Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Tā teicis Kārlis Ulmanis II

             (...)Mūs visus spiež, traucē un kavē kaut kāds slogs. Tevi un mani. Vai ikkatrs no mums nebūtu vairāk padarījis un dzīvē tālāk uz priekšu ticis, ja mēs būtu varējuši uz priekšu virzīties bez iekšējiem kavēkļiem un traucējumiem. Kā slogs nospiež mūs arī dažas mūsu rakstura nevēlamās īpašības. Vienam ir šāda vaina, otram atkal citāda. Ļoti daudzi mūsu starpā ir vilcināšanās un šķobīšanās vergi. Vajadzētu kaut ko izdarīt, izdarīt kaut ko tādu, kur tikai ātra un strauja rīcība sola nest labus augļus, bet mēs nespējam izšķirties, prātojam un gudrojam — un, redzi, labā izdevība jau pagājusi garām. Tas notiek mazās un arī lielās lietās. Bet dzīve iet savu gaitu, laiks neapstājas un neskatās atpakaļ, kur mēs palikuši. Kas neprot līdzi iet, kas necenšas pa priekšu pasteigties, kas gaida un tūļojas, tie paliek, ceļa malā žēli noskatoties. Bet mati metas jau sudraboti!

            Cik daudz nav tādu cilvēku starp mūsu pazīstamiem — apdāvinātu cilvēku, labi skolotu cilvēku, patīkamu un mīlējamu cilvēku, kuri nonākuši dzīves pabērnu rindās tikai tamdēļ vien, ka izšķirošā brīdī trūka viņiem noteiktības un ciešās gribas. Viņi ir par daudz svaidīgi, par daudz visiem vējiem padoti. Viņi bieži nezin, ko viņi īsti grib, un, ja viņi kādu karstu vēlmi arī uzskata par savu mērķi, tad aptrūkst viņiem gribasspēka tikt pie šī mērķa. Viņu daba ir grozīga, šķobīga un nepastāvīga, viņi nevar noturēties pie noteikta virziena ne savās domās, ne uzskatos, ne arī mērķa nospraušanā. Viņi drīz un bieži groza ir savus nodomus, ir uzskatus par ceļiem un līdzekļiem šo mērķu sasniegšanai. Viņi mūžīgi izsalkuši pēc laimes, bet negrib atzīties, ka pie savas nelaimes paši vainīgi. Par daudz laika viņi patērē vilcinādamies nākt pie noteikta slēdziena savās domās, par daudz spēka viņi izšķiež, nevarēdami ātri un noteikti izšķirties par savas rīcības virzienu. 

            Kad vecu vecos laikos Maķedonijas ķēniņam Aleksandram Lielajam kāds vaicājis, kā viņš gan iespējis visu pasauli iekarot, tad Aleksandrs atbildējis: ''Bez šķobīšanās uz priekšu iedams!"

            Nenovilcināta izšķiršanās un cēla, varbūt pat pārgalvība, varonība ir jau dažam labam palīdzējusi tikt pāri grūtībām un izkļūt no draudošām briesmām, kad gara gudrošana un vilcināšanās būtu varējusi beigties tikai ar bojā iešanu. Vai piemēru un pierādījumu tam nedeva arī mūsu armijas kauju vadoņi mūsu neatkarības cīņās? Bet arī ikdienas dzīvē ir ievērojams tas pats.

            Ātras izšķiršanās lielā priekšrocība parādās bagātajā pļaujā, kuru ievāc tie, kam netrūkst drosmes. Jo drosme ir nepieciešama, lai svārstīgās lietās varētu taisīt ātrus un noteiktus slēdzienus. Bet par to viņi redz sava darba piepildījumu, kamēr biklie un šķobīgie paliek tukšā. Rotaļāties ar savu apņēmību un saviem mērķiem, visas lietas tikai pa pusei gribēt, vilcināties un grimt neatrisināmās pretrunās, vienreiz svērties uz to pusi un tad atkal uz otru pusi, nebūt spējīgam noteikti pasacīt ”jā” vai „nē”, mūžīgi plivināties starp debesīm un zemi — tas viss var novest tikai pie viena iznākuma, proti, palikt par nevarīgu skatītāju, kamēr citi dzīves cīņā uzvar un tiek uz priekšu un uz augšu. Bet šiem pēdējiem bija tas, kas pirmajiem trūka — viņiem bija drosme apzināties, ko viņi grib, viņiem bija spēks noteikti un galīgi izšķirties par vienu vai otru rīcības veidu, par vienu vai otru virzienu.

            Ir tūkstošiem cilvēku, kurus liktenis ir bagātīgi apveltījis un kuriem, liekas, ir dota katra iespēja gūt dzīvē lielus sasniegumus, bet kuru izdevības un iespējamības iznīcina un viņu dzīves izputina tikai vilcināšanās slogs.

            Pametīsim skatu apkārt. Tur viņi ir, kuru jaunības gadi bija pilni degsmes un augstu daiļu domu par to, ka vajadzētu dzīvē pastrādāt iespējami lielāku daudzumu lietderīga darba, ka vajadzētu visas savas spējas izlietot savu līdzcilvēku un savas laimes kalšanai, bet viņi nevarēja izšķirties, pie kura darba viņi varētu savus spēkus pielikt, nevarēja izzināt, kurā vietā viņu darbs varētu visvairāk labuma atnest. Bet, kamēr viņi gari gudroja un visādus plānus taisīja, ikdienas dzīves prasības piespieda viņus ķerties pie kaut kāda darba, kurā viņi tomēr savu sirdi neielika un arī apmierinājumu neguva, ne arī kaut ko sasniedza, jo viņu ātri lidojošās domas raustīja viņus no viena punkta uz otru. Bet pa te laiku saule bija aizslīdējusi jau pāri pusdienai un vakars sāka tuvoties, bet rokas bija tukšas un sirdis pilnas žēlabu.

            Vilcinādamies no vienas dienas uz otru, arvienu atlikdami svarīgo lēmumu uz rītdienu, viņi beidzot atmostas, lai varētu tikai atzīmēt, ka jaunība aizgājusi un līdz ar viņu karstās vēlmes un izgaisuši cēlie sapņi. Vai mazums tādu vīru arī mūsu, zemnieku vidū? Vai trūkst zemnieku dzīvē iespējamības un izdevības atstāt jūtamas un redzamas pēdas sava dzīves ceļa smiltīs? Bet vajag tikai nokavēt īsto brīdi un dzīve aizies mums garām. Paliks tikai neapmierinātība un laimes trūkuma sajūta, paliks ne tikai pārmetumi, ka nodzīvotajos gados nav veikti lieli un cēli darbi, bet zudis būs arī dzenulis un spēks nokratīt pelēko ikdienību un tā vien būs jāpaliek līdz pašam galam ēnas pusē.

            Man prātā nāk kāds lauku māju saimnieks, kas, palikdams uzticīgs jauno dienu ideāliem un nenovērsdamies no reiz spraustā mērķa, neskatoties uz visiem šķēršļiem un grūtībām tagad, kad viņa mūža otrā puse ir pāri vidum, var ar gandarījumu un apmierinātību atskatīties atpakaļ uz nodzīvotiem gadiem un uz padarīto darbu. Bet man jādomā arī par kādu citu, par kādu, kas jaunās dienās tāpat liesmoja un domāja un solīja daudz ko izdarīt, bet kuram pietrūka spēka neatkāpties un nenovērsties no nodomātā ceļa. Jādomā par kādu, kam mazākais šķērslis bija pietiekošs iemesls, lai nodomāto darbu atliktu uz rītdienu, kurš mierināja sevi ar to, ka, ja šogad neiedalīs tīrumus pēc jaunās kārtības, tad izdarīs to nākošajā gadā, ka, ja šogad nesāks celt jaunu laidaru, gan izdarīs to pēc gada. Bet gadi nāca un gāja, atdzisis tagad viņa jaunības ideālisms un sajūsma, bet saimniecība ir vecā, nolaistā stāvoklī, nav viņam par ko priecāties. Viņam nebija ienācis prātā, ka ilgos gados cilvēks tā iedzīvojas savās parašās un tā saaug ar savu domāšanas gaitu, ka vēlāk, sevišķi jau mūža otrā pusē izrādās gandrīz vai neiespējami nogriezties nost no reiz iemītās tekas.

            Nav ko domāt, ka tiks pie sava mērķa nedrošais un šaubīgais vīrs, kurš ir tik vājš, ka gadu pēc gada var nodzīvot stāvoklī, ar kuru pats nebūt nav apmierināts, bet tomēr nopietni nemēģina saskaņot savu dzīvi un darbu ar savu ideālu, ar savām sirds tieksmēm. Viņš nekad nesasniegs to, ko būtu varējis sasniegt, ja viņš jau pašā sākumā būtu izšķīries par to, ka visiem spēkiem jādzenas pēc reiz spraustā mērķa un nebūtu bezdarbībā izniekojis un izsvaidījis savu enerģiju, tikai rotaļādamies ar saviem nodomiem, kamēr viņi beidzot zaudē visu dzīvību un pievilcību, kamēr asais skats sāk jau aptumšoties.

            Ja man būtu jāatklāj noslēpums un jāpasaka ar vienu vārdu, kādēļ palikuši pusceļā tik daudzi no tiem cilvēkiem, kuri dzīves ceļu uzsākuši ar visspožākām cerībām, tad es pateiktu īsi: vilcināšanās!

            Noskatoties dzīvē, var droši taisīt slēdzienu, ka, ja kāds jaunās dienās noņemas patiesi tikt uz priekšu savā darbā, darbā, kurš ir viņam pa spēkam, ja viņš tad ar sirdi un dvēseli centīsies savu mērķi sasniegt, ka tad gan nekas virs zemes nevarēs aizkavēt viņu arī izvest savas sirds domas un sasniegt sprausto mērķi. Bet nelaime ir tā, ka ļoti daudz jaunekļu skatās uz savu darbu un uzdevumu ar lielu vēsumu un vienaldzību. Viņu apņemšanās palikt uz reiz izvēlētā ceļa nebūt nav negrozāma un neatsaucama. Viņu vārdi jau varbūt skanēs dedzīgi un karsti, bet iekšēji viņi ar savu darbu ir saistīti tik vaļīgi, ka pietiek vismazākā šķēršļa, lai mazdūšībā viņi novērstos no sava mērķa.

            Neskaitāmu dzīves neveiksmju izskaidrojums ir meklējams sekojošā domu gaitā. Es negribu sadedzināt visus tiltus man aiz muguras, jo es vēlējos atstāt sev brīvu ceļu atkāpšanai tai gadījumā, ja es vēlāk nāktu pie citāda ieskata. Jo kā var zināt, vai tikai izvēlētais darbs neizrādās par smagu un par grūtu.

            Vilcināšanās spert pirmo soli, ar sparu ķerties pie sava lolotā nodoma izvešanas, veltīgi atbīdot darba uzsākšanu uz izdevīgāku brīdi, bez vajadzības gaidot uz lielāku skaidrību, uz lielāku drošību attiecībā uz nodomāto uzņēmumu, gaidot uz simtprocentīgo nodrošinājumu par labu izdošanos, baidoties no tā, ka tikai ceļā negadītos par daudz pulka grūtību, ka tikai domātais ceļš neizrādītos par ērkšķainu — tās, lūk, ir tās lietas, kuras sakropļojušas neskaitāmas dzīves un piespiedušas tūkstošiem spējīgu un apdāvinātu cilvēku palikt uz dzīves trepju apakšējiem kāpšļiem, kad viņu īstā vieta būtu bijusi pašā augšā.

            Bailes, vienkāršas bailes, ir ļoti bieži par iemeslu tam, ka cilvēks vilcinās un kavējas tur, kur vajag rīkoties. Taisni bailes un mazdūšība nodara tik bezgala daudz ļaunuma un rada tik daudz ciešanu. Bailes iet uz priekšu pa nepazīstamu ceļu, bailes ķerties pie tā, ko citi kaimiņi nav vēl izmēģinājuši, bailes nostāties pašam uz savām kājām, šaubīties par labu izdošanos — visādas neskaidras un nenoteiktas seklas bailes, kuras laupa prāta mieru, aptumšo skaidro skatu un atņem iespēju taisīt drošus slēdzienus un lēmumus.

            Tikai ierādi bailēm mājas vietu savā sirdī — un uz pēdām tam sekos vilcināšanās un nespēja drīzi izšķirties vajadzīgā brīdī. Vajag tev tikai sākt kavēties, sākt šķobīties, sākt skatīties uz visām pusēm, vajag tev tikai sākt šaubīties pašam par sevi, par savām spējām un par savu spēku — un beigts tu būsi!

            Tad klāt vēl nāk šaubas. Droši vien ikkatrs no mums atcerēsies tos gadījumus, kad mēs ar karstu sajūsmu, ar noteiktu un spēcīgu apņēmību bijām nolēmuši ķerties pie zināma uzdevuma izvešanas, kad mēs tīri vai degām, nevarēdami uzsākšanas brīdi nogaidīt. Bet tad drīz vien sāka mums uzmākties šaubas — un mūsu apņēmības stingrība sāka zust, sāka mūsu degsmes spēks bālēt un karstums dzist, sākām šķobīties un vilcināties un beidzot atmetām nodomu, kurš vēl nesen sajūsmināja mūs līdz sirds dziļumiem.

            Šaubas, mazdūšīgas un nodevīgas, čukst mums ausī: lēnām, lēnām, nav jau ko steigties! Vēl jau nav viss kā pienākas sagatavots, vēl jau nav pienācis visizdevīgākais laiks. Nogaidīsim drošāku brīdi! — un tad galu galā varbūt tā lieta, kura tev kādreiz izlikās kā tavas dzīves vēlmju un sapņu piepildījums, kuru pie spīdoša gala novest tu savā sirdī droši biji nosolījies — tā arī palika neiesākta, jo tu sajūsmu izmiji pret šķobīšanos, vilcināšanos un nogaidīšanu, kamēr izzuda arī tava drosme ķerties pie darba.

            Katrs mūsu darbs veicas vislabāk tad, ja karsts ir vēl dzenulis, kas skubināja mūs viņu uzsākt, kamēr mūsu sajūsma ir visaugstākā. Kad mēs sākam ļodzīties un šķobīties, kad atļaujam šaubām virsroku ņemt, kad sākas neauglīga pārlikšana, nevajadzīga un bezsekmīga gudrošana, tad sāk zust arī visa interese. Tad izgaist arī sajūsma, un, ja mēs beidzot arī nākam pie slēdziena, ka tomēr jāizved nodomātais pasākums, tad tas pats darbs, kas būtu bijis tīrais prieks, ja būtu viņš tūliņ iesākts un arī galā vests, tagad paliek par nastu un slogu. Mūsu vēlme ir palikusi bez dzīvinoša spēka, ir zudis tas iekšējais dzenošais stiprums, kas būtu varējis pārcelt mūs pāri visām grūtībām — mēs jūtam pagurumu un bezspēku visgarām.

            Tas, kas spēj ātri un noteikti izšķirties, kas veltīgi laiku netērē, nododamies šaubām un bailēm, kas, ja reiz nācis pie noteikta slēdziena un apņemšanās, ķeras pie darba un iet uz priekšu droši, tas ir tas vīrs, kas padara un izved galā daudz vairāk nekā neizšķirīgais, kas nekad netiek pie skaidrības par to, ko viņš īsti grib. Tā jau nemaz nav, ka šaudīgie cilvēki būtu bez idejām, plāniem un nodomiem. Varbūt gluži otrādi, viņiem plānu ir veselas kaudzes, bet nelaime ir tā, ka viņi nevienu darbu nenobeidz, bet taisa tikai katru dienu tikai jaunus plānus. Viņu smadzenes strādā varbūt it labi, viņu vērīgās acis redz un uztver daudz ko, viņu prāts taisa arī pareizus slēdzienus, bet viņiem trūkst tomēr drosmes un uzņēmības. Šaubas, bailes un nopietnas gribas trūkums aizkrusto viņiem ceļu.

            Dižais franču veclaiku valstsvīrs kardināls Rišeljē teicis: "Nācis reiz pie noteikta slēdziena un lēmuma zināmā jautājumā, es eju ar visu spēku taisni uz savu mērķi. Es apgāžu visu, es iznīcinu visus šķēršļus!"

            Mēģini viņu sasniegt, viņa spēkā noteikti izšķirties un nestaigā pa pasauli kā viens salmu vīrs. Neesi tas, kas tiek svaidīts šurp un turp no katra šaubu vēja pūtiena, būdams nespējīgs tikt skaidrībā par savu dzīves mērķi un uzdevumu, būdams nespējīgs taisīt pats savus slēdzienus pat vienkāršākos jautājumos, iepriekš neizprasīdams padomu no visiem draugiem un pazīstamiem. Mācies domāt pats savas domas, mācies pats izšķirties, mācies pats rīkoties. Mācies uzticēties pats sava prāta slēdzieniem, mācies rīkoties pats uz savu ierosmi. Arī no kļūdām nevajag pārmērīgi baidīties, no kļūdām mēs varam tikai mācīties, kā darbu labāk padarīt. Bet neviens nekad neattīstīs viņam no dabas dotos spēkus un spējas, ja viņš pieradināsies mūžīgi skriet pie citiem pēc padoma un atbalsta.

            Angļu rakstnieks Valters Skots mēdza teikt uz zēniem: "Aši izdarīt! Vilcināšana un atlikšana ir nāve!" Kas jaunībā nav attīstījis ašas izšķirības un izlemšanas spējas, tam vēlāk dārgi jāsamaksā par šo savu rakstura vājību, jo grūti viņam uz priekšu tikt. Ar katru, kaut mazāko tūļības un vājības ēniņu tu liec uz spēles, vai pat galīgi nokauj visas izredzes dzīvē panākumus gūt. Pat vislabākās smadzenes var tikt piespiestas piekāpties izdarības priekšā. Pati dzīve mums to rāda pārāk bieži, ka svārstīgo un neizdarīgo vīru nostumj pie malas noteiktais, izšķirīgais, kas zina, ko viņš grib — un ko arī dara.

            Jāatmin arī tas, ka katrs svarīgs lēmums nes sev līdzi arī atteikšanos no šā vai tā, vienā vai otrā veidā. Ja jau tas būtu tā, ka visas priekšrocības skaidri būtu vienā pusē un otrā pusē atkal tikai neērtības, tad jau gan būtu ļoti viegli taisīt slēdzienus un izlēmumus. Bet tā tas gadīsies ļoti reti, vai pat nekad. Parasti mēs atrodam pie katra jautājuma abās pusēs tiklab labumus, kā arī ļaunumus un, jo vairāk mēs nopūlamies tikt ārā no šīs grūtības, jo vairāk mēs apjūkam.

            Ir tikai viens pareizs ceļš, kā tikt galā ar katru lietu, kā tiki pie izšķiršanās un izlemšanas kaut kurā jautājumā. Proti, — vispirms izpētī jautājumu ļoti uzmanīgi un vērīgi iepazīsties ar viņu no katra iespējamā viedokļa, izņem cauri visus "par" un visus "pret", visus faktus un pierādījumus no abām pusēm. Kad tas padarīts, tad laid darbā visu savu gudrību un saprašanu, visas spējas apsvērt un izsvērt, visu tavu tālredzību, aukstasinību un cilvēka veselo prātu, visu tavu slēdzienu spēku — un tad izšķiries bez bailēm un vilcināšanās. Un ja reiz lēmums taisīts, lai ir viņš tad galīgs. Nesāc tūliņ visu prātošanu atkal no gala, nesāc lēmumu atkal grozīt. Ja pēc rūpīgas un vispusīgas pārlikšanas viens ceļš ir atzīts par labāko — nekavējoties ķeries pie darba. Darbu darot tavas izspriešanas un izlemšanas spējas pieaugs un uzlabosies.

            Franču prātnieks Voltērs teicis: Šķobīšanās ir vāja rakstura visredzamākā iezīme. Darba atbīdīšanas un jautājumu pārlemšanas paraša nonāvē visu pašpaļāvību, aptur visu ierosmi un lielā mērā vājina cilvēka raksturu. Vēl neviens cilvēks, kuru nomāc šī nāvējoša paraša, nav uzrādījis stipru ierosmi, ne arī darbos pierādījis sava prāta spēku.

            Vienalga, kas tas arī nebūtu, ko uzsāk svārstīgi cilvēki, pēc brītiņa viņi jau vēlas kaut jel viņi nebūtu to sākuši un gudro, kāpēc tad gan viņi nebija labāk darījuši kaut ko citu. Piemēram, knapi sajūgti zirgi atsperēs un iesākts ecēt, kad tūliņ sākas gudrošana, vai nebūtu labāk bijis vēl pusdienas pagaidīt, vai arī ecēt ar tapu ecēšu. Vai atkal: tikko parādījušies pirmie asni uz vasaras kviešu lauka, kad sākas prātošana par to, vai beigu beigās nebūtu tomēr labāki bijis sēt tos pašus miežus.

            Ņemsim vēl citus piemērus. Atminēsimies to gadījumu, kad saimnieks visu dienu izstaigājas pa visiem veikaliem centrifūgu meklēdams un tomēr beigās ar nopirkto nav mierā. Vai atkal to gadījumu, kad saimniece drānu veikala stundām izmeklējas un vēl ceļā uz mājam sāk jau nožēlot izdarīto iepirkumu. Vai atkal citā dzīves stāvoklī. Šaudeklis iegājis viesnīcā pusdienas paēst. Vispirms viņš jau nevar galdu un krēslu pēc prāta izvēlēties un nereti pāris reizes pārsēžas no vienas vietas uz otru. Ko viņš gribētu ēst, par to viņš pats ir pilnīgi neskaidrībā. Sulainis stāv un nevar sagaidīt, kamēr viesis izlasīs ēdienu karti vairāk reizes no viena gala līdz otram. Kad beidzot kaut kas izvēlēts un to atnes, tad tūliņ jau pirmā doma ir — ak, vajadzētu taču labāk kaut ko citu izvēlēties. Pusdiena samaitāta sev un citiem.

            Šos nevarīgos cilvēkus dzīves viļņi nes un svaida, viņi sauc pēc ostas, bet nevienas ostas nesasniedz, jo noteiktas ostas viņiem nemaz prātā nav. Viņus dzenā un nēsā plūdi un atplūdi, katrs jauns vēja pūtiens dod viņu laivai jaunu virzienu. Viņu šaubas un bažas un nenoteiktība laupa viņiem spēku pacelties tais augstumos, kurus varbūt, nodrošina viņiem viņu dāvanas un spējas, kuru pilnīgu atrisinājumu viņi nepiedzīvo. Dzīves galā viņi ierauga tikai sakropļotu savu citkārt spožo „es".

            Neskaitāmi cilvēki nonāvē paši savas iespējamības. Patiesībā, katrs no mums izbrīnītos, ja nevilšus, kā spogulī, ieraudzītu pats sevi, visu savu iespējamību pundurīti, kā mēs katrs pats sevi jūtam ikdienas cīņā par darbu un maizi, bet ja nu ieraudzītu savu lielāko „es", to dižvīru, kas viņš būtu varējis būt, to milzi, kurš par velti ir gaidījis uz savu atraisīšanu un atsvabināšanu! Viņa gribētos lielos soļus pataisīja par sīciņiem baiļu un šaubu pinekļi. Mums pašiem tā kā bail ir bijis no šī mūsu dižākā „es”, mums nav dūšas bijis atļaut viņam brīvību un iedot viņam rokās mūsu dzīves karogu. Drosmes un noteiktības trūkums nožņaudza viņu.

            Šaubas, kas patiesībā ir tikai cits vārds, ar ko apzīmēt tūļību un vilcināšanos, ir viens no visļaunākiem ienaidniekiem, kas stājas cilvēkam ceļā. Uz katra soļa mums draud klupšanas pār šķēršļiem, ko noliek mums priekšā šis ienaidnieks. Pat tad, kad mēs esam jau nākuši pie skaidrības kustēt uz priekšu šai virzienā, arī tad var gadīties, ka uzreiz ieraugam savā priekšā šī daudzgalvainā pūķa drausmīgās acis, kurās sprēgā jautājums: ”Vai tik tas ir pareizi, ka mēs to darām? Vai tas ir vislabākais veids, kādā to izdarīt? Vai nebūtu labāk bijis, ja mēs būtu izvēlējušies citu ceļu un citus līdzekļus?” „Vai tu patiesi domā un jūti, ka tu būsi spējīgs nobeigt lielo pasākumu, pie kura tu esi ķēries?” „Un kas tad būs tas iznākums un kāds labums tad būs no tā, ja tu viņu arī pabeigtu?” Šie un vēl simts citi jautājumi birst kā krusa uz mums, ja tikai reiz mēs iesākam klausīties šaubu balsi. Viņi izsūc mūsu spēku un beigas ir, ja mēs sākam padoties viņu iedvesmojumam un novirzīties no reiz uzsāktā ceļa.

            Tas vīrs, kas dižos darbus veic, tas neklausās uz baiļu, šaubu un mazdūšības čukstējumiem! Tas vīrs zina: apsvērt, izlemt — iet un darīt!

           

           

Kārlis Ulmanis

Zemes Spēks 1924. g.

Sabiedriskie raksti 374. I.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa