Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Jautājums no www.philos.lv

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


397.

No: Cukurzirnītis       Temats: majas lapas forma

?←      2011. gada 02. februāris 13:25:25

Vai jūs neesat domājuši par mājas lapas formas mainīšanu? ir tik daudz mūsdienīgu un aktuālu tēmu, jaunatne dzīvo pilnīgi citu dzīvi. Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē. Tagad ir cits dzīves temps, bet jūs rakstāt to pašu, par ko rakstīja 100 un 200 gadus atpakaļ. Vai tiešām jūs domājat, ka kāds to visu lasa? Es labprāt par to parunātos, bet negribu gaidīt 3 dienas, kamēr parādās mans jautājums un 2 nedēļas - atbilde uz to. Pēc pusmēneša man tas vairs nav aktuāli. Googlē es to visu dabūnu dažu sekunžu laikā. Jūs cīnāties pret Eiropas Savienību, brīvo iniciatīvu un manām tiesībām dzīvot pašam savu dzīvi. Jūs cīnāties pret visu to tad, kad vilciens jau ir aizgājis. Mēs jau esam Eiropas Savienībā. Pasaule ir tāda, kāda tā ir. Vienkārši vajag to pieņemt. Kādēļ jūs to velkat atpakaļ?



Lapa un Cukurzirnis.


            Labs jautājums atsūtīts. Simptomātisks. Tas ir detalizētas atbildes vērts. Paldies, ka apjautājāties par mājas lapas un mūsu savstarpējām attiecībām.

Tā mūs apmierina. Tā ir tāda, kādu mēs to gribam. Mēs to veidojam pēc saviem priekšstatiem par to, kādai tai jābūt, kas tajā ir labs vai ko tajā varētu pilnveidot tajā pašā virzienā, kādā tā jau veidojas. Mēs domājam, ka ir jāļauj augt tam, kas dzīvo, un nav vajadzīgi eksperimenti tur, kur bez tiem var iztikt. Katram eksperimentam, nomaiņai un jaunā meklējumiem jābūt balstītiem skaidrā apziņā par to, ko tieši grib panākt, kā vārdā un ar kādiem līdzekļiem.

Ir jāzin, ar ko tieši jaunievedums būs labāks par esošo. Tas nav jāmēģina, tas ir jādara tad, kad ir noteikti zināms kas, kādēļ un kad ir jādara. Nemierā ar sevi ir tie un tādā mērā, kādā viņi apzinās savu nepilnību. Tad, kad mēs redzam, ka ir tas, ko var uzlabot un ir ar ko to darīt – mēs to daram. Mēs izmantojam iespējas augt. Mēs augam izraudzītajā virzienā.

            Ir divu veidu darbības. Pirmās ir darbības pašu darbību dēļ. Tās sākas ar kādu iekšēju acumirklīgu impulsu, vēlmi parādīt sevi vai rezonansi uz ārējiem apstākļiem. Tās beidzas ar šo apstākļu vai iekšējā stāvokļa maiņu. To mērķis ir pašā darbības esamībā.

            Otrās ir mērķtiecīgas darbības, kurās šī darbība ir līdzeklis ārpus tām esoša mērķa sasniegšanai. Mēs esam sev uzstādījuši mērķi. Mēs lietojam tam atbilstošus līdzekļus. Mūsu mērķis nav šīs pasaules esošo apstākļu diktēts vai mūsu pašu ideju auglis. Tas ir mērķis, kāds ir radies līdz ar Cilvēces pastāvēšanas sākumu, un būs tāds tik ilgi, cik vien būs Cilvēce. Ne mēs to sākām. Ne mēs pirmie, ne pēdējie, ne arī vienīgie. Mēs to daram tā, kā mēs to daram. Lai citi to dara citā veidā. Visiem nav jābūt vienādiem. Lasītāji nav vienādi. Katram vajag savu. Mēs neesam visiem. Mēs esam tiem, kam deram mēs. Mūsu darbs ir labi darīt to, ko varam darīt mēs.

            Mūsu darbībā skartās tēmas ir ļoti aktuālas un mūsdienīgas tēmas tāpēc, ka tās ir aktuālas un savlaicīgas katrā laikā. Jaunu tēmu nav. Tas, kas Jums, Cukurzirnīt, liekas jauns, tāds liekas visiem jūsu vecumā. Tad, kad Jūs iepazīsieties ar pasauli ārpus savu emocionālo impulsu robežām, tad atklāsiet, ka ne ar ko neatšķiraties no citiem tādiem pašiem, kuri ir dzīvojuši pirms Jums. Visi noteiktā vecumā skata pasauli caur vienām un tām pašām krāsām. Tikai vieni to mēģina pieskaņot savam redzējumam, bet citi tiecas saprast to, kāda tā ir patiesībā aiz tās robežas, kuru uztur katra spējas redzēt apkārt esošo.

            Arī es Jūsu gados diskutēju (ko daru arī tagad) par visu interesanto un milzum daudz lasīju visu, kas vien nonāca manā interešu lokā (tad grāmatu veikali nebija pārpludināti ar apdrukātu tualetes papīru un atklāti kaitīgiem izdevumiem). Un, jo vairāk es pievērsos „reālajai dzīvei” un vairāk lasīju, jo vairāk es pārliecinājos, ka tas nav tas, kas manu dzīvi padara patiesi vērtīgu un sniedz atbildes uz maniem jautājumiem. Tur aizvien bija vienu un to pašu problēmu jaunas variācijas. Tie ir kā nebeidzami sapņi un fantāzijas, kuras aizved prom no kaut kā īsta, kas ir tepat blakus, bet paliek nesaskatāms tik ilgi, kamēr mēģinām to notvert kādas rokas turēta spogulīša dancinātā saules zaķītī.

            Tad es izvēlīgāk raudzījos grāmatu plauktos un tur meklēju grāmatas par to, kas ir kopīgs visiem un vienmēr. Tā es nonācu pie divām atziņām. Pirmā ir tā, ka Patiesi vērtīgais ir tikai tas, kas nav acumirklīgs, bet vērtīgs ir bijis un būs vienmēr. Tā manā grāmatu plauktā ir palikušas pārdesmit grāmatas, no kurām par visu vērtību centru varētu uzskatīt 5 vai 7. Ja man no visām uz zemes pieejamajām būtu jāizvēlas 10, tad pirmkārt es ņemtu šīs un tad vēl kādu dzejas vai pasaku grāmatu. Jā, un vienu labu fantastikas krājumiņu. Es domāju, ka katrs no mums nonāk pie tāda paša rezultāta.

            Otrā ir tā, ka vērtīgais nav virspusē un viegli paņemams. Patiesību sakot – tas jau tur ir – ir nolikts acīmredzamā un visiem pieejamā vietā, bet paliek nepieejams tik ilgi, kamēr to uzlūkojam ar ikdienišķām acīm, un kļūst redzams tikai tad, kad kāds noņem šo vērtību slēpjošo plīvuru, kurš nāk no mūsu apziņas dabas. Otrā atziņa ir tā, ka vērtībām var piekļūt tikai Skolotāja vadībā.

            Tagad ir populārs viedoklis, ka domu apmaiņā vai līdzīga attīstības līmeņa Cilvēku diskusijā var apgūt jaunus zinību līmeņus un nonākt pie Īstenības atklāsmes. Jauniešiem un aizrautīgiem censoņiem liekas, ka viņu viedokļu summa vai vienošanās ap kādu viedokli var tiem atklāt slēpto patiesību un novest pie kaut kā jauna. Kopā sanākuši jaunieši sarunās kaudzi muļķību, tāpat kā tie censoņi, kuri raiti spriedelē par to, ko paši nesaprot un nekad nav zinājuši, par ko īsti spriedelē.

Tagad ir populāri dibināt apaļos galdus, diskusijas un forumus, kuros meklē jaunus risinājumus tām pašām mūžvecajām problēmām. Tajās pašās studijās, pie tiem pašiem galdiem un tajos pašos forumos uzstājas tie paši cilvēki ar to pašu izglītību un skatījumu uz lietām, bet cer atrast jaunus risinājumus tām problēmām, kuras viņi paši ir radījuši. Ņemot tos pašus ķieģeļus, darba rīkus un pielietojot tos pašus darba paņēmienus, pēc tā paša projekta būvējot, tie paši celtnieki neko citu, kā vien to pašu veco ēku, neuzcels.

Ir īstas, nemainīgas attīstības krīzes, kurās jaunu risinājumu nav – ir tikai jaunu apstākļu ienestas to pašu veco risinājumu variācijas, un labi zināmo likumu un normu pārkāpumi, kuri jums radījuši ilūziju par jaunu, mūsdienīgu tēmu un problēmu eksistenci, kurām esot iespējami jauni mūsdienīgi risinājumi. Tagad viss esot citādi un viss vecais esot nederīgs! Var piekrist tam, ka Jums, Cukurzirnīt, tā liekas, bet tie nedaudzie, kuri būs atraduši problēmu risinājumus, ieraudzīs, ka ir atgriezušies pie tā paša vecā – pie tā, ko daram mēs, tāpat kā to ir darījuši neskaitāmi pirms mums. Tagad ir atvērts noziedzīgās pasaules un Cilvēkam nepieņemamo tēmu vai šajā laukā savu izcelsmi smeļošo tēmu un notikumu apspriešanas kloākas vāks. Ja to aizvērtu un atteiktos no labi zināmu netikumu un normu pārkāpumu legalizēšanas un ievilkšanas ikdienā, tad lielākā daļa jūsu problēmu un apspriežamo tēmu pazustu. Bet tad parādītos jautājums:

- Kas paliek pāri tajos, kuriem tās ir apspriešanai vērtas un interesantas tēmas un viņu dzīvi sastādošas problēmas?

Mēs piekrītam, ka ir bezdarbs, bērnu un vecāku attiecību, atkarību, ekonomikas un politiskās problēmas. Tomēr, ja cenšamies atrast šo problēmu cēloņus, tad mēs nonākam pie tiem risinājumiem, kādus iesaka mūsu Skolotāji un kādus mēs pielietojam savā darbā. Mūsu mājas lapa tieši nodarbojas ar šo problēmu cēloņu novēršanu, bet sabiedrībā (un jaunatnes vidū) populāro forumu, diskusiju un komisiju pūles ir atrast labāko pozu sēdēšanai uz beigta zirga.

Tāpat kā mainoties varai, pie varas nevar palikt iepriekšējās varas pārstāvji, tāpat tie, kuru darbība ir ievedusi sabiedrību krīzē, nevar nodarboties ar pašu domāšanas radītās krīzes problēmu risināšanu. Tur, kur acīmredzami ir iestūrējis grāvī akls autovadītājs, uz ceļa auto izvest var tikai redzošais – tas, kurš redz ceļu. Eksperimenti un revolucionāra spriedelēšana vai mēģinājumi rīkoties iepriekšējo teoriju ietvaros, stāvokli tikai pasliktinās. Ja cilvēka darbība ir novedusi pie smagām sekām vai viņš pats ir atzinis savu kļūdu kādā jomā, tad viņam vairs nav tiesību tur darboties. Tas ir pašsaprotami, tas nav jāpaskaidro, tas nav jāpierāda.


***


Var piekrist tam, ka mēs publicējam to pašu, par ko rakstīja pirms 100 un 200 gadiem. Es pat piebilstu, ka to, ko rakstīja pirms 1000, 2000 un 10 tūkstošiem gadu. Vēdas runā par to pašu un visi tie, kurus vien Jūs varat atcerēties un uzskaitīt, vienmēr domāja, runāja un rakstīja to pašu un par to pašu. Prieks redzēt, ka Jūs, Cukurzirnīt, beidzot esat sapratis to, ko mēs esam jums stāstījuši tūkstošiem gadus ilgi – pasaule ir globāla un globāli saistīta – jebkura darbība vienā tās vietā atsaucas citās un maina visu! Žēl tikai, ka jūs globalizāciju saprotat kā iespēju ripināties visos virzienos – saņemt e-pastus no visas pasaules, un atrasties visur un vienmēr, kad vien tas ienāk prātā. Mēs globalizācijas jēdzienā vienmēr redzam katra atbildību par savu pasauli un visu, kas tajā notiek.

Var piekrist tam, ka „jaunatne dzīvo pilnīgi citu dzīvi”. Jā, ir pienācis tas apokaliptiskais laiks sabiedrības dzīvē, par kuru brīdināja mūsu viedie senči, teikdami: „Un brālis ies pret brāli, dēls pret tēvu, vīrs nedzirdēs sievu un sieva savus bērnus svešiniekiem atdos. Visi būs pret visiem un katrs pats par sevi.” Tās ir sabiedrības, tautas un civilizācijas beigas. Sabiedrība ir dzīva caur savu vienotību, tauta caur vecāku un bērnu vienotību, pārmatojot visu savu senču evolucionāro pieredzi (tauta ir attīstības līnija), bet civilizācija – caur pasaules kultūras evolūcijas tālāku virzību. Tur, kur notiek atkāpes no šī – tur zūd tukšās čaulas, tur zūd tās uzturošais labais un nekontrolēti darbojas čaulas noārdošais sliktais, kroplais un muļķīgais.

Lai ko arī teiktu apjūsmojošie cerētāji, smaidītāji, reformētāji, projektu un programmu vadītāji un pārmaiņu atbalstītāji, jaunatne (ar atsevišķiem, sīkiem izņēmumiem) nav iemācīta cienīt, saprast un vērtēt savu pagātni, cienīt senčus (viņu tikumu un vērtību būtību, par ko tā patiesībā neko nezina, izņemot pārkvalificējušos padomju laiku kultorgu, padomju un arodbiedrību darbinieku pašsadomātas pasaciņas folkloras mērcē), savus vecākus, līdzcilvēkus un viens otru. Diemžēl jāatzīst, ka tā ir neizglītota, tukša, sekla, patmīlīga, izlaidīga un cietsirdīga. Koku būs pazīt pēc augļiem. Tas, kas klusiņām kūņojās viņu vecākos, tagad ir nonācis auglīgā augsnē un, bagātīgi laistīts un mēslots, kupli sazēlis.

Jā, jaunatne ir atomizēta, guglizēta, denacionalizēta, deklasēta, demoralizēta un akulturāla patērētāju biomasa. Jā, tai ir atņemta dzīves jēga, mērķa apziņa un senču cerība. Jā, tā ir neaizsargāta smadzeņu skalošanas, programmēšanas, ideoloģiskās klonēšanas (personību nivelēšanas) atkarību un depopulācijas (iedzīvotāju skaita samazināšanas) programmu darbības priekšā. Jā, tā ir atrauta no sargājošās nezūdošo vērtību pārmantojamības un tagad pašapjūsmas narkotizētā stāvoklī ar izdzīvošanas problēmām apkrauto vecāku klātbūtnē tiek iznīcināta un izkaisīta pasaulē.

Mēs piekrītam, ka jaunatne patiešām ir šajā bojāejas stāvoklī, kuru paši sauc par savu dzīvi, bet mēs to neuzskatam par pieņemamu un normālu. Mēs domājam, ka tās ir bēdīgas un likumsakarīgas sevi apjūsmojošas tautas ilūziju beigas un objektīvas maldu sekas. Katras tautas dzīvotspēja, miesas, prāta, dvēseles un gara veselība pirmkārt izpaužas spējā pretoties kaitīgām ietekmēm, maldiem un pasargāt no tām savus bērnus.

Var piekrist tam, ka mūsu dzīves tempi ir atšķirīgi. Arī pirms 100, 1000 un 10 000 gadiem Cilvēki dzīvoja atšķirīgos dzīves tempos. Jūsu „ātrais” šodienas temps ir reizes piecas par lēnu tām prasībām, kādas mēs uzstādam dzīvei. Mēs nerunājam par bezjēdzīgas rosīšanās (jaunievedumu ieviešanas un pazušanas) ātrumu, bet par darba rezultātu daudzumu. Tas, kas tagad notiek, ir ūdens kulšana (duļķošana) un resursu pārveide atkritumos ar nepiedodami zemu lietderības koeficentu. Pirms 30 gadiem vienā nedēļā varēja paveikt tik daudz (panākt tādas pozitīvas izmaiņas) kādas tagad nevar ne mēnesī, ne pat trijos. Jūsu „ātrums” ir tikai drudžaina raustīšanās un virspusēja ārišķīga bakstīšanās.

Jā, mēs patiešām domājam, ka kāds to visu lasa. Mums nav svarīgi reitingi (popularitāte). Mums nav svarīgi, cik ir to, kuri to lasa. Mēs neizvēlamies publicējamo tā, lai piesaistītu lielāku lasītāju loku. Mēs publicējam to, ko uzskatam par derīgu publicēšanai. Tas, kurš to tā vai cita iemesla dēļ lasa, pats tam dod novērtējumu, bet mums ir svarīgi, lai tas, kas ir jāizlasa, tiktu publicēts un būtu izlasāms. No labvēlīgo vai nelabvēlīgo atsauksmju skaita vai neesamības nekas mūsu darbā nemainās.

Tas, ka Jūs, Cukurzirnīt, nevarat gaidīt, ir Jūsu problēmu būtības atspoguļojums, Ja Jums nav pacietības gaidīt, tad tas nozīmē, ka Jūsu jautājums ir pārāk acumirklīgs un nenopietns, un nav kļuvis tik vitāli svarīgs, lai gaidītu uz to atbildi, bet mums savukārt nav vērts tērēt savu laiku, lai atbildētu uz to, kas jūs pēc mēneša vairs neinteresēs. Tieši tādēļ, lai atsijātu koncentrēties un iedziļināties nespējīgos un negribošos „viendienīšus”, mēs uzstādam barjeras, kuras atdala „ātros”, seklos (gugles gludekļu izgludinātos) un līdzenos no dziļajiem, pilnajiem un rievotajiem – „lēnajiem” domāt un saprast gribošajiem, spējīgajiem un varošajiem.


***


Mēs saprotam to, ka mūsu pasaules autoritātes nav autoritātes jūsu pasaulē. Jums ir pašiem savas autoritātes, kuras jūs pulcina ap sevi un ved uz sev zināmām vietām. Mūsu mērķis nav savu autoritāšu popularizēšana. To jau nemaz arī nevar izdarīt apstākļos, kad svešām autoritātēm sekojot, ir izmainīta jūsu apziņa, uztvere, domāšana un attieksme pret tām autoritātēm, kuras aicina uz „lēnumu”, sapratni, zināšanu, iedziļināšanos un domāšanu – to, kas noved pie sava viedokļa, kas liek spert soli sānis – iziet ārpus pūļa un saprast, ka Jūs, cukurzirnīt, neesat patērētāju masas piliens, bet sapratīga un suverēna būtne, ja neļaujaties sev savu suverenitāti atņemt. Ja neļaujaties acumirklīgajam, seklajam, brīvi un tūlīt visur pieejamajam surogātam gludināt un noplicināt savu dvēseli, prātu un garu. Jūs esat par tik, cik izmantojat gugli, bet neļaujat guglei izmainīt sevi. Atcerieties sorosiešu spārnoto lozungu – „Jūs nodrošiniet internetu – pārējo izdarīsim mēs!”.

Mēs saprotam, ka jūsu autoritātes nāk no tā sauktās „brīvās pasaules” un EU ideoloģiskajām, ekonomiskājām un subkultūras padibeņu aprindām. Mēs saprotam, ka šīs autoritātes caur savām akcijām, programmām un ietekmes līdzekļiem uz jūsu apziņu, jūs ir izveidojušas par to, kas esat un Jūs, Cukurzirnīt, viņām svēti ticat, tādēļ, ka gribat tām ticēt – gribat ticēt, ka esat vienā lielā leiputrijā, kur tikai ēst un ēst – baudīt un baudīt, kur nu tik būs, ja pats to gribēs! Taču pamēģiniet tā īsti gribēt un jūs redzēsiet, ka visas lomas jau ir stingri sadalītas un jūs nevarat dabūt vairāk, kā tikai to surogātu, kā jums ir iedalīts.

- Kāpēc?

Tāpēc, ka nekā īsta viņiem nemaz nav. Tādēļ, ka viņiem ir viņu pasaules autoritātes, kuras tos ir vedušas pēc sava prāta un atvedušas tur, kur jūs visi esat.

Mūsu pasaules autoritātes no jūsu pasaules autoritātēm atšķiras ne tikai ar izteikumiem, piedāvātajām iespējām un saturu, kuru ieliek kopīgi lietotajos vārdos, bet arī ar to, ka viņu pozīcijas, piedāvājums un vārdu saturs ir nemainīgs, pretēji tam, kā tas ir jūsu pasaules autoritāšu vidē. Mūsu pasaules autoritātes šodien saka un raksta to pašu, ko tās teica un rakstīja jūsu pasaulei pirms 100, 200, 1000 un 100 000 vai 1 000 000 gadiem. Tās neatkāpjas no tā, kas ir patiess un īsts. Tās nemaina savu viedokli, ja netiek uzklausītas. Tas īstais, par ko runā mūsu pasaules autoritātes, neprasa pierādījumus un atzinību, lai būtu īsts.

Turpretī jūsu pasaules līderi tādi ir tik ilgi un viņu paustais ir atzinību baudošs tikai tad, ja par to ir balsojuši vismaz 5% vēlētāju un tas ir uzvarējis koalīcijas (kloākas) intrigu, nodevību un aplinkus ceļu cīņās. Jūs piederat paaudzei, kura ir augusi nomaiņu ēras sākumā. Jūsos pukst Jūsu vecāku materiālās labklājības ilgu un centienu pulss (kurš apsīcis tajos, kuri ir sasnieguši savu vecāku centienu robežas, to vietā atstājot dzīves tukšības un bezmērķības sajūtu), bet prātus valda tur iepotētās globalizētās atvērtības, brīvas informācijas pieejamības, multikulturālisma, pašizpausmes, cilvēktiesību, modernās demokrātijas, netikumības izvēles brīvības (vai „sportiskuma” ) un brīvā tirgus ekonomikas iespēju idejas.

Tomēr, neskatoties uz to, ka viņu nozīmētie un apmaksātie runātāji, programmu un projektu vadītāji turpina iemācīto tekstu atskaņošanu un plānu izpildi, pasaule jau ir cita. Tās pašas autoritātes tagad ir atzinušas brīvā tirgus brīvības un dzīvotspējas iluzorismu. Tāds tas var eksistēt tikai neilgu laiku un tur (tādā atsevišķi ņemtā, ierobežotā vidē), kur tiek stingri ievērots lomu sadalījums starp līdzīgiem un „līdzīgākajiem”. Paies neilgs laiks un tās sāks runāt par morālo un Ētisko komponenti tirgus un politiskajā laukumā.

Tās jau Vācijas un Anglijas augstāko amatpersonu izskatā ir atzinušas multikulturālisma idejas krahu. (To, ka īstais nepieņem neīsto.)

Tās jau ir nonākušas pie cilvēktiesību universālisma un universāla pielietojumu apšaubīšanas.

Tās jau spriež par to, vai tiešām demokrātija ir demokrātiska, ja to pielieto visur, un vai to tā var pielietot – vai tā patiešām der visiem un visur.

Vēl pavisam nesen jūsu pasaule vienpolāri ASV vadībā veda pasauli uz laimīgajiem universālās demokrātijas medību laukiem, kuru idilli traucēja kāda „ļaunuma impērija”, bet tagad tā raiti gatavojas daudzpolāram ciematam, kurā ASV labi ja iekārtosies kādā trīszvaigžņu viesnīcā vai bēgļu nometnē pārvērstā lielveikala šķūnī.

Patiesībā jūsu autoritātes ir apmetušas kažoku uz otru pusi tad, kad viņu ieroči ir vērsušies pret viņiem pašiem. Viņi ir apšaubījuši paši savas pasaules ēkas pamatus un stāvus. Viņi to ir izdarījuši tad, kad ir to iemācījuši jums, kā jūsu pasaules ēkas pamatus.

- Kā jūs dzīvosiet pasaulē, kura savu autoritāšu vadīta tagad ies pretējā virzienā tam, ko ir mācījusi Jums?

Un,

- Vai viņi Jums pateiks, ka ir mainījuši spēles noteikumus vai aizmirsīs Jūs tur, kur esat tagad?


Mēs ilgi un nemainīgi ejam vienā virzienā, pavadot jūs aizejam citā un sagaidot jūs no tā atpakaļ, vai atkal aizskrienot tam pretējā. Jums vienmēr ir taisnība, jūsu ir vairāk un jūs ātrāk sasniedzat, bet vienmēr maldāties, esat vīlušies, viens pret otru mazākumā un atpaliekat no tiem, kuri lēni iet nemainīgo ceļu.

Jā, jūs ASV klēpja sunīša veidā esat Europas Savienībā. Mēs tur neesam. Jūs tur esat tādēļ, ka nezinot ko, tomēr pieņemat tās piedāvājumus. Mēs tur neesam ne tikai tādēļ, ka nepieņemam tās piedāvājumus, bet arī tāpēc, ka zinam un redzam EU iluzoro īslaicību – redzam tās mirāžu tuksnesī. Jūs gribat ticēt, ka EU piedāvātās palmas, pilis un baseini ir īsti, tāpēc to pieņemat, bet mēs EU vērtējam pēc tās darbības un ietekmes uz Latviju sekām, un no tā, redzam, ka no tās nāk tikai sausu smilšu sauju un iznīcības pūsma.

Katrai parādībai ir savs dzīves cikls ar rašanos, uzplaukumu, pilnbriedu un sabrukumu. EU ir lielāka procesa – Liberālisma beigu daļas parādība. Liberālisms pielietoja EU sava mūža pagarināšanai. Liberālisms skar dziļākus Cilvēka apziņas slāņus, tāpēc tam ir ilgāks darbības cikls. EU skar tikai materiālo lietu pasauli, tāpēc tās dzīves cikls ir īsāks. Tomēr abu parādību beigas sastopas vienā laikā. Mūsu attieksmi pret EU nosaka pilnīgais vertikalitātes trūkums EU darbības principos. Pilnīgā nerēķināšanās ar to, ka tās iedzīvotāji ir arī Cilvēki.

Mēs nevaram pieņemt par īstu to, kas nepadara īstāku, dzīvāku pirms tā esošo vai nedod patiesu dzīves uzlabojumu. Mēs nevaram atzīt par īstu to, kas sabrūk tik ātri, ka nav vēl paspējusi nomirt tās pirmo apdzīvotāju paaudze. Mēs nevaram pieņemt to, kas nav spējīgs realizēt pats savu ideoloģiju un būt apmierināts ar tās sekām. Mēs nevaram uzskatīt par cieņas vērtiem tos, kuri aicinot sev līdzi, paši atsakās no saviem ideāliem un sabrūk zem savu solījumu nastas, tiem, kuri noārda sava nama sienas, izlauž pamatus un noārda jumtu tikai tādēļ, lai būtu labāk redzama svētku uguņošana. Tas nav nopietni. Tas ir bērnišķīgi. Pieaugušie tā nedara. Mēs esam ar mieru iet kopā ar bērniem un ņemt viņus līdzi, bet mēs nerēķināmies ar bērnu kaprīzēm.

Mūsu autoritātes ir pieredzējušas savienību rašanos, izjukšanu un sabrukumu. Mūsu autoritātes ir piedāvājušas tām savu palīdzību, bet atraidītas turpinājušas savu ceļu. Tās šo ceļu ir turpinājušas pēc šo savienību sabrukuma. Tās zina kāpēc un ko piedāvāt un kāpēc piedāvājuma atraidītāji sabrūk. Tas, ko piedāvā mūsu autoritātes, nav īslaicīgs un tūlītēju komfortu sološs. Tas ir pareizs, pārbaudīts un derīgs, tomēr ne katram viņa stāvoklī pieejams. Tas prasa saņēmējam mainīt sevi saskaņā ar to kārtību, kura ir Dzīvības un Evolūcijas pamatā. Tā piedāvā atteikties no savām kaprīzēm un pieņemt to, kas patiesi ir. Mūsu pasaules autoritātes piedāvā beigt izgudrot savas teorijas un apsēsties skolas solā. Mūsu autoritātes piedāvā sākt mācīties. Mūsu autoritātes piedāvā atmest iluzorus māņus un sākt domāt un strādāt īstu vērtību sasniegšanai. Tādēļ ir jābeidz rotaļas un jāstājas pieaugušo dzīvē.


***


Jums, Cukurzirnīt, liekas, ka Jūs strauji virzāties uz priekšu. Tomēr tā nav. Jūs dodaties „kur deguns rāda” – tajā virzienā, kurp jūs ved jūsu iekšējā daba un no tās izrietošās intereses. Kad jaunais Parsifāls jautāja Merlinam:

- Kur ir virtuve?

Merlins viņam atbildēja:

- Seko savam degunam!


Uz priekšu būtu tad, ja jūs turpinātu Cilvēces uzsākto attīstības ceļu.

Jau no saviem pirmsākumiem Cilvēce virzās no tā, kas tajā ir dzīvnieku pasaulē mantots, uz to, kas Cilvēku atšķir no dzīvnieka. Un tās nav tehnoloģijas. Katra dzīva būtne (pat pienene savas pūkas laižot) lieto sev vajadzīgās un labumu nesošās tehnoloģijas. Ar tehnoloģijām mēs saprotam mērķtiecīgu apkārtējās vides aģentu un to kombināciju izmantošanu savas labklājības uzturēšanai. Te nav runa par to, kas ir šie aģenti, un cik sarežģīts ir ceļš no vienkāršākā (paceltā akmens, āmura, koka gabala, zāles stiebra vai adatas un māla ķieģeļa) līdz sarežģītākajam (putna ligzdas vai kosmiskajam kuģim), bet kā vārdā tas tiek darīts – runa iet par to, kāda ir tehnoloģiju pielietojuma iekšējā jēga – kas ar to tiek panākts.

Ja runa ir par dzīves apstākļu nodrošināšanu, tad Cilvēks šajā jomā dara visu to pašu, ko te dara dzīvnieki. Viņi visi dara to, kas nāk par labu viņu dzīvei un izriet no viņu patiesajām vajadzībām, ja to prasa viņu dzīves apstākļi. Vēl vairāk – neviens dzīvnieks nekaitē sev, bet cilvēki daudz nopūlas kaitīgu un sev nederīgu tehnoloģiju izgudrošanā un pielietošanā.

Ja tehnoloģijas tiek pielietotas dzīves apstākļu komforta uzturēšanai, tad tas ir tas pats, ko dara visi dzīvnieki un Cilvēks ir tikai sarežģītākas tehnoloģijas lietojošs dzīvnieks. Pat tad, ja tehnoloģijas tiek izmantotas apkārtējās pasaules izziņai, tad arī te Cilvēks ne ar ko neatšķiras no dzīvniekiem, jo arī tie mācās kā no saviem vecākiem, tā viens no otra un apkārt notiekošā.

Tas, kas Cilvēku padara par Cilvēku un paceļ viņu pāri dzīvniekam, ir Cilvēka gribas pielietojuma brīvība un ar to saistītā spēja un nepieciešamība izdarīt vērtējumu kā par apkārt notiekošo, tā pašam par savu rīcību, šīs rīcības sekām un rīcību izraisošiem cēloņiem. (Dzīvnieki vērtējumus neizdara. Viņi vienkārši dzīvo – pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir un izmanto tās sniegtās iespējas.) No šejienes (iespējas vērtēt un pieņemt lēmumu par tālāko rīcību gribas pielietojumam) tālāk ir atkarīgs tas, vai Cilvēks sper soli Cilvēcības virzienā (attīstības ceļā), vai paliek turpat, savu mazo brāļu pulkā. Ja viņš, Cukurzirnīt, savu brīvo gribu pielieto tajā, kas tam ir kopīgs ar dzīvnieku – savu dzīves apstākļu uzturēšanai un uzlabošanai, tad viņš atkal nedara neko Cilvēcīgu, bet paliek turpat vien kā savu talantu zemē ieracis muļķa Buratīno.

Cilvēks iet Cilvēces evolūcijas ceļu tad, ja savu brīvo gribu pielieto sevis izziņai – savas Cilvēciskās dabas atklāšanai, tā izziņai, kas ir viņa iekšējie garīgie spēki un būtība, to pilnveidošanas iespēju meklējumiem un izkopšanai, un savu atradumu pielietošanai dzīvē. Tad, ja Cilvēks apgūst savu priekšgājēju mantojumu, to radoši pielieto savas dzīves vietā un laikā un attīsta to tālāk – pievieno tam jaunus atklājumus un iespējas, tad viņš var teikt to, ka viņš virzās uz priekšu pa Cilvēces Evolūcijas ceļu.

Pavērt jaunas iespējas šajā ceļā ir būt Evolūcijas subjektam – virzīt Evolūciju. Tikai retajiem tas izdodas. Lielākajai daļai censoņu, kuri pieturas Skolotāju norādījumiem, izdodas iet savu personiskās attīstības ceļu, kurā tie var kustēties ātrāk vai lēnāk, atkarībā no savas tieksmes spēka, personisko īpašību rakstura un apkārtējās vides apstākļu virzošas vai kavējošas ietekmes uz to (raksturu). Pārējie izmanto Evolūcijas sasniegumus kolektīvajā attīstības ceļā kā akli Evolūcijas virzošo spēku objekti vai ir Evolūcijas spēku un matērijas mijiedarbībā radušies sārņi – gruži un atkritumi, kuri brīžam intensīvāk (ātrāk), brīžam lēnāk tiek novirzīti uz savākšanas un utilizācijas (sadedzināšanas) vietām.

Ir Gara Evolūcija, Dvēseles metempsihoze un materiālo formu un tehnoloģiju pilnveidošanās. Evolucionējošs Gars apgūst telpu un visu, kas tajā ir, lieto savai Evolūcijai. Metempsihoze skar atsaucīgas dvēseles, bet materiālo formu un tehnoloģiju pilnveidošanās rezultātā radušies priekšmeti savai nodarbinātībai lieto šo formu un tehnoloģiju patērētājus. Tas, vai Jūs, Cukurzirnīt, lietojat velosipēdu un datoru, vai velosipēds un dators lieto Jūs, un kurš kuram Jūsu pārī pieder, caurcaurēm ir atkarīgs tikai no tā, kāds ir Jūsu brīvās gribas pielietojuma raksturs.

Ja baznīca saka, ka sātana lielākais sasniegums esot tas, ka viņš esot iestāstījis Cilvēkiem to, ka viņa neesot, tad mums jāsaka, ka biheivioristu un manipulatoru ar masu apziņu panākums ir tieši tas, ka Jums, Cukurzirnīt, liekas, ka tas, kā Jūs tiecaties dzīvot, patiešām nāk no Jūsu prāta un dvēseles dzīlēm. Te nu man Jūs personiski un visus Jūsu domubiedrus kopumā ir jāapbēdina. Visu to, kuri par galveno argumentu rīcībai min savas tiesības un iespējas, galvās katru domu, uzvedības, ģērbšanās, attiecību un interešu standartus (arī tā sauktajā „garīgās attīstības” produktu patēriņā), katru reakciju uz vidi, katru attieksmi pret vērtībām vai (ne)vērtībām – to, kas ir vai netiek uzskatīts par vērtību, ieliek ražošanas un patēriņa regulatori saskaņā ar saviem plāniem par jūsu apdzīvotā reģiona un jūsu vecuma grupas izmantošanu.

Jūs paklausīgi izpildāt dotos norādījumus par pašiznīcināšanos, migrāciju vai sev apkārtējo iznīcināšanu. Pie tam – iznīcināšanai nav jābūt acīmredzamai vai tūlītējai. Tam nav jābūt pierastam ierocim. Pietiek ar to, ka Jūs viens otram atņemat normālas dzīves iespējas, dzīves prieku, vidi un vēlmi turpināt to, kā Jūs visi dzīvojat. Pārējo izdara šīs vēlmes trūkums. Jūs vienkārši izzūdat.

Jūs neredzat kā ar Jums manipulē tāpēc, ka negribat to redzēt. Jūs gribat dzirdēt to, ko saka manipulatori un redzēt to, ko viņi Jums rāda. Tāpēc, ka Jūs gribat saņemt tiesības, iniciatīvas brīvības un aplausus. Jums patīk, ka Jums atļauj, bet nepatīk, ja aizliedz, un tā jūs pieslienaties vieniem un bēgat no otriem. Jums patīk sasniegumu vieglums un ātrums, seklās ūdens atrakciju parku renītes un lētie prieciņi. Jums patīk atpūsties un „pakaifot”.

Jums liekas, ka jūs to gribat. Ar jums strādā labi speciālisti un jūs esat labi izdresēti, viņu komandas klausot.

Protams, katram Cilvēkam un dzīvajai būtnei ir tieksme pēc īsākā ceļa un zaļākās zāles, bet visām veselajām būtnēm ir arī tieksme pēc līdzsvara un vieglumu kompensējoša kustību daudzuma. Katram normālam Cilvēkam ir veselais Saprāts un normas – robežas sajūta – tā, kas viņu atgriež atpakaļ dzīvības turpināšanas telpā. Ir iedzimts pašsaglabāšanās mehānisms un savu kļūdu konstatācijas mehānisms. Tad, lūk, manipulatoriem ir izdevies izslēgt jums sevis saglabāšanas mehānismu. Jums vairs nav līdzsvara izjūtas un vajadzības. Jums nav robežas un normas nepieciešamības. To viņi ir panākuši.

Var piekrist tam, ka pasaule ir tādā, kāda tā ir. Tomēr:

- Kādēļ tā ir tāda?

un

- Vai tai ir jābūt tādai?


Tāda tā ir tādēļ, ka Jūs, Cukurzirnīt, kopā ar saviem domubiedriem to tādu veidojat. Jūs tā dzīvojat un pasaule kļūst par mēslu bedri, vaļi labāk metas krastā, nekā dzīvo tādā okeānā, zivis nobeidzas, bet tur, kur bija meži, tagad ir tuksneši, un putni mirst lidojumā! Mēs domājam, ka pasaulei tādai nav jābūt!

Var piekrist tam, ka tā ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, tomēr mēs ar šo „pieņemšanu” saprotam to, ka ir jāskatās vaļējām acīm notiekošajā un jāsaprot to, kāpēc tā notiek, lai varētu to novērst. Jūs, Cukurzirnīt, turpretī ar šo „pieņemšanu” gribat mums uzspiest savu (ne)dzīves veidu un to, lai mēs tam nepretotos.

Mēs nevelkam pasauli atpakaļ. Mēs vienkārši neskrienam jums līdzi. Jūs skrienat uz savu galu. Mēs turpinam savu dzīvi. Zemes vēsturē tā jau ir bijis daudzreiz. Un katru reizi, kad „ātrie” ir paši savā galā pazuduši, tad „lēnie” novāc viņu atliekas, atkritumus un sāk stādīt kokus.

Mēs domājam, ka vienmēr var uzlabot to, ko daram, bet mēs to negribam darīt pēc jūsu prāta. Jūs paši nezinat, ko jūs gribat. Šodien jūs skrienat uz vienu pusi, bet rīt uz citu. Šodien jūs iekrītat vienā atkarībā, rīt citā. Mēs negribam būt jums patīkami. Mēs negribam, lai jūs mūs atzītu par savējiem. Mēs gribam dzīvot tā, lai rīt varētu stādīt kokus.


                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa