Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Vai tiešām parlamentu atbalsts?


Agresija - starptautiskām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.

...Puses svinīgi paziņo savu tautu vārdā, ka nosoda karu kā metodi... un atsakās no tā... kā līdzekļa nacionālajā politikā. (Briana-Kelloga Pakts, 1928. g.)

NATO - Ziemeļatlantijas pakta 1. pantā dalībvalstīm uzdots atturēties no jebkādas spēka pielietošanas vai draudiem to pielietot starptautiskajās attiecībās, ja tas ir pretrunā ANO Statūtiem. Pakta 5. un 6. pantā precizēts, ka:

  • militāra spēka izmantošana pieļaujama tikai gadījumā, ja pret kādu no alianses dalībvalstīm veikts agresijas akts, īstenojot tiesības uz individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību;
  • NATO atbildības zona nesniedzas ārpus dalībvalstu robežām.
  • 7. pantā noteikts, ka Paktu nevar traktēt kā kādā veidā skarošu ANO Statūtos noteiktos vienojošos pušu pienākumus vai Drošības Padomes kompetenci un atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu. [1]

Jau tūlīt pēc 2. Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas valstu kara tribunāli definēja agresiju kā "noziegumu pret cilvēci". Agresijas nelikumība ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem, gluži tāpat, kā tās novēršana ir viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatuzdevumiem. Visi Apvienoto Nāciju Organizācijas Locekļi savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem un to piepildīšanas... pret jebkuras valsts teritoriālo neaizkaramību un politisko neatkarību... (ANO Statūti, 2. pants, 4. punkts) Ir tikai divi atrunāti likumīga militāra spēka pielietošanas gadījumi:

  • individuālā un kolektīvā pašaizsardzība;
  • ANO sankcionēta spēka pielietošana (saskaņā ar Statūtu VII nodaļu).

1993. gada ANO Drošības padomes rezolūcija Nr.836 ļauj ANO dalībvalstīm izmantot gaisa kara spēkus, pamatojoties uz reģionālo apvienību vai struktūru akceptu - tikai un vienīgi  pašaizsardzības gadījumā vai ar pašas Drošības Padomes akceptu, bet ne savādāk.


Agresijas jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Assambleja. (ANO Harta, Statūti, to nedefinē, tikai aizliedz spēka pielietošanu un draudus.) 1974. gadā, pēc divdesmit gadu darba, ANO Ģenerālā asambleja izstrādāja agresijas definīciju, skaidrojumu un pazīmes. ANO dalībvalstis uzskatīja, ka tas palīdzēs ANO, galvenokārt Drošības Padomei, kuras pārziņā saskaņā ar Statūtiem ir jebkura agresija, savlaicīgāk un konsekventāk uz to reaģēt. Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām.


1974. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās assamblejas rezolūcija Nr 3314 “Par agresiju” definē, ka agresija ir vienas vai vairāku valstu bruņotā spēka pielietojums pirmajiem pret citas valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību. 3. pantā uzskaitītas darbības, kuras uzskatāmas par agresijas aktiem:


  • iebrukums;
  • uzbrukums vai jebkāda ilguma okupācija;
  • bombardēšana;
  • blokāde;
  • uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem;
  • nesankcionēta bruņoto spēku izmantošana, kas izvietoti citas valsts teritorijā;
  • savas teritorijas vai gaisa telpas izmantošanas atļaušana agresijas īstenošanai;
  • savu karaspēka daļu vai analoģisku grupu nosūtīšana agresijas veikšanai vai lai pēc agresijas akta piedalītos tajā.[2]

Situācija Sīrijā un dažādu politologu un dažādu ar ārlietu un aizsardzības struktūru darbinieku un pētnieku izteikumi liek domāt, ka viņi ir aizmirsuši par to normatīvo bāzi, kas reglamentē viņu eksistenci un darbības pamatprincipus. Tāpēc vajadzētu to atgādināt tajā daļā, kas netika skaļi pateikta Lībijas sakarā.

Jebkāda rietumu un to sabiedroto darbība Sīrijā ir agresīvs karš, kas ir pretrunā pilnīgi visam, kas vien ir ticis pieņemts starptautiskajās tiesībās. Agresīvs karš ir noziegums pret cilvēci un aiz tā stāvošās fiziskās un juridiskās personas ir krimināli sodāmas. Nozieguma atbalstītāji vai neziņotāji arī ir krimināli sodāmi. To nosaka mūsu pašu rakstītie kriminālkodeksi.

Balkānu pussalas precedenta piesaukšana šajā saistībā ir kurioza, jo mandāts veikt jebkādu trešo pušu iejaukšanos tika dots vēlāk. Toreiz tika leģitimizēts jau noticis agresijas akts un ļoti daudzi juristi bija sašutuši par šādu prettiesisku rīcību. Tāpēc nav nekādas „Balkānu teorijas” jebkādā tās formātā. Tieši tāpat kā nav „Lībijas teorijas” vai arī „Irākas teorijas”. Vēl jo vairāk, Balkānos bija daudzi neatbildēti jautājumi par miera uzturēšanas spēku pieļautiem cilvēktiesību pārkāpumiem, masu slepkavībām, genocīdu un arī konvencionāli aizliegtu (neselektīvas darbības) ieroču izmantošanu koalīcijas uzbrukumos. Civiliedzīvotājiem ir vienalga vai tie mirst no kasešu bumbām, zarīna gāzes vai kājnieku mīnām. Toreiz „sabiedroto spēki” ne ar ko neatšķīrās no šībrīža pārmetumiem Sīrijas likumīgās valdības virzienā. Praktiski tas nozīmē, ka precedents patiesībā ir par kaut ko citu un, diemžēl vai par laimi, bet ne par labu rietumiem un viedokļa, par „rietumu pareizību” uzturētājiem. Tomēr uzvarētājus netiesā un svarīgie jautājumi par tehniskajiem līdzekļiem rezultāta sasniegšanai ātri aizmirstas.

Diemžēl, visi runā par emocijām, bet neviens nerunā par juridiski sausiem faktiem:

-               Asada valdība ir leģitīma un tāda būs tik ilgi, kamēr Sīrijas likumā noteiktajā kārtībā nav tikusi iecelta cita un tam pierādījumu nav nekādu un šo apstākli neviens nenoliedz;

-               visi pierādījumi par valdību atbalstošo spēku (īpaši pasvītroju šo terminu, jo nekur nav teikts, ka šie spēki ir pakļauti „ķīmiskajam Asadam”) ir nekonkretizēti, bez konkrētas vietas, laika un nav pārbaudāmi;

-               nav neviena pierādījuma apstāklim, ka tik tiešām „ķīmiskais Asads” nes atbildību par uzbrukumu, ir tikai nekonkretizēta „izlūkinformācija”, kuras ticamība ir tikusi pārbaudīta gan Lībijā, gan Irākā un konstatēts, ka šāda informācija ir, maigi sakot, ļoti kritiski vērtējama;

-               gāzes uzbrukums laikā, kad valstī atrodas ANO inspektori, kuri meklē nāvējošo gāzi un vietā, kur stratēģiski tas nav nepieciešams, it īpaši, zinot kopējo ārpolitisko situāciju un to, cik ļoti šādu uzbrukumu gaida noteiktas aprindas ir vienkārši neatbilstošs jebkādai loģikai.

Ja pieņemam, ka visi pierādījumi ir vērtējami to kopsakarā un vadoties no vispārpieņemtām zinātnes, ētikas un loģikas atziņām, tad kopaina nav iepriecinoša un, neapšaubot nedz bērnu, nedz sirmgalvju nāvi, ir ļoti apšaubāma konkrēto personu vaina inkriminētajā noziegumā.

Skumji ir arī kas cits – kara sludinātāji uzskata potenciālo masu informācijas līdzekļu publiku par tik neaptēstu aunu baru, ka tie nespēj saskatīt tīri merkantilas intereses aiz visām demokratizācijas tendencēm austrumos. Pie tam, „demokrātijas āža kāja” izlīda brīdī, kad agresiju bloķējošajai Krievijai paši arābu naftas šeihi piedāvāja noslēgt gadsimta darījumu – naftas karteli pret „ķīmiskā Asada galvu”. Ļoti demokrātiski, kaut gan tas ir tirgus un visam ir sava cena. Jautājums ir tikai par to, kas būs tas „labums”, kas liks Krievijai un Ķīnai „atdot” Asadu.

Bet visskumjākais fakts – visi, kas zināja vai kam vajadzēja apzināties nozieguma pret cilvēci izdarīšanu un nedarīja to, kas viņu spēkos, lai to novērstu ir uzskatāmi par atbalstītājiem – tātad - krimināli sodāmi par nozieguma pret cilvēci atbalstīšanu. Un parlamenta jeb mūsu visu priekšstāvju atbalsts konkrētai rīcībai tikai pastiprina visas sabiedrības atbalstu šādam noziedzīgam nodarījumam. Līdz ar to katrs pats var vērtēt savas vainas daļu kopējā noziedzīgā nodarījumā un tā pieļaušanā.

 

A.Šneiders

"Vis Lici ta" IK




[1] http://lv.wikipedia.org/wiki/Agresija

[2] A.Šneiders „ Ieroču demokrātija”, 30.03.2011, www.philos.lv





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa