Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Obamas uzbrukuma plāns Krievijai


Stīvens Koens, amerikāņu vēsturnieks un politologs, Amerikas televīzijā uzstājās ar komentāru, kurš internetā tika nosaukts: „ASV gatavojās plaša mēroga triecienam Krievijai”. „Pirmo reizi savā dzīvē, kopš 1960.gada, uzskatu, ka pastāv ļoti reāla kara varbūtība starp Krieviju un ASV” –par Obamas prezidentūras laiku saka amerikāņu profesors, kurš amerikāņu „pasaules masu medijos” ir izstumtais.

„Nesen kļuva zināmi amerikāņu augstāko ierēdņu plāni, kuri bija saistīti ar tiešu militāru darbību pret Krieviju izdarīšanu, - paziņoja Stīvens Koens. – Sākumā par tādām valstīm bija jākļūst Ukrainai, Turcijai un Tuvo Austrumu monarhijām, kuras ASV aktīvi bruņoja un gatavoja. Liela nozīme šajā sākotnējā triecienā tika piešķirta un tiek piešķirta teroristiskajiem grupējumiem „Islāma valsts” un „Al-Kaida”.

Krievijai plānots uzbrukt no trim pusēm: no Ukrainas, no Kaukāza (no Turcijas) un no Vidusāzijas puses, kā dēļ „Islāma valstij” bija jārada vahabītu placdarms Sīrijā. Tādēļ Vašingtona ieplānoja divus valsts apvērsumus: Ukrainā un Turcijā, un Bašara Asada valdības bruņotu sagrāvi. Bet plānu izdevās realizēt tikai daļēji: valsts apvērsumu Ukrainā realizēja, bet Turcijā – nē. Tāpat izgāzās plāns gāzt Asadu ar „Islāma valsts” palīdzību.

Vai Maskava zināja par šo plānu? Kad ASV 2014.gada februārī sāka valsts apvērsuma aktīvo fāzi Kijevā, Vladimirs Putins Sočos, preses konferencē izmeta šajā sakarā šādu frāzi: „Viņi sāka agrāk...” Ar domu: Maskava gaidīja „režīma maiņu” Ukrainā 2015.gada sākumā kārtējās Ukrainas prezidenta vēlēšanās, kas būtu loģiskāk un ļautu veikt šo operāciju leģitīmāk.

Izskatās, ka Maskava kaut ko zināja par šo plānu un gatavoja savu atbildes plānu ar trešo valstu „svešajām rokām” veiktās amerikāņu agresijas atvairīšanai. Tāpēc amerikāņu plāns realizējās ne tā, kā bija iecerēts.

ASV valsts apvērsumu Kijevā paveica, bet Maskava izmantoja jaunā, uz asinīm balstītā banderoviešu režīma leģitimitātes zaudēšanu, un izlēmīgi atkalapvienojās ar Krimu (tagad ir skaidrs, kāpēc tā rīkojās tik izlēmīgi). Un tādā veidā paņēma Melnās jūras atslēgas savās rokās. No Krimas Melno jūru ir iespējams apšaudīt ar raķetēm līdz pat Bosforam, tāpēc amerikāņu flote zaudēja drošas pozīcijas jūrā, nevarēja atbalstīt ar apšaudi banderoviešu Ukrainas armiju, turklāt zem sitiena bija Odesas jūras komunikācijas.

Šī paša iemesla dēļ Maskava atbalstīja sacelšanos Donbasā, tādā veidā iekaļot važās naci-patriotiskos bataljonus un Ukrainas armiju, kā rezultātā banderoviešu režīms sāka noasiņot. No Ukrainas nākošo sitienu Maskavai nobeidza separātais Minskas miers starp Maskavu, Berlīni un Parīzi. Ne velti ASV šajās pārrunās nefigurē: tās nevarēja piedalīties Minskas vienošanās, ja gatavoja uzbrukumu Krievijai ar trešo valstu palīdzību, „lielo karu” Eiropā.

Par „lielo karu” izpļāpājās prezidents Olands, kad lidoja uz Maskavu ar kancleri Merķeli uz separātajām pārrunām ar Vladimiru Putinu. Eiropas savienība nobijās no „lielā kara” Eiropā, un par spīti Vašingtonai noslēdza Minskas vienošanās ar Maskavu, pie kam uz Maskavai izdevīgiem nosacījumiem. Senators Makkeins Minhenes drošības konferencē bija sašutis: „Kādēļ Merķele un Olands lido uz Maskavu?”

Krievijai izdevīgais Minskas vienošanos teksts runā par to, ka Krievija bija gatava karot. Putins noraidīja ielūgumu uz Minhenes drošības konferenci, Maskava vienkārši klusēja... Tas nobiedēja Merķeli un Olandu, un viņi piekāpās Krievijai Minskā. No situācijas eskalācijas no Ukrainas puses izdevās izvairīties.

Turcijā Vašingtona divreiz mēģināja nomest Erdoganu: ar krāsainās revolūcijas palīdzību notikumos Stambulā Gizi laukumā, un pēc tam – ar atklāta militārā apvērsuma palīdzību. Un abas reizes neveiksmīgi, pie kam otro reizi Erdogans noturējās ar Krievijas palīdzību, kura, kā ziņo Irānas diplomātiskie avoti, laicīgi brīdināja Erdoganu, ka viņam tiek gatavots Kadafi liktenis. Un Erdogans izdarīja galīgos secinājumus: satuvinājās ar Krieviju un Irānu Sīrijā.

Erdogans, kā atbildīgs Turcijas līderis, saprot, kā interesēs ir Krievijas – Turcijas konflikts, ka Turcijai tajā ir lielgabalu gaļas loma, un nodibināja tādas kā demonstratīvi draudzīgas attiecības ar Putinu. Tas ir, Erdogans atteicās karot ar Maskavu, un tas viņam maksāja divus valsts apvērsuma mēģinājumus no Vašingtonas puses.

Šajā virknē atrodas arī provokācija ar Krievijas Su-24, kuru „no mugurpuses” notrieca iznīcinātāji no Turcijas bāzes Indžirlikā, kas vēlāk kļuva par komandpunktu militārā apvērsuma mēģinājumam pret Erdoganu. Tad izprovocēt Krievijas-Turcijas konfliktu neizdevās, un acīmredzot tika dota komanda militārajam apvērsumam pret Erdoganu.

Trešajā virzienā, ar mērķi nepieļaut izveidot Sīrijā vahabītu placdarmu zem „Islāma valsts” karoga vai zem citām izkārtnēm, Maskava rīkojās ne mazāk izlēmīgi, kā Krimā. Sīrijā pirmo reizi tika pielietoti Krievijas gaisa-kosmiskie spēki. Rezultātā Bašars Asads noturējās, „Islāma valsts” un ar to saistītie grupējumi cieš zaudējumus, Krievija, Turcija un Irāna kļūst par Sīrijas miera procesa garantiem, pavisam bez ASV. Vašingtonu uzaicina uz Astanu paskatīties no malas uz Sīrijas noregulējuma jaunajiem garantiem.

Tādā veidā sitienus no diviem virzieniem Maskava uz šodienu ir atvairījusi, bet, Ukrainas virziens ir tikai iesaldēts. Pie kam, tas ir bīstams ar to, uz ko norāda arī Stīvens Koens: „Amerikāņu un rietumu līderi ir atbalstījuši nacistiskos grupējumus Ukrainā”. Koens piesauc rietumus pārtraukt jebkādu sadarbību ar spēkiem, kas attaisno nacismu. Ja iedziļinās, tad tas pa īstam ir satraucošs un bīstams fakts: rietumi Ukrainā atbalsta banderoviešu neonacistiskos spēkus, pusfašistisku valsti sauc par demokrātisku, tāpat kā Hitlera Vāciju tapšanas stadijā, kad pat Lielbritānijas karaliskās ģimenes locekļi „meta” ar roku fašistu sveicienu...

„Tikai pateicoties Vladimira Putina izlēmīgai rīcībai, Turcijas pavērsienam uz Krievijas pusi un pēc tam, kad no NATO armijnieku acīm nokrita plīvurs par Krievijas gaisa-kosmisko spēku spējām, tika izlemts uz laiku atteikties no militāra trieciena”, - secina Stīvens Koens. Un liek cerības uz prezidentu Donaldu Trampu, ka viņš sāks īstenot „saspīlējuma novēršanas politiku attiecībās ar Krieviju”. Bet Krievijai šajā situācijā atliek paļauties uz armiju, floti un gaisa-kosmiskajiem spēkiem. Un Krievijas ģenerālštāba gudrību.


(Šis materiāls liek nopietni izvērtēt masīvo ASV tanku ievešanu Latvijā. Iekarotāju uzbrukuma plāni mainās. Nemainās tikai uzbrukuma mērķi. Tas jau ļoti reāli katram Latvijas iedzīvotājam liek atbildēt uz jautājumu – vai viņš grib būt teritorijā, no kuras ASV uzbrūk Krievijai? Red. piez.)



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa