Atpakaļ

.PDF versija izdrukai

von Weizsaecker, E., Wijkman, A. Come On! Capitalism, Short-termism, Population and the Destruction of the Planet. — Springer, 2017. — 220 p.

Romas klubs, jubilejas ziņojums. Spriedums: “Vecā Pasaule ir nolemta. Jaunā Pasaule ir neizbēgama!”

“Romas kluba” vadītāji un tā vadošie eksperti viennozīmīgi secinājuši, ka mūsu civilizācijas attīstības paradigmas nomaiņa ir neizbēgama. Asa kapitālisma kritika, nepatika pret finanšu spekulācijām, atteikšanās no materiālisma un vienkāršotas pasaules izpratnes, tieksme uz alternatīvu ekonomiku, “jaunu Apgaismību”, garīgi-tikumisku pasaules uzskatu, vienotu planetāru harmonisku civilizāciju – tāda pašreiz ir nākotnes attīstības tendence, kuru piedāvā Romas klubs.

Pagājušajā mēnesī Romas klubs iepazīstināja ar ziņojumu “Come On! Kapitālisms, tuvredzība, apdzīvotība un planētas graušana”, kura izdošana ir par godu kluba pus gadsimta jubilejai. Potenciāli tas ir viens no mūslaiku svarīgākajiem dokumentiem. Romas klubs joprojām ir svarīgākā platforma, kuras dienaskārtība formulē atbildīgu globālismu un stabilu attīstību, un ir nozīmīgas pasaules elites daļas orientieris. Kaut gan Klubs ziņojumus izlaiž regulāri (kopš 1968.gada kopā ir bijuši vairāk par 40 ziņojumiem) gandrīz visi tie ir bijuši darbi, kas adresēti Klubam. “Come On!” ir otrais piecdesmit gadu laikā, kas pauž konsolidētu Kluba pozīciju, tātad šī publikācija ir diezgan unikāls notikums.

Jubilejas ziņojumu ir uzrakstījuši divi Kluba prezidenti – Ernsts Vaiczekers un Anderss Vijkmans, sadarbībā vēl ar 34 locekļiem. Ziņojuma saturs var pārsteigt tādu lasītāju, kas neseko līdzi pēdējo gadu intelektuālajām tendencēm. Kluba iepriekšējie ziņojumi maz atspoguļo realitāti, tāpēc daudzas “Come On!” idejas drīzāk sapratīs tradicionālo vērtību piekritējs, nekā klasisks liberālis, bet daudzām pretosies abi. Singra kapitālisma kritika, nepatika pret finanšu spekulācijām, atteikšanās no materiālisma un redukcionisma, tieksme uz alternatīvu ekonomiku, “jaunu Apgaismību”, holistisku pasaules uzskatu, planetāru civilizāciju – tāda ir Romas kluba piedāvātā dienaskārtība.

Ziņojuma specifika

Jau no priekšvārda izriet, ka šis ziņojums atšķirsies no iepriekšējiem, bet tā vadošais jautājums būs par “pašreizējā pasaules stāvokļa filosofiskajām saknēm”. Pasaule ir apdraudēta un to var glābt tikai pasaules uzskata maiņa.

Autori balstās uz “pilnās pasaules” koncepciju, ko piedāvājis amerikāņu ekologs un ekonomists Germans Deili. Vadošās reliģijas, politiskās ideoloģijas, sociālie institūti un domāšanas ieradumi joprojām balstās uz tēzi, ka cilvēce ir izveidojusies “tukšās pasaules” apstākļos – neizzinātu teritoriju un resursu pārpilnības apstākļos. Bet īstenībā cilvēce ir ienākusi “pilnā pasaulē”, kura ir pilna līdz malām, ar visai miglainām perspektīvām robežu tālākai paplašināšanai. Ja turpinātu dzīvot pēc “tukšās pasaules” nosacījumiem, tad bojāeja būs ātra.

Ziņojums sastāv no trīs daļām: pirmajā atainots pašreizējās krīzes dziļums un tā tendence uz padziļināšanos; otrā ir veltīta dominējošo pasaules uzskatu kritikai un alternatīvās “jaunās Apgaismības” filosofijas izklāstam; trešā daļa – praktiskiem risinājumiem. Sauklim “Come On” angļu valodā ir divējāda nozīme – “necenties mani piemānīt” un “pievienojies mums”.

Kas notiek?

Autori sāk ar pašreizējās situācijas analīzi, kura ir neiepriecinoša: planēta degradē, autoritārisms un fundamentālisms aug, spekulatīvais kapitāls līksmo. Šodienas “krīze nav cikliska, bet pieaugoša. Tā nav ierobežota ar apkārt esošā dabu, bet sevī ietver sociālo, politisko, kultūras, morālo, demokrātijas, ideoloģijas un kapitālistiskās sistēmas krīzi”.

Kapitālisma krīze

Romas klubs uzskata, ka pagājušā gadsimta 80.tajos gados ir radies tāds kapitālisms, kurā galvenais peļņas avots ir finanšu spekulācijas. Tas bija viens no 2008-2009.gadu pasaules finanšu krīzes iemesliem, bet baņķieri tās ietvaros ne tikai noturēja savas pozīcijas, bet vēl arī nostiprināja: “viņi sevi padarīja par “pārāk lieliem, lai zaudētu” – vai lai doties uz cietumu”.

98% no finanšu operācijām pašreiz ir spekulatīvas. Ofšoru zonās ir noslēpti no 21 līdz 32 triljoniem dolāru. “Korporāciju pārstāvji, kas izvairās no nodokļu nomaksas, pastāvīgi runā par to, ka nepārkāpj nekādus likumus. Bieži vien tā arī ir – tātad ir jāmaina likumi” – apgalvo autori. Pārlieku daudz kapitāla ir fiktīvu peļņu nesošās jomās, tajā pašā laikā virzienos, no kuriem ir atkarīga planētas nākotne, ir līdzekļu deficīts. Zinātnieki-ekonomisti nav spējīgi saskatīt problēmu, jo skatās uz ekoloģisko, finanšu un rūpniecisko kapitālu kā uz ekvivalentiem: “kamēr finanšu kapitāls vairojas – tikmēr viss ir labi”.

Antropocēna laikmets

Mēs dzīvojam Antropocēna laikmetā – ģeoloģiskā laikmetā, kurā cilvēka darbība kļūst par noteicošo planētas dzīvē. Piemēram: 97% no mugurkaulniekiem uz Zemes sastāda cilvēki un pārtikas lopi; visi pārējie – no sikspārņiem līdz ziloņiem sastāda 3%.

Lielākā planetārā problēma joprojām ir globālā sasilšana. Klubs atbalsta Parīzes vienošanos parakstīšanu, bet norāda uz pārrāvumu starp deklarētajiem mērķiem (nepieļaut temperatūras paaugstināšanos vairāk par diviem grādiem) un valstu pieņemtajām saistībām, kuru izpilde pat pilnīgā apjomā būs nepietiekama mērķu sasniegšanai. “Būsim godīgi: lai sasniegtu Parīzes vienošanās mērķus, pasaulei jāiziet caur ātru un fundamentālu ražošanas un patēriņa sistēmu transformāciju”. (Postmodernā dzīve.)

Starp citām problēmām ziņojums izceļ “sesto masveida izmiršanu” – strauju faunas samazināšanos, radīto tehnoloģiju neparedzamās sekas un atomieroču konflikta draudus. Pat lokāls konflikts (iespējamākais scenārijs ir starp Indiju un Pakistānu) ar atomieroču pielietošanu atstās ietekmi uz visu planētu. Autori uzskata par neprātu garantētas abpusējas iznīcināšanas stratēģiju, kas kalpo par attaisnojumu atomieroču arsenālu saglabāšanai, un aicina uz jaunu “garantētu planetārās drošības un izdzīvošanas” stratēģiju.

Pārlieku patēriņš

Ja mērām CO₂ izmešos (kuru pārlieku lielais daudzums tiek uzskatīts par globālās sasilšanas iemeslu), tad 1% visbagātāko amerikāņu rada 318 tonnas CO₂ izmešu gadā uz vienu cilvēku, tajā pašā laikā vidējais zemes iedzīvotājs – 6 tonnas (atšķirība ir 53 reizes). 10% no pasaules bagātākajām mājsaimniecībām rada 45% izmešu no kopējā apjoma. Viņiem pirmajiem ir jāpāriet uz stabilas dzīvotspējas modeļiem. (Tagad nabadzīgie maksā par bagātajiem.)

Apdzīvotība, pārtika, urbanizācija

No visiem Romas kluba priekšlikumiem vislielāko kritiku izpelnās tā nostāja demogrāfiskajā jautājumā. Klubs turpina uzstāt uz maksimālu dzimstības samazināšanu un “izsaka pateicību valstīm, kuras sasniegušas iedzīvotāju skaita atražošanas strauju samazinājumu”. Pie tam ziņojumā minēts, ka nav pareizi saistīt slodzes palielināšanos uz planētu tikai ar apdzīvotības palielināšanos: no pagājušā gadsimta sākuma apdzīvotība ir pieaugusi 5 reizes, bet ekonomiskais apgrozījums – 40 reizes, degvielas patēriņš – 16 reizes, nozveja – 35 reizes.

Ir globālas problēmas pārtikas pārdalē. 800 miljoni cilvēku turpina dzīvot badā tad, kad 2 miljardiem ir liekais svars. Bet jautājums ir ne tikai par to, kā saražot pietiekami daudz ēdiena augošas apdzīvotības apstākļos, bet kā šajā procesā nenobendēt planētu. Vislielāko ekoloģisko kaitējumu nodara lopkopība; tā ir pārmērība, kas nav pieļaujama “pilnajā pasaulē”.

Cilvēces nākotne saistīta ar pilsētām. Pirms 200 gadiem bija viena pilsēta-miljonārs – Londona, tagad tādas ir 300, ieskaitot 22 pilsētas ar iedzīvotāju skaitu vairāk kā 10 miljoni. Pārceļoties uz pilsētām, cilvēki sāk patērēt resursus 4 reizes vairāk. Pilsētu ekoloģiskā ietekme teritoriāli vairākkārt pārsniedz pašas pilsētas teritoriju: vidējai amerikāņu pilsētai ar 650 tūkstošiem iedzīvotāju tā sasniedz 30’000 kvadrātkilometru (analoģiska izmēra Indijas pilsētai tā ir 10 reizes mazāka).

Digitalizācija un tehnoutopisms

Ziņojums vērš uzmanību uz ciparu ekonomikas ēnas pusi. Tādi servisi kā Uber un to lietotāji nepiedalās kopējos izdevumos (vadītāju lietotajai pilsētas infrastruktūrai utt.) – un pašreizējā izskatā neatbilst stabilitātes kritērijiem.

Romas klubs ir piesardzīgs attieksmē pret “eksponenciālām tehnoloģijām” un tādiem tehnoutopistu kā Kurcveils un Diamandis solījumiem. Pastāv reāli tehnoloģiju nekontrolējamas attīstības un neētiskas izmantošanas draudi, un pagaidām nav skaidrs, kā no tā izvairīties. Autori ir vienisprātis ar ekspertiem, kuri uzskata, ka “Mūra likums” pārstās darboties 2020-2025.gados, tātad tehnoloģiskā singularitāte nav gaidāma. Bez tam tehnoutopistu solījumi demotivē cilvēkus: “ja tehnoloģijas atrisinās visas problēmas, tad nav vajadzības meklēt kompleksus risinājumus, kas pieprasa dzīvesveida maiņu.”

IKP nav rādītājs

Starp “tukšās planētas” domāšanas produktiem īpašu nepatiku autoriem izraisa IKP. Šis rādītājs ir kļuvis par faktoru, kas pastāvīgi ietekmē politiskos lēmumus, bet tā struktūrā ir ielikta tieksme uz nebeidzamu izaugsmi. Tas atspoguļo tēriņus, bet ne labklājību vai subjektīvo laimi, un tas neredz ārpus tirgus esošo labo. Vienīgais, ko mēra IKP – ir ātrums, ar kuru ekonomikā pārvietojas nauda.

Autori atzīmē paradoksālus gadījumus: naftas noplūde palielina IKP saistībā ar izdevumiem, kas nepieciešami avārijas likvidācijai, tāpat kā slimības, dabas katastrofas un nelaimes gadījumi, pat tad, kad tie acīmredzami samazina labklājību. Dārzeņu audzēšana piemājas dārzā netiek ieskaitīta IKP, bet to pārdošana lielveikalā gan. Pats skumjākais, ka šis rādītājs ir ieguvis tādu ietekmi, ka ir gandrīz neiespējami iedomāties kādu veiksmīgu politisku spēku, kas aicinātu samazināt valsts IKP. Nepieciešamo soļu veikšanai ir vajadzīga “cita politiskā un civilizācijas filosofija”.

Jaunā filosofija

Otrajā ziņojuma daļā, “Come On! Nepieķeries novecojuši filosofijai”, veltīta pasaules uzskatam. Tā sākas ar pāvesta Franciska ekoloģiskās enciklikas apspriešanu, kurā ir pareizi diagnosticētas mūsdienu problēmas. Pēc tam autori iztirzā mūsdienu pasaules skatījuma avotus un patoloģijas, pēc tam apraksta “jaunās Apgaismības” alternatīvo filosofiju.

“Filosofiskās kļūdas”

Atzīstot, ka pasaules uzskatam, kura dēļ radušās pašreizējās krīzes, ir daudzi avoti, ziņojums atsevišķi izceļ trīs no tiem – Ādamu Smitu, Deividu Rikardo un Čārlzu Darvinu, no kuriem katra devums ir sekotāju nepareizi iztulkots.

Smits vadījās no tirgus, likuma un morāles robežu saskaņas: tiesībām un vērtībām ir jābūt fonā, uz kura attīstās tirgus attiecības; ekonomika ir ierobežota ar daudz fundamentālākiem – juridiskiem un tikumības noteikumiem. Smita doma nekādā veidā neatbalsta transnacionālo kompāniju globālo kapitālismu.

Rikardo izstrādāja relatīvo priekšrocību teoriju, ko globalizācijas virzīšanai izmanto liberālie ekonomisti, Pasaules tirdzniecības organizācija un Starptautiskais valūtas fonds. Bet Rikardo bija pret kapitāla un darba spēka kustību. Kapitāla brīvas pārvietošanās apstākļos vinnē vienmēr valsts, kurai ir absolūtas priekšrocības. Šeit autoriem ir nosliece nostāties nacionālo valstu pusē, kas ar lielāku varbūtību rūpēsies par kopējo labumu, nekā transnacionālās korporācijas.

Apspriežot Darvinu, autori atgādina, ka konkurence viņam nekad nav bijis vienīgais evolūcijas mehānisms. Ar pareizi saprastu darvinismu tiek domāts, ka evolūcijas fundamentālie balsti ir konkurences ierobežošana un vājo sugu pasargāšana. Projicējot to uz sociālo realitāti, tas nozīmē, ka “lokālu kultūru, specializāciju un politikas aizsardzība no pārmērīgā pasaules mēroga spēlētāju spēka kaut kādā mērā var palīdzēt diversifikācijai, inovācijām un evolūcijai”.

Kļūdu pārvarēšana un “jaunā Apgaismība”

Dziļākā līmenī mūsdienu pasaules uzskata patoloģiskās aprises ir saistītas ar redukcionistiskās domāšanas un zināšanu fragmentācijas dominēšanu. “Redukcionistiskā filosofija nav adekvāta ne tikai dzīvo sistēmu saprašanai, ne arī graujošās sociālās un ekonomiskās izaugsmes traģēdijas pārvarēšanai”. Autori norāda uz tā, ka no realitātes kā kopuma apskatīšanas tiek pāriets uz tās sadalīšanu daudz mazos fragmentos graujošu dabu”. Naivais reālisms un materiālisms nav saturīgi filosofiskajā plānā un vienkārši aplami zinātniskajā plānā. Vēršoties pie Heizenberga nenoteiktības principa un Bora komplementārās koncepcijas, autori atgādina, ka “izziņas akta bāzes sastāvdaļa ir pētnieka un pētāmā objekta abpusēja ietekme”.

Kā alternatīvu Romas kluba locekļi izskata Gregorija Beitsona vīzijas-redzējumus, Umberto Maturāna un Francisko Varelas autopoēzes teoriju, Fritjofa Kapras un Pjēra Luidži Luizi “sistēmisko dzīvības redzējumu”, kā arī Andresa Vēbera fenomenoloģisko “brīnuma bioloģiju”. Piekrītot Kapram, viņi pieļauj reliģisko un zinātnisko meklējumu saskaņas sasniegšanu.

Un šeit mēs nonākam pie ziņojuma būtiskākās vietas – pie “jaunās Apgaismības” idejas, domāšanas fundamentālas transformācijas, kuras rezultāts būs vienotas pasaules uzskats. Humāns, bet brīvs no antropocentrisma, atvērts attīstībai, bet uz stabilitāti balstīts, kā arī ar rūpēm par nākotni.

Kopā ar komplementaritāti un “jaunās Apgaismības” balstiem Romas klubs redz sinerģiju – gudrības meklējumus caur pretstatu samierināšanu un līdzsvaru. Ziņojumā minētas dažas nozares, kurās jāsasniedz līdzsvars:

·         Attiecībās starp cilvēku un dabu – stabila attīstība, ekoloģiska apziņa

·         Starp īstermiņa un ilgtermiņa perspektīvām

·         Starp ātrumu un stabilitāti – izmaiņām un progresam nav jābūt kā pašmērķim

·         Starp individuālo un kolektīvo – atzīstot personiskās autonomijas nozīmi – vienu no svarīgākajiem eiropeiskās Apgaismības sasniegumiem – Klubs aicina uz kolektīvā labuma vērā ņemšanu un tā līdzsvaru; ekonomikā tas nozīmē, ka valsts (sabiedrība) uzstāda noteikumus tirgum, nevis otrādi.

·         Starp vīriešiem un sievietēm – šeit autori vēršas pie Riannas Aisleres darbiem un uzsver, ka līdzsvars nenozīmē mehānisku novienādošanu – liela sieviešu skaita pārvietošanu uz “vīriešu” pozīcijām, bet ka līdzsvara sasniegšanai drīzāk ir nepieciešama “funkciju tipoloģijas izmaiņas”

·         Starp vienlīdzību un taisnīgu atalgojumu – valstij ir jānodrošina sociālo taisnīgumu garantējoši mehānismi

·         Starp valsti un reliģiju – ziņojums atbalsta sekularitāti, bet uzsver reliģijas pozitīvo nozīmi; valstis, kas ir neiecietīgas pret reliģiju, zaudē ētisko perspektīvu.

Vēsturiski līdzsvara ideja vairāk sasaucas ar austrumu tradīcijām (iņ-jaņ), bet autori norāda arī uz rietumu domātājiem – Hēgeli un Kenu Uilberu, kuru sistēmas pauž līdzsvara filosofiju.

Reliģija un postsekularitāte

Nozīmīga vieta “Come On!” ir atvēlēta reliģijai. Romas klubs distancējas no jebkādu reliģiju, kas atbalsta apspiešanu un vardarbību, interpretācijām un uzskata fundamentālisma pieaugumu par draudu. Tajā pašā laikā klubs vērš uzmanību uz reliģiju kritizētāju netaisnību, kas nemaina tās pozitīvo ieguldījumu cilvēcē.

Ziņojums atbalstoši citē bijušo Starptautiskās tiesas viceprezidentu Kristoferu Viramantri, kas runāja par nepieciešamību starptautiskajās tiesībās iekļaut pasaules reliģiju bāzes principus. Atsakoties no reliģijas, pašreizējā paaudze ir pārrāvusi saiti ar gudrību, ko krājusi cilvēce kopš mūsu rašanās brīža pirms 150 tūkstošiem gadu.

Kaut gan autoriem vairāk simpatizē austrumu tradīcijas, viņi ar iejūsmu seko kristīgās un musulmaņu teoloģijas attīstības tendencēm. Īpašu atbalstu Klubs pauž pāvestam Franciskam un viņa enciklikai “Laudato Si”, kurai veltīts atsevišķs paragrāfs. Tāpat ziņojumā pieminēts “veselā saprāta garīgums”, kas pazīstams dažās mūka-benediktīna Staindl-Rasta aprindās.

Jaunā pasaule

Noslēdzošai daļai ir praktiska ievirze. Tajā tiek vispārinātas eksperimentālās vadības, ekonomikas, izglītības un sabiedriskās attīstības pieejas un tiek minēti piemēri to veiksmīgai pielietošanai dzīvē. Apspriežamie jautājumi ietver stabilu lauksaimniecību, decentralizētu enerģētiku, reģeneratīvu urbanizāciju, apļveida ekonomiku, finanšu sektora reformu, ētisku investēšanu utt. Sīkāk par interesantākajiem momentiem.

“Pilnās pasaules” politika

Autori uzskata, ka globālu, visām valstīm obligātu, noteikumu parādīšanās ir neizbēgama. Atsevišķas valstis nav tiesīgas darīt to, kas tām ienāk prātā, vēl jo vairāk, kad runa ir par sekām, kas skar visu planētu.

Pašreizējie starptautiskās sadarbības un globālās vadības formāti ir neefektīvi, un tie, kas tos aizvietos, var būt daudz labāki. Tekstā tiek izskatītas divas perspektīvas pieejas – Jēkaba fon Ikskuļļa “Vispasaules nākotnes padome” un Pola Raskina “Lielā pāreja”. Otrā ir krietni ambiciozāka un kā galamērķis tai ir “vienotas cilvēces” formēšana. Lokālā līmenī tiek augsti vērtēts tiešās demokrātijas un institūtu potenciāls, līdzīgi kā īru “Pilsoņu asambleja”.

Ziņojumā teikts, ka “Romas klubs sevi redz kā aizstāvi demokrātijai, ilgtermiņa domāšanai, dabai, jaunajai paaudzei un vēl nedzimušajām paaudzēm, kurām kapitālismā un pašreizējās politiskajās debatēs nav balsstiesību”. Klubs aicina aizmirst par robežām un apvienot spēkus kopīgā uzplaukuma labā.

Naftas beigas un alternatīvā enerģētika

Izrakteņu degvielas ēras beigas ir neizbēgamas. Diezgan iespējams, ka tā beigsies ātrāk, nekā tika uzskatīts iepriekš. Tīras (saules un vēja) enerģijas maksa ar katru gadu samazinās, bet tās ražošana daudzreiz palielinās. Naftas pieprasījuma pieaugums apstāsies ap 2020.gadu, bet, ja ir taisnība Stenfordas pētniekam Tonijam Sebam, tad pāreja uz atjaunojamiem avotiem var notikt jau 2030.gadā.

Milzīgās naftas un gāzes iegulas tā arī paliks zemē. Zaudētā peļņa tiek lēsta starp 6 un 12 triljoniem dolāru. Naftas un gāzes sektors kļūst par milzīgu burbuli, kas dažu gadu laikā var pilnīgi zaudēt vērtību. Daži analītiķi un banku struktūras jau brīdina klientus par nepieņemamiem riskiem, ieguldot šādos uzņēmumos.

Brīnumainas pārmaiņas notiek Ķīnā –resursu lielākajā patērētājā. Kompartija ir noteikusi kursu uz “ekoloģiskās civilizācijas” celtniecību, kas tika fiksēts konstitūcijā un jau ir atspoguļots trīspadsmitās (2016-2020) piecgades plānos. Ķīna acu priekšā kļūst par līderi alternatīvās enerģētikas jomā: četru gadu laikā saules enerģijas ražošana ir pieaugusi 20 reizes, gadsimta vidū valsts plāno iegūt 80 % enerģijas no atjaunojamiem avotiem.

Cita ekonomika

Pēc Oksfordas universitātes ekonomistes un Romas kluba locekles vārdiem Keitas Ravortas, šodienas studenti – kas noteiks politiku 2050.gadā – idejas gūst no 1950.gadu grāmatām, kuras, savukārt, balstās uz 1850.gadu teorijām. Ekonomika var un tai vajag funkcionēt savādāk, lai labāka pasaule kļūtu par realitāti.

Ziņojums izskata dažus alternatīvus ekonomikas modeļus, kurus izstrādājuši, tai skaitā, Džeremi Rifkins, Kristiāns Felbers, Džons Fulertons un Gjunters Pauli. Neskatoties uz atšķirībām sīkumos, kopējā aina ir tāda, ka nākotnes ekonomikai jātiecas uz stabilitāti, bet ne izaugsmi, un tai ir jāpalielina kopējais labais, bet nevis personiskais labums.

Līnijveida loģiku aizvietos apļveida loģika – saražotie priekšmeti tiks optimizēti remontam un atkārtotai izmantošanai. Pat nekustamo īpašumu sfērā ekskluzīva valdījuma vietā būs pakalpojuma un savstarpējās izmantošanas modelis.

Izglītība nākotnei

Izglītības uzdevums, Kluba ieskatā, ir formēt jauniešos “izglītošanos attiecībā uz nākotni”. Lai to spētu, izglītībai vajag:

·         Balstīties uz “saistību” – apmācības būtība bija un būs Cilvēku savstarpējās attiecības; informācijas tehnoloģiju izmantošanai vērtība ir tikai tad, kad tās veicina saites starp cilvēkiem”. Izglītībai ir “jāveicina interesi, jāatbrīvo enerģija, aktīvi jāiesaista katra studenta spējas mācīties priekš sevis un palīdzēt mācīties citiem.”

·         Būt ar vērtību raksturu, balstīties uz universālām vērtībām un cieņu pret kultūru atšķirībām. “Vērtības – tā ir cilvēku gudrības, kas krāta gadsimtiem, kvintesence” – šajā etapā tās iemiesojas akcentā uz visu dzīvo radību un pasaules kā kopuma labklājību.

·         Fokusēties uz stabilitāti – liela daļa zināšanu, kas skar ekoloģiju, sistēmu savstarpējo saistību un stabilu attīstību, ir parādījusies nesen un vēl nav kļuvusi par kopējās kultūras bagāžas daļu; tāpēc jauno paaudžu apmācībai šajās disciplīnās ir principiāla nozīme.

·         Kultivēt integrālo domāšanu, neaprobežojoties ar analītisko domāšanu. Autori atzīmē, ka ar sistēmiskās domāšanas apmācību ir par maz, jo “sistēmiskajā domāšanā saglabājas tendence skatīt realitāti diezgan mehānistiskās kategorijās, kuras nav spējīgas uztvert tās organisko integrālumu”. Savukārt, integrālā domāšana ir spējīga “uztvert, organizēt, saskaņot un atkalapvienot atsevišķus fragmentus un sasniegt īstu pamatā esošās realitātes sapratni”. Tā atšķiras no sistēmiskās domāšanas, tāpat kā integrācija atšķiras no agregācijas.

·         Jāiziet no satura plurālisma. Klubs konstatē, ka daudzās universitātēs tiek virzītas konkrētas domāšanas skolas, tā vietā, lai “dotu jaunajiem prātiem visu pretrunīgo un komplementāro perspektīvu spektru”. Šodienas studentiem ir nepieciešama inkluzīva izglītība, kurā vienas zināšanu formas papildinātu citas, bet ne izslēgtu un atraidītu tās. Kulturālā daudzveidība ir nepieciešama sociālajai evolūcijai, tāpat kā ģenētiskā bioloģiskajai.

“Come On!” – spēcīgākais teksts, ko esmu lasījis pēdējā laikā. Tas ir liels veikums, kura labā ir strādājuši desmitiem vadošo domātāju. Lai novērtētu šī dokumenta nozīmi, nav obligāti jāatbalsta Romas klubs vai jāpiekrīt vērtējumiem, kas ir ziņojumā. Ņemot vērā Kluba ietekmi un autoru ekspertīzes pamatīgumu, “Come On” var uzskatīt par vadošās intelektuālās un politiskās elites savu pasaules uzskatu autoritatīvu izpaušanu.

Avots: http://www.trinitas.ru/rus/doc/0001/005c/00012069.htm