Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Tiesību civilizācija

 

Ja tiesības iet bojā, pasaule ir bezdibeņa malā.

 

Teksts: Valērijs Zorkins (Krievijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs)

 

Trauslā pasaule, kas izveidota Neatkarīgo Valstu Savienības ietvaros,- brūk mūsu acu priekšā. Šī pasaule bija dibināta, pamatojoties uz dialogu starp tiem spēkiem, kas nāca pie varas pēc PSRS sabrukuma.


Lielākajā daļā gadījumu pie varas tad atnāca vakardienas augsta ranga Komunistiskās partijas amatpersonas. Tādi kā Jeļcins, Kravčuks , Karimovs, Nazarbajevs. Bet, pat ja nomenklatūras komunistu prezidenta, kāds bija tas pats Kravčuks, vietā nāca pie varas mazāk nomenklatūrais Kučma, kopīgā valoda, kas ļauj veidot attiecību sistēmu, netika iznīcināta. Jo Kučma bija lielākais sarkanais direktors, tas ir, tāda pati nomenklatūra – ne partejiskā, bet saimnieciskā.


Tieši kopīgās valodas esamība, kopīgās pieejas attiecību veidošanas nosacījumiem esamība, kopīgās pagātnes (lai arī noliedzamas) esamība veidoja postpadomju telpā diskursu, un kaut ko arī vairāk. Kaut kādu klimatu, kaut kādu atmosfēru, tas ir to, kas ir pamatā jebkuru struktūru veidošanai, tostarp arī tādu ļumīgu, kāda bija Neatkarīgo Valstu Savienības struktūra.


Bet pakāpeniski klimats mainījās, mainījās atmosfēra, mainījās kritēriji. Nedz Janukovičs, ne Kličko, ne Jaceņuks, ne Tjagņiboks nav apgrūtināti ar padomju pagātni. Viņu smadzenēs vienādā mērā nav iespiedusies nekāda kopējā mentalitāte, kaut tāpat būtu nomenklatūras.


Padomju komunikāciju potenciāla izsmelšana, padomju valodas potenciāla izsmelšana (šeit ar valodu es domāju tieši visu līdzekļu kopumu, ar kura palīdzību tiek nodrošinātas politiskās komunikācijas) nav ne ar ko kompensētas. Un to ļoti skaidri parādīja traģiskā Ukrainas pieredze.


Postnomenklatūras līderi, pazaudējot nomenklatūras mentalitāti, nav ieguvuši rietumu normatīvo mentalitāti. Vai pat bandītisko saprašanu. Dažkārt man šķiet, ka mentalitātes vispār nav. Un tās vietā ir kluss neprāts.


Kad es skatos Turčinova acīs vai Jaceņuka acīs, tad veltīgi cenšos saprast, PAR KO viņi domā. Un es nevaru saprast. Un vēl mazākā mērā varu saprast, KĀ viņi domā. Tāpēc, ka iespējams ir variants, kad ļaudis domā par kaut ko, piemēram, par saviem pašreizējiem ieguvumiem, par bagātības vairošanu (maigais variants - veiksmīgums) vai izdzīvošanu. Bet visās šajās viņu domās trūkst jebkāda sistēmiskuma. Domas lēkā haotiski, izkliedējas, uz brīdi savācas kādā fokusā un tad atkal izkliedējas. Un tas ir tādā brīdī. Un tādā vietā, kur ir daudz AES, vienas no kurām - Černobiļas - katastrofa kādreiz tā satrauca cilvēci.


Franči apgalvo, ka stils - tas ir cilvēks. Bet ja stila vispār nav? Tā taču arī gadās. Un mēs to redzam, ar šausmām raugoties Ukrainas neprāta pieaugumā. Tad uzvar jebkurš stils - viszemākais. Ja politiskajiem līderiem stila nav, bet Saškam Bilogo tas ir, tad uzvarēs viņa stils. Tā vienmēr notiek grūtos laikos.


Uzmanīgi lasot analītiķus, kas pētījuši šo laikmetu un pamatojuši globālo lejupslīdi haosā, kas arī ir turbulence, es nekādīgi nevarēju noticēt, ka kaut ko tādu redzēšu praksē. Jo man nebija sveša augstākā politiskā pasaule un tās iemītnieki - mierīgi, viltīgi, vidēji smagsvari. Un tagad es saprotu, ka pirms Pirmā pasaules kara politiskā Olimpa iemītnieki arī bija gan mierīgi, gan pārliecināti, gan apdomīgi. Bet tas netraucēja notikt Pirmajam pasaules karam, kas uzstādīja politiskās uzvedības normas visam XX gadsimtam.


XX gadsimts ir gājis cauri dažāda veida diktatūrām. Tas noveda līdz galējībai principu, kas noteica visas pasaules pakļaušanos kādai vadošajai idejai. Nesalīdzināšu šīs idejas - tiešām komunistiskā ideja nav pāris fašistiskajai . Būtība ir citur. Tajā, ka XX gadsimta prakse tika balstīta uz kaut ko augstāku, nekā tiesības. Un pakļāva tiesības šim daudz augstākajam principam.


Bet pēc tam cilvēki saprata, ka nekādam principam nevar pakļaut tiesības. Ka tiesības arī ir augstākais princips. Un skaidrs, kāpēc cilvēki to saprata. Pat ne tāpēc, ka augstākie principi sakompromitēja sevi ar tādu vai citādu politisko praksi. Bet tāpēc, ka izrādījās: jebkura sabiedrība galu galā nevar tikt sinhronizēta ar kādu augstāko principu.


Ka kāds šo principu atbalstīs, un kāds to noraidīs. Un tie, kuri to noraidīs, aizies iekšējā pagrīdē tajā gadījumā, ja viņiem šo principu uzspiedīs kā obligātu. Un pagrīdē radīsies pūžņu perēklis. Un pūžņu perēkļa dēļ satrūdēs valsts. Nespēja pakļaut augstākajam principam ne tikai visu cilvēci, bet pat atsevišķas tautas - plus augstāko principu vājināšanās. Lūk, kas beidzot izvirzīja tiesības priekšgalā.


Un cilvēces vairākums vienojās par sekojošo.


Veicam godīgas vēlēšanas. Pieņemam par līderi to, kam uzticas vairākums. Ierobežojam šo līderi likuma rāmjos. Un dzīvojam līdz nākamajām vēlēšanām. Cilvēcei, kas nogurusi no diviem pasaules kariem, kas sabiedēta ar trešā pasaules kara perspektīvu, kas nogurusi vēlas elementāru mieru un privātas mierīgas dzīves priekus, šķita, ka stabilitāti var sasniegt, pamatojoties uz šādu vienkāršu sabiedrisko vienošanos. Kāda cilvēces daļa, protams, to nepieņēma. Bet vairums samierinājās ar to, ka, neesot nekam labākam, arī tas, var teikt, ir pieņemams un vēlams. Kā teicis Dostojevska varonis, "kaut arī reakcionāri, bet labāk, nekā nekas". Tā galu galā tika uzcelta – pamatojoties uz milzīgajiem upuriem , ar asiņainu mēģinājumu un briesmīgu kļūdu metodēm – tiesību civilizācija. Tā pati civilizācija, par kuras daļu es vienmēr esmu sevi apzinājies, kurai uzticīgi esmu kalpojis. Un kura brūk manā acu priekšā.


Man šīs civilizācijas sabrukšana nav mazāk rūgta un sāpīga, kā vēlās Romas iedzīvotājam viņa lielās impērijas sabrukšana. Esmu vienmēr cīnījies par to, lai tiesības uzvar. Tieši uz to balstījās mana nostāja 1993.gada rudenī . Nevaru teikt, ka esmu sajūsmā par lielā filozofa izteicienu: "Kaut lai aiziet bojā pasaule, bet uzvar patiesība". Bet es esmu stingri pārliecināts, ka, ja tiesības ies bojā, pasaule būs bezdibeņa malā. Un es neredzu to lielo ideju, kas var aizvietot tiesības, glābjot pasauli no krišanas bezdibenī. Es gribētu, lai tāda ideja būtu. Bet pagaidām pie horizonta nav nekā līdzīga. Bet tiesības grūst. Grūst strauji. Es runāju par to tad, kad starptautiskās tiesības gruva un tika aizstātas ar brutālu spēku Irākā, Dienvidslāvijā, Ēģiptē, Tunisijā, Lībijā, Sīrijā.


Un bija skaidrs, ka kādu dienu tas iegūs pavisam graujošu raksturu. Tagad tas brīdis ir iestājies. Ukrainā ir notikusi tiesību katastrofa, kas draud ar bojāeju visai tiesību civilizācijai, ko cilvēce ir izcīnījusi ar ciešanām XX gadsimta asiņainajos karos un revolūcijās. Un visi mēs saprotam, ka ir viena un tikai viena puse, kas ir pārkāpusi tiesības, tās saminusi un turpina beztiesiskuma audzēšanu.


Var jebko runāt par prezidentu Janukoviču. Bet es aicinu visus, kas deg kaislībās attiecībā uz viņu, paskatīties pat ne uz pašu prezidentu, bet uz Janukoviča fenomenu ar jurista acīm. Janukovičs tika ievēlēts likumīgi. Neviens nav apstrīdējis viņa ievēlēšanas likumību. Tiesību civilizācija paredz, ka valsts ievēlētais galva vai nu veic uzticētās viņam funkcijas, vai nu likumīgā veidā tiek atstādināts no varas. Vai Janukovičs ir atstādināts no varas likumīgā veidā? Vai viņam ir atņemta vara saskaņā ar Ukrainas likumiem?


Cilvēki, kas par pamatu liek idejiskās vērtības vai citādas kārtības vērtības, var kaislīgi apspriest šī cilvēka trūkumus. Bet juristam cilvēks neeksistē. Ir funkcionālo raksturlīkņu kopums, kas iegūstams un zaudējams likumīgā kārtā.


Janukovičs nav miris (ko, iespējams, ļoti vēlējās viņa ienaidnieki no opozīcijas), viņš nav smagi slims, kas neļautu viņam veikt pienākumus. Nav veikta procedūra, kas likumīgi atstādina viņu no amata. Kā var izlikties, ka viņš vispār neeksistē , un pie tam runāt par tiesību civilizāciju!


Kā var skaidri zināt, ka attiecībā pret Radas deputātiem tiek piemērota brutāla vardarbību, un pie tam teikt, ka Rada pieņem likumīgus lēmumus!


Kā var aizvērt acis uz nebeidzamo vardarbību, kas ir nofilmēta, parādīta tuvplānā! Un kas tad nu? Tie, kas redz šo vardarbību, izliekas, ka viņi to nepamana. Un sāk spriest par revolucionāro vardarbību kā labu lietu. Bet, ja revolucionārā vardarbība tiek atzīta par labu, tad tiem, attiecībā pret kuriem tā tiek pielietota, ir tiesības uz atbildi ar vardarbību. Kas arī faktiski nozīmē tiesību atcelšanu un pilsoņu kara sākumu.


Mēs to visu lieliski saprotam un klusējam. Ne sliktāk mēs saprotam arī citu lietu - proti , kas šajā gadījumā ir vardarbības ierosinātājs. Mēs visi esam ieguvuši neapstrīdamu pierādījumu bāzi. Mēs neesam bērni. Mums ir pietiekami daudz ziņu par to, kā būtu valstij jāreaģē uz ielu vardarbību. Un bez šīs juridiskās informācijas, kas kādam var šķist abstrakta, ir arī dzīvā pieredze. Ir Rietumu valstu zināmu līmeni sasniegušas ielu vardarbības apspiešanas pieredze. Ir Rietumu policijas rīcības pieredze, kad tiek reaģēts kaut vai uz vienu nemiernieku nogalinātu kārtības sargu.


1993.gadā, es jautāju tiem, kas jūsmoja par šaušanu ar tankiem pa Augstāko padomi, vai viņi var iedomāties kaut ko līdzīgu Rietumu valstīs. Tagad es varu atkārtot jautājumu. Vai var mani augstu stāvošie Rietumu kolēģi iedomāties, ka Parīzes vai Ņujorkas policija pazemīgi pacietīs sitienus no pūļa, kas ieņem svarīgas galvaspilsētas administratīvās ēkas, apmētājot tos ar degšķidruma pudelēm, un tā tālāk?


Visi Rietumu vērtību piekritēji saprot, cik viennozīmīga atbilde ir uz šo jautājumu. Bet reālie augstie politiskie juridiskie Rietumi aplaudē vardarbībai. Šiem Rietumiem pietrūkst uzticības tiesību civilizācijas garam priekš tam, lai atzītu acīmredzamo. Un pateikt par melno, ka tas ir melns, un par balto, ka tas ir balts.


Bet tieši šī nespēja spriest, izejot no uzticības tiesību garam, civilizācijas, kas balstīta uz šīm tiesībām, garam, - radīs tās pašas civilizācijas sabrukumu. Šī sabrukuma upuri būs visi. Ne tikai Ukrainas un Krievijas pilsoņi, bet arī Vācijas, Francijas, Lielbritānijas pilsoņi. Visā Eiropā un visā pasaulē.


Uz šo mūsu tiesību civilizācijas sabrukumu ironiski skatīsies tie, kas savu sociālo dzīvi veido uz citiem pamatiem. Vai tiešām arī tajā brīdī, kad viņi, smejoties sāks aplaudēt mūsu kraham, mums visiem nebūs kauns? Tikmēr tie, kas aplaudēs šim kraham, ilgi nedzīvos. Tiesību civilizācija aizvilks līdzi bezdibenī arī visas pārējās civilizācijas, kas pēc būtības tagad ir reliktas struktūras.

 

Vai tiešām tāda acīmredzama perspektīva neapstādinās haosu izplatošos neprāšus? Diemžēl, ja viņos nepamodīsies sirdsapziņa, veselais saprāts un politiskā atbildība, tad cerēt nāksies tikai uz ukraiņu tautas pretošanos pret nelikumībām. Un vai būtībā šī pretošanās nav tas pamats, uz kura vien var tikai balstīties mūsu civilizācija – tiesību civilizācija?


Man jautās: "Vai jūs varat ieteikt kaut ko konkrētu šādā atbildīgā situācijā?"


Atbildu. Pirmkārt, ir situācijas, kurās ar konkrētību vien ir par maz. Fundamentāla situācija - un mēs saskaramies tieši ar tādu - vienmēr prasa fundamentālu atbildi, kas ir balstīta uz notiekošā adekvātu izpratni.


Un, otrkārt, protams, praktiski risinājumi ir iespējami. Viens no tiem - tūlītēja atbildīga starptautiska izmeklēšana par to, kādi snaiperi šāva Kijevā pa civiliedzīvotājiem. Mēs visi esam lasījuši Ketrīnas Eštones un Urmasa Paeta sarunas stenogrammu. Nav nekādas nozīmes, kā tieši šī stenogramma tika iegūta. Ir svarīgi, ka speciālās instances ir apstiprinājušas stenogrammas īstumu.


Stenogrammā tieši pateikts: paši maidana līderi ir pārliecināti, ka snaiperus, kas izlēja asinis Kijevā, komandēja tieši maidana spēki. Bet pat ar šiem apgalvojumiem nav pietiekami, lai pasludinātu galīgo spriedumu. Mums ir nepieciešama daudz dziļāka izmeklēšana, nekā tā, kas tika veikta Sīrijā saistībā ar ķīmisko ieroču pielietošanas faktu. Mēs lieliski saprotam, ka šo izmeklēšanu nevar uzticēt tiem spēkiem, kuri pašreiz valda Ukrainā. Ka izmeklēšanai jābūt starptautiskai, īpaši augsti profesionālai, morāli atbildīgai, kas pelnījusi pilnīgu uzticību.


Runājot par šo asiņaino notikumu pašas autoritatīvākās izmeklēšanas galējo nepieciešamību, es domāju tieši starptautisko izmeklēšanu ar obligātu Krievijas, Ukrainas, Eiropas Savienības un ANO dalību. Īpaši svarīgi, lai izmeklēšanā piedalītos cilvēki, par kuriem nevar būt ne mazākās aizdomas, ka viņi varētu būt kaut kādā veidā angažēti. Šādu cilvēku pasaulē ir maz, bet viņi ir. Un viņus jāpiesaista izmeklēšanai.


Vēlreiz uzsvēršu, ka šis praktiskais ieteikums ir niecīgs, tikai pirmais, bet prioritārs un ļoti nepieciešams elements pasākumu sistēmā, lai saglabātu tiesību civilizācijas. Tomēr mums ir jāatceras, ka uzvar tikai tas, kas iet vajadzīgajā virzienā, nekautrējas no mazām lietām un ir gatavs iet līdz galam, glābjot to, kas viņam ir dārgs.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa