Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Oļegs Janovskis, Daremas universitātes (Lielbritānija) absolvents, Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta absolvents.


Lielbritānijas skola un universitāte. Elites audzināšanas un rekrutēšanas mehānismi.


Angļu elites darbības interpretācijā pastāv liela problēma. Ļoti bieži tas, ko jūs televīzijā dzirdat politologu, vēsturnieku un iespējamo speciālistu stāstos, cilvēkam, kurš kādu laiku pavadījis kopā ar angļu eliti, izklausās kā absolūtas muļķības. Tas ir – tam nav nekā kopīga. Tā ir kaut kādu mūsdienīgu politoloģisku vispārīgu terminu pabīdīšana zem pilnīgas neizpratnes, kas būtībā tie ir par cilvēkiem. Šo cilvēku būtība, pirmkārt, ir skolā. Lai saprastu, kāpēc angļu elite to visu dara, ir jāsaprot viņu elite un kā tā tiek veidota, bet veidota tā tiek diezgan mākslīgi.

Sākšu ar trīs vārdiem, kurus neieredz pareizie angļi. Tas ir: nauda, emocijas un patiesība. Tās ir trīs lietas, par kurām viņi negrib runāt. Tas neattiecas uz propagandu, bet uz emocijām. Runājot par naudu, ir tādi vispārēji maldi, ka angļu elite pieder pie komerciālas nācijas, ka viņi visi ir individuālisti, kas dzīvo pēc Džona Stjuarta Miļļa kanoniem un sapņo tikai par naudu. Tie ir maldi. Tas attiecas tikai uz noteiktiem angļiem, kurus pilnīgi nevar attiecināt uz augstāko šķiru. (Te ir jāsaprot, ka par pietiekamā daudzumā esošo nerunā – veselas sirds darbība nesaista uzmanību. Nauda ir ārpus elites interešu sfēras tāpēc, ka elite dzīvo naudā kā zivis dzīvo ūdenī. Ar naudu saistītu darbību pieminēšana norāda uz tās trūkumu – uz darbībām tās vairošanai, un tātad uz to, ka ar to nodarbinātais nepieder elitei. – red.piez.)

Es gribētu sākt ar ģeogrāfiju, jo tai Anglijā ir liela nozīme. Ir tāds sens (citās valstīs arī ir novērojams) ģeogrāfisks dalījums – ziemeļi un dienvidi – kas Anglijā nosaka praktiski visu, pat šķiru sabiedrību. Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka Anglija ir īsta šķiru sabiedrība un šķiriskums ir pat ģeogrāfijā. Tai skaitā, lingvistikā. Ziemeļiem un Dienvidiem vispār nav gandrīz nekā kopīga, izņemot to, ka tās ir vienas valsts daļas.

Vēsturiska atkāpe: ziemeļiem un dienvidiem ir atšķirīga kultūra, tos bija iekarojušas atšķirīgas tautas, no vienas puses (no dienvidiem) bija sakši, no otras puses bija vikingi, normaņi un tas izpaužas pat šodien. Ja jūs 10 gadus mācījāties labā angļu skolā angļu valodu, pēc tam esat beiguši kādu lingvistikas institūtu, kur arī mācījāties angļu valodu, pēc tam atbraucat uz Ņūkāslu un te saprotat, ka jūs neko nesaprotat. Vispār. Principā. Nevienu vārdu. Viss ir savādāk – ritmi, valodas struktūra, iesprausti kaut kādi nesaprotami ķeltu vārdi. Tas ir – nekā kopīga. Un arī par to viņus nicina.

Šī valoda nav tīra, tā ir netīro, strādnieku un visu citu netīro cilvēku valoda. Tālāk zināma koncepcija – parādās iekšējais svešais attiecībā pret ziemeļiem. Ziemeļu identitāte tiek būvēta uz tā, ka tie nav dienvidi, bet dienvidos balstās uz to, ka tie, lūk, ir ziemeļi. Daži to pat interpretē kā iekšējā koloniālisma formu. Tas ir, dienvidu idejas kaut kādā veidā ietekmē un dominē pār ziemeļiem. Dienvidnieki apraksta ziemeļus apmēram tā: auksta zeme ar kaut kādu super-ziemeļu klimatu, kuru apdzīvo agresīvi troļļi, kas caurām dienām ēd pupu biezputru. Tajā pašā laikā dienvidos dzīvo snobiski, visus neieredzoši ļaudis. Ir jāsaprot, ka elite vienmēr ir dienvidi. Tas ir tā saucamais – The Shire – tas ir rets vārds, es viņu gandrīz nekad neesmu saticis krievu literatūrā, tas ir -šīra, tātad Oksfordšīra utt. Bet vispār The Shire ir vispārīgs apzīmējums visai dienvidu lauku romantikai, piemēram, zirgu audzēšanai utt. Viens mans angļu draugs pateica interesantu lietu – angļi nedzīvo apdzīvotās vietās, viņi tās pārvalda. The Shire ir principā viss, ko var nosaukt par konservatīvajām idejām Anglijā.

Viss, par ko mēs runāsim – visas skolas, universitātes, visas vērtības, visa noslēgtības manieru ideoloģija – viss nāk no The Shire. Tas ir ļoti svarīgs termins. Mazliet pievērsīsimies diviem svarīgiem terminiem “Posh” un “Chav”. Abi termini attiecās uz zemākajām šķirām. “Chav” mūsu interpretācijā ir neizglītotās masas, tās pat nav zemākās šķiras, tas ir kaut kas zemāk – tie ir marģināļi, lumpeņi, tie ir bērni tiem, kuriem Tečere ir atņēmusi visu. Šodien vienīgais viņu darbs, uz kuru viņi var cerēt, tas ir pārdot kafiju studentiem labā universitātē vai viņiem iznēsāt picu, nu un narkotikas, iespējams. Viss. Kas attiecās uz “Posh”, ar to viņi apzīmē visu, kas nav viņi. Isteblišmenta vai valdošās šķiras pārstāvis dzīvē nekad neizmantos šo vārdu. Vārds uzreiz nosaka, kam tu piederi. Principā par “Posh” var nosaukt visu – no valodas, vārdiem, apģērba līdz attiecībām. Kas attiecās uz ziemeļu un dienvidu iedalījumu, ir ļoti interesanti, kur ir ziemeļi. Eksistē trīs viedokļi, kas nosaka ģeogrāfisko šķiru raksturu. Pats izplatītākais ir tāds nacionālistisks, pietiekami lojāls ziemeļiem, tas ir: ziemeļi sākas kaut kur pie Jorkas, varbūt uz Ņūkāslas pusi. Tā ir vēsturiskā Nortambrija.

Otra, pret ziemeļniekiem mazāk lojāla attieksme: tas ir viss, kur sākas ražošana. Vispār angļu elitēs ražošana – tas ir ļoti slikti. Tas ir, ja tu strādā rūpnīcā vai tev pieder rūpnīca, vai arī tu vispār esi saistīts ar ražošanu, tad tas nav prestiži. Principā – visu, kas ir tālāk par Birmingemu, var uzskatīt par ziemeļiem. Visi, kas ir tālāk par Birmingemu, ir tādi puscilvēki. Un ir trešais – radikālais viedoklis: no Vorfordas. Kā tikko jūs izbraucat no Londonas, apmēram kā aiz Maskavas apvedceļa, tur ir rakstīts Vorforda un tālāk ziemeļi. Aiz Londonas ziemeļu robežas tālāk viss ir ziemeļi. Tātad tur ir mežoņi, kas rij pupu biezputru.

Isteblišments – tā nav elite kā tāda, isteblišmentu nevar attiecināt uz augstāko šķiru, piemēram uz sabiedrības augstākajiem slāņiem. Tā ir augstākā vidējā šķira. Ja vispār runā par šķirām, tad to ir nevis trīs, bet piecas.

Zemākā šķira ir Chav, pēc tam vienkārši zemākā, pēc kā vidējā, vidējā augstākā un tikai tad augstākā.

Augstākā klase ir vienīgi aristokrātija, pat pret isteblišmentu tā izturas pietiekami atturīgi, jo viņi ir augstāk par visu to. Isteblišmentam tiek pieskaitīts praktiski viss – no pop-zvaigznes Mika Džagera līdz kaut kādam komitejas priekšsēdētājam kaut kādā labdarības organizācijā. Domāju, par šķirām īpaši runāt nav nepieciešams, visi saprot, ka tā ir šķiru sabiedrība. Tagad es paskaidrošu, kā šo šķiru var noteikt.

Pats svarīgākais, kas ir Anglijā, tiek saukts “Stiff upper lip” – tā ir jebkuru emociju apspiešana un neizrādīšana nevienā situācijā, kad varētu tikt izrādītas emocijas.

Tas ir – jūs nekad, nekādā gadījumā, vispār nekādos apstākļos nedrīkstat izpaust nevienu emociju. Tieši šī ir augstākās šķiras atšķirības zīme.

Galvenā britu elites atšķirība ir savu bērnu rituāla izsūtīšana uz skolām. Viss sākas ar šo izsūtījumu.

Agrā bērnībā (6 gados) bērnus nosūta uz boarding school, kurā viņi dzīvo un neredz vecākus. Saucās Grammar School. Vecāki pamet savus bērnus kā kucēnus un viņu aprūpi, drošību, un vispār visu pilnībā atdod skolas rokās. To viņi dara, lai uzturētu un virzītu savu personisko statusu. Šis, būtībā ir vienīgais veids, kā daudziem izsisties augstākajā šķirā.

Jāņem vērā, ka gada maksa skolā ir 60 tūkstoši dolāru. Tas ir divas reizes vairāk, nekā vidēja angļa gada alga, pat trīs reizes vairāk. Tādā veidā šis rituāls pārvēršās par mēģinājumu paskaidrot, kādā veidā viena no ietekmīgākajām šķiram pasaulē nolemj, ka viņu bērniem ir apzināti jācieš, lai kļūtu par derīgiem pilsoņiem. Šīs Lielbritānijas privāto skolu sistēmas kodols ar tās fenomenālo efektivitāti bija sapratne par to, ka, ja izņem bērnu no ģimenes ļoti agrā bērnībā, tad viņa emocionālās vajadzības būs ievirzītas par labu skolai, skolotājiem, klasesbiedriem un institūcijām kā tādam. Kā sekas - bērni kļūst noslēgti.

Tālāk sīkāk apskatīšu noteiktus rituālus privāto skolu uzvedības sistēmā, kas ir valdošās šķiras specifiskās neemocionalitātes iemesls.

Ja īsumā, tad britu elitē jebkura emocionalitātes izrādīšana nozīmē ievainojamības un vājuma izpausmi. Par to tiek runāts skolā jau no paša sākuma. Angļu elites pārstāvjiem šīs emocijas izrauj ar saknēm apmēram sešu gadu vecumā. Tieši šī britu elites pazīme ir noteicošā, un ir arī sekas cita veida angliskuma izpausmēm.

Kā daži jau varēja pamanīt, angļu elite visu laiku runā un visu dara divdomībās, kas patiesībā ir vistīrākā liekulība. Nekad tāds anglis nepateiks, ko viņš patiesi domā, viņš veidos kaut kādu tīklu, kurā jūs iepīs un jums būs jāmeklē tajā kaut kāda jēga (tas attiecās uz biznesu, pārrunām, politiku, vispār uz visu), bet, ko viņš ar to ir domājis, viņš jau var būt pat aizmirsis, bet jūs varēsiet par to tikai nojaust. Domāju, ka daudziem ir pazīstams Redjarda Kiplinga dzejolis “If”. Vēlāk mēs redzēsim, ka nekā oriģināla tajā nav, tā ir tikai mācība skolēnam, kurš ir pirmo reizi atnācis uz skolu. Tas tiek nodots no paaudzes paaudzē, tas ir skolas iekšējais uzvedības kodekss.

Public School tā tiek sauktas ne tāpēc, ka tās ir publiskas, bet tāpēc, kad XVII gs. šīs skolas tika atvērtas, tajās laida pilsētas bērnus, lai viņi vismaz kaut ko iemācās. XIX gs. vidū sakarā ar impērijas paplašināšanas vajadzībām tas mainījās. Tagad tās saucās Independent school, bet joprojām pieņemts saukt par Public School.

Lai saprastu angļu impēriju, ir jāsaprot Anglija un tās rituāli. Mūsdienu privātā skola ir XIX gs. augstākās un vidējās augstākās šķiras savienības rezultāts. Lai attaisnotu skolas mītiskumu, viņi ir izdomājuši kodu un rituālu sistēmu, kas ir izveidojies kā sociālās kontroles līdzeklis. Pievērsiet uzmanību impērijas medaļām un formām. Indijas zvaigzne ir gandrīz identiska tām medaļām, kas tiek izsniegtas skolās (piemēra, Ītonā).

Skola ir kļuvusi par svarīgu aspektu ne tikai britiem, bet arī vietējām valdošajām šķirām. Tie, kas izbrauca uz kolonijām, tur mēģināja adaptēt savu skolas pieredzi un mācīja to kolonijā, ko var saukt par kultūras hegemoniju. Šajā gadījumā imperiālisma galvenais sasniegums ir neuzbāzīga piekrišanas uztiepšana tiem, pār kuriem valda. Var minēt Marksa teikto, ka intelektuālais spēks ir arī valdošais spēks.

To, ko mēs saucam par Public School, radās XIX gs. 64. gadā pēc Klarendonas komisijas. Tā bija atskaite par labākajām skolām un kuras no tām ir derīgas kolonijām. Viņi virzīja tā saukto aizsargu ideju – tā ir Platona ideja. Toreiz daudzi bija apmāti ar Platona mācībām un mēģināja tās piemērot, sadalot Anglijas iekšējo sociālo sabiedrību šķirās saskaņā ar Platona mācību. Aizsargiem nebija nekādu profesionālo prasmju, bet tieši tā bija viņu galvenā priekšrocība. No skolām ārā nāca tā sauktie “universāli”, kam skolā bija iepotēta gandrīz reliģiska pārliecība par viņu pārākumu, un viņu galvenā īpašība bija tā, ka viņi vispār neņēma vērā nekādas tehniskās zinātnes. Viņi darīja visu, ko gribēja.


2.


Public School (privātskola) gāja kopsolī ar britu imperiālismu līdz pašam impērijas norietam, un ir palikuši ar to saistīti politiski jautājumi. Piemēram, Ītonas absolvents – viens no veiksmīgākajiem liberāļu premjeriem, Viljams Gledstons 90-tajā gadā ir teicis, ka viens no lielākajiem Anglijas sasniegumiem, ieskaitot pat lordu palātu, ir privāto skolu sistēma. Tās likvidēšana ir līdzvērtīga Anglijas sociālās dzīves zobu izsišanai. Tieši tāpēc 1987.gadā leiboristi izdarīja visu iespējamo, lai savās vēlēšanās kaut kādā veidā aizliegtu privātskolas, un tieši tāpēc viņi arī izgāzās.

Imperiālisms vairāk balstās uz rituāliem (šamanisms – red.piez.), nekā uz militāro spēku vai naudu. Visi koloniālo administratoru veiktie rituāli ir nākuši no skolu rituāliem. Principā, viņi maz ko sasniedz ar politiskiem mērķiem. Var apgalvot, ka sociopolitiskajam racionālismam nav nekā kopīga ar Angliju. Veicamo darbību izvērtēšana, robežu sadale – tas nav par viņiem. Ir tikai simbolisms un rituāli. (“Trampistu” un “klintoniešu” cīņa ASV ir divu šamanisku tradīciju, rituālu sistēmu, divu maģiju, divu šamanisko prakšu cīņa kādu redzam anglosakšu sabiedrības atklāsmē – “Harija Potera” grāmatās. – red.piez.)

Diezgan interesants fenomens ir “Old Boys”. Principā tas nozīmē divpadsmit vadošo privātskolu absolventus. Tieši privātskolu tradīciju emocionālās nokrāsas ietekmēja impēriju, un tam bija mazs sakars ar domāšanu ģeopolitiskā griezumā. Tiešām, kā gan vēl var organizēt pašu lielāko impēriju pasaulē, kura valda pār 420 miljoniem cilvēku, tai pašā laikā, Indijas administrācijā nodarbinot ap 1000 cilvēkiem. Kā to panākt? Tikai ar rituālām praksēm. Tādā veidā impēriju vadīja niecīga cilvēku grupa, kurā bija absolūta lojalitāte vienam pret otru (tumšā hierarhija – red.piez.). Pēc 1919.gada gandrīz visi, kas bija impērijas hierarhijā, bija mācījušies privātskolās. Impērijai bija vajadzīgi pārliecināti funkcionāri, uz kuriem varēja paļauties.

1919.gadā koloniju pārraudzības ministrija personāla atlasēs administratīvajiem amatiem pilnībā atteicās no sludinājumu un starpniecības izmantošanas un sāka atlasīt tikai tādus kandidātus, ko bija ieteikuši privātskolu skolotāji vai direktori, kā arī Kembridžas, Oksfordas un citu universitāšu (kas neatradās Londonā) pasniedzēji vai vadība. Tagad praktiski visa Britu impērijas vadība bija savstarpēji saistīta elite, kur visi visus pazina, visi bija mācījušies kopā, visi sveicinājās, visiem bija specifiska valoda, visi vienādi jokoja, visi nēsāja vienādas kaklasaites. Tie bija vieni un tie paši cilvēki, viņi pat izskatījās vienādi. Neviens anglis neuzskatīja par savādu, ka skolas gadi ietekmēja koloniālās administrācijas organizāciju tādās attālās vietās, ka Arābija, Indija vai Birma. Valda uzskats, ka visi lēmumi tiek pieņemti racionāli, balstoties uz atskaitēm un rūpīgu analīzi. Bet patiesībā tie balstījās uz skolas gadu atmiņām un kaut kādām dīvainām, no bērnības nākošām puišeļu attiecību lietām. Daudzi Britu impērijas lēmumi bija kā atbildes reakcijas uz stihiski notiekošām krīzēm. Nebija stratēģijas, kā vadīt impēriju, un tas viss atgādināja regbija spēli. Kā rakstīja viens no pētniekiem, privātskolas iemācīja skolēniem dzīves valodu. Arābu valstis tam ir lielisks piemērs.

Bija tāda skola, kā Kliftona. Tās vairāk nav, tai bija 400 gadu, to aizvēra, jo vairums skolotāju tajā bija pedofili. Visi to lieliski zina, tajā mācījās 7 no maniem draugiem.

Tā kā koloniju, kurās viņiem bija kaut kā jāadaptējas, pārvaldniekiem bija ļoti skumīgi, tad viņi salīdzināja savu skolas vidi ar valsti, kuru pārvaldīja. Kliftona vienmēr tika salīdzināta ar Kuveitu, Marlboro skola tika salīdzināta ar Madrasu, Vinčestera – ar Indijas ziemeļrietumiem.

Vispraktiskākā lieta, ko dod britu skola ir tas, ka visi, kas tur ir bijuši, tagad nodarbojas ar to, ar ko viņiem, izpildot vecāku norādījumus, ir jānodarbojas. Jau sākotnēji viņu liktenis bija nolemts. Pēc absolvēšanas viņiem ir vesels profesionāļu tīkls dažādās sfērās (tā sauktais Old Boys Network), pie kuriem viņi var vērsties. Viņu skolas kaklasaite, viņu skolas nozīmīte ir sociālais filtrs, un vienlaicīgi šāds tīkls veido šķiru sabiedrību un šķiru kā tādu, un nostiprina tās turpināšanu (noslēgtā kasta – red.piez.). Kaut gan 2016.gada pētījumā secināts, ka tā dēļ, ka meitenes ir sākušas apmeklēt šīs skolas, ir apstājusies privātskolu absolventu ietekmes izaugsme, un viss ir pārvirzījies uz pilsētas skolām, kurās ir zemāks izglītības līmenis.

Britu privātskolu dzīve ir ļoti specifiska īpaši hierarhiskas, vīrišķīgas, cietsirdīgas, homēriskas sabiedrības pieredze. Domāju, ka nevienam nav ilūziju par psiholoģiskiem efektiem, kurus tāda sabiedrība var radīt. Viens no sociologiem apraksta privātskolu absolventus, kā tādus, kas dodas dzīvē ar labi attīstītiem ķermeņiem, lieliski attīstītiem prātiem un absolūti neattīstītām sirdīm. Britānijā ir atsevišķa, labi apmaksāta psihoterapeitu kategorija, kas specializējas uz tā saukto “Boarding School Syndrome”. Viņi specializējās uz privātskolu absolventu problēmām. Šis stāvoklis izpaužas, kad privātskolas absolvents, mēģinot pārdzīvot savu agrīno šķiršanos ar ģimeni (nesaņemot nekādus paskaidrojumus par to), normālo attiecību, mīlestības un rūpju atmosfēras zaudējumu, sāk veidot aizsargreakcijas, kuras izpaužas kā pieaugošas skumjas, kas noved pie dažādu pašaizsardzības stratēģiju attīstīšanas. Šo aizsardzību spilgtākie piemēri ir ekstremāla modrība un vērīgums, kā arī personības dubultošanās “slepenajā” un “publiskajā” sevī. Kā spilgtākais šī sindroma piemērs ir “Kembridžas piecinieks”. Filbijs tika novērtēts par to, ka varēja dzīvot divas dzīves vienlaicīgi, un neviens nevarēja saprast, kura no tām ir īstā. Vairums pazīstamu angļu izlūku bija augstāko šķiru pārstāvji, kas labi veica savu darbu, pateicoties mākai slēpt savus nodomus un motīvus. Privātās skolas audzina ne tikai ideālus džentelmeņus, bet, acīmredzot, arī spiegus.

Apmācība privātskolā, kurā elites ar mērķi izveidot superbritu, atrauj savus bērnus no visa ir process, kas būtu tīkams dažādiem eigēnikas mīļotājiem. Daži vācu zinātnieki, kas ir pētījuši privātskolas 20.gs sākumā, ir atzinuši, ka uz doto brīdi britu privātskolas ir visveiksmīgākais eigēnikas projekts vēsturē. Ideja, kas valda privātskolā, ir kristietiskais maskulīnisms. Šo īpašību cenšas ieaudzināt skolas pārstāvjos. Skolas absolventa ideāls ir džentelmenis, kas iemieso sevī maskulīno kristietību. Tā ir britu skolās līdz sešdesmitajiem gadiem dominējoša ļoti vīrišķīga anglikānisma versija. Vienas no prestižākās skolas vadītājiem ir teicis (nav saprotams, viņš jokoja vai nē), ka Jēzus būtu diezgan labs mūsu skolas skolnieks, un viņš noteikti, pārstāvot mūsu skolu, piedalītos airēšanas sacensībās.

Interesantas grāmatas par privātskolām autors, Alekss Rentons, min gadījumu, kurā 13 gadīgs skolnieks apmāca jauniņo. Tas notiek 1980-tajos gados. Šeit ir līdzība ar Kiplinga dzejoļa “If” rindām. Viņš saka jauniņajam: “Mēģini nerunāt pārāk skaļi vai ar trīcošu balsi, nekad neraudi, jo nekādā gadījumā tu nedrīksti izskatīties kā bērns, nekad, dzirdi, nekad nespēlē kastaņu sišanas spēli (Conker) un nekad neesi pārāk uzstājīgs – tas padara tevi ievainojamu, nekad neizrādi patiesu entuziasmu, tas tevi padara atvērtu kritikai, uzvedies ikdienišķi, vienkārši nedod nevienam iespēju parādīt, ka tu esi labāks, bet vairāk par visu turi taisnu muguru.” Šī pamācība ir kā kods jeb šifrs, kas bija pieņemts un pārnests arī uz pieaugušo dzīvi. Šim jauniņajam bija paveicies – viņam par šīm lietām izstāstīja. Tiem, kurus pazīstu es, šīs lietas neviens neizstāstīja. Viņiem nācās pašiem to mācīties, saprast, viņus sita, par viņiem ņirgājās, un tikai pēc tam tas viss kaut kādā veidā pats atnāca. Neraudāt un neizrādīt nekādas emocijas ir svarīgākais, un, kad runa iet par valdošo šķiru raksturojumu, šis emocionālās attīstības trūkums un savaldīšanās ir nācijas galvenais atribūts.

Ir tāda skola, kā Vinčestera. Tā ir viena no divām pilnvērtīgām pansijām, kurā mācās tikai zēni. “Manners make the man” – manieres veido cilvēku. Tas izskaidro visu angļu izglītības būtību. Manieres kopā ar pieklājību un gaumi ir vigu (partija “Whigs”) dominējošā ideoloģija, un šīs ideoloģijas augstākais attīstības punkts bija karalienes Viktorijas valdīšanas laikā, kad šīs skolas tika radītas. Praktiski visam jaunajam un vecajam konservatīvismam un visai “Shire” kultūras pamatā ir manieres. Tāpat tas ir pierādījums komerciālo aprindu efektivitātei – džentelmeņi viens otru nepiemānīs un loģiski, ka šī ideoloģija ir pārgājusi arī uz skolas vidi, kur ir jāizveido īstens džentelmenis. Tiek uzskatīts, ka jebkurā situācijā visbriesmīgākais, kas var notikt – tā ir “sejas pazaudēšana”. Tu vari darīt jebko, bet tev nav tiesību “pazaudēt seju”. Tāpēc britu skola vispirms saviem skolēniem iepotē absolūtu pašpārliecinātību un to, ka anglim ir tiesības uz jebko, tai skaitā, izkāpt uz jebkuras zemes. Tikai tā. Ja atceramies Borisa Džonsona vizīti uz Krieviju, kad viņš, neskatoties uz diplomātisko etiķeti, pateica Lavrovam, lai tas neskatoties kabatās pakar viņa mēteli. Viņa jokā Lavrovam bija doma par to, vai tas nav ielīdis ar savām rokām Džonsona mēteļa kabatās (atradis tur nozagtos galda piederumus). Tā ir standarta lieta, viņš vienkārši atnāca un parādīja, “kurš te ir baltais cilvēks”. Ņemot vērā, ka Boriss Džonsons ir viens no šīs klases pārstāvju spilgtākajiem piemēriem, tas priekš viņa ir normāli. Viņš ir izgājis visus elles riņķus, lai pierādītu, ka viņš ir elites pārstāvis.

Character Building (rakstura veidošana) – par to stāsta visu skolu vadītāji saviem audzēkņiem. Ar to nodarbojās skolā. Tas ir manieru un džentelmeņa ārēja izskata ieaudzināšanas process. Kas attiecās uz impērijas administrāciju, tad šis skolisms bija kā mentālā vingrošana, kura ļāva virsniekiem pārvarēt noteiktas problēmas bez vēršanās pēc padoma pie speciālistiem. Vai tas ir juridisks, militārs vai ekonomisks jautājums – tam nebija nekādas nozīmes. Es pats visu atrisināšu, nav problēmu. Tieši ar šo vēsturnieki saista kolosālos virsnieku sastāva zaudējumus Pirmajā pasaules karā. Viņi vienkārši darīja, ko gribēja, un viņus nogalināja.

Tā radās ticība tam, ka impēriju var vadīt un veidot kā privātskolu. Skolā pēc skolotāja galvenais ir vecākais skolnieks. Pēdējās klases skolnieks pieskata kopmītnes, kurās dzīvo pārējie skolnieki, viņam ir tiesības uzlikt sodus, atstāt skolnieku sestdienā un likt viņam uzrakstīt frāzi latīņu valodā 500 reizes, viņš var piemērot jebkādus disciplinārus sodus. Vecākās klases skolniekam ir atļauts staigāt dažādās vietās. Piemēram, pa universitātes zālāju nedrīkst staigāt neviens, izņemot vecākās klases skolēnus. Jaunākās klases skolēni nēsā grāmatas, iznēsā desertus, viņi ģērbjas noteiktas krāsas kreklos, bet tikai vecākās klases skolnieks drīkst nēsāt baltu kreklu (Druīdisma kultūras aizguvumu atblāzma – red. piez.). Un daudzi citi sīkumi, pat jārunā viņiem ir citādi. Tagad šis tas ir mainījies, bet agrāk jaunākās klases skolnieks faktiski bija absolūts vergs.



turpinājums sekos…


Avots: https://www.youtube.com/watch?time_continue=346&v=i3WHkjylgS4



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa