Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Rostislavs Iščenko


Kad to negaida


Jebkuras nepatikšanas parasti notiek tad, kad tās negaida. Tas attiecas arī uz karu. Iespējams, ka tas saistīts ar to, ja cilvēks no kaut kā baidās, tad zemapziņas līmenī viņš mēģina novērst šīs nepatikšanas. Bet kad atslābst un pārstāj baidīties, aizsardzība pārstāj darboties.

Jebkurā gadījumā karam ar Vāciju gatavojās visus 30-tos gadus, bet tas sākās tad, kad ne tikai to negaidīja iedzīvotāji (formāli attiecības bija normālas), bet arī Staļins sāka atslābt, jo pēc visiem aprēķiniem Hitlers uzbrukšanas brīdi 1941.gadā bija jau palaidis garām. Bija palikušas viena, divas nedēļas, kad vēl teorētiski uzbrukums bija iespējams, bet maz ticams, jo laiks militārās operācijas pabeigšanai līdz rudens lietu izskaloto ceļu periodam bija ļoti mazs. Tāpēc varēja dzīvot salīdzinoši mierīgi tālāk līdz 1942.gada aprīļa otrajai pusei – maija sākumam.

Bet Hitlers riskēja. Pirmkārt, riskēja tāpēc, ka viņa sauszemes spēku Ģenerālštābs vācu armijas spējas vērtēja pārāk optimistiski – to ietekmēja neparedzēti spožais Francijas kampaņas rezultāts. Otrkārt, un šis faktors bija galvenais lēmuma pieņemšanai, riskēja tāpēc, ka pēc viņa paša aprēķiniem uz 1942.gada beigām Anglija ar ASV palīdzību varētu palielināt militāro rūpniecību un savākt pietiekoši spēkus, lai organizētu Vācijas blokādi. Tāpat Vācijas vadība uzskatīja par simtprocentīgi reālu ASV iesaistīšanos karā Lielbritānijas pusē. Tāpēc iznīcināt PSRS militāro varenību (lai nekarotu divās frontēs) un izveidot sauszemes koridoru uz Āziju (kurš padarītu vācu-japāņu pozīcijas Eirāzijā drošas pret jūras lielvalstu uzbrukumu) bija nepieciešams līdz 1941.gada beigām.

Vispār jau Hitlers plānoja uzbrukt PSRS vēl maijā, bet viņam patraucēja neparedzēts valsts apvērsums Dienvidslāvijā un zaudējumi, ko cieta Itālija karā ar Grieķiju (Grieķijā jau tika izsēdināts britu ekspedīcijas korpuss, lai atklātu fronti pret Vāciju Balkānos). Tikai dažas nedēļas Vācijai bija vajadzīgas, lai iznīcinātu dienvidslāvu, grieķu un britu bruņotos spēkus. Tā rezultātā iebrukums tika pārcelts par mēnesi vēlāk.

Vācu ģenerāļi pēc kara apgalvoja, ka šis mēnesis bija izšķirošais, jo tieši šī mēneša pietrūka līdz rudens lietu izskaloto ceļu perioda sākumam, lai ieņemtu Maskavu. Varbūt, ka arī tā. Bet ģenerāļi gan vērtē tikai konkrēto militāro sfēru. 1941.gadā vācu virspavēlniecība bija pieļāvusi arī citas kļūdas. Šodien ir grūti pateikt, vai Reiham par izšķirošo kļuva kāda no tām vai visas kopā. Toties var nešaubīties, ka, ja tajā periodā pilnīgi nekļūdīgi rīkotos padomju virspavēlniecība, tad, ņemot vērā kopējo spēku attiecību uz 1941.gada 22.jūniju, Vācijai situācija būtu krietni sliktāka un kritiskāka.

Bet viss tas – gan kļūdas, gan nepareizs PSRS spēju novērtējums – nepiespiestu Hitleru atteikties no kara, tāpat kā draudi karot divās frontēs viņu nepiespieda atteikties no uzbrukuma Polijai, pie tam, ka pat viena Francijas armija pēc formāliem rādītājiem bija stiprāka par vācu armiju, bet savienībā ar Lielbritāniju Francija šķita neuzvarama. Hitlers nevarēja nekarot, jo pretējā gadījumā viņš būtu vienkāršs rietumu “demokrātiju” izejmateriāls cīņai ar PSRS. Bet viņš vēlējās būt vismaz līdzīgais starp līdzīgajiem un redzēja Vāciju kā Eiropas līderi. Tāpēc 1939.gadā viņš nekādā veidā nevarēja atteikties no uzbrukuma Polijai (pēc Polijas atteikšanās atļaut būvēt eksteritoriālu dzelzceļu un šoseju uz Austrumprūsiju caur Polijas koridoru un atgriezt Vācijai Dancigu). Bet 1941.gadā viņš neatteiktos no uzbrukuma PSRS, pat ja to vajadzētu veikt augustā.

Hitleram vajadzēja uzvaru. Pie tam viņam sākotnēji bija maz resursu, lai uzvarētu klasiskās stratēģijas ietvaros. Viņu varēja glābt tikai veiksmīga avantūra. Un avantūrai ir vienalga, kad sākties: maijā, jūnijā vai augustā.

Tas pats ir mūsu (Krievijas) pašreizējās attiecībās ar ASV. Par prezidentu Vašingtonā var strādāt Tramps, var strādāt Klintone vai vēl kāds. Bet jebkurš amerikāņu politiķis sastapsies ar nepieciešamību aizsargāt amerikāņu politisko hegemoniju. Tas amerikāņiem ir nepieciešams nevis dabiskā riebīguma dēļ un ne tādēļ, ka viņi ir pieraduši pelnīt uz karu rēķina (kaut gan šie faktori ietekmē, bet tie nav galvenie). ASV ir nepieciešama hegemonija, jo “zelta miljarda” ekonomiskais modelis, kura spici sastāda ASV, ir uzbūvēta uz neekvivalentām un netaisnīgām apmaiņām. ASV šādas apmaiņas var nodrošināt, tikai balstoties uz vietējām kompradoru valdībām, bet gala rezultātā uz savu militāro varenību, kas palīdz veidot un uzturēt pie varas vietējās kompradoru valdības.

Ja kaut viena valsts pasaulē atsakās pakļauties ASV un izvirza pretenziju par savu interešu sfēru, tas nozīmē, ka izveidojas kaut neliela, bet amerikāņu pasaulei alternatīva pasaule, uz kuru principā var pārnākt jebkurš. Ja Krievija šodien izglāba Asadu, tad rīt tā var izglābt jebkuru citu. Zūd bezalternatīvas pakļaušanās amerikāņu diktātam. Amerikāņu ekonomiskās intereses pārstāj būt absolūtas. ASV labā strādājošajai neekvivalento un netaisnīgo apmaiņu sistēmai rodas traucējumi, un beigās tā pārstāj strādāt pavisam. Ņemot vērā jau tā slikto Vašingtonas ekonomisko un finansiālo stāvokli, tas nozīmē nevis vienkārši krīzi, bet visspēcīgākos sociālos satricinājumus, kas draud sagraut pastāvošo amerikāņu valstiskuma modeli. “Spicie 90-tie” amerikāņu izpildījumā būs krietni graujošāki, nekā Krievijā (un kopumā postpadomju telpā).

Tieši tāpēc jebkurai amerikāņu varai, vai to pārstāvēs konservatīvie, kas cenšas saglabāt internacionālo baņķieru un transnacionālo korporāciju kundzību, kas jau sen no ASV ir izveduši ne tikai ražošanu, bet arī atrašanās mītnes, vai arī tie būs reformatori, kas cenšas atgriezt ASV rūpniecisko ražošanu, labot nobīdes tirdzniecībā, izkļūt no parādu bedres un “padarīt Ameriku atkal varenu”, tiem vienalga ir nepieciešama hegemonija. Bez militāri-politiskās hegemonijas Amerika brūk daudz ātrāk, nekā pagūst atkal kļūt varena.

Akmens uz progresa ceļa (amerikāņu hegemonijas saglabāšanai un stiprināšanai) ir Krievija. Tai ir pietiekami labas militārās spējas, finanšu-ekonomiskās intereses un politiskā griba, lai paziņotu par pretenzijām uz personisko interešu sfēru, kurā tās ietekmei ir jābūt neapstrīdamai. Līdz 90-to gadu beigām amerikāņi formāli atzina bijušās PSRS telpu par tādu Krievijas interešu sfēru. Bet 90-to beigās un 2000-šo sākumā, kad amerikāņu finanšu-ekonomiskā modeļa krīzes tuvošanās kļuva acīmredzama, bet tā agonijas paildzināšana kļuva iespējama tikai aplaupot vēl neaplaupīto Eiropu, Krieviju, Ķīnu un tā saucamos “Āzijas tīģerus”, tad šāda lietu kārtība vairāk neapmierināja ASV un tās arvien aktīvāk sāka līst Krievijas dārziņā.

Krievija sākumā koncentrējās. Tās ekonomika, finanses un bruņotie spēki bija nožēlojamā stāvoklī, tam visam bija nepieciešama atjaunošana. Vienīgais, kas ļāva Maskavai izdzīvot un atgūt lielvalsts statusu, bija valdošo elitu vienošanās. Ne velti Berezovskis, Gusinskis un Hodorkovskis bija tie daži, kurus neatbalstīja lielākā oligarhu daļa. Uz to brīdi Krievijas valdošies spēki saprata to, ko nesaprata visu pārējo bijušo savienības republiku elites. Ja nav iespēju aizsargāties no rietumiem, balstoties uz savu valsti, tie neliksies mierā, kamēr pilnībā neaplaupīs. Tāda ir rietumu ekonomiskā modeļa būtība.

Līdz noteiktam brīdim rietumi nelaupīja tos, ko atzina par “savējiem” – ES locekļus, NATO, G7 valstis. Krievijas elite 90-tajos izdarīja dažus mēģinājumus iestāties ES un/vai NATO, saņemt “savējo” statusu un tādā veidā atrisināt problēmu bez konfrontācijas. Rietumi atteica. No šī brīža kļuva skaidrs, ka vai nu tie apēdīs eliti kopā ar Krieviju, vai nu elite spēs atjaunot valsti un pasargās sevi un tautu. Krievijas elite spēja atrisināt tās priekšā stāvošo netriviālo uzdevumu, vēl jo vairāk, ka pēc 2010.gada rietumi atmeta veģetārieša ieradumus attiecībā pret “savējiem”. Rietumeiropa (vecie eiropieši) sāka aktīvi aprīt Austrumeiropu (jaunos eiropiešus), bet ASV sagatavojās pilnīgi aprīt Eiropas savienību TTIP ietvaros. Starp citu, šī iemesla dēļ Krievijas elite izrāda tādu lojalitāti attiecībā pret politisko vadību. Lai kā rietumi nedotu mājienus, ka nebūtu slikti atbrīvoties no Putina, un varētu dzīvot kā Jeļcina laikos, Krievijas miljardieri savā vairumā netic, ka viņus liks mierā. Laikam jau atsevišķi nodevēji arī ir, bet tādu elites masveida nodevību, kā pēdējos PSRS pastāvēšanas gados (kad daži nodevēji bija pat PSKP CK Politbirojā) nevar novērot.

2008.gadā Dienvidosetijā un Abhāzijā un 2014.gadā Krimā rietumi saņēma pirmos knipjus pa degunu. Pie tam, ja pirmajam tie gandrīz nepievērsa uzmanību, tad otrs izrādījās gana sāpīgs. Visbeidzot, sākot ar 2015.gadu Sīrijā, Krievija atklāti uzstājās pret rietumu plāniem un nojauca to realizāciju (ieskaitot dažas ieplānotās, bet nerealizētās Sīrijas intervences).

Tas stiprināja Krievijas pozīcijas, bet neatcēla ASV nepieciešamību vai nu iznīcināt Krieviju, vai arī novest līdz trešās pakāpes valstij. Šādā kontekstā gruzīnu, ukraiņu un Baltijas nacionālisti, kā arī moldāvu unionisti pilnīgi pareizi novērtēja rietumu nodomus. Viņi tikai nepareizi novērtēja rietumu un Krievijas spēkus. Tāpēc viņi bija pārliecināti, ka Maskava ātri padosies, un viņi būs marodieru pirmajās rindās, bet tagad izrādās, ka viņiem pirmajās rindās būs jānoliek galvas par Amerikas interesēm.

ASV un Lielbritānija kā parasti ir neveikli organizējušas provokāciju ar Skripaļiem, bet pēc tam Sīrijas Dumā. Tās ir pieradušas, ka neviens tām neiebilst, bet Krievijas iebildumus tās grasījās ignorēt, balstoties uz “starptautiskās sabiedrības viedokli”. Un te izrādījās, ka tās neatbalsta pat pašu NATO sabiedrotie.

Neizdevās pamatojoties uz provokācijām ar Skripaļiem ieviest pret Krieviju jaunu sankciju paketi un nobloķēt gāzesvadu “Ziemeļu straume – 2”. Pamatojoties uz provokācijām Dumā, sankcijas ieviesa tikai amerikāņi. Par draudiem uzbrukt (lai parādītu, ka Krievija nevar aizstāvēt savus sabiedrotos) saņēma Krievijas solījumu nogremdēt kuģus un notriekt lidmašīnas. Viņu kuģi un lidmašīnas nav ne gruzīnu, ne ukraiņu, ne Baltiešu. Viņi saprata, ka ir dilemmas priekšā. Var riskēt ar cerību, ka Krievija neīstenos savus draudus, bet, ja īstenos, tad vajadzēs vai nu norīt skaista raķešu kuģa (vai, nedod Dievs, vēl skaistākas atomzemūdenes) nogremdēšanu, vai arī uzbrukt nu jau Krievijas bruņotajiem spēkiem, tādā veidā nokļūstot atomkara perspektīvas priekšā. Viņi ir paņēmuši pauzi un domā. Varbūt, ka šoreiz vēl iziet cauri. Lai gan regulējama konflikta sākuma draudi (kurā katra puse riskē tikai ar ierobežotu kontingentu un tikai līdz zināmam spriedzes līmenim) pagaidām pastāv. Bet tāds konflikts var izbeigties parastas sadursmes rezultātā vai pārvērsties par pilna mēroga kodolkrīzi.

Bet, ja ASV nesāks karu tagad, tas nenozīmē, ka tās nesāks to vispār. Ja mēs nevaram kapitulēt un nolaisties līdz 90-to gadu nabadzībai un bezcerībai, tad viņiem ir tieši tāda pati situācija. Un daudzi viņu līderi saprot, ka pēdējo 20-30 gadu laikā ASV ir masveidā veikušas kara noziegumu un noziegumus pret cilvēci. No tiesu procesiem tās ir glābis tikai lielvalsts statuss, kura dēļ vadītājus nevar tiesāt, kamēr lielvalsts nav militāri uzvarēta. Ja šis statuss zudīs kaut vai labprātīgas kapitulācijas rezultātā, atradīsies daudzi gribētāji sodīt un pakārt amerikāņu politiķus un militāristus, kas ir vainojami masu slepkavībās Dienvidslāvijā (pēc tam Serbijā), Irākā, Lībijā, Sīrijā. Iznīcinot Miloševiču, Sadamu Huseinu un Kadafi, viņi paši ir radījuši precedentu, kā izrēķināties ar zaudējušajiem. Un tagad baidās, ka viņu radītais precedents vērsīsies pret viņiem pašiem.

Viņi nevar atļauties padoties. Viņiem ir pilnīgi nepieciešams uzvarēt Krieviju (pārāk stipru priekš viņiem militārā jomā) bez tiešām militārām darbībām. Uzvara ir jāsasniedz politiskā ceļā. Ja vecais provokāciju tips ir pārstājis darboties uz sabiedrotajiem un viņi nevēlas bez ierunām atbalstīt amerikāņu pozīciju, tas nozīmē, ka nepieciešama jauna provokācija. Sabiedrotie negrib ticēt “balto ķiveru” filmām, bet Malaizijas “Boingam” viņi toreiz noticēja. Tas nozīmē, ka, ja sarīko provokāciju ar simtiem vai tūkstošiem, bet labāk ar desmitiem tūkstošu līķu, tad sabiedrotie neuzdrīkstēsies mest aizdomu ēnu pār ASV. Ir taču skaidrs, ka ko tādu varēja sarīkot tikai “diktatoriskā Krievija”. Un atkal var spiest Eiropu ieviest ekonomiskās sankcijas.

Ja Eiropa (kaut vai Vācija) spēs izturēt spiedienu un uzstās uz pierādījumu uzrādīšanu, vai arī, ja sankcijas atkal nesniegs vajadzīgo efektu, tad karš kļūs neizbēgams. Un izšķirošs ir nākamais pusotrs gads. “Ziemeļu straume – 2” nav vienīgā ASV problēma, bet uz šodienu tā ir viņu galvenā problēma. Ja neizdosies piespiest Vāciju atteikties no projekta, tad jau pēc pusotra gada situācija ES dramatiski mainīsies. Austrumeiropas limitrofi, kas ar tranzīta blokādi (kaut vai eventuālu) ir grāvuši Vācijas-Krievijas ekonomisko sadarbību, būs politiskā izgāztuvē, bet Berlīne (Eiropas saimnieks) būs ieinteresēta attiecībām ar Krieviju un Lielās Eirāzijas projektam (kas dos tai izeju uz Ķīnas tirgu caur Krieviju) daudz vairāk, nekā attiecībām ar vājumā un nabadzībā grimstošajām ASV.

Apturēt Eiropas savienību ar Krieviju var, ja Eiropa labprātīgi izlems palikt kopā ar ASV (“Ziemeļu plūsmas – 2” blokāde būs apliecinājums tādai izvēlei), vai nu izraisot karu par Eiropu cerībā uz to, ka saistības ES un NATO ietvaros piespiedīs Eiropas eliti piekļauties amerikāņiem karā pret Krieviju.

Vašingtona mēģinās organizēt savas provokācijas cerībā atrisināt lietas bez kara, bet katra nākamā provokācija būs aizvien asiņaināka un bīstamāka, un tās attālums līdz karam būs aizvien mazāks. Un kādu reizi pasaulei var nepaveikties. Tas ir vēl jo vairāk iespējams tāpēc, ka Vašingtonā jau sen nevalda viena komanda, bet vairākas savstarpēji konkurējošas un viena otrai apzināti traucējošas komandas, kas pasliktina viņu pašu darbības kontroli. Varbūt, ka paveicas. Galvenais ir neatslābt un nedomāt, ka, ja Sīrijā uzbrukums nav veikts, tad viss ir beidzies labi.

Ienaidnieks nesnauž. Un ķīmisks lādiņš (vai pat maza atombumba) jebkurā momentā var uzsprāgt kaut kur Tbilisi, Kišiņevā, Baltijā vai Kijevā. Tāpēc, lai “starptautiskajai sabiedrībai” uzreiz būtu skaidrs, ka “vainīga Krievija”, un pārbaudīt neko nevajag – gan piesārņojums, gan līķu kaudze ir kā uz delnas, nevis tā kā ar “baltajām ķiverēm” vai Skripaļiem.

Neviens taču patiesībā nedomā, ka amerikāņi kaut kā īpaši vērtē Gribauskaiti, Porošenko, Pāvelu Filipu vai esošos gruzīnu vadītājus. Bet kur karot – Sīrijā, Ukrainā, Gruzijā vai Baltijā – viņiem ir vienalga. Galvenais, lai vietējais izejmateriāls nereflektētu.


Avots: http://alternatio.org/articles/articles/item/58245-kogda-eyo-ne-zhdut



Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa