Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv


189.

No:       Temats: cilvēka un apkārtējās vides kopdarbība

?←      2008. gada 24. janvārī 10:27:36

Netipskas ziemas, vētras, globālā sasilšana! Vai tās ir sekas tam, ka esam aizmirsuši, nezinām, nesaprotam un nedzīvojam pēc dabas likumiem? Varbūt tādā veidā daba atbrīvojas no mums, nesaprātīgajiem, tāpat kā mēs no uzmācīgas, apmicīgas mušas? Kādas klimata izmaiņas vēl mūs gaida? Ko var darī viens (katrs) cilvēks, lai draudzīgāk sadzīvotu ar vidi? Ievietot iepirkumus drēbes maisiņos, mazgāt traukus ar sinepju pulveri... Ko vēl? Vai tā nav \"Donkihota cīņa ar vējdzirnavām?\"



Par Donkihotismu un dažām pragmatisma problēmām



            Ja mēs par to zinām, Tad Lamančas Idalgo dona Kihota “cīņa ar vējdzirnavām” nav bijusi veltīga. Ja tā būtu bijusi bezjēdzīga, mēs par to neko nezinātu. Vēsture nav fiksētie notikumi, to vietas un norises laiki kādā atskaites vai vērtību sistēmā no kuras izriet fiksēšanai nozīmīgo notikumu atlase. “Notikumus” veido vērtību sistēma, bet notikumi neveido šo sistēmu, tāpēc dažādās hronikās runā par atšķirīgiem notikumiem. Vēsture ir notikumu iekšējā būtība. Tāpat notikumu nozīme tiek vērtēta pēc to iekšējā satura tāpēc, ka nozīmīgs ir procesu virzītājs – Cilvēka apziņa, bet ne inertās matērijas kustība, kas akli seko apziņā notiekošajam.

            Materiālisms un ideālisms savu izpausmi rod pretēji vērtējot vienādas parādības vai racionālā (iracionālā) kategorijā ievietojot dažādas – pretējas norises. Materiālisms rada Sančo Pansas savtīgi egoistisko pragmatismu. Pie tā turas visi mācītie vai neizglītotie muļķi. Otrais dod Viedo, Saprātīgo un Cilvēciski izglītoto altruistisko Garīgo racionālismu.

            “Uzticamais” Sančo Pansa donam Kihotam seko tikai tāpēc, ka tādā kārtā cer iegūt materiālu labklājību un dienestu, kuru pārvērst tai pašā labklājībā, tādēļ viņš “cīņā ar vējdzirnavām” saskata tikai aizkavēšanos un šķērsli uz savu labklājību, bet neredz Idalgo cīņu ar milžiem. Tas, kas notiek Sančo pasaulē, nav pieņemams donam Kihotam, bet tas, kas notiek Idalgo bruņnieciskajā pasaulē, nevar notikt Sančo krogos un prātā, tāpēc viņu rīcības sekas ir diametrāli pretējas. Sančo Pansas, pragmatiski rīkojoties, vienmēr noved pasauli līdz katastrofai, bet Doni Kihoti to izceļ no cūku mēsliem, sapoš un jaunus dārzus stāda. Pēc tam, tur iekārtojušies, pirmie smejas par “cīņu ar vējdzirnavām” pragmatisma izglītības, Cilvēcības un zināšanu trūkumu atklājot.

            Tikai tad, kad Jūsu iekšējā Citam Labu Darīt nepieciešamība būs pieaugusi tik ļoti, ka Jūs būsit gatavi iet pat ar Vējdzirnavām cīnīties, lai beidzot uz labo pusi Viņu Dzīvi mainītu, par savu nedomājot, tikai tad Jūsu dzīves un dzīvības Mātes Dabas un Debesu Tēva acīs kļūs tik nozīmīgas, lai tās savas pēdas vēsturē atstātu un Jūsu Vārdam jaunu dzīvību dāvātu.

            Garīgais racionālisms vienmēr liek vispirms rūpēties par tikumību un tikai tās rokās sniegt praktiskās iespējas un politiskās varas. Tas vienmēr brīdina par katastrofas tuvošanos, tur iespējas un vara nonāk netiklu profesionāļu rokās. Tās ir savstarpēji, neizbēgami saistītas parādības. Nav svarīgi, kas notiek ar tavu miesu un mantu. Svarīgi – kas notiek Tavā dvēselē, jo tas, kas notiek tur, tas pats notiks ar Tavu miesu un mantu. Tam var viegli piekrist, bet tā ir grūti rīkoties, tāpēc viegluma meklētāji vienmēr piedzīvo savas dzīves katastrofu, bet Grūtā Ceļa gājēji “cīņā ar vējdzirnavām” sasniedz to, ko viegluma un sevis mīlētāji no savas pasaules atkritumu šķirotavām neredz.

            Ar tumšo hierarhiju gādību “brīvdomīgie”, sevi un savas tiesības mīlošie Sančo Pansas piekļuvuši indīgo ķimikāliju un mēslojuma ražošanai, gēnu inženierijai un liberālisma izplatīšanai, manipulācijām ar apziņu un elektromagnētisko lauku. Viņi ir sabūvējuši elektro, radio un TV stacijas, sacēluši mobilo sakaru torņus un katram ielikuši kabatā mazu “sakaru” aparātiņu. Milzīgas mikroviļņu antenas daudzu hektāru laukumā amerikāņu militāristi uzstādījuši Aļaskā. Vēl divas citas, lielākas, ap Ziemeļpolu plāno būvēt. Šīs antenu sistēmas paredzētas plazmoīdu radīšanai un vadīšanai vēlamā virzienā.

            Pēc mācīto muļķu aprēķiniem visas šīs ietekmes, salīdzinot ar Mātes Dabas pielietotajām enerģijām un masām ir niecīgas, bet katrs saprātīgs zemnieks Jums pateiks – pietiek ar vienu aizdegtu sērkociņu, lai nodegtu liels siena šķūnis un mazs cinītis gāž lielu, pārkrautu vezumu. Viedie zina, ka šīs manipulācijas atrodas uz rupjās un smalkās pasaules robežas, skar un ietekmē Smalko elementāļu pasauli un tur esošo enerģiju apriti.

            Planētas Evolūcija ir lineāri cikliska – notiek nemitīgas cikliskas izmaiņas – ietekmju un stāvokļu periodiska nomaiņa. Izmaiņu brīžos – pārejā no viena stāvokļa uz otru šī sistēma ir sevišķi jūtīga, tāpēc tur, kur Māte Daba pati visu atrisinātu ar ikgadēju kūlas ugunsgrēka palīdzību, mācītie muļķi uztaisīja sprādzienu.

            Ir “gaisa”, “zemes”, “uguns” un “ūdens” elementi ar tām atbilstošām elementālēm, bet akustiskais, visa veida ķīmiskais, elektromagnētiskais piesārņojums un biosfēras haoss ir agresīvs iebrukums šajās pasaulēs. Jūs meklējat dzīvības pēdas citās Zvaigžņu Sistēmās un uz citām planētām, Jūs spriežat par paralēlo pasauļu eksistenci, bet negribat saprast to, ka esat izvērsuši aktīvu karadarbību pret elementāļu pasaules četrām “karaļvalstīm”. Šo spēku rokās ir viss ko elpojat, ēdat, pa ko Jūs staigājat, Jūsu mājokļi un Jūsu ķermeņi, to sajūtas un darbības spējas.

            Jūs lūdzat Dievu, bet Viņa atbildes pienāk caur šo – Viņa mazāko izpildītāju darbību. Kā Dieva Sirds var palīdzēt tiem, kas sit pa Viņa rokām? Ko lai dara Tas, kā ķermenī Jūs turat karu, postāt to un ar naidu atbildat uz katru Tā  miera un labas gribas velti?

            Jūs esat nepateicīgi, slinki un augstprātīgi. Jūs negribat mācīties un viens ar otru mīlestībā dzīvot. Savai bezatbildībai un muļķībai izdabājot, savus maldus uzturot, Jūs esat izveidojuši savu, pretdabisku vērtību sistēmu, no kuras pasaulē lūkojaties un tās samērus redzat. Jūs Dieva pasaulē redzat tikai to, kas paši esat – centimetri, kubikmetri un kilovatstundas, akciju cenas un vēlētāji, desas un atzveltnes krēsli. Tas, kas vienā pasaulē un tās vērtību sistēmā ir nieks – citā ir milzīgi liels un otrādi.

            Jums liekas, ka pagriezt Sibīrijas upes ir liela lieta, bet pulksteni par stundu uz priekšu vai atpakaļ nav nekas. Jums liekas, ka uzspridzināt atombumbu ir daudz, bet kādu augu sugu pārvietot nav nekas. Jums liekas, ka karš ir tad, kad lodes un lādiņi trāpa Jums un indīgās gāzes saēd Jūsu plaušas un ādu, bet svētku uguņošana un lauksaimniecības ķimizācija ir skaistums un zinātnes sasniegumi dzīve. Jums liekas, ka raža ir tonnas un meža kubikmetri, bet Mātei Dabai – ka raža ir šo Viņas Bērnu Dvēseļu Prieks.

            Jums liekas, ka Jūs pie dzīvības uztur mikroelementi, aminoskābes un olbaltumi, bet negribat zināt, ka to darbība ir atkarīga no Sāta – šo mazo dzīvību un viņu uzturētāju – augu Dvēseļu Prieka un kvalitātes. Noraidot dzīvo būtņu dvēseles, Jūs izraidāt no sevis Dzīvību un tās spēku, bet pieņemat slimības un kroplības. Nekad vēl cilvēka ķermenis nav bijis tik vārgs, kroplīgs un tāls no Dieva iecerētā un Mātes Dabas veidotā.

            Jums liekas, ka pilsētas, ja tās varētu atbrīvot no tur valdošajiem sastrēgumiem, kņadas un dārdzības, būtu progresa sasniegumu koncentrācijas vietas. Jūs negribat saprast, ka progress ir tikai Sirdīs un Sasniegumi dvēselēs, bet pilsētas ir pūžņojoši augoņi, iekaisuma perēkļi un “ērtību” – slimības dīgļu izplatītāji dzīvā miesā. Ja gribat zināt kā jūtas planēta – paskatieties kartē uz to, kur un kā izvietotas pilsētas un lauksaimnieciskās zonas.

            Jūsu savstarpējo karu cirstās rētas dabā sadzīst ātri, lauksaimnieciskā darbība ir nemitīgs ķīmiskais karš, bet svētku uguņošanas draudi smalkajā pasaulē izraisa šausmas un drausmīgus postījumus tālu aiz šo “svētku” vietas robežām. Jūsu radītais un uzturētais troksnis ir tuksnešus radošs ļaunums, bet lielākais noziegums ir apziņas haosa radīšana un uzturēšana.

            Dabas Radošie Spēki darbojas caur harmoniju, bet destruktīvie caur disharmoniju – arī apziņas telpā. Katra Dzīvības forma ir apziņas nesējs, Cilvēks tajā skaitā. Katra dzīva būtne, kā Vienotās  apziņas daļa, mīt tai ierādītajā vietā un laikā un pilda tur savu unikālo lomu. To patvaļīgi pārvietojot, tiek izjaukta harmonija un tās jaunajā dzīves vietā ar to pašu tiek ielaisti postoši spēki.

            Cilvēka apziņai papildus uzlikta šī lielā orķestra diriģenta loma. Katram diriģentam ir savs rokraksts. Katra tauta ar savu mentalitāti – apziņu dzīvo tai ierādītā vietā – tur, kur tās spējas vislabāk saskan ar apkārtesošajām Dzīvības formu apziņām – tur, kur šis diriģents saprotas ar savu orķestri. Pārvietojoties, diriģenti pamet novārtā savus muzikantus un traucē citiem vadīt viņu korus un orķestrus. Mācoties svešvalodas, tādi šķietami saprotas ar šo tautu cilvēkiem, bet paši tai pat laikā kļūst nesaprotami savas zemes Dzīvības formām, sarauj ar tām saites un nesaņem to palīdzību, pamet tās novārtā – slimību, kaitēkļu un destruktīvu spēku varā. Mūzika pārvēršas troksnī un griezīgā kakofonijā.

            Dabas mūzikai ir sava melodija un ritms – cikliskās maiņas un enerģiju plūsmas tajās. Dzīvojot pēc šiem ritmiem un plūsmās, Cilvēks ir laimīgs (viņa mērķi sakrīt ar iespējām), viņa apziņa var kalpot par diriģentu savam orķestrim, bet pakļaujoties mehāniskā pulksteņa mehāniskajam ritmam, zaudē plūsmu, ritmu un savu lomu – apziņa „izkrīt” no ritma Vienotajā apziņā – rada disharmonijas un tur ievada postošus spēkus. Nav tā, ka pulksteni nepazina un tā izveidošana būtu progresa iezīme. Pulkstenis nebija vajadzīgs tur, kur tam nav vietas, kur to neprot pielietot, neradot postu. Mežoņiem nedrīkst dot rokās to, ar ko tie nodara ļaunumu sev, viens otram un daudzām nevainīgām dzīvām būtnēm.

            Pēdējais piliens šajā apziņu disharmonijā ir ikgadējā „vasaras” un „ziemas” laika pārbīde. Tas, kam nav ļaužu acīm saskatāmu seku materiālajā pasaulē, ir milzīga nozīme ūdens elementāļu „karaļvalstī”. Jūs esat postījuši Gaisa un Zemes pasaules, Jūs esat aizdedzinājuši Uguns Māju, Jūs Ūdeni esat padarījuši par savu ienaidnieku! Ko Jūs domājat tagad no tiem, apvienotiem, destruktīvu spēku varā esošiem, sagaidīt?

            Te ar iepirkumu maisiņu un mazgājamo pulveru nomaiņu, ar „ekoloģizēšanu”, „sakārtošanu”, „optimizēšanu” un „reciklēšanu” neko līdzēt nevarēs. Tikai Donkihotiska cīņa ar pašu radītajiem milžiem vējdzirnavu izskatā – savu ieciklēto apziņu – var tos uzvarēt. Tur, kur pie dzīves kārtības veidošanas piekļuvuši pragmatiskie Sančo Pansas – tirgoņi un viņu algotie mācītie muļķi, nekādi labojumi vairs nav iespējami – viņi to nepieļaus, ja vien tie nenesīs tiem jaunu peļņu. Vēl vairāk – visi šie pasākumi, kurus iesaka zili – zaļi – rozā krāsotie ekologi, dabas mīļi un „pētnieki” – „zaļi dzīvot” gribētāji, ir izauguši no Dabas Likumus nezinošo un zināt negribošo radītās vides, ir šī skatījuma radīti un vērsti uz tā turpināšanu.

            Nevar turpināt to, kā Jums vairs nav. Jums vairs nav varas pār pašradītajiem procesiem. Šo varu Jūs zaudējāt saraujot savas apziņas saites ar Vienoto Realitāti. Tie, kuriem šīs saites vēl ir, Jūsu acīs ir slimi Donkihoti. Tiktāl tad nu esam nonākuši. Te ar ciklisku klimata maiņu Saules aktivitātes rezultātā cauri netiksiet. Nemaz neceriet! Planēta piedzīvos radikālu mazgāšanu, atutošanu, attārpošanu un intensīvo terapiju. Bez tam, tai ir laiks pielaikot jaunu, vecumam atbilstošu ietērpu – apziņu.

            Pašapmierinātiem, paēdušiem dīkdieņiem pēc labām pusdienām patīk, zobus bakstot, pašausmināties par ekoloģiskajām briesmām un politiķu nespēju kaut ko darīt šajā jomā un viņu dzīves vajadzību apmierināšanā. Tad parasti apcer to, kas vēl viņus varētu sagaidīt – vienkārši tāpat, tāpēc, ka jūtas drošībā.

            Vispārējais kurss ir zināms. Māte Daba ar savās četrās valstībās esošo būtņu palīdzību piebeigs Jūsu tehnoloģijas. Jūsu jau iesāktā demogrāfiskā krīze un savstarpējā cīņa par izveidotās sistēmas uzturēšanai nepieciešamo resursu bezjēdzīgu izlietošanu radikāli samazinās Jūsu bērnu skaitu, bet savu nākotni varat aplūkot jau tagad. Tie, kuri noraida atbildīgu, pienākuma diktētu Cilvēka dzīvi, nonāk pie tāda dzīves veida, kādu varat vērot Āfrikas, Latīņamerikas un Amazones baseina tautu vidū. Visas aizejošās rases beidz savu dzīvi kā mežoņi savās noziedzībās un atkritumos, slimībās un badā – cīņā par izdzīvošanu.

            Bet, Māte Daba ir žēlsirdīga – Jūs to neapzināsities, tāpat kā to neapzinās tie, kas tā dzīvo tagad, tāpat kā Jūs arī pašlaik savu stāvokli neapzinaties. Pakāpeniski notiekošas izmaiņas pieradina, iemidzina – nomierina. Viedie zin divas iezīmētas un strauji progresējošas parādības.

            Pirmā ir saistīta ar to, ko Jūs negribat dzirdēt un atgaiņājat kā apnicīgu mušu – Tikumību. Tikumība ir vērsta uz kolektīvā uzturēšanu un altruistiskā pieaugošo iespēju vairošanu, bet personības „žņaugu” noņemšana un „brīvību” ieviešana katru ieslēdz viņa egoistisko vēlmju cietumā un iespēju šaurībā, to radītajās atkarībās.

            Tikumības un ģimenes dzīves normu graušana, „mākslas” tēlu, sižetu vilkšana caur konfliktu un manipulācijas ar masu apziņu (narkotiku, vardarbības, konkurences un noziedzības virzīšana), savā profānismā bezkaunīgā žurnālistika, melīgā prese, destruktīvās radio programmas, muļķīgu sarunu un tukšu „zvaigžņu” situāciju muļķīgie šovi, uz mērķauditorijām tēmēti blenžamie seriāli un noziedzīgi reklāmu saukļi pamazām dara savu – sabrūk kolektīvā apziņa, bet tā kā Jūsu apziņa ir tikai personalizēta kolektīvās apziņas daļa, tad sabrūk arī tā. Jūs sagaida kolektīva plānprātība.

            Daļa no Jums to izjūt kā mulsinošu nespēju koncentrēties, vadīt savu dzīvi, citi kā iekšējo un ārējo stimulu haosu, pieaugošu personības vājumu. Citi to vēro kā līdzcilvēku pieņemto lēmumu neproduktivitāti. Citi to nemaz nekonstatē – viņu apziņas destrukcija iet soli solī ar kolektīvo – viņiem ir labi, un, lai šo savu idilli saglabātu, viņi apklusina „miera traucētājus”. Kolektīvās plānprātības skarto Sančo Pansu pragmatisms iegūst akūtu, destruktīvu un savstarpēji antagonistisku pūļu raksturu – viņi „piedalās projektos” un ceļ „pilsonisku sabiedrību”. Viņi nevar atšķirt labu no ļauna, nevar ļaunajam pretī stāties un labo aizstāvēt nevar. Viņi mierīgi noskatās, kā viņu bērni netiklībā pošas, ceļa maizi tiem dod un panākumos slavē. Viņiem šķiet, ka atļauts ir viss, kas nav aizliegts, kad paši šos aizliegumus atceļ. Viņiem liekas, ka var burkānu noķert un no pātagas aizbēgt, ja ātrāk skrien.

            Kolektīvā plānprātība pati par sevi nav nekas jauns. Tādā nonāk visas izmirstošas tautas vai totalitārajās sektās iekļuvušie. Pie tās formas var pieskaitīt arī visas atkarības kā apziņas sašaurinātu vērsumu. Rasu nomaiņas laikā tā var pārņemt ievērojamas ļaužu masas un aizraut sev līdzi daudzus neuzmanīgus Cilvēkus. Bībeles leģendās šī situācija aprakstīta kā ugunīgo čūsku uzbrukums Mozus tuksnesī vadītajiem cilvēkiem. Tad izglābās visi tie, kuri pieskārās Kaducejam – Mozus vara zizlim – Iesvētītā simbolam. Ar to mums saka – kad pragmatisms nelīdz, jāķeras pie Garīgā Racionālisma un tā nestajām Zināšanām.

            Arī pats Mozus rīkojās pretēji pragmatiskajam – Donkihotiski aizveda savējos tuksnesī un ilgus gadus pavadīja trūkumā un ciešanās – atteicās no tālaika modernās pasaules dzīves mērķiem un to sasniegšanas līdzekļiem. Arī viņš, tāpat kā Lamančas Idalgo, redzēja citiem neredzamo. Arī viņam sekoja savu labklājību un pasaulīgo varu apsolītajā zemē cerot. Arī viņš mira savu zemi redzējis, bet pats to nesasniedzis. Arī viņš no savas vieglās dzīves, tāpat kā Buda, atteicās, lai ziedotu sevi citu, uz to nespējīgo labā. Par Donkihotismu smejoties, jābūt ļoti uzmanīgiem, lai Dievam acīs neiespļautu. Arī Viņš cer, ka no Jums kaut kas galarezultātā iznāks un Viņa dēls reiz netiks pragmatiķu krustā piesists.

            Lai atsaucās tie Kristieši, kuru sekošanā Jēzum nav pragmatisma! Kas seko bez apsolījumiem, tikai tīrā Mīlestībā!

            Lai saglabātu veselo saprātu un skaidru apziņu, jāpievēršas ilgstošām, sistemātiskām abstrakto zinātņu un filosofijas nozaru, Kosmosa un Mākslu studijām, jāiedziļinās humanitāro un eksakto zinātņu būtībā un sasniegumos, jāmeklē kopsakarības. Jābeidz izdabāt savām baudām un iegribām. Jāiemīl roku darbs un jāmācās to uzlabot, jāapgūst daiļdarbi, daiļamati un jāizmēģina sevi Dailes tēlu iemiesošanā – zīmēšanā, skulptūrā, mūzikā, dejā, literatūrā (šo vārdu īstajā nozīmē).

            Jāiepazīstas ar Cilvēces augstākajiem sasniegumiem šajās jomās. Jāstudē Mākslas, Kultūras un Reliģiju, Tiesību vēsture. Jāvēro „mazāko brāļu” dzīve, jāiet dabā garos pārgājienos un jādzīvo tur vismaz 2-3 dienas. Jāgremdējas mūzikā, muzicēšanā un klusumā, klusēšanā vismaz 2-3 dienu garumā. Jāraksta dienasgrāmata, jāskatās Zvaigznēs naktīs un mākoņos dienā, jābūvē Gaisa pilis un nākotnē jādzīvo. Jāveido un jāuztur kaimiņattiecības ar sev līdzīgiem. Savi bērni no plānprātiņiem un viņu murgiem jāsargā. Jārūpējas par tiem, kuri paši to nevar. Jāmāca bērniem tas, ko zinat Jūs! Jāpaceļ Zināšanas un Kultūra sava Karoga Augstumā! „Vienoti Kultūrā” – lai ir Jūsu Karogā rakstīts un „Īstenība Mīlestībā” – ģērbonī! Lai Jūsu Draudzība iet pāri redzamā robežām! Lai Manta ir Sirdī un Tēva Roka Jūs Vada! Un tas, ko Jūs darat, lai ir no visas Sirds!

            Ja ar pirmo problēmu katrs var tikt galā pats saviem spēkiem, savu iespēju robežās, tad ar otro tikai kolektīvās pūlēs. Starprasu obskurācijas laikā vienmēr ir vitālo spēku deficīts biosfērā. Tā ir objektīva un nepieciešama parādība savā kopumā – Dabai arī jāatpūšas, taču pašreiz tas kļūst par nopietnu problēmu tieši tāpēc, ka Cilvēka apziņa nav Ritmā un viņš pats ir arī fiziski atsaistīts no sava „orķestra” un tajā cirkulējošās vitalitātes, kura bez tam ir viņa „lauksaimnieciskās” darbības novājināta.

            Dzīvie organismi, ilgstoši atrodoties vienā vidē, viens otru barojot, harmonizē vibrācijas, pastiprina to izpausmes spēku – rezonansi un piesaista vitalitāti no kopējās cirkulācijas plūsmas planētas ķermenī. Jaunu organismu un minerālu („mēslojums”) ienešana sagrauj šo rezonansi un mazina piesaistītās vitalitātes daudzumu. Tas krasi mazina augu un dzīvnieku dvēseļu „prieku” un kvalitāti. Pieaugot centneriem un apjomiem zūd vitalitātes daudzums tajos. Var uzpampt taukos, bet būt vāji, slimi un nespēcīgi, pilnīgā vitālā badā. Tas savukārt neatgriezeniski noved pie iegūtā vampīrisma.

            Tāpat kā Debesu Tēvs rūpējas par katru tam pievērstu Cilvēka Garu un Māte Daba par viņa miesu caur minerālu un augu pasauli, tāpat Cilvēkam caur savu apziņu jārūpējas par saviem mazākajiem brāļiem un tur, kur Māte Daba dod tiem no savas puses, jāapvelta viņi ar savām rūpēm, uzmanību un mīlestību. Tikai tie augi un dzīvnieki, kuri ir no Cilvēka tos saņēmuši, var dāvāt tiem savu „prieku” un vitalitāti. Nekāds mākslīgais mēslojums un tehniskās iekārtas nevar aizstāt Cilvēka rūpes un mīlestību, piepildīt augu dvēseles un piešķirt viņu dzīvēm jēgu. Tas ir spļāviens Mātes rokā, ja kāds apēd viņas radīto miesu, bet atgrūž dvēseli un atņem viņas bērnam dzīves jēgu. Tas nepaiet bez sekām.

            Raža ir mērāma vitalitātē un tajā Mīlestības daudzumā, kurā mainaties ar saviem mazākajiem brāļiem un māsām. Ja novācat lauku, tad – Labāk mazāk, bet labāk! Tāpat kā ienesot augsnē svešus minerālus, augi tiek atsaistīti no savas zemes, tāpat arī Cilvēki, lietojot svešās zemēs peļņai audzētus augus, tiek atsaistīti no zemes un tās apgabala Kosmiskajām strāvām. Vēl lielāku postu nodara ģenētiski modificētās sēklas materiāls un no tā radušies augi. Tos salietojies cilvēks ir svešs starp savējiem, tāpat kā svešinieks visam, kas ir uz Zemes Radīts. Tādam nav analoga un vibrāciju aprites ceļu. Tāds ir nolemts izstumtībai un lēnai nāvei, slāpēm enerģiju jūrā.

Ja apskatam, kur ir vislielākā svešuma koncentrācija, tad redzam, ka tie ir lielveikali, bet vistuvāk pie savas zemes ir tie lauku Donkihoti, kuri šo lielveikalu nospiesti nevar realizēt savu dzīves jēgu savas zemes kopšanā, bet nav nodevušies peļņai lielražošanā. Viņu darba augļi nes vislielāko vitalitāti un to varētu pastiprināt tad, ja viņi saņemtu Jūsu atbalstu. Jums, savukārt, ir vajadzība pēc viņu darba augļu vitalitātes un Mīlestības apmaiņas ar šiem zemes darba darītājiem.

Neviens – vislabākais veikals vai modernākais tirgus ar saviem starpniekiem un šaubām par preces izcelsmi un tirgotāja morālo tīrību nevar aizstāt to Mīlestības Apmaiņas Svētību, kāda notiek starp darba augļu sniedzēju un to pateicīgo saņēmēju. Viens otru vaigā redzot un roku spiežot, Jūs Donkihotiskā ticībā un cīņā ar vējdzirnavām viens otru atbalstot, savu Donkihotisko Nākotni turat un tai pragmatisma jūru pašķirat. Bišu Darbapriekam Jūsu Medusgarša vajadzīga!




P. Stelps

Sociopsiholoģijas Asociācija





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa