Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

471.

No: Žanetes       Temats: nemirstība

?←      2012. 12. decembris 18:15:49

Labdien! Mans darbs ir saistīts ar jaunumu meklēšanu. Nesen lasīju, ka ir atrastas nemirstīgas baktērijas - pilnīgi cita dzīvības forma ar unikālām īpašībām. Šīm būtnēm ir cits genotips. Kā jūs domājam - vai nemirstība cilvēkam ir reāli sasniedzama? Labu dienu!



Daili vai nemirstību?


            Nemirstības meklējumi ir netīru dvēseļu bailes no pēcnāves taisnīguma.

            Dabas telpa ir bezrobežīga.

            Bezrobežīgajā Dabas Telpā ir savās telpās un dzīves laikā ierobežoti visumi – galaktikas. Galaktikas rodas, un pēc kāda laika – attīstības procesa beigām beidz pastāvēt. Laiks ir starpība starp diviem stāvokļiem procesā. Tur, kur notiek attīstība – izmaiņas, tur ir „laiks”. Procesiem nav atgriezeniskas gaitas. „Ceļojumi laikā” ir kļūdainu spriedumu un pieņēmumu radīti prāta maldi. Tieši tāpat ir ar šīm „nemirstīgajām” baktērijām, kas visdrīzāk ir kāda no daudzajām preses „pīlēm” – kārtējais „maiju kalendārs”.

            Katra daļa nes sava veseluma iezīmes. Mirstīgs veselums satur mirstīgas daļas, jo ir šo mirstīgo daļu radītājs. Katrā veselumā nemirstīgs ir tikai tas, kas tajā nāk no tā nemirstīgā radītāja, ja šis radītājs pats ir nemirstīgs. Mirstīga radījuma darbības – dzīvības procesu radījums – tas, kas ir pakļauts matērijas dabai un laika (izmaiņu) norisei, ir mirstīgs. Neviens nevar radīt to, kas nav viņa paša dabā.

Jūs taču negribat teikt, ka šīs baktērijas ir mūsu galaktikas nemirstīgie radītāji. Bez tam, šīm baktērijām ir materiālas dabas – ar fizikālām metodēm pētāmi ķermeņi un fizikālos lielumos aprakstāmas īpašības. Tātad, tās ir fizikāli – materiāli objekti. Visi materiālie objekti ir zūdīgi par tik, par cik zudība ir matērijas dabas daļa. Nekāds materiālas dabas objekts nevar būt nezūdošs – nemirstīgs. Jebkurā gadījumā, ja ne citādi, tad tam ir jāiet bojā reizē ar savu esamības vidi – apmaiņu ķēdēm, kurās tas eksistē kā šo ķēžu daļa. Mūsu planēta kādreiz beigs pastāvēt, tāpat arī Saules sistēma un visbeidzot galaktika.


            - Vai jūs gribat teikt, ka šī baktērija paliks dzīva pēc galaktikas bojāejas?


            Ja tas tā būtu, tad visas galaktikas būtu pilnīgi identiskas viena otras kopijas, bet tas ir pretrunā ar Esamības Likumiem. Šī baktērija agrāk vai vēlāk ies bojā reizē ar savu apmaiņu ķēdi. Ja gribat to uzturēt dzīvībā bezgalīgi, tad ir jāpieņem divas lietas. Pirmā ir tā, ka šī baktērija nekad nav radusies, jo visam, kas ir radies, ir arī gals. Otrā ir tas, ka tādā gadījumā jāpadara nemirstīgas arī citas apmaiņu ķēdes daļas, un tā mēs nonāksim pretrunā ar to, ka mūsu galaktika reiz ir radusies un reiz beigsies. Pat mūsdienu zinātnes „lielais sprādziens” to nepieļauj.


            - Vai gribat zinātniekiem atņemt viņu „lielo sprādzienu”?


            Tad tūliņ pat ir jāslēdz ciet lielais kolaiders, kurā notiekot tik brīnišķas kosmiskas parādības un novērojumi, kas, protams, ir tādas pašas kļūdainu pieņēmumu un aplamu (nezināšanas radītu) prāta spriedumu radītas „nemirstīgas baktērijas” un „maiju kalendāri”. Nezināmas izcelsmes parādību pētījumi neizpētītā vidē ar nepilnīgām metodēm nedod neko citu, kā vien vielu subjektīvai spriedelēšanai un spekulācijām – tukšai pļāpāšanai par pašsagudrotām, ar realitāti nesaistītām tēmām. Vienīgais, kas tajā visā ir vērtīgs, ir pats uzdotais jautājums, ja vien tas ir noformulēts atbilstoši realitātei. Uz jautājumiem par mainīgā rašanos, tā dabu un rašanās cēloņiem nevar atbildēt, neuzdodot jautājumus par to, kāpēc tas ir radies, kāpēc tā daba ir tāda un kāpēc notiek mainība – kāpēc tas viss ir – kāda ir tā esamības jēga.


***

            Jautājums – kā radies visums, ir tas pats mūžīgais maza bērna jautājums par to, kā radies viņš pats, Saule, lietus un vējš. Bērni nekad nejautā to, kur un kāpēc radies Tētis un Mamma. Ja kāds to pajautās, tad tas būs īsts zinātnieks. Bērns interesējas par sevis kā daļas esamības jautājumiem, bet neinteresējas par veseluma rašanos un esamību, kas ir ārpus apšaubāmā robežām. Par neapšaubāmo neuzdod jautājumus, tāpat kā par to, kas ir ārpus jautātāja paša dabas robežām. Jautājums par nemirstības esamību izriet no jautātāja mirstīgās dabas un savas mirstības apziņas. Bērna jautājums par savu izcelsmi ir esošā robežās topošās personības jautājums – individualizācijas ceļa meklējums – kolektīvā apziņa meklē tās identitātes, kurās tā varēs iezīmēt telpu, no kuras aplūkot apkārtesošo.

            Tas ir neapšaubāms fakts – mums apkārtesošais mainās. Mainās augi, dzīvnieki, upju krasti un kontinentu aprises. Mainās polu novietojums. Ledus laikmeti mijas ar karstumu un lietu. Zeme nebūs tāda, kāda tā bija pirms miljoniem gadu. Nekad nebūs dinozauru, mamutu un lidojošo ķirzaku. Tāpat aizies arī visi mūsdienu augi un dzīvnieki. Klimats atkal mainīsies.


            - Kā gan šādā mainīgā vidē var palikt nemainīgs Cilvēka ķermenis?

            - Kā gan nemirstīgais Cilvēka Gars var izzināt apkārtesošo, paliekot tajā pašā nemainīgajā ķermenī ar tā ierobežotajām iespējām?

            - Kā gan vidē, kurā viss mainās, var palikt nemainīgs kāds tās elements?

            - Ko tas tur darīs?


            Dabā ir sastopami reliktie organismi. Šie organismi ir saglabājušies kā savu dzīvības formu pieminekļi laikam, kurā šīs formas valdīja uz Zemes. Jaunajam laikam nederīgās formas aizgāja, atbrīvojot vietu jaunā laika iemītniekiem – to pašu Garīgo substanču jaunajiem ķermeņiem, kuras tām dod jaunu dzīves izpausmju iespējas. Reliktie organismi, saglabājot savas formas, ir saglabājuši arī savu dabu un tās izpausmes iespējas nemainīgā veidā – tajos ir apstājusies katra attīstība. Jautājums par nemirstību ir jautājums par savas attīstības apturēšanu un bezjēdzīgu parazitēšanu citu organismu aprites ķēdēs.

            Ejot no dzīves uz dzīvi, Cilvēku, augu un dzīvnieku dvēseles mainās, pilnveidojas, bagātinās un izsmalcinās. Katras dvēseles daba ir redzama viņas veidotajā ķermenī. Rupjām, vienkāršām dvēselēm ir robustas formas. Vissmalkākajām dvēselēm ir smalki ziedu ķermeņi. Smalkām Cilvēku dvēselēm ir apgarotas sejas un maigas melodiskas balsis, plūstošas un precīzas kustības, cēlas domas un mīļi pieskārieni. Lielu dvēseļu ķermeņi ir lieli un spēcīgi – lielus darbus darīt spējīgi.


            - Kādēļ attīstībā esošai dvēselei mitināties nemainīgā, sev neatbilstošā, slimību un nelaimes gadījumu sakropļotā nemirstīgā ķermenī?

            Mēs taču mainām nolietotos apģērba gabalus atbilstoši to nolietojumam vai gadalaiku maiņai. Mēs taču negribam visu savu pieauguša Cilvēka dzīvi pavadīt tajos pašos zīdaiņa autiņos vai pirmklasnieka bikšelēs.

            Tagad ir pasākta orgānu pārstādīšana, kas pēc būtības ir tā pati ķermeņu nomaiņa, tikai notiek palēnināti. Nolietoto – dvēseles dzīves aplamību rezultātā sabojāto orgānu aizstāj ar citas dvēseles izveidoto un uzturēto, tā vietā, lai ļautu šai dvēselei aiziet atpūtā un atjaunotai atgriezties jaunā un veselā ķermenī.

            Ir Zemes dzīves diena, kurā ievācam iespaidus, un ir nakts, kurā tos sakārtojam pēc piederības savos apziņas plauktos. Tāpat ir Kosmiskās dzīves diena un nakts, kurās dvēsele ievāc iespaidus un tos apzina mierīgā gaisotnē pēc nāves savās mājās esot. Tur dvēsele saprot notikumu īsto nozīmi un gatavojas nākošajai dzīvei. Daudzas radošas dvēseles tur sagatavo nākošo dzīvju apstākļus, komponē vēlāk uzrakstāmos skaņdarbus, gatavo balsis, veido domu tēlus lugām, romāniem, skulptūru formas un gleznu ainas. Filosofi un politiķi sagatavo savu nākošo darbu nodaļas un pārdomā veicamos soļus. Bez pēcnāves dzīves nav iespējama zemes dzīves attīstība. Bez nāves nav iespējama dvēseles attīstība. Bez jauna un pilnīgāka ķermeņa saņemšanas nav iespējama pilnvērtīga dvēseles dzīve.

            Par nemirstīgu ķermeņu iegūšanu sapņo tumšā hierarhija. Viņiem bail no pēcnāves dzīves nestās atmaksas par zemes dzīves laika nodarījumiem un atkaliemiesošanās nestās karmiskās atmaksas. Iemiesošanās nes karmisko seku ķēdi. Melnie zin, ka daudziem tā nozīmē pilnīgu aiziešanu no šīs planētas, bet citiem nožēlojamu mežoņu dzīvi nākošajos iemiesojumos – nebeidzamu postu, slimības un ciešanas tieši tādā pat mērā, kādā viņi tās ir sagādājuši citiem.

            Pašlaik beidzas piektais Cilvēces attīstības cikls. Sāksies sestais. Jau ir zināma jaunās rases sākotnes mājvieta. Tā ir Rietumsibīrija un Altajs. Jau ir sagatavotas nākošās rases Cilvēku jauno ķermeņu aprises. Jau iemiesošanos gaida nākošās rases Cilvēku dvēseles.


Viņu Himnas un Mīlas vārdi jau skan Pasaules telpā.

Viņu darbi jau dun.

Viņu domas jau tver jūtīgākie un nākotnei gatavie.

Viņu aicinājumu jau dzird visi Jaunā Laika nesēji.

Tas Laiks ir gatavs.

Tā pasaule jau zied.

Tā IR un to vairs nevar atcelt.


            Vecā laika turētāji ir sapulcināti tiesas dienai. Viņi tiek izvesti laukumā visu acu priekšā, kur tos var pazīt katrs viņu ļaundarību liecinieks. Viņi visi tiek savesti kopā sava laika beigās, lai beidzot varētu aizvērt tumsas hierarhijas vēsturi. Ar to viņu darbība, laiks un vēsture uz Zemes beidzas. Viņiem nav vietas Jaunā Laika Cilvēku pasaulē. Viņu vēsture ir atdalīta. Viņi tai pieliek punktu. Kopējā vēsture ir sadalījusies divās daļās. Ir tās galvenā gultne un no tās atdalītā atteka, kura beidzas kādreiz pašu noraktā kalna bedrē. Evolūcijas bremzētāji un postītāji paliks pašu sagrauto iespēju laukā.

            Arī sestais attīstības cikls izsmels savas iespējas un dos sākumu septītajam ciklam. Septītais piedzīvos uzplaukumu un savas beigas. Līdz ar to beigsies tagadējiem līdzīgo ķermeņu laiks. Šie ķermeņi ir būvēti atbilstoši dzīvnieku pasaules principiem. Patiesībā tie ir labi attīstītu dzīvnieku ķermeņi, kurus Cilvēce no tiem uz laiku ir aizņēmusies. Pēc septītās rases un tai sekojošā miera perioda nāks jauns cikls ar savām septiņām rasēm, kurās Cilvēks beidzot iegūs – viņa dvēsele beidzot būs izaugusi līdz īsta Cilvēka ķermeņa lielumam un skaistumam. Cilvēkiem ir sagatavoti īsti Cilvēku ķermeņi, kuri tik pat tālu pāri stāvēs tagadējiem, cik tie atšķiras no četrkājaino ķermeņiem. Tie ķermeņi, kuros mēs tagad mitināmies, tiks atdoti viņu likumīgajiem saimniekiem – augstākajiem dzīvniekiem, un Cilvēks tad varēs uzklausīt viņu pateicības vārdus vai pārmetumus par to, ko ar šiem ķermeņiem tagad darām.

            Nākošajā lielajā ciklā, protams, nebūs neviena no mūsdienu „pasaules varenajiem”, viņu „alianses” turētājiem un līdzskrējējiem. Katras rases beigās Evolūcijas atkritumi paliek pie Evolūcijai sekot nespējīgo tautu paliekām, bet cikla beigās tie visi tiek aizslaucīti Cilvēces atkritumos prom no mūsu planētas. Tomēr šajā ciklā vēl ir sestās un septītās rases loki. Iedomājieties to nemirstīgo ķermeņu valkātāju likteni, kad viņi pēc daudziem tūkstošiem gadu savos novazātajos ķermenīšos būs spiesti dzīvot līdzās septītās rases Dievcilvēku daiļajiem un varenajiem ķermeņiem.


- Ko jūt paviāns vai šimpanze, uzlūkojot Cilvēku?

- Ko domā sieviete, kad viņa ielūkojas modes žurnālā?

- Par ko sapņo bērns, uzlūkojot savu Māti un Tēvu?

- Kādēļ aplaupīt sevi, piekaļot nebeidzama attīstības ceļa bruģa akmenim?


            Tumšā hierarhija nostājas pret visu, kas Cilvēku paceļ viņa dzīves kārtā un dara viņa dzīvi sakārtotu, radošu un prieka pilnu. Viņi vedina pārkāpt Dabas likumus un Cilvēka dzīves normas. Cilvēka dzīves normas iezīmē viņa pienākumi. Vedinot uz pienākumu nepildīšanu vai tādu noliegšanu, tumšās būtnes sludina patvaļu un ievieš to viscītīgāk tur, kur ir Cilvēka dzīves, dzīvības un attīstības pamati. Pienākumu apzināšana un pildīšana ir attīstības ceļš. Taisnīgums uzturas tur, kur tiek ievēroti pienākumi.

Par dzīves netaisnību kurn tie, kuri izvairās no savu pienākumu pildīšanas. Par brīvības ierobežošanu – tie, kuri nespēj citus novērst no viņu pienākumu ceļa. Visatļautības haosā izzūd katra brīvība, jo tur nav nekādu iespēju uzturēt darbību, nav iespējams saņemt darbības augļus un tos saglabāt.

Tikai pilnīga un labprātīga pienākumu pildīšana paver ceļu pilnskanīgai Dzīves un Dzīvības plūsmai – tam, kas piepilda Cilvēka dzīvi ar laiku un tā augļiem bagātu mūžu. Mūžu, kura beigās Cilvēks jūt gandarījumu par vareni nodzīvotajiem gadiem.

            Mūsdienu (ne)pasaulē arī Cilvēka dzīves pilnības mēri ir greizi. Tā nu luterāņi ir ievirzījuši domāšanu, ka visiem liekas, ka labāko Cilvēku Dievs atlīdzina un paaugstina par viņa dievbijīgo – pareizāko dzīvi. Viņi ir iestāstījuši to, ka tāds Cilvēks ir veiksmīgāks – bagātāks, sabiedriski redzamāks, ar lielāku vārdu un noteikšanu. Viņi ir iestāstījuši, ka tas, kurš ir kļuvis par kaut ko sabiedrības acīs nozīmīgu, ir sevi realizējis – tas kaut kas ir, bet tas, kurš tās mēros nav sakrājis un sasniedzis – nekas nav, ir neveiksminieks un tukši nodzīvojis savu dzīvi.

            Viņiem liekas, ka labi situēts advokāts, kurš labi pelna aizstāvot noziedzniekus, vai ķirurgs, kurš izdara noziegumus pārstādot orgānus, ir dzīvē sevi realizējuši – viņi kaut kas ir, bet tas, kurš visu mūžu nosēdējis upes krastā ar makšķeri rokās vai bijis riteņbraucējs, spēlējis beisbolu vai tāpat vien pārlasījis sava vectēva bibliotēku, bet nevienam par to neko nav teicis – nekas nav. Viņiem liekas, ka uzslavas saņēmis premjerministrs ir, bet veca, vientuļa, nabadzībā nonīkusi invalīde –kādreizējā nomales sētniece nekas nav.

            Dieva atzinības gaidītāji ir uztaisījuši pasauli, kurā sevi ir iecēluši Dieva un Dieva mutes lomā – viņiem liekas, ka caur viņiem Debesis runā, kad viņi paši pēc savas sapratnes savus mērus cilā – balvas vai nopēlumus izdāļā. Viņiem liekas, ka Māte Terēze IR, bet tās nabaga kolonizatoru nomocītās slimās indiešu sievietes, kuru apmīļo Māte Terēze, nav tikmēr, kamēr Māte Terēze viņu ar savu roku neaizskar. Viņiem liekas, ka Londona ir, bet kāda viņiem nezināma vjetnamiešu ciema džungļos nav, tāpēc, ka Londonas bankās guļ zelta tonnas, ar kurām var ietekmēt (postīt) tautu likteņus, bet džungļu iemītniekiem tik vien ir, kā pārdesmit cūku, daži katli un uz visiem viens cirvis. Londona esot par kaut ko kļuvusi, bet ciemats tā arī ne par ko neesot kļuvis.

            Katrs Cilvēks, kurš dara to, kas viņam sagādā prieku (ja vien tas nenes postu citiem) realizē savas dzīves mērķi. Cilvēks, kurš nododas savas dzīves prieka aicinājumam, izzin pasauli, sevi un audzina savu raksturu, tādā mērā, kādā panes dzīves grūtības. Tieši nabadzīgā pensionāre, makšķernieks vai dīkais lasītājs ir sasnieguši ar to, ka nav padevušies vilinājumam kļūt par šajā (ne)dzīvē veiksmīgākajiem, vai arī visu mūžu nodevušies nogurdinošiem treniņiem savā sporta veidā, ar ko ir sevi tālu pavirzījuši cilvēcisko vērtību izkopšanā.

Vecā sētniece ir dievišķas gaismas apmirdzēta, jo viņa visu mūžu ir veltījusi tīrības un kārtības uzturēšanai – pati būdama tīrības nesēja, kopusi aiz tiem, kuri ap sevi piemēslo, bet „apdziedātais” premjerministrs ir sevi nenomazgājamā kaunā licis, jo daudzu Cilvēku dzīvēs ir nekārtību un netīrību ienesis. Slavinātais ķirurgs ir nākošo paaudžu slimību cēlonis, advokāts ir noziegumu līdzdalībnieks, bet zinātnieks ar pasaules vārdu, kura atklājums izmantots jauna ieroča radīšanai, ir masu slepkava. Nevienam nezināmā džungļu ciemata iedzīvotāji ir vispilnīgāko dzīvi dzīvojuši – viņi ir pratuši būt laimīgi pieticībā.

            Dieva atzinība nav jāizpelnās. Dieva atzinību nevar izpelnīties – Cilvēks nekad nevar zināt, kāpēc notiek tā vai citādi – vai šķērslis ir sods vai atzinība, vai atvieglojums ir apžēlojums vai spriedums. Cilvēks nekad nezin, ko Radītājs domā, viņu dzīves ceļā vedot, un lielākais muļķis ir tas, kurš iedomājas, ka Debesis ar viņa muti runā. Vienīgais, ko Cilvēks var darīt, ir modri un radoši pielietot viņam pavērtās iespējas, un, tām paveroties, tajās rīkoties pēc labākās gribas, sekot sirdsapziņas balsij, veselajam saprātam un savai dzīves pieredzei pienākumu pildīšanā, nevairot citu Cilvēku un būtņu ciešanas un būt nelokāms savu mērķu sasniegšanā. Tiem, kuri grib būt brīvi savā dzīves ceļā, tāda pat brīvība jāatvēl citiem. Tiem, kuri grib būt saskaņā ar savu Radītāju un pie iespējas saprast vai sajust Viņa gribu, ir jāievēro Normu sistēma un jāpaļaujas uz Dabas Likumu veidotajā Dabiskajā Kārtībā ielikto Radītāja Gudrību.

            Ķermeņu nomaiņa ir Dabas Likuma darbība, attīstības sastāvdaļa un skaistāko dāvanu virkne. Cilvēka ķermeņa mets ir daiļš, izteiksmīgs un pacilājošs. Cilvēka dvēseles dzīve ir tā, kas katrā tautā tai atbilstošo ķermeni saņem no saviem senčiem, izmanto pilnvērtīgi vai nevērīgā un netikumīgā dzīvē kropļo un izķēmo. Ar atkāpi no dvēseles dzīves normām Cilvēce ietekmē sākotnējo ķermeņu metu, to piezemējot, novājinot un vulgarizējot. Tādus ķermeņus vecāki tālāk nodod saviem pēcnācējiem.

Bet varētu būt arī citādi. Vecāki varētu izturēties atbildīgi un mācīt atbildīgu izturēšanos pret ķermeni arī saviem bērniem. Tad Cilvēku ķermeņi no paaudzes uz paaudzi pieņemtos dailē, cēlumā un veselībā. Tad pieaugtu tagadējā ķermeņa kalpošanas laiks. Šo Cilvēka ķermeņu iecerētais dzīves laiks tika paredzēts vismaz 240 gadu, ar iespēju to pagarināt, paaugstinot dvēseles dzīves kvalitāti. Dvēseles dzīves normu ievērošana garantēja Cilvēkam pietiekami ilgu dzīves laiku. Atkāpšanās no tām ienesa postošas izmaiņas.

            Cilvēka fiziskās dzīves laika un veselības pagarināšanai nav vajadzīgi laboratoriju pētījumi un zinātniskie atklājumi, nav vajadzīgas medicīniskas manipulācijas un dārgi preparāti. Cilvēka dzīves ilgumu var pagarināt, atgriežoties pie tām normām, kādas tiek uzstādītas normālām cilvēciskām attiecībām dabā, sabiedrībā un ģimenē. Turoties pie tām normām, kuras visos laikos visi Cilvēces Skolotāji ir darījuši zināmas visiem Cilvēkiem, katrs Cilvēks var ienest savu darba daļu Garīgo, Cilvēcisko un materiālo vērtību izkopšanā, tā izkopjot un attīstot visas Cilvēces – visu Cilvēku kopējo īpašumu – savus ķermeņus, to daili un veselību.



                                                                                                Pauls Stelps

                                                                                                Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa