Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv


208.

No: pētnieces       Temats: Attiecības un rutīna

?←      2008. gada 4. aprīlī 22:43:20

Vēlos lūgt Jūsu palīdzību. Brālis man uzdeva jautājumu : \" Ko darīt, lai divu cilvēku attiecībās neiestātos rutīna? \" Ko lai viņam atbildu? Paldies.



Par to, kā „emes” ar „labeņiem” kopā turas.


Mežā, pie ugunskura apdomājot atbildi uz šo skaisto jautājumu, atcerējos amerikāņu zinātnieka un fantasta Aizeka Azimova romānu „Un paši Dievi”. Tur enerģija pārbagāti plūst no vienas pasaules otrā, sadarbojas šo pasauļu Dabas Likumi un to veidotās būtnes – „paterni”, „labeņi” un „kreisās emes”, kuru saplūsmē veidojas „cietņi”.

Kāpēc mēs esam kopā? Neviens un nekas nav pilnīgs. Viss plūst, mainās, attīstās, var attīstīties, tam ir jāattīstās. Mēs visi esam daļēji. Mēs esam „labeņi” vai „kreisās emes” atkarībā no tā, kā esam piedzimuši – atkarībā no tā, kas mēs esam. Muļķi un pļāpas stāsta pa ausu galam saklausītas blēņas par to, ka katrā „emē” esot „labisms” un katrā „labenī” esot „emiskais”.

Tas ceļas no tā, ka vidē, kurā nav sapratnes, vējš dzenā Zināšanu atliekas un metafiziskus jēdzienus kā sausas lapas. Tur lidinās „Sievišķie” un „Vīrišķie” principi, sākotnes, aktivitātes, pozitīvais un negatīvais, labais, sliktais, Kosmiskais, Visuma, Absolūtais un „mūžīgais”, Prāts, Saprāts un Dvēsele ar apziņu, emocijām un intelektu. Augstākā un zemākā dzīvība, tumšais un gaišais, līdzsvarotais un haotiskais, radītais, neizpaustais un potenciālais, kvalitatīvais un stāvoklī esošais. Personiskais un Individuālais.

Katrs no tā visa kaut ko uzlasa, un, pat nepapūlējies Īstenības koku aplūkot, vēja mētātās lapiņas savā veidā, savā raibajā pušķītī sakārto, tad steidz pie citiem tādiem pašiem ar savu kārtojumu padižoties. Viss jau būtu labi, ja viņi saprastu – tās ir tikai bērna prātā esošu draiskuļu rotaļas, bet daudzi to ņem par pilnu un uz šo niekkalbju patvaļīgo terminu un jēdzienu pielietojumu (skaidrojumu) pamata būvē savas psiholoģiskās skolas un cilvēku attiecību skaidrojumus vai sociālās dzīves modeļus, kas jau ir traģiski.

Tomēr katrai „lapai” – jēdzienam un terminam, tā pielietojumam ir sava stingra vieta, konteksts, nozīme un ietekme, kas mainās, mainoties kontekstam. Šeit nav ne vieta, ne laiks, ne arī vajadzība tos izskaidrot. Tiem, kuriem nav filoSofiskas izglītības un Metafiziskas izpratnes, šādi skaidrojumi neko nedod un dot nevar. Tomēr tieši tie, kuri ir šajās jomās neizglītoti, visaktīvāk sausās lapiņas uzlasa un savos fantāziju vainadziņos iepin.

"Labeņi" un "Emes" ir taisīti no viena un tā paša. Viscaur. No augšas līdz apakšai, ārpuses un iekšpuses, labās un kreisās puses. Abos ir tas pats Gars (koncentrācijā un formā), tā pati matērija (vispusībā un aktivitātē), tas pats formu uzturošais un ar to darbīgais. Abos ir tas pats Saprāts, Dvēsele, intelekts un emocijas. Tās pašas kvalitātes un stāvokļi, bet līdzsvars un aktivitātes ir citas. Spogulis melo – tam, kurš stāv Tev pretī un atkārto Tavas kustības, Sirds nav labajā, bet tāpat kā Tev – kreisajā pusē!

Spogulī raugoties, liekas, ka tam, kurš skatās Tevī, viss ir citādi un Jūs abus vieno tikai līdzība. Nē, Jums viss ir tāds pats, bet Jūs šķir atšķirīgais, vai pareizāk sakot – dažādais. Atšķirība ir vienas polaritātes variācijās, bet dažādība ir pretējās polaritātēs.

Kas ir pretējā polaritāte kādam punktam uz riņķa līnijas? Riņķa centrs. Tāda pat ir arī starpība starp Sievieti – „emi” un „labeni” - Vīrieti. Abi „sastāv” no punktiem, bet ir principiāli – neaizvietojami atšķirīgi. Iedomāsimies lineālu ar spektra krāsu pāreju no sākuma līdz galam. Ja no šī pilnā spektra mēs nogrieztu piekto daļu sarkanajā galā, tad iegūtu nobīdi krāsās uz zilo pusi, un otrādi – ja to pašu mēs izdarītu zilajā galā, tad iegūtu šādu nobīdi uz sarkano pusi. Tā tēlaini varam izteikt septiņdimensiju telpas atšķirības divdimensiju domāšanā, kā to mēģina darīt mūsdienu „psihologi”, runājot par Vīriešiem, Sievietēm, viņu īpatnībām un ģimenes dzīvi.

Tas spektra fragments, kurš sevī satur noteiktas dzīves iespējas, izgriezts no kopīgā – pilnā, tad arī rada to veselā neaizvietojamo dažādību, kuru mēs redzam sev apkārt kā Vīriešus un Sievietes. Šis iztrūkums ir reāls un būtisks - tā nav brīvības pakāpe – izmaiņu vai apgūstamās pieredzes iespēja, bet tieši otrādi – dzīves ierobežojums un individuāli neatgūstams zaudējums. Kā sarkanais tā zilais gals satur to, kas būtiski maina arī atlikušās daļas kontekstu, kuru nevar kompensēt citādi kā tikai pievienojot atpakaļ piedzimstot zaudēto īpatnību kopumu, kurš tagad eksistē citā personības daļā, kā šīs daļas nepilnība.

Pretējai polaritātei mūs pievelk tas, kas būdams pilnīgs, dod dzīves pilnību, bet iztrūkst mūsos. Tiecoties saplūst, „emes” un „labeņi” grib atgūt sev trūkstošo un kļūt atkal pilnīgi, veidojot jaunu augstākās pakāpes būtni – pilnu spektru – „Cietni”. (Tur ir arī tāds „paterns”, bet par to mēs šodien nerunājam.) Varētu likties, ka zilganais varētu sārtoties, pabalinot (zaudējot) savu zilganumu, vai otrādi – sārtās „emes” varētu kļūt zilākas, ja būtu mazāk sārtas, bet tā tas šķiet tikai taisnajā viendimensiju psihologu un viņu pļāpu stāstos par ģimenes lomu maiņu, paplašināšanu un jaunu sfēru apgūšanu.

Spektrs, zaudējis kādu daļu, savu pilnību vai jaunas īpašības nevar iegūt, paplašinot darbības lauku. Punkts, kurš grib būt tuvāk centram, un tāpēc tam tuvojas, vairs nav riņķa līnijas daļa, nekļūdams arī par centru. Zaudējot vienu, nevar iegūt citu, bet var zaudēt tikai to, kas tu esi. Vīriešu gatavotie ēdieni dažreiz ir efektīgāki garšas sajūtās, bet nekad nav veselīgi un harmonizējoši. Tikai sievietes mazgāta veļa dziedē slimības, bet vīrietis, tīrot māju, no tās izmet svarīgāko – Svētību. Sieviete darot vīrieša darbus vīrieša pasaulē zaudē Pievilcību, "Vertikālās kvalitātes" un Maigumu, to kas Vīrieti velk Mājās. Viņi abi tad zaudē kopību, bet pasaule to, ko Cilvēki sauc par Mājām. Ar to pašu šeit beidz darboties Evolūcija un sākas visa veida pagrimums.

Divi, pievelkoties sev trūkstošajam otrā, pievelkas viens otram. Sievietes esot emocionālas – „kreisās emes”, bet vīrieši – intelektuālāki „labeņi” (šajā pasaulē un tās muļķīgajos mēros – sauso lapu grābekļos). „Emes” ir līdzsvarotākas un vispusīgākas, stabilākas, pilnīgākas – ātrāk un vieglāk uztverošas – labāk un kvalitatīvāk zinošas – „apaļākas”. No viņām neizspīlējas atsevišķas acīs krītošas īpatnības un nelīdzsvarotas personības daļas (kā piemēram, materiāls prakticisms un intelektuāls drebulis – „prātošana”), tāpēc viņas ir Garīgi un Dvēseliski pilnvērtīgākas (Svētība ienāk caur Sievieti), bet fiziski Sieviete vienīgā var to, ko Vīrietis – „labenis” nevarēs nekad.

Tomēr šī vispusība un līdzsvarotība „emēm” dārgi maksā – viņām ir vajadzīgi nelīdzsvarotie un robustie „labeņi”. Lieta tā, ka „emes” ir „kvalitatīvākas” – viņu „stāvoklis ir harmonijā” – „emes” pārstāv kvalitātes, kur to galvenā problēma ir šo kvalitāšu uzturēšana, sargāšana un vairošana (izsmalcināšana), bet nozīmē arī „līganāku kustību” – lielāku statikas un ievainojamības, sargājamības daudzumu viņu mainībā. „Labeņi” ir vienkāršāki, tāpēc var „vairāk turēt” savā struktūrā to nebojājot, var „vairāk un asāk” kustēties mainībā, nezaudējot savu struktūru. „Labeņi” pārstāv „kvalitāšu stāvokļus” un to aspektus – ir specializēti stāvokļos, tāpēc piemēroti darbībai mainīgā vidē un tās mainīšanā.

„Emes” vērtība ir viņas smalkumā un apaļumā. „Labeņa” – spējā attālināties no „emes”, pārciest šo atšķirtību (neaizmirst uzdevumu), darboties (būt izteikti atšķirīgs no apaļā) un atgriezties atpakaļ pie apaļās un līdzsvarotās „emes”. Ja „eme” grib pati būt arī darbīga „labeņu” vidē, tā spiesta zaudēt smalko un maigo līdzsvaroto vispusību – apaļumu un izspīlēt to, ar ko lepojas „labeņi” – darbīguma klaudzīgumu un prātīguma cieto spicumu. Tad „eme” no zivju pilnas laivas pārvēršas par ledlauzi vai pati par govi uz ledus. Ja „labenis” domā „emismā” apvelties, tad tāds vienkārši zaudē darbības, kustības un Uzticības spēju – savu derīgumu.

Tas pilnīgais, kas ir Debesu Cilvēks un tur iemieso sevī visu spektru, ir Dieva rīks – Viņa plāna sastāvdaļa. Cilvēka derīgums izriet no viņa spējas pildīt šo, ar viņu saistīto, Dieva plāna daļu. Iemiesojoties, Debesu Cilvēks sadalās divos savstarpēji papildinošos instrumentos. Vīrietis ir cietais un asais akmeņkaļa āmuriņš, ar kuru Meistars apstrādā materiālu un pielāgo to vajadzīgajai vietai. Sieviete līdz ar harmoniju sevī glabā orientierus, vertikāles, labo, pareizo, skaisto – celtnes topošās kvalitātes. Nams, kuru ceļ vīrietis, ir tāds, kādas kvalitātes sevī nes Sieviete. Zemi ar Debesīm sajauc tur, kur Sieviete pazaudē vertikāles, leņķus un skaistumu – labā, pareizā un derīgā orientierus. Pasaule ir tāda, kādus tās mērus sevī nes Sieviete.

Lūk, „emes” un „labeņi”, tagad Jūs zināt, kāpēc mēs esam kopā – viens vesels un vienu darbu darām un to, kā kopā būt – katram savā derīgumā turēties un kalpot viens otram, pilnīgo atjaunojot, un Radītājam tā ar to pašu kalpojot, tomēr pieļauju, ka arī tagad paliek vēl daudz skaidrojamā.

Kā būt kopā? Ir divi kopā būšanas un savstarpējo attiecību veidi, kuri izriet no to izcelsmes un mērķiem. Pirmais izriet no Debesīm, Dvēseliskā un Cilvēciski pievilcīgā – tas kāpēc tuvojas viens otram divi bērni, skatieni meklē viens otru un kavējas, skaistumu pretī starojot redzam. Tas ir pirmais un pēdējais no iemesliem, kurš tuvina Cilvēkus dzimstot un, no šīs pasaules aizejot, pavada. Tas ir veids, kurš seko mainībai, to pavada un no tās izriet. Tam ir sava cēloņa daba. Tas ir mūžīgi mainīgi mainīgo mainīgais veids.

Otrais ir pieaugušo, ķermenisko, materiālo, prečzinīgo attiecību veids. Arī šajā veidā divi ir kopā, lai katrs savā veidā gādātu par iespējamo labklājību un ar savu pienesumu kuplinātu kopīgo galdu. Arī šajās attiecībās vērtība ir atšķirīgajā un tā dotajās iespējās, tomēr, tā kā pienesuma veidi un formas ir vēlamas iespējami nemainīgas (labumu saraksts ir ierobežots), tad te vērtība ir tieši nemainībā, ilgumā un patēriņa samērojamībā ar pienesuma, patēriņa iespējām un tā radītajām izmaiņām vai to minimizēšanas iespējām. „Ja ir – tad, lai arī būtu”, „ja nav – tad nevajag”, „ja nebija – tad nav, nebūs, nevar būt un nevajag”, „Kas – Tev vairāk par citiem vajag vai!?”.

Šajās attiecībās un pats attiecību cēlonis, izcelsme un mērķis ir nemainībā un to uzturēšanā – rutīnā un tās dziļumā, plašumā un apjomā, bet tā kā tieši tas mūs atgrūž, tad par to tālāk neinteresēsimies tāpat kā par to, kā šādu rutīnu uzturēt, zinot, ka pirmais no abiem izcelsmes avotiem ir otrā un tātad arī šīs – prečzinīgās materiālās labklājības radītājs un uzturētājs, tomēr tas mums norāda prom no rutīnas bēgšanas ceļu – tālāk uz Debesu un Dvēseliskā pusi, prečzinību ārpus mājas ikdienas rūpestiem atstājot.

Mūs interesē rutīnai svešais – tātad Dvēseliskais, debesu laukā augošais un Dieva darbam derīgais, mainīgais. Prečzinīgi mainībā lūkojoties liekas, ka vērtība ir tas, ko varam saņemt, tas, ko mums dod un kopdzīve ir šīs – mūsu rīcībā neesošās vērtības saņemšanas jēga. Tomēr, ja pēc analoģijas lūkojamies tajā mums neatņemamajā un nemitīgi ataugošajā mūsu būtības daļā, kura mums traucē līdzsvaru jaucot, tad redzam, ka saņemtais nešļavu padara smagāku, bet atdotais, līdzsvaru saglabājot, to atvieglina.

Tas, kas mums ir, kas ir mūsu norma, mums ir pašsaprotamais un vērtības raksturu nenes, jo vērtība ir tikai tas, kas ar savu klātbūtni var padarīt vērtīgāku jau esošo. Mums vērtība ir mums trūkstošais, bet mūsu rīcībā esošais ir vērtība tur, kur to par tādu pieņem, tāpēc mēs meklējam tos, kuriem mūsu Nezūdošās Vērtības ir vajadzīgas un derīgas. Mēs meklējam kādu, kurš pieņem to, kas mums ir un mūs padara par to, kas mēs esam. Mūs nomoka mūsu Neatņemamo Vērtību pārpalikums, tas, ko mēs nelaižam apgrozībā. Mūsu rīcībā esošais kļūst par vērtību tad, ja tā kādu bagātina, padara labāku.

Ja mums ļautu stāties bezmaksas pusdienu, apģērbu vai izklaides saņemšanas rindā un tos pasniegtu lietišķi, neieinteresēti, pat mūsu vārdu neprasot, tad ātri vien šī bezmaksas labumu saņemšana pārvērstos par ikdienas pazemojumu. Savu vērtību mēs redzam tikai tad, kad tā tiek pieņemošo novērtēta un ar cieņu pieņemta.

Cieņa neeksistē pati par sevi bez noteikta konteksta. Cieņa ir tikai saistībā ar Vērtībām un Godu. Cieņa ir attieksme pret Neatņemamajām Vērtībām – Godu. Ja mēs redzam, ka mūsu vērtības gan tiek pieņemtas un varbūt pat neierobežotā, un aizvien pieaugošā skaitā, bet netiek pienācīgi izmantotas atbilstoši to patiesajai vērtībai (arī iznīcinot konteksta vērtību), tad mēs, kā šo vērtību nesēji, nejūtamies novērtēti un cienīti. Tad mēs sakām, ka netiek cienīts mūsu Gods – labākās Neatņemamās Vērtības, kādas mums ir.

To pašu mēs sakām, jo tā jūtam, kad no mums pieprasa acīmredzami mūsu augstākajām spējām neatbilstošo zemāko vērtību. Mūsu jūtas mums tad saka, netiek cienīti tie augstākie Cēloņi, Avoti un iemesli, no kuriem šīs zemākās vērtības rodas un kuru apliecināšanai un novērtēšanai tās tiek sniegtas. Protams, tā mēs jūtamies tikai tad, ja zinām un saprotam, ka saņēmējam ir zināšanas un iespējas novērtēt to, ko viņš atmet kā tam nevajadzīgu. Tad tas nav aizvainojums par mūsu, bet par Dievišķo, kā visu augstāko Dāvanu Avota, Vērtību zaimošanu.

Tā, tagad saliekot visu kopā, redzam, ka sniedzot un saņemot vērtības un to apliecinošo Cieņu vienam pret otru, mēs tiecamies pēc tās līdzsvara pilnības starp mūsos esošajām vērtībām un to izmantošanas iespēju atbilstības, kuru mēs saucam par abpusēju Mīlestību un Pateicību.

Draudzība, Pateicība un Mīlestība ir trīs augstākās saskaņas formas, caur kurām mūsu pasaulē ieplūst Radītāja Svētība, te pieņemot visa iespējamā labā formas. Pie tam, Pateicība ir augstākā no trim, bet abas pārējās ir no tās izrietošas. Pateicība ir augstākais Svētības dāvinājums, kurš paceļ Mīlestību un Draudzību savā augstumā. Katra Cilvēka Pateicība ir viņa lieluma mērs. Katra Mīlestība un Draudzība ir tik liela un stipra, cik liela un dziļa ir viņa Pateicība. Pateicība ir tā aktīvā enerģija, kura rada savu Kluso Māsu – Uzticību un viņas meitu - pienākuma apziņu. Pienākums nāk ar savām Tiesībām, Atbildību un Brīvības vainagojumu.

Tā vietā, lai cīnītos par tiesībām, brīvībām, sauktu kādu pie atbildības un pienākumu pildīšanas vai iekarotu kāda Mīlestību un sapņotu par Draudzību, pietiek tik vien kā spert augstāko soli – kļūt Pateicīgam un Pateicība pati ienesīs visu, kas mums likās sīvi izcīnāms. Radīdams mūs, Radītājs jau visu ir devis, mums tikai Pateicībā tas ir bijis jāpieņem, kas bez mūsu Pateicības mūsu dzīvē ienākt nevar. Pateicība ir Svētības vārti.

Mīlestība ir jūtas, kuras prasa atbildes reakciju. Harmonija – Mīlestība eksistē tikai kā divu savstarpējas attiecības. Draudzība atbildi neprasa. Draudzība ir augstākās kārtas – Dievišķas jūtas. Draudzība iestājas tikai tur, kur no Drauga neko pretī negaida – tur, kur viss ir kopīgs, tur, kur ir sasniegts Savstarpējais Neatņemamo Vērtību līdzsvars un pilnība. Draudzība var dzīvot tur, kur ir iestājusies Līdzvērtība. Tad vērtības ir savstarpēji izcēlušas un izgaismojušas visu labāko, kas tajās ir. Ceļš no pirmā iepazīšanās mirkļa caur biedriskumu ved uz Mīlestību un tad tālāk uz iespējamo Draudzību. Arī šajā ceļā ir noturība, pastāvība – rutīna. Tas ir šīs virzības pastāvīgums, kustības noturība.

Kas mūs satur kopā? Skolotāji māca: „Kosmosu satur noslēpums”. Es to paskaidrošu, piebilstot – un Īstums. Gudri vīri un sievas saka – Saderība. Austrumu līdzība stāsta:


„Laimīgai Sievietei Dievs jautā:

-   Kādēļ Tev vajadzīgs Vīrietis, ja Tev esmu es?

Laimīgā Sieviete atbild:

-   Lai blakus vienmēr būtu kāds saposts un gudrs, kuru varētu skūpstīt vienmēr, kad iedomājos par Tevi. Un, lai viņš vienmēr būtu man tuvumā, kad viņš ir Tevi pazaudējis, lai ar savu skūpstu es varētu viņam atgādināt to, kur Tu mīti.

Laimīgam Vīrietim Dievs jautā:

-   Kādēļ Tev vajadzīga Sieviete, ja Tev esmu es?

Laimīgais Vīrietis atbild:

-   Tādēļ, lai man būtu ko nēsāt uz rokām katru reizi, kad es atceros to, ka Tavas kājas dubļus neskar. Tādēļ, lai viņa vienmēr būtu man blakus tad, kad viņai vajadzīgs atgādinājums par to, ka Dieva kājas zemi neskar un Tu esi Debesīs jāmeklē.”


Gudrajām Sievām un Vīriem taisnība – Saderīgie ir brīvi un nekad viens otram neapnīk, ir interesanti, prot sniegt un ņemt ar prieku un atbalstīt viens otru. Viņiem patīk viens un tas pats, viņi vienoti jūt un domā par to pašu. Kreisajai rokai ar labo nav jāsarunā – tās saskanīgi dara to, ko kopīgais – galva tām liek. Attiecību stabilitātei un dzīvīgumam pirmais un galvenais noteikums ir Kopība, Kopības radīšana, Kopības uzturēšana. Divu būtņu savstarpējās attiecības ir mērāmas ar Kopības mērauklu.

Stāsta, ka kaķi staigājot tur, kur paši gribot. Manā dzīvē bija laiks, kad dzīvoju laukos ar suni un diviem kaķiem. Ar suni, protams, viss ir skaidrs, bet kaķi uzvedās interesanti. Tas, ka tie centās no manis pārņemt viņiem netipiskus ēšanas paradumus un lika mierā tās peles, kuras uzskatīju par namam piederīgu, mani nepārsteidza, bet tad tie paši pēc savas iniciatīvas sāka paplašināt mūsu attiecības aiz „bļodiņas” robežām. Vakaros nodevos savām pastaigām un kaķi man pievienojās. Kaķi ir slikti staigātāji, tāpēc ik pēc neilga laika, tie kā bērni prasās uz rokām panesami, tad iet atkal tālāk.

Mūsu pastaigas bija tālu ārpus viņu medību laukiem un neko viņu bļodiņas saturam nepievienoja. Kad mūs aprēja sveši suņi, bija jandāliņš – vispirms viņi glābās pie manis, bet, kad suns pievērsās man, uzbruka un padzina to. Viens no kaķiem gribēja mani pavadīt rītos, uz darbu ejot, un vakaros vienmēr sagaidīja tur, kur es biju tam nospraudis līdzi nākšanas robežu.

Es stāstu to tāpēc, lai Jūs saprastu, ka Cilvēka un dzīvnieka – dzīvas būtnes attiecības var turpināties tālu aiz „bļodiņas” robežām un tad tās ir patiesi interesantas. Savam sunim es, pretēji „specu” norādījumiem, neko nemācīju un neliku darīt, bet profesionāla sarga darbā un apturēšanā tas pats darīja visu to, ko citiem augstās skolās māca un pat labāk, jo komandas bija jādod tikai bremzējošas, tās izpildīja zibenīgi un tikpat zibenīgi pieņēma lēmumus mūs sadarbībai. Ar mums centās nesaskarties un nebija arī neviena cietušā. Mēs vienkārši sapratāmies, uzticējāmies un rūpējāmies viens par otru.

Viss, ko šie dzīvnieki darīja, izrietēja no viņu rakstura un mūsu attiecībām. Tur nebija apmācības un pamudinājuma ar ēdienu – tās bija „psiholoģisku” – dvēselisku attiecību izpausmes, tāpēc varu teikt, ka viņi nemeloja. Viņi bija īsti – viņi darīja to, ko gribēja darīt un tas visam piešķīra notikuma burvību. Dzīvnieki nemelo – vismaz ne tik bieži kā Cilvēki – tāpēc viņu draudzība vienmēr ir bijusi augsti vērtēta. Īstums attiecībās ir tas, kas tās padara vērtīgas un Īstums tīrā veidā parādās tikai tur, kur sākas dvēselisko attiecību lauks, tur, kur nav iemesla meliem, tur, kur ar savu rīcību nevar nopelnīt neko citu kā vien Kopību un Kopības Sajūtu.

Cilvēks ir nesalīdzināmi komplicētāks un bagātāks par suni vai kaķi. Cilvēks katru brīdi var parādīt kādu jaunu šķautni. Ar Uzticamu un Uzticīgu Cilvēku nekad nav garlaicīgi tāpēc, ka viņš ir Īsts. Īsts vienmēr būs tas, kuram neko, izņemot Kopības sajūtu, no Tevis nevajag un tas, kurš Tev Uzticas. Patiesībā šis attiecību Īstums ir zīme par vienu no Kopības pavadoņiem – Uzticību. Tādēļ, dārgās „emes” un godātie „labeņi” – esiet Īsti! Dzīvība ir tikai mainībā, tādēļ Īstais nekad neapnīk, vienmēr ir jauns un vērtīgs, tam var tuvoties bez bailēm un vienmēr atrodas, par ko to cienīt. Īstajam var uzticēties.

Mūsdienās Uzticību uztver kā turēšanos pie viena un tā paša, kā sadarbību ar noteiktu partneri vai partneru loku, neskatoties uz konkurentu vilinājumiem vai draudiem. Kopība tādās attiecībās ir augstāka par kādu citu iespējamo ieguvumu. Tomēr tā ir tikai Uzticības ārējā – seku – daļa.

Īstā Uzticība ir nešaubīga pārliecība par to, ka no Uzticamā saņemtais ir labākais Viņa Goda devums. „Tēvs bērnam akmeni maizes vietā nedos”. Savā iekšējā būtībā Uzticība ir spēja nešaubīgi pieņemt visu no Uzticamā un ar to nākošo. Tas patiesi ir labākais, ko Radītājs Jums var caur viņu dot. Kāpēc tas ir tāds un tieši tas, to Jums jājautā Radītājam, bet šoreiz es varu uz to atbildēt jau tagad.:

- tāpēc, ka caur Saderīgo nākošais ir Tev derīgs un šis ir visīsākais un Uzticamākais, drošākais un vieglāk pieņemamais veids, vienojošākais derīgā nodošanas un Pateicības par to izteikšanas ceļš.

Tur, kur ir Kopības meita Uzticība, vienmēr ir arī viņas brālis – Noslēpums. Roku rokā Viņi Radības Zīmes nes. Tas, kas Jūs pievelk vienu otram, ir tas, kā Jums nav, bet otram ir. Tas, kas ir, dod spēju izzināt sev atbilstošo, bet nevar izzināt to, kā izzināšanai atbilstošā Jums abiem nav. Tas, kas Jūs padara par Jums, ir Jums iztrūkstošais un otrā esošais, kuru Jūs iegūt nevarat tāpēc, ka nav ar ko. Tā šī mūžīgā tieksme atjaunot savu pilnību Jūs satur kopā un līdzsvaro Jūsu radīto Kopību, bet Saderība ļauj Vērtībām tikt ņemtām un novērtētām. Neizzināmais nekad nevar tikt izzināts, tāpēc nav vajadzības to atklāt, bet tieši šis neizzinātais – Noslēpumā esošais ir tas, kas liek otram Jums tuvoties. Noslēpums tikai tad ir Noslēpums, kad ir neatklāts. Noslēpuma atklāšana nedod gandarījumu, bet tieši Noslēpuma klātbūtne rada dzīves pilnības sajūtu un rosina doties šīs Pilnības virzienā.

Jūs esat tie, kas Jūs esat – „emes” un „labeņi” tik ilgi, kamēr tādi esat un tieši ar to esat interesanti viens otram. Ar savu nemainību Jūs sniedzat viens otram to, kas esat – viņa dzīves pilnību. Saderībā piemērošanās nav vajadzīga – tā jau ir. Saderība ir tik ilgi, kamēr „emes” ir „Emes” un „labeņi” ir „Labeņi”. Esiet Īsti savā „Emismā” un „Labismā”, un, jo īstāki būsiet, jo īstākam ļausiet būt otram, jo vairāk Noslēpums jūs viens otram pievilks un lielāks savstarpējas intereses prieks ļaus Pateicībā pieņemt novērtēšanai sniegto un jo vērtīgāki, cienītāki viens otra klātbūtnē būsiet.

Jūs neviens nezināt, kas Jūs esat, Jūs nezināt, ko viens ar otru darāt, savas Vērtības sniedzot, Jūs nezināt, kas Jūsos noslēpts. Jūs to varat uzzināt tikai ar otra palīdzību. Jūs mainaties, mainat un izzinat, paliekot tie paši, kas bijāt, ja paliekat Īsti.

Patiesa interese, Uzticība, Kopība, Nesavtība, Pateicība, Saderība, Cieņa, Īstums, Mīlestība un Noslēpums ir Tavas atbildes Brālim. Tas, kas sargā un spodrina katras attiecības, ir šīs katram šūpulī līdzi dotās Dieva dāvanas. Lieciet tās lietā un viss ap Jums būs jauns un spožs.

Austrumu līdzībai ir nobeigums:

- „Kopš tā laika laimīgas ir tās Sievietes, kuras skūpsta savus Vīrus un laimīgi ir tie Vīrieši, kuri uz rokām nēsā savas Sievas. Tad Dievs piever acis – laimīgajiem nav vajadzīga uzraudzība. Tad viņi ir Dievs.”




                                                                                           Pauls Stelps

                                                                            Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa