Atpakaļ

.PDF versija izdrukai

Es gribu runāt!

Labdien!

Esmu skolotāja krievu skolā. Es esmu krieviete. Precējusies ar krievu un mums ir bērni – krievi. Tā rakstu tāpēc, ka mēs neesam krievvalodīgie – mēs esam krievi. Saucot mūs par krievvalodīgajiem mums tādā veidā atņem mūsu nacionālo piederību – piederību krievu tautai. Katrai tautai ir sava dvēsele un valoda ir tautas dvēseles skaņa. Rakstu Jums to tāpēc, ka domāju, ka Jūs to saprotat – esmu lasījusi Jūsu rakstus.

Es par to varētu daudz uzrakstīt krievi to sauc par aklās vistas knābienu, kas uzbrukumu noslēdz aplī – nevajag otram darīt to, ko negrib piedzīvot pats un dots devējam atdodas. Tā saka latvieši. Latvieši saka, ka viņus pārkrievojot, esot pārkrievojuši un traucējuši viņu kultūrai, ka vēl tagad mēs ar savu valodas klātbūtni viņus traucējot, tāpēc mums esot jāmācās latviešu valodā.

Ja visi ir vienādi tiesībās, tad kāpēc latviešiem nav jāmācās krievu valodā? Vai nav tā, ka, ja latvieši esot tikuši apspiesti, tad viņiem to vajadzētu atcerēties, cik slikti tas bija un tad pašiem nedarīt to, ko viņi juta kā spaidus. Es kā sieviete jūtu, ka izvarošanai ir daudz formu. Ir fiziska izvarošana, ir ekonomiska izvarošana, ir dvēseles izvarošana. Izvarošana ir tad, kad ar kādu dara to, kas ir pret viņa gribu. Vai es to jūtu pareizi? Kā tas ir Jūsu uzskatos? Ja man tagad savā skolā ar saviem bērniem (vienā klasē mācās mani bērni) ir jārunā latviski, tad es un mani bērni jūtamies izvaroti.

Mums saka, ka, ja nepatīkot, tad mēs taču varot dzīvot Krievijā, bet mēs te dzīvojam jau ļoti sen. Mums Krievija ir tādas pašas ārzemes kā latviešiem. Mums viss ir te. Mēs bijām Tautas frontē un par Latvijas neatkarību, bet tagad mēs tiekam nolikti citā frontē. Mēs ar vīru jūtamies, ka tiek taisīta fronte starp cilvēkiem Latvijā. Piedodiet, ka tā rakstu, bet tas ir ilgi krājies. Mēs gaidījām citu nākotni. Nezinu kam vēl to varētu pateikt.

Domāju, ka caur Jums to lasīs arī citi latvieši. Man liekas, ka valstī galvenais nav valoda vai nauda, bet taisnīgums. Ir svarīgi, lai cilvēki sarunātos un zinātu, ko domā citi cilvēki. Tad viņi nekaro, bet ja tiek izvaroti, tad ar to taisa karu tāpēc, ka izvarotie ar varmākām nerunā. Tā taisa karu.

Mans jautājums ir tāds – vai skolā mācot bērnus man ir jārunā literārajā latviešu valodā vai tajā angļu-latviešu jaunvalodā, kāda tagad tiek veidota Latvijā un kas ir latviešu literārās valodas noliegums (daļa latviešu jau tagad paši atsakās no savas valodas) vai arī mēs varam runāt pašu veidotā latviešu valodā? Ir daudz latviešu valodnieku, kuri saka, ka ir tāda “valodas dzīve”. Vai tā “valodas dzīve” var būt tāda, ka mēs runājot krievu valodā runājam latviski – valoda pamazām pārņem krievu vārdus tāpat kā tā tagad pārņem angļu vārdus? Vai vispār ir tā, ka to, ko nedrīkst krievs, to drīkst anglis? Man nepatīk Rīga, kurā viss ir angliski. Kāpēc tur var nebūt tulkojums latviešu valodā, bet soda katru, kurš kaut ko krieviski raksta? Vai tāpēc, ka tagad angļi ir latviešu kungi?

Tiesības rodas no dzīves ilguma vai valodas izcelsmes? Ja no dzīves ilguma, tad Rietumeiropas hronikās atrodamajās ziņās slāvi (krievu senči) te dzīvojuši sen senos laikos. Ja no valodas izcelsmes, tad “latviešu” valoda ir vēsturiski zināmā laikā atsevišķu valodnieku veidojums atmodas laikā. Veidota no slāvu valodu bāzes. Tad kāpēc tāda Latvijā ir labāka par tāpat veidoto Puškina laikā Krievijā? Abu valodu pamatā taču ir tā pati slāvu valoda. Latviešu valoda ir pārtaisīta slāvu valoda. Ar ko pārtaisītais labāks par pamatvalodu?

Ar cieņu,

Irina Rokotova