Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai



Gandijs un mērkaķi.

 

 

Vēstule

 

Labdien, mīļie cilvēki!

Esmu skolotāja. Mani un manus kolēģus patiesi satrauc tas, ka mūsu valstī acīmredzami tiek grauta izglītības sistēma, pazemoti pedagogi un skolotāju profesija.

Pirms 8 gadiem beidzu augstskolu, mācījāmies par to, ka veselīga un mīloša ģimene ir patiesas labklājības – tautas un nācijas dzīves pamats.

            Tagad situācija ir tāda, ka 2014.g. 7.janvārī Ministru kabinetā tika atbalstīts „Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam projekts”, kas tālāk tika virzīts apstiprināšanai Saeimā. Pamatnostādņu projektā „Eiropas vērtību” kontekstā, iekļauts izstrādāt „cilvēkdrošības” mācību kursu, kurā cita starpā, arī bērnudārzā, tiks pasniegtas neveselīgu interesi veicinošas ziņas par „seksuālajām minoritātēm”, viendzimuma seksuālajām attiecībām, viņu „laulībām”, pāragru dzimumattiecību „drošību” un acīmredzot visa veida dzimumapmierināšanās „brīvības drošību”. Mēs saprotam, ka bērniem mācīs kā „droši” darīt to, ko darīt nedrīkst. Jau tagad radio, televīzijā un presē ir izvērsta plaša šīs programmas glorifikācijas kampaņa, kurā piedalās „papardes zieda” darbinieces, žurnālisti, politiķi un pat tie, kuri sevi sauc par ārstiem. (Skat. www.laikmetazimes.lv Ervīns Jākobsons – Eiropas „vērtības”. Drīz arī Latvijā.) Toties „cilvēkdrošības” mācības materiālā un vērtībizglītības definīcijā iztrūkst ģimenes dimensijas: ģimene, nacionālā un valstiskā piederība.

            Vispārizglītojošo skolu skolotāju konferencē Rīgā 18.01.2014. tika izveidota atklāta vēstule Latvijas Republikas prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājai Inai Druvietei, zem kuras arī mūsu skolā tika vākti paraksti pret tāda veida „cilvēkdrošības” mācību Latvijā.

            Pirms pamatnostādņu izskatīšanas Ministru kabinetā Latvijas Pedagogu dome sniedza priekšlikumu iekļaut cilvēkdrošības mācību priekšmeta saturā bērnu un jauniešu sagatavošanu ģimenes dzīvei. Priekšlikums netika ņemts vērā, tāpat arī norādījums, ka prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību jautājumi ir neatbilstoši pirmsskolas un pamatskolas vecuma bērnu fiziskajai un garīgajai attīstībai.

            Ko vēl mēs varam darīt, lai apturētu šo neprātu?

                                                                                               

                                                                                                            Laimdota


Īsā atbilde.

Brilles mērkaķim.


Rainim bija Ideāls – „No pūļa izveidot tautu”. Tagad ir paņemts pretējais virziens – „pūli pataisīt par mērkaķiem”.

Vārda un rīcības brīvība ir tikai Ētisko normu robežās.

Ārpus tām viss ir tikai patvaļa.

Patvaļa ir brīvības noliegums, kurš noved pie brīvībai pretējām sekām.

Ētiskās normas uztur Izglītību, Inteliģenci un ceļ Kultūrā. Izglītība, Inteliģence un Kultūra Cilvēkam dod viņa iekšējo kodolu, kurš Cilvēku notur Ētisko normu robežās – Brīvībā un Drošībā – Dzīvībā.

Brīvība un Drošība ir tikai Ētisko normu robežās.

Ārpus Ētiskajām normām veģetē (izdzīvo) runāt iemācītie civilizētie mežoņi un briļļainie mērkaķi. Dzīve, Brīvība, Izglītība, Inteliģence un Kultūra ir izdzīvošanas, patvaļas un civilizācijas pretmeti, un nekādā mērā nav samērojamas, savietojamas un līdzīgas parādības. Tie ir antipodi.

Tur, kur ir patvaļa, tur nekāda drošība nav iespējama.

Būris (saprātīgi ierobežojumi) mērkaķim un uzvedības noteikumi (civilizācija) mežoņiem ir vajadzīgi viņu drošībai. Būris un disciplīna mežoni un mērkaķi sargā no paša muļķības, ar kuru tas apdraud savu dzīvību un veselību. Disciplīna būrī notur mērkaķi un mežoni drošībā. Ārpus būra mērkaķi sameklē brilles un granātas. Tagad šīs „pasaules” stūres ir nonākušas briļļainu mērkaķu rokās, kuri muļķiem izdala granātas (datoru un komunikāciju tehnoloģijas, „Arābu pavasaris” un „eiromaidans”, datorspēles un pornogrāfija, prostitūcija un izlaidība, bohēma un perversijas!). Tas tad arī ir viņu (mērkaķu un mežoņu – ļaužu) pasaules un laika gals, ar kuru tie nošķiras no Jaunā laika un Cilvēka tajā, no tās Jaunās Pasaules, kuras Ētisko normu ietvaru drošībā brīvi dzīvo jūtzinošs Ētiskais Cilvēks!

***

Katru etnisko „tautu” veido Kulturālu Cilvēku sabiedriskās „tautas”(nācijas), pūļa, vairāk vai mazāk civilizētu mežoņu un mērkaķu mehānisks sajaukums, kurā katrs dzīvo pēc savas saprašanas un iespējām ar noteikumu, ka visi mežoņi ir civilizēti, bet mērkaķi salikti būros. Kad mērkaķi izlaužas no būriem, tie iznīcina civilizāciju, Izglītību, Inteliģenci un Kultūru, ar ko visus nolemj iznīcībai. Sevi saglabā tikai tie Cilvēki, kuri atrod veidus un vietas, kur var dzīvot Ētisko normu ietvaros.

Iegūstot Izglītību Cilvēks kļūst inteliģents un tuvinās Kultūrai. Mērkaķi Izglītību baudīt nav spējīgi. Viņi nav tai piemēroti. Mērkaķi nesaprot Izglītības mērķus un saturu, neprot, nevar un negrib pielietot Izglītības sniegšanas metodes.

Mērkaķis ir Cilvēka karikatūra.

Mērkaķis sevī koncentrē Cilvēka sliktākās iezīmes.

Mērkaķis kariķē Cilvēku un viņa darbību. Izlauzies no būra, mērkaķis izveido Brīvības, demokrātijas, filosofijas, valodas un drošības karikatūras, kuras izmanto postoši.

Mērkaķi darina Kultūras, mākslas, Izglītības un Ģimenes dzīves karikatūras.

Mērkaķu izveidotā izglītības sistēmas karikatūra ir brilles mērkaķim, ar kurām tas domājas esam līdzīgs Cilvēkam.

Briļļainie mērkaķi attīsta demoralizējošu un maldinošu mēļošanu par Īstenības, Ētikas, likumu un normu daudzveidību, daudzpusību, neviennozīmību, relativitāti un neierobežotu interpretāciju iespējamību. Viņi mēļo (melo) par individuālās izvēles tiesībām uz pretdabisko un „vienas Īstenības, patiesības un taisnības – viena likuma visiem” neiespējamību un neesamību. Viņi mēļo – melo par katra tiesībām izvēlēties sev savu patiesību, Īstenību, taisnību un likumu – tā interpretāciju, izvēlēties savu individuālo dzīvi, dzimumu un ar to saistītās izdarības, kuras tad vairs neesot nekāds noziegums, bet individuālo tiesību un brīvību dabiska un brīva izmantošana. Briļļainie mērkaķi dzīvo pēc principa – „katram savs vēders, krekls un likums”.

Briļļainie mērkaķi noliedz Īstenību:

- Derīgs ir viss, kas kalpo dzīvības ritumam.

- Tīrs ir viss, kas ir savā vietā, laikā un derīgajā veidā.

- Ārpus Dzīvības rituma esošais ir nederīgs.

- Tas, kas ir ārpus Dzīvības rituma, ir netīrs un noziedzīgs – perverss.

- Katram un visam tā vietu – tīrību vai netīrību ārpus tās nosaka Dzīvības rituma gaita un pilnvērtība.

- Tīrība pilnvērtību ceļ, netīrība atņem.

- Tīrība ir Norma.

- Netīrība ir izvirtība un atkrišana no Normas.

 

Netiklības izplatīšana, pāragra bērnu domu pievēršana dzimumdzīvei un pretdabiskām, perversām attiecībām – neķītrībai ir noziegums un netīrība. Ar noziedzniekiem nav vedamas nekādas pārrunas un diskusijas. Noziedznieks, kad tas atzīst savu vainu, var tikt uzklausīts tiesā, lai izlemtu tā tālāko likteni izolācijā no normālo Cilvēku dzīves.

Briļļainie mērkaķi domā, ka demoralizējot sabiedrību, viņi tādā veidā iemūžina savu varu un nodrošina sev nākotni (ilgtspējību, ataudzi, dzīvildzi, veiktspēju, mērkaķdrošību...). Patiesībā viņi pašlaik rada savas bojāejas apstākļus, kuri viņus pašus noslaucīs no varas skatuves atpakaļ pie dzīves padibenēm, no kurām tie ir izlīduši. Viņi sien slotu, ar kuru Daba aizslauka šīs civilizācijas atkritumus. Šī kataklizma aiznesīs lielāko daļu baltās rases, bet reizē ar to aizies arī visa baltās rases varenība un pārākums. Ar to šīs rases paliekas nonāks vienā aizgaldā ar Latīņamerikas indiāņiem un Āfrikas melnādainajiem mežoņiem, pie viņu šamaņu bungām, garu izsaukšanas un masku „dančiem”.

 

Iekrišana netīrībā, tās uzturēšana un izplatīšana ir neĪsto, neDerīgo un kroplo izvirtība, izvirtušais lietu skatījums – viedoklis un viņu atkrišana no Dzīvības.

Diskusija ir savstarpēji papildinoša domu apmaiņa vienādu izglītību baudījušu Cilvēku vidū vienas uzskatu skolas ietvaros.

Debates ir savstarpēji savietojamu domu samērošana atšķirīgu izglītību baudījušu Cilvēku vidū.

Polemika ir atšķirīgu viedokļu konfrontējošs izklāsts ar mērķi izskaust citus viedokļus.

 

Ar netīrajiem nav jāielaižas nekāda veida debatēs, polemikā, pārrunās un kompromisos. Tā ir viņiem kalpojoša „kara viltība”. Kamēr jūs runājat, tikmēr viņi dara. Nav jēgas polemizēt ar kroplu dvēseli un tās prātu. Ja viņu dvēseles un prāti būtu normāli, tad tie paši saprastu savu domu nepatiesumu un darbu netīrību, tad to viņiem parādītu viņu kauns. Bet, tā kā viņiem kauna nav, tad viņu kroplās dvēseles un prāti var veidot tikai kroplas domas un argumentus. Viss viņu polemikā izteiktais, visi argumenti ir melīgi un kropli no to rašanās brīža – postošu darbību propaganda, un tādēļ nav vērā ņemami, apspriežami un apgāžami, kas ir tikai tukša laika tērēšana un nevajadzīga savu spēku izšķiešana. Nav jēgas izskaidroties ar iznīcinošu mehānismu – buldozeru vai ripzāģi. Tas tikai vairo postītāju argumentāciju un attīsta viņu cīņas metodes.

Netīrus viedokļus izsaka kroplie prāti un viņu uzpirktie, šauri egoistiskie vienas dienas darboņi, kuriem ir vienaldzīga pašu un arī Jūsu nākotne. Kopā ar viņiem darbojas apzinīgi ļaunumu izplatošie, kuru darbības mērķis ir vardarbīga jūsu skaita samazināšana (depopulācija). Kā pirmos, tā otros un trešos ar vārdiem pārliecināt nevar. Pirmie jūs nekad nesapratīs, otrie saprot, bet viņiem par to nospļauties, un trešie visādā veidā tieši dara to, ko zina, ka darīt nedrīkst. Neviens no viņiem nav ar debatēm izklīdināmu maldu varā, bet visi kopā, katrs savā veidā darbojas mērķtiecīgi. Viņu izvērstās debates un polemika ir vērsta uz Dzīvību uzturošā iznīcināšanu.

Tāpēc pirmie ir diskriminējami un izolējami.

Otrie ir atmaskojami un sodāmi.

Trešie ir iznīcībai pakļauti.

Netīrības būtība ir tāda, ka katrs tīrais, ar to saskardamies, nosmērējas (inficējas) un kļūst pieejams visādam postam. Tāpēc pirmais tīrības bauslis ir nekādā veidā – ne darbos, ne vārdos, ne domās nesaskarties ar netīro un kroplo. Domu, darbu un vārdu saskarsme ar netīro jau ievaino, kropļo un nomoka dvēseli. Tie, kuri pret netīrajiem cīnās ar viņu diskusiju un propagandas metodēm, paši kļūst tikpat netīri un tā palīdz netīrību izplatīt – padara to par ikdienas dzīves sastāvdaļu.

Cilvēks necīnās pret noziegumu, slimību, kroplību vai netīrību – Cilvēks rīkojas likumīgi, dzīvo veselīgi, ir labi attīstīts un uzvelk baltas drānas, lai uz tām ātrāk ieraudzītu pielipušās netīrības zīmes un varētu atbrīvoties no tām – Cilvēks bieži mazgā rokas – Cilvēks ievēro tīrību – Cilvēkam ir kauns būt netīram.

 

Īsais padoms ir kategorisks:

 

- Nekādā veidā nepieļaut saskarsmi ar apkaunojošo, noziedzīgo, kroplo vai netīro.

- Turēt brīvību stingrā tikumības vertikālē ētisko normu ietvaros.

- Savai drošībai vienmēr uzturēties Ētiskās telpas tīrībā.

Garā atbilde.

Mans draugs Gandijs.

           

Skatoties Dzīvības Avotā, mēs tur redzam Īstenības, Derīguma un Skaistuma trīsvienību. Tur Dzīvību, atkarībā no sava skata punkta, kā novērotāji, izzinātāji vai Dzīvību caur sevi vadošie (saņemošie un tālāk dodošie), mēs redzam kādā no šiem trim tās aspektiem. Kā izzinošie mēs redzam tās Īstenību, kas ir Mīlestības neatņemamā puse. Kā Dzīvības veltes saņemošiem mums tā nāk ar savu Derīgumu, kas ir Mīlestības neatņemamā velte, bet kā Dzīvības ritumu mēs redzam tās Mīlestības un tīrības Skaistumu.

           

Dzīvībā viss ir tīrs un Skaists.

            Skaistumu mēs redzam vislabākā un saderīgākā izsmalcinātākajā savienojumā.

            Tīrs ir viss, kas ir savā vietā, laikā un derīgajā veidā.

Derīgs ir viss, kas kalpo Dzīvības ritumam.

 

Turoties Dzīvībā, mēs esam Īsti, Derīgi un Skaisti. Turēšanās Dzīvībā mums liek Dzīvību aizstāvēt. Visām dzīvajām radībām tas ir dzīvības saglabāšanas instinkts, bet Cilvēkam visa Īstā, Derīgā un Skaistā sargāšana.

Īsto mēs sargājam, glabājot savu godu, savas zināšanas, cienot Dzīvības ritumu un augstu vērtējot patiesību, neļaujot meliem izplatīties un aptumšot Dzīvības ritumu.

Katri meli iznīcina daļu no pasaules un Cilvēka dvēseles.

Kādā senā VI gs. filosofa zobenā ir iekalts: „Kurš dzīvo un tic maldos, nokauj savu dvēseli, bet tas, kurš melo, nokauj savu pašcieņu un godu.”

Derīgo mēs sargājam, aizstāvot Dzimteni, ģimeni, darbu, mākslas un tikumus, savus mazos brāļus – dzīvniekus, augus, upju, ezeru un jūru, arī gaisa tīrību. Kā sevišķi vērtīgu mēs sargājam savu domu, darbu, jūtu un ķermeņu – savas dzīves tīrību.

Tā uzturēšanai Dzīvība mums ir devusi Kaunu.

Kur ir Mīlestība, tur ir arī Kauns.

Mīlestība ir tur, kur ir Brīvība.

 

Tas, kam nav kauna, ir dzīvnieks vai pagrimis Cilvēks – runājošs mērkaķis.

Dzīvnieks no Cilvēka atšķiras ar to, ka tam nav brīvās gribas un tāpēc nav arī kauna. Dzīvnieks ir Dabas likumu kalps. Viņš dara to un tikai to, ko tam liek Dabas likums, tāpēc dzīvnieks nevar atkāpties no Skaistā, Derīgā un Īstā. Viņam nav jākaunas par Dzīvības rituma gaitu sevī. Dzīvniekam nav izvēles, tāpēc tas nevar kļūdīties, tāpēc tam nav vajadzīgas norādes, kuras to tur pie Skaistā, Derīgā un Īstā. Tāpēc dabiskā vidē dzīvniekam nav vajadzīgs kauns.

Dzīvniekiem var parādīties uzvedības kropļojumi un netīrība, tie var nonākt apkaunojošās situācijās un stāvokļos tur, kur Cilvēka darbības rezultātā ir izjaukta Dabiskā Kārtība, bet par to atbildību vienmēr nes Cilvēks, un Cilvēkam ir jākaunas par to, ko viņš dara ar dzīvajām būtnēm, kuras nonāk viņa varā, un tāpat viņam ir jākaunas par šo dzīvo būtņu uzvedības izmaiņām. Dabiskās Kārtības izjaukšana vai tās normu pārkāpumi vienmēr ved pie posta un perversiju uzliesmojuma. Mērkaķis nav vienkārši dzīvnieks. Mērkaķis ir pagrimis Cilvēks – tas, kurš ir atkāpies no Skaistā, Derīgā un Īstā – Cilvēka dvēseles kroplību esence – Cilvēka karikatūra. Tāpēc briļļainiem mērkaķiem Cilvēka miesās nav kauna.

 

Miesai nav Kauna.

Kauns ir dvēselei.

Tas, kam ir kauns, ir Cilvēks.

Kauns Cilvēkam norāda uz atkāpi no Skaistā, Derīgā un Īstā.

Kauns ir Īstuma, Derīguma un Skaistuma atziņas zīme Cilvēkā.

Ir kauns būt neĪstam, neDerīgam un izkropļot Skaistumu.

Ir kauns zaudēt savu vietu un tā kļūt netīram.

Visu Cilvēku problēmu cēloņi ir tur, kur viņi kādreiz ir pārkāpuši savu kaunu.

Nav kauns būt nepilnīgam, ja Cilvēks ir attīstībā.

Ir kauns darīt mazāk par savām spējām, nest apzinātu vai tīšu kaitējumu.

Dzīvnieku kalpībā tur baudas.

Cilvēku virza vajadzība darīt labu saviem tuvākajiem.

Cilvēks ir brīvs, darot labu.

 

Darot labu, Cilvēks vairo Derīgo un aizstāv Skaistumu un sargā visu, caur ko viņa dzīvē ienāk Dzīvība un uzturas Mīlestība. Aizstāvot savu Mīlestību, viņš aizstāv savu ģimeni, bērnus un vecākus, visus viņu skaistos darinājumus. Bez Mīlestības nav iespējami Skaistie Cilvēka roku darinājumi. Uzlūkojot darinājumu (rokrakstu), var redzēt, cik Mīlestības ir tos darinājuša Cilvēka Sirdī un rokās. Graujot Skaistumu, tiek grauta ģimene, attiecības starp Cilvēkiem un izstumta Mīlestība.

Kauns noliek robežu starp Skaisto un neglīto – to, kas ir bez Skaistuma un Mīlestības.

Aizstāvot Mīlestības augļus (Mīlestība ir tikai tas, kas dod augļus un ir tikai tur, kur ir tās augļi un to skaistums. Skaistums ir tikai Mīlestības augļu Skaistumā), un to, caur ko tie nāk, mēs aizstāvam visu dzīvo uz Zemes – arī paši sevi šodienā un nākamībā – mēs aizstāvam Dzīvības Skaistumu.

Kauns saka Cilvēkam, kur ir viņa izvēles nepareizā puse. Darot to, kas nav Īsts, Derīgs un Skaists, Cilvēks izjūt kaunu. Kauns ir Dzīvības un Mīlestības brīdinājums par Dzīvības robežu pāreju un tuvošanos nebūtībai. Tie, kuri neprotas (nesajūt) kaunu, kuriem ir svešas kauna jūtas, kuri noliedz kauna svētīgo lomu Cilvēka dzīvē un pašā Dzīvības saglabāšanā, nav īsti Cilvēki. Tie ir dzīvnieciskas miesas bez Cilvēka Gara klātbūtnes vai savā krišanā deģenerējušies līdz mērkaķiskam stāvoklim, kurā tagad pūst savu baudu verdzībā. Tie tiek vesti pa iznīcības ceļu un ierauj tajā citus Cilvēkus un Dzīvību uz Zemes.

Der izlasīt R.Līkija grāmatu „Sākotne”(Padomju laikā iznāca jaunatnei domātajā populārzinātnisko grāmatu sērijā „Apvārsnis”). Tā ir paleoantropologa grāmata par mūsdienu zinātnes pūlēm saskatīt cilvēces attīstības ceļa likumsakarības. Tā ir grāmata, kurā redzam, ka Cilvēci tās attīstībā vada objektīvi Dabas likumi un to izraisītie spēki. Šie spēki formē Cilvēka ķermeņa un apziņas formas. Mijiedarbībā ar Dabu nepilnīgās formas izmirst, bet derīgo pieredzi apguvušie to nodod tālāk nākošajām paaudzēm. Tādā kārtā esamību uzturoši – derīgi uzvedības modeļi – tikumība, tiek pieņemti kā Ētiskās un Estētiskās normas. Tikumība un Skaistums palīdz saglabāt dzīvību un nodot to tālāk saviem bērniem. Autors apraksta izmirstošas populācijas, kuru kaulu paliekās ir redzamas sifilisa radītās izmaiņas un izdara secinājumu, ka šīs populācijas ir izmirušas nekārtīgas dzimumdzīves un stingru ģimenes dzīves normu trūkuma dēļ.

 

Tikumība ir vadošais faktors dabiskajā izlasē.

Tikumība nosaka visu citu pazīmju derīgumu izlasē.

Visas citas pazīmes iegūst saglabājamu vērtību tikai esot saistībā ar tikumību.

 

Dabā cikliskos attīstības procesos darbojas veidojoši un graujoši spēki. Šie spēki ļauj attīstīties jaunajam, nostiprināties un rādīt kā labāko, tā arī savus trūkumus. Tad pie darba stājas destruktīvie spēki, kuri noārda defektus un kļūdu uzkrājumus, bet atstāj derīgo un veselīgo – tālāk nesošo. Viena no visderīgākajām saglabājamajām īpašībām ir spēja redzēt, sajust un paredzēt savas kļūdas. Cilvēkam šī spēja parādās kā kauna jūtas – iedzimts pašaizsardzības un izdzīvošanas mehānisms apziņā. To var attīstīt – paplašināt vai kādā daļā nomākt, bet, kā Cilvēka apziņas struktūras daļu, to Cilvēkam nekad nevar izskaust pilnībā. Šo neizskaužamo kauna daļu Cilvēka apziņā veido šī Cilvēka dvēseles un ģenētiskā atmiņa, kurā fiksēta visu viņa senču un viņa paša iepriekšējo dzīvju pieredze derīgās rīcības atlases jomā, kur kauns pārstāv intuitīvo un prognozējošo atlases daļu. Tas, cik katrā ir attīstīta šī neizskaužamā kauna jūtu daļa, nosaka to, cik viņš ir derīgs Dzīvības turpināšanai.

Kauns ir saglabājošs faktors dabiskajā izlasē.

Liberāļi cenšas iestāstīt, ka neesot citu uzvedības normu, kā vien tās, kuras Cilvēki paši sev izdomājot, tāpēc katrs varot brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem, ka katrai rīcībai esot tiesības būt izmēģinātai, lai katrs darot ko un kā gribot, ka kauns esot anahronisms – novecojis un izskaužams aizspriedums, kurš bremzē Cilvēku tā pašizpausmē. Tādā veidā liberāļi darbojas kā Evolūcijas graujošais faktors, kurš veic nederīgā Cilvēces ģenētiskā materiāla atlasi. Tie, kuros ir pietiekami derīgā (skaistuma, harmonijas, mīlestības un veselā saprāta) un iedzimtā kauna jūtu uzkrājumi, tie pārvarēs šo liberāļu netiklības spiedienu, saglabās savu apziņu un Dzīvības turpinājumu savos bērnos neskartu, bet tie, kuros trūkst iedzimto bremžu spēka, tie tiks aizslaucīti nederīgo atkritumu kaudzē. Viņu ģenētiskais materiāls nav derīgs Dzīvības turpināšanai. Tāpēc uz notiekošo jāraugās kā uz dabiskās atlases mehānismu, kurš no esošās populācijas aizvāc visus nederīgos lūžņus.

Šīs neķītro liberāļu programmas ir liela „slota”, kura izslauka Cilvēces dzīves telpu. Dzīvībai nederīgie vecāki, viņu bērni, ģimenes, dzimtas un tautas, kuras nevarēs, negribēs, nepratīs vai nespēs pretoties šīm programmām, nav derīgas Dzīvības turpināšanai un tādēļ tiks aizslaucītas. Tas ir dabiski, pareizi un vajadzīgi.

Notiek Dabas pašattīrīšanās.

„Slotas” darbojas pret visu populāciju kopumā, skarot arī katru no mums atsevišķi tādā mērā, kādā šī populācija savā kopumā ir bezspēcīga pretoties postošajai darbībai, tās ideoloģijai, un cik gļēvi esam pret šīs ideoloģijas propagandētājiem. Populācijas vitalitāte ir redzama tās imunitātes aktivitātē – cik aktīvi tā iestājas pret apdraudējumu.

Dārznieks ravē nezāles savā dārzā, izrauj nīkuļus un kropļus, retina savu burkānu dobi un cukurbiešu vagu. Izzāģē liekos un slimības skartos zarus – dedzina Dārza atkritumus – aizmēž netīrumus – ievieš Dārzā tīrību un kārtību. Dārznieks gatavojas jaunam pavasarim un attīstības Ciklam.

Kauna sārtums Dārzniekam uzrāda veselīgo un saudzējamo.

Kauns ir robeža starp dzīvībā un iznīcībā esošo.

Kauns ir norāde uz to, kurā ir Mīlestība.

Mīlošie kaunas pazemot savu Mīlestību.

Kauns ir robeža starp tīro un netīro.

***

Cilvēks kaunas būt netīrs.

Tāpēc Cilvēks uztur tīrībā savu ķermeni, dvēseli, domas un darbus. Darbu tīrība ir Dabiskās Kārtības un tās Normu ievērošana, tad, kad Cilvēks dara tikai to, kas ir iederīgs vietā, laikā un citos apstākļos. Tīrs Cilvēks Zin savu vietu, to, ko tur drīkst un ko nedrīkst darīt, kas tajā ir derīgs, bet kas atnes postu pašam un citiem.

Katram un visam ir savs laiks.

Savs laiks bērnībai.

Savs laiks jaunībai.

Savs laiks briedumam, tāpat kā savs laiks vecumam.

Katrs laiks nāk ar savām iespējām, rūpēm un darbiem.

Katram laikam Dzīvība atvēl tam derīgā robežas, kuras ir redzamas caur dabiskajām spējām. Tas, kas ir ārpus dabiskajām spējām, ir nederīgs, postošs, netīrs un apkaunojošs. Tas traucē Dzīvības ritumu. Viss priekšlaicīgais vai novēlotais ceļ aizsprostu Dzīvības rituma ceļā un atņem tā laika dabiskās iespējas – to Mīlestību, kuru Dzīvība dāvā savām būtnēm, sargājot no nevajadzīgā un tajā laikā traucējošā.

Bērna apziņa šajā viņa personības tapšanas stadijā ir iekārtota tā, ka kāri, bez vērtēšanas (tādu iespēju viņam vēl nav) tver visu ar ko nonāk saskarē. Priekšlaicīgi satvertais to piesārņo un sagrauj. Tas atņem tālākās dzīves Īstenības, Derīguma un Mīlestības spēju. Tāpēc bērni ir jāsargā no saskares ar visu, kas tos piesārņo un kropļo.

Kroplība ir netīrība.

Ir kauns būt netīram.

Bērnu ievilkšana netīrībā vai viņu pienācīga nesargāšana (atstāšana bezpalīdzības stāvoklī) ir noziegums.

Bērnu kropļošana ir noziegums.

Šim noziegumam ir konkrēts apzīmējums – bērnu pavešana netiklībā (netīrībā, priekšlaicīgā dzimuminteresē un dzimumnotikumos), pamudināšana uz netiklām (netīrām, pāragrām) darbībām un netiklu (netīru, pāragru) darbību demonstrācija vai izdarīšana bērnu klātbūtnē – viņu iesaistīšana netiklās (netīrās, pāragrās) darbībās – perversas baudas gūšana no tādām darbībām bērnu klātbūtnē, un te nav nozīmes vai darbības ir fiziskas, vai tikai mutiski aprakstītas, attēlotas un tādā kārtā uzspiestas bērna apziņai, kas kalpo par viņa tālāko fantāziju augsni un pamudinājumu uz viņam postošām (pāragrām) darbībām nākotnē.

Ir kauns izdarīt noziegumu.

 

***

 

Mums ir jāsargā Dzīvības ritums. Tā dēļ Dzīvība mums dod tam vajadzīgās spējas, kuras pasaulīgajā telpā pārtop par mums piemītošo varu. Šo varu mēs varam, un tas arī ir mūsu pienākums, pielietot atbilstoši situācijai, tam izvēloties personiskas vai kolektīvas metodes. Mēs varam savu varu deleģēt kādam un citiem, bet tas mūs neatbrīvo no atbildības par mums dāvāto spēju un varas pielietošanu vai noziedzīgu bezdarbību un vilcināšanos to pielietot vajadzīgajā brīdī, vietā un veidā. Tāpēc – ja tas vai tie, kam esam deleģējuši savu varu, to vilcinās pielietot, pielieto neatbilstoši apstākļiem vai ir nonākuši maldos, tad mūsu pienākums ir sākt pielietot varu pašiem tādā mērā, kādu prasa apstākļi.

Maldu stāvoklis rodas Cilvēkam darbojoties melu ietekmē vai laukā, par kuru tam trūkst zināšanu.

Tie, kuri maskējas ar liberāļu masku un aiz „Cilvēktiesību” vārdiem, nav liberāli un nekādas Cilvēku tiesības neievēro. Tieši otrādi, viņi ļoti totalitāri apkaro visus citus iespējamos uzskatus un atņem citiem jebkuras tiesības. Viņu „liberālisms” nozīmē piespiest citus bez iebildumiem pieņemt viņu izdarības un neiebilst pret to, ka viņi atņem tiesības visiem citiem. Tas ir – viņi maldina savus upurus.

Šo pretdabisko būtņu (interneta ziņu portālu komentētājs ar niku „Čeburaška” viņus „klasificē” kā „citplanētiešus” un, manuprāt, viņa argumentācijas loģika ir ļoti pārliecinoša) mērķis nav viņu deklarēto „tiesību” iegūšana un realizēšana, bet gan nepārtraukta paplašināšana un pilnīga dabisko un normālo (Skaisto un Mīlestības pilno) tīro attiecību un Cilvēku iznīcināšana. Viņu tīkojumiem un prasībām nebūs robežu. Viņu mērķis ir panākt to, lai pasaulē ir tikai viņi vieni paši, bet nekādu citu nekur nemaz nebūtu. Un tā dēļ viņi darīs visu, ko vien tiem atļaus normālie Cilvēki, bet pēc tam atļauju vairs neprasīs nekur un nekam.

Viņi panāks normālu ģimeņu dzīves neiespējamību un vēlāk panāks arī tās aizliegumu.

Viņi panāks normālu intīmo attiecību aizliegumu un panāks tādu attiecību neiespējamību.

Viņi panāks normālu dzemdību aizliegumu un panāks tādu neiespējamību.

Viņi to visu aizstās ar mērkaķiskām karikatūrām un surogātiem. Būs kariķētas surogātvalstis, surogātsabiedrības, surogātģimenes, surogātpartneri, surogātmātes, surogāttēvi un mākslīgi mēģenēs audzēti surogātbērni, surogātorgāni pārstādīšanai, būs surogātcilvēki. Mērkaķi taisīs mērkaķus.

Viņi domā, ka tie (kā lai tos sauc?) varēs vairoties mākslīgā ceļā, uz ko jau savā „zinātnē” iet!

Tāpēc jautājums nav „darīt vai nedarīt?”

Jautājums ir

- „Mēs vai viņi?”

Tas ir jautājums

- „Dzīvot vai nedzīvot?”

Vairs jau nav kur atkāpties...

Ar to viņi novelk robežu starp jums un jūsu bērniem. Ar to bērni būs vienā iežogojuma pusē, bet jūs – otrā! Tā ir robeža, pie kuras mūsu – Dzīvības pasaule beidzas un sākas viņu – iznīcības pasaule!

Šajā vietā ir jāsaka: „Te Jums deleģēto varu ņemam paši savās rokās un savus bērnus glabājam un sargājam paši!”

***

Varas pielietojuma līdzekļus nosaka apdraudējuma raksturs.

Pret ieroci jāstājas ar Garu un ieroci.

Pret ideoloģiju jāstājas ar Garu un Ideju.

Pret ķēmu un netīreli jāstājas ar Garu, Skaistumu un tīrību.

Pret meliem jāstājas ar Garu un patiesību.

Pret Dzīvības robežu pārkāpumu jāstājas ar visu nepieciešamo varu, spēku, Garu, kaunu un patiesību.

 

Mans draugs Gandijs reiz teica – „Nepretojies ļaunumam ar ļaunumu. Padzen ļaunumu ar to, kā tam nav. Padzen ļaunumu ar savas pārliecības spēku, kurš nāk no patiesības un ietērpjas tavā nelokāmajā pretestībā ļaunumam vienmēr un visur. Noliec sevi par ļaunumam nepārvaramu šķērsli. Ja Tu neatkāpsies tad atkāpsies ļaunums. Ļaunumam ir meli. Tev ir patiesība. Patiesība ir stiprāka tāpēc, ka tā nāk no Dzīvības Avota – no Īstenības caur Tavu tīro dvēseli un to, ko Tu sargā. Ar patiesību aizšķērso ceļu ļaunumam.”

Patiesi vārdi!

Gandijs Indijā iesāka nevardarbīgo pretestību un šī nevardarbīgā pretestība rietumu(!) bruņotajiem kolonizatoriem panāca to, ka Indija kļuva brīva un neatkarīga un tāda ir vēl šobaltdien!

 

Atceries – tur, kur esi Tu, ļaunums ienākt nevar!

Tur nevar ienākt meli!

Nostājies pret to ar patiesību!

 

Pasaki patiesību – to, ka Tev ir kauns izdarīt noziegumu!

Pasaki patiesību – to, ka Tev ir kauns pavedināt netiklībā bērnus!

Pasaki patiesību – to, ka Tev ir kauns to stāstīt bērniem!

Pasaki patiesību – to, ka Tev ir kauns būt vietās, kurās to stāsta bērniem!

Pasaki patiesību – to, ka Tev ir kauns būt kopā ar cilvēkiem, kuri to dara!

Pasaki patiesību – to, ka Tev ir kauns apmeklēt vietas un klausīties tos, kuri citiem cilvēkiem māca to darīt!

 

***

 

Garais padoms.

 

Dabiskais, atrodoties savā vietā, ir tīrs, tāpēc dabisko par to diskriminēt nevar, jo tur tas piepilda un uztur Dzīvības ritumu. Savukārt pretdabiskais ir netīrība visur, kur vien tāds parādās un tur arī tādēļ ir izskaužams, jo ar savu esamību tas uzrāda un realizē Dzīvības rituma pārtraukšanu un tādēļ ir diskriminējams. Dzīvie organismi uzņem derīgo, bet izstumj atkritumus. Dzīvības ritumu traucējošais ir netīrs atkritums. Atkritums, vietai, laikam un apstākļiem neatbilstošais ir pamatoti diskriminējams.

Kamielim nevar izteikt pārmetumu par to, ka viņš savā tuksnesī dzīvo kā kamielis. Zelta zivtiņai nevar izteikt pārmetumus par to, ka tā ūdenī peld kā zivs. Cilvēkam nevar izteikt pārmetumus par to, ka viņš savā Cilvēku pasaulē dzīvo kā Cilvēks. Viņus par to nevar diskriminēt.

Kamieli, zelta zivtiņu un Cilvēku nevar diskriminēt par to, ka tas ir kamielis, zelta zivtiņa vai Cilvēks un rīkojas atbilstoši savai dabai un pilda Dzīvības ritumu.

Nevienam nevar izteikt pārmetumus par to vien, ka tam ir dzeltena, brūna vai balta ādas krāsa. Tā būtu nepamatota diskriminācija.

Nevienam nevar izteikt pārmetumus par to vien, ka tam ir taisni, sprogaini vai blondi mati. Tad tā būtu nepamatota diskriminācija.

Nevienam nevar pārmest to, ka viņš ir Vīrietis vai Sieviete. Tad tā būtu nepamatota diskriminācija.

Nevienam nevar pārmest to, ka viņš ir Cilvēks. Tā būtu Cilvēka nepamatota diskriminācija.

Nevienam nevar pārmest to, kas viņu padara par Cilvēku.

Nevienam nevar pārmest to, ka viņam ir kauns būt netīram. Tā būtu nepamatota diskriminācija.

Nevienam nevar pārmest to, ka viņam ir kauns darīt to, ko darīt nedrīkst – būt netīram. Kauns viņu padara un rāda par to, kas viņš ir – par Cilvēku!

Nevienam Cilvēkam nevar pārmest to, ka viņš uzvedas kā normāls Cilvēks.

Bet katram, kurš traucē vai aptur Dzīvības ritumu, izdara noziegumu vai ir netīrība, par to ir jāsaņem pārmetumi, izstumšana un diskriminācija. Katrs, kurš Jums pieprasa rīkoties pretēji Cilvēka dabai, samierināties ar netīrību un noziegumu pret Dzīvību – atmest kaunu, ar to pašu atmasko savu pretdabiskumu. Protams, mērkaķi var paziņot, ka Cilvēks ir netīrība viņu – mērkaķu barā, bet tad un ar to pašu viņiem ir jānoņem brilles, jāatzīst un jāpaziņo, ka viņi ir tikai runājoši mērkaķi.

Netīrības un nozieguma izstumšana ir Dzīvības rituma sargāšana.

Dzīva pasaule ir tīra pasaule!

 

Es redzu savu draugu Gandiju, baltā šallē tinušos, sēžam uz balta mākoņa malas un trīņājam basās, brūnās pēdas.

Es viņu dzirdu sakām:

„Jūs varat aplikt baltu šalli, baltu lakatiņu pleciem, piespraust baltu rozeti vai lentīti par zīmi „Man ir kauns būt netīram”. Jūs varat uzvilkt baltus cimdus, baltu kreklu vai uzlikt baltu cepuri. Jūs varat nokrāsot savas durvis un logu rāmjus baltus. Jūs varat vakarā iet gulēt baltos palagos un zināt, ka Jums ir kauns būt netīriem. Jūs varat viens otram dot baltās krāsas zīmes par to, ka Jūs esat tie, kuriem KAUNS IR – ka Jūs esat Cilvēki, tie, kuriem ir kauns būt noziedzniekiem, postītājiem un atmirušām dvēselēm.

Jūs varat ieviest un nēsāt baltās krāsas zīmes un to valodā visiem atklāti teikt, ka Jūs esat tie tīrie Cilvēki, kuri iestājas pret netiklību un nesamierinās ar izlaidību, izvirtību un neatbalsta bērnu ievilkšanu tajā.

Jūs varat būt tie, kuri ar savu klātbūtni atmasko netīreļu melus.

Jūs varat būt Baltie Cilvēki.

Līgavai ir kauns būt netīrai, tāpēc līgava par savas tīrības zīmi uzvelk savu balto līgavas tērpu.

Zemei ir kauns būt neauglīgai rudenī un tā apsedzas ar baltu sniegu. Jūs varat skatīties baltos mākoņos un redzēt kā mākonis cenšas būt tīrs un balts tāpēc, ka ir kauns būt netīram!

Baltais Tēvs balts ir tāpēc, ka viņam ir kauns tādam nebūt!

Jums var aizliegt runāt patiesību, bet pašu patiesību aizliegt nevar. To nevar neviens. Patiesība IR un ar savu klātbūtni Mākonī, Sniegā vai ziedos par to atgādina. Nevar aizliegt balto krāsu karogā, nevar aizliegt Sniegu un Mākoņus! Bet, ja tos aizliegt nevar, tad arī ar meliem neko panākt nevar.

Patiesība ir stiprāka.

Tur, kur ir patiesība, tur meli beidzas.

Tas, kurš ir pret Dzīvību, ir nolemts zaudējumam, tāpēc, ka tajā nav Dzīvības, bet tikai Dzīvība ir Īsta, Skaista un Derīga. Viss cits ir tikai meli, maldi un migla, sodrēji un netīrumi pavasarī, par kuriem visam tīrajam un Īstajam ir kauns. Nebaidieties Kaunēties. Kaunā ir patiesība un tāpēc kauns paveic to, ko meli neiespēj.

 

Sāciet Balto un Tīro Cilvēku kustību!”

 

Mans draugs Gandijs savā baltajā šallē tinies, sēž uz balta mākoņa...

Mīlestībā,

    Antiņš



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa