Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakal


Tā teicis Kārlis Ulmanis XII

             (...)Ja cilvēks iet pie sava darba negribēdams kā vergs zem pātagas, ja viņš sajūt tikai sava darba smagumu, ja sajūsma un mīlestība uz darbu nevar pašu šo darbu pacelt pāri ikdienībai un padarīt šo darbu par prieku, mocības vietā, tad šis cilvēks ar savu darbu nekādas pēdas par sevi pasaulē neatstās.

             Cilvēks, kas sajūt dzīves jūgu kā rūgtuma kausu, cilvēks, kas negrib saprast, kāpēc dienišķas maizes jautājums nevarēja būt atrisināts kaut kādā brīnišķīgā kārtā, nepiespiežot viņu un citus strādāt un pūlēties vaiga sviedros, cilvēks, kas neredz svētīgo nodomu un augsto gudrību, kas slēpjas nolikumā, ka katram no mums būs pašam savu maizi nopelnīt, tas cilvēks dzīvo greizās un nepareizās domās par pašu dzīvi, un viņš nekad neievāks no sava darba un nodarbošanās tos skaistos augļus, kādi arī viņam nodomāti.

             Cik daudz ir to cilvēku, kas negrib paši savu darbu cienīt. Viņi uzlūko savu darbu kā nepatīkamu nepieciešamību, lai tiktu pie iztikas un pārtikas, apģērba un aizvēja, uzlūko to kā neizbēgamu nastu, kad vajadzētu viņam uz savu darbu skatīties kā uz lieliskāko cilvēka veidotāju, kā lielāko dzīves skolu.(...)

           

           

Kārlis Ulmanis

Zemes Spēks 1929. g.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa