Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Romas pāvesta Pija XII savienība ar nacismu.


2020.gada martā Vatikāns sola noņemt slepenību dokumentiem par Romas pāvesta Pija XII attiecībām ar itāļu fašistiem un vācu nacionālsociālistiem 1930-40.gados. Katoļu pasaule ar trauksmi, bet visi, kas izmeklē nacistu noziegumus, ar cerību gaida šo dienu. Pāvesta Pija XII figūra joprojām ir viena no noslēpumainākajām mūsdienu vēsturē, kā arī pāvestu vēsturē kopumā. Masu mediji Piju XII dēvē par „Hitlera pāvestu”.

Reiz viens no Romas pāvestiem novilka kartē līniju, ar to sadalot pasauli Spānijas un Portugāles valdījumos. Visai pārējai Eiropai vajadzēja daudz laika un spēka, lai šo situāciju mainītu. Bet uz to brīdi, kad 1876.gadā piedzima Eudženio Pačelli, par agrāko pāvestu varenību varēja atcerēties ar klusu nopūtu.

Eudženio piederēja sīkās pāvestu lielvalsts augstākajai kārtai. Viņa vectēvs bija finanšu ministrs, pēc tam iekšlietu ministra palīgs, pēc tam, „aizejot atpūtā”, izdeva laikrakstu „Osservatori Romano”, kas bija Vatikāna oficiālais masu medijs. Viņa tēvocis dibināja „Banko di Roma”, kas pēc būtības bija Vatikāna valsts kase. Tēvs un brālis bija baznīcas valsts juristi. Pie tam viņa brālis Frančesko Pačelli tik aktīvi iesaistījās Vatikāna sarunās ar Musolīni valdību, ka 1929.gadā pēc Laterāņu vienošanās (kas noregulēja Vatikāna un Itālijas savstarpējās attiecības) no Itālijas karaļa saņēma mantojumā nododamu augstmaņa titulu.

Saprotams, ka kaut gan garīdzniecība tajā laikā viņam bija otrajā vietā, tādā ģimenē Eudženio dzīve bija saistīta vienīgi ar kalpošanu baznīcai. Vispirms, viņš bija diplomāts, pie tam jau no paša sākuma viņam bija jāiesaistās sarežģītu banzīcas jautājumu risināšanā. 25 gados Eudženio Pačelli uzsāka strādāt baznīcas Ārkārtas lietu kongregācijā. 13 gadu vēlāk viņš jau bija kongregācijas skeretārs, kas būtībā bija tās vadītājs. Pie tam jau 28 gadu vecumā viņš kļuva par bīskapu.

1917.gada aprīlī Vatikāns uzdeva katoļu diplomātam ārkārtīgi svarīgu un jūtīgu lietu. Eudženio Pačelli kā pāvesta nuncijs tika nosūtīts uz Bavāriju ar uzdevumu vest pārrunas ar ķeizaru Vilhelmu II par Vācijas izstāšanos no kara. Bet ķeizars neņēmā vērā viņam paredzētos mājienus, un tālākā Vācijas dalība karā drīzumā noveda pie revolūcijas un impērijas gāšanas.

Eudženio Pačelli bija valsts apvērsuma un Bavārijas padomju republikas izveidošanas liecinieks. Jau tad pāvesta sekretārs rakstīja savas leģendas par “boļševiku zvērībām”. Pačelli no Bavārijas uz Šveici izbrauca bez jebkādām grūtībām, bet ar dziļu naidu pret visu, kas bija saistīts ar komunismu, boļševismu un strādnieku kustību. Tomēr drīz vien viņam nācās atgriezties Vācijā.

1920.gadā starp esošo Veimāras republiku un Vatikānu tika atjaunotas diplomātiskās attiecības, un labākā kandidatūra katoļu banzīcas pārstāvja amatam protams bija Pačelli.Nākošos 9 gadus Pačelli bija pāvesta nuncijs Berlīnē. Augstdzimtība un lielās finanses viņam jau kā arhibīskapam palīdzēja saieties ar vācu augstāko aristokrātiju, kas devu iespēju noslēgt konkordātus (līgumus starp laicīgo un garīgo varu attiecībā uz banzīcas lietām valstī) ar Bavāriju un Prūsiju.

1929.gada pāvests Pijs XI atsauca Pačelli uz Romu un iecēla par Vatikāna valsts sekretāru – otro cilvēku aiz pāvesta, ārpolitikas institūta vadītāju. Pāvests tik ļoti augsti vērtēja talantīgo ielikteni, ka sacīja: „Ja es rīt mirstu, tad ātri atradīsies tāds, kas ieņems manu vietu. Ja rīt mirst Pačelli, aizvietot viņu nebūs viegli.”

Vatikāns un „velni” pret bezdievjiem

Kardināls mīlēja Vāciju. Viņa personiskie sekretāri bija vācieši-jezuīti Leibers un Gentrihs, “mājas pārvaldniece” bija vācu “mūķene” Paskualina, tuvākais padomnieks – vācu mācītājs Kaas. Pačelli zināja un mīlēja vācu valodu. 1933.gadā Vatikāna valsts sekretārs aktīvi piedalījās pārrunās par konkordāta noslēgšanu ar Hitlera valdību.

Pie tam, interešu sadursmju gadījumā starp Hitlera varu un Vatikānu, Pačelli ieņēma „reālistisku” pozīciju un bija samierinātāja lomā.

Vatikāna diplomātijas korifejs Hitleriskās Vācijas varenības pieaugumu redzēja kā šķērsli komunismam. Par optimālu uzskatīja anglosakšu valstu savienību ar vācu reihu pret PSRS. Kā teica viņa nemainīgais sekretārs Leibers: „Pačelli ne uz mirkli neaizmirsa komunisma draudus.”

Protams, ka Vatikāna rokās vairāk nebija cita reāla spēka, lai varētu aizstāvēt savas intereses ne tikai Vācijā, bet arī visur citur. Katoliskajam lobijam vēl bija ietekme sabiedrībā, bet tas bija par vāju aktīvu darbību veikšanai. Un kardināls Pačelli nebija tas banzīcas kalps, kas varētu kardināli mainīt situāciju. Viņš bija diplomāts un tāpēc centās atrisināt jautājumus ar diplomātisku manevru palīdzību.

1938.gadā Budapeštā kongresā, kurā tika paredzēts izveidot vienotu antifašistisku fronti, Pačelli izdarīja visu, kas bija viņa spēkos, lai pretnostatītu komunistus un katoļus, lai tie nevarētu kopīgi sadarboties pret kopīgo ienaidnieku. Tā vietā viņš aicināja izveidot kristiešu fronti, kas pretotos komunismam. Tāds virziens bija pilnīgi pieņemams kā svētajam krēslam, tā arī Lielbritānijas, Francijas un, protams, fašistiskās Vācijas varām.

Jau nākamā gada sākumā pēc Pija XI nāves kardināls Pačelli tika ievēlēts par jauno Romas pāvestu un darīja visu, ko varēja, lai nepieļautu savienību starp PSRS, Lielbritāniju un ASV pret Hitlerisko Vāciju. Pat pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939.gada Ziemassvētkos Pijs XII aicināja karojošās valstis: „Izbeigsim šo brāļu karu un apvienosim mūsu spēkus cīņā pret kopīgo ienaidnieku – ateismu.” Par bezdievju perēkli Pijs XII uzskatīja Padomju savienību, tāpēc, pirmkārt, viņa aicinājums bija vērsts pret PSRS.

Vai pāvests pats saprata, ko atbalsta? Protams. Vēl pašā „tūkstošgades reiha” izaugsmes sākumā viņš, kā pāvesta nuncijs, pievērsa uzmanību nacionālsociālistu tieksmēm uz pagānu simbolismu un slepenajām jaunpagānu doktrīnām. Devīze: „Gott mit uns” (Dievs ar mums) uz vērmahta formas apģērba jostas sprādzēm te maz ko mainīja. Pāvesta sekretārs Leibers atceras, ka, runājot ar Francijas vēstnieku un atbildot uz tā frāzi par to, ka labāk lai pie varas ir mākslinieks Hitlers, nekā prūšu ģenerāļi, Pijs teica: „Jūs nesaprotat, ko runājat. Prūšu ģenerāļiem ir savi trūkumi, bet nacisti ir paši velni.”

Protams, ka aicināt  velnus cīnīties pret bezdievjiem nav tā labākā katoļu banzīcas galvas rīcības izpausme. Bet Pačelli atšķīrās ar „reālistiskumu”.

Pārrunas un sazvērestība

Šodien ir zināms, ka Pijs XII bija saistošais posms starp angļiem un sazvērniekiem Vērmahta vadībā, tai skaitā ģenerālpulkvedi Beku. Tās pašas pārrunas par separāto mieru, par kuru informāciju (katrs ar savu nolūku) meklēja kā vācu tā arī padomju izlūkdienesti, notika stingrā svētā krēsla vadībā. Rezultātā Itālijā bija sagatavota Pāvesta nolaupīšanas operācija. Vatikānu bija paredzēts ieņemt ar 2000 SS uzbrucēju vienību Otto Skorceni vadībā. Operācijas vadību Hitlers uzticēja Itālijas SS spēku komandierim Volfam. Signāls operācijas uzsākšanai tā arī netika dots, un dokumenti, kas attiecās uz šo lietu, parādījās tikai Nirnbergas procesā.

Sabiedroto ofensīvas laikā pāvesta personiskajai ietekmei un diplomātiskajai aktivitātei bija liela loma Itālijā vācu karaspēka kaujas spēju saglabāšanai. Aviouzlidojumu laikā, neskatoties uz gaisa trauksmes signāliem, viņš traucās uz bombardēšanas vietām. Katoliskais lobijs sabiedroto valstīs panāca bombardēšanas minimizēšanu, jo kļūt par pāvesta slepkavu neviens nevēlējās. Tāpēc rezultātā viņš tika uzskatīts par aizsargu un glābēju.

Šodien ar pārliecību par apgalvot, ka kara laikā Pijs XII un katoļu banzīca neklusēja un nebija bezdarbībā. Cīņā pret bezdievjiem-komunistiem viņi apzināti noslēdza „vienošanos ar nelabo”, un no 1939.gada līdz 1945.gadam pilnā mērā saņēma dividendes no šī darījuma. Uzskatāms piemērs visiem un sāpīgs Vatikānam. Pēc gada, iespējams, parādīsies sensācijas, kuras apgāzīs priekšstatus par tā laika šķietami zināmajiem notikumiem.


Vladimirs Šveržins

https://ruposters.ru/news/12-03-2019/sdelka-dyavolom



Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa