Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

491.

No: puika       Temats: Ošo mācība

?←      2013. gada 01. novembris 13:59:43

Ko domājat par Ošo mācību un par viņa skolnieka Vit Mano piedāvātajām meditācijas praksēm, kuras māca izlaist uz āru sevī aizturētas dusmas?



Evolūcija un involūcija –

„kas nav ar mani, tas ir pret mani”.

 

 

Tie, kuri salasās Ošo, pārstāj domāt par vārdos izteiktā saturu. Viņi bauda vārdu labskanību. Tāpēc mēs par Ošo nedomājam. Mēs esam dažādās pasaulēs. Mums nav nekā kopīga. „Uz mūsu planētas” nav tā, kas būtu par cēloni domām par Ošo darbību, un tādēļ nav domu par Ošo. Viņš nenodarbina mūsu prātu.

Involūcija un Evolūcija ir divi pretēji Gara un apziņas interešu un kustības virzieni ar tiem atbilstošām diametrāli pretējām sekām. Involūcija virza Garu un apziņu uz attiecībām ar rupjāku matēriju par to esamības līmeni, kurā dotajā brīdī darbojas Gara enerģijas un apziņa. Tāda pārvietošanās nes enerģiju jaudas zudumu, vibrācijas frekvences kritumu, Gara darbības un apziņas spēju sašaurināšanos, vienkāršošanos un pakāpenisku zudumu. Nolaižoties involūcijā zemāk par pieļaujamo līmeni, zūd iespēja sakariem ar izejas stāvokli, atgriešanās normālstāvoklī un notiek pilnīga saplūšana ar zemsliekšņa matērijas formām, kas nes līdzi apziņas, interešu un rīcībspējas izzušanu un pilnīgu Gara darbības spēju – primārā impulsa zudumu. Tā ir nonākšana veģetatīvā stāvoklī vai neatgriezeniska atrašanās kādā no zemākajiem apziņas esamības līmeņiem – dzīvnieciska, auga vai minerāla eksistence, atkarībā no apstākļiem, kādos notiek involūcija. Katram involūcijas ciklam ir savi darbības noteikumi un pieļaujamības diapazons, par kuru uzturēšanu rūpējas Dabas Likumi.

Evolūcijā piedalās tikai tie Gara darbības un apziņas elementi, kuri nav zaudējuši primāro impulsu un darbojas saskaņā ar to dzīvi regulējošiem Dabas Likumiem. Evolūcija ir pakāpeniska atbrīvošanās no attiecībām ar zemākajām matērijas formām, Gara darbības spēka un enerģiju frekvences kāpums, kas atnes pieaugošu apziņas plašumu, skaidrību un interešu intensitāti. Apziņa atbrīvojas no veģetatīviem stāvokļiem un pāriet uz pieaugošu radošu darbību.

Vērošana ir Gribas vēršana uz novērojamo parādību. Caur vērošanu notiek saistīšanās ar vērojamo un enerģiju apmaiņas ar to.

Meditācija ir vērošana, koncentrācija uz kādu parādību nolūkā to vērot. Vērot var kā ārpus sevis, tā sevī notiekošo. Vērojot mēs savu enerģiju nododam vērojamajam un saņemam novērotā enerģiju.

Meditējot (novērojot) sevī notiekošo, atdalamies no ārpusē esošā, iegrimstam sevī (autismā) un stiprinam egocentriskās tieksmes. Lai no tā izvairītos, evolucionējoša apziņa (tie, kuriem to iemāca) izveido „novērotāju”, kurš seko (vēro - meditē) kā ārējo, tā arī apziņas iekšējo darbību. Tādas apziņas atrodas nepārtrauktas modrības – meditācijas stāvoklī.

Ar literatūras un epizodisku seminārnodarbību palīdzību to iemācīties nevar. Tas prasa ilgstošu, koncentrētu dzīvi Skolotāja vadībā, tam speciāli veidotos apstākļos. Tam paiet visa dzīve vai pat vairāk (iesāktais jāturpina pēc nāves smalkajā pasaulē). „Novērotājs” ir pavadonis subjektīvajās sfērās (apziņas iekšējā telpā). „Novērotājs” dod spēju saprast apziņā notiekošo. Tie, kuriem nav „novērotāja”, muld vai fantazē, kad stāsta par apziņā notiekošo vai izdara pētījumus šajā laukā.

Fantāzijas ir radošai darbībai un meditācijai pretējās darbības. Tā ir apziņā esošo tēlu aktīva pārkārtošana pēc iepriekšēja pieņēmumu scenārija jaunās kombinācijās, kas pielūžņo apziņas iekšējo telpu. Fantāzijas ir vērošanai pretējas un tādēļ visādā ziņā kaitīgas nodarbes. Fantāzijas aptur Evolūciju, bet involūcijas gadījumā – to paātrina.

Meditācija ir pārpasaulīgā, pārlaicīgā, bezformas – abstrakto esamības līmeņu vērošana. Meditācija ir Evolūcijas virzienā vērsta apziņas darbība. Meditācija ir ilgstošs process ar pilnīgu vai daļēju ārējo (arī fizioloģisko) darbību pārtraukšanu, atkarībā no vērošanas dziļuma – „pacelšanās augstuma”. Normāla meditācija ilgst vismaz 40 dienas un var turpināties vairākus gadus vai pat gadu desmitus. Visas prakses, kurās koncentrēšanās – vērošanas ilgst mazāk par 40 dienām, nav meditācijas. Tās ir sagatavošanās prakses.

Lai uzkāptu augstākajās esamības sfērās, pat vistrenētākajai apziņai vajadzīgs ilgs laiks ar „aklimatizācijas pieturām” noteiktos transcendences līmeņos. Vēl ilgāks laiks vajadzīgs nokāpšanai no tām. Tie, kuri neievēro šo tehniku, sajūk prātā, pārslogo (sadedzina) smalko ķermeni vai rupjā ķermeņa nervu sistēmu, vai apmaldās starpstāvokļu pasaulēs. Ir jāzin „ceļš”, pa kuru „uzkāpt” un jāatceras augšup ietais, lai varētu nokāpt pa to pašu ceļu, būt „tas pats” un tajā pašā „”vietā”.

Meditācija nav tūrisms, laika kavēklis, „ārstniecības līdzeklis” vai pašdarbība „dzīves kvalitātes” paaugstināšanai.

Meditācija pastiprina visus esošos stāvokļus, tāpēc „kāds ieiesi – tāds desmitkārt pavairots iznāksi”. Pirms meditācijas treniņi ir vērsti uz personības sakārtošanu, līdzsvarošanu un harmonizēšanu. Mazākā apziņas kļūme vai nepilnība tās kustības laikā augšējos esamības līmeņos to saplosa. Meditācija ir augstākās pilotāžas lidojums virsgaismas lidaparātā. Tie jefiņi, kuri domā, ka var tāpat vien „pavizināties” un „paspēlēties ar kloķīšiem”, nobliež sevi un daudzus sev apkārt plašā teritorijā. Meditācija var notikt īpaši sagatavotos apstākļos un vietās tālu no pilsētām, ūdenstilpnēm un asinsizliešanas vietām.

Koncentrēšanās uz materiālām dabas parādību formām vai ieslīgšana fantāzijās ved involūcijā.

Fantāzijas un dabas formu (jebkuru formu vispār) vērošana ved involūcijā. Informācijas ievākšana par dabas formām, norisēm formu pasaulē un tādas informācijas uzkrāšana, darbs ar to ved involūcijā. Involūcija ved uz atsevišķo gadījumu, tā izpēti un dzīvi tajā – tā ir diferenciācija – iegrimšana atsevišķajā.

Evolūcija ir ceļš uz kopīgo un Vienoto. Zinātne ir Vispārīgā, Cēloniskā un kopsaucošā nostiprināšana. Tādā kārtā Meditācija ir ar Zinātni un Evolūciju, bet dabas formu un procesu pētniecība ir ar involūciju un fantāzijām „par (iepriekš pieņemto teoriju) uzdoto tēmu” saistītas darbības. Visas mūsdienu „dabas zinātnes” ar tām veltītajām modernajām tehnoloģijām ved involūcijā. Savā Evolūcijas ceļā Cilvēks ir izgājis caur visām viņa attīstībai vajadzīgajām dabas formām un norisēm, un caur tām uzzinājis visu tur izzināmo un vērtīgo. Cilvēka attīstības ceļš ved transcendences virzienā, tāpēc savas intereses pievēršana zemāko dabas formu izpētei ir noziegums pret sevi un atkāpšanās no Evolūcijas – maldi un iegrimšana maldos. Turklāt tas ir nopietns traucējums Dabai tās darbā un dzīvē. Novērotāja klātbūtne un viņa novērojumu gaita ir Gribas vērsums un enerģijas novade novērojamajā objektā, procesā un dzīvē.

Novērotāja klātbūtne maina procesa gaitu. Novērojumi kā tādi, interese par notiekošo apgrūtina dzīvnieku un augu dzīvi un ir sugu izzušanas mehānisma ieslēdzējs. Augstāko enerģiju klātbūtne apgrūtina zemāko darbību un bremzē auglības procesu. Cilvēkam ir jāļauj Dabai dzīvot netraucētu dzīvi un jāminimalizē jebkāda iejaukšanās tās norisēs. Daba labāk zina ko, kāpēc un kad tā dara. Dabai tās dabiskajā dzīvē nav vajadzīga Cilvēka piedalīšanās.

Tāpat Cilvēkam nav jārakņājas citos vai sevī ārpus tobrīd dzīves aktualizētās tēmas robežām. Katrs jautājums nāk reizē ar spēju risināt šo problēmu. Priekšlaicīga sevis „izpēte” nes postu un kaitējumu. Priekšlaicīgais ir attīstību bremzējošais un kropļojošais. Izpētes savlaicība ir rīcības spējā, spējā atbildēt par savu rīcību, kontrolēt un virzīt rīcību tās normu gultnē.

 

Cilvēka personības attīstība ir norma.

Cilvēka personības attīstība ir Cilvēcisko Vērtību attīstība.

Cilvēcisko Vērtību attīstība ir norma.

 

Cilvēka personības, rakstura un spēju attīstība visiem Cilvēkiem notiek vienā universālā veidā – Cilvēks bremzē apzinātās (novērotās, novērtētās) negatīvās (par tādām atzītās) īpatnības, bet darbina un atbalsta veidojamās, par labām atzītās spējas, īpašības un darbības. Tas, kam Cilvēks ļauj darboties – attīstās un vairojas, bet tas, ko viņš bremzē un slāpē – iet mazumā.

Ir tikai viens veids, kā veidot labo – labo darīt.

Ir tikai viens veids, kā mazināt slikto – nedarīt slikto.

            Tas, ko Tu atļauj sev un citiem, vairojas.

            Tas, ko Tu nepieļauj, iet mazumā Tevī un citos.

            Tas, kam Tu pievērs savu uzmanību, piesaista Tevi un pārveido Tevi pēc sava rakstura un dabas. Ja vērosi miskasti – nonāksi miskastē, ja vērosi Debesis – būsi Debesīs. Vērosi tumsu – būsi tumsā, vērosi Gaismu – kļūsi Gaismas piestrāvots. Dzīvosi kā Svētais – būsi Svētais. Dzīvosi kā lopiņš rupjš un izlaidīgs – būsi lopiņš rupjš un izlaidīgs.

            Ko sev neatļausi – tāds nebūsi.

            Ko sev ļausi – tāds būsi.

            Kā dzīvosi – tāds būsi.

 

            Tagad Tu zini pietiekami daudz, lai pats varētu atrast atbildes uz saviem jautājumiem (apskatītā robežās) par teoriju , prakšu un „meditāciju” mācītājiem.

            Vēl gribu piebilst, ka ne ar kādu ārēju darbību - skriešanu, stiepšanu, vingrošanu vai dziedāšanu nevar panākt iekšējas personības vai Garīgās dzīves izmaiņas. Ar ārēju darbību var panākt ārējas izmaiņas un kropļojumus. Ārējā darbība ir iekšējo procesu bremze. Iekšējās izmaiņas var panākt nerimstoša, pastāvīga tieksme vēlamajā virzienā un sasprindzinājuma uzturēšana pieaugošai, nerimstošai iekšējai darbībai izraudzītajā virzienā.

            „Dod ķeizaram (materiālajai pasaulei), kas ķeizaram pienākas, bet Dievam (Gara dzīvei) to, kas Dievam pienākas”. Gnostiskajā (kristīgajā) filosofijā involūcijas un Evolūcijas virzieniem tika piešķirti to virzību simbolizējoši grafiski simboli un to nosaukumi. Ar šiem simboliem un nosaukumiem simbolizēja Gara kustības virzienus involūcijā vai Evolūcijā.

            Involūcijas virzienu norādīja trijstūris ar virsotni uz leju. To sauca par Sātanu.

            Evolūcijas virzienu norādīja trijstūris ar virsotni uz augšu. To sauca par Dievu.

            Dievs un Sātans ir virzienu nosaukumi Gara cikliskajās kustībās pretī Kopībai, Sākotnei un Esamībai vai uz atsvešinātību, sekām un beigām. Materiālajā pasaulē valda centrtiecīgie, egocentriskie – Sātaniskie spēki, bet Gara pasaulē tiem pretējie centrbēdzes, altruistiskie – Dievišķie spēki. Dievs un Sātans nav būtnes, bet ceļa virzienu norādes un apzīmējumi (kopsaucēji) tiem procesiem, kuri Cilvēku uztur Involucionārā vai Evolucionārā virzībā.

            Uz diviem ķebļiem nesēdēsi.

            Vai nu vienam, vai otram.

            Remdenie (tie, kas ir pa vidu) tiek izspļauti – tie nekam nav derīgi. Tās ir pelavas.

           

            Sasprindzinājums ir spēku pieplūdums.

            Atslābināšanās ir atkrišana nevarībā.

            Ļaušanās ir atkarība un atkarības veidošana.

            Savaldība ir spēku un neatkarības uzturēšana.

           

Sevis veidošana ir Cilvēka vienīgā un īstā nodarbe, uzdevums, kura pildīšanai Cilvēks ir nācis pasaulē. Viss apkārt esošais ir tādas nodarbes vide (treniņu zāle) un darbības rīki, kuri pareizi, īstajā vietā un laikā, atbilstošā veidā pielietoti, tam kalpo, bet katra kļūda vai vieglprātība darbībās ar tiem sakropļo vieglprātīgo un daudzus citus ap viņu.

 

                                               

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa