Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Div’ pļaviņas es nopļāvu.

 

 

Mājas lapā www.philos.lv iesūtīts jautājums:

No cik gadiem būtu jāsāk pasniegt seksuālā audzināšana? Kā vērtējat ideju par seksuālās audzināšanas programmu bērnudārzos, kas tiks pasniegta četrus gadus veciem bērniem? Kādas tam varētu būt sekas?

 

            Lai saņemtu atbildi uz šo jautājumu, ir jāsaprot

1)kas ir seksualitāte (dzimumfunkcija),

2) kādā laikā un vidē mēs dzīvojam, un,

3)kas ir seksuālā audzināšana.

            Šaurākā nozīmē – seksualitāte – dzimumfunkcija – ir Radošo spēku pielietojums savas Dzīvības bioloģiskās formas turpināšanai(vairošanās funkcija) un fiziskā ķermeņa pilnveidošanās nodrošināšanai sugai (Cilvēkam, tautai, ļaudīm) un dzimumam (fizioloģiskajam un psiholoģiskajam tipam) raksturīgā, dabas likumu noteiktā veidā.

            Plašākā nozīmē seksualitāte ir dzimuma loma dabiskās kārtības uzturēšanā – cilvēka ģimenisko, plašāko sociālo, ekonomisko, politisko un citu darbību jomā – tai skaitā mākslā un reliģiskajā dzīvē, audzināšanā, psihiskās un fiziskās veselības nodrošināšanā un uzturēšanā.

            Atkāpes no šī ir pretdabiska rīcība – perversija – seksualitātes un seksuālo spēku ļaunprātīgs vai nesaprātīgs pielietojums ārpus seksuālās sfēras (Dabiskās Kārtības tai noteiktām) robežām un kā tāds ir šo spēku un to mērķu vājinājums tādā mērā, kurš atbilst šo spēku neadekvātam pielietojumam. Seksuālā enerģija baro Cilvēka augstākos instinktus, spējas un intereses, tādēļ seksuālo spēku nelietderīga, neauglīga, pārliecīga, neadekvāta (pretdabiska) vai priekšlaicīga izmantošana noved pie Cilvēka spēju un interešu sašaurināšanās, vājuma un pagrimuma. Tā noved Cilvēku, tautu, sabiedrību pie viņa ģimenes, tautas un sabiedrības deģenerācijas, kultūras jēdziena neizpratnes, panīkuma un radošo spēju zuduma – pie muļķīga un postoša dzīves veida – muļķības visās dzīves jomās aizvien pieaugošu kļūdu lavīnā.

Muļķība ir Gudrības trūkums – (bet šeit) seksuālās enerģijas pielietošana nepareizā, neadekvātā veidā un apstākļos – tās vēršanā uz neatbilstošiem objektiem un situācijām apstākļos, kad Cilvēka augstāko principu deģenerācijas dēļ (kā tas ir perversiju gadījumā) regulējošie principi viņā vairs nedarbojas, bet enerģija un aktivitāte vēl ir un darbojas patvaļīgi – „kad galva dulla, kājām nav miera”.

Gudrība ir spēja kvalitatīvi vērtēt saņemtās ietekmes, pieņemt tām atbilstošus lēmumus un rīkoties saskaņā ar situāciju šīs situācijas maiņā atbilstoši uzstādītajiem mērķiem. Gudrība izpaužas Cilvēka spējā kļūt par Evolūcijas Subjektu – šajā gadījumā pielietot savu seksualitāti atbilstoši tās Dabiskajā Kārtībā  noteiktajiem mērķiem, laikam un apstākļiem, bet ne baudām, kuras ir šo enerģiju darbības blakus produkts nervu centros, izriet no šo centru uzbudinājuma līmeņu starpības maiņas – dinamikas esamības. Tieksme pēc baudām var novest pie atkarības šajā jomā.

Vienkāršoti sakot - Gudrība ir spēja uztvert Īstenību un nošķirt to no maldiem, savā darbībā vadoties pēc pirmās un ignorējot vai nepieciešamības gadījumā apzinoties otro klātbūtni un postošo ietekmi, apziņai pretdarbojoties tās maldiem un maldināšanai.

 

y

 

            Mēs eksistējam (par dzīvi to nosaukt nevar) vaļības – netiklības (liberālisma) ideoloģiskā spiediena apstākļos, akulturālā vidē, pret kuras iemītniekiem tiek izvērsta kultūrintervence maltusiānisma ideju realizēšanai praksē – demogrāfiskā bremzēšana, nesaskaņu un karu izraisīšana, pretdabiska dzīves un sadzīves veida, pārvaldes formu un informatīvās ietekmēšanas, ekonomisko attiecību un pārtikas bāzes pārveide ar mērķi radikāli samazināt iedzīvotāju skaitu uz zemes „zelta miljarda” ietvaros, kā vārdā notiek iedzīvotāju un viņu bērnu muļķošana seksuālajā, kultūras, sadzīves, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.

Seksuālās perversijas kā bāzes instinkta izkropļojumi šajā muļķošanā tiek izmantotas kā galvenais apziņu graujošais – pretestību slāpējošais faktors – vaļības idejas pildījums konkrētā formā, kura, savā tieksmē pēc baudas, rada jaunu pretdabisku – destruktīvu sadzīves normu sistēmu. Tas ir – homoseksuālisms un citas perversijas (ja tās nav psiholoģiski un fiziski vardarbīgas pret apkārtējiem) – kā deģenerācijas pavadones un sekas – pašas par sevi nav bīstamas tiem, kuri nav deģeneratīvi (nevienu evolucionējošu pievērst deģenerācijai un perversijai nevar – viņš pret to izjūt iedzimtu – neizskaidrojamu un nepārejošu riebumu), bet -  

1) to aktīva klātbūtne vidē traumējoši ietekmē nenobriedušus organismus un vājas personības, izsitot tās no līdzsvara, ar ko bremzē, aizkavē viņu attīstību vai traumē seksuālos priekšstatus, atņem tiem pareizu izpratni par to un ar to saistītajām dzīves parādībām, tā neļaujot tās pilnvērtīgi realizēt savā tālākajā dzīvē, un

2) homoseksuāļi savā nepilnvērtības apziņā agresīvi tiecas paplašināt savu ietekmju loku – paši sev pierādīt savu kompetenci un spēju darboties, tiecoties kļūt par noturīgu dominanti un normu pagrimstošā vai destruktīvā vidē – kļūt par iznīcības ceļa akceptētu veidu.

            Kļūstot par šādu normu, tie grib atrisināt savu iekšējo problēmu – atbrīvoties no savas trauksmainās nepilnvērtības un neapmierinātības sajūtas – no tā, ka, neradot nākotni, aizslīd dzīve. Tiem liekas, ka, kļūstot par pagrimstošas sabiedrības vai deģeneratīvas vides akceptētu normu, viņi notvers aizejošo dzīvi – iegūs nākotni un turpinājumu – sētas mieta pēdējo lapojumu mitrā vasarā. Šo agresivitāti mērķtiecīgi izmanto maltusiānisma piekopēji praksē, kā tarānu tālākai sabiedrības normu dragāšanai un Dabiskās Kārtības graušanai arī citās jomās, tās muļķošanai un pievēršanai baudu, elku un komforta kultam, lai ar tā radīto jauno dominanšu palīdzību radītu tajā postošas atkarības un tādā veidā piespiestu to iznīcināt pašai sevi.

Atkarība ir 1)nepieciešamība noturēt nervu centru darbības dinamiku noteiktos parametros, 2)vai realizēt pretdabisku, noturīgu dominanti apziņā, kas kļuvusi par galveno – „uzurpējusi varu” apziņas procesu struktūrā – kļuvusi par dominējošo nepieciešamību. Personība izpaužas personības dzīvē – dominanšu maiņā personības struktūrā. Ja dominanšu maiņas nav, tad nav arī personības dzīves – nav personības kā tādas. Iestājoties (2. – negatīvie aspekti) atkarībai, personība mirst. Vāji attīstītām personībām ir maz dominanšu – tās ir neinteresantas, viegli prognozējamas – garlaicīgas apkārtējiem un arī pašas sūdzas un „pārdzīvo” garlaicību, dzīves tukšību, bezcerību – jēgas un motivācijas trūkumu – depresiju. (Apziņas sašaurināšanās – interešu un spēju trūkums.)

Augstu attīstītas personības ir vispusīgas – ar plašu redzesloku un daudzām harmonizētām dinamiskām dominantēm un to maiņu, mijiedarbību variantiem. Tāpēc ir interesantas, dzīvas un dzīve tām un ap, ar tām ir interesanta tie ir „garaiņi, kuri veicina vārīšanos”, ienesot dzīvē radošo gaismu un trūkstošo harmoniju – Gudrību, kas nav savienojama ar dabiskās kārtības graušanu – „provokācijām”, „šokējumiem” (triecieniem) un „robežu noārdīšanām” - pretdabiskā manifestāciju, kas ir deģenerācijas procesu izpausme apziņā un disharmonisku aktivitāšu rosīšanās Gudrības trūkuma apstākļos – personības un sabiedrības pašnoārdīšanās process harmonizējošo spēku trūkuma vai vājuma dēļ.

Atkarība, caur baudu bez apmierinātības (nesātību), sākotnēji rada jaunu dominanti, bet vēlāk, dzēšot iepriekšējās, jaunu – parazītisku normu apziņas struktūrā, kura sev pakļauj visu apziņu un ekspluatē to savas eksistences uzturēšanai. Iepriekšējā apziņa tiek sagrauta, tās vietā veidojas apziņas surogāts – „dzīvais mironis” – eksistence bez dzīves, attīstības un nākotnes. Tas attiecas uz jebkuru – Cilvēku, tautas, sabiedrības vai pūļa apziņu.

Dominante ir apziņas struktūras daļa vai stāvoklis, kurš savas eksistences laikā pārējo apziņu pakārto savām vērtībām, dinamikai vai procesa virzības nodrošināšanai – kļūst par komponistu un diriģentu orķestrī, par neapšaubāmu līderi – tautas mīlētu diktatoru – centrālo spēku, kurš nosaka, vada un koordinē apziņas elementus to darbībā vai – negatīvā nozīmē – tas, kurš pārņem apziņu savā varā, hipnotizē to, kļūst par elku – uzurpē tās gribu un izmanto to savā labā.

Norma evolucionējošā apziņā un sabiedrībā ir Evolūcijas virziens. Norma pagrimstošā vidē ir spēcīgākā dominante vai noturīgākā dominanšu grupa. – vairākuma viedoklis – tas, pret ko necīnās, kam ir atvērta vide, ar ko tā sadzīvo, kam ļauj izpausties savos bērnos – nākotnē. Destruktīvā apziņā un sabiedrībā norma ir tai raksturīgais Dabiskās kārtības noliegums – perversija (muļķība), kuru tā realizē savu iespēju attīstības vārdā – tai raksturīgais deģenerācijas veids.

            Pedofilija – pret ko tiecas „sargāt” bērnus perversiju izplatītāji un netiklības virzītāji – sabiedrības apziņas vājinātāji – ir viena no seksuālo perversiju formām – pašlaik tiek izmantota kā homoseksuālisma reklāmas kampaņas veids, ar kuras palīdzību tiecas piekļūt un aktivizēt perversiju tēmu katrā ģimenē, vienlaicīgi tēlojot „labo policistu” – cīņu ar perversijām „sargājot” bērnus no pašu radītās, veicinātās un uzturētās sabiedrības deģenerācijas sistēmas. Tā ir ugunsgrēka dzēšana ar benzīnu.

Lai pārliecinātos, vai tas tā ir, atliek tikai ieslēgt televīzijas vai radio aparātus pusaudžiem un jauniešiem domāto raidījumu laikā, atvērt viņiem domātos preses izdevumus, vai pieiet pie veikala kases, avīžu un žurnālu stenda. Cilvēka seksualitātes aktualizēšana, piezemēšana un utilitarizēšana – seksīguma reklāma un ekspluatācija ir prostitūcijas vairošana, miesaskārības dominantes uzturēšana un atkarību vides veidošana. Jāpiezīmē, ka prostitūcija, pretēji mūsdienu viedoklim, ir viena no seksuālo attiecību perversajām formām, kurā agresors – prostitūta – izmantojot iepriekš radītu sabiedrības (populācijas?) morāles normu kritumu un tās locekļu atkarību no hormonu līmeņa asinīs, (dominante!) saviem upuriem – atkarīgajiem, šīs atkarības kombinācijā ar savas seksualitātes surogāta piedāvājumu, atņem kā materiālos, tā dvēseles spēkus, vairojot šo pašu atkarību.

            Nav iespējama cīņa ar kādu vai kādām perversijām, atļaujot citas – nenostājoties pret šo parādību kopumā, jo tās būtība ir perversā seksualitātes izpratnē, uztverot to kā baudas avotu un iegūšanas līdzekli un baudu, komfortu paceļot dzīves mērķa kategorijā. Komforts vaļības – netiklības (liberālisma) ideoloģijas skartajās teritorijās ir kļuvis par kolektīvās atkarības veidu.

 

y

 

Audzināšana ir Cilvēka vai tautas disciplinēšana ar mērķi pavērt ceļu viņu labāko īpašību un spēju attīstībai un izpausmei kādā jomā. Tāpēc ir tikumiskā, estētiskā, ētiskā, muzikālā, fiziskā, intelektuālā, mākslas, sadzīves, militārā, patriotiskā, seksuālā u.c. audzināšanas. Audzināšana sastāv no divām daļām – disciplinējošās un iespējas raksturojošās. Seksuālās audzināšanas raksturs izriet no Cilvēka seksualitātes būtības (sk. par seksualitāti) un tā, ka Cilvēks – viņa apziņa – personība ir nepārtraukti plūstošs, vecumā un funkcijās mainīgs process.

Mēs zinām, ka Cilvēka seksuālie spēki baro Cilvēka augstākos instinktus un spējas, tāpēc – seksuālā audzināšana ir estētiskās (mācības par  daiļā dabu, tās apzināšanu, harmoniju, izsmalcinātību un cēlsirdību) un ētiskās (mācības par ideāliem un mērķiem, par to, kas vieno individuālo kolektīvajā, par individuālā atbildību, par labā dabu sabiedrībai, Cilvēkam vietā un laikā, par reliģiju kā ētikas izpausmes formu) audzināšanas sastāvdaļa un tai nav jēgas bez tikuma vai tikumiskās audzināšanas izvirtušā sabiedrībā.

Savukārt, citas – mākslas, mūzikas, intelektuālā, patriotiskā audzināšana ir tās, kuras nevar izpausties netiklā sabiedrībā – vidē bez seksuālās audzināšanas. Muzikālajai u.c. audzināšanai jēga ir tikai tur, kur ir veiksmīga tikumiskā un seksuālā audzināšana. Tikums vai vaļība nav savienojami jēdzieni, tāpat kā vaļība, netiklība vai audzināšana, disciplīna. Liberālisma – vaļības – netiklības apstākļos nekāda audzināšana nav iespējama.

Disciplīna bez zināšanām un prakses rada „aizliegto augli”, kurš pats par sevi iedarbojas neglābjami postoši. Vaļīgs prāts nevar apgūt zināšanas, bet izvirtušā vidē nav iespējamas normālas Cilvēka seksualitātes izpausmes. Visi Ievas āboli ir iepuvuši. Visas „mūsdienu sabiedrības” darbības, kas skar cilvēka psihi un intīmo sfēru skolās un „darbā ar jauniešiem”, „krīzēm”, „palīdzībām” ir dziļi nepareizas un kaitīgas, kā pēc būtības, tā formas, tās tikai pasliktina esošo stāvokli, tāpat kā mūsdienu medicīna – ārstējot vienu slimību, rada citas. Savus ētiskos resursus izsmēlusi sabiedrība iet bojā savos atkritumos. Sabiedrība, zaudējot savas Utopijas – Vīzijas tīrību – piezemējot to – piemērojoties, tiecoties pēc izdzīvošanas, pārvēršas par pūli un vēlāk par atomizētu populāciju, kura iet bojā šīs atomizācijas un tās izraisītu seku rezultātā.

Audzināšanai un izglītībai jāiet ciešās pēdās – „vispirms izdari – tad uzzini”. Izglītība, kā parādība, var būt tikai disciplinētā vidē. Bez disciplīnas – savaldības nekāda izglītība nav iespējama. Nedisciplinētā vidē ir tikai izglītības surogāti – dresūra, apmācība, iemaņu apgūšana, informētība, interešu virzieni, „klubi”, profesionālā darbība. Tie ir surogāti tādēļ, ka tie visi ir saistīti ar atdarināšanu, bet Izglītība ar Zinātni – Cilvēka augstāko principu dzīvi un personības radošo darbu.

Izglītība ir Cilvēka attīstību veicinošu zināšanu apgūšanas process Cilvēka spējām un praktiskajam pielietojumam atbilstošā apjomā un formās. Zināšanas ir faktu kopsakarību sapratne. Zināšanas bez audzināšanas ir kaitīgas un atnes ļaunumu – ciešanas, kā to apguvējam, tā viņa apkārtējiem.

Lai saprastu un vērtētu seksuālo audzināšanu, ir jābūt skaidrībai par seksualitātes attīstību, procesu dinamiku un galvenajām parādībām šajā jomā, jo pat labu un derīgu parādību vai to elementu pielietojums nelaikā, neatbilstošā formā vai kombinācijās var dot postošas sekas.

Lai neizraisītu postošas fantāzijas un izvairītos no situācijai neatbilstošas dominantes rašanās, seksuālās audzināšanas praktiskā un tajā izglītojošā daļa attiecas uz fiziski un psihiski nobriedušiem – šajā jomā (bet ne juridiski, kas bieži vien ir pāragri) pilngadīgiem Cilvēkiem, tad, ja viņi to var pielietot. Tātad – kā teorētiska un psiholoģiska sagatavošana pāru pirmslaulību periodā – saderināšanās laikā un tālāka zināšanu apguve šajā jomā precētiem pāriem reizē ar viņu seksualitātes dinamiku un funkciju maiņu, izprotot seksualitāti tās plašākajā nozīmē. Pie tam, šāda izglītība nekad nedrīkst būt publiska, grupās, bet tikai individuāla – pāriem vai katram atsevišķi, un – zināšanu sniedzējam jābūt ārpus seksualitātes fiziskajiem aspektiem esošam, neieinteresētam, tā paša dzimuma, pieredzes bagātam un cienījamam cilvēkam.  Seksuālā audzināšana un izglītība ir stingri individuāls un intīms process.

Uz visiem, kuri nav laulātie, nav saderināti vai nav sasnieguši pilngadību šajā jomā – neraugoties uz viņu juridisko vecumu – seksuālā audzināšana attiecas tās disciplinējošajā daļā – kā tikumu veidošana, seksualitātes izpratne plašākā, augstākā nozīmē, mērķi, ideāli – personības pienākumi un dzīves mērķi, higiēnas un uzvedības normas atbilstoši vecumam un dzimumam stingri individuāli. Intimitātes laupīšana seksualitātei, tās iznešana publiskā telpā ir noziegums pret to un kā Cilvēka – sabiedrības radošo spēku vājinājums – noziegums pret Cilvēci – genocīds pret Cilvēku kā sugu – dzīvības formu – tas ir noziegums pret Dzīvību.

Priekšlaicīga kādas funkcijas „atvēršana” – aktivitātes forma aptur šīs funkcijas attīstību un nobriešanu, kā arī tālāko personības attīstību tajā daļā, kas ir saistīta ar šo funkciju, pašu funkciju padarot par dominanti. Nenobrieduši (nepilngadīgi)psihisko un fizioloģisko procesu nelīdzsvarotības dēļ nav spējīgi adekvāti uztvert un pareizi interpretēt informāciju par seksuālo dzīvi. Tas ir – viņu apziņā neveidojas patiesa seksuālās dzīves aina, bet izkropļots priekšstats par to. „Audzinātāja” vēlmes, mērķi un prognozes neatbilst patiesajām viņa izraisītajām sekām apziņā. Bērniem tādas ietekmes ir traumējošas, pusaudžiem atkarību izraisošas, jauniešiem iztukšojošas, vilšanos radošas, bremzējošas – dzīves jēgu atņemošas.

 

y

 

Dzimuma loma Dabiskās Kārtības uzturēšanā Cilvēka attiecību, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un citu darbību jomā ir stingri noteikta Evolūcijas gaitā, izriet no šo Evolūciju vadošiem Dabas Likumiem, ir to stingri kontrolēta un ir šīs Dabas Likumu kontroles izpausme. Rodoties dzimumam – atšķirībai starp tiem – ir noteiktas katra dzimuma īpatnības – mikrokosmosa uzbūves struktūras īpatnības (tas, ko viņš, viņa var  un ko nevar nekad) – ar kurām savstarpēji papildinošā sadarbībā viņi veido to sintētisko vienību, kādā Cilvēks atradās pirms dzimumu sadalījuma. Dzimuma loma izpaužas pretējā dzimuma īpatnību līdzsvarošanā un kalpošanā  šī līdzsvara saglabāšanā, abu dzimumu veidotā pāra personību pilnvērtīgā izpausmē un Evolūcijā šajā pārī, kas ir iespējama vienīgi esot šajā līdzsvara stāvoklī.

Šeit mēs nonākam pie piepildījuma jēdziena. Piepildījums ir dzimuma lomas pilnvērtīga izpausme atbilstoši vecumam un sociālajam stāvoklim (sociālajai lomai) – saitēm, kādās personība atrodas socializētā grupā. No dzimuma lomas piepildījuma jēdziena izriet dzimuma psiholoģiskās, fizioloģiskās īpatnības, pienākumi un iespējas sadarbībā, veidojot līdzsvarotu apziņas struktūru – ģimeni, lomu sadalījums ģimenē (dominantes, dinamikas īpatnības, vīriešu un sieviešu darbi) un profesionālajā darbībā – kam ir dziļa, nemainīga un nepārkāpjama metafiziska jēga. Dzimumu audzināšana sākas ar šo lomu apguvi, vērojot vecākus un kopējot  viņu attiecības šajās lomās. Dzimuma lomas piepildījuma trūkums vai tās izkropļojums ir viens no visbiežākajiem depresijas iemesliem, kā personībai, tā sabiedrībai kopumā.

Seksuāli perversiem šādas dzimuma lomas un tās piepildījuma nav. Tie ir deģenerācijas ceļā zaudējuši pirmo un otro Garīgo Vērtību un ar to saistītās Identitātes, tāpēc tie nav spējīgi un neveido līdzsvaru pāru attiecībās. Būdami deģenerācijas objekti, viņi ir disharmoniskas psihes stāvokļu nesēji un radītāji – destruktīvu procesu uzturētāji sabiedrībā – vidē, plašākā nozīmē. Dzimumu pāru neveidošana, nespēja to darīt ir deģenerācijas pazīme un lomas trūkuma – piepildījuma neesamības izpausme. Uz tādiem attiecas dzimuma apmierinājuma fiziskās baudas tieksmes komponente, kas ir vienīgā tiem pieejamā un saprotamā – objektīvā parādība.

Piepildījums un loma dzimumattiecībās tiem ir neizprotams, neeksistējošs un neuztverams – nereāls jēdziens, jo tiem pašiem tādu nav – attiecīgi nav ar ko konstatēt to kvantitāšu vai kvalitāšu esamību vidē vai ietekmi uz sevi. Dzimuma attiecību apmierinājums ir dzimuma lomu piepildījuma radītajā līdzsvarā pāra apziņā un psihiskajā līdzsvarotībā katrā pāra locekļa apziņā, kā arī savas pilnvērtības, šajās attiecībās, konstatācijā un tās radītajās sajūtās.

Apmierinājums sastāv no divām daļām – fiziskās baudas un lomas piepildījuma radītā psihiskā stāvokļa. Fiziskā bauda pilnvērtīgiem un deģeneratīviem īpatņiem krasi – polāri atšķiras. Pēdējiem ir tikai hormonālas un zemākās psihiskās spriedzes izlādes akts un ar tā “veiksmīgumu” – varas, pārticības, uzmanības pietiekamības, potences demonstrāciju radītās sajūtas. Bieži vien tie ir kolektīvi radīto uzmācīgo psihisko stāvokļu – dominanšu izpausmes objekti – atkarīgie elementi, kuri rezonē uz populācijas spriedzes apkārtējā vidē radīto vibrāciju lauku.

Ja populācijā šāda spriedze netiktu radīta un uzturēta, tad ļaužu seksuālā aktivitāte būtu ievērojami zemāka. Jāņem vērā, ka tiem nav augstāko Garīgo Vērtību un Identitāšu, un ar tām saistītās Radošās darbības iespēju – tātad nav arī seksuālās enerģijas augstākās darbības mērķa – Mākslas kā Garīgo Ideālu iemiesojuma formas – radošās darbības un ar to saplūsmes iespēju. Bieži vien tie ir iepriekšējo neveiksmīgo iemiesojumu veidoto personību vai to daļu pārmiesojumi zemākā izpausmes līmenī. Ar to ir izskaidrojami viņu iepriekšējo spēju līdzatnestie atkārtojumi, kuri nav spējīgi atspoguļot Kultūras un Mākslas procesa augstāko – Ideālu daļu un iemiesot tās Evolūciju, bet izpaužas dažādās ārišķīgās un pašapmierinošās – „elitārās” – kolapsējošās un „mākslas jēdzienu paplašinošās” – jēgu zaudējošās formās un aktivitātēs.

Seksuālās enerģijas nespēja darboties augstākajos darbības laukos nosaka tās pastiprinātu darbību zemākajās instinktīvajās un fiziskajās sfērās, tieksmi tās darbībai izplatīties uz neatbilstošiem seksuālo aktivitāšu objektiem un formām, neadekvātām instinktu izpausmēm caur seksuālo sfēru un kombinācijām. Zūdot Garīgo  (harmonizējošo) Vērtību uzturētajai harmonijai apziņā, zūd apziņas struktūra un rodas tieksme šo iekšējo robežu – apziņas telpas kārtības – izzušanu projicēt apkārtējā vidē kā tās „robežu” un „stereotipu” noārdīšanu – sociālo „protestu”, subkultūru un to „provokāciju” – kontrkultūras aktivitāšu veidā. Kultūras noārdīšana ir visu zemāko instinktu un seksuālo dominanšu izpausmes pavadone.

Pilnvērtīgiem Cilvēkiem – ar Garīgo Vērtību sistēmu un to radītām Identitātēm apveltītiem – seksuālā bauda arī fiziskajā izpausmē atkarīga no seksuālās lomas piepildījuma. Tiem zūd baudas zemākie līmeņi bez piepildījuma un otrādi – piepildījums rada baudu brīžos, kuros tā nav iedomājama citiem, viņu attiecībās bez piepildījuma. Tas ir – bauda un apmierinājums ir lomu piepildījuma noteikti.

 

            Lomu piepildījumu un Cilvēka seksualitāti kā plašākajā, tā šaurākajā izpratnē  mūsdienu Cilvēka vai sabiedrības apziņā adekvāti atspoguļot nevar, apziņas neskaidrības, izkropļotības un tās neatbilstības dēļ Īstenībai un Vienotajai realitātei – prasībām, kādas tās uzstāda Evolucionējošai apziņai. Nav noslēpums, ka 5.rase ir izsmēlusi savu Evolūcijas potenciālu un pašlaik vērojamās parādības ir tās deģenerācijas un izmiršanas – vadošās lomas zaudēšanas procesa daļa.

 

y

 

            Lomu piepildījums izriet no Garīgo Vērtību sistēmas radīto Identitāšu otrās Identitātes, par kurām ir jēga runāt ar tiem Cilvēkiem, kuri pārzina (vai vismaz ir pazīstamas) šīs parādības, Zina Cilvēka uzbūvi, dzīves dinamiku abās pasaulēs un Cilvēka dzīves jēgu. Pretējā gadījumā tā ir bērnudārza audzēkņu spriedelēšana par pāri lidojošo lidmašīnu ietekmi uz dzīvību citās pasaulēs, kas atklāj tikai to, ka spriedelētāji ir bērni ar savam vecumam atbilstošām zināšanām un izpratni par pasauli, un to, ka tas, kas jādara Zinošajiem, nav uzticams bērniem – nekas cits kā muļķības un maldi tur parādīties nevar.

            Cilvēka nākšana mūsu (zemes) pasaulē sākas vēl pirms bērna ieņemšanas un turpinās līdz 50 – 55 vai pat 60 gadu vecumam, atkarībā no viņa un sabiedrības īpatnībām, kuras ļauj vai neļauj atklāties Cilvēka potencēm – veicina vai bremzē Cilvēka uzbūves principu – tai skaitā personības un tās daļas – psihes attīstību un darbību šeit, šajā pasaulē.

            Izejot caur stingri noteiktiem procesiem Smalkajā pasaulē, ieņemšanas apstākļiem, dzimšanu – veidošanos Mātes miesās, pēcdzemdību, zīdaiņa, mazbērna,  bērna, pusaudža, jaunieša un personības tālākās attīstības fāzēm, Cilvēks ap augstāk minēto vecumu (50-60g.) var pilnvērtīgi izpausties šeit, ja viņa personība ir pilnvērtīgi attīstījusies un izveidojusi pietiekami lielu harmoniju – ir pietiekami atbilstoša tās radītājam – Cilvēkam, kurš vienmēr mitinās savā – Debesu pasaulē – šeit darbodamies caur tām ietekmēm, kādas ir spējīgas pieņemt un realizēt viņa personības struktūras kvalitātes. Virtuozs pianists neko nevar veikt ar sliktu instrumentu – zaudēta dzīve un iespējas, bet pareizi veidota personība (vai vismaz harmoniska) vidusmēra “mūziķi” paceļ mūsdienu ģēnija līmenī. Jūs visi esat ģēniji ar malkas pagalēm kokļu un vijoļu vietā. Jūs ir smagi piemānījuši un jūsu mānītāji paši to labi zina – tāds jau  bija viņu mērķis – atņemt Jums Jūsu pilnvērtīgās dzīves iespējas, ko viņi turpina darīt vēl līdz šai dienai, kropļojot Jūsu bērnus.

            Cilvēka ķermeņa un personības, sociālo saišu veidošanās katru gadu bērniem un jauniešiem, un katru desmitgadi pieaugušajiem iet caur noteiktu attīstības stadiju. Tas, kas nav realizēts kādā tam atvēlētajā brīdī, vēlāk neattīstās un personībai šī potence ir zaudēta.

Tāpēc kopmītnēs dzīvojošie jaunieši nekad neveidos normālas ģimenes – nesapratīs – “savējais-svešais” jēgu un nevarēs audzināt bērnus. Instrumentam stīga netiek uzvilkta un uzskaņota. Sieviete, kurai viņas vīrs nav viņas pirmais un vienīgais vīrietis nekad nesapratīs seksuālo attiecību jēgu un piepildījumu – lomu nozīmi un to, kas ir Ģimene. Tādai tā vienmēr būs tikai kopdzīve ar seksuālo partneri. Labāku vai sliktāku – bet partneri, ko var nosaukt par vīru, bet kas šajās attiecībās nekad tāds nekļūs – neizies attīstību – metamorfozi – nekļūs par Vīru, tāpat kā viņa nekad nekļūs par Sievu ar tādai piemītošām personības kvalitātēm, bet tikai nesīs šo lomu sociālo apzīmējumu.

Tāpat kā viņu abu radītie Bērni un Viņi  nekad nestāsies Bērnu un Vecāku attiecībās, bet būs tikai apgādnieki un apgādājamie ar savām tiesībām bez izpratnes par Pienākumiem un pilnīgi bez to Realizācijas līdzekļiem un Brīvības, par kurām tie neko nezina, nenojauš un ir tikai miglaini dzirdējuši par šādu jēdzienu eksistenci, bez nojēgas par to patieso saturu. Viņi būs – ir pianisti, kuri domā: “klavieres ir instruments ar 3-4 stīgām”, ka tas ir normāli – viņi nezinās, ka viņu klavieres ir tukšas.

Tie ir tikai divi piemēri, bet tādu stīgu ir simtiem – labām klavierēm – tūkstošiem. No ieņemšanas līdz pilngadībai katrs gads ir vesela oktāva, bet ieņemšanas apstākļi – Minors vai Mažors skaņojumā. Dzīves uztvere – šķēršļu pārvarēšanas cīņa vai iespēju realizācija draugu vidē.

Kontracepcija (kā pieļaujama dzīves sastāvdaļa vecāku prātos) ir bērna personības vājums un vēlākās dzīves realizācijas nespēja, depresijas, bezjēdzīguma sajūta un Dzīvības Vērtības neizpratne – noliegums – tieksme iznīcināt – iegūt līdzekļus iznīcinot – (patērētāja pašnāvnieciskā pozīcija) konkurējot. Te Jums ir “indigo bērni”, hiperaktīvie un uzmanības deficīti, psihiski slimie un alerģiskie. Kas gan var piedzimt, ja jau vecāku prātos ir ielikta iznīcinoša attieksme pret saviem bērniem (radošās enerģijas darbību slāpējošs ieņemšanas fons). Tie ir procesi un apziņas stāvokļi caur kuriem 5.rase sevi iznīcina.

            Ir viens Dzīves Veids – Sadarbība ar neskaitāmām tās izpausmēm un viens tā pretmets – iznīcinoša konkurence ar  savu seku lavīnu, kura, iekustināta, aizslauka tās ceļā esošos. Atsakoties no savstarpējās sadarbības un sadarbības(atkarības) ar sevi radījušo organismu – Dabu un tās Radītāju – Dievu, katrs un rase kopumā nonāk lavīnā, kurā ir bezjēdzīgi spriedelēt par kāda procesa regulēšanu vai mainīšanu. Kopumā  tas viss ir viena liela lavīna. Viens sīkums ķeras aiz otra, aizraujot līdzi bezdibenī vēl kādu – lielāku un tie kopumā citus – sadzīvē, ekonomikā, politikā – valstīs un pasaulē.

            Tikai atsakoties no atsevišķu seku uzlabošanas un apzinoties radikālu pārmaiņu nozīmi, un plānveidīgu darbu to realizēšanā, ir iespējams iziet no lavīnas ietekmes un jaunu stāvokļu veidošanas sākums.

            Vīrieši grib būt Gudri, sievietes tiecas – meklē stabilitāti. Laulības procesā notiek Vīriešu metamorfoze – viņu Prāts, apvienojoties ar Sieviešu Mīlestību, pārvēršas par Gudrību. Tā Vīrieši kļūst par Vīriem Gudriem. Sievietes, tiecoties pēc Īstenības – meklējot Īstus Vīrus – saprotot līdzsvarotības un taisnīguma vērtību – mīlot Īstenību, savā metamorfozē, apvienojot savu Mīlestību ar šīm Vīriešu prāta kvalitātēm, tā kļūstot par Sievām, iegūst savas pasaules Ideālu nemainību un noturību dzīves mainībā. Laulībā veidojas Gudri Vīri un (Garīgi) Stipras Sievas, kuri kopā veido Labdabīgu – Labdarīgu Ģimeni. Viss Labais, kas ir mūsu pasaulē, ienāk te caur šādām Ģimenēm.

            Ir jāsaprot, ka ir Evolucionāras atšķirības, kas izpaužas rasu īpatnībās, un to veidoto tautu mentālās atšķirības – Etniskās Identitātes. Ir katrā šajā rasē un tautā redzamās attīstības stadijas, kuras tuvinās noteiktiem dzīves – [lauku, amatnieku, ierēdņu – kalpotāju, inteliģences un aristokrātijas – sabiedrības līderu(ne mūsdienās!)] veidiem ar četrām secīgām apziņas darbības fāzēm katrā. Dzīves veidi ir seksuālo lomu un vērtību attīstības līmeņu, bet ne vērtības – nozīmības sadalījums sabiedrībā. Apziņas darbības fāzes secīgi iziet katra apziņa savā dzīves gaitā, tomēr kāda no tām ir tai galvenā – noteicošā. Tās ir – iespaidu uzkrāšana, klasifikācija un analīze, sintēze – tēlu veidošana un to pārbaude.

            Pievienojiet tam visam vēl ieņemšanas bezatbildības radītās 12 psiholoģisko tipu kombinācijas ar katru no šīm fāzēm, katrā attīstības stadijā un tautā, un Jūs iegūsit priekšstatu par to haosu, kāds pašlaik valda šajā jomā, jo ir skaidrs, ka kādiem no 12 psiholoģiskajiem tipiem bija jāsaistās ar noteiktām fāzēm, līmeņiem un tautām tiem atbilstošās harmoniskās kombinācijās. Tieši harmonijas trūkums šajā jomā ir augstāko impotenču un tātad arī tautu deģenerācijas cēlonis.

            Katrā no šīm iespējamajām kombinācijām Cilvēkiem būs cita, tai raksturīga, bet tomēr noteikta, izzināma un no dabas likumiem izrietoša – mērķtiecīga – tai atbilstoša izpratne par seksualitāti – izpausmes spēja un attieksme pret to. Izpausmes spēja ir tas līmenis – seksuālās enerģijas pielietojuma veids – kvalitāte, kurā to spēj pielietot indivīds vai sabiedrība. Izpausmes spējas trūkums ir impotence, kura var izpausties kādā no šiem līmeņiem vai visos. Pēc atstātajām sekām uz sabiedrību augstāko līmeņu impotence ir daudz būtiskāka par šo parādību zemākajā fizioloģiskajā līmenī, kas patiesībā ir svētīga parādība, jo neļauj dzimt pēcnācējiem ar pilnīgu labvēlības trūkumu apziņā.

 

y

 

            Dzīves laikā Cilvēka apziņa mainās. Esošās vērtības, intereses un spējas attīstās, parādās jaunas, bet bijušās attālinās un zaudē asumu – aktualitāti – nobružājas, apnīk vai atmirst. Saglabājas tikai interešu, vērtību augstākie aspekti un spēju izsmalcinātākās daļas. Protams, tas tā ir, ja mēs redzam Evolucionējošu Cilvēku un viņa apziņu. Šīs izmaiņas notiek saskaņā ar Dabiskās Kārtības noteikto Cilvēka dzīves ritmu dinamiku Dabas Likumu ietvaros. Dabiskās Tiesības līdz ar Iekšējo Likumu – Godu (Evolūcijas Ceļā sasniegto attīstības līmeni), Vēsturisko Likumu – tradīciju un tos abus saskaņojošajām  laicīgajām – Cilvēka prāta radītajām “juridiskajām” normām, sevī ietver arī šos Cilvēka dzīves aspektus.

            “Mūsu dienās” – Garīgā barbarisma un tumsības laikā – sievietes maldīgi domā, ka viņu vērtība ir zemākajā izpausmes spējā – fizioloģiskajā spējā radīt bērnus – ko apliecināt aicinātas tās pazīmes, ar kurām sievietes cenšas sevi apveltīt, pielietojot maskējošus – “izskaistinošus” – kosmētiskos un citus ķermeni pārveidojošus līdzekļus. Viņas domā, ka šī “jaunība” ir vērtība visos vecumos un situācijās. Par tām bezdzimuma būtnēm, kuras maisās “vīriešu pasaulē” un viņu sabiedrisko attiecību jomā – vīrišķās dzimuma lomas diktētā vidē, kopējot vīriešus viņu ārpus mājas darbos un aktivitātēs, nav vērts runāt, pat ja šīs vīriešu karikatūras viņu sabojātajā pasaulē darbojas tikpat “veiksmīgi”, kā viņu sabojātie vīrieši, tāpēc tālāk tās nekur nepieminēsim.

            Dabiskās kārtības ietvaros Sievietēm fiziskā jaunība ir bērnu radīšanas laiks (vīriešiem tas ir citādi), bet šajā tumsonības laikā “jaunība” ir – norāde uz zemāko seksuālo aktivitāti – spēju sniegt fiziskās baudas un, reizē ar to sevis kā dvēseliskas un Garīgas būtnes noliegumu – neticību sev, savai spējai pildīt savu seksuālo lomu un gūt piepildījumu vecumam atbilstošā seksuālās aktivitātes izpausmē. Katrai nespējas formai ir savs atbilstošais to maskējošais (vai atklājošais) kosmētiskais līdzeklis. Sievietes sejā ir ierakstīta viņas dvēseles dzīve, bet pielietotie kosmētiskie līdzekļi stāsta par viņas nespēju šajā jomā to uzlabot – dvēselisku impotenci.

            Kopts Cilvēka dabiskais veidols ir pilnīgs savā patiesajā stāstā un atbilstībā iekšējai būtībai. Cilvēku skaistu – arī ārēji – dara viņa dzīvā dvēsele. Labākās zāles pret lieko svaru ir Radoša Gara Dzīve un Mīlestība pret saviem tuvākajiem. Cilvēkam Dieva dotajā ķermenī un sejā ierakstīts viss, kas vajadzīgs, lai katru Sievieti viņas mīļotais atrastu, pazītu starp visām citām un mīlētu tādu, kāda tā ir. To pārveidojot vai aizkrāsojot, (dvēseliskie caurumi tāpēc nepazūd!) tiek atbaidīts Laimas lemtais (tas, kurš varētu palīdzēt dvēseles remontdarbos), bet piesaistīts cits – nederīgais – citai lemtais – un tādēļ par nelaimīgu padarīts vīrietis, kuram nav instrumentu un iemaņu šo dvēseles nepilnību segšanai vai līdzsvarošanai ar savām nepilnībām – negludumiem un asumiem – zariem un puļķiem, kas lietā nelikti, visur ķeras, durstās un strīdās. Vīriešu agresija ir nekompensēta seksuālās izpausmes spēja – haotisku laulību sekas. Vieglākais veids kā sabojāt savu un vīrieša dzīvi ir ieiet kosmētikas veikalā vai apmeklēt “skaistumkopšanas salonu”.

            Ādas krāsa, struktūra, sejas un ķermeņa forma, stāja(!) mainās atkarībā no dvēseles stāvokļa. Ķermeņa formas mainās, mainoties rakstura īpašībām. Nesavtība veido, bet greizsirdība “noēd” krūtis. Piezemētība vai izsmalcinātība ideālos redzama sievietes kājās un gurnos. Vēders runā par attieksmi pret dzīvi – cik no šīs telpas ņemam sev un cik atstājam citiem (uzticība), bet mati stāsta par mūsu likteni.

            Gaišie to, ka savu dzīves ceļu ejam viegli  - viegla ir nasta (viegla karma) un mēs neesam sliecīgi problēmas meklēt (arī redzēt). Tumšāki – par smagāku nastu, pienākumiem un piedzīvojumiem bagātāku dzīvi (nejaukt baudas ar piedzīvojumiem – baudās ir zināmā atkārtojums, bet piedzīvojumi ir pieredzes uzkrāšanā). Rudie kliedz par postošas uguns klātbūtni. Kviešu krāsa ir nākotnes vēstnesis, bet pelēcība ir slēpšanās spēle – tādai kaut kas ir “aiz ādas”, ar ko tā nedalīsies. Sirmums matos – par atdotiem karmiskajiem parādiem – atbrīvošanos un Garīgo pieredzi. To trūkums – to, ka Cilvēks šajā dzīvē neko nav mācījies.

Krāsojot matus, Sieviete noslēpj (kauns par!) labāko, kas tai šajā dzīvē ir un stāsta vīrietim, ka uzskata to par Garīgi aklu un nespējīgu novērtēt viņas dvēseli – to, ka dvēselei šajā laikā vai šīs sievietes apziņā nekādas vērtības nav! To, ka vīrietis viņas acīs ir tikai “lopiņš, kam prātā tikai viens”. Tomēr vīrieša acīm visskaistākā ir viņu mīloša Zvaigžņu Gaismas Skarta Sudrabota Sieviete. Viņu skaistu dara Mīļums, Maigums un Labdabīgs prāts. Nekas nav skaistāks par Gudru un Stipru Sievieti. Kāmīši uz jūrascūciņām, protams, skatās ar pavisam citām acīm.

            Dieva radītais un tā uzturētais Sievietes dabiskais skaistums ir funkcionāls. Uz tās ķermeņa nav neviena lieka matiņa, tāpat kā tai nekā netrūkst, lai būtu laimīga. Tāpat kā Vīrietis pārstāv Radošo Gudrību, tā Sieviete – Radošo Skaistumu – magnētismu un tā Radošo Dabu  pasaulē, un ir spēcīga – laimīga par tik, par cik (kvantitatīva sakarība) un tā, kā  (kvalitatīva sakarība) tā var un ir uzkrājusi šo “sievišķīgo fluīdu” savos matos un matiņos atbilstoši to nozīmei, kvalitātei un pielietojumam, tāpat kā to dara bites savā darbā. Drošākais veids kā iedzīvoties “zaudētās attiecībās” ir iegādāties epilatoru. (Epilators un vaksācija ir “daudzkanālu” naudas pumpītis – pumpē naudu ražotājiem un “ārstiem” – depresiju ekspluatatoriem un farmaceitiskajām firmām.) Uzkrātais enerģijas daudzums ir dzīves spējas, kvalitātes un laimīguma – vērtības nodrošinājums.

            Uzacis ir gaišredzības “ārējā daļa”, bet mati – sapratne. Par Sievietes saprāta kvalitāti, veselību, spēju adekvāti izprast notiekošo un to ietekmēt, var spriest pēc viņas matiem, sakārtojuma un garuma. Īsi apgriezti ir “spitālīgā zvaniņš” – visiem redzama zīme par lipīgu prāta slimības formu šajā cilvēkā (vīriešiem par savu domu trūkumu – aklu marioneti kāda rokās), no kuras jāizsargājas tāpat kā no AIDS, kašķa vai tīfa.

            Tetovējumi un pīrsingi (piekari ausīs, degunā un citās ķermeņa daļās) stāsta par tiem trūkumiem (nepilnvērtību), kādus savā “dvēseliskajā ķermenī” – morālē izjūt un tādēļ cenšas to kompensāciju demonstrēt, ievietojot zīmes un svešķermeņus tajās fiziskā ķermeņa daļās, kas ir dvēseles daļu analogi un izpausmes, visiem redzamu zīmogu veidā. Tā ir savas apzinātās nepilnvērtības demonstrācija tāpat, kā mežoņiem, kuri neapzinās – nevar realizēt sevi bez savas vēstures apliecinājumiem. Vājuma pazīme, kas liek izmantot piederības – verdzības zīmes sevis identifikācijai ar kādu grupu. Galējas bailes būt pašam – uzņemties atbildību un dzīvot pēc savām spējām realizējot Dieva Likumu, kas ir smagas Garīgas slimības – aklas augstprātības “atkrišanas” – ārēja pazīme. Civilizētā pasaulē (pirms tumsības iestāšanās) to sauca par Dievam acīs spļaušanu un ķermeņa apgānīšanu, ko sodīja ar izraidīšanu vai slīcināšanu purvā, jo tā ir norāde uz “Dieva nepilnību”, ko “uzlabo” ar zīmēm, svešķermeņiem un krāsojumiem (ārpus sakrālajām darbībām, “iemiesojot” Dievišķās Idejas) – dekoratīvo kosmētiku “atkritēji” – kā no Ābeles nokrituši āboli savā pūšanā pārklājoties ar plankumiem un pelējumu.

            Sakropļots ķermenis vai ķermeņa kults var būt pievilcīgs šajās jomās perversajiem, taču tas nevar pildīt savu lomu seksualitātē un izslēdz tās piepildījumu. Ja apziņa, izstumjot to no uzmanības loka – atņemot vadību dvēselei, pievēršas ķermeniskajai jaunībai un dzīves izpausmei, ja – “labāk dzīvot” – ir atrasties kāmīšu un jūrascūciņu dzīves problēmu lokā, tad dvēsele tiek šķirta no ķermeņa un nevar izdzīvot tai lemto attīstības ciklu ar tā dinamiku. Tas ir “kosmētiķu” – lietotāju – atkarīgo apburtais loks, kurš liedz tur iekļuvušam Cilvēkam gūt seksuālo apmierinājumu un piepildījumu, ar ikdienišķu atgādinājumu par atkarīgā slēpjamo nepilnīgumu – nederīgumu, un iespēju zaudēt mūžīgajā sacensībā ar kādu sāncensi.

Tā ir dzīvnieciska cīņa par tēviņu bez izredzēm uzvarēt – gadi iet, bet jaunākas nāk. Sieviešu bioloģiskā konkurence, pārnesta uz vīriešu apziņu, rada pastiprinātu tieksmi ēst gaļu un karus. Karš ir Dabiskās Kārtības pārkāpuma radīta parādība, kura sākuma formā izpaužas karā pret savu dvēseli un pret savu lomu, vēlāk – pret tuvāko – citu sievieti par vīrieti – objektu. Patiesībā tā ir Vīrieša pazemošana, kas beidzas ar viņa apkarošanu “viņa teritorijā”.

           

y

 

            Katrs noteikti būs dzirdējis izteicienus – “Vīriešiem prātā ir tikai Tas...”, “Viņi ir kā mazi bērni” un atbildes – “Viņas visas ir baudkāras un neuzticamas staigules”, “Viņām prātā tikai lupatas un tenkas...” un abu kopīgo – “Jūs visas(i) esat vienādas(i)!” Pirmajā gadījumā tā ir norāde uz paša interešu un spēju ierobežoto otra interešu saskatīšanu, otrajā – uz nevienlīdzīgu pāri, otra piederību zemākam attīstības līmenim vai “iestrēgšanu jaunībā”, un tā dēļ uz neiespējamu laulības metamorfozi. Trešajā gadījumā šī metamorfoze nav iespējama Ideālu un neatkārtojamības – absolūtas izredzētības un vienreizīguma trūkuma dēļ tur, kur ir bijuši pirmslaulību fiziskie dzimumsakari ar kādu citu. Laulība ir izlaupīta pirms tās sākšanās – tajā nav seksuālo lomu piepildījuma un tāpēc apmierinājuma – “nav kam dot”, “nav īpatnību spēju pielietojuma”. Tā ir norāde uz laulības surogātu – kopdzīvi.

Laulības metamorfoze – mistērija – “noslēpuma plīvuru pārsegtais brīnums”, kuru zem sava baltā plīvura kā apsolījumu nes tīra Sieviete – nav civilstāvokļa akts, nav legalizēta tuvība, mantiskas tiesības un pienākumi, vai atsaucams fakts, kuru var vai nevar atkārtot pēc savas patikas daudz reižu. Tā ir Cilvēka Dzīves realizācija – divu nepilnvērtīgu, nelīdzsvarotu un tādēļ neobjektīvu personību saplūsme vienā Būtnē, kurā katra no To veidojošajām daļām veselumu pilnībā neapzinās, bet tā daļu tālākās dzīves kvalitāte ir atkarīga no šīs Būtnes – Cilvēka kvalitātes. Sabiedrībā notiekošo procesu virzība radošo vai destruktīvo izpausmju virzienā un to formu bagātībā, pilnībā atkarīga no šo Būtņu – Cilvēku esamības un metamorfozes pilnības.

            Uz šo Saplūsmi Cilvēki virzās – aug jau no pirmā parādīšanās brīža ārpus mātes miesām un pat vēl ātrāk – kad nokļūst šurp nesošajās magnētiskajās – uz iemiesošanos nesošajās strāvās, ja vien kaut kas vai kāds šo virzību nepārtrauc un izaugsmi neaptur.

            Līdz pilngadībai bērni ir ģimenes apziņas un auras sastāvdaļas, kuras līdz fiziskā brieduma sasniegšanas brīdim pārņem un mācās pielietot ģimenes pieaugušo – savu vecāku un vides pieredzi visā, ar ko tie saskaras. Tas nozīmē, ka bērni ir nevis fiziski un psihiski nenobriedušas – nepieaugušas, šajā jomā, būtnes, bet tie ir  noteiktā – audzināšanas – formēšanas procesā, audzinātāju viņiem pārmantošanai pasniegto tradīciju – zināšanu un rīcības modeļu pārmantotāji.

Tas ir – Vecāki un Bērni ir kultūras saišu noteikti,  nevis bioloģiski noteikti organismi savās attiecības, un bioloģiskā daļa ir tikai vārti, pa kuriem pārmantojas bioloģiskās pazīmes – mantojums, kurš atvieglina, bet nenosaka kultūras tradīciju pārmantojamību.  Līdz ar to, kā personības, bērni viņi ir tiem, kurus uzklausa, kuru norādījumus pieņem, uzskata par patīkamiem, interesantiem un vilinošiem, tiem, kuru tradīciju un dzīves veidu pieņem. Līdz ar to mūsdienu ģimenēs aug dzeguzēni tām ģimenēm, kuru maizi gan ēd, bet svešās dziesmās un pamācības klausās. Bioloģiskie vecāki audzina citu idejisko vecāku veidotas personības – svešiniekus – sev, savai zemei un kultūrai naidīgus un to noliedzošus. Vecāki bērniem ir tie, kurus viņi idealizē, ņem par piemēru un cenšas atdarināt it visā. Vecāki ir vērtību mēraukla tālākajā dzīvē sastaptajam – TAS, ko tie atpazīst kā vislabāko, derīgo, patīkamo, mīļo, labo, saudzējamo un tālāk saviem bērniem nododamo vērtību.

            Paskatieties tā uz saviem bērniem, uzdodiet šos jautājumus par viņu interesēm, dienas gaitām un jūs zināsiet, kas ir viņu vecāki – KAM VIŅI IR BĒRNI – kas viņus   un par ko audzina, ļaujot viņus ēdināt, apģērbt un uzturēt Jums.

            Bērnība ir rotaļu – atdarināšanas laiks, tādēļ šajā vecumā vecāku, pieaugušo, vecāko brāļu un māsu uzvedība ir audzinātājs, bet visas bildītes un stāstiņi – intereses un fantāzijas rosinātāji. Ko bērns savā apkārtnē – vidē, kurā uzturas, redz un dzird, tas arī viņu veido. Bērnā nedrīkst izraisīt interesi par negācijām – tām nav vietas bērna pasaulē – ar ko piepildīsi, to vēlāk saņemsi. Jebkura neadekvāti pielietota aktivitāte izraisa postošas sekas. Bērnība ir pozitīvo ietekmju un stereotipu nostiprināšanas laiks – Ideālu un dzīves redzējuma veidošanas laiks – ideālā modeļa veidošana apziņā – tas, uz ko tiekties. Ko tur ievada, tas tur paliek kā dzīves normas sastāvdaļa, tādēļ prasās pēc vēlākas realizācijas – rodas pieauguša cilvēka tieksmju aizmetņi, vai vēlāko iekšējo personības konfliktu un vājuma cēloņi.

Bērni nespēj adekvāti novērtēt saņemto informāciju – viņiem ir interesants viss, kas piegādā jaunus iespaidus, bet nesagādā tūlītējas ciešanas pašam. Tāpēc šādas nodarbības tiem ir interesantas, bet nepareizi novērtētais iegulst apziņā kā dzīves modeļa sastāvdaļa, kura centīsies realizēties un ietekmēs viņa personību mijiedarbībās ar citām aktivitātēm viņa personības tālākās veidošanās procesā un dzīvē. Viņš būs “IEKRĀSOTS” – iezīmēts.

Tātad – ne jau bildītes par briesmām un stāstiņi par sliktiem onkuļiem viņu pasargās (no briesmām bērns jāaizvada, novēršot viņa uzmanību uz citu rīcības modeli, kurš izslēdz apdraudējuma scenāriju, pašu apdraudējumu nekā nepieminot un neiezīmējot), bet tās sabiedrības tikumība un vides tīrība, kurā viņš aug un kurā viņam būs jāiekļaujas pieaugot un turpinot šīs vides tikumību un tīrību.

            Bērna seksuālā audzināšana ir cieņas pilnā – atbildīgā pieaugušo attieksmē pret seksuālo tieksmi un spēju, tikumiskās, labvēlīgās un saturā bagātās, kulturāli audzinošās radio, televīzijas, masu pasākumu un svētku programmās. Tīros un vērtīgos grāmatnīcu un žurnālu kiosku plauktos. Vispirms jāiztīra “masu saziņas līdzekļi” un publiskā telpa no netiklības un to nesējiem – netikļiem, pagrimušiem un perversiem radījumiem. Ar visu likuma un represīvo orgānu spēku, sabiedrības atbalstā, jāvēršas pret tikumības graušanu un jebkādu netiklības un vardarbības reklāmu, apjūsmošanu un attaisnošanu vai tās ainu reproducēšanu šajā telpā, jebkādā veidā un aiz jebkuras iespējamās tās pasniegšanas maskas.

Negāciju apkarošana ir profesionāļu darbs un pienākums, bet ne sadzīves telpas elements, caur kuru šī negācija izplatās kā piesārņojums, kurš tā tiek reklamēts netiešā veidā. “Masu saziņas kanāli” jāiztīra no tur labu dzīvi atradušiem bezatbildīgiem un lielā mērā dvēseliski kropliem, domāšanā perversiem divkājiem,  un tikai pēc tam var sākt runāt par seksuālo audzināšanu kā tādu un noteiktā vecumā, pasargājot no šīs sfēras priekšlaicīgas modināšanas tos, kas tai nav gatavi.

            Seksualitāte, kādu to izprot pieaugušie – saistītu ar noteiktu baudu, tieksmju un attiecību raksturu, starp pretējā dzimuma pārstāvjiem ģimenē, ir ārpus bērna pasaules izpratnes robežām – tam nav ar ko to uztvert – tādēļ nekāda tieša seksuāla audzināšana tiem nav iespējama, tāpat kā pusaudžiem vai agrā jaunībā, kad seksualitāte ir magnētiska strāva – tieksmju spēle. Seksuālo tieksmi rada uzbudinājums, kurš rodas divu spriegumu – iekšējā un pretējā dzimuma klātbūtnes mijiedarbības rezultātā. Tā ir spriedze starp diviem atšķirīgiem spriedžu raksturiem un to radīto baudu (apmierinājumu), kura katrā vecumā ir cita.

            Bērniem “seksualitāte” ir atdarināšanas rotaļa – autobusa šofera dūkšana, braucot kalnā, pārdevējas iedomāto konfekšu svēršana zīmētos svaros vai tuneļa rakšana smilšu kaudzē – forma bez piepildījuma, kur rotaļas piepildījums ir bērna fantāzijas darbības procesā un tieksmē pēc iespējas precīzāk šajā situācijā atdarināt novēroto, kas (precizitāte) katram vērotājam ir atkarīga no viņa izpratnes par notiekošo. Rotaļā bērni pārbauda savu novērojumu atbilstību apkārt notiekošajam un savu iespaidu bagātību – fantāzijas pilnvērtību.

            Pusaudžiem seksualitāte ir ļaušanās spriedzei spēlē, kurā katrs ieliek tās savas fantāzijas par sevi, pretējo dzimumu, attiecībām ar to un fizisko saskarsmi, kādas ir viņa uztverto iespaidu rezultātā radušās viņa apziņā. Pusaudžiem vispār patīk spriedzes izbaudīšana. Tas ir laiks, kad veidojas – individualizējas personība un tās attiecības ar ģimeni – tāpēc tur, kur tās nav konstruktīvā radošā sadarbībā -sekošanā Ideālam – vecākiem, ir spriedzes spēlītes ar vecākiem – “Tu mani nesaproti”, ko uzkarsē nebijusi – sevis kā atsevišķas polaritātes (opozicionārisma iespēja jaunums!) sajūta un tās sakāpinātība tās neparastuma – jaunā elementa interesantuma un vēl esošo bērnišķības elementu klātbūtne. To izmanto visi “bērnu zagļi”, caur radio, televīziju, presi un “skolas pasākumiem” piedāvājot izmēģināšanai jaunus iespaidus un iespējas – vielu fantāzijām un tās aktivitātēm.

Tas ir labi izplānots uzbrukums. Dabas likumi no bērna prasa iespaidu meklēšanu – tāpēc, viņa acīs, tas, kurš tos piedāvā – ir “labais”, bet tas, kurš liedz – “sliktais”. Tā zagļi nostiprina savu vietu, atraujot bērnus viņu bioloģiskajiem vecākiem un pieslēdzot savai audzināšanai. Vienīgais veids kā pasargāt bērnus un pusaudžus ir nepieļaut nekādus kontaktus ar šīm ietekmēm un to nesējiem, kas bieži parādās nevis kā tieši kroplību paudēji, bet tāda dzīves veida un interešu vides ienesēji, kurā šīs kroplības ir iespējamas.

            Jauniešiem seksualitāte un tās apmierinājums ir pusaudžu fantāziju pārveidē – bezmiesīgu attiecību realitātē un pārliecībā par piepildījuma tuvumu, ko dod piepildījuma realitātes un savas pilnvērtības nojausma, redzot pretējā dzimuma interesi par sevi un attiecību stabilitātes abpusēji meklējumi. Tie nedrošie pieaugušie, kuri izjūt bažas – ir norūpējušies šajā jomā, vienkārši ir jauniešu vecumā izsisti no procesa līdzsvara - nav to izgājuši kontaktu trūkuma dēļ, vai tāpēc, ka tas pārāk ātri pārtraukts – iestājušās fiziskas attiecības ar pretējo dzimumu.

            Tomēr īsts seksuāls apmierinājums iespējams tikai fiziski pilnvērtīgajiem, nobriedušajiem – fizioloģiski un psiholoģiski pilngadīgajiem – pieaugušajiem, pēc viņu seksuālo spēju apliecinājuma – bērna radīšanas un laišanas pasaulē. Šajā pilngadības (brieduma sasniegšanas noteiktai darbībai) līmenī –– bez bērna radīšanas (ar kontracepciju) piepildījuma sajūta – apmierinājums nav iespējams. Tas ir ceļš aizvien dziļākā depresijā – dzīves tukšuma un attiecību nepilnvērtības sajūtā.

            Jebkurā gadījumā – apmierinājumu veido divu komponentu obligāta klātbūtne un saskaņa tam pilngadīgā ģimenē. Pirmais ir fizioloģisko un hormonālo procesu harmoniskums organismā, katram laulātajam un starp laulāto organismiem, un otrais – būtiskākais – psiholoģisko un garīgo procesu pilnvērtība – briedums, motivācija – savstarpējais derīgums un saderības apziņa – radošo attiecību stabilitāte un ilgtspējība, kur ilgtspējības garantija ir šo attiecību attīstībā – jaunu īpašību atklāšanā un atklāto bagātināšanā – izsmalcināšanā, kas iespējams tikai stabilās un ilgstošās attiecībās, klātesot šo attiecību apliecinājumam – bērniem.

Pilngadība nav juridisks fakts, bet ir briedums – spēja darboties, apzināties darbības raksturu un sekas, uzņemties atbildību kādā cilvēkam raksturīgajā darbību laukā – fiziskajā, emocionālajā, intelektuālajā vai Garīgajā, atbilstoši Cilvēka vecumam – sasniegtajam attīstības ciklam un tā stadijai.

Cilvēka nodzīvoto gadu skaits kopš dzimšanas brīža nav viņa vecums. Tas ir tikai šeit uz šīs planētas – šajā materialitātes līmenī ar citiem Cilvēkiem kopīgi pavadītais laiks – saņemto ietekmju daudzums un to raksturojums – no kāda dzimšanas (ienākšanas) gada līdz kuram miršanas(aiziešanas) gadam – tas ietekmju īpatnībām atbilstošais pūrs, kuru Cilvēks paņem līdzi, kā Cilvēces kopīgā mantojuma daļu, atgriežoties Mājās – smalkajā pasaulē. Viņa vecums un pilngadība ir sasniegtais attīstības cikls un apgūtais tajā – reālais laiks – izmaiņu daudzums apziņā. Vecumam ir šīs divas komponentes, kas parādās kā pilngadība – gatavība darboties kādā no līmeņiem to sasniedzot, un darbības augļi – pieredze šajā līmenī.

            Sievietēm un vīriešiem šie vecumi atšķiras. Sievietes nobriest ātrāk fiziskajā, intelektuālajā un garīgajā jomā, bet vīrieši emocionālajā un saprāta sfērā. Briedums ir sev raksturīgā attīstības līmeņa sasniegšana – gatavība tam un ieiešana nākamajā, bet ne attīstības pārtraukšana vai kāda noteikta rezultāta sasniegšana. Pilngadība un vecums nozīmē to, ka saskarsme un darbošanās šajā jomā ir dabiskās kārtības noteikti un neizraisa postošas sekas ne pašam, ne apkārtējiem – cilvēkiem un videi.

            Mūsu platuma grādos – mūsu rases sievietēm fiziskā pilngadība iestājas apmēram 18 gados, bet vīriešiem – 22 gados, par ko liecina skeleta kaulu augšanas pārtraukšanās un izmaiņas kaulu galos. Tas arī ir sākuma vecums fiziskajā pilngadībā, ko no šī fiziskās nobriešanas brīža skaita šim Cilvēkam. 22 gadus vecs vīrietis un 18 gadus veca sieviete ir viena vecuma būtnes šajā pilngadībā – stāv uz vienas starta līnijas, tāpēc sieviete, apprecoties ar savu vienaudzi pēc dzimšanas gada – apprec par sevi 4 gadus jaunāku vīrieti fiziskajā pilngadībā. Šī nobīde saglabājas arī sasniedzot citus attīstības – pilngadības posmus.

Kopumā – sievietes attīstās ātrāk – tāpēc viņu loma Evolūcijā un atsevišķās sabiedriskās un ģimenes norisēs ir lielāka, nekā vīriešiem, kuri realizē sieviešu tiem sniegtās iespējas viņu ieviržu robežās. Tomēr ilgstošāka attīstība nozīmē arī lielākus sasniegumus – lielāku audzinātāja ietekmi un darba daudzumu. Tā dzimumu loma savstarpējā derīgumā un piepildījumā, kopīgā mūža – laulības dzīves laikā, izlīdzinās un sniedz apmierinājumu kā katrā pilngadības posmā, tā dzīvē kopumā.

            Dažādām tautām un rasēm, atbilstoši to attīstības līmenim un īpatnībām, ir atšķirīgs fiziskās pilngadības sasniegšanas ātrums un vecums tajā, tāpat kā citos attīstības līmeņos. Tas nozīmē paātrinātu fizisko briedumu, saglabājot sev raksturīgo – niecīgo attīstību (mazo vecumu) augstākajos līmeņos. Ar to izskaidrojama tā saucamā akcelerācija – paātrināta fiziskā nobriešana, nesasniedzot tos pašus – mūsu rasei raksturīgos – emocionālos un intelektuālos rādītājus. Tā ir zīme par laulību neesamību populācijā un haotisku kopdzīvi, kurā, izmantojot pāru attiecību disharmoniju, šeit iemiesojas migrējošas citu tautu un rasu personības, līdzi nesot savu izpratni un attieksmi pret dzīvi – mūsu vērtībām un vidi – arī seksuālajā sfērā.

Šī migrācija ir Dabiskās Kārtības pārkāpumu rezultātā pavērta iespēja uz šejieni pārvietoties tām dvēselēm, kuras savā vidē to nevēlas ievērot un tiecas izbaudīt “brīvību” – visatļautību un bezatbildību – viņām raksturīgu, ar destrukciju saistītu, apziņas stāvokli, kurš tām piemīt – kā visām no Evolūcijas plūsmas izgājušām rasēm, tautām un dvēselēm. Šī “brīvības” sajūta ir deģenerācijas pazīme un pavadone, tāpat kā attīstības pazīme ir Kalpošanas, Kārtības un Likumu meklējumi darbības iespēju paplašināšanai.

            Šādu migrāciju izraisa apstākļi, kādi rodas augstākajās rasēs un tautās  esot citai – mīkstākai attieksmei pret noziegumu zemākajām fiziskajām formām (nav nāves sodu), uzsvaru liekot uz ietekmēm – ierobežojumiem augstākajās, kas rasēm un tautām ar fizisku dzīves izpratni ir bezatbildības vieta un vienlaicīgi psihiskās sfēras aizskārums – atgādinājums par viņu neatbilstību un nepiederību videi – par ko  dumpojas arī fiziskie migranti, tieksmē pierādīt savu “pilnvērtību neatbilstošā vidē” – agresīva nostaļģija, nevēloties atzīt to, ka visu problēmu cēlonis ir nevēlēšanās iziet savu attīstības ceļu sev raksturīgajā vidē, vai pieņemt tos dzīves apstākļus jaunajā vidē, kādus rada šīs vides un viņu pašu savstarpējā neatbilstība – atbildēt par savas rīcības sekām tieksmē pēc nepelnīta komforta – visu tautu pagrimšanas cēloņa un pavadoņa.

            Ir jāsaprot, ka “laikam ritot”, nemainās attieksme pret seksualitāti, bet zemas attīstības dvēseles izmanto tām dotās iespējas šeit turpināt to savu postošo dzīvi, kura noveda pagrimumā viņu pašu dzimtās Rases un Civilizācijas. Vēja nesti Cilvēces atkritumi uzkrājas tur, kur Saimnieks nav draugos ar slotu.

 

y

 

Laulībā stāšanās un attīstības loku maiņa ir laiks, kurā var sākt seksuālās audzināšanas teorētisko - mērķu un nozīmes, seksuālo lomu piepildījuma daļu, tiem, kuri stājas laulībā, un praktisko zināšanu daļu - atbilstoši viņu vecumam  - laulātajiem.

            Savā laulības dzīvē, (laulība ir metamorfoze, bet kopdzīve tur, kur šīs metamorfozes nav) pēc fiziskās pilngadības Cilvēki secīgi iziet savu emociju, intelekta, saprāta un tā pielietojumu konkrētajai vēsturiskajai situācijai attīstību. Tas, katrā no šīm interešu un dzīves jomām, nosaka citu tieksmju un seksualitātes pielietojuma – izpausmes spēju un to apmierinājuma virzienu. Katrā no attīstības lokiem seksuālā loma ir cita, tāpat kā katrā no tautā pārstāvētajiem dzīves (attīstības) veidiem, tāpēc katrā no tiem, tai piederīgo vīriešu laulību vecums ir cits – tai atbilstošs.

Izpausmes spējas virziens zemākajā attīstības līmenī – “lauku”, “amatnieku”, “kalpotāju” dzīves veidā, un pēc fiziskās pilngadības sasniegšanas, ir fiziskās pilnības un tās izpausmju meklējumos. Tad vērtīga ir fiziskā forma, izskats un realizācija  - fizisko bērnu radīšana, kā Gara dzīves zemākās formas un tā augļu apliecinājums, kur šie bērni ir vecāku psihiskās un fiziskās pilnvērtības, bet viņu veselība arī savstarpējās saderības rādītājs vai visiem redzamie vecāku kauna traipi. Tad vērtīgi viens otram ir Cilvēki ar atbilstošu, no ģimenes mantoto, fizisko un psihisko konstitūciju un tās sniegtās fiziskās baudas. Lomas piepildījums ir šīs baudas sniegšanā savam laulātajam bērnu radīšanas brīdī un atbilstoša emocionāla fona uzturēšanā.

Šajā laikā viņu dzīves – baudu un piepildījuma – kvalitāte ir viņus radījušo ģimeņu pilnvērtības uzskatāms apliecinājums sabiedrībai, kādu tā var vērot viņu fiziskajā izskatā, psihiskajā noskaņojumā – garastāvoklī, kustībās, stājā, balss skaņās, attieksmē pret apkārtni, kas izpaužas apģērba detaļu harmonijā un attieksmē pret savu ķermeni – tā pilnvērtības pašnovērtējumā.

Arī pašu vīriešu un sieviešu uzmanība šajā vecumā un attīstības līmenī ir vērsta uz tām pazīmēm, kuras vēsta par fiziskā ķermeņa īpatnībām un iespējām, un šīs īpatnības šajā laikā tiek demonstrētas kā pilnvērtības un augsta pašnovērtējuma pazīmes. Pagrimstošās populācijās publiski tiek demonstrēta intīmā, personiskā dzīve un tās labklājības atribūti un procesi(ielu kafejnīcas, seksuālā atribūtika, uzvedība, un pieejamība u.t.t.) Šajā laikā – līdz nākošajai pilngadībai notiek emocionālā attīstība un briedums. Jaunradītās zemāko attīstības līmeņu ģimenes rada bērnus, iziet savas pirmās krīzes – 1. un 3.gada krīzi, bet nākošā attīstības līmeņa vīrieši līdz emocionālās pilngadības sasniegšanai iziet attiecību – saskaņošanās – harmonizācijas laiku ar iespējamajām sievām – saderināšanos. Tas ir laiks emocionālai un intelektuālai tuvībai bez fiziskiem kontaktiem, kurā var iepazīt iespējamā laulātā psihisko dabu un ļaut tām saskaņoties.

            Apmēram 30 gadu vecumā iestājas emocionālā pilngadība un sākas intelektuālās attīstības posms. Šajā laikā vīriešiem mazinās seksualitātes fiziskā aktivitāte un viņi lielāku uzmanību pievērš emocionālajām un intelektuālajām kvalitātēm vidē un ģimenē. “Tāds tādu atrod” vai otrādi – meklē. Attīstība ir līdera noteikta, tādēļ vīrieši meklē savas intelektuālās attīstības līderi (protams, ja pārmērīgas fiziskās seksualitātes izpausmes zemākajā attīstības lokā, vai priekšlaicīgas augstākajiem, un nepareiza emocionāla ievirze – visiem, to nepārtrauc).

            Tāds var atrasties ārpus ģimenes – aseksuālā sfērā – “vīriešu interesēs” (ja neiegūst pareizu ievirzi) vai augstākajā izglītībā, kā arī emocionāli bagātā sievā un viņas attieksmē pret pasauli. Intelektam nav mērķu un uzdevumu, kritēriju. Tā ir psihes spēja ietekmes pārvērst faktos un sakārtot tos noteiktā virzībā atbilstoši ievirzei, kuru dod emocionālais fons. Emocionāli bagāta – labestīga (stipra) sieviete paver iespēju apvāršņus vīrieša intelekta darbībai un tādēļ ir tam interesanta un vadoša. Šeit seksuālā loma sievietei ir emocionālā fona veidošanā, un tā kā vīrietis pašlaik vēl ir “vienīgais intelektuālis” ģimenē, tad viņa loma tieši šajā savā jomā ir neatsverama.

Sieviete vīrietī redz viņai jaunu būtni un viņš tai ir atkal interesants.  Viņa loma ir piešķirt emocijām noturību un novērtējumu – ievirzes vērtību. Sieviete caur šo ievirzes vērtību iegūst pārliecību par savu emociju raksturu un pilnvērtību vai to attīstības nepieciešamību noteiktā virzienā, ja vien nav piesieta maldīgiem priekšstatiem par savas fiziskās seksualitātes nozīmību un necenšas to demonstrēt vietā un nevietā.

            Šajā laikā seksuālā pilnvērtība izpaužas intelektuālo konstrukciju kvalitātē un emociju noturībā, kas atspoguļojas ģimenes jaunradē. Šeit, augstākajās pakāpēs attīstītie amatnieki, var sākt apgūt noteiktus mākslas virzienus savos roku un prāta darbos. Ja sievietes to nesaprot, tad, tie vīrieši, kuru intelekts nesaņem tādu līderi, un kuriem nav pavērti tā attīstības apvāršņi – nav dota vērtības ievirze, paliek seksualitātes fiziskajā aktivitātē un, jūtot viņiem neizprotamo sava dzimuma lomas nepiepildījumu – neapmierinātību, maldīgi reducē to uz fiziskās seksualitātes apnikumu pret savu sievu vai kopdzīves biedreni un dodas citas meklējumos, kas patiesībā ir neizprasti attīstības līdera meklējumi. Sievietes, jūtot “vīrieša attālināšanos”, tieksmē noturēt vīrieti, var kā atbildi celt savu aktivitāti, kura, ja ir viņu neizprasta, izpaužas fiziskajā seksualitātē, kā tās pieaugums, vai negatīvo emociju izvirdumos, kas noteikti atgrūž vīrieti un paātrina attālināšanos. Ja vīriešu meklējumi beidzas veiksmīgi – tiek atrasta emocionāli atbilstoša sieviete, var veidoties jauns, tomēr traumu saglabājošs, pāris bez fiziskās attīstības atbilstībām un tās harmonizēšanas pārī.

            Apmēram 40 gadu vecumā iestājas intelektuālais briedums – pilngadība. Cilvēks ir spriest spējīgs, atklājis savas psihes īpatnības un darba spējas – attieksmi pret cilvēkiem (audzinājis bērnus, kuru uzvedība ir tā apliecinājums) un nākotni, kurā saskata attīstības iespējas (tas redzams viņa spējā būt saimniekam un darba augļos)vai bezcerību. Tāpēc 40 gadu vecuma un mantiskās labklājības slieksnis, demokrātiskā sabiedrībā, bija vēlēšanu tiesību ieguves slieksnis. Savukārt, ģimene ir ģimene tikai tad, ja tajā valda vienprātība, un tādēļ tās kopdomu – sievietes ievirzītu vīrieša darbību – sabiedrībai vēlēšanu dienā, demonstrē vīrietis. “Sieviešu balsstiesības” ir provokācija ģimenes šķelšanai, jo paredz situāciju, ka sievai varētu būt atšķirīgs viedoklis – ka ģimenē nav vienprātības – sieva ir pametusi sava vīra prātu neapkoptu un nezālēm aizaugušu – viņai nederīgu un pievērsusies svešu ideju meklējumiem vai prāta patvaļībai – neuzticībai.

            Šis ir ražīga prāta darbības laiks – tiek veidots stumbrs un zari ģimenes kokam, kura labklājība atkarīga no Sievietes spējas to bagātīgi laistīt un sildīt sava Gaismā, būt par interesantu dzīves ceļa līdzgaitnieci. Sievietes seksuālā polaritāte sevī ietver sevišķu spēju nest Harmoniju, tādēļ viņas pašas attīstībā sasniegumi nāk ātrāk un ir ar plašāku apvārsni – (ja viņa uz to tiecas) viņa ir harmoniskāka, uz Sintēzi spējīgāka. Sieviete ir ģimenes attīstības virzītāja un jauno iespēju ienesēja.

Vīrieša polaritāte ir viņa spējā detalizēti pievērsties atsevišķām parādībām, tās transformēt, tādēļ viņa seksuālā loma un piepildījums ir ģimenes ideālu noformēšanā un stabilitātes uzturēšanā, bet sieviete sevi izpauž ienesot harmoniju šo attiecību elementos un harmonizējot ģimeni ar sabiedrību tās attīstībā. Lieki piebilst, ka ir sieviešu un vīriešu mājas darbi, profesijas un sabiedriskās aktivitātes jomas, kurās izpaužas dzimuma lomu sadalījums un caur kurām izpaužas to piepildījums, kā pasaulīgajās, tā metafiziskajās formās.

            Tā sava loma ir Sievietes mājas dzīvei, mūžizglītībai un balss skaņām, sava loma  esot harmoniskai un tādēļ intelektuāli stiprai būt par vīrieša  Saprāta attīstības līderi un sasniegumu iedvesmotāju – Mākslas Darbu Līdzautoru un Skaistuma Nesēju Pasaulei, kas šajā laikā ir viņas seksuālā loma un tās piepildījums. Viņa dod uzdevumus Vīrietim, padara dzīvi interesantu Saprātam, kam nav personiskā “es”. Šis ir augstākā attīstības līmeņa vīriešu laulībā stāšanās laiks.

Apmēram 50 gadu vecumā viņu Saprāts ir pietiekami nobriedis, lai caur to pasaulē darbotos Augstākais Garīgais Cilvēks, kurš izpaužas dzimumu lomu sadalījumā Cilvēkos kā Sākotnes savās attiecībās. Zemākā un vidējā līmeņa Ģimene ir beigusi savu metamorfozi un tagad dzīvo kā vienots organisms savā attīstībā, bet to veidojošās personības sasniegušas savu augstāko attiecību stāvokli – Draudzību – kurā viss, otram sniegtais, nāk no Tīras Sirds – neko negaidot sev par to pretī. Sievietes seksuālā loma un piepildījums ir kritēriju sniegšanā lēmumu pieņemšanai, un vīrietim tā izpaužas atbildīgā šo lēmumu pieņemšanā un to kvalitātē, kā sabiedrības dzīves pamatā. Spēja pasauli darīt labāku, uzturēt tajā būtiskās vērtības un pašaizliedzīgi iestāties pret visu izskaužamo nāk no tās savas nozīmības un atbildības sajūtas, kuru sniedz Garīgais Cilvēks metamorfozi veikušajiem.

Šo vecumu sasniegušos, demokrātiskās sabiedrībās ievēlēja tajos amatos, kuru vēlēšanu tiesības viņi bija ieguvuši agrāk. Tikai veiksmīga metamorfoze un Garīgā Cilvēka klātbūtne var pasargāt sabiedrību tās dzīves pārbaudījumos, tāpēc seksuālā audzināšana, būdama intīma savā formā, ir sabiedriska savā būtībā, un, kā tāda, tā ir jātur stingrā sabiedrības – valsts kontrolē un aizsardzībā. Šeit nav vietas bezatbildīgiem eksperimentiem vai vieglprātīgai pseidopsihologu optimistiskai pļāpāšanai. Psiholoģija ir viena no filosofijas pamatnozarēm (mācība par domu sekām), tādēļ nevar būt psihologs tas, kurš nav studējis un nepārzina visu veselumu – filosofiju tās antīkajā izpratnē.

Šī atbilde, protams, nav īsa “pamācība mīlēšanā”. Aiz tās robežām ir pāru saderības un harmonijas, to veidošanas likumi, bērnu ieņemšanas noteikumi, attīstības līmeņiem atbilstošās laulības vecumi, lomu un darbu (pašizpausmes) sadalījums, kuram pastāvot veidojas ģimene. Tāpat nekas nav runāts par laulības  metamorfozes gaitu un ciklisko krīžu nozīmi tajā, tāpat kā par destruktīvo kopdzīves dabu un sekām sabiedrībā vai to, kā Cilvēki saglabā jaunību. Par to, kādēļ vecākiem dzimst slimi vai veseli bērni, un kāpēc vieni ceļ, bet citi sagrauj no vecākiem mantoto vai pilnīgi tiem nelīdzinās, vai kas notiek ar vecākiem pēc šķiršanās, kas ir bērnu mirstība vai priekšlaicīgas dzemdības, par ko tā runā. Un ko nozīmē tie, kuri augs bez vecvecākiem un nepilnīgajās ģimenēs, ko nozīmē – “Cilvēks bez vietas” un kādēļ ļaudis ir Aristokrātu vietā. Kas nekļūdīgi norāda, vai jūsu priekšā ir kopā dzīvojoši vīrietis un sieviete, vai laulāts pāris – Vīrs un Sieva? Kā zināt – Mīl Tevi vai iekāro?

Šis raksts ir tikai norāde uz to problēmu raksturu, kuras jārisina pieskaroties seksualitātei un lēmumu pieņēmēju atbildības pakāpi.

            Tā, ar “seksualitāti” bērnudārzā sākuši, nonākam pie Cilvēces Evolūcijas pamatiem, Civilizācijas augšupejas vai ekonomiskās lejupslīdes savstarpējā karā, globalizācijas ēnām un bezsirdības grimasēm, pie politiķu atbildības sajūtas vai bezatbildības saknēm. Šajā, it kā naivajā jautājumā, vibrē tas ūdens piliens, kurā atklājas likumsakarības un stīgas uz veiksmīgiem vai iepriekš sagrāvei nolemtiem dekrētiem, “projektiem”, uz karu vai mieru valstīs, savienībās un kontinentos. Uz tautas dzīvi vai nīkuļošanu patrepē. Uz augšupeju vai kritiena bezdibenī lidojuma brīvības un viegluma sajūtas baudīšanu tiem, kuri pieņem (Tautai? Sabiedrībai? Populācijai – patērētājiem un darba tirgus precei?) liktenīgus lēmumus, neko nezinot par to kas to kopā tur, augļus rada vai vējā kaisa.

 

 

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa