiek skatīti gan literatūras, ētikas gan vēstures un kultūras vēstures ietvaros un arī šeit nav nepieciešams radīt jaunu priekšmetu.

Tātad pievienotā vērtība konkrētajam mācību kursam būtu cilvēkdrošība (daļā, kura netiek regulēta ar tiesību pamatiem), dzimumu līdztiesība (ar ko Latvijā nav identificētas problēmas esošo mācību kursu vai arī šīs pašas izglītības attīstības pamatnostādņu ietvaros), prostitūcija, cilvēktirdzniecība un fiktīvo laulību jautājumi, kuri būtu jārisina tiesību aizsardzības iestādēm, nevis mākslīgi jāpiesātina bērni ar jauniem potenciālajiem apdraudējumiem, tādējādi nonākot pretrunā ar cilvēkdrošības pīlāriem – brīvību no bailēm no... Protams, bērnam ir jāzina, ka nedrīkst doties līdz nepazīstamam onkulim, kurš solīja konfektes, vai arī jāsaprot, ka pēc tualetes lietošanas ir jānomazgā rokas, tomēr tas nav atsevišķa mācību kursa saturs.

Šobrīd izskatās, ka cilvēkdrošības kursa ietvaros tiks parādīts, kā, piemēram, cilvēktirdzniecību, prostitūciju un fiktīvas laulības veikt „morāli atbalstāmā veidā” vai „veselīgi” vai „droši”. Tas ir juridisks un morāls nonsenss, kas grauj pašus sabiedrības pamatu pamatus.

 

Vienlaikus, apmācāmajiem, gan pirmsskolā, gan pamatskolā, vidusskolā, augstskolā vai profesionālās izglītības ietvaros ir noteikta maksimālā normatīvā slodze (priekšmetu skaits, stundu skaits utt.) kuru nedrīkst pārsniegt. Jau tagad nav noslēpums, ka bērni, apgūstot visu mācību vielu, ir stipri noslogoti. Kā vairāku augstskolu pedagogs esmu saskāries praksē ar to, ko nozīmē kontaktstundu samazināšana, nemainot apgūstamā kursa apjomu studentiem. Tas nenoliedzami ietekmē zināšanu līmeni pat augstskolā, kur lekcijas apmeklē cilvēki, kuri ir motivēti mācīties, nevis seko vecāku norādījumiem.

Praktiski tas nozīmē, ka radot jaunu priekšmetu pirmsskolā vai skolā (t.sk. arodskolā), lai iegūtu laiku tā apguvei, nepieciešams šo laiku atņemt citām nodarbībām, piemēram, dabaszinātnēm, literatūrai, vēsturei. Šeit jāpiebilst, ka jau labu laiku nav noslēpums, ka nepieciešams palielināt eksakto zinātņu īpatsvaru kopējā izglītības procesā. Tad kam „noņems” stundas? Literatūrai, jo visiem tāpat neiemācīs mīlēt Raini? Latvijas vai pasaules vēsturei? Kultūras vēsturei un filosofijai? Rezultātā tiks iegūta persona, kura, skolu pabeidzot, nebūs, piemēram, informēta par to, kas ir Antiņš vai ko atklāja Koperniks, vai kas tiek atzīmēts katra gada 11.novembrī, bet lieliski orientēsies visā, kas saistīts ar „mīlas priesterieņu” biznesu un no tā nebaidīsies.

Uz šiem jautājumiem pagaidām atbildes nav un arī pats mācību kurss izskatās pēc dažādu nesavienojamu lietu neloģiska savārstījuma bez noteikta mērķa. Pirms jebkura lēmuma pieņemšanas un koncepcijas virzīšanas jāiziet vairāki loģiski soļi:

-          jāidentificē esošās problēmas izglītības sistēmā;

-          jārada vīzija par vēlamo rezultātu;

-          jārada mehānisms šī rezultāta sasniegšanai.

Ja valsts vēlas pasargāt sabiedrību no tādām nevēlamām parādībām, kā fiktīvas laulības, prostitūcija, cilvēktirdzniecība utt., tad jāstiprina ir tiesību aizsardzības iestādes, jāpieņem attiecīgi politiski un juridiski dokumenti un jāveicina tradicionālās stingrās morāles ievērošana sabiedrībā. Ja cilvēks zinās kā darīt ir labi un pareizi un tā darot viņu sagaidīs garīga un fiziska labsajūta, bet pretējā gadījumā būs nepatīkamas izjūtas, viņš centīsies nodrošināt šos komforta apstākļus. Līdz ar to nav nepieciešams, piemēram, runāt par fiktīvām laulībām, bet gan stiprināt tradicionālo ģimeni.

Šobrīd Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projektā nav identificētas reālas problēmas, kuras būtu plānots novērst ar jauna mācību kursa radīšanu, līdz ar to nav iespējams arī veikt izvērtējumu par nepieciešamību ieviest jaunu mācību kursu, nedz arī izvērtētas sekas, kas būtu ja šāds kurss 500 000 EUR vērtībā izstrādāts netiktu.

Tieši pretēji, šāda jauna mācību kursa radīšana ar tik pretrunīgi vērtējamu aprakstu vienlaikus radītu milzīgu „pelēko zonu” izglītības attīstības pamatos 2014.-2020.gadam un vēlāk ar šādu dokumenta palīdzību ir iespējams iepludināt izglītības programmās jebko, kas ir pretējs tradicionālajai morālei, ētikai un sabiedriskajai kārtībai.

Izglītības pamatnostādnes, lai tā būtu pirmsskola vai arodizglītība pirmkārt ir paredzētas bērna (kā 18 gadu vecumu nesasniegušas) personas interešu aizsardzībai un Latvijai saistoši starptautiskie normatīvie akti nosaka valsts pienākumu nodrošināt „bērna ķermeņa un prāta aizsardzību” [10], kas ietver arī pasargāšanu no bērna prātu (psihi) traumējošām vai graujošām ietekmēm, bet Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projektā paredzētā Cilvēkdrošības mācību kursa paredzamā satura sistēmiska analīze liecina par pilnīgi pretēju un nepieļaujamu rezultātu.

Tādejādi ir viennozīmīgi saprotams, ka Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projekts šādā redakcijā principā nav atbalstāms un nedrīkst tikt virzīts tālāk bez nopietnas satura pārstrādāšanas.

 

Artūrs Šneiders

Vis Licita

 



[1] http://izm.izm.gov.lv/upload_file/2013/IAP_2020_projekts_pa.pdf

[2] Skat. Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projekts, 125.lp.

[3] http://lapas.lv/aktualie-jautajumi/cilvekdrosiba/

[4] http://en.wikipedia.org/wiki/Human_security

[5] http://en.wikipedia.org/wiki/Human_security

[6] http://lapas.lv/aktualie-jautajumi/cilvekdrosiba/

[7] http://lapas.lv/aktualie-jautajumi/cilvekdrosiba/cilvekdrosibas-pamatjedzieni/

[8] Skat. sīkāk HRS Group „Human Security Report 2013. The decline ir global violence: evidence, explanation, and contestation” http://www.hsrgroup.org/docs/Publications/HSR2013/HSRP_Report_2013_140226_Web.pdf 30.lpp.

 

„The overall impact of these processes has been to move away from “tribalism, authority and purity in moral systems and towards humanism, classical liberalism, autonomy and human rights.”

[9] 1989.gada Bērna tiesību konvencijas 27.pants

[10] ANO Bērnu tiesību konvencijas 19.pants



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa