Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Kopīpašnieku savstarpējās attiecības


„1068. Rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu; bet ja kāds no viņiem rīkojas atsevišķi, tad šī rīcība nevien nav spēkā, bet arī uzliek pēdējam pienākumu atlīdzināt pārējiem zaudējumus, kas viņiem ar to nodarīti.

 

Neviens atsevišķs kopīpašnieks nevar bez visu pārējo piekrišanas ne apgrūtināt kopīpašuma priekšmetu ar lietu tiesībām, ne atsavināt to visā tā sastāvā vai pa daļām, ne arī kaut kādi to pārgrozīt. Tādēļ katram kopīpašniekam ir tiesība protestēt pret tādu viena vai visu pārējo kopīpašnieku rīcību, un šo tiesību viņam nevar atņemt ar balsu vairākumu.

 

Izņēmums no šiem noteikumiem pielaižams tajā gadījumā, kad kāds no kopīpašniekiem izdara kopīpašuma priekšmetā tādas pārgrozības, ko prasījusi nepieciešama vajadzība, piem., nepieciešamu ēkas izlabojumu. Tad viņam ir tiesība prasīt no pārējiem kopīpašniekiem, lai tie samērīgi atlīdzina viņa izdoto summu līdz ar procentiem.”

(Civillikums. Lietu tiesības.)

 

 

Praksē nereti rodas jautājumi un neskaidrības, kas saistītas ar Civillikuma 1068.panta piemērošanu, jo kopīpašnieku attiecības ir dažādas, bet likumā ietvertais formulējums vispārīgs. Tādejādi rodas nepareiza izpratne par normas mērķi, to sasaistot ar zaudējumu nodarīšanas faktu. Iepriekš norādītā iemesla dēļ nepieciešams uzsvērt tiesību normas skaidrojumu, kuru sniegusi Satversmes tiesa un kurš ir saistošs ne tikai privātpersonām, bet arī tiesām.

Civillikuma 1068.pants nosaka aizliegumu ikvienam kopīpašniekam vienpersoniski rīkoties ar visu kopīpašumā esošo lietu vai tās atsevišķu daļu. Tādā veidā atsevišķa kopīpašnieka tiesības tiek ierobežotas, un par priekšnoteikumu rīcībai ar kopējo lietu kļūst visu kopīpašnieku piekrišana. Šāda regulējuma sekas ir tādas, ka atsevišķa kopīpašnieka tiesības uz kopīpašumu ir ierobežotas vairāk nekā vienīgā īpašnieka tiesības uz nedalītu lietu.

Civillikuma 1068.pants Civillikumā ir pārņemts no 1864. gada Vietējo likumu kopojuma III daļas 929. panta, kas expressis verbis noteica: "Rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu dalībnieku kopīgu piekrišanu; bet ja kāds no viņiem rīkojas atsevišķi, tad šī rīcība nevien uzskatāma par spēkā neesošu, bet arī uzliek pēdējam pienākumu atlīdzināt pārējiem zaudējumus, kas ar to viņiem nodarīti."

Vietējo likumu kopojuma III daļas 929. panta būtība tika raksturota šādi:

- tas nosaka kopīpašnieku savstarpējo ar kopīpašumu saistīto tiesību un pienākumu apjomu;

- rīcībai ar visu kopīpašumu nepieciešama visu kopīpašnieku beznosacījumu piekrišana;

- ikvienam kopīpašniekam ir tiesības aizliegt pārējiem kopīpašniekiem rīkoties ar visu kopīpašumu; aizlieguma pārkāpuma gadījumā kopīpašniekam, kas cietis no citu kopīpašnieku prettiesiskas rīcības, ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību;

- kopīpašnieka noteiktajam aizliegumam jābūt vērstam uz kopējās lietas saglabāšanu un pavairošanu;

- aizliegums, kas kopējai lietai nodara zaudējumus, to apdraud vai rada negatīvas sekas citam kopīpašniekam, ir pamats:

a) prasībai par kopīpašuma dalīšanu,

b) ja nav vēlmes prasīt kopīpašuma dalīšanu - prasībai tiesā par šāda aizlieguma prettiesiskumu un atļauju noteiktai rīcībai ar kopējo lietu; ikviens kopīpašnieks neatkarīgi no citu kopīpašnieku piekrišanas ir tiesīgs vienpersoniski izmantot visus tiesiski pamatotos līdzekļus, lai atturētu trešās personas no kopīgās lietas apdraudējuma [sk. Буковский В. (Сост.) Сводь гражданских узаконений губерний Прибалтийских (сь продолжением 1912-1914 гг. и сь разьяснениями) вь 2 томах. Томь I, содержащии Введение, Право семеиственное, Право вещное и Право наследования. Рига: Г. Гемпель и Ко, 1914, cc. 398 - 399].

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Proti, vispārējais princips - īpašuma netraucēta izmantošana - vienmēr ir aplūkojams kopsakarā ar valsts tiesībām ierobežot īpašuma izmantošanu.

Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir attaisnojams, proti, Satversmes tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 12. punktu).

Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, proti, norma ir ietverta Civillikumā, kura spēks tika atjaunots ar 1992. gada 14. janvārī Augstākās padomes pieņemto likumu "Par Latvijas Republikas 1937. gada Civillikumu". Tādējādi īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Tādejādi Satversmes tiesa lietā Nr.2011-01-01 norādījusi, ka Saeimai ir pienākums norādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai.

Saeima savā atbildes rakstā Satversmes tiesas lietā Nr.2011-01-01 norādījusi, ka likumdevēja pienākums ir aizsargāt ikviena kopīpašnieka tiesības. Tātad norma esot pieņemta citu personu tiesību aizsardzības nolūkā. Tādejādi nav strīda, ka normas leģitīmais mērķis ir citu kopīpašnieku tiesību aizsardzība.

Kopīpašums var rasties uz tiesiska darījuma, likuma, tiesas sprieduma vai administratīvā akta pamata. Līdz ar to normai ir būtiska nozīme arī citās tiesību sistēmas jomās, piemēram, ģimenes, mantojuma un saistību tiesībās.

Kā jebkurām īpašnieka tiesībām, arī kopīpašnieku tiesībām piemīt gan pozitīvais, gan arī negatīvais saturs. Kopīpašnieka tiesību negatīvais saturs ir tiesība iebilst pret tādu viena kopīpašnieka vai visu pārējo kopīpašnieku rīcību, ar kuru viņi mēģina bez kopīpašnieka piekrišanas apgrūtināt īpašuma priekšmetu ar lietu tiesībām, atsavināt to pilnībā vai pa daļām vai arī kaut kā to pārgrozīt. Savukārt kopīpašnieka tiesību pozitīvais saturs ir tiesības valdīt, lietot kopīpašuma priekšmetu un rīkoties ar to kā kopumā, tā arī pa noteiktām atsevišķām daļām, bet tikai ar visu pārējo kopīpašnieku piekrišanu (sk.: Rozenfelds J. Lietu tiesības. 4. labotais, papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 52. - 53. lpp.).

No vienas puses, norma aprobežo kopīpašnieka rīcības brīvību. Tomēr, no otras puses, tās regulējums balstās uz kopīpašuma institūta būtību un nodrošina tādu tiesisko stāvokli, ka ikviena kopīpašnieka tiesības tiek aizsargātas un visu kopīpašnieku savstarpējās attiecībās tiek ievērots taisnīgums. Civillikuma 1068.pants nosaka tādu rīcības modeli, kas vienlaikus gan ierobežo, gan arī aizsargā katra kopīpašnieka tiesības uz kopīpašumā esošo lietu.

Satversmes tiesa piekrīt viedoklim, ka normas mērķis ir taisnīgi sadalīt tiesības un pienākumus, lai tiesības uz īpašumu spētu īstenot ikviens no kopīpašniekiem.

Līdz ar to var secināt, ka Civillikuma 1068.pantā paredzētā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu cilvēku tiesības.

Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot šo ierobežojumu, vēlējusies sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai likumdevēja pieņemtajās tiesību normās ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma principam:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

Lai noskaidrotu, vai Civillikuma 1068.pants ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā tas, ka saskaņā ar normu viena vai vairāku kopīpašnieku rīcība ar kopējo lietu vai tās daļu bez visu pārējo kopīpašnieku piekrišanas nav spēkā. Atbilstoši Civillikuma 1068.panta otrajai daļai katram kopīpašniekam ir tiesības iebilst pret tādu viena vai vairāku kopīpašnieku rīcību, kas attiecas uz kopējo lietu vai tās daļu. Turklāt kopīpašniekam, kas ar lietu rīkojies bez visu pārējo kopīpašnieku piekrišanas, ir pienākums atlīdzināt šādas rīcības rezultātā nodarītos zaudējumus. Līdz ar to normā ir noteiktas ikviena kopīpašnieka, lai arī cik liela būtu viņa daļa, "absolūtās veto" tiesības, ko tas var izlietot, nepiekrītot rīcībai ar kopējo lietu (sk.: Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 254. lpp.).

Izņēmumu no šī noteikuma paredz Civillikuma 1068. panta trešā daļa, kas ļauj kopīpašniekam bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas kopējā lietā izdarīt tādus pārgrozījumus, ko prasījusi nepieciešama vajadzība. Šādi pārgrozījumi kopējā lietā ir izdarāmi, lai uzturētu tās būtību vai pasargātu to no pilnīgas bojāejas, sabrukuma vai izpostījuma. Atsevišķs kopīpašnieks ir tiesīgs šādus pārgrozījumus izdarīt arī tad, ja pārējie kopīpašnieki nepiekrīt nepieciešamo pārgrozījumu izdarīšanai, lai gan viņiem, ņemot vērā kopējās lietas raksturu un stāvokli, ir pienākums tos izdarīt (sk. Blaese H., Mende S. Das Sachenrecht. Lettlands Zivilgesetzbuch vom 28. Januar 1937 in Einzeldarstellungen. Bd. II, 2. Riga: Verlag der A/G "Ernst Plates", 1940, S. 120).

Līdz ar to var secināt, ka pastāv cēloņsakarība starp normu un tās leģitīmo mērķi. Proti, norma aizliedz ikvienam no kopīpašniekiem vienpersoniski rīkoties ar visu kopīpašumā esošo lietu. Savukārt šāds aizliegums ir tiešā cēloņsakarībā ar tā mērķi - gan neaizskart, gan arī aizsargāt katra kopīpašnieka tiesības uz kopīpašumā esošo lietu.

Tādējādi Civillikuma 1068.pants ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Civillikuma 1068.pantā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Arī pētījumā par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju nav konstatēta nepieciešamība normā ietverto regulējumu attīstīt, paredzot kopīpašniekam vienpersoniskas tiesības rīkoties ar kopīpašumā esošo lietu (sk. Tieslietu ministrijas 2007. gada pētījuma "Par Civillikuma lietu tiesību daļas pirmās, otrās un trešās daļas modernizācijas nepieciešamību" 28. - 31. lpp. http://www.tm.gov.lv/lv/ministrija/imateriali/petijumi.html, aplūkots 2011. gada 14. oktobrī).

Norma vienlīdz aizsargā visu kopīpašnieku tiesības, kā arī nodrošina, ka ikviens no tiem var taisnīgi īstenot savas tiesības uz īpašumu.

Līdz ar to Civillikuma 1068.pants ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr.2011-01-01 norāda, ka nav pamatoti kopīpašuma tiesību institūta un Civillikuma 1068.pantā ietvertā regulējuma rašanos saistīt ar deviņpadsmitā gadsimta vidu vai divdesmitā gadsimta sākumu. Tiesību zinātnieki savos pētījumos, kas veltīti šim tiesību institūtam, tā izcelsmi saista tieši ar romiešu tiesībām (sk., piemēram, Schmid, A. C. J. Handbuch des gegenwärtig geltenden gemeinen deutschen bürgerlichen Rechts, Band 1, Leipzig, 1847, SS. 4, 5; Konradi F., Walter A. Civillikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. Rīga: Grāmatrūpnieks, 1935, 193. - 200. lpp.). Arī Vietējo likumu kopojuma projekta izstrādē izmantotas romiešu tiesības (sk. Нольде А. Э. Очерки по истории кодификации местных гражданских законов при графе Сперанском. Вып. 2. Кодификация местного права прибалтийских губерний / А.Э. Нольде. - СПб.: Сенатская типография, 1914, c. 136).

Viedoklis, ka kopīpašuma institūts gan Vietējo likumu kopojumā, gan Civillikumā pārņemts (recipēts) no romiešu tiesībām, expressis verbis ir izteikts vairākkārt (sk., piemēram, Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas locekļa V. Dāvida runu radiofonā. Valdības Vēstnesis, 1937. gada 17. marts, Nr. 62; Grūtups A., Kalniņš E., 247. lpp.; Tieslietu ministrijas pētījums, 29. lpp.).

Vērtējot Civillikuma 1068.panta samērīgumu un noskaidrojot, vai sabiedrības ieguvums no normas ir lielāks par pamattiesību ierobežojumu, norma aplūkojama kopsakarā ar citiem tiesiskajiem mehānismiem, kurus personas var izmantot, lai novērstu savu pamattiesību ierobežojumu. Proti, Civillikuma 1068.pants, ņemot vērā kopīpašnieka tiesību un pienākumu īstenošanas priekšnoteikumus, kas izriet no kopīpašuma būtības, ir jāskata kopsakarā ar likuma regulējumu gan attiecībā uz kopīpašuma tiesisko attiecību izbeigšanu, gan attiecībā uz kopīpašnieku vienošanos par rīcību ar kopējo lietu. Atsevišķos gadījumos tiesiska vai faktiska rakstura priekšnoteikumi rīcībai ar kopīpašumā esošo lietu var novest pie tā, ka kopīpašniekiem zūd interese saglabāt savu tiesisko stāvokli.

Šā iemesla dēļ Civillikuma 1074. pants paredz kopīpašnieka tiesības katrā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu. Tas ir tiesiskais instruments, kuru kopīpašnieks var izmantot piespiedu kārtā, lai kopīpašumu izbeigtu. Savukārt tad, ja attiecīgā zemesgabala dalīšana nav pieļaujama vai iespējama, Civillikuma 1075. pants paredz arī citus tiesiskus līdzekļus, ar kādiem tiesa var izbeigt kopīpašuma stāvokli. Proti, minētā norma nosaka: ja kopīpašnieki nevar vienoties par kopīgās lietas dalīšanas veidu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai, vai atdod visu lietu vienam kopīpašniekam, ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā, vai noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā, vai arī izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu un kas no viņiem apmierināms ar naudu. Šādā gadījumā tiesas pienākums ir, ņemot vērā lietas faktisko apstākļu kopumu, pēc sava ieskata noteikt piemērotāko un taisnīgāko kopīpašuma dalīšanas veidu (sk., piemēram, Senāta 2010. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. SKC-122/2010 9. punktu).

Bez tam, lai atrisinātu grūtības, kas izriet no kopīpašuma un skar tā lietošanu, kopīpašnieki var vienoties arī par kopējās lietas atsevišķas lietošanas kārtības noteikšanu, tās nodošanu viena kopīpašnieka vai trešās personas lietošanā, tās dalītu lietošanu vai individuālu lietošanu pēc kārtas. Turklāt likumdevējs, Civillikuma 1068.pantam nepiešķirot imperatīvu raksturu, ir atstājis kopīpašnieku ziņā iespēju, noslēdzot attiecīgu vienošanos, izlemt jautājumu par to, vai rīcībai ar kopīpašumā esošo lietu ir nepieciešama visu kopīpašnieku piekrišana.

Satversmes tiesa norāda, ka Civillikuma 1074.un 1075. pantā ietvertais regulējums ir būtisks, jo kopīpašums tiešām nav pats vēlamākais īpašuma veids (sk.: Čakste K. Civiltiesības. Rīga: [b.i.] 1937, 42. lpp.). Kopīpašuma būtība rada neizbēgamas grūtības, kas attiecas, piemēram, uz kopīpašnieku vienošanos par kopīpašumā esošās lietas lietošanu vai augļu iegūšanu no tās.

Tādējādi kopīpašuma tiesisko attiecību raksturs pieļauj gan kopīpašuma izbeigšanu, gan kopīpašnieku vienošanos par rīcību ar kopīpašumu.

Satversmes 105. pants piešķir likumdevējam plašu rīcības brīvību noteikt, kādas ir tās vispārējās sabiedrības vajadzības, kuru labad nepieciešams ierobežot īpašuma tiesību izmantošanu. Izskatot konstitucionālo sūdzību, Satversmes tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, nav nesamērīgi ierobežojis Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības netraucēti baudīt īpašuma tiesības.

Tādejādi, Satversmes tiesa nonāk pie secinājuma, ka nav iespējams sabiedrības intereses aizsargāt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo, paplašinot viena kopīpašnieka tiesības rīkoties ar kopīpašumā esošo lietu, samazinātos citu kopīpašnieku tiesību apjoms. Taču likumā ir paredzētas arī iespējas atsevišķam kopīpašniekam izmantot savu īpašumu, ciktāl ar to netiek aizskartas citu kopīpašnieku tiesības. Civillikuma 1068.pants ir nepieciešams, lai iespēju robežās nodrošinātu līdzsvaru starp visu kopīpašnieku interesēm. Sabiedrības labums no normas ir lielāks nekā atsevišķa kopīpašnieka tiesību ierobežojums, un likumdevējs ir izvēlējies leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotu regulējumu kā kopīpašnieku savstarpējo tiesisko attiecību regulēšanas līdzekli.[1]

 

Artūrs Šneiders

IK Vis Licita

 



[1] Sīkāk par Civillikuma 1068.panta skaidrojumu, skatīt Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2011-01-01




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa