Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Kad kārtējo reizi TV un “vienmēr pirmajā” nākas redzēt un dzirdēt atkritumu jautājuma risināšanas un risināšanas panākumu – šķirošanas propagandas raidījumus, tad tam pievienojot arī visu citu, kas te ir nekur nederīgs un idiotiski samudžināts, šo civilizāciju var droši saukt par atkritumu civilizāciju. Materiālisms rada pats sev un savam radījumam – materiālistiskajai “zinātnei” neatrisināmas problēmas. Materiālisti, sevi ceļot Dieva kārtā, rada “pašiem nepaceļamu akmeni”.

Un te nu es atcerējos, ka tādu pat ainu Cilvēki skata jau daudzās paaudzēs. Tā, piemēram, Svifts aprakstījis ļoti mūsdienīgu ainu “zinātnē”. Tikai viens piemērs no “Gulivera ceļojumiem”.


Dž. Svifts – “Gulivera ceļojumi”.


III daļa. V nodaļa.

Autoram atjauj apskatīt lielo Lagado akadēmiju. Plašs akadēmijas apraksts. Mākslas, kurās vingrinās profesori.


Nojauzdams, ka mani lasītāji ļoti vēlēsies visos sīkumos iepazīties ar Laputijas universitāti, es to tagad aprakstīšu. Šī akadēmija neatrodas vienā, bet vairākās ēkās abās pusēs ielai, kura bija sākusi pārvērsties postažā un tad nopirkta akadēmijas vajadzībām. Mani ļoti laipni sagaidīja rektors, un es vairākas dienas apmeklēju akadēmiju. Katrā telpā bija viens vai vairāki projektētāji, un man šķiet, ka pabiju vismaz piecsimt istabās.

Pirmais vīrs, kuru ieraudzīju, bija kalsna auguma ar apkvēpušām rokām un seju, gariem, izspūrušiem un vietām apsvilinātiem matiem un bārdu. Viņa drēbes, krekls un āda bija vienādā krāsā. Viņš jau astoņus gadus izstrādāja projektu par saules staru izvilkšanu no gurķiem; šos starus viņš bija nodomājis savākt hermētiski slēptos stikla traukos un izlaist tos vēsās, nemīlīgās vasarās, lai sasildītu gaisu. Pētnieks izteicās man, ka neapšaubāmi pēc astoņiem gadiem spēšot piegādāt gubernatora dārziem saules starus par mērenu cenu, bet sūdzējās, ka krājumi esot nelieli, un lūdza mani dot kaut ko, kas veicinātu viņa izdomas spēju, sevišķi tāpēc, ka šogad gurķi esot bijuši ļoti dārgi. Es pasniedzu viņam nelielu ziedojumu, jo mans draugs man bija jau šim nolūkam iedevis naudu, tāpēc ka zināja šo pētnieku paradumu – lūgt dāvanas no apmeklētājiem.

Iegāju otrā istabā, bet gandrīz atlēcu atpakaļ, jo tikko nepaģību no briesmīgās smirdoņas. Pavadonis mani pabīdīja uz priekšu, čukstus nozvērinādams, lai nevienu neapvainoju, jo tas radītu lielu sašutumu, un tāpēc nedrīkstēju pat aizspiest savu degunu. Izgudrotājs šai istabā bija akadēmijas visvecākais loceklis: viņa seja un bārda bija bālgani dzeltenā krāsā, viņa rokas un drēbes viscaur aptašķītas ar netīrumiem. Kad mani ar akadēmiķi iepazīstināja, viņš mani cieši apskāva – laipnība, bez kuras es labi būtu varējis iztikt. Kopš pirmās ierašanās dienas akadēmijā viņa nodarbe ir pārvērst cilvēku izkārnījumus sākotnējā barībā, sadalot tos sastāvdaļās, atņemot krāsu, ko tiem piešķir žults, iztvaikojot pretīgo smirdoņu un atkāšot siekalas. Katru nedēļu pilsēta viņam sūtīja ar cilvēku izkārnījumiem pildītu trauku, tik lielu kā Bristoles muca.

Redzēju arī kādu zinātnieku, kas pūlējās ledu pārdedzināt pulverī. Viņš man rādīja savu sacerējumu par uguns kaļamību un to bija nolēmis publicēt.

Akadēmijā bija arī kāds izdomas bagāts arhitekts, kas izgudrojis jauku metodi māju celšanai – būvi sākdams ar jumtu un beigdams ar pamatu, un šo metodi viņš attaisnoja, atsaukdamies uz to, ka divi gudrākie kukaiņi, bite un skudra, rīkojoties tāpat.

Tur bija kāds vīrs, akls no dzimšanas, ar vairākiem akliem mācekļiem: viņu nodarbe bija maisīt krāsas gleznotājiem, un viņu skolotājs tiem mācīja atšķirt šīs krāsas ar taustes un ožas palīdzību. Man nelaimējās, jo, kad tos ieraudzīju, tiem ne visai labi veicās viņu mācībās un gadījās, ka arī pats profesors pastāvīgi kļūdījās. Šo zinātnieku ļoti atbalstīja un cienīja viņa darba biedri.

Kādā citā telpā mani iepriecināja projektētājs, kas bija iecerējis uzart zemi ar cūku palīdzību, lai aiztaupītu izdevumus par arkliem, lopiem un strādniekiem. Metode ir šāda: vienā akrā zemes ierok sešu collu atstatumā citu no citas un astoņu collu dziļumā zināmu daudzumu zīļu, dateļu, kastaņu un citu augļu vai sakņu, ko šie dzīvnieki labprāt ēd, tad uz lauka uzdzen sešsimt vai vairāk cūku, un dažās dienās tās izrakņā visu zemi, meklēdamas sev barību, un tā sagatavo zemi sējai, reizē to apmēslojot. Tiesa, pārbaudot šo metodi, izdevumi un pūles izrādījušies ļoti lieli, bet raža bijusi visai niecīga vai tās nebijis nemaz. Tomēr neviens nešauboties, ka šis izgudrojums varētu tikt lieliski uzlabots.

Iegāju citā telpā, kur sienas un griesti bija viscaur apklāti ar zirnekļu tīkliem, atskaitot mazās durvis, pa kurām ienāca un izgāja izgudrotājs. Man ienākot, viņš skaļi brīdināja, lai es nesaraujot viņa zirnekļa tīklus. Zinātnieks žēlojās, ka pasaule tik ilgi pieļaujot liktenīgu kļūdu un izmantojot zīdtārpiņus, kamēr mums esot tik daudz mājas kukaiņu, kas bezgala pārāki par šiem tārpiņiem, jo protot ne tikai vērpt, bet arī aust. Un viņš tālāk izteicās, ka, izmantojot zirnekļus, tikšot pilnīgi atrisināts jautājums par zīdu krāsošanu. Par to pārliecinājos, kad viņš man parādīja lielu daudzumu skaistu, daudzkrāsainu mušu, ar kurām tas baroja savus zirnekļus, apgalvodams mums, ka zirnekļu tīkli iegūšot no tām attiecīgu krāsu, un, tā kā mušas viņam bija visās krāsās, tad tas cerēja apmierināt ikviena gaumi, tiklīdz atradīšot mušām piemērotu barību, kā sveķus, eļļas un citas lipīgas vielas, kas zirnekļu pavedienus padarītu stiprākus un izturīgākus.

Tur bija astronoms, kas projektēja uzstādīt uz pilsētas rātsnama lielā vējrādītāja saules pulksteni, lai zemes un saules gada un diennakts kustība tiktu saskaņota ar nejaušajām vēja maiņām. Es sūdzējos par nelielām vēdergraizēm, un mans pavadonis mani ieveda telpā, kur strādāja ievērojams ārsts, kas bija slavens ar to, ka ārstēja šādas slimības ar viena instrumenta divām pretējām iedarbēm. Viņam bija lielas plēšas ar garu, slaidu ziloņkaula uzgali. Ārsts apgalvoja, ka, ievadot šo uzgali astoņas collas dziļi tūplī un ievelkot plēšās vēju, viņš varot zarnas izstiept līdzīgi izkaltušiem pūšļiem. Bet, kad slimība ir neatlaidīgāka un niknāka, viņš iebīdot uzgali tūplī tad, kad plēšas piepūstas pilnas ar gaisu, un iedzenot šo gaisu slimnieka ķermenī, tad izraujot instrumentu, lai atkal piepūstu plēšas, spēcīgi ar īkšķi aizspiezdams slimnieka tūpļa caurumu; kad šī operācija atkārtota trīs vai četras reizes, iepūstais gaiss izlaužoties laukā, izraudams sev līdzi kaitīgās vielas (kā ūdens no sūkņa), un slimnieks atveseļojoties. Es redzēju, kā viņš abus paņēmienus izmēģināja pie suņa, bet nenovēroju, ka pirmajam eksperimentam būtu kādi panākumi. Pēc otrā eksperimenta dzīvnieks bija tā uzpūsts, ka gandrīz vai pārsprāga, un tik spēcīgi izgrūda savu zarnu saturu, ka man un manam pavadonim kļuva nelabi. Suns tai pašā brīdī nobeidzās, un mēs atstājam ārstu, kas ar šo pašu paņēmienu pūlējās kustoni atdzīvināt.

Apmeklēju vēl daudzas citas telpas, bet, lai mans stāstījums būtu īss, neapgrūtināšu lasītāju ar visu to dīvainību aprakstu, kuras tur novēroju.

Līdz šim biju redzējis tikai vienu akadēmijas nodaļu; otrā bija ierīkota spekulatīvo zinātņu progresīvajiem pārstāvjiem, un par šo nodaļu es izteikšos, kad būšu pastāstījis par kādu slavenu personu, kuru tie sauc par universālo mākslinieku. Viņš mums pastāstīja, ka jau trīsdesmit gadus veltot savas domas cilvēku dzīves uzlabošanai. Viņa rīcībā bija divas telpas pilnas dīvainiem retumiem, un tajās strādāja piecdesmit cilvēku. Daži sabiezināja gaisu sausā, taustāmā vielā, atdalīdami no tā salpetri un izkāsdami no gaisa ūdeņainās jeb tekošās sastāvdaļas; daži pārvērta marmoru mīkstā vielā, lai izgatavotu no tās lielus spilvenus un adatu spilventiņus; daži mēģināja pārakmeņot dzīva zirga nagus, lai pasargātu tos no nodilšanas. Pats mākslinieks patlaban izstrādāja divus projektus. Pirmais bija – zemes apsēšana ar pelavām, kurās, kā viņš apgalvoja, slēpjoties īstais dīgšanas spēks, ko pierādīja ar vairākiem eksperimentiem, bet es nebiju tik gudrs, lai tos saprastu. Otrais projekts paredzēja ar sveķu, minerālu un augu vielu ārēji lietotu maisījumu apturēt vilnas augšanu diviem jēriem, un viņš cerēja neilgā laikā visā karalistē ieviest kailo aitu sugu.

Tad devāmies apstaigāt akadēmijas otro nodaļu, kur, kā jau teicu, uzturējās spekulatīvās zinātnes projektētāji.

Pirmo profesoru es ieraudzīju lielā telpā un apkārt tam četrdesmit skolniekus. Pēc apsveicināšanās pamanījis, ka nopietni vēroju kādu ierīci, kas aizņēma lielāko daļu telpas kā garumā, tā platumā, viņš teica, ka es varbūt brīnīšoties, redzot viņu izstrādājam projektu par spekulatīvās zinātnes uzlabošanu ar praktiskiem un mehāniskiem paņēmieniem. Bet pasaule drīz sapratīšot, cik tie noderīgi, viņš pats sev glaimojot, ka cēlāka un diženāka doma vēl nekad neesot radusies kāda cilvēka galvā. Ikviens zinot, cik grūta ir parastā metode, kādu lieto mākslu un zinātņu apgūšanai, bet ar šo izgudrojumu palīdzību vislielākais nepraša par mērenu maksu un ar nelielu fizisku piepūli varot sarakstīt grāmatas par filozofiju, dzeju, politiku, likumdošanu, matemātiku un teoloģiju, pat ja tam nav nekāda talanta, nedz izglītības. Tad viņš mani pieveda pie statnes, kurai abās pusēs viņa skolnieki stāvēja rindās. Šī ierīce aizņēma divdesmit kvadrātpēdu, un tā bija novietota telpas vidū. Tās virsma bija veidota no daudziem koka gabaliņiem spēļu kauliņu lielumā – daži no tiem bija lielāki, daži mazāki. Visi tie bija savienoti ar smalkām stieplītēm. Šiem koka gabaliņiem abās pusēs bija pielīmēts papīrs un uz šīm papīra sloksnītēm uzrakstīti visi vārdi, kādi sastopami laputiešu valodā, dažādās izteiksmēs, laikos un locījumos, bet pilnīgā nekārtībā. Profesors lūdza, lai es uzmanīgi vērojot, jo viņš iedarbināšot savu mašīnu. Pēc viņa pavēles skolnieki katrs satvēra dzelzs rokturi, jo četrdesmit šādi rokturi bija iestiprināti statnes sānos. Pagriežot šos rokturus, vārdu sakārtojums pilnīgi izmainījās. Tad viņš pavēlēja trīsdesmit sešiem zēniem lēni izlasīt rindas, kas bija izveidojušās uz statnes, un, kur viņi atrada trīs vai četrus vārdus, kas kopā varēja izveidot daļu teikuma, nodiktēja tos pārējiem četriem zēniem, kas bija pierakstītāji. Šo vingrinājumu tie atkārtoja trīs vai četras reizes, un mašīna bija tā iekārtota, ka pie katra pagrieziena vārdi ieslīdēja citā vietā, kad četrstūrainie koka gabaliņi virzījās no augšas uz leju.

Sešas stundas dienā jaunie studenti veltīja šim darbam; un profesors man parādīja vairākus biezus sējumus, kas jau sastādīti no teikumu daļām, kuras viņš bija nodomājis apvienot un dot no šī bagātīgā materiāla pasaulei pilnīgu visu mākslu un zinātņu kopsavilkumu; šo darbu varētu vēl uzlabot un stipri paātrināt, ja sabiedrība savāktu fondu piecsimt šādu ierīču izgatavošanai un lietošanai Lagado pilsētā un uzliktu par pienākumu šīs mašīnas pārzinātājiem sakopot vienā krājumā savus atsevišķos sastādītos krājumus.

Viņš apgalvoja man, ka šis izgudrojums nodarbinājis visas viņa domas kopš jaunības un ka viņš šajā ierīcē ielicis visu valodas vārdu krājumu un visstingrāko vispārējo skaitlisko proporciju, kāda pastāv grāmatās starp partikulām, lietvārdiem, darbības vārdiem un citām vārdu šķirām.

Es padevīgi pateicos šai dižajai personai par tās lielo, vaļsirdību un apsolījos, ka gadījumā, ja man kādreiz laimīgi izdotos atgriezties savā dzimtenē, es viņu taisnīgi cildinātu kā šīs brīnišķās mašīnas vienīgo izgudrotāju; tās apveidu un mehānismu lūdzu man ļaut uzzīmēt uz papīra, lai varētu to parādīt dzimtenē. Es viņam teicu, ka Eiropas zinātniekiem gan ir paraša zagt izgudrojumus citam no cita, un ka tiem šādā gadījumā ir vismaz tā priekšrocība, ka izraisās strīds par to, kurš ir īstenais izgudrotājs, tomēr apsolīju rīkoties tik piesardzīgi, ka viss izgudrošanas gods piederētu tikai viņam un tam nebūtu neviena sāncenša.

Pēc tam iegājām valodu skolā, kur trīs profesori apspriedās par to, kā uzlabot savas tautas valodu.

Pirmais projekts ieteica saīsināt sarunas valodu, pārvēršot vairākzilbju vārdus vienā zilbē un atmetot darbības vārdus un divdabjus, jo īstenībā visas iedomājamās lietas apzīmējot tikai lietvārdi.

Otrais projekts ieteica pilnīgi atmest visus vārdus un tika cildināts kā sevišķi noderīgs veselībai un laika ietaupīšanai. Jo ir skaidrs, ka ikviens vārds, ko izrunājam, zināmā mērā nolieto mūsu plaušas un tātad palīdz saīsināt mūsu mūžu, un, tā kā vārdi ir tikai lietu nosaukumi, tad autors domā, ka būtu ērtāk, ja visi cilvēki nestu sev līdz tās lietas, kas nepieciešamas, lai izteiktu savas domas un vajadzības. Šo jaunizgudrojumu cilvēku ērtības un veselības labad gandrīz jau būtu ieviesuši, ja sievietes kopā ar neizglītoto un rupjo pūli nepiedraudētu ar sacelšanos, tiklīdz tām atņemšot brīvību runāt ar savu mēli – tāpat kā runājuši viņu tēvutēvi; tik pastāvīgs un nesamierināms zinātnes ienaidnieks ir vienkāršā tauta. Tomēr daži visai mācīti un gudri ļaudis pieņēmuši šo jauno priekšmetisko sarunu valodas veidu. Vienīgo neērtību radot apstāklis, ka tad, ja cilvēkam ir ļoti plaša un dažāda sarunu viela, tas esot spiests nest uz savas muguras attiecīgi lielāku priekšmetu saini, sevišķi, ja līdzekļu trūkums tam neatļaujot uzkraut šo pienākumu vienam vai diviem spēcīgiem kalpotājiem. Esmu bieži redzējis divus no šiem gudrajiem gandrīz sabrukušus zem savu nastu smaguma, gluži kā mūsu pauniniekus; satikušies uz ielas, tie nolika savus nesamos, atvēra maisus un sarunājās kādu stundu, tad savāca savus rīkus, palīdzēja viens otram uzcelt plecos paunu un atvadījās. Īsākām sarunām cilvēks var nest pietiekami daudz priekšmetu savās kabatās vai padusēs, bet mājās tam saruna nerada nekādas grūtības. Tāpēc telpa, kurā satiekas sabiedrība, kas pielieto šādu sarunas veidu, ir dažādu lietu pieblīvēta, lai tās būtu pie rokas un noderētu kā materiāls šāda stila mākslīgām sarunām.

Šā izgudrojuma otra liela priekšrocība bija tā, ka tas varētu noderēt kā universāla valoda, ko saprastu visas civilizētās tautas, kuru mantas un rīki parasti ir līdzīgi vai gandrīz vienādi, tā ka šo lietu nozīme ir viegli saprotama. Tā sūtņi varētu sarunāties ar svešzemju valdniekiem vai ministriem, kuru valodu tie nemaz neprot.

Iegāju matemātikas skolā, kur skolotājs apmācīja skolniekus pēc metodes, kādu grūti iedomāties Eiropā. Katra teorēma un pierādījums skaidri uzrakstīti uz plānas oblātas ar tinti, kas veidota no tinktūras pret galvas sāpēm. Šī oblāta studentam jānorij tukšā dūšā un nākošajās trijās dienās jāpārtiek tikai no maizes un ūdens. Kad oblāta sagremota, tinktūra nokļūst līdz viņa smadzenēm ar visu teorēmu. Bet šās metodes panākumi līdz šim nav vēl noskaidroti daļēji kādas kļūdas dēļ, kas ieviesusies dozā vai sastāvā, un daļēji jauniešu ietiepības dēļ, kuriem šī oblāta ir tik pretīga, ka tie mēdz aizzagties sāņus un to izspļaut, iekams tā pagūst iedarboties; tāpat viņi nav pierunājami atturēties no ēdieniem tik ilgi, cik to prasa priekšraksts.





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa