Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Vēlreiz un plašāk par Sīrijas tēmas tiesiskajiem aspektiem

Agresija - starptautiskām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.

...Puses svinīgi paziņo savu tautu vārdā, ka nosoda karu kā metodi... un atsakās no tā... kā līdzekļa nacionālajā politikā. (Briana-Kelloga Pakts, 1928. g.)

NATO - Ziemeļatlantijas pakta 1. pantā dalībvalstīm uzdots atturēties no jebkādas spēka pielietošanas vai draudiem to pielietot starptautiskajās attiecībās, ja tas ir pretrunā ANO Statūtiem. Pakta 5. un 6. pantā precizēts, ka:

  • militāra spēka izmantošana pieļaujama tikai gadījumā, ja pret kādu no alianses dalībvalstīm veikts agresijas akts, īstenojot tiesības uz individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību;
  • NATO atbildības zona nesniedzas ārpus dalībvalstu robežām.
  • 7. pantā noteikts, ka Paktu nevar traktēt kā kādā veidā skarošu ANO Statūtos noteiktos vienojošos pušu pienākumus vai Drošības Padomes kompetenci un atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu. [1]

Jau tūlīt pēc 2. Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas valstu kara tribunāli definēja agresiju kā "noziegumu pret cilvēci". Agresijas nelikumība ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem, gluži tāpat, kā tās novēršana ir viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatuzdevumiem. Visi Apvienoto Nāciju Organizācijas Locekļi savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem un to piepildīšanas... pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību... (ANO Statūti, 2. pants, 4. punkts) Ir tikai divi atrunāti likumīga militāra spēka pielietošanas gadījumi:

  • individuālā un kolektīvā pašaizsardzība;
  • ANO sankcionēta spēka pielietošana (saskaņā ar Statūtu VII nodaļu).

1993. gada ANO Drošības padomes rezolūcija Nr.836 ļauj ANO dalībvalstīm izmantot gaisa kara spēkus, pamatojoties uz reģionālo apvienību vai struktūru akceptu - tikai un vienīgi  pašaizsardzības gadījumā vai ar pašas Drošības Padomes akceptu, bet ne savādāk.

Agresijas jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Asambleja. (ANO Harta, Statūti, to nedefinē, tikai aizliedz spēka pielietošanu un draudus.) 1974. gadā, pēc divdesmit gadu darba, ANO Ģenerālā asambleja izstrādāja agresijas definīciju, skaidrojumu un pazīmes. ANO dalībvalstis uzskatīja, ka tas palīdzēs ANO, galvenokārt Drošības Padomei, kuras pārziņā saskaņā ar Statūtiem ir jebkura agresija, savlaicīgāk un konsekventāk uz to reaģēt. Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām.

1974. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcija Nr.3314 “Par agresiju” definē, ka agresija ir vienas vai vairāku valstu bruņotā spēka pielietojums pirmajiem pret citas valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību. 3. pantā uzskaitītas darbības, kuras uzskatāmas par agresijas aktiem:

  • iebrukums;
  • uzbrukums vai jebkāda ilguma okupācija;
  • bombardēšana;
  • blokāde;
  • uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem;
  • nesankcionēta bruņoto spēku izmantošana, kas izvietoti citas valsts teritorijā;
  • savas teritorijas vai gaisa telpas izmantošanas atļaušana agresijas īstenošanai;
  • savu karaspēka daļu vai analoģisku grupu nosūtīšana agresijas veikšanai vai lai pēc agresijas akta piedalītos tajā.[2]

Mūsdienās daudzi karu un kara vešanas jautājumi ir noregulēti starptautiskā līmenī, ir pieņemtas, parakstītas un piemērotas dažādas konvencijas un līgumi. Ir vesela tiesību nozare – starptautiskās humānās tiesības, kas nereti tiek sauktas arī par kara un miera tiesībām. Šo tiesību nozari raksturo, piemēram, līgumi par noteiktu ieroču izmantošanu vai izmantošanas nepieļaujamību (starp citu, arī attiecībā uz ķīmiskajām kaujas vielām, kodolmateriāliem, bakterioloģiskajiem ieročiem u.c.), kā arī karotāju (kombatantu), karagūstekņu un civiliedzīvotāju tiesisko režīmu un garantijām. Šajā kontekstā vienkārši fantastiski iederas pašu nemiernieku un bēgļu stāsti un pasaules tīmeklī ievietotie foto un video materiāli par cilvēktiesību pārkāpumiem, slepkavībām, līķu apgānīšanu un Asadam lojālo spēku kareivja sirds ēšanu.

Tā, piemēram, Ženēvas konvencijas protokols nosaka, ka karagūstekņa statuss ar visām no tā izrietošajām garantijām ir piešķirams kombatantiem, vienlaikus, uzliekot par pienākumu arī šīm personām ievērot kara vešanas paražas un likumus, t.sk. likumus par neselektīvas darbības ieroču izmantošanas aizliegumu utt., utjp. Vienlaikus, starptautiskās konvencijas aizliedz algotņu (angļu val. mercenaries) izmantošanu, apmācību un atbalstīšanu. Starptautiskajās tiesībās kā viens no fundamentālajiem pamatprincipiem ir konstatējams aizliegums iejaukties valstu iekšējās lietās. Valsts ir suverēna arī to personu saukšanā pie likumā paredzētās atbildības, kas noziegušies, jo valsts vara ir vienīgā un augstākā noteiktajā teritorijā. Nu nebūs citiem diktēt, kā valstij iekšienē savus jautājumus risināt un ar saviem blēžiem un bandītiem galā tikt.

Situācija Sīrijā un dažādu politologu un dažādu ar ārlietu un aizsardzības struktūru darbinieku un pētnieku izteikumi liek domāt, ka viņi ir aizmirsuši par to normatīvo bāzi, kas reglamentē viņu eksistenci un darbības pamatprincipus. Tāpēc vajadzētu to atgādināt tajā daļā, kas netika skaļi pateikta Lībijas sakarā.

Jebkāda rietumu un to sabiedroto darbība Sīrijā ir agresīvs karš, kas ir pretrunā pilnīgi visam, kas vien ir ticis pieņemts starptautiskajās tiesībās. Agresīvs karš ir noziegums pret cilvēci un aiz tā stāvošās fiziskās un juridiskās personas ir krimināli sodāmas. Nozieguma atbalstītāji vai neziņotāji arī ir krimināli sodāmi. To nosaka mūsu pašu rakstītie kriminālkodeksi.[3]

Balkānu pussalas precedenta piesaukšana šajā saistībā ir kurioza, jo mandāts veikt jebkādu trešo pušu iejaukšanos tika dots vēlāk. Toreiz tika leģitimizēts jau noticis agresijas akts un ļoti daudzi juristi bija sašutuši par šādu prettiesisku rīcību. Tāpēc nav nekādas „Balkānu doktrīnas” jebkādā tās formātā. Tieši tāpat kā nav „Lībijas teorijas” vai arī „Irākas teorijas”. Vēl jo vairāk, Balkānos bija daudzi neatbildēti jautājumi par miera uzturēšanas spēku pieļautiem cilvēktiesību pārkāpumiem, masu slepkavībām, genocīdu un arī konvencionāli aizliegtu (neselektīvas darbības) ieroču izmantošanu koalīcijas uzbrukumos. Civiliedzīvotājiem ir vienalga vai tie mirst no kasešu bumbām, kas tiek izmantotas bombardējot civilos objektus – televīziju, lidlauku u.c., zarīna gāzes vai kājnieku mīnām. Toreiz „sabiedroto spēku” darbība ne ar ko neatšķīrās no šībrīža pārmetumiem Sīrijas likumīgās valdības virzienā. Praktiski tas nozīmē, ka precedents patiesībā ir par kaut ko citu un, diemžēl vai par laimi, bet ne par labu rietumiem un viedokļa, par „rietumu pareizību” uzturētājiem. Tomēr uzvarētājus netiesā un svarīgie jautājumi par tehniskajiem līdzekļiem rezultāta sasniegšanai ātri aizmirstas.

Diemžēl, visi runā par emocijām, bet neviens nerunā par juridiski sausiem faktiem:

1)            Bašara al Asada valdība ir leģitīma un tāda būs tik ilgi, kamēr Sīrijas likumā noteiktajā kārtībā nav tikusi iecelta cita un tam pierādījumu nav nekādu un šo apstākli neviens nenoliedz;

2)            visi pierādījumi par valdību atbalstošo spēku (īpaši pasvītroju šo terminu, jo nekur nav teikts, ka šie spēki ir pakļauti „ķīmiskajam Asadam”) ir nekonkretizēti, bez konkrētas vietas, laika un nav pārbaudāmi;

3)            nav neviena pierādījuma apstāklim, ka tik tiešām „ķīmiskais Asads” nes atbildību par uzbrukumu, ir tikai nekonkretizēta „izlūkinformācija”, kuras ticamība ir tikusi pārbaudīta gan Lībijā, gan Irākā un konstatēts, ka šāda informācija ir, maigi sakot, ļoti kritiski vērtējama;

4)            gāzes uzbrukums laikā, kad valstī atrodas ANO inspektori, kuri meklē nāvējošo gāzi un vietā, kur stratēģiski tas nav nepieciešams, it īpaši, zinot kopējo ārpolitisko situāciju un to, cik ļoti šādu uzbrukumu gaida noteiktas aprindas ir vienkārši neatbilstošs jebkādai loģikai;

5)            2013.gada martā nemiernieki ir pielietojuši ķīmiskos ieročus un dara visu, lai starptautiskie eksperti nevarētu veikt šo gadījumu izmeklēšanu;

6)            2013.gada vasarā Turcijā pie robežas ar Sīriju tika aizturēti vairāki nemiernieki, kas mēģināja pārvest uz Sīriju zarīna gāzi;

7)            2013.gada maijā un jūnijā NATO operēja ar datiem, ka Bašara al Asada valdību atbalsta aptuveni 70% Sīrijas tautas;

8)            ASV atzīst un turpina ieroču piegādes pret Bašara al Asada valdību karojošiem grupējumiem ar CIP starpniecību, kā arī uzsver, ka turpmāk piegādes būs oficiālas un plašākas;

9)            Neeksistē „nemiernieku kustības”, ir vispārzināms fakts, ka pret Bašara al Asada valdību karo daudz un dažādi bruņoti grupējumi, no kuriem daļa ir Al Kaida un Al Nusra – visīstākie teroristiskie grupējumi, kas pasludināti par apkarojamiem visā civilizētajā pasaulē, kā arī algotņu bandas.

Ja pieņemam, ka visi pierādījumi ir vērtējami to kopsakarā un, vadoties no vispārpieņemtām zinātnes, ētikas un loģikas atziņām, tad kopaina nav iepriecinoša un, neapšaubot nedz bērnu, nedz sirmgalvju nāvi, ir ļoti apšaubāma konkrēto personu vaina inkriminētajā noziegumā.

Skumji ir arī kas cits – kara sludinātāji uzskata potenciālo masu informācijas līdzekļu publiku par tik neaptēstu aunu baru, ka tie nespēj saskatīt tīri merkantilas intereses aiz visām demokratizācijas tendencēm austrumos. Pie tam, „demokrātijas āža kāja” izlīda brīdī, kad agresiju bloķējošajai Krievijai paši arābu naftas šeihi piedāvāja noslēgt gadsimta darījumu – naftas karteli pret „ķīmiskā Asada galvu”. Ļoti demokrātiski, kaut gan tas ir tirgus un visam ir sava cena. Jautājums ir tikai par to, kas būs tas „labums”, kas liks Krievijai un Ķīnai „atdot” Asadu.

Otrkārt, pats par sevi šķiet absurds fakts – Al Kaida klātbūtne un citi teroristiskie grupējumi un to atbalstīšana bija iemesls iebrukumam, piemēram, Afganistānā un pārmetumu iemesls citām Tuvo Austrumu valstīm. Konkrētajā situācijā ASV paziņojums par to, ka tiks apbruņoti „nemiernieki” nozīmē to, ka apbruņota tiks, piemēram, tā pati visu ļaunumu sakne un 11/09 notikumos vainojamā Al Kaida. Ironiski, vai ne? Tikai šeit nav cilvēciskas kļūdas un nepietiekami tāla aizdomāšanās par iespējamām sekām. Šajā līmenī tādas kļūdas nepieļauj. It īpaši, ja ir publiski pateikts, ka caur CIP kanāliem nemiernieki ir apbruņoti ar „vieglajiem ieročiem” (lasīt – kājnieku ieroči) un sakaru iekārtām. Pilsoņu kara vešanai daudz vairāk arī nevajag.

Trešais apstāklis, kas būtu smieklīgs, ja vien patiesībā nebūtu traģiski, slēpjas apstāklī, ka notiek manipulācija ar sabiedrības apziņu. Ir jēdzieni, kas nelaikā un nevietā lietoti jauc prātus un liedz skatīt lietas to īstenajā gaismā. Piemēram, neviens sevi cienošs politologs nenoliegs, ka demokrātija ir vairākuma vara pār mazākumu jeb tas, ka mazākums pakļaujas vairākuma interesēm, bet vairākums, respektē mazākuma intereses. ASV aktīvi meklē atbalstu militārai intervencei un uzsver, ka turpmāk atbalsts nemiernieku grupējumiem būs lielāks un atklātāks. Viss jau ir brīnišķīgi, tikai kontekstā tas nozīmē, ka ASV aktīvāk atbalstīs Al Kaidu, kura ir atklāti masu informācijas līdzekļos paziņojusi par uzbrukumu pret ASV nepieciešamību, un nekad nav zināms kurā virzienā šis ierocis pagriezīsies nākamā brīdī. Šāds solis ir loģisks un saprotams tikai situācijā, kad ieroča devējs spēj kontrolēt to, kuram šis ierocis ir iedots. Bet tas savukārt nozīmē, ka ir pamats ķecerīgai domai par to, ka ASV Centrālā Izlūkošanas Pārvalde spēj kontrolēt Al Kaidu. No iepriekš minētā loģiski izriet vēl ķecerīgāka doma – tas nozīmē, ka aiz visiem Al Kaida nodarījumiem un terora aktiem stāv tā pati Centrālā Izlūkošanas Pārvalde.

Pie tam, iepriekš aprakstītajā situācijā parādās arī cita ārkārtīgi interesanta un ķecerīga doma – ja ir pamats uzskatīt, ka NATO ziņojumiem un pētījumiem var ticēt, tad vasaras sākumā atbalsts „ķīmiskā Asada” valdībai bija aptuveni 70% no Sīrijas tautas. Šeit nav iespējams runāt nedz par „režīmu” nedz „diktatūru”, bet gan par demokrātiju, kuras ietvaros spēj sadzīvot gan kristieši, gan atšķirīgi islama virzieni. Tātad – ir pamats uzskatīt, ka pastāvošo varu atbalsta vairākums un ir ievērotas visu grupu reliģiskās intereses. Tas, savukārt, ož pēc demokrātiskas valsts pazīmēm, savukārt ieroču piegādes nemierniekiem – pēc iejaukšanās valsts iekšējās lietās un mēģinājumiem vardarbīgi gāzt demokrātisku iekārtu, lai ko arī mēģinātu pateikt Baltais nams. Protams, demokrātijas ir dažādas un austrumos tām ir savas nianses, bet fakts kā tāds paliek.

Visā kontekstā ir jāatceras, ka jebkurš karš agri vai vēlu izbeidzas ja ne ieroču trūkuma dēļ, tad tāpēc, ka beidzas karotāji jeb viena puse iznīcina otru. ASV ir publiski paziņojuši, ka ieroču piegādes pret Bašaru al Asadu karojošajiem bruņotajiem grupējumiem turpinās un tas ir paredzēts ASV budžetā. Krievija un Ķīna ir līdzsvarojusi situāciju pasakot, ka arī turpinās ieroču piegādes „ķīmiskā Asada spēkiem”. Praktiski tas nozīmē, ka beigu šim karam nebūs tik ilgi, kamēr pastāvēs ASV, Krievija un Ķīnas ekonomikas vai arī nepaliks vairs neviena, kas spējīgs nest ieroci.

Bet visskumjākais fakts – visi, kas zināja vai kam vajadzēja apzināties nozieguma pret cilvēci izdarīšanu un nedarīja to, kas viņu spēkos, lai to novērstu ir uzskatāmi par atbalstītājiem – tātad - krimināli sodāmi par nozieguma pret cilvēci atbalstīšanu. Un parlamenta jeb mūsu visu priekšstāvju atbalsts konkrētai rīcībai tikai pastiprina visas sabiedrības atbalstu šādam noziedzīgam nodarījumam. Līdz ar to katrs pats var vērtēt savas vainas daļu kopējā noziedzīgā nodarījumā un tā pieļaušanā.

 



[1] http://lv.wikipedia.org/wiki/Agresija

[2] A.Šneiders „ Ieroču demokrātija”, 30.03.2011, www.philos.lv

[3] Latvijas Republikas Krimināllikums

„72.pants. Noziegumi pret mieru

Par noziegumiem, kas izdarīti pret mieru, tas ir, par bruņotas agresijas plānošanu, gatavošanu, tās izraisīšanu, piedalīšanos tajā, par agresīva kara vešanu, pārkāpjot Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus, par piedalīšanos sazvērestībā ar nolūku izdarīt šajā pantā minētos noziegumus —

soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem.”

„74.1 pants. Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana

Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku noliegšanu vai attaisnošanu —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”

„77.pants. Aicinājums uz agresīvu karu

Par publisku aicinājumu uz agresīvu karu vai militāra konflikta izraisīšanu — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem.


A.Šneiders

"Vis Lici ta" IK




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa