Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Ervīns Jākobsons (materiālu apkopojums).


Pārpublicēts no: http://www.laikmetazimes.lv/2015/01/19/juvenala-justicija-satana-smaids-gimenei/



Juvenālā justīcija - sātana smaids ģimenei


Jau labu laiku Eiropas valstu, tostarp Latvijas sabiedrībā tiek diskutēts jautājums par tā saukto juvenālo justīciju un ar to saistītajām problēmām. Lielu rezonansi radījis arī „Laikmeta zīmēs” publicētais materiāls par agrīnas seksuālās apmācības draudiem (lasiet ŠEIT), kurā nedaudz skarts arī juvenālās justīcijas jautājums. Mums pārmeta nepārbaudītu faktu publicēšanu un liekas panikas celšanu. Protams, laikā, kad notiek cīņa par tradicionālās ģimenes izdzīvošanu un mūsu bērnu nākotni, krāsas dažkārt var tikt nedaudz sabiezinātas, taču tautas paruna māca, ka nav dūmu bez uguns.

Latvijā par juvenālo justīciju runā galvenokārt kristiešu aprindās, jo patiesība par tās ieviešanas negludumiem no sabiedrības tiek rūpīgi slēpta. Iespējams tāpēc, ka daudzi šajā tiesību normu un valsts institūciju sistēmā saskata draudu veselīgas ģimenes un bērnu normālai izaugsmei, labklājībai un nākotnei. Un ne bez iemesla - to Eiropas valstu bēdīgā pieredze, kur šī sistēma jau ieviesta, liek nopietni bažīties par šādas likumdošanas iespējamām sekām Latvijā. Interneta vide ir pilna ar satriekto vecāku bēdu stāstiem par traģēdiju, kas piemeklējusi viņu ģimeni, un nu līdzīgi stāsti parādās arī mūsu zemē.

Lai saprastu problēmas būtību, noskaidrosim, kas juvenālā justīcija ir. Tā ir īpaša nepilngadīgo tiesību aizsardzības sistēma, kas balstīta uz specifiskiem darbības principiem un ietver valsts institūciju kopumu, kas bērnu tiesību aizsardzības mehānismu īsteno sadarbībā ar psiholoģiskiem un sociāliem bērnu un pusaudžu aizsardzības dienestiem. Juvenālās justīcijas daļa ir arī bērnu likumpārkāpumu prevencija. Patiesībā juvenālās justīcijas mērķis nav represijas (sodīšana) un jebkuri piespiedu pasākumi izmantojami tikai, lai palīdzētu bērnam mainīties un kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.

Formāli juvenālajai likumdošanai ir cēls mērķis - bērnu tiesību aizsardzība un noziegumu prevencija. Pretenzijas ir ne tik daudz par pašu likumdošanu, kā tās piemērošanu dzīvē. Eiropas prakse pierādījusi, ka juvenālā justīcija ļauj brīvi atņemt vecākiem bērnus un nodot tos audzināšanā trešajām personām; mainīt likumdošanu, nosakot ļoti plašus un brīvi interpretējamus iemeslus bērnu izņemšanai no ģimenes; radīt institūciju sistēmu, kas cieši kontrolē vecākus, mudinot bērnus ziņot par vecāku “pārkāpumiem”; praksē ieviest pārspīlētus bērnu tiesību standartus, piemēram, jēdzienā “vardarbība pret bērnu” ietverot tādus absurdus sīkumus kā balss pacelšana, vai sīki reglamentējot, kādiem pārtikas produktiem jābūt ģimenes ledusskapī.

Rietumeiropas juvenālās justīcijas prakse dažkārt ir tik brutāla un šokējoša, ka cilvēki to nodēvējuši par “juvenālo fašismu”. Vissatraucošākie vecāku tiesību pārkāpumi reģistrēti Anglijā, Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā, kur SS (Social Services) izņem bērnus no ģimenes pat ļoti niecīgu iemeslu dēļ. Praksē tas izskatās tā - pēc sociālā dienesta amatpersonas lēmuma bruņoti policisti ar spēku atņem vecākiem bērnus, kamēr bērni nevar saprast, kāpēc viņu vecāki ir “slikti”, un par ko viņus soda ar ieslodzījumu ārpusģimenes aprūpes iestādē. Vecākiem tiek liegts par šo problēmu runāt publiski (tā sauktais klusēšanas orderis), faktiski šantažējot viņus, jo tieši SS darbinieki nosaka, vai atklāt vecākiem bērna atrašanās vietu, vai viņi drīkstēs to apmeklēt un cik bieži tas notiks.

Ir ne mazums piemēru, kad vecāku tiesības atņemtas normāliem, mīlošiem un strādājošiem vecākiem. Ir gadījumi, kad iejaukšanās ģimenē ir vienkārši absurda un tiek veikta kā atklāta ņirgāšanās par vecākiem. Šādu juridisku mehānismu nepārdomāta ieviešana pēc būtības pārkāpj ģimenes suverēnās tiesības un var izprovocēt neuzticēšanās gaisotni starp vecākiem un bērniem, kā arī veicināt korupciju un atsevišķu negodprātīgu ierēdņu parazitēšanu uz šo problēmu rēķina. Zināms, ka Eiropā sociālā dienesta darbinieki saņem lielas prēmijas par katru no ģimenes izņemto bērnu. Tāpat katru reizi, kad bērns tiek nodots kādai aprūpes iestādei, aizbildņiem vai adopcijai, tiek izmaksāta prēmija un nauda par “bērna aprūpi”. Tā ir korumpēta un labi organizēta sistēma.

Vecāki nereti domā, ka, ja viņi mīl savus bērnus, nodrošina to pamatvajadzības un neizturas vardarbīgi, izņemt bērnus no ģimenes nav pamata. Taču bērnus no ģimenēm izņem pat par visniecīgākajiem, bieži vien izdomātiem pārkāpumiem. Kaimiņiem nepatīk jūsu bērni, jo tie skaļi trokšņo. Rīt pie jums atnāks policija un bērnus atņems, jo jūs taču esat slikti vecāki. Apmeklējot ārstu, uz bērna ķermeņa tiek atklāts sasitums. Ārsts var nodomāt, ka jūs bērnu sitat, tāpēc neesiet pārsteigti, ja rīt pie jūsu durvīm klauvēs sociālā dienesta pārstāvji. Bērnudārzā meitenīte uzzīmēja sev blakus kaķi ar garu asti. Kāds sociālā dienesta darbinieks savu seksuāli neapmierinātas personas iztēli transformēja uz meitenīti un norādīja, ka zīmējumā redzams vīrieša dzimumloceklis. Secinājums - meitenīte ģimenē cietusi no seksuālas vardarbības. Tēvs tika aizturēts līdz apstākļu noskaidrošanai…

Vecāku šantažēšanai tiek izmantota pat psihiatrija. Šo paņēmienu Rietumeiropas sociālie dienesti īpaši izmanto pret vientuļajām mātēm vai imigrantiem no Krievijas un Austrumeiropas. Kad jums kāda iemesla dēļ atņem bērnu, jūs atrodaties paaugstināta stresa situācijā, kas var izpausties arī jūsu reakcijā uz notiekošo un uzvedībā. Jūs dodaties uz sociālo dienestu, kur sarunā ar ierēdņiem, iespējams, runājat paaugstinātā balss tonī, kas šādā situācijā ir saprotami. Taču jums laipni norādīs, ka esat neadekvāts, tāpēc bērnu jums neatdos. Ja tomēr gribat vēl kādreiz savu bērnu redzēt, jums “jāsadarbojas” un brīvprātīgi (patiesībā piespiedu kārtā) jāiziet ārstēšanās kurss pie psihiatra. 2012.gadā viena no lielākajām norvēģu avīzēm “VG” netieši apliecināja, ka Norvēģijā attiecībā uz vientuļajām mātēm tiek piemērota piespiedu psihiatrija. Tikai vienā Telemarkas provincē vien togad tika uzstādītas 116 viltus diagnozes.

“Juvenālais fašisms” Rietumeiropā kļuvis par ienesīgu industriju. No ģimenēm izņemto bērnu skaits ir milzīgs. Tā Francijā oficiāli atzīts, ka no ģimenēm jau izņemti vairāk nekā 6 miljoni bērnu, no kuriem 1 miljona izņemšanas gadījumā atbildīgie dienesti kļūdījušies un bērnus izņēmuši nepamatoti. Eiropas Savienības valstu institūcijas ir pārpildītas ar sūdzībām par sociālo dienestu patvaļu. Taču, kā zināms, piedāvājumu veido pieprasījums. Un pieprasījums pēc no ģimenēm izņemtiem bērniem arī ir milzīgs. Tūkstošiem cilvēku stāv rindā, lai adoptētu vai iegūtu aizbildnībā šādus bērnus. Pirmkārt tās ir ģimenes, kurām nevar būt bērni, tomēr tā nebūt nav lielākā pasūtītāju kategorija. Daudz lielāka grupa ir ievērojamo bērnu uzturēšanas pabalstu vai bezmaksas darbaspēka tīkotāji. Juvenālā justīcija pārvērtusies par legālu bērnu tirdzniecību.

Cita “brīvu bērnu” pasūtītāju grupa ir viendzimuma pāri, slēptie pedofili un citi izvirtuļi. Zīmīgi, ka vislielākie juvenālās likumdošanas aizstāvji pasaulē ir tieši homoseksuāļu, pedofilu un citu seksuālo dīvaiņu organizācijas. Tāpat jāņem vērā, ka dažās zemēs to nacionālo īpatnību dēļ uz vienu otru lietu var skatīties pavisam citādi nekā pie mums. Tā Norvēģijā, kā to norādījusi kādreizējā Norvēģijas bērnu un dzimumu līdztiesības ministre Inga Marte Turkildsena, ir sociālā tradīcija - incests (seksuālas attiecības radinieku starpā - Red.). Savukārt korumpētajā Austrumeiropā pastāv risks, ka aiz legālās adopcijas var slēpties noziedzīgi grupējumi - bērnu prostitūcijas un pornobiznesa pārstāvji, teroristu organizācijas un pat cilvēku orgānu tirgoņi.

Protams, Latvijas atbildīgie ierēdņi un politiķi vienā mutē apgalvo, ka pie mums nekas tamlīdzīgs nav iespējams, un juvenālās justīcijas likumi un iestādes domātas vien bērnu tiesību aizsardzībai. Taču arī Rietumeiropā juvenālo justīciju ieviesa ar vislabākajiem nodomiem, bet kas no tā sanāca? Kāda garantija, ka tā nenotiks Latvijā? Patiesību sakot, lielāka garantija ir, ka tieši tā notiks! Juristi, kas strādā ar bērnu un ģimenes lietām, apgalvo, ka pie mums viss augstākminētais jau šodien ir realitāte.

Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija parakstīja dažādus dokumentus, solot uzticību un lojalitāti Eiropas vērtībām un likumiem. Mūs gan cenšas mierināt, ka Latvijas Satversmei esot lielāks juridisks spēks nekā Eiropas rekomendācijām, taču praksē bieži vien redzams, ka Latvijas valsts likumos, lēmumos un noteikumos tiek apelēts pie Eiropas Komisijas ieteikumiem un Eiropas regulām, kas tomēr izrādās augstākas par Latvijas Satversmē noteikto. Tādējādi Latvijā ir ieviesti arī tādi likumi un vērtības, kas tautas vairākumam nav pieņemamas. Nav pamata uzskatīt, ka likumdošanā, kas saistīta ar bērnu un pusaudžu lietām, būs citādāk.

1998.gadā pieņemtā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9.pantā teikts, ka “bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību. Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu”. Savukārt 10.pants vēsta: “Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte”. Pirmajā mirklī šķiet, kas viss ir ļoti korekti un pareizi, taču mūsu pasvītrotās vietas atklāj atslēgvārdus, kas sociālo dienestu ierēdņiem pieļauj ļoti plašas interpretācijas iespējas. Vēl vairāk - likuma 27.pantā teikts: “Ja policija šķir bērnu no ģimenes [..] un vēl nav pieņemts lēmums par viņa ārpusģimenes aprūpi, policija var atteikties paziņot bērna atrašanās vietu viņa vecākiem, kā arī brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā”. Faktiski likums ļauj atņemt ģimenei bērnus, nepaziņojot vecākiem viņu atrašanās vietu.

Briseles ierēdņiem tomēr šķita, ka mūsu likums ir parāk maigs “sekmīgai” bērnu izņemšanai no ģimenēm,  tāpēc 2000.gados pēc ES “ieteikumiem” tas tika vairākkārt grozīts un papildināts. Visi grozījumi bija vērsti tikai uz vecāku tiesību ierobežošanu! 2001.gadā tika grozīts 24.pants: “Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai”. 2003.gadā vārdus “vecāku vara” likumā aizstāja ar vārdiem “aizgādības tiesības”. 2005.gadā kārta pienāca 25.pantam: “Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās”. Bet 2011.gadā 651.pants tika izteikts šādā redakcijā: “[..] valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem ir tiesības veikt pārrunas un iztaujāt bērnu bez citu personu (tātad arī vecāku - Red.) klātbūtnes“.

Tā sauktā juvenālā justīcija Latvijā būtībā jau ir ieviesta, pie tam tikpat sliktā vai dažkārt pat vēl sliktākā izpildījumā nekā Rietumeiropas valstīs. Latvijā juvenālās justīcijas izpildītāji ir bāriņtiesas, kuru darbību koordinē Labklājības ministrijai pakļautā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). Likums bāriņtiesām dod ļoti plašas brīvi interpretējamas pilnvaras, ko daudzas no tām izmanto negodprātīgi. Latvijā arvien vairāk bērnu tiek šķirti no bioloģiskajiem vecākiem, un arvien biežāki ir gadījumi, kad rodas aizdomas, cik pamatots bijis šāds lēmums. Daudzas ģimenes bāriņtiesu rīcību uzskata par patvaļīgu.

Labklājības ministrijas apkopotā statistika liecina, ka 2008.gadā aprūpes tiesības atņemtas 1532 vecākiem, 2009.gadā - 1417, 2010.gadā - 1645, 2011.gadā - 1961, 2012.gadā - 1876, bet 2013.gadā - 1799 vecākiem. Kopumā 2008.gadā no vecākiem tika šķirti 1914 bērni, 2009.gadā - 1657, 2010.gadā - 1953, 2011.gadā - 2300, 2012.gadā - 2189, 2013.gadā - 2032 bērni. Tādejādi pēdējo gadu laikā no vecākiem šķirti vairāk nekā 12 tūkstoši bērnu. Uz ārvalstīm - ASV, Itāliju, Franciju - adoptēti 2011.gadā - 161 bērns, 2012.gadā - 247, bet 2013.gadā - 208 bērni.

Komentējot šos skaitļus, Labklājības ministrija atsaucas uz “bērnu vislabākajām interesēm”, taču, pētot konkrētus gadījumus, kad vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, nākas secināt, ka bāriņtiesas neattaisnoti plaši interpretē Bāriņtiesu likuma 23.pantā deleģētās jau tā pārāk plašās pilnvaras uz vienpersoniska lēmuma pamata atņemt vecākiem aprūpes (aizgādības) tiesības. Latvijas Kristīgā radio raidījumā “Atklāti par patiesību” Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere tā arī nespēja atbildēt uz raidījuma vadītāja jautājumu, kādi iemesli ir bērnu izņemšanai no ģimenes tajos gadījumos, kad vardarbība nav konstatēta. Jāpiezīmē, ka vardarbība pret bērnu, saskaņā ar LM sniegto statistiku, tiek pierādīta vien katrā desmitajā gadījumā.

“Viens no cēloņiem šādai situācijai, ir tas, ka daudzas ģimenes nespēj pienācīgi rūpēties par bērniem, un tas saistīts ar ģimeņu materiālo stāvokli” - teic LM pārstāvji. Jaunie grozījumi Bāriņtiesu likumā rada priekšnoteikumus, lai bērni materiālo apstākļu dēļ no ģimenēm tiktu izņemti vēl biežāk. Likuma grozījumos iekļauts formulējums “ekonomiska vardarbība”. Tagad arī mūsu likumdošanā tiks piemēroti Rietumu labklājības valstu standarti un kritēriji, par kuru pārkāpšanu bērnus no ģimenēm izņem Skandināvijā, Francijā, Vācijā un citur. Bet Latvija ir nabadzīgu ģimeņu zeme! Jaunie standarti ļaus bāriņtiesām bērnus vecākiem atņemt par pustukšu ledusskapi, neesošu pienu, iztrūkstošiem zīdaiņu biezeņiem un tamlīdzīgiem “pārkāpumiem”.

Vēl viens “slidens” formulējums jaunajos grozījumos ir ”vardarbīga kontrole”. Kas slēpjas aiz šīs frāzes? Viss ir ļoti vienkārši - audzināšana mājās vecākiem būs jāaizmirst, jo bērni varēs pasūdzēties sociālajam dienestam gan par paceltu balsi vai žagariņu, gan aizliegumu stundām nīkt pie datora. Dažās Rietumvalstīs bērnu no ģimenes izņem pat par… pārāk labām sekmēm skolā! Jā, jā - ja bērna sekmes ir izteikti pārākas par vidējo līmeni klasē, tiek uzskatīts, ka vecāki viņu piespiež mācīties un būt teicamniekam, bet tas var kaitēt bērna psihiskajai un fiziskajai veselībai. Ir valstis, kur skolās mājasdarbus neuzdod, un pasarg’ Dievs, ja māte vai tēvs spiedīs bērnu apgūt zināšanas mājās. Vai arī bērns mācās mūzikas skolā un vecāki viņam liek ik dienas noteiktas stundas pavadīt spēlējot kādu mūzikas instrumentu. Bērnu no ģimenes var izņemt vecāku “vardarbīgas kontroles” dēļ. Šādu pieeju grūti saprast Rietumos dzīvojošiem vecākiem no bijušās PSRS un Austrumeiropas, kas paši vienmēr mudināti tiekties pēc izcilības un to pašu novēl saviem bērniem.

Iegansts bērnu šķiršanai no bioloģiskās ģimenes varētu būt arī Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas ideja par agresivitātes birkas piekarināšanu bērniem un ģimenēm, kam patiesībā vajadzīga psiholoģiska palīdzība. Valsts atbalsta mehānismu šādiem jauniešiem nav un tuvākā laikā nebūs, jo kā izteikusies bēdīgi slavenā Ilze Viņķele: “Mums ir arī bezcerīgo grupas”. Tāpat mums ir bēdīgi slavena tiesu sistēma, ko aktīvi savās interesēs izmanto bāriņtiesas un to atbalsta iestādes, piemēram, VBTAI. Kāda juriste, kas savā praksē ikdienas saskaras ar bērnu tiesību jautājumiem, sarūgtināti teic: “Es bieži saskaros ar bērna aprūpes atņemšanas lietām, aizgādnības atņemšanas lietām un audžuģimenēm nodarītajām pārestībām, kad ilgstoši (pat 10 gadus) audžuģimenē dzīvojošus bērnus bez acīmredzama un likumīga pamata izrauj no audžuģimenes, lai kā preci piedāvātu ārzemju adoptētājiem”.

Advokāte turpina: “Es raugos uz amatpersonām - necilvēkiem, un domāju: cik veikli, slēpjoties aiz likumu pantiem, sarakstot protokolus, viņi rīkojas pretēji maza bērna interesēm, faktiski saplosa viņa dvēseli lupatās, iznīcina ticību taisnīgumam. Neviena bāriņtiesa Latvijā neveic bāriņtiesu sēžu audio/video ierakstus, nefiksē savas darbības. Tiesā nākas sastapties ar sagrozītiem faktiem, apmelojumiem, pat bērnu parakstu viltojumiem uz vecākus apmelojošiem dokumentiem. Mazos bērnus pārstāv īpaši pilnvarotie, kuri acis nepamirkšķinot melo, kad bērna nav klāt. Paveicas, ja nepilngadīgais ir klāt un pats var piedalīties tiesas sēdē vismaz kā klausītājs. Jāpiezīmē, ka bāriņtiesas parasti ir pret to. Reti nākas sastapties ar šajā sistēmā strādājošiem ļaudīm, kuriem patiesi rūp savu klientu liktenis, kuri mīl likteņa pabērnus, un vēlas tiem palīdzēt. Biežāk nākas raudzīties viņu tukšajās, neko nejūtošajās acīs, kurās labākā gadījumā nebūs nicinājuma, naida un riebuma pret sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem”.


Var jau būt, ka cienījamā juriste ir pārāk emocionāla savos izteikumos, taču ko līdzīgu stāsta arī Latvijas Radio žurnāliste Ginta Mūrniece. “Savā žurnālistes darbā gatavojot materiālus, kuros skartas bērnu tiesības, esmu pārliecinājusies, ka Latvijā spēkā esošā likumdošana un attiecīgi valsts un pašvaldību institūciju rīcība, kas pamatota ar šo likumdošanu, ir pretrunā ANO Konvencijai “Par bērnu tiesībām” un citiem starptautiskiem normatīviem, kurus Latvija ratificējusi un apņēmusies ieviest,” raksta Mūrniece. Arvien pieaugošais gadījumu skaits, kad pastāv nopietnas aizdomas, ka bērna šķiršana no ģimenes nav bijis pats labākais problēmas risinājums, savulaik pamudināja Mūrnieces kundzi un vairākus desmitus cilvēku un organizāciju vērsties pie Latvijas parlamenta ar atklātu vēstuli. Tajā tika paustas bažas, ka bāriņtiesām Latvijā dota pārāk neierobežota vara, kā arī pastāv pārāk vienkārša sistēma, kā ārzemnieki var adoptēt mūsu bērnus. Tas negodīgiem bāriņtiesu darbiniekiem paver iespēju gūt nelikumīgu peļņu, nododot adopcijā bērnus par samaksu.

Par to, ka tās nav tikai tukšas iedomas, liecina Bērnu tiesību aizsardzības likuma 30.pantā teiktais: “Vecākiem ir pienākums samaksāt par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem [..]  Maksa par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem [..] atgūstama no vecākiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. No samaksas par bērna ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem bērna vecāks tiek atbrīvots, ja: [..] bērna vecāks devis rakstveida piekrišanu adopcijai“. Tā kā daudzi vecāki prasīto samaksu par bērna uzturēšanos ārpus ģimenes mūsu bēdīgajos ekonomiskajos apstākļos samaksāt nespēj, viņi ir spiesti piekrist sava bērna adopcijai svešiem cilvēkiem, visbiežāk ārzemniekiem. Tā šī amorālā shēma tiek īstenota.

Latvijas situācijas traģisms slēpjas apstāklī, ka aizveroties Krievijas “bērnu tirgum” (Krievija ar likumu aizliegusi adoptēt savus bērnus uz ASV un dažām citām zemēm - Red.) un arvien pieaugošā pieprasījuma dēļ, adoptējamo bērnu “cenas” pasaules tirgū ceļas un vietējie bērnu “aizstāvji” varētu tikt kārdināti izmantot radušos “biznesa iespēju”. Jau pašreiz VBTAI un bāriņtiesu aktivitātes bieži ir diskutablas, bet jaunie grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā dod bāriņtiesām vēl lielākas iespējas izņemt bērnus no ģimenēm un pēcāk tos nodot adopcijai uz ārzemēm. Tādejādi Latvijā ar politiķu līdzdalību un atbalstu izveidojusies savdabīga “industrija”, kas iedzīvojas uz bērnunamu un  audžuģimeņu  finansējuma rēķina, ar bērniem saistītu konfliktu risināšanu, un, ļoti iespējams, īsteno arī bērnu pārdošanu, atļaujot tos par samaksu adoptēt ārzemniekiem.

Vislielākās pretenzijas rada fakts, ka bāriņtiesas ierēdnis lēmumu par bērna izņemšanu no ģimenes var pieņemt vienpersoniski. Bāriņtiesu likuma 23.pantā tas atļauts “[..] ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību”. Lieki teikt, ka šis formulējums ir ļoti brīvi interpretējams. Jāņem vērā, ka bāriņtiesas darbinieks nav jurists, bet sociālais darbinieks, un viņa sapratne, kas ir “bērna pilnvērtīga attīstība”, var būt dziļi subjektīva, ja nav stingri noteiktu juridisku kritēriju. Pie kādām traģiskām sekām var novest paļaušanās uz “revolucionāro sirdsapziņu”, mēs piedzīvojām padomju laikā. Tiesiskā valstī par jebkādu sodu (bērna atņemšana vecākiem arī ir sods) būtu jālemj vienīgi tiesai. Daudzi speciālisti un vecāki uzskata, ka bāriņtiesas ierēdņiem, kas nav tiesu vara, šobrīd dotas pārāk plašas pilnvaras ietekmēt bērnu un ģimeņu likteņus.

Pēc juridiskiem kritērijiem bāriņtiesas nav tiesas, kaut ar valsts varas gādību piesavinājušās un lieto tām nepienākošos tiesu varu. Lai arī vardarbība tiek pierādīta tikai katrā desmitajā gadījumā, bērnus no ģimenēm izņem arvien vairāk. Arī Labklājības ministrija atzīst, ka Latvijā ar katru gadu pieaug bāriņtiesas ierēdņu vienpersonisku lēmumu skaits. Bieži bāriņtiesu pieeja konkrētai lietai ir pretēja likuma patiesajai jēgai, kas vērsta uz ģimenes saglabāšanu. Bāriņtiesās viss tiek traktēts par sliktu vecākiem, dokumenti rakstīti “kā nepieciešams”. Bērnus no ģimenes var izņemt ar bāriņtiesas lēmumu, bet atgūt tos var tikai caur īsto tiesu. Tiesā bāriņtiesas pārstāvji nekaunīgi un ciniski cenšas izsist vecākus no līdzsvara, lai varētu tiem nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi. Vecāku pretestības gadījumā lietas “sakārto” augstākstāvošie ierēdņi.

Juvenālais ārprāts turpina uzvaras gājienu Eiropā un ar katru gadu arvien lielākus apgriezienus uzņem arī Latvijā. Saskaņā ar mūsu kultūru un tradīcijām bērns tiek uzskatīts par bezpalīdzīgu aprūpējamu personu, kam ir savas noteiktas vajadzības, ko jānodrošina vecākiem vai aizbildņiem. Atbilstoši juvenālajai justīcijai, bērns ir pilnībā kompetenta persona, kam ir savas tiesības, kuras vecākiem obligāti jārespektē. Juvenālā justīcija modri seko, lai vecāki bez ierunām ievērotu visas bērnu pārspīlētās “tiesības”, kamēr vecākiem un skolotājiem ir tikai pienākumi. Pie kā noved šāds absurds, jums pateiks katrs skolotājs. Juvenālā likumdošana pilnīgi ignorē faktu, ka bērnu tiesību nekritiska izcelšana ir klajš vecāku tiesību ierobežojums. Bāriņtiesu ierēdņi vecāku vietā izlemj, kā pareizi aprūpēt un audzināt bērnu, rupji iejaucoties ģimenes iekšējās lietās. Tādejādi tiek grauta vecāku autoritāte un pats ģimenes jēdziens.

Ir cilvēki un organizācijas, kas uzskata, ka juvenālās justīcijas aktīvā ieviešanā un attīstīšanā ir tieši ieinteresēts homoseksuāļu un citu perversiju lobijs. Zīmīgi, ka daudzās Eiropas valstīs bērniem cenšas piedēvēt “pieaugušo” statusu pēc iespējas agrīnākā vecumā. Kāpēc? Kādēļ bērnu pēc iespējas agrāk nepieciešams “izglītot” par viņa seksualitāti? Arī Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija iesaka skolotājiem veselības mācības stundās runāt par kontracepciju, taču ne vārda šajos ieteikumos nav par patiesu mīlestību vai ģimenes svētumu. Tieši pretēji - “jebkura ģimenes cildināšana ir to bērnu diskriminācija, kuri aug ārpus ģimenes vai nepilnā ģimenē”. Ģimenes vietā par bērnu audzinātāju jākļūst uz Estrellas, Lunačekas un citu LGBTI “dzimumlīdztiesības” dokumentu pamata ieprogrammētajai skolai, kurā bērns tiks pilnīgi atslēgts no ģimenes, tradīcijām, normām.

Zinātāji teic, ka LGBTI “juvenāļu” plānos ietilpst atvieglot bērnu izņemšanas procedūru, lai bērni, kas iepatikušies viendzimuma pāriem, pēc iespējas ātrāk tiktu adoptēti, viendzimuma laulību legalizēšana visās ES valstīs, adopcijas tiesiskās procedūras atvieglošana LGBTI pāriem valstīs, kurās tā viņiem atļauta, un šādas adopcijas legalizēšana tajās valstīs, kur pagaidām homoseksuāļiem tā liegta. Tāpat noteiktām sabiedrības grupām ir vēlme legalizēt vai vismaz padarīt sabiedrību tolerantāku pret tādām perversijām kā pedofilija un incests, tiesiski vajājot to sabiedrības daļu, kas protestē pret perversiju legalizēšanu, apsūdzot to “homofobijā”, “incestofobijā” un citās “fobijās”. Juvenālo likumu pieņemšanu un interpretēšanu visā pasaulē aktīvi lobē ANO izglītības, zinātnes un kultūras aģentūra UNESCO un Bērnu fonds UNICEF, kā arī ASV Tieslietu departaments.

Protams, Latvijā ir bāriņtiesas, kas strādā godīgi un atbildīgi. Ir ierēdņi, kam patiešām rūp bērnu liktenis un nākotne. Arī situācija Latvijā juvenālās justīcijas jomā vēl nav tik traģiska kā “vecajā” Eiropā. Tāpat fiziska, emocionāla vai seksuāla vardarbība pret bērniem no tuvu radinieku puses ir aktuāla visā pasaulē un Latvija nav izņēmums. Daudzus bērnus patiešām jāpasargā no vardarbīgiem un bezatbildīgiem vecākiem. Neapšaubāmi svarīga ir arī bērnu un pusaudžu kriminālpārkāpumu prevencija. Tas viss ir labi un apsveicami, tomēr juvenālās justīcijas mīnusi ir tik acīmredzami gan likumpaklausīgajā Vakareiropā, gan tepat Latvijā, ka pienācis laiks šī jautājuma risināšanā iesaistīties sabiedrībai un pieprasīt likumdevējam sakārtot likumdošanu, ieviešot stingrus kritērijus un nepieļaujot brīvi interpretējamus formulējumus.

Ir skaidrs, ka juvenālā justīcija savā šābrīža izpildījumā ir daļa no globālā sātaniskā uzbrukuma tradicionālajai ģimenei. Taču velti to stāstīt Labklājības ministrijas vai bāriņtiesu ierēdņiem - viņi to nesapratīs. Jo, kā teic Dieva Vārds, garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara. Viņam tas šķiet muļķība, jo šīs lietas ir ieraugāmas gara acīm. Nevar sagaidīt, ka garīgi neatdzimuši ierēdņi sapratīs garīgajā pasaulē notiekošo globālo cīņu un to, ka viņi patiesībā ir tikai skrūvītes kāda liela spēlētāja rokās. Viņiem šķiet, ka viss notiek pareizi un likumīgi, ka viņi rīkojas pēc labākās sirdsapziņas, bet tie, kas protestē, ir reliģiski fanātiķi, trakie vai provokatori.

Par ģimenes un bērnu tiesībām jāiestājas tiem, kas spēj saskatīt lietu un notikumu dziļākos cēloņus - pirmkārt kristiešiem un kristīgajai Baznīcai, citu reliģiju pārstāvjiem, visiem labas gribas cilvēkiem. Ir jāpanāk, lai bērnu tiesību aizsardzības un citi likumi aizsargātu bērnus no reālas nevis izdomātas vardarbības, lai primāri tiktu ievērotas bērna tiesības augt savā bioloģiskajā ģimenē, ja viņam tāda ir, lai vecākiem būtu tiesības pašiem lemt par savu bērnu audzināšanu, ja tā notiek likuma ietvaros. Ir jācīnās, lai par bērnu izņemšanu no ģimenes lemtu tiesa, nevis sociālais dienests, un kritēriji, pēc kuriem vecākiem var liegt aprūpes tiesības, būti likumā stingri noteikti un saprotami. Pretējā gadījumā mums draud daudzu Eiropas valstu ģimeņu bēdīgā pieredze, salauzti likteņi un cilvēciskas traģēdijas.


JUVENĀLAJAM FAŠISMAM - NĒ!





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa