Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ



Mihails Hazins. Pasaules ekonomikai šoka scenārijs ir neizbēgams.


Jebkurš globāls projekts (projekts, kas uzrunā jebkuru pasaules iedzīvotāju) veido savu globalizācijas plānu. Šodien redzam, ka Rietumu projekts ir guvis krietnu sakāvi, visdrīzāk tam būs jāaiziet no pasaules politiskās kartes. Tiesa gan, šis process krietni ieilgs un es neizslēdzu varbūtību, ka viņi vēl sarīkos lielo karu.

Tāpēc uz skatuves parādās alternatīvie globālie projekti. Mēs redzam islāma projekta renesanci, mēs redzam kapitālistiskā projekta renesanci (galvenokārt ASV - Tramps), mēs redzam etniskās dominantes atdzimšanu (etniskā dominante gan nevar būt globāls projekts, jo tas ir etnisks projekts, bet tā parādīšanās nozīmē to, ka Rietumu globālā projekta struktūra pārstāj kontrolēt šīs teritorijas - ar to es domāju notiekošo Eiropas savienībā). Pašreiz tas ir sākuma stadijā, laika gaitā šis process pastiprināsies. Visbeidzot, tā ir liela aktivizācija Ķīnā, kas pasaulei cenšās piedāvāt sarkano projektu, bet tai pagaidām tas ne pārāk labi izdodās kaut vai tāpēc, ka pašā Ķīnā pie varas ir nonākuši etniskie klani, nevis globālie, kas saistīti ar sarkano projektu. (Sji Dzjiņpins ir diezgan spēcīgi iztīrījis Dzjan Dzjemiņa komandu.)

Bet, ja raugās uz pasaulē notiekošo no Ķīnas trīs spēku mijiedarbības koncepcijas viedokļa (kad jebkura konfliktsituācija ir jāapskata nevis divu, bet triju iesaistīto spēlētāju kontekstā, piemēram, nevis baltie un sarkanie, bet baltie, sarkanie un zaļie), tad jāraugās, kuri tad ir šie trīs spēki.

Noteicošais ekonomiskais aspekts, kas diktēs situācijas attīstību pasaulē nākamos 15-20 gadus, ir straujš iedzīvotāju dzīves līmeņa kritums. Zelta miljarda valstīs dzīves līmeņa kritumam būs katastrofālas sekas. ASV iekšzemes kopprodukta kritums būs ap 60 %, Eiropā kritums ne mazāk par 50 % jau tuvākajos 8-10 gados. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotāji dzīves līmeņa ziņā atkritīs 20-tajos gados. Kā viņi dzīvos, zinātnei pagaidām nav skaidrs. Milzīgais iedzīvotāju vidējais slānis nav spējīgs patstāvīgi sagādāt sev ēdamo. Pēc dzīves stila tas varētu būt kaut kas līdzīgs šodienas Venecuēlai, vai 50-60-to gadu Ņujorkas Hārlemai.

Uz strauja iedzīvotāju dzīves līmeņa krituma fona vienmēr paceļās trīs pūķa galvas. Pirmais ir etniskais šovinisms. Mēs labi redzam, kā tas ir pārgājis pāri Eiropai 30-tajos gados. Otrais ir reliģiozais fundamentālisms – Islāma valsts un kompānija. Abas šīs galvas pašreiz atrodās aktīvā pozīcijā. Bet, ja divi spēki ir aktīvā pozīcijā un trešais ir pasīvā pozīcijā, tad pēc ķīniešu trīs spēku mijiedarbības koncepcijas uzvar tā, kas sākuma etapā ir bijusi pasīvā pozīcijā. Tādā veidā uzvar marksisms jeb sarkanais projekts, kas apvieno nabadzīgos ar mērķi sagrābt varu jeb no tautas nozagtās naudas atņemšanu bagātajiem.

Es nosliecos par labu tam, ka tieši tā arī notiks. Sarkanā projekta atjaunošanās ir praktiski neizbēgama. Vēl 2004.gadā es par to rakstīju un kopš tā laika mani uzskati nav īpaši mainījušies, pa šo laiku mēs esam saņēmuši daudz papildus informācijas. Kādā tieši formātā būs sarkanais projekts, man pagaidām nav skaidrs.

Par Eiropu. Ja problēmas būs Polijai, tad Vācija visdrīzāk mēģinās atgūt Silēziju. Ja problēmas būs Rumānijai (bet tai noteikti būs problēmas), tad Ungārija atgriezīs Transilvāniju, Rumānija jau tagad grib atņemt Moldāviju, kaut gan Moldāvijas kņaziste uz pasaules kartes parādījās 500 gadus pirms tam, kā radās vārds Rumānija, utt.

Tikko notikušais terorakts Jaunzēlandē ir klasisks piemērs reliģiozā fundamentālisma un etniskās dominantes savstarpējai mijiedarbībai. Pie tam cilvēks, kas to izdarīja, iepriekš ir karojis Ukrainā.

Vispār Austrāliju, Jaunzēlandi un daļu Āfrikas ķīnieši redz kā kolonizācijas objektus. Tomēr, kad Ķīnā sāksies pilna apjoma krīze, tad tai būs lielas problēmas. Uzskatu, ka Ķīna stāv uz ļoti strauja krituma sliekšņa. Ķīnas iekšējā ekonomika balstās uz ļoti augsta iekšējā patēriņa stimulēšanu, tāpēc attiecīgi burbuļi liks par sevi manīt.

Globālo projektu ir daudz un viņi ir dažādi. Pirmais projekts, kas atļāva aizdevuma procentus, ir kapitālistiskais. Tālāk 18.gs. notika šķelšanās, jo jau divu iepriekšējo gadsimtu garumā kļuva skaidrs, ka novienkāršotā ābramiskā vērtību sistēma nestrādā – nenodrošina sociālo stabilitāti sabiedrībā. Tāpēc bija jāizvēlās – vai nu ābramiskie principi jāatceļ pavisam un jādod cilvēkiem brīvība un jānodrošina sociālā stabilitāte citos veidos, piemēram ar naudu un likumu – tas ir Rietumu globālais projekts un tam ir liberālā ideoloģija – katram cilvēkam tiek dota brīvība izvēlēties vērtību bāzi. Vai nu otrais projekts – sarkanais projekts, kas atjaunoja aizliegumu uz aizdevuma procentiem. Bet tā kā tobrīd neviens vairs negribēja likvidēt industriālo sabiedrību, tad sarkanajā projektā aizdevuma procenti bija, bet bija aizliegta no aizdevuma procentiem gūto ienākumu privāta piesavināšanās. Tātad bankas eksistē, bet tās ir vai nu valsts bankas, vai nu ir valsts kontrolē, un visa to peļņa tiek novirzīta sabiedrības attīstībai.

Ķīnā bankas kontrolē valsts. Anglosakšu dolāru pasaulē bankas kontrolē Rietumu projekta elites, kam ar valstīm ir maza saistība. To redzam ASV, kur par prezidentu ir kļuvis cilvēks, kam pret baņķieriem  attieksme ir stipri negatīva, kas, savukārt, izpaužās asos konfliktos. Pārējās valstīs aina ir sarežģīta, bet tam nav nekādas nozīmes, jo tās nekontrolē dolāru sistēmu, kura tāpēc priekš tām ir ārējs faktors. Padomju savienībā bija banka, tā izsniedza kredītus uzņēmumiem. Kredīta daļa bija apmēram tik pat liela, kā visur. Modelis it kā bija kapitālistisks, tomēr aizdevuma procenti automātiski tika iekasēti valsts budžetā.

Ja runājam par Krieviju, tad te arī ir ļoti iespējams sarkanais projekts, jo pašreiz briest spēcīgs konflikts starp deviņdesmito gadu privatizācijas liberālajām elitēm, kurām pieder lielākā daļa Krievijas kapitāla un iedzīvotājiem. 90% Krievijas iedzīvotāju ir par stingru politiku un visu liberālo ideju likvidāciju. Šodien Staļina, kā stingrās politikas realizētāja atbalsts iedzīvotāju vidū ir 90%. Personas, kas tur kapitālu Krievijā, saprot, ka tām ir vai nu jāsamierinās ar iedzīvotāju neapmierinātību, vai nu šie iedzīvotāji šīs personas nogāž. Pie tam, šī gāšana var tikt realizēta ar pašu iedzīvotāju rokām, bet, visticamāk, tomēr ar „partneru” rokām. Viena gāšanas operācija tika gatavota vēl pirms prezidenta vēlēšanām, un tika plānota uz šo pavasari. Šo draudu pagaidām izdevās neitralizēt. Ar to es domāju Putina gāšanu, kurai par ieganstu gribēja izmantot pensiju reformu, ar kuru ļoti liela iedzīvotāju daļa ir neapmierināta.

Uz brīdi iedomājieties, ka jaunā Kazahstānas vadība kopā ar Krieviju un Baltkrieviju pasludina projektu „PSRS 2”. Tas momentāli izraisītu ļoti spēcīgu iedzīvotāju atbalstu, varbūt Kazahstānā un Baltkrievijā atbalsts būtu mazāks nekā Krievijā, bet, domāju, ka vairāk par pusi iedzīvotāju šajās divās valstīs būtu par to. (Vēl jo vairāk tāpēc, ka Kazahstānā ietekmi pamazām pārņem Ķīna.) Gandrīz automātiski Uzbekistāna, ar lielu varbūtību Azerbaidžāna – tātad valstis, kur daudz maz ir izveidojušās nacionālās elites. Gruzijā, Armēnijā un Ukrainā nav nacionālo elišu. Gruzijā un Ukrainā vadībā ir komercprojekta menedžeri, kuriem mērķis ir savākt pēc iespējas vairāk naudas un aizbēgt. Armēnijā ir nacionālās elites, bet tās ir ārpus valsts.

Baltijas valstis ir atsevišķa tēma. Latvijā un Igaunijā arī nav nacionālo elišu, jo tur ir ASV tiešā vadība. Lietuvā ir nedaudz labāk, tur ir kaut kāda valstiskuma tradīcija, bet ASV spiediena rezultātā viņi nav spējuši noformulēt savu nacionālās politikas koncepciju. Rezultātā iedzīvotāji balso ar kājām. No perspektīvu viedokļa tur ir katastrofa. Ja tas turpināsies tādā garā, tad Krievija tās paņems jau kā vienkārši teritorijas. ASV no pretgaisa aizsardzības raķešu izvietošanas viedokļa stratēģiski svarīgas ir Polija un Rumānija. Baltijā šīs pretgaisa aizsardzības iekārtas nav izvietotas, jo Krievijas tanku bataljons vai pat vads var ieņemt jebkuru no šīm bāzēm. Polijā gan nē. Baltija priekš ASV nav svarīga un pat nav vajadzīga.

Krievijā pagrieziens uz sarkano projektu var notikt sekojošā veidā: krītot iedzīvotāju dzīves līmenim, tas nekad nenotiek vienmērīgi. Vienmēr var izrādīties, ka atsevišķās teritorijās tas nokritis tā, ka cilvēki vairāk nevar dzīvot, nav ar ko pat bērnus pabarot. Pie tam var rasties problēmas ar infrastruktūru – elektroenerģijas vai ūdens apgādi, kuru privātuzņēmumi nevēlēsies remontēt, jo tas ir nerentabli. Agrāk, kad bija PSRS, tad infrastruktūras pastāvēšanu, tātad sociālo stabilitāti, nodrošināja valsts lielie uzņēmumi.

Teritorijā, kur radīsies šāda situācija, sāksies sacelšanās. Teorētiski, nekas netraucē prezidentam šādas problēmas atrisināt jau tagad. Savā paziņojumā Federālajai sapulcei viņš iezīmēja kreiso virzienu, tauta uz to noreaģēja pesimistiski, zinot, ka prezidentam pašreizējo cilvēku vietā nav citu cilvēku, kas šo virzienu varētu realizēt. Vēl jo vairāk, prezidents pat nevar šādus cilvēkus sagatavot, jo gatavos jau tie paši – pie varas pašreiz esošie. (Krievijas liberāļu pamatuzdevums ir Krievijas stratēģiskās attīstības iespēju likvidācija.)

Paradokss ir tāds, ka Krievijas sastāvā esošajās republikās ministri savās nozarēs ir spējīgāki, nekā federālajā valdībā. Tas nozīmē, ka federālajā valdībā apzināti tiek ielikti debīli cilvēki.

Man pašam arī ir tuvāks sarkanais projekts, tajā esmu uzaudzis. Un, galvenokārt, tuvāks arī tāpēc, ka tas vislabāk nodrošina vertikālās mobilitātes liftus. Es esmu skolotājs, un, ja es redzu talantīgu bērnu, es saprotu, ka viņš ir jāvirza uz augšu. „Talantiem ir jāpalīdz, nejēgas izsitīsies paši.” Mani ļoti tracina, ka varu uzurpē nejēgas, kas māk tikai zagt.

No 1991.gada kapitālisms, ienākot postpadomju valstīs, ir izsmēlis visas tirgus paplašināšanas iespējas. Kapitālisma būtība: kapitāla koncentrēšana laikā – šodien uz nākotnes rēķina (kredīts), kas dod zinātniski-tehnisko progresu, lai jau šodien varētu ar efektivitātes paaugstināšanu kompensēt nākotnes resursu iztērēšanu. Otra forma ir solidārā kapitāla koncentrācija, kas dod sociāli-tehnisko progresu. Mēģinājumi virzīties pa šo ceļu bija PSRS 20-to gadu sākumā. Ja nebūtu kapitālistiskais ielenkums, varbūt tas attīstītos. Bet acīmredzamā Rietumu valstu perspektīvā agresija pret PSRS un gatavošanās tai Staļinu piespieda iet pa valsts kapitālisma ceļu.

Pašreiz nobeiguma stadijā ir mana grāmata ar darba nosaukumu „Mūsdienu ekonomikas idejas”. Tajā ir 25 nodaļas. 24 nodaļās ir aprakstīts kapitālisms un kapitālisma priekšvēstneši no Romas impērijas līdz mūsdienām. 25.nodaļā ir aprakstīts, kā varētu darboties pēckrīzes modelis – solidārā kapitāla koncentrācija ar sociāli-tehnisko progresu. Tā kā tā ir plašāka tēma, pie tās varētu atgriezties kādā no nākošajām reizēm.


Avots: https://www.youtube.com/watch?time_continue=1339&v=Gd1JkiAVHc0




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa