Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


https://www.youtube.com/watch?time_continue=1411&v=qYsjeq1lYxs


A. Dugins


Debilitāte kļūst par jaunu sabiedrisko normu


Parunāsim par debilitāti. Varbūt tas skan mazliet dīvaini, kad filosofs runā par debilitāti, jo tāpat jau viņu ap mums ir diezgan, un varētu atrast kādu cēlāku tematu. Bet parunāsim par debiliem medicīnas kontekstā. Pētot jautājumu psihiatrijas mācību grāmatās par to, kas ir oligofrēnija un tās tipiem, sastapos ar lietām, par kurām šodien gribētu pastāstīt.

Oligofrēnija ir slimība (nepilnvērtība). Kaut gan tas izklausās pēc lamuvārda, bet burtiski tulkojot, oligo (mazs) phren (prāts). Prāts ir, bet maz. Visi oligofrēni dalās 3 kategorijās. Vissmagākā oligofrēnijas saslimšanas forma ir idiotija. Idiots ir cilvēks, kam ir tik maz prāta, ka viņš nevar veikt visvienkāršākos uzdevumus. Bieži vien idioti nevar staigāt, patstāvīgi ēst, slikti saprot runu, nesaprotami izsakās vai nerunā vispār. Idiotiju nevar izārstēt, tāpat tādi slimnieki nepakļaujas audzināšanai. (Montessori “izglītības metode”.)

Nākamā oligofrēnijas stadija, kad prāta ir nedaudz vairāk, ir imbecils. Imbecils saprot runu, ir spējīgs izpildīt noteiktas darbības, nedaudz parūpēties par sevi, nedzaudz prot skaitīt, ir spējīgs nelielai sociālajai adaptācijai, viņus var mēģināt audzināt un mācīt, bet tam visam ir noteiktas robežas.

Un trešā - viesvieglākā oligofrenijas forma ir debili. Debils saprot runu, bet neuztver tās jēgu. Tātad debils dzird valodu, ir spējīgs reaģēt uz impulsiem, spējīgs sociālajai adoptācijai, spējīgs lasīt un rakstīt. Starp debiliem ir pat cilvēki ar augstiem sasniegumiem zinātnē. Ja ir vēlēšanās, tad no klīniskiem debiliem var izveidot īstu akadēmiķi vai profesoru.

Debilam ir spējas attīstīt savas racionālās prasmes (kompetencēs balstīta izglītība), bet debila nepārvaramā barjera ir spēja saprast jēgu. Man šī tēma kļuva interesanta ar to, ka jēga ir filosofijas problēma. Un tādā kontekstā klīniskā debilisma jēdziens kļūst izpētes vērts.

Debils ir cilvēks, kurš savās darbībās ir loģisks, bet šo loģiku nesaista ar dzīves situācijām. Tas ir, viņš visu laiku atrodas it kā ārpus šīm dzīves situācijām (ir savā “burbulī”). Debils var būt sabiedrisks, bet viņš ignorē neredzamās saites starp parādībām, cilvēkiem, situācijām, ko vispārīgi varētu saukt par semantisko jēgas lauku, kura ietvaros tiek veidota cilvēka runa.

Dažkārt, mēs ikdienā sakām: „Paņem to (kaut kādu lietu) tur”, nepasakot, kur tieši. Bet tas „tur” ir pašsaprotams kaut kādā konkrētās situācijas kontekstā. Piemēram, tā var būt vieta, kur šī lieta atrodas vienmēr, vai tieši otrādi, tā vieta, kur tās lietas nekad nav, bet tieši tagad tā ir tur. Debils runu uztver, bet saturu ne. Tātad, debilisms ir specifiska sarunas jēgas ignorēšanas forma.

Kad mēs kaut ko klausāmies, bet nesaprotam tā jēgu, kad mēs lasam, bet nesaprotam tā nozīmi, kad mēs dzirdēto, vai izlasīto nevaram sasaistīt ar interpretācijas režģa sistēmu, tad mēs esam debili. Un šādos gadījumos nav jāapvainojas, ja mūs par tādiem sauc.

Debilisms ir īpaša domāšanas forma, kas, ignorējot iekšējo, seko ārējam. Piemēram, tirgū cilvēki kaulējas par kaut kādu preci, un šo cilvēku saruna notiek noteiktos apstākļos – tas ir tirgū, attiecībā uz noteiktu preci, blakus ir citas preces, kāds šo kaulēšanos dzird – tātad katrs kaulēšanās sarunas izteiciens ir piesaistīts šai konkrētajai situācijai. Un šādā situācijā pārdevējs nesāk sarunu ar to, ka mēs tagad esam tirgū, es tirgoju preci, savukārt, pircējs nesaka, ka viņš ir pircējs, ka viņam ir līdzi nauda, ka viņam ir mērķis iepirkties, ka pārdevējs nesaka, ka par preci grib augstu cenu – jo kaulēšanās ietvaros tas viss ir pašsaprotams. Pircējs tikai pasaka: „Vai atdosi šo preci lētāk?” Un šajā frāzē ir ielikts viss iepriekš minētais un vēl vairāk; tas ir semantiskās jēgas lauks. Bet tas nav sasniedzams debilam. Debils vienmēr atrodas ārpus situācijas, ārpus konteksta.

Piemēram, naidīgs debils tiecas apmierināt savas sadzīves vajadzības, nerēķinoties ar nosacīto situāciju. Manuprāt, naidīgie debili ir bieži sastopami mūsdienu politiskajā elitē un noziedzīgajā pasaulē – tie tiecās apmierināt savas vajadzības, nerēķinoties ar citiem līdzcilvēkiem: „Es to gribu – tātad es to dabūšu, neatkarīgi no tā, vai to drīkst”.

Ja kāds ir ārpus situācijas, tad tas atrodās savas individualitātes dzīlēs (autismā). Un tieši tādas pazīmes ir arī idiotijai psihiatriskajā medicīnā. (Tā gan ir vissmagākā debilisma stadija.) Debilu var uzskatīt par vieglu idiotu, bet idiots ir neatgriezenisks debils.

Idiots no grieķu valodas nozīmē personiskais, privātais, individuālais. Idiotam nav nekādu saikņu ar kolektīvo. Idiotam ir tikai viņš pats. Jo cilvēks liberālo uzskatu kontekstā kļūst lielāka individualitāte un vairāk sarauj sabiedriskās saites, jo cilvēks kļūst lielāks idiots. Un paliek pats ar sevi. Virzīšanās uz privatizāciju, privāto īpašumu, liberālismu, individuālismu ir virzīšanās uz idiotijas pusi. Un pirmais solis šajā virzienā ir debilisms. Tieši šajā vietā no psihiatrijas viedokļa vesels cilvēks kļūst par slimu. Debilisms ir pirmais solis cilvēka desocializācijas vizrienā.

Viens no debilisma virzīšanas instrumentiem ir tīmeklis un sociālie tīkli. Tur ir vārdi, tur ir izteicieni, tur ir lietas, kuras var saprast, bet tur nav semantiskās vienotības. Nav saprotams, kas to saka, kāpēc to saka, un vai vispār, kas ir tas, kas to saka. Tīmeklis kā tāds ir debilu institūts.

Ieejot tīmeklī, mēs nokļūstam debilu stāvoklī, un tīmeklī mums ir darīšana tikai ar debiliem. Tīmeklī katru izteicienu, komentāru mēs veicam ārpus semantiskās jēgas lauka. Piedaloties katrā tīmekļa sarunā, apspriešanā vai dialogā, mēs nokļūstam uz „ārējās orbītas”, un uz šīs „orbītas” mēs arī paliekam, jo tīmeklim nav iekšējo atskaites koordināšu.

Tāpat kā, piemēram, cilvēks, kas sāk strādāt jaunā darbavietā, kur viņam nekas nav pazīstams, iesākumā arī ir kā debils, jo viņš nezina darbinieku kolektīva savstarpējās attiecības. Viņš sāk tos vērot, izdara secinājumus, kāds ir katrs darbinieks, kādas attiecības tam ir ar pārējiem, vadību, padotajiem, vēro, kādas viņam pašam izveidojas attiecības ar katru no darbiniekiem, tādā veidā viņš sāk saprast darba kolektīva iekšējo atmosfēru, kas nekad un nekur nav rakstīta.

Bet sociālajos tīklos katrs lietotājs tā arī paliek debila līmenī, jo tīmeklī neeksistē nekāda vienotā jēga. Tīmeklī katrs attiecībās ar otru ir kā debils ar debilu. Un tāpēc tieši tīmeklī ir neizsmeļamas manipulāciju iespējas ar tā lietotājiem.

Nākošā lieta ir mākslīgais intelekts. Mākslīgais intelekts arī saprot runu, ir spējīgs racionāli darboties, bet semantika tam nav sasniedzama. Mākslīgā intelekta veidošana ir globāla, “gudra”, visu zinoša un visu varoša debila veidošana.

Debilisms kā norma tiek pārnesta uz tā saucamo kultūru. Nesen dzirdēju kāda krievu repera izpildījumu, kas pēc psihiatrijas definējuma vairs pat nebija debils, bet jau vairāk tuvojās imbecilam.

Debilisms kļūst par interesantu mūsdienu antropoloģijas stāvokļa metaforu. Ja, piemēram, jauno kreiso revolūciju laikmetā bija raksturīga drīzāk šizofrēnija – apziņas atvēršanās, vienlaicīgi divu pretēju apgalvojumu izteikšana, radošo spēju atvēršanās un dažkārt nevadāmi, radoši virtuāli murgi, tad šodien mūsu sabiedrība ir nostājusies uz dogmatiskā debilisma ceļa. Mūsdienās debilisms tiek padarīts par normu, un (tieši) debils cilvēks sabiedrībā arvien mazāk izjūt neērtības.

Saprast runu, bet nesaprast tās jēgu (cēloņus, sekas un virzību). Uzdodiet sev jautājumu, vai jūs izprotat šo frāzi? Ja nē, tad jums ir pamats satraukumam.


(Jēga ienāk caur runas kontekstu – sabiedrības priekšstatu – “marķējumu” – attiecību novērtējumu sistēmu kādā sabiedrību visaptverošā vērtību sistēmā. Ja tādas sistēmas nav, tad zūd konteksts un visi kļūst par debiliem. Debilitāte tiek attīstīta ar prasību par “marķējumu” noņemšanu – ar atteikšanos novērtējumiem kādā konkrētā vērtību sistēmā un šīs vērtību sistēmas anulēšanu. – red.piez.)




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa