Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Jautājums no www.philos.lv

572.

No: Zara       Temats: Latviešu valoda un ...

?←      2016. gada 08. decembris 13:49:14

Labien! Sanāca dzirdēt LR1 raidījumu, kurā runāja par latviešu valodu un kāpēc cittautieši (krievi) nerunājot latviski. Raidījumā izteica domu, ka "viņi neciena latviešu valodu un neciena latviešu kultūru". Kā arī pilnīgi samulsināja izteiktā frāze, priekštats par latviešu valodu: "latviešu valoda esot sarpkultūru saziņas līdzeklis". Vai varētu palūgt Jūsu domas, viedokli par šo tematu? Paldies.



Gejropiski nerunāju.


Viens “tāds” dod glāzi citam “tādam”:

- Sadzer ar mani! Ko, negribi?! Tu mani necieni!


Cits “tāds” šņāc pretī:

- Še tev mana valoda – runā ar mani manā valodā! Ko, negribi?! Tu necieni mani!


Te pienāk trešais “tāds”:

- Hello baby….

- O, yes, yes, yes, yes!!!


LTV.LV, “1:1”, Viesturs Kairišs:

-“Iedomājieties, Krievijas milzīgais tirgus ar savām iespējām. Cik šausmīgi tas apdraud mūsu drošību!”

- Yes, yes, yes!!!


* * *


Mūsdienās valda uzskats, ka valoda ir signālsistēma, sakaru (jaunvalodā – saziņas, bet svešvalodā - komunikācijas) līdzeklis - informācijas pārraides veids no vienas apziņas otrai – tas, kā Cilvēki cits citam paziņo savu gribu vai domas - visu to, ko tie grib darīt zināmu citiem sev līdzīgiem. Tā kā dzimtajā valodā patiešām ar vārda palīdzību sakarus uztur mentāli (apziņas struktūrās) līdzīgie, tad, ilgi nedomājot, uz katru svešvalodu un tās lietojumu attiecina to pašu. Tiktāl, cik tas attiecas uz svešvalodā runājošo svešo savstarpējām sarunām, viss ir spēkā, bet tikko iedomājas, ka svešvalodas lietošana ir vienu “tādu pašu” saruna ar atšķirīgi citiem “tādiem pašiem”, tā sākas nepatikšanas. Kā pirmais, tā arī otrais pieņēmums ir aplams. Valoda nav tāpēc, lai kādam “pastāstītu par”. Valoda ir tur, kur darbojas “kāds es”. Putna rīta dziesmā izdziedas viņa gaismas dzīvesprieks.


·       Valoda ir savdabīgo apziņu savdabības izteiksmes veids un līdzeklis.

·       Citā valodā runājošais nav tāds pats Cilvēks.

·       Atšķirīgās valodās runājošo apziņas ir tieši tik atšķirīgs, cik šīs valodas atšķiras viena no otras.

·       Pielīdzinot svešvalodā runājošo sev, tāds pielīdzinātājs maldina sevi un visus, kuri tam tic.

·       Valodu atšķirības ir dvēselisko savdabību sargājošās robežas.

·       Valodu atšķirībām Kultūru dzīvē ir tāda pat nozīme kā starpsugu barjerām bioloģijā.

·       Savdabība ir visam vienmēr piemītoša.

·       Savdabība ir visam kopējā parādība.

·       Savdabība ir centrālā un vienojošā Garīgā vērtība.

·       Valoda ir Savdabības daļa, izpausme un rādītāja.

·       Cilvēku patvaļa redzama Dabas Likumu pārkāpumos.


Visumā nav divu vienādu atomu, ķīmisko elementu, akmeņu, koku, Cilvēku, Sauļu vai Galaktiku. To šķietamā vienādība ir novērošanas spēju, zināšanu vai interešu trūkuma sekas. Visumu vieno saskanīgi savdabīgo savstarpēja interese. Savstarpēja interese pastāv tur, kur  ir brīvība apmaiņu iespējās. Apmaiņas ir visur, kur ir savstarpējais derīgums. Interese ir visur tur, kur ir atšķirība – ne-viendabība. Paradoksāli, bet tieši ne-viendabība nes vienojošos un uz vienotību vedošos spēkus.


·       Ne-vienādība ir vienotā daļu atšķirība, saglabājot kopīgās savstarpējās izcelsmes, piederības, intereses, atbilstības un derīguma dabas vienotību.


Kādreiz, Visuma, Cilvēces, tautas un Cilvēka rašanās sākumā, Vienotais Esošais pastāvēja Saplūsmes Vienotībā. Tādā stāvoklī veidošanai derīgā “izejviela”, Visa veidošanai iespējamās formas, veidojošie, Idejām kalpojošie spēki un enerģijas, Idejas un Veidošanas Griba – Griba darboties, just, zināt un kļūt – Griba Būt pastāvēja tā visa potenču absolūtajā līdzsvarā.


·       Vienotais TAS VISS bija kā Esamības potence – spēja būt.


No iepriekšējām TĀ Esamībām nākošais Būt Gribas impulss vienotajā formēja “Es Esmu” apziņu, kura tūlīt kļuva par šīs apziņas kustību – to Gribas impulsu, kurš izjauca Absolūto Līdzsvaru. Līdz ar “Es Esmu” (te-visur telpā, kas “Es Esmu” ir vienmēr) parādījās arī “Es Ne - Esmu” (tur -“te” ieskaujošā no “te” atdalītā un “te” nesošā-radošā telpa, kas “Es Esmu” ir pirms vai pēc). “Es NE-Esmu” ir no “Es Esmu” atšķirīgs “Es Esmu”, tāds “Es Esmu”, kurš nav šis “Es Esmu”, tas, kam esot, no tā atšķirībā un atšķirīgam esot rodas “Es Esmu”, abiem saglabājot kopīgo nedalāmo Esamību un nedalāmību Esamībā. Tā ir apziņa par divu atšķirīgu “Es Esmu” saskarsmi, nedalāmu vienotību eksistējot divās pretējās formās, kā formas telpa savās robežās – “seja savā atlējumā” – nenoformētais (priekšstats) “Es Esmu”, tas, kas “jau esošs” vēl nav noformēts “kā jau esošs”, ko apziņa vēl nav apzinājusi – “sev atklājusi” un tāpēc tas nav kļuvis par “esošu” un “darbīgu”, darbībai “pieņemtu” un “pieļautu”. Par “Es Esmu” Vienotajam stāstīja centrtieces spēki. Par “Es Ne - Esmu” esamību Vienotajam stāstīja centrbēdzes spēki, kuru darbība apziņai atklāja ārpus tās esošo Telpu un tās potences – Lielo Neizpētīto – Noslēpumu.

Metafiziski ir tā, ka neizpētīta telpa ir centrbēdzes spēku darbības izraisītāja un darbības vieta – izpausmes un izpētes iespēja. Izpētes iespēja tad kļūst par izpētes darbības cēloni. Noslēpuma esamība ir vilinājums to Izzināt. Katra izziņa sākas ar ļaušanos Noslēpuma vilinājumam, tuvošanos un sevis ielikšanu – izteikšanu lielajā neizpētītajā telpā – pirmais “a!”, kurš gaida telpas atbalsi “a-a-a…” Noslēpuma iepazīšana sākas ar Noslēpuma iepazīstināšanu ar sevi, ar ļaušanos Noslēpuma vērtējumam. Noslēpumam – neizzinātai telpai un tajā esošajām iespējām, iespējai to apgūt ir vislielākais savstarpēji magnētiski pievelkošais spēks.

Jaunatvērtai kafejnīcai kopumā ir lielāka pievilcība salīdzinājumā ar ielas garāmgājēju apskatei izliktu ikdienas pusdienu piedāvājumu ēdienkarti labi zināmā vietā. Noslēpumaina Sieviete Vīrietī izraisa dziļāku un plašāku interesi par to, kāda rodas redzot šauri specializētas standartattiecības piedāvājošas, lielākajā daļā gadījumu neestētisku ķermeni atkailinošas, melnas vai krāsainas legingu “zeķubikses” (padomju laika skolas garo trikotāžas treniņtērpu, kādu toreiz meitenes lietoja tikai fizkultūras stundās).

“Es Esmu” apziņai blakus esošais Noslēpums – TĀ Esamība – “NE – ES Esamība” – līdzvērtīgas Esamības blakus pastāvēšana dod iespēju TO izzināt. Tādai izziņai vajadzīgi instrumenti. “Es Esmu” izzinošajai apziņai jāformē tādi izziņai derīgi instrumenti, kuri izriet no “Es Esmu” interesēm un resursiem. “Es Esmu” ir jāuzzin, ko “Es Esmu” grib un var. Līdz ar to, potences pārvēršot vispirms iecerētās, bet pēc tam arī realizētās, darbībai derīgās formas, “Es Esmu” apziņai ir jāizzin sevi. Sevis izziņa vienlaicīgi iet divos virzienos.

Pirmais ir centrtieces spēka uzturētais “Es tā jūtos – tāds esmu” iekšpusvērstais un šo “Es tāds esmu” tādēļ saglabājošais virziens. Tā ir sevis izziņa, atbildot uz sev uzdotiem jautājumiem. Pirmais dod izpētītas pašvērtības pašapziņu un vienlaicīgi ar to ierosina arī pretēji vērstā centrbēdzes spēka uzturēto otro sevis uz āru vērsto izpētes virzienu “Es tāds esmu – Es tā rīkojos” (un tādēļ tā jūtos) kurš, caur “pirms” un “pēc” sajūtu starpības izziņu, ir vērsts uz “Es tāds esmu - Es tā rīkojos” maiņu.

Šie divi spēki, saskaņoti darbojoties, “Es Esmu” apziņā saglabā labāko, derīgāko un pareizāko, un vienlaicīgi ienes tajā visu labāko, derīgāko un pareizāko “Es Ne-Esmu” telpā atrodamo “Es Esmu” uzlabošanai. Te svarīgs ir katram “Es Esmu” sākotnēji pieņemtais Labais – no iepriekšējām Esamībām saglabātais – saņemtais Gribas darbības – “Es Esmu kustības” virziens. Tādā kārtā katram “Es Esmu” viņa Noslēpums un tā izpēte kalpo par viņa pašizpētes un šis pašizziņas pašvērtības pašapziņas celšanai ceļu un līdzekli. Noslēpumu izzinājušais jūtas spējīgs to darīt, tāpēc jūtas vērtīgāks, un tādēļ viņam ceļas arī izziņas vērtība.

Visumam, Cilvēcei, Tautai un Cilvēkam sākotnējais Labais ir no Pārlaicīgās Pārpasaulīgās Esamības līdzatnestais mantotais Iekšējais Likums un tautu Kultūras dzīves tradīcija, kuru līdz ar savu emocionālo attieksmi lietu pasaules izbaudāmajā izziņā kā valodu (“Es Esmu” pašizzinņas un izziņas rīki) bērnam iemāca viņa māte. Valoda – “Vārds”, “Mēle” – “tas ar ko izsaka sevi” ir Sakrālo vibrāciju, formās ietverto ideju un formas trīsvienība. Ar valodu katrs apgūst “tādi esam, tā darām” un izrunā savu “tāds esmu, tā daru”. Noslēpums katram ir izzināmais, izziņas vērtais – tas, ar ko saskaramies un kas mūsos izraisa jautājumu vai uzrāda mūsu nepilnību un tādēļ pārmaiņu vajadzību. Vienlaicīgi ar Noslēpuma un sevis izziņu, katrs izzinošais maina arī savu Noslēpumu.


·       Katram viņa valoda ir “Es Esmu tāds” zīme.

·       Noslēpuma izzināšana maina “Es Esmu tāds” “tādi esam, tā darām” robežās.

·       Svešvalodu apguve notiek mainot “Es Esmu tāds” pārkāpjot “tādi esam, tā darām” robežas.

·       Svešvalodu apguvušais “Es Esmu tāds” vairs nav mātes valodas “tādi esam, tā darām” piederīgais.

·       Cits “Es Esmu tāds” ir arī cits “Es Esmu tāds, tāpēc tā rīkojos”.

·       “Tādi esam, tā rīkojamies” robežās paliekoši mainīgais papildina un attīsta “tādi esam, tā rīkojamies ”.

·       “Tādi esam, tā rīkojamies” robežas pārkāpušais vājina un traucē kā sevi tā mātes valodā runājošos.

·       Svešvalodas apguve maina juteklisko izziņu, uztveres veidu un domāšanu un līdz ar to arī rīcības attieksmi – darbošanās veidu.

 

Katram ir savs sākotnējā Labā līdzatnestais Iekšējais Likums. Lauvai ir Lauvas Likums. Zivij ir Zivs Likums. Lācim ir Lāča Likums. Vilkam ir Vilka, bet Jēram ir Jēra Likums. Vilks nedzimst  starp Lauvām, Lāčiem vai Jēriem tāpat, kā Jēri, Lauvas vai Lāči nedzimst starp Vilkiem. Tāds no tāda rodas, tāds tā redz un tā rīkojas, tāpēc tā runā. Katra dvēsele ceļā uz šo pasauli pie-vienojas tai saderīgām dvēselēm, ir to pie-ņemta un stiprināta. Kas Vilku vidē dzīvo, tam kā Vilkam jābūt (jākauc), kas Lācis dzimis, tam kā Lācim jārūc, vai, kā Zivij dzīvojot, ir jābūt Zivs mēmumā. Katrs savu līdzatnesto Labo tam atbilstošas Kultūras tradīcijas vidē – tās atbalstā attīsta un uzlabo – padara par vēl Labāku. Katrs attīsta, tālāk attīsta (turpina reiz iesākto) to, kas viņš ir Vienmēr – Pārlaicīgi un Pārpasaulīgi. Zaudējot reiz ie-sākto ceļu, zaudē pats sevi.


·       Katrā ceļā savi ceļabiedri.

·       Labais mijiedarbībā ar saderīgo uzlabojas.

·       Labais mijiedarbībā ar nesaderīgo maitājas.


Iekšējo Likumu mainīt nevar. Vilks vienmēr būs Vilks, Lācis būs Lācis, bet Jērs būs Jērs. Mainīt – samaitāt var laicīgo personību. “Es Esmu” apziņai iemācot citu valodu (“tā daru”) šai apziņai atņem tai dabiskos un normālos izteiksmes un darbības līdzekļus, tāpēc tā aplaupītā personība zaudē kopību ar sev līdzīgiem – kļūst par “svešo starp savējiem”. “Svešais starp savējiem” ir samaitāts “savējais”  - tāds neder Kultūras dzīves tradīcijā – nevar saņemt tās atbalstu līdzatnestā Labā uzlabošanai, tāpēc degradē, bet pats, savukārt, piesārņo un vājina dzimto Kultūras tradīciju, kurā tagad ir kļuvis par “svešo”. Tāds “svešais” nekad nekļūs par “savējo” citiem. Citiem ir pašiem savi savējie. Tāds “savējiem svešais” ir ne šāds, ne tāds, ne tāds, ne šitāds.


·       No savējiem atkritušais visur ir svešinieks.

·       Samaitātais nav derīgs.


Krustojot Zirgu ar Ēzeli iegūst neauglīgu Mūli, kas sevi, sev līdzīgo veidolu turpināt nevar – tam nav vietas mūsu pasaulē, un te tas tāds nav vajadzīgs. Vilkam iemācot Jēra mācību, Vilks nekļūst Jēram līdzīgs. Tas ietērpjas Jēra ādā un caur to apgūst pretdabisko lēnprātības karikatūru - gļēvuļa viltību – kož slepeni, uzbrūk no mugurpuses. Vilku samaitāts Lācis ir bezatbildīgs, izlaidīgs, baudkārs sliņķis. Lāča valodu iemācījies Jērs būs tikai lielīgs, savu aitu baru vadīt neprotošs un nespējīgs Auns, kurš par labi smaržojošu zāles sauju pārdos kautuvei visu Aitu baru, sevi un savu pļavu piedevām.


·       Citu valodu iemācījies Latvietis ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

·       Citu valodu iemācījies Krievs ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

·       Citu valodu iemācījies Cilvēks ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.


Tādi savai tautai svešie pie tās neturas, bet sāk klaiņot – meklēt laimi svešumā “kur vairāk maksā – tur labāk”, “kur labāk, tur mana “mītnes zeme”” un tur, tāpat iedzīvoties nevarot, sakuļas ar citiem tādiem pašiem laimes meklētājiem savās grupās, baros (vikingu - laupītāju), bandās – “kopienās” un “komūnās”. Tās ir multietniskas izcelsmes “tautas” vai “nācijas”, kurās nogulsnējas visi nederīgie – bojātie “laimes meklētāji”. Tādiem samaitātajiem nav Kultūras izpausmes un uztveres spēju, tāpēc viņi neturas pie savas (to piesārņo) tāpat kā neciena svešu Kultūru tradīcijas – tāpēc tās iznīcina kā “vieglajai dzīvei” nederīgas. Viņi izveido savas “vieglās dzīves”, tāpat kā veido “vieglās valodas”, “vieglās mūzikas”, “vieglās reliģijas” (Kristietība un tās atvasinājuma sajaukums ar buršanos – dievturība Latvijā), “vieglās ģimenes” un “vieglās valstis” (Latvijas un citas – liberāli – “gejropiski cilvēktiesiskās”).

Katram īstam – derīgam Cilvēkam ir viņa īstā Dzimtene, īstā Dzīve, īstā Valoda, īstā Ģimene, īstā Mūzika, īstā Valsts, kurā īsts Cilvēks nemeklē vieglumu, bet tikai un vienīgi savu derīgumu, par cenu (un reizēm par Dzīves un Dzīvības cenu) nekaulējoties.


·       Derīgs Cilvēks sargā savu valodu un Kultūru.

·       Valodas aizsardzība ir valodas aizsardzība sevī.

·       Kultūras aizsardzība ir Kultūras tradīcijas tīrības uzturēšana.

·       Kultūras aizsardzība ir Kultūras tradīcijas tīrības uzturēšana sevī un savā dzīvē.


Valodas aizsardzība sevī neaprobežojas ar vārdu pareizu lietojumu. Valodas aizsardzība ir tur, kur Cilvēks izvairās (atsakās) klausīties un runāt citā valodā. Tie, kuri runā vienā valodā, ir tautai pie-derīgi. “Vienā valodā” abās nozīmēs – visi lieto vienus vārdus to pašu parādību vārdā saukšanai un nelieto nekādus citus vārdus šo pašu parādību vārdā saukšanai. Div un trīs valodīgie ne-pie-der tautām – ir tām nederīgi.

Neviens, pat valodu iemācījies, sveštautietis nekad nespēs uztvert, saprast – asimilēt (uzsūkt un iemiesot sevī) un atbilstoši pielietot svešas Kultūras tradīciju. Jērs nekad nejutīs šašlika cepšanas baudu, tāpēc viņa sacepums būs bezgaršīgs, bet Vilks nekad nesapratīs zaļas zāles smaržas vērtību, tāpēc, kā savu zemi iztirgos, tā pēc svešumā nolaupāmā tīkos. Viegluma meklējošs sveštautietis, vienmēr ienesīs piemaisījumus un, savdabības radīto atšķirīgo rīku dēļ nespēdams pareizi rīkoties, izkropļos Kultūras tradīciju. Tāpēc Kultūras tradīcija ir tikai savējo lietojumam – ar to neuzbāžas garāmgājējiem (tie nesapratīs tradīciju – redzēs tajā sev redzamo) un kaimiņiem (tiem ir pašiem sava sargājama). Savu Avotu, savu Līgavu, savu Sievu, savu Māti, savu Zirgu, savu Zobenu, savu Karogu, savu Dziesmu, savu Māju un savu Dievu svešās rokās nekad nedod, bet tāds “devējs” ir tā visa no-devējs, vērtības postītājs. Kultūras tradīcijas sargāšana un vairošana ir tās Noslēpuma glabāšana.


·       Noslēpums pievelk.

·       Uzbāzība atgrūž.

·       Saderīgi atšķirīgais ir interesants.

·       Interese tuvina.

·       Atšķirību dzēšana kropļo.

·       Vienādošana sanaido.

·       Vienādošana aptur attīstību.

·       Vienādošana grauj pašapziņu.

·       Vienādošana izglītībai atņem Vērtību.



1. turpinājums


* * *


·       Katra apziņa ir kolektīva citas kolektīvās apziņas daļa.


Katra Cilvēka apziņa ir individualizēta kādas kolektīvās apziņas daļiņa un kā tāda, pati ir zemāk organizētu (individualizētu) individuālu apziņu kolektīvi veidota. Katra apziņa sīkāk sadalās zemāk organizētās, kuras ietilpst augstākorganizētajā, kā tās sastāvdaļas, tāpēc augstākorganizētā izpaužas (mēs to uztveram) caur zemākorganizētajām, bet zemāk organizētās apziņas uztveram tikai to kolektīvā kopuma darbībā. Evolūcija ir kolektīvs process, tādēļ evolucionējošs Cilvēks ir “kolektīva būtne”. Evolūcija notiek tur, kur ir stāvokļu, procesu, enerģiju un formu harmonija – Mūzika – tur, kur valda Muzikālās attiecības. Tas nozīmē arī harmonizētu centrtieces un centrbēdzes spēkus dinamisko līdzsvaru – apziņas līdzsvarotību izpausmēs un uztverēs. Centrtieces spēki uztur viengabalainību – veselumu – ved uz kolektīvismu, bet centrbēdzes spēki, individualizējot, rada mijiedarbības ar apkārtējo vidi – ved involūcijā, kas Cilvēkam ir deģenerācija.

Katra Cilvēka apziņa ir daļa no ļoti garas individualizācijas – kolektivizācijas rindas. Cilvēka apziņa individualizējas apziņas struktūrās, kuru analogi ir fiziskā ķermeņa orgānu sistēmas, orgāni, to šūnas, šūnu elementi, olbaltumvielas, vienkāršākie savienojumi un “atomi”, “atomus” veidojošās formas un mijiedarbības, katra līmeņa darbības funkcijas.

Katra pilnvērtīga Cilvēka apziņa veidojas divu apziņas polaritāšu - Vīrieša un Sievietes psihotipu (kuri mūsu laikā mājo divos pretējā dzimuma fiziskajos ķermeņos) harmoniskā vienībā – kopdzīvē laulības procesā. Divi pretēji psihotipi kolektīvi - sintētiski ir viens Cilvēks, kuram šo psihotipu harmonisku – Muzikālu attiecību gadījumā ir Cilvēka individuālā apziņa. Tas ir – šis pāris kopā veido Cilvēka individualizēto kolektīvās apziņas telpas daļu.

Katrs atsevišķi, ārpus laulības procesa esošs Vīrietis vai Sieviete ir tikai polārs pāra pirmelements – personība - pāra un Cilvēka apziņas potence, kura nav individualizējusi savu kolektīvas apziņas Cilvēka daļu, bet, kā “brīvais radikālis”, vājinot centrtieces spēku darbību kolektīvajā apziņā, destabilizē un vājina kolektīvo apziņu. Tāda kolektīvā apziņa, kurā ir daudz “brīvo radikāļu” ir vairāk vērsta ārējai ekspansīvai darbībai, kā iekšējiem, iekšējos resursus apgūstošiem un attīstošiem procesiem. Tāda kolektīvā apziņa ir nepilnvērtīga - egoistiska, eksistenciāli orientēta, piezemēta un nesātīga.

Pilnvērtīgs - divpusējs Cilvēks tālāk kolektivizējas pieņemot (laižot pasaulē) bērnus. Pilnā ģimene (Vīrietis + Sieviete un viņu bērni) ir pirmā – ar Pārlaicīgo saistošā virscilvēka kolektivizācijas forma. Tajā Cilvēks caur Esamības Pārlaicību kolektivizējas Cilvēces Kultūrā. Pasaulē ielaižot, noformējot un audzinot Bērnus, Cilvēks savienojas, līdzsvarojas, stabilizējas, harmonizējas ar Pārpasaulīgo Esamību – ar to tautas daļu, kura mīt smalkajā pasaulē – tur ir mirušie – vēl nedzimušie Cilvēki.


·       Katrai kolektīvajai apziņai ir tās laicīgā un Pārlaicīgā daļa.

·       Laicīgajā daļā ir dzimušie Cilvēki.

·       Pārlaicīgajā ir visi mirušie – nedzimušie Cilvēki.


Pārlaicīgā daļa glabā un sargā uzkrājumus, kā arī, dodot mainīgo apstākļu vērtējumu kritērijus, stabilizē attīstības ceļu, bet laicīgā daļa apgūst mainīgo apstākļu vērtīgo pienesumu, pielieto vērtējuma kritērijus labā, derīgā pieņemšanai un tā pareizā pielietošanai. Tāpēc tur, kur ir stabilas saites ar Pārlaicīgo, laicīgais attīstās harmoniski pilnveidojot tradīciju. Tur tradicionāli Daiļais un pilnvērtīgais neļauj iespiesties kroplajam, ķēmīgajam un disharmoniskam.


Visur tur, kur Daiļo, aizstāj neglītais, kroplais, ķēmīgais un perversais, ir sagrauta laicīgā un Pārlaicīgā vienība.

Tāpēc liels neprecēto vīriešu un sieviešu, kā arī nepilno un nestabilo ģimeņu skaits vājina tautu, tās un atsevišķu Cilvēku spēju lietderīgu izpausmi un attīstību. Tieši tāpat darbojas homoseksuālās, pedofīlās un citas tamlīdzīgas “LGBT publikas” antisociālās – noziedzīgās “kopienas”, biedrības, to lobiji un Viņu ietekmē panāktās sabiedrības dzīves izmaiņas.

Nākamajā līmenī Cilvēks (pilnvērtīga ģimene) kolektivizējas dzimtā. Tauta un Cilvēce Evolucionē caur Evolucionējošām dzimtām. Ārpus Evolūcijas esošas dzimtas, tautas un Cilvēces daļas izmanto evolucionējošo dzimtu sasniegumus. Tikai savā dzimtā (vienlaicīgi saskanīgi un sadarbīgi dzīvojošu radniecīgu ģimeņu grupā) sabiedriski un sa-darbīgi dzīvojoša ģimene var kolektivizēties augstāk – tautas kolektīvajā apziņā. Tāpat kā vientulībā dzīvojošie “brīvie radikāļi”, arī individuāli (sev) dzīvojošas ģimenes vājina, irdina tautas kolektīvo, bet caur to arī katra Cilvēka un pašas savu apziņu un kopību - ātrāk izirst, nespēj pretstāvēt postošām, disharmoniskām un maldinošām ietekmēm. Nespēj, negrib un neprot audzināt bērnus. Tādu bērniem ir vāja fiziskā, psihiskā un intelektuālā veselība. Bērnu slimības un slimīgums ir sekas vecāku egoismam un nespējai koncentrēties kolektīvai darbībai – savstarpējas mīlestības trūkumam.


·       Kolektīvisms stiprina.

·       Individuālisms vājina.


Dzimtās kolektivizēti Cilvēki tālāk kolektivizējas tautas kolektīvajā apziņā, bet caur to tālāk savas tautu grupas (apakšrases) un tālāk savas rases kolektīvajā apziņā. Caur to notiek kolektivizācija Cilvēces kolektīvajā, kura augstāk kolektivizējas planētas Zemes kolektīvajā apziņā un caur to mūsu Saules sistēmas apziņā, kura savukārt iet garu kolektivizācijas ceļu caur zvaigžņu kopām, sistēmām un plūsmām mūsu Visumā – mūsu Galaktikā, - tās kolektīvajā “Es Esmu” apziņā.


·       Galaktika ir mūsu Kolektīvā Esamība - tās kolektīvā apziņa, bet redzamā vai citādi novērojamā Galaktikas daļa ir tās kolektīvās apziņas fiziskais ķermenis.

·       Mūsu planētas kolektīvā apziņa veido savu fizisko ķermeni, kura ģeoloģiski, ģeogrāfiskais veidols – struktūra ir tās fiziskā valoda – apziņas fiziski ģeogrāfiskā Signatūra.


Tādā, tik milzu garā individualizācijas – kolektivizācijas ķēdē, kurā tās atsevišķi apgabali dzīvo, arī laika ritējuma ātruma aspektā, visai atšķirīgu dzīvi, ir nepieciešami atšķirīgo vienojoši – saskaņojoši posmi.


·       Cilvēces Kultūra ie-saista Cilvēku Saules sistēmā.


Cilvēces Kultūra ir mūsu planētas apziņas struktūras daļa. Cilvēces Kultūras daba ir Pārlaicīga un Pārpasaulīga, bet forma katrā konkrētajā laika un telpas daļā ir tur dzīvojošās tautas dzīves un Mākslas Muzikalitātes tradīcija. Tautas kolektīvā apziņa ie-saista Cilvēku (pāri) Cilvēces Kultūrā.


·       Tautas Kultūras tradīcija ir tautas kolektīvās apziņas laicīgā daļa un materiālā forma.

·       Emocionāli-fonētiskā valoda ir tautas Kultūras tradīcijas daļa.


Valoda vieno Pārlaicīgās un laicīgās apziņas dzīves daļas.


·       Kolektīvajai apziņai ir trejas, individualizācijas līmeņiem atbilstošas, valodas formas.


Pirmā ir ģeoloģiski – ģeogrāfiski telpiskā valoda – kultūrvēsturiskā ainava. Vēsturiskajā dzīves gaitā ģeoloģiskā vide – ieži, to veidotie enerģētiskie lauki un plūsmas ir formējušas tautas kolektīvo apziņu – tās Kultūru. Tāpat ģeogrāfiskā vide – klimats, reljefs, virszemes un pazemes ūdeņi, augu un dzīvnieku valsts ir veidojusi Ideālus noformējošo - šai apziņai labo, pareizo un derīgo diktējošo ģeogrāfisko telpu un tās ainavu, kurā tautas kolektīvā apziņa atrod savus īpašos, ar planētas dzīvi vienojošos Sakrālos elementus – Kalnus, Upes, Ezerus, Dzīvniekus un Augus. Pirmie kļūst par Kultūrvēsturiskās ainavas veidošanas un uztveršanas pieturas punktiem. Pēdējie kļūst pār šīs tautas totēmiem – dvēselei raksturīgāko attīstāmo savdabību simboliem.

Ģeoloģiski – ģeogrāfiskā vide kopā ar tautas kolektīvās apziņas Pārlaicīgo daļu veido Cilvēka Vērtību sistēmu. Ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā vidē tautas kolektīvā apziņa veido savu Kultūrvēsturisko ainavu. Kultūrvēsturiskās ainavas dzīve ir vislēnāk ritošie un tāpēc plašākās apziņas un laika telpas vienojošie procesi un to veidā izteiktā valoda.


·       Kultūrvēsturiskā ainava ir radoši pārstrādāta – pilnveidota – harmonizēta - Muzikalizēta ģeoloģiski – ģeogrāfiskā telpa, kura caur planētas fizisko ķermeni vieno planētas apziņu ar tautas kolektīvo un caur to arī katra tur dzīvojoša Cilvēka apziņu.

·       Kultūrvēsturiskā ainava uztur aktīvus Cilvēka Ideālus un Cilvēcisko vērtību darbību.

·       Kultūrvēsturiskai telpai un tās ainavai, to veidojošajiem dabas elementiem atrauts Cilvēks zaudē savu Cilvēcisko dabu un tās Vērtības.


Izkoptas Kultūrvēsturiskās ainavas galvenā aktīvā vērtība ir tajā darbīgā Skaistuma enerģija, kura aktivizē – dod impulsu Cilvēka Saprāta radošajai darbībai. Tāpēc vārdā, skaņās, formās ietvertais satura - Idejas Skaistums Cilvēku aktivizē radošai darbībai. Bez Skaistuma – Dailes klātbūtnes Cilvēks zaudē radošo spēju.

Tautas Kultūras tradīcija aptver tautas kolektīvajā apziņā notiekošos procesus un atbilst tajā notiekošo izmaiņu ātrumam, kas saista Kultūrvēsturisko ainavu ar atsevišķu Cilvēku sabiedrisko dzīvi. Tautas Kultūrvēsturiskās telpas iezīmētā vidē notiek tautas laicīgā sa-dzīve. Sadzīves formas, priekšmeti un sadzīves stabilizācijas elementi (arhitektūra) un procesi (tautas saimniecības, valstiski – sociālā dzīve) ir kolektīvās apziņas otrā individualizācijas līmeņa – sociālās telpas valoda dialogam ar individualizētām Cilvēku apziņām.

Tradīcijai raksturīgā – no tradīcijas izrietošā, tās – uzturētā un to turpinošā arhitektūra, tradicionālā sociālā dzīve un no tās izrietošie sadzīves priekšmeti – tā visa Mākslinieciskā pilnvērtība – Daile (Skaistums) un Muzikalitāte ir tautas Kultūras tradīcija, kuru, tagad, vienkāršojot un zaudējot Kultūras jēdziena izpratni un tādēļ arī zināšanas par Kultūras izcelsmi un dabu, dēvē par tautas Kultūru, tur maldīgi ieskaitot arī subkultūru, piesārņojumu, degradācijas pēdu un Kultūrai pretēju izdarību kopumu. Tautas Kultūras tradīcija runā uz paaudzēm, sociālajiem slāņiem, profesijām un teritoriālajām grupām. Arhitektūra, kā Māksla – Dailes un Ideālu iemiesojums, ir monumentālā – visus Kultūras tradīcijas elementus saistošā kolektīvās apziņas valodas forma. Pēc arhitektūras vispārējā stāvokļa un procesiem, formām var spriest par tautas kolektīvo apziņu un tur notiekošo.

Tā kā Kultūras tradīcija, kuras kvalitāte un Vērība ir Mākslinieciskā pilnvērtība, saista Pārlaicīgo - Sakrālo ar laicīgo, tad te ir saprotama Mākslas būtība – Māksla ir tās Daili nesošās formas, kuras saista Pārlaicīgo, Pārpasaulīgo ar laicīgo, kuras ļauj pasaulīgajā ienākt Pārpasaulīgajam un Pārlaicīgajam, kuras vieno Kolektīvo ar individualizēto, kuras nes Kolektivizējošo un uz Kolektīvo vedošo. Īsta Māksla redzamajā atklāj Debesu Valstību. Īsta Māksla Cilvēku paceļ tur, kur Viņš skata Dievišķā Esamību.


·       Māksla ir Debesu Valoda.

·       Tautas Māksla Vieno – kolektivizē paaudzes – dod kopīgo - saskaņu un attīstību stabilizējošos elementus, atskaites punktus un vērtīgo, derīgo ietekmju atlases spējas.


Trešā – visindividualizētākā un īslaicīgākos procesus un stāvokļus nesošā kolektīvās apziņas “tādi esam, tā darām” valodas forma ir emocionālās attiecības ar vidi, kuras sekas ir emociju izteiksmes caur individualizētiem fiziskiem ķermeņiem akustiskajā vidē – tautas emocionāli - fonētiskā valoda.


* * *


Trešā kolektīvās apziņas emocionāli-fonētiskā valodas forma vieno tautas sa-dzīvi (Kultūras tradīciju) ar tās individualizācijas elementiem – Cilvēkiem. Cilvēka laicīgās dzīves procesi ir relatīvi visīslaicīgākie, tādēļ laicīgā Cilvēka - personības apziņas procesu izteiksmes veidi, atbilstot to ātrumam, ir īslaicīgi.

Iemiesots Cilvēks vienlaicīgi dzīvo vairākās vidēs – fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un Garīgajā pasaulē.


·       Katrā Cilvēka dzīves vidē tam ir cita valoda.


Fiziskajā pasaulē Cilvēka apziņa sevī kolektivizē zemāko apziņas attīstības pakāpju būtņu un formu apziņas procesus – tāpēc sevī ietver - koliktivizē arī šo apziņas formu izpausmes – valodas. Iemiesota Cilvēka apziņa sevī kā struktūrelementus iekļauj minerālās, augu un dzīvnieku pasaules apziņas daļas (no kurām atbrīvojas pēcnāves transformācijā pārejot uz dzīvi smalkajā pasaulē. Pēcnāves transformācija ir nepārvarams šķērslis iemiesotu un at-brīvotu Cilvēku savstarpējiem sakariem. Transformācija tik būtiski maina apziņas struktūru, ka starp iemiesotu un neiemiesotu Cilvēku apziņu “Valodām” nav nekādu “tulkošanas” (interešu - saprašanas) iespēju. Visi stāsti par sakariem ar mirušajiem (ārpus speciālas maģijas – nekromantijas robežām) ir izdomājumi un halucinācijas.)


·       Forma ir minerālās pasaules valoda.

·       Ķīmiskie procesi un tiem sekojošās matērijas formu izmaiņas ir matērijas apziņas “domāšanas” procesu izteiksmes veids – valoda, kurā tā izsaka tajā notiekošās informatīvās izmaiņas.

·       Ķīmiskie procesi minerālu pasauli vieno ar augu pasauli.

·       Formu, krāsu un SMARŽU valoda ir apziņas izteiksmes veids augu pasaulē.

·       Formu, krāsu, smaržu, KUSTĪBU un skaņu valoda ir apziņas izteiksmes veids dzīvnieku pasaulē.

·       Katras apziņas kvalitātes un to izmaiņas atspoguļojas tām raksturīgajās un par tām stāstošajās izpausmēs – Signatūrās.

·       Katras apziņas valoda ir to raksturojošo Signatūru kopums.


Katra augstākorganizēta apziņa sevī kolektivizē zemākorganizētas apziņas un to darbības izpausmes, tāpēc Cilvēkam ārpus fonētikas ir arī formu, ķīmisko procesu, krāsu, smaržu un kustību valoda, kuras savai izteiksmei izmanto Cilvēka apziņā kolektivizētie attiecīgo pasauļu apziņas elementi.

Katra iemiesota Cilvēka apziņai ir viņa minerālās pasaules apziņas elementu Signatūras – neatkārtojamais fiziskais ķermenis, kura formās, proporcijās, sejas vaibstos, matu krāsā, plaukstas un pirkstu papillārajās līnijās izteikta viņa personības dzīve – tās mantotās dotības un izmaiņas, kādas notiek viņa apziņā. Mainoties apziņai, mainās arī fiziskais ķermenis – katra augstākattīstīta apziņa ietekmē zemākorganizēto apziņu darbību.


·       Augstākorganizētas apziņas vadīts Gribas impulss ir nepārkāpjams likums zemākorganizētajai.

·       Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma ir Kosmiski organizētas Gribas Diktatūra.

 

Kultūra ir radoša apziņas organizētība, kura sasaucas ar Kosmosa radošo organizētību, tāpēc:


·       Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma ir Kosmiskās Kultūras diktatūra.

·       Nostāšanās pret Dabisko Kārtību – tās Normu Sistēmu – Kosmiskās Kultūras diktatūru ir Cilvēka pašiznīcināšanās patvaļa.


Tādā veidā Cilvēka apziņas kvalitātes un dzīve ir redzama viņa ķermenī, viņa ādas un matu krāsā, ķermeņa smaržās, acu un ādas virsmas elementos – to izmaiņas. Mainoties apziņai, mainās bioķīmija, Cilvēks saslimst vai atveseļojas, mainās viņa genoms, kuru viņš tālāk nodod saviem bērniem. Katrai konstatējamai bioķīmiskai gēnu struktūras mutācijai iepriekškonstatējama(!) Cilvēka apziņas izmaiņa. Minerālās pasaules dzīve ir vislēnākā, tāpēc ar to saistītās formas mainās vislēnāk.

Īslaicīgāki procesi redzami augu pasaules apziņas dzīvē, kurā tā ir aizguvusi minerālās pasaules elementus, tos tālāk attīstījusi un pievienojusi jaunus – vairošanās un kustību veidus, radot evolucionējošas apziņas vajadzībām atbilstošas apziņas darbības un to atspulgus – valodas, kuras tām pašām vajadzībām tagad izmanto arī Cilvēka ķermenis. Tā Cilvēkam ir viņa apziņas vielu maiņas, krāsu un smaržu valodas, no kuru rakstura var spriest par šo īslaicīgo procesu norisi apziņā. Auga (ķērpja, aļģes, zāles, krūma, koka utt.) ķermeņa lapu un ziedu forma un krāsa, ķīmiskais sastāvs un procesi stāsta par auga dvēseli – apziņu, par tās kvalitātēm, derīgumu vai indīgumu un saderību – tās ir auga Signatūras.

Dzīvnieku pasaule ir pārņēmusi augu pasaules apziņu dzīvi un tām pievienojusi savu telpiskās kustības spēju – apziņas tieksmi apgūt Noslēpuma telpu kustībā – tās resursus un sevis izteiksmi tajā. Ko augi darīja caur paaudzēm – izplatīja sevi vidē, (lielā mērā vēl saglabājot minerālas pasaules formu izteiksmes dabu) – ar zariem, stumbriem, sakņu dzinumiem un sēklām, to dzīvnieki tagad dara vienā dzīvē ar pirmo dzīvības dienu. Dzīvnieki savā dzīves vidē paši pārvieto savu fizisko ķermeni, tiem nav jāgaida, lai telpu apgūtu viņu izsētās sēklas. Tādā veidā dzīvnieku apziņai piemīt attīstīta (no augiem aizgūta) kustību valoda. Arī augi izdara kustības - augot, sekojot apgaismojumam, mitruma vai citu mainīgo apstākļu izmaiņām, tomēr tās ir lēnas un vienkāršas. Šīs kustības ir augu apziņas Signatūras, kuras raksturo to kvalitātes un savdabību. Cilvēkam piemīt kustību, pozu un mīmikas - no dzīvnieku pasaules līdz ar dzīvnieciskajiem apziņas struktūrelementiem saņemtā “ķermeņa valoda” – Signatūru kopums, kurā Cilvēka dzīvnieciskā apziņas daļa izsaka savas tā brīža attiecības ar vidi, tās elementiem un reakcijas uz vidē notiekošo.

Tomēr dzīvniekiem piemīt arī divas citas apziņas dzīves izpausmes, kuras savu pilnību sasniedz tieši Cilvēku pasaulē. Pirmā ir dzīvnieku kustību pacelšana rīcības līmenī, bet otrā ir fiziskā ķermeņa spēja veidot akustiskas ietekmes – izplatīt vidē akustiskas dvēseles stāvokļa Signatūras. Tā kā Cilvēkam piemīt Gribas Brīvība, tad tur, kur dzīvnieks izdzīvo savai apziņai pieejamo, viņa ķermenim Dabas Likumu diktēto kustību dzīvi, tur Cilvēka apziņa dzīvo Gribas Brīvības apstākļos pieņemtu lēmumu vadītās rīcības dzīvi. Tāpēc –


·       Cilvēka personības īstā valoda ir viņa rīcības  valoda, kurā mēs redzam Cilvēka dabu – pārliecību – tās Idejas, kuras viņa dzīves Arhitektūra – tās Muzikālais Motīvs – Ideoloģija – Viņa Dzīves Nemaināmā Simfonija – Evolūcijas Akords.

·       Rīcības valoda ir visas Gribas Brīvības stāvoklī veiktās pienākumu izpildes vai iegribas apmierinošās darbības.

·       Cilvēka rīcība ir galvenā viņa apziņu raksturojošā Signatūra.

·       Minerālu pasaulē konstanta forma, krāsa, smarža un fizikālās īpašības, to funkcijas un loma mijiedarbībās ar vidi ir to galvenās apziņu raksturojošās Signatūras.

·       Smarža ir galvenais matērijas kvalitātes apziņas rādītājs.

·       Augu pasaulē viņa emociju ietekmē impulsīvi izplatītā smarža ir galvenā auga apziņas emocionālās dabas Signatūra.

·       Auga zieds ir auga “dziesma”.

·       Auga smarža ir auga “balss”.

·       Smarža – “auga balss” izmaina ķīmisko reakciju norisi citos augos – maina viņu emocionālos procesus.

·       Dzīvnieku pasaulē Dabas Likumu vadītā emocionāli motivētā intelektuālā dzīve un tās rezultātā izdarītās kustības un akustiskie signāli ir galvenās dzīvniecisko apziņu raksturojušās Signatūras.

·       Cilvēka rīcība ir viņa Saprāta vadītās intelektuālās dzīves vai pakļaušanās dzīvnieciskiem impulsiem un to realizēšanas patvaļas Signatūra.


Cilvēka rīcību vada viņa domāšana, tas kādu formu mentālajā pasaulē pieņem viņa “tāds esmu, tā daru”. Tā kā ar svešās valodas apguvi individualizēts “tāds esmu, tā daru” maina vienu savu “tā daru” un tāpēc arī “tāds esmu” struktūru, tad svešās valodas apguve maina arī Cilvēka rīcību – rada tās izmaiņas viņa domāšanā, kuru rezultātā viņš atstāj novārtā vienas darbības, bet pievēršas citām.



2. turpinājums


* * *


Saprāta klātbūtne Cilvēka apziņā norāda uz viņa piedalīšanos augstāko pasauļu dzīvē. Kā emocionāli – intelektuālā, tā arī Saprātīgi – intelektuālā apziņas dzīve rit domu pasaulē. Arī dzīvnieki domā. Tikai viņu domu apjomu un ievirzi ierobežo Dabas Likumu diktēto eksistenciālo vajadzību apmierināšanas un to sniegto, vai fizioloģisko procesu nesto baudu saņemšanas mērķtiecība. Cilvēka domām plašumus atver viņa Gribas brīvības izraisītā tieksme izzināt visu ārpus eksistenciālo vajadzību un baudu ierobežojumiem.


·       Prāta darbības rezultātā rodas doma.

·       Domas ir prāta valoda.

·       Domas ir apziņas Signatūras mentālajā pasaulē.


Tāpat kā vielu saskarsmēs minerālu pasaulē notiek matēriju mainošas ķīmiskās reakcijas, tāpat domu saskarsmē mentālajā pasaulē notiek “domu ķīmija” un kontaktos iesaistīto apziņu izmaiņas. Prāts, domājot, izdala savas domas mentālās pasaules vidē, kur tās ir brīvi pieejamas visām citām apziņām un to prātiem – domas iedarbojas uz apziņām un stājas mentāli-ķīmiskās attiecībās tik tāl un tik daudz, cik šīs apziņas satur abpusēji saskanīgo, atbilstošo, saderīgo vai vienkārši kopīgo – cik tās ir Muzikāli savienojamas un sadarbīgas. Tās var izpaust kā harmoniskas, tā arī disharmoniskas mentāli-ķīmiskas attiecību reakcijas – tās var atbalstīt vai slāpēt kā citu domu, tā arī to radījušo apziņu. Domas ir apziņas valoda mentālajā pasaulē, kur to katrs “klausītājs” var saprast tik tāl, cik saskanīgas ir abu apziņu mentālās dabas. Mentālajā pasaulē lidojošās domas visiem ir brīvi pieejamas tāpat kā fiziskajā pasaulē skaņas, smaržas un formu ietekmes. Tāpēc dzīvnieki brīvi zin citu domas, viņiem nav vajadzīgi vārdi, tāpat kā augiem ir brīvi pieejamas visu citu būtņu emocionāli izdalītās smaržas un tāpēc saprotama viņu emocionālā daba. Tieši tāpat Cilvēku domas pulcējas vienkopus, atgrūžas, saskan vai nomāc viena otru savu saderību vai disonanšu mērā tik, cik tās sader vai disonē.

Tāpēc tas, ko iemācās viens kādas sugas dzīvnieks, ir brīvi pieejams arī citiem viņa sugas brāļiem – brāļiem un māsām sugas kolektīvajā apziņā. Sugas kolektīvo apziņu ierobežo sugas dzīves specifiskās savdabības, kuras veic citu sugu dzīvnieku izplatīto domu atlasi un indivīdu reakciju uz tām. Katrai sugai ir savi specifiskie interešu aspekti, tāpēc, būdami šauri orientēti, specializēti pragmatiķi, dzīvnieki “neuzklausa” citu dzīvnieku domas – nesaprot viņu valodu. Tieši tāpat Cilvēka interese viņam diktē radioraidītāju un to pārraidīto programmu atlasi. Katrs Cilvēks savas intereses, apziņas īpatnību un uztveres spēju robežās var mentāli kontaktēties ar jebkuru mentāli saskanīgu apziņu, kā Cilvēkā, tā arī dzīvniekā.

Dzīvnieku domas ierosina Dabas Likumu darbība. Cilvēku domas ierosina Augstāko pasauļu būtņu Ideju impulsi, kuri saskarsmē ar visaugstākattīstītajiem prātiem tajos ierosina domas, kuras vēlāk uztver, piezemē, pārstrādā un formalizē citi prāti aizvien plašākos lokos. Cits ierosas vilnis rodas, kad dzīvniecisku apziņu domas nonāk viszemākattīstīto prātos, tur tiek pastiprinātas un nodotas tālāk citiem tādiem pašiem. Visas Cilvēcē cirkulējošās domas ir šo Avotu impulsu transformāciju rezultātā radušās neskaitāmās “atbalsu” modifikācijas – domformas – risinājumu programmas, kuras izmanto rīcības ierosināšanai. Katrai kolektīvajai apziņai ir sava savdabīgā apziņā cirkulējošā domformu struktūra – “programmu komplekss”, kurš nosaka šīs kolektīvās apziņas pasaules uztveres un reakciju īpatnības – to uz ko tās tiecas un kā rīkojas līdzīgās situācijās. Mūsdienu “zinātne” to sauc par instinktiem.

Tāpēc aizgūstot svešus vārdus – to fonētiku, neaizgūst vārdu semantiku, jo katra tautas kolektīvā apziņa to pašu parādību “galds, grīda, mežs” piepilda ar citu – sev svarīgu saturu – katrai “mežs” ir kaut kas cits. Svešvalodās sarunājoties “domā vienu, saka otru, bet dzird trešo”. Viena fonētika, disonansējot, konfrontē divas atšķirīgas mentālās struktūras. Rodas kara stāvoklis kolektīvo apziņu starpā, kurā stiprākā nomāc vājāko.

Domu uztverošais prāts domu papildina vai noplicina atbilstoši savai dabai – interesēm un spējām. Kvalitatīvo izmaiņu lielums – saņemtās un tās pašas tālāknoraidītās domas kvalitāšu starpība ir prāta dabas rādītājs – Signatūra. Neviens pats neko neizdomā. Cilvēku un dzīvnieku prāti, atbilstoši savām vajadzībām un prāta – apziņas savdabībām, apstrādā – modificē vidē cirkulējošās domas. Tādas apstrādes rezultātā rodas prāta Signatūras – cirkulējošājās domās ienestās kvalitatīvās izmaiņas. Šīs Signatūras ir Īstā “Es Esmu” izpausmes mentālajā telpā.

Tāpat prāts var savienot divas, trīs vai vairākas domas un to elementus jaunās kombinācijās, nepaaugstinot to kvalitāti – tad tā ir domu telpas pieblīvēšana – aizsprostošana – pielūžņošana, ko sauc par fantazēšanu. Tā veidojas administratīvā jaunvaloda – tajā runājošie paši sev un citu tādu pašu priekšā liekas gudrāki. Bet var arī sintezēt jaunu – kvalitatīvi augstāku domformu, kura paver ceļu jaunam domu darbības virzienam – Ideju uztverei, izplatīšanas ceļam un telpai. To sauc par Iztēli – Ideju ietērpšanu nebijušās formās, ko var izdarīt pieredzes bagāti, nobrieduši Idejas uztvert spējīgi prāti. Pārejā Cilvēce pārtiek no šo Prātu iztēles augļiem, “pārmaļot augļu sēkliņas, mizas vai malkojot to saldi pilošo sulu”.

Tāpēc visas runas par intelektuālo īpašumu ir tieši tikpat smieklīgas, kā runātāja īpašumtiesību pieteikšana uz izrunāto vārdu skaņu vai maksas iekasēšana par ēdiena smaržu tirgus laukumā. Īpašumtiesību pieteikšana uz intelektuālās vai emocionālās darbības augļiem ir absurds kā lietus, Vēja vai Upes tecējuma, Ezera un Okeāna, Saules gaismas privatizēšana. Tādi absurdi – piesavināties pašu neradītas vērtības rodas tikai spekulatīvo ekonomiku uzturošā Romiešu tiesību sistēmā. Dabiskajās tiesībās tas ir neiespējami – tur katra apziņa, savu spēju robežās, saņem, uztver un izmanto visu citu apziņu radīto un tieši tāpat citām apziņām dod savas darbības augļus. Dabiskās Kārtības diktēto Normu ietvaros notiek nemitīga, saskaņota - brīva vērtību apmaiņa.


·       Apziņas kolektivizē brīva, nesavtīga kopīgu mērķu saskaņotu domu apmaiņa.


Augstāk par intelektuālo domu telpu ir Saprāta – Jūtu, Ideālu un tiem atbilstoši strukturēto prāta konstrukciju – Vīziju dzīves telpa. Tajā katra kolektīvā apziņa un tās individualizētie elementi ir pazīstami ar savām no Augstākajām pasaulēm saņemto Jūtu, Ideālu, Vīziju un to attīstības savdabību Signatūrām. Vīzija iezīmē kolektīvās apziņas attīstības ceļu – darba mērķi – to ceļu, pa kuru šī kolektīvā apziņa iet savu savdabīgo Evolūciju savā ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā. Katra Vīzija formē savas kolektīvās valodas – Kultūrvēsturisko ainavu, Kultūrtradīciju un emocionāli-fonētisko valodu. Mainot šīs valodas (piemēram, pārņemot svešas arhitektūras formas un elementus), apziņas atkrīt no Vīzijas – uzsāktā ceļa un pāriet uz kādu citu ceļu – Vīziju – kuras valodas tad iepriekšējā ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā realizē tādi šai telpai tagad nederīgi at-kritēji. Svešu valodu varētu mācīties tikai vienā gadījumā – ja svešvalodu apguvušais uz visiem laikiem atstāj savu dzimteni un tālāk līdz mūža galam dzīvo jaunapgūtās valodas ģeoloģiski-ģeogrāfiskajā telpā.


·       Vīzija ir galvenā kolektīvo apziņu raksturojošā Signatūra.

·       Vīzija ir kolektīvās apziņas “Vārds”, ar kādu to pazīst citas kolektīvās apziņas.

·       Vīzijas ir šai Vīzijai atbilstošās - saderīgās individualizētās apziņas kolektīvajā apziņā iekļaujošais vai Vīzijai neatbilstošās no kolektīvās apziņas izstumjošais “Vārds”.


Vīziju nepieņemošā – izstumtā apziņa mēģina kolektivizēties citas Vīzijas iezīmētā, apziņām savstarpēji pieņemamā, kolektīvajā apziņā, tomēr tur, rīcības spēju atšķirību dēļ, vienmēr būs tikai daļējā “pieņemtā blakusapziņa”. Var teikt, ka vienā ansamblī, tā repertuāra dēļ, iekļauties nespējīgs mūzikas instruments tiecas “savu partiju” spēlēt citā orķestrī, tomēr citam mērķim radīts, tas tā arī nekad pilnvērtīgi neskanēs – Havajas ģitāra neder flamenko dejai.

Vēl augstāk par Saprāta Vīziju Muzikālo telpu paceļas – atveras Garīgo – Kultūras Muzikālo saskaņu telpa. Tajā katru Kultūru pazīst ar tās savdabīgo struktūru, vēsturi un darbības rezultātiem. Cilvēces Vēsturē atstātās pēdas ir Kultūru raksturojušās Signatūras, kuras ar to pašu raksturo arī Kultūru uzturošo kolektīvo apziņu.


·       Saprāta intelektuālajā telpā kolektivizējas tauta.

·       Saprāta Jūtu, Ideālu un Vīziju telpā kolektivizējas Cilvēce.

·       Garīgo-Kultūras saskaņu telpā kolektivizētā planētas kolektīvā apziņa kolektivizējas Saules sistēmas kolektīvajā apziņā.

·       Kultūra ir visu apziņu vienotā valoda.

·       Kultūra ir Kosmisko Enerģiju radošās darbības struktūra.

·       Kultūra uztur Vienotās Gribas Kosmisko Enerģiju cirkulāciju.

·       Kosmiskās Enerģijas ir Vienotās Esamības Dabas Likumus radošā Valoda.


Kultūra uztur Vienoto Esamību un Esamības Vienotību – Vienotā Esamība IR caur Kultūru un IR Kultūrā visiem piemītošajā kvalitātē – kopīgajā – mantotajā “Vārdā”. “Vārdā”, kurš izstaroja “Vārdu”, lai dzirdētu savu atbalsi un tā izzinātu sevī slēpto “Vārdu” – “Vārdu” kurā “sevi pazīst un saprot” “Es Esmu” apziņa. Tāpēc Gejropā izvērstā Kultūras apkarošana, izkropļojot tās jēdzienu, dabu, tradīcijas un izpausmes Mākslā, Zinātnē, Darbā, Ģimenē un sabiedriskajā dzīvē, to vietā uzdodot tām pretējās un svešās parādības, ir pašiznīcinoša vēršanās pret savu radošo - Dzīvību uzturošo dabu, kas paver ceļu destruktīvām enerģiju attiecībām apziņā, kā kolektīvajā, tā arī tās individualizācijās – personībās un viņu dzīvēs. Disonanses enerģiju attiecībās at-rauj no Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā, liedz jaunu radošu enerģiju – Ideju ienākšanu apziņā un attīstības ceļu turpināšanu. Tā ir galvenā atbilde par Gejropas sabrukuma cēloņiem. Tagad Gejropa ir anahronisku instinktu pārņemta dzīvniecisku impulsu vadītu darbību telpa.


* * *


Aplūkojot šīs dažādo līmeņu valodas un to Signatūras, mēs varam konstatēt to iezīmēto kolektīvo apziņu telpas un tās atdalošās robežas. To, ko tagad saucam par individualizētajām un kolektīvajām apziņām, agrāk, Dabisko tiesību sistēmā, sauca par gariem. Tāpēc ir Akmeņu, Upju, Ezeru, Zemju, tautu un ģimeņu, māju, vielu un sīkbūtņu, baktēriju un vīrusu gari, kuriem fiziskie objekti ir to ķermeņi. Koka stumbrs ir koka gara ķermenis, tāpat kā Cilvēka ķermenis ir Cilvēka dvēseles mājoklis šajā pasaulē. Vislabākais piemērs tam ir ķīmisko elementu grupēšana un raksturošana – Signatūru klasifikācija Mendeļējeva periodiskajā sistēmā. Skābekļa Signatūras iezīmē Skābekļa atomu kolektīvo apziņu (Skābekļa garu), kurai šie atomi kalpo par fizisko ķermeni. Tāpat Slāpekļa Signatūras iezīmē Slāpekļa atomu kolektīvo apziņu (Slāpekļa garu), Sēra un Fosfora Signatūras iezīmē Sēra un Fosfora kolektīvas apziņas un tā līdz zināmo elementu Signatūru beigām.

Kvarcus, Granītus un Dolomītus (garus) iezīmē to Signatūras, tāpat kā to dara Egļu, Palmu un Ciedru vai Kaķpēdiņu Signatūras. Pēc Signatūrām mēs nodalām Aitas no Vilkiem un Seskus no Briežiem. Signatūras ļauj redzēt apziņu atšķirības Kalmāriem un Jūras Zirdziņiem. Dzīvnieku kolektīvās apziņas – sugas un to robežas mēs redzam sugu Signatūru atšķirībās. Tieši tāpat Signatūru atšķirībās mēs redzam melnādainās, dzeltenās un baltās rases tautas. Šajās rasēs mēs redzam atšķirīgu ķermeņa un seju uzbūvi (Signo!), fizioloģiju (Signo!) un no tā izrietošu atšķirīgu reakciju uz pārtiku un medikamentiem (Signo!) un attieksmi (Signo!) pret vidi vai sev līdzīgiem.

Tautu, apakšrasu un rasu starpā ir redzama “ķermeņa valodu” atšķirība, kur vienai tautai apstiprinošs žests ir noliedzošs citai un pilnīgi normāla poza vai neitrāli informatīvs žests ir nāvīgi smags apvainojums, vai “darījumu” piedāvājums citā. Kas vienai izsaka dusmas, tas citai – sēras. Ko viena liek priekšā kā piepulcējošu pagodinājumu, tas citai ir pazemojošs noraidījums. Lai kā “progresīvie” pļāpātāji to mūsdienās noliegtu, tomēr ir redzamas lielas atšķirības rasu un tautu prāta spējās, interesēs un dzīvesveidā – mentalitātē.

Aborigēnam bezjēdzīgi mācīt matemātiku, tāpat kā nēģerim stāstīt par darba prieku un gaidīt, ka tāpēc viņš sāks strādāt. Ir bīstami dot nēģerim dzert pienu, vai izcelt zivi no ūdens – abi nomirs, beigs būt nēģeris un zivs. Nevar prasīt, lai Vīziju skatošais Saprātīgi-intelektuālais taisnīgumu alkstošais Krievs samierinās ar izdevīgumu, vieglu un pārtikušu dzīvi meklējošo emocionāli-intelektuālo Latvieti vai kādu citu “attīstīto rietumu civilizācijas augli”. Te saduras divu diametrāli pretēju domu izcelsmes avotu impulsu radītas domas, rīcība un valodas. Taisnīgumu negaidošs Krievs nav Krievs tāpat, kā vieglu dzīvi nemeklējošs Latvietis vairs nav Latvietis. Te izņēmums pierāda likumu.

Nevar Cilvēkam, kuram ir alerģiska reakcija uz kādu vielu, dod šo vielu. Tā viņu nobeigs. Tāda viela – tās ķīmiskās dabas Signatūra norāda uz tās apziņas - gara nesavienojamību ar šī organisma apziņu - garu. Organisma un vielas Signatūras norāda uz garu nesavienojamību. It visur dabā mēs redzam Signatūru atšķirību iezīmētas robežas un to robežās esošas savdabīgas kolektīvās apziņas ar šo apziņu - garu atšķirībām. Tādas robežas norāda uz saudzējamu un nošķirtībā turamu kolektīvo apziņu - garu savdabību un tādu savdabīgo apziņu elementu nesajaucamību. Ir naivi iedomāties, ka tur, kur ir redzamas tik fundamentālas apziņu atšķirības, kur to savstarpējā ķīmija vienmēr uzrāda neatgriezenisku reakciju esamību, tur bez postošām sekām no vienas apziņas citā varētu pārvietot apziņas struktūras, to elementus un apziņas darbības formas – valodu vārdus, valodas un tām līdzi nākošās intelektuālās darbības formas. Tas ir tas pats kā datorā iemontēt veļas mazgājamās mašīnas agregātus.


·       Pārvietota valoda ir jaunas ķīmiskās reakcijas ierosināšana apziņu starpā!

·       Jaunas reakcijas veido jaunus savienojumus.

·       Patvaļīgas darbības rada pretdabiskas reakcijas.

·       Pretdabiskās reakcijās veidojas pretdabiski savienojumi.


Ir naivi iedomāties, ka Dabas elements - Cilvēks bez postošām sekām varētu jaukt to, ko Daba, savā Dabiskajā Kārtībā, atbilstoši Normām tur nošķirtībā.


·       Sekli un Virspusēji dzīvojošais, saturā iedziļināties nespējīgais, bojātais tiecas apgūt un izpētīt vairāk formu, formās meklēt to, ko tās nespēj dot – attīstības sasniegumus.

·       Viedais un Derīgumā pilnvērtīgais iedziļinās savas Mātes un Tēva valodas satura barojošajā pasaulē, ļaujas tās nestajām Vīzijām un līdz ar tām ceļas pie Kultūras.


* * *


Emocionāli-fonētiskā valoda ir tur, kur ir individualizēti kolektīvās apziņas fiziskie nesēji un viņu fiziskās spējas savas apziņas emocionālās izteiksmes izplatīt fiziskajā, arī akustiskajā vidē. Emocionālo sfēru šī valoda aptver tāpēc, ka tā tālākattīsta augu pasaulē iegūto spēju “izelpot” savu ietekmi. Augu lapas ir dzīvnieku plaušu analogs. To, ko emociju pasaulē dzīvojošie augi “izelpo” kā ķīmisko savienojumu kokteili, to dzīvnieki (un Cilvēki tai skaitā) izelpo skaņas veidā.

Sākotnēji – pirmajās rasēs - tad, kad Cilvēki sākotnējos intelektuālos sakarus uzturēja domu līmenī, bet viņu emocionālā dzīve vēl nebija attīstīta, šī “izelpa” radās kā viņu apziņu “atbalss” – atsaukšanās uz Garīgās pasaules Sakrālajām Ideju vibrācijām un šo vibrāciju ierosinātajām akustiskajām vibrācijām, caur kurām Sakrālā pasaule veido rupjās materiālās formas. Rupjās matērijas pirmā materializācijas pakāpe ir skaņa. Tad akustiskās valodas uzdevums bija izteikt Sakrālo vibrāciju ierosinātos dvēseles stāvokļus, kas reizē bija arī rīcība vajadzības apmierināšanai. “Vārds”, “rīcība” un apziņas stāvoklis ir viens vesels. “Vīrs un vārds”, “sacīts - darīts”. Tāpēc “akustiskā pirmvaloda” veidojās no Sakrālo vibrāciju formām un to “atbalsīm” Cilvēku apziņas emocionālajā telpā. Emocionālajā tāpēc, ka Cilvēka emocijas ir astrālās pasaules daļa.

Visas rupji materiālās formas vispirms tiek radītas smalkajā-astrālajā matērijā un pēc tam ar skaņu un citu mehānismu palīdzību “piesātinātas” – “nogulsnētas” rupjajā matērijā. Tāda veidā katra Sakrālā vibrācija ieguva savu akustisko ietērpu un “pirmvaloda” bija fonētiska “Dieva balss”, ar kuras palīdzību Cilvēks piedalījās radīšanā un pats radīja fiziskos fenomenus ap sevi. Cilvēks izmantoja balsi kā instrumentu sev vajadzīgo apstākļu un vides izmaiņu radīšanai, kā arī vienkāršāko matērijas formu pārvaldīšanai. Ir eksperimentāli pierādīts, ka skaņa ietekmē kristalizācijas procesus un kristālu kvalitātes, arī formas. Tāpat skaņa ietekmē bioloģisko procesu norisi organismā un ķīmisko reakciju gaitu.


·       Katra tīra skaņa sevī nes Sakrālo vibrāciju Muzikālās attiecībās ar vidi, citām skaņām un Cilvēka apziņu.

·       Dziedātājputnu balsis piedalās derīgo – “veselīgo” fenomenu materializācijā.

·       Vārnveidīgo ķērkšana ienes postošas disonanses mūsu pasaulē un dzīvē.

·       Vārnveidīgo melnais apspalvojums ir viņu dvēseļu graujošās dabas Signatūra.


Ceturtās rases laikā sākās Cilvēka emocionālās dabas attīstība un līdz ar to arī tās izsmalcināšanās un veidojās izsmalcināti (precizējoši un konkretizējoši) Sakrālo vibrāciju stāvokļi – zilbes un to virknējumi – vārdi, kuri vēl arvien pildīja maģisko matērijas pārvaldīšanas lomu. Katras maģiskas ietekmes pamatā ir Sakrālās Idejas atbalss - domas un tās izraisītās emocionālās vēlmes - sintēze. Doma dod formu, bet emocionālais impulss, kuru izteica skaņā – vārdā, enerģētisko lādiņu – izpildes spēku. Tāpēc katram vārdam ir tā semantiskās un fonētiskās formas, kā arī Sakrālā daba. Vārds iedarbojas tieši tik daudz, cik tā Sakrālā un fonētiskā daļa saskan ar runātāja tajā ielikto domu un tā visa atbilstību tam fenomenam (fenomenā iemiesotajai Sakrālajai enerģijai un skaņai, ar kuru fenomens ir materializēts), kuru pārvalda ar šo vārdu.

Vārdā Sakrālo enerģiju “ienes” to veidojošo skaņu virknējums. Tāpēc, zinot pamatskaņu Sakrālo dabu, var nekļūdīgi noteikt katra vārda Īsto – Sakrālo dabu – nozīmi. Īsti vārdi nes harmonisku-patiesu realitāti uzturošu dabu, bet slengos, lamu un jaunvārdos tādu nav, tāpēc to vibrācijas ir disharmoniskas – vārnu ķērcieniem līdzīgi postošas. Ja starp fenomena un vārda Sakrālajām vibrācijām (to atbilstības gadījumā) radās Muzikāla rezonanse, tad fenomens “atdzīvojās” un “klausīja” runātāja domai. Līdz ar to atšķirīgās tautu savdabīgās emocionāli-fonētiskās valodas radās kā tautu Kultūras diktētas attieksmju atšķirības pret fenomeniem to pielietojumu aspektos, vai kā Evolūcijas ceļam atbilstošu sadzīvē izmantojamo fenomenu atlases rezultāts.


·       Tautas emocionāli fonētiskā valoda ir tās gara maģiskā darbība.

·       Tautu emocionāli-fonētiskās valodas attīstījās līdz ar viņu maģisko prakšu pilnveidošanos un līdz šai dienai nes atšķirīgu maģisko darbības virzienu raksturu.

·       Apgūt “valodu” nozīmē pievienoties svešai “maģijai” – sākt iet svešu, spējām neatbilstošu, ceļu.

·       Runātāja domas, vārda semantikas un fonētikas saskaņa stiprina vārdu un runātāju, bet katra neatbilstība tos vājina.

·       Disonanse Sakrālo vibrāciju starpā ir postoša.

·       Kropli “vārdi” un skaņu sakopojumi ir postoši.


Vēlāk fenomenus pārvaldošos vārdus sāka lietot fenomenu apzīmēšanai, bet piektās rases laikā, vairāku iemeslu dēļ, emocionāli-fonētiskajā valodā sāka izteikt arī fonētiski neizsakāmas parādības – radīja Saprāta-intelektuālajai domāšanai, domformām, Ideāliem un Vīzijām – Garīgās pasaules fenomeniem neatbilstošas – to dabu, saturu, Sakrālo vibrāciju strukturālo izsmalcinātību ietipināt nespējīgas fonētiskās surogāt-formas. Līdz ar to, ka fonētiski-emocionālās formās sāka izteikt Vārdos neizsakāmo, sākās disonanse izrunātā vārda un Sakrālā tēla starpā, ar ko emocionāli-fonētiskā valoda zaudēja savu Sakrālo tīrību, attālinājās no Garīgās pasaules, pievērsās pasaulīgajai – eksistenciālajai dzīvei un tās maģijai. Ar laiku tās pielietojuma lauks paplašinājās un ietvēra to parādību loku, kurš pirms tam piederēja domu apmaiņai. Emocionāli-fonētiskajā valodā radās aizvien vairāk mentālo Signatūru – tautas kolektīvas apziņas mentālās īpatnības nesošu “vārdu”, - apziņas mentālo elementu “atbalsis” emocionāli fonētiskajā valodā.

Tāpēc var teikt, ka mūsdienu tautu emocionāli-fonētiskā valoda ir radusies tur, kur šo tautu kolektīvo apziņu dzīve un tāpēc arī sa-dzīve pārsniedz emocionālās dzīves robežas, tur, kur apziņa darbojas intelektuālajās un Saprāta dzīves jomās, bet kaut kādu iemeslu dēļ tur ir traucēta, nav attīstīta vai ir sabojājusies – pagrimusi domu veidošanas, pārraides un uztveres dzīve un sa-dzīve.


·       Tādi traucējumi ir vāja apziņas koncentrācija, neattīstīts kolektīvisms, apziņas neskaidrība, domas neatbilstība esošajām realitātēm un Īstenībai, kādu izraisa nesaprastas un neasimilētas, vai maldinošas informācijas klātbūtne apziņā, patvaļīgs un neadekvāts svešas kultūras tradīcijas elementu lietojums - svešvalodu apguve un vispārējs dzīves un sa-dzīves Muzikalitātes zudums, kas katrs atsevišķi un viss kopā no-ved pie egoisma kroplības – egocentrisma un tā sekām – melīguma.


Cilvēces pirmajās rasēs bija ļoti vāja kolektīvās apziņas individualizācija. Kolektīvajā apziņā notiekošās izmaiņas notika vienlaicīgi visur, bet vietējās ierosas viļņi izplatījās un vadīja visu individualizēto apziņu darbību. Cilvēki bija daudz vairāk kopā, kā katrs pats. To var ilustrēt ar zivju vai putnu bara uzvedības ainu. Cilvēku ķermeņi bija “vāji materializēti” – ēteriski, bez dzimumatšķirībām, tādēļ nebija ģimeņu, dzimtu un tautu mūsdienu izpratnē, bet Cilvēku grupēšanos veicināja individualizācijas ceļā iegūtās pieredzes līdzība. Kopīgā “piedzīvojumā” pabijušie turpināja palikt kopā un turpināt šo “piedzīvojumu”. Tā veidojās pirmo rasu “tautas”, “dzimtas” un “ģimenes”, kuru kopības mērķis bija jaunajos apziņu kolektīvos saglabāt individualizācijā iegūtās savdabības un to sniegtās iespējas unikālas pieredzes apgūšanai. Toreiz Cilvēce atradās involūcijas - materializācijas stadijā – materiālo fenomenu apguves virzienā, kam individuālisms un individualizēšanās ir dabisks process – lielākas kolektīvās apziņas sadalījās mazākās, līdz beidzot arī Cilvēks beidza pastāvēt kā vienots veselums un sadalījās divos pretējos dzimuma psihotipos, kuri ieguva attiecīgus fiziskos ķermeņus un divdzimumu seksuālo vairošanos.

Tāpēc mūsdienās agresīvi propagandētais individuālisms (“aizvien vairāk Cilvēku izvēlas greznību dzīvot vienatnē”, kā to reklamē sieviešu žurnāls “Santa”) ir noziedzīgs, destruktīvs un ļaunprātīgs vēsturisks anahronisms. “Izvēlas dzīvot vienatnē” tie, kuru patmīlība un sociālais analfabētisms – neaudzinātība (nederīgums) izvēršas totālā nespējā būt ģimeniskās attiecībās ar pretējā dzimuma būtni. “Izvēlas” tie, kuros ir atmirušās mīlestības jūtas un tāpēc nav arī to izteiksmes spēju – rūpju, kopības, vienprātības un kalpošanas vajadzības. “Izvēlas” tie, kuru dvēselēm vairs nav citu izvēles iespēju. Tiem ir jūtu kurlmēmums, tiem nav Mīlestības Valodas.


·       Patvaļa ir postoša.

·       Izklīdinātos patērē plēsoņas.


Tad, kad centrbēdzes enerģijas kolektīvajā apziņā pārsniedz centrtieces enerģijas, individualizētās apziņas pārsātinās ar materiālās vides iespaidiem – enerģijām un to ietekmēm, tajās rodas maldīgs priekšstats par materiālo enerģiju nesto iespaidu vērtību un realitāti, kā rezultātā tās attālinās no Kolektīvās apziņas – vājinās vienojošo saišu spēks un Muzikalitāte tajās. Tādas apziņas zaudē vienotības virzienu un vadību – Saskaņu un, tiecas darboties kā neatkarīgi, patstāvīgi apziņas centri, kā rezultātā zaudē apziņu uzturošās saites ar Pārpasaulīgo Esamību, kā vietā ar sev līdzīgiem stājās konkurences attiecībās - cīņā par dzīves uzturēšanas resursiem.

Attālināšanās no Īstenības noved pie apziņas neskaidrības – tiek zaudēta patiesā Realitātes aina. Nepatiesa apziņa nevar izveidot un noraidīt Realitātei atbilstošu domu. Tā kā egocentriski orientētas apziņas veido katra savām novirzēm – maldiem atbilstošu “patiesības” ainu, tad viņu veidotās domas, to veidošana un uztveres nav savstarpēji atbilstošas un savstarpēji mijiedarboties spējīgas. Šauras, egocentriskas apziņas doma netiek adekvāti uztverta un saprasta citā šaurā egocentriskā apziņā vai neizraisa tajā adekvātu reakciju (atšķirīgās vidēs ietekme izraisa atšķirīgu reakciju). Nesaskaņota rīcība traucē optimālu resursu izlietojumu, kas rada to trūkuma ilūziju un konkurenci - sāncensību par resursiem, no kā savukārt izriet vajadzība slēpt savus patiesos nodomus – sākt melot, maldināt. Tā egocentrisms noslēdz ceļu uz savstarpēju saprašanos un sa-dzīvi mentālā līmenī un pieaug emocionālās sa-dzīves vērtība, kas stimulē fonētiskās valodas veidošanos.


·       Tur, kur ir patiesa, kodolīga, tīra un skaidra doma, vārdus nevajag.



3. turpinājums


* * *


Tautu kolektīvo apziņu attīstības līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Tāpat atšķiras dažādās rasēs, rases un apakšrases robežās esošo Evolucionārie mērķi. Katra tauta, atbilstoši tās savdabībai, apgūst citu planētas kolektīvās apziņas aspektu. Zemākattīstīts, apgūstot augstākattīstīta valodu, savā apziņā ievada sev neasimilējamas, tāpēc apziņu postošas enerģijas, bet augstākattīstītais, mācoties zemākattīstītā valodu, piesārņo savu apziņu ar rupjiem, vāji organizētiem un tādēļ attīstību bremzējošiem apziņas elementiem – vibrāciju formām. Tā piemēram “angļu valoda” nav valoda, bet gan slengs, kurš veidojies Britānijas pamatiedzīvotāju un iekarotāju sakšu un normāņu kontaktos. “Angļu valoda” ir tāda pat “valoda” kā mūsdienu zagļu slengs (arī tikumi tie paši!). Tai nav kolektīvās apziņas. Britānijā ir treju – savstarpēji naidīgu, kolektīvo apziņu mehānisks, vardarbīgs uzslāņojums, kurā katra iebrucēju apziņa ar pārējām cīnās par dominanci, bet pamatiedzīvotāju nepieņem nevienu no tām. Būdama iekšēji sašķelta, Lielbritānija visur izplata sašķeltību. Sašķeltība, sašķeltības “eksports” un pamatkultūru iznīcināšana ir Lielbritānijas (anglosakšu) politikas vēsturiskā dominante.

Katrai kolektīvajai apziņai ir tās attīstības līmenim atbilstoša valoda. Jo attīstītāka tās emocionālā un intelektuālā dzīve, jo tās valodā vairāk apziņas interešu, spēju un darbību telpā esošu parādību apzīmējošu vārdu. Vāji attīstītai apziņai ir vāji attīstīta uztvere un, kā sekas tam, arī neskaidrs priekšstats par apkārtesošo, tāpēc tai ir maz interešu, spēju un arī šaurs vajadzību loks un tāpēc arī maz vārdu. Katras tautas valoda ir tās apziņas emocionālās struktūras un sa-dzīves atainojums. Tāpēc katrai tautai tās gaiļi, suņi, kaķi un putni “izdod citas skaņas”. Atšķirīgās vidēs ietekme izraisa atšķirīgas reakcijas. Te der padomāt par skaņu uztveres atšķirībām. Der padomāt, kā un ko uztver vācietis, soms un latvietis tad, kad atskaņo savu vai dzird viens otra komponēto. Taču ne vienu un to pašu!


·       Harmonija katram rāda citu seju vai ļauj nesapratnē novērsties.


Tur, kur Cilvēka apziņa nav saņēmusi pietiekamu audzināšanu un izglītību (nav harmonizēta ar kolektīvo apziņu), tā ir vāji attīstīta, tās saites ar kolektīvo apziņu ir vājas. Tur, kur ir pietiekami spēcīga konkurence (vāja resursu apguves optimizācija) un zems apziņas attīstības līmenis, tur pieaug patēriņa resursu apguves līdzekļu plašuma un daudzveidības nozīme. Tad sveša valoda tiek uzlūkota kā viens no dzīves resursu ieguves instrumentiem, ar kuras palīdzību var piekļūt citas tautas resursiem.


* * *


Katrai tautai – tās kolektīvajai apziņai ir tās neatkārtojamo individualitāti veidojošās un izsakošās savdabīgās īpatnības – atšķirības, kas tautu izdala, citu līdzīgu tautu starpā. Tas, ka kāda Cilvēku grupa ir savdabīgs etnisks veidojums, redzams šai grupai raksturīgo unikālo īpatnību kopumā, ar kuru tā atšķiras no citām grupām. Tātad, ka kāds grib paziņot par autonomas vienības - etnosa esamību, tad tam ir jāizzin blakusesošo etnosu raksturīgākās fiziskās, fizioloģiskās un psihiskā rakstura īpatnības, domāšanas veida un pasaules uztveres atšķirības, tām raksturīgās un to noteiktās reakciju īpašības – ir jāizveido etnosa signatūru “portrets”, ar kuru šim etnosam piederīgos vienmēr var pazīt – identificēt citu etnosu pārstāvju starpā. Tam, kurš grib paziņot, ka ir kādi “mēs”, kuri atšķiras no kādiem citiem “ne - mēs”, ir jāzin kādi ir “ne - mēs”, lai to vidū identificētu tiem atšķirīgos “mēs”.

Tādā gadījumā ir jāizzin “mēs” signatūru “portrets” – stingrs etnosu aprakstošo pazīmju kopums – visas tās atšķirības, kuras tam piederīgos nodala no visiem līdzīgajiem. Lai teiktu, ka esam “mēs”, mums ir jāzin “visi” un, šajos “visos”, zinot, kādi ne-esam “mēs” ir jānovelk robeža starp “viņiem – ne-mēs” un tiem, kas ir “mēs”. Tāpēc ir jāzin, kādi ir “viņi” un kādi esam “mēs”.


·       Par “mēs” neatkarību var domāt tie, kuri skaidri zin ar ko “mēs” neesam “viņi”.


Te pļāpāšana par robežām, teritoriju, karogu un valodu ir nevietā. Neatkarību parasti (kļūdaini) attiecina uz valsti – politiskas darbības subjektu (sabiedrisku funkciju). Tomēr Neatkarība visupirms ir etnosa vai multietniskas nācijas kolektīvās apziņas dzīves normālstāvoklis. Neatkarību Zaudējusi kolektīvā apziņa ir pieņēmusi svešas apziņas savdabībām raksturīgo un dabisko, bet sev pretdabisko pasaules uztveri, vajadzību, interešu, līdzekļu kopumu un reakciju veidu. Neatkarības jēdziens jāattiecina uz kolektīvās apziņas savdabībai raksturīgā dabiskā dzīvesveida uzturēšanu.


-        Kā “latvietis” zin, ka viņš nav “lietuvietis”?

-        Tāpēc, ka viņš “jūtas kā latvietis”?

-        Kā “latvietis” zin, “kā jūtas lietuvietis”?

-        Ar ko “lietuviskuma” sajūta atšķiras no “latviskuma” sajūtas?

-        Kas vienā ir tāds, kā otrā nav, vai arī kādu “komponenšu” vienā ir vairāk, bet otrā mazāk?

-        Vai “Latvijā” dzimis un audzis “lietuvietis” jūtas citādāk, kā blakus dzīvojošs “latvietis”?

-        Vai “lietuviski” runājošs “latvietis” “Lietuvā” jūtas citādi kā “Latvijā” dzīvojot, bet “lietuviski” runājot?

-        Kur ir tā robeža, kura “lietuvietim” saka, ka “te sākas Lietuva”, bet “latvietim” viņa sajūtās tā vairs nav “Latvija”?

-        Kad “latvietis” saprot, ka viņš jau pārstāj būt “latvietis” un sāk justies kā “lietuvietis”?

-        Kad “lietuvietis” jūt, ka viņš ir “latviski” runājošs “lietuvietis”, ja nekādas citas dzīves pieredzes kā vien “latviskās” viņam nav?


Valoda, ja to lieto sakaru līdzekļa lomā, mums ir apgūta tradīcija, iemācīts uzvedības modelis, bet, ja tā ir dvēseles savdabības izpausme, tad tieši valodas uzturētās dvēseles vibrāciju īpatnības mums ļauj sajust vai esam “latvieši” “Latvijā”, vai “Latvijā” dzīvojoši, “latviski” runājoši “lietuvieši”.


·        Katrai dvēselei, atbilstoši tās savdabībai, ir tās savdabīgais dzīves un attīstības ceļš.

·       “Latvietis” pārstāj būt “latvietis” tad, kad sāk dzīvot “latviskai” savdabībai neatbilstošu dzīvi.

·       Latvietis zaudē neatkarību, tad kad savā dzīvē pievēršas cittautiešu dzīves elementiem, kad sāk tiekties pēc tā, kas nav viņa.


Katrā dzīvē, katrā dzīves ceļā ir tam atbilstošais un derīgais, pareizais, tāpat kā tam apkārtesošais nepareizais un nederīgais, kas nesaderībā ar šī ceļa savdabību to maitā un posta. Tomēr, tai pat laikā, vienam – “latvietim” viņa savdabības dēļ nederīgais ir apsveicams un vajadzīgs citam – “lietuvietim”. Un, ja viņi patiešām ir īsti “latvieši” un “lietuvieši” (katrs ar savu neatkārtojamo kultūru), bet ne savu iedomu tēli, tad viņos ir krietns birums atšķirību un to dēļ esošu savstarpēji nesavietojamu un dzīvē nepielietojamu parādību, nodarbību un vajadzību. Viena fizioloģija, psīhe un domāšana tam prasa to, kas nav vajadzīgs otram. Gadījumā, ja abi tīko saņemt, darīt un dzīvot vienādi, tad acīm redzot te nav divu atšķirīgu pazīmju kopumu (dvēseļu) un to iezīmētu etnosu, bet ir viena etnosa daļas, kuras sevis apzīmēšanai lieto atšķirīgas fonētiskās – emocionālās izteiksmes ar identisku iekšējo saturu (kas nav iespējams), vai arī, kāda trešā spēka ietekmē tās abas ir zaudējušas savu Neatkarību un piekopj tām abām uzspiesto pretdabisko (piesārņoto) dzīvi.

Neatkarība nozīmē to, ka katra kolektīvā apziņa piekopj savu dzīves ceļu (dzīvesveidu) ar tam atbilstošo, derīgo un vajadzīgo apmaiņu daudzumu ar apkārtējo vidi neatkarīgi no tā, ko tobrīd savām vajadzībām savā ceļā dara tai apkārtesošie “viņi”. Katrai kolektīvajai apziņai ir savas prioritātes, vērtības, citas dzīves “kvalitāti” (derīgo) sastādošas un dzīves “līmeni” demonstrējošas parādības. Dzīves “līmeni” un “kvalitāti” nedrīkst mērīt ar standartizētu produktu patēriņa “grozu”. Ja kaut kur to pašu patērē vairāk vai mazāk, tas neko neliecina par šīs tautas patieso dabu un tai patiesi vajadzīgo. Tas, kas vienam, viņa attīstības ceļā, ir patiesi nepieciešamais viņa dzīves īstajā kvalitātē, tas citam ir diskomforts un nepietiekams “dzīves līmenis”. Alpīnistam vajadzīgas fiziskas un psihiskas ciešanas tāpat kā izsmalcinātu dvēseli nesošai mātei viņas apkārtnes klusais skaistums.

Katram etnosam ir tam derīgais darba, saņemamo produktu daudzums un sabiedrisko attiecību veids. Katram ir citas intereses. Viens grib strādāt, cits grib nopelnīt. Viens grib darbā attīstīt sevi, cits pagodināt darba rezultāta lietotāju, bet vēl cits gaida uzslavu. Pelnīt gribošam “dzīves kvalitātē” ir pavisam citas sastāvdaļas, kā sevi darbā attīstošajam un viņu dzīves līmeni var mērīt tikai ar to, kas tiem palīdz maksimāli pilnvērtīgi realizēt viņu dvēseles dabā esošo. Tiem, kuriem jāattīsta mehāniskā atmiņa, ir derīgi gari pārgājieni. Tiem nav vajadzīgs attīstīts transports un ceļu tīkls. Tiem, kuriem jāattīsta iztēle, vajadzīga personisko attiecību pieredze. Tiem nav vajadzīgi tālsakari, kino un TV. Tiem, kuriem svarīga sadarbība, neder silti apkurinātas telpas. Tā varētu apskatīt visas dvēseļu īpatnības un atrast visu vienām derīgo, bet citām pilnīgi lieko.


·        Neatkarība ir katram savu īpatnību attīstība neskatoties uz kaimiņa rīcībā esošo un tur piekopto.

·       Tur, kur sākas kaimiņam esošā iekārošana, paša un kaimiņa rocības salīdzināšana un pie kaimiņa iegūstamā lietošana, tur ir sava dzīves ceļa zaudēšana un atteikšanās no Neatkarības.


Katras kolektīvās dvēseles – etnosa savdabība tiecas izpausties vajadzību un ieguvumu neatkārtojamībā, kas ir redzama un dzirdama visās trejās valodās. Katra etnosa iekšējā neatkārtojamība sevi saglabā – uztur robežu starp “mēs” un “viņi”.


·       Savdabība nepieņem atšķirīgo.

·       Savdabībai atšķirīgais nav vajadzīgs.

·       Savdabība pati sevi sargā.


Savdabīgam etnosam neko svešu nevajag, tam visa kā sava ir gana. Tur, kur sākās svešā iekārošana, svešu vārdu aizgūšana un svešās valodās runājošo sasniegumu pārņemšana, tur jau ir etnosa kolektīvās apziņas sairums un individualizēto apziņu migrācija uz kārumus saturošā etnosa kolektīvo apziņu. Tie, kas grib dzīvot tāpat kā “viņi”, vairs nav piederīgi “mums”, bet ir “mūsu” teritorijā dzīvojoši “viņējie”. Tādi “viņējie” mācās un izplata “viņu” valodu, “viņu” domāšanu, “viņu” vērtības un “viņu” sajūtas, kuras tad viņi izsaka no “viņiem” aizgūtos vārdos, ar kuriem no savas sadzīves izspiež savas (nu jau bijušās) tautas valodas vārdus un sajūtas. Tad tāds “atvērtībā toleranti emancipētais” savā jaunvalodā saka, ka viņš “jūtoties kā latvietis” un tāpēc esot “latvietis”, bet objektīvi viņa dvēseles dabai nav nekā kopīga ar tās kolektīvās dvēseles dabu, no kuras tāds “latvietis” ir atdalījies, un arī viņa sajūtām tad ir pilnīgi cits pildījums, kaut gan abas dvēseles vēl arvien lieto vienu un to pašu vārdu - “latvietis”.

Sajūtās balstīts “latvietisms” ir maldinošas fantāzijas par atšķirīgām tēmām. Ar to maskē īstā “latviskuma” objektīvo neesamību un zināšanu trūkumu par tā saturu. Par “latviešiem” uzdodas tie, kas patiesībā ir “nekas” – ne “tie”, ne “šitie”, bet “vējriteņi” un “vēja ziedi” – kolektīvo apziņu pabiras, kuras tiecas pēc katra sveštautiešiem esoša spoža nieka. Savu “tautiskuma” trūkumu, kopā saturošās dabas vietā esošo tukšumu, tie tad tiecas aizpildīt ar visu svešās ceļmalās salasīto un tur pieejamo. Annas Brigaderes dvēsele, izsakot savu “Dievs, Daba, Darbs” saturēja pavisam citu “latviskumu”, kā Gejropisko uzslavu gaidošā Levita dvēsele par savas preambulas sacerējumu un tajā esošo “latviskumu”. Čurļoņa “lietuviskumam” ir lielāka tuvība ar Raiņa “latviskumu” un Rēriha “krieviskumu”, kā viņu visu triju dvēseļu dabām ar attiecīgajiem “tautiskumiem”, un tomēr katrs jutās “lietuvisks”, “latvisks”, “krievisks”, kaut arī savu tautiešu nesaprasts, nepieņemts un atraidīts. Katrs no viņiem ir dziļi “tautisks” un “tautiskumā” vienots, bet šodienas “tautiešiem” nevajadzīgs tādēļ, ka viņi glabā īsto tautas dvēseles dabu, bet sevi šodien “lietuviski”, “latviski” un “krieviski” jūtošie pēc sveštautu kungu labumiem dzīdamies, jau sen no tās ir aizklīduši.


·       Katrai tautai sava labklājība jābūvē pašai ar savu darbu un dzīves pilnvērtība jāmeklē savā attīstības ceļā atrodamajā.

·       Katrai tautai visupirms ir jāizzin sevi, un tad pati sevi pazīstot, tā var kā līdzīga ar līdzīgām citu tautu vidū pastāvēt.

·       Pastāvēt var tikai tā tauta, kura pati savu mērķi zin, pati savu ceļu iet un citām tikai sevis, savā savdabībā, izlolotu pasniedz.


* * *


·       Svešas valodas apguve piesārņo – maldina apziņu.


Apziņas emocionāli-fonētiskās izteiksmes formas veidojas vienreiz – bērnībā pārņemot tās pamatus no Tēva un Mātes un vēlāk paplašinot savu tautiešu vidū profesionālās specializācijas un socializācijas laikā. Te mums nākas paplašināt jau esošo kolektīvās apziņas jēdziena izpratni. Līdz šim to lietojām noteiktas Kultūras tradīcijas nesēja aspektā, bet kolektīvās apziņas darbīgā būtība pārsniedz etnosa robežas, ja tā izpaužas dažādu tautu Cilvēkiem kopīgās darbības. Tādas ir profesionālās, aizgūtu tradīciju, klimatisko apstākļu vai atšķirīgām tautām kopīgu dzīves norišu diktētas darbības. Tad nākas saprast, ka Cilvēks vienlaicīgi ir vairāku kolektīvo apziņu elements un, ka caur Cilvēku šīs kolektīvās apziņas mijiedarbojas.

Tā, piemēram – kāds Cilvēks ir savas tautas, makšķernieku, smēķētāju un mūziķu kolektīvo apziņu daļa. Tajā pat laikā viņš ir Vīrietis un lasa specifiska fantastikas žanra literatūru. Katrai tautai ir sava kolektīvā apziņa. Tāpat ir visu vīriešu kolektīvā apziņa, smēķētāju kolektīvā apziņa un makšķernieku kolektīvā apziņa, kura, kā zvejnieku kolektīvās apziņas atsevišķs gadījums ietilpst visu mednieku kolektīvajā apziņā. Tai analoģiski ir visu lasītāju kolektīvā apziņa ar tās literatūras novirzienos ieplūdušo kolektīvajām apziņām un tāpat ir visu mūziķu kolektīvā apziņa ar dažādo mūzikas virzienu, atskaņošanas veidu un instrumentu spēles specializāciju kolektīvajām apziņām. Ar to šis Cilvēks ir arī visu tādu kolektīvo apziņu elements.

Tādas Cilvēkus vienojošas specifiskas kolektīvās apziņas dēvē par egregoriem. Egregors ir katra Cilvēku apziņas vienojoša, šīm apziņām kopīgā vibrācija un šīs vibrācijas savienotās apziņas. Mēs varam iztēloties milzu (Zemes apmēros) sfērisku ķermeni – lodi. Lodē mēs varam atrast neierobežotu daudzumu taišņu, ap kurām ir bezgalīgs skaits plakņu. Tas mums dod neierobežotu skaitu kombinācijām, kurās šīs plaknes mijiedarbojas cita ar citu. Lodes kustība telpā mums dod solenoīdu spirāliskai kustībai vai (toru) to, ko mēs pazīstam kā “baranku”. “Baranka” var būt savērpta par 90o, 180o (“bezgalības zīme”) vai jebkuru skaitu reižu. Tāds savērpums var veidot solenoīdu un solenoīda savērpumu “baranku”, tādas “barankas” savērpumus un tā bez gala.

Riņķa plaknes rotācija mums dod priekšstatu par triju dimensiju, bet visas tālākās evolūcijas par augstāko dimensiju telpas veidošanos. Tāda apziņas telpas dimensiju pasaule mums dod priekšstatu par apziņas formu daudzveidību Visumā, mūsu Kosmosā, uz mūsu Zemes, Cilvēcē un Cilvēces Evolūcijā, par to, cik daudzveidīgās kombinācijās katra Cilvēka apziņā mijiedarbojas apziņas vibrācijas – cik dažādās attiecībās katra Cilvēka apziņa stājas ar daudzu citu Cilvēku apziņām.

Katrā no neskaitāmām lodes plaknēm izpaužas cita “ES ESMU” apziņas interese, kurā TAS, KAS (patiesi) IR, izpaužot šo interesi darbībā un izzinot tādas darbības rezultātus, izzin sevi. Katra Cilvēka apziņas interese (vibrācija) iekļaujas tādā monotipiskas intereses (vibrāciju) plaknē un caur tādu interesi apvienojas ar citiem Cilvēkiem tādā pat interesē. Var teikt, ka šīs apziņas intereses vienoti Cilvēki ir kā uz vienas vibrējošas stīgas uzvērtas daudzkrāsainas stikla pērlītes. Tās visas, saglabājot savu krāsu un lielumu, tomēr šajā interesē vibrē uz vienas stīgas – ir “uz viena viļņa”. Visi tādi Cilvēki ir kopā – veido veselumu šajā interesē. Viņu apziņām piemīt kopīga interese un tā viņus apvieno veselumā.


·       Interešu kopība ir Cilvēku Kopības aspekts.


Šis aspekts mums rāda vismaz divas problēmas (kā tagad esošajam neatbilstoši saka – “izaicinājumus”) - Normu Sistēmas sadaļas, kuru ievērošana prasa to zināšanu un rīcību saskaņā ar tām.

Pirmā nozīmē to, ka interešu (arī profesionālajai) kopībai nav ģimenisku, vecumu, dzimumu, valstisku, etnisku, kultūras tradīciju, reliģisku, mantisku un ģeogrāfisku robežu. Interešu kopībā visi ir “vienā vietā vienādi” (kā pirtī visi ir pliki), pilnīgi neatkarīgi no politiskās vai kādas citas piederības, pat vīrieši un sievietes, tur ir tikai kā intereses izpausmes “vieta” – kolektīvās apziņas punkti. Tāpēc katrs Cilvēks ir vairāk kopā ar citiem, kā pats domā.


·       Jo plašāks interešu loks – jo lielāka Kopība.

·       Jo vairāk specifisko interešu – jo specializētāka Kopība ar šaurāku Cilvēku loku.

·       Ikdienišķajā visi Cilvēki ir vienādi.


Tāpēc ikdienišķi neieredzētais un par “neprognozējamo” sauktais pārrobežu kaimiņš ir tuvāks (ar to vairāk kopīgā) par specifiskās interesēs esošu “savieti”.

Vienādi dzīvnieki konkurē par iztikas un teritorijas izmantošanas iespējām. Viņiem tā ir cīņa par savu Dzīvību, ar kuru TO liedz citam līdzīgam, bet šī cīņa izpaužas tikai tiešas fiziskas saskarsmes brīdī. Dzīvnieki to nepaceļ “sabiedrisko attiecību politikas” – plānveidīgas un patstāvīgi uzturētas mērķtiecīgas rīcības līmenī. To dara Cilvēki vai tie, kuri sevi par tādiem sauc. Epizodisko konkurenci paceļot ikdienišķas sabiedrisko attiecību politikas līmenī Cilvēks (vai tie, kuri …) rada jaunu kolektīvās apziņas interešu kopību – Naidu.

Naidā var ieiet jebkurš – reiz radīts, tas provocē apkārtesošos tam pievienoties. Tā naidā esošais pats vairo savus ienaidniekus. Epizodiska konkurence ir īslaicīgi Dzīvību liedzoša attieksme, bet naids ir nebeidzami esošs. Liedzot Dzīvību sev tuvu (interešu) kopībā esošajiem (“pārrobežu” kaimiņiem) tiek liegta Dzīvība visām šo kaimiņu apziņas interesēm. Ar to pašu tiek liegta Dzīvība Visiem šo interešu Kopībā esošajiem. Tā ir iestāšanās pret visiem planētas iedzīvotājiem, kuriem ir tādas pat intereses. Tas nozīmē arī iestāšanos pret saviem draugiem un “draugiem” – naidā sabiedrotajiem, kā arī “saviešiem” un pašiem pret sevi turklāt. Tad ir vietā jautājums:


-        Ko tādā gadījumā sevī nīst ar kaimiņu sanaidotais?


·       Naidojas muļķi vai trešo pušu sanaidotie – tie, kurus visus kopā savās interesēs grib iznīcināt sanaidotāji.

·       Sanaidotājiem vienmēr ir citas intereses nekā tās, kuru vārdā naids tiek celts.

·       Kaimiņi doti savstarpējam atbalstam, svešinieki ir jaunu iespēju rādītāji.

·       Cilvēku starpā nav naida cēloņu.

·       Naidu ceļ un sevī tur visu Cilvēku kopīgie ienaidnieki.


Otra lielākā Interešu Kopības uzturēta problēma ir interešu saskaņa individualizētajā personības apziņā. Mēs zinām, ka Harmonija ir Enerģijas radošās darbības uzturētāja, bet disharmonija to neglābjami izkliedē – vājina vai ievada pretdarbīgā – postošā gultnē. Visos gadījumos tam ir Karmiskas sekas – Enerģijas esamība vai tās iztrūkums nākotnē, bet postoši darbīga Enerģija likvidē to, kas jau ir. Mēs jau runājām, ka katra interese ir vibrāciju lauks – “stīga”, bet Cilvēka apziņa ir “lira”, “arfa”, “ērģeles”, “klavieres”, “flauta” vai kāds cits mums zināmais, bijušais vai nākotnē iespējamais mūzikas instruments. Kādas stīgas ir “uzvilktas” un kā “noskaņotas”, tā arī apziņa “skan”. Tāpēc saskanīgās “stīgas” saskan akordos un melodijās, bet disonējošās rada kropļus.

Katrai tīrai - nepiesārņotai dvēselei ir viņas Patiesās Intereses, bet piesārņotai dvēselei piemīt viltus intereses – svešas, nevajadzīgas ar Patiesajām savstarpēji disonējošas un tāpēc Patiesajām interesēm traucējošas. Protams, ir arī Blakusintereses, bet tās ir Patiesās Intereses atbalstošas un pavadošas intereses.


·       Katra jauniegūta interese nāk ar savām pavadonēm.


Tāpēc uzmanības un atbildības trūkums interešu pieļaušanas jomā nāk ar smagām sekām. Vieglākā gadījumā, pieļaujot disonējošu viltus interešu klātbūtni apziņā, tās šo apziņu vājina un dezorganizē – apziņai atņem tās tālākos iespējamos sasniegumus, padara dzīvi tukšu un bezjēdzīgu, bet sliktākajā padara to par slimu un nekur nederīgu “kompetenču izglītības” klientu.

Svešas valodas apguve (interese par svešu valodu) nes sev līdz svešās valodas lietotāju domāšanu un dzīvesveidu pavadošās intereses, kas ir piesārņojošas viltus intereses tai apziņai, kurai tā nav Mātesvaloda.


·       Patiesās Intereses ir Cilvēka Gara Valoda – tās, ar kā palīdzību Gars izsaka sevi un sagaida “atbalsi”.

·       Piesārņojot Intereses, Cilvēka personība sev atņem Gara valodu un zaudē iespējas dzirdēt savu Garu.


Piesārņojot intereses, Cilvēks savam īstajam “Es Esmu” atņem pašizteiksmes valodu un tās balsi – spējas, bet tā kā spējas ir vara, tad arī varu rīkoties, un visbeidzot, nedzirdot sava Gara balsi, Cilvēks ieslīgst materiālismā un tā radītajā eksistenciālajā baudkārē, ar ko zaudē savas “pirmdzimtā tiesības” – būt par savas dzīves saimnieku – savu Neatkarību.



4. turpinājums


·       Ko nevar viens, to var kopā.

·       Kopība stiprina.

·       Kopā vieglāk sākt, celt un dzīvot.


No otras puses, Interešu Kopība, atbalstot katru interesi, uztur, palīdz realizēt un atbalsta arī katra Cilvēka Patiesās Intereses. Interešu Kopība interešu Harmonijā stiprina Gara pašizteiksmi – ļauj pilnīgāk apgūt profesionālās un Cilvēcisko Vērtību pielietojuma spējas, kurās tieši pārrobežu kaimiņattiecības dod vislielāko ieguldījumu, jo neļauj apsīkt pāršaurinātā – “dziestošā” specializācijā – autismā.


·       Izaugsme Cilvēku ved vispusībā.


Ideālā Cilvēks ir vienlīdz visu zinošs, varošs un darošs. Cilvēks “Var ar Sirdi, Zobenu un Spalvu”. Cilvēks iemiesojoties maina dzimumu, lai apgūtu dzīves, darbības un uztveres vispusību, kurā, protams, ietilps arī interešu vispusība. Tikai vispusīgs Cilvēks ir pilnvērtīgs Cilvēks.

Dzīvnieki, katrs savā sugā, attīsta specifisku Gara Intereses un spēju virzienu. Cilvēks apgūst šo interešu un spēju “kompozīcijas” – sintēzes – harmoniskas apvienošanas mākslu. Harmoniski savienojot, Cilvēks pamatinteresēm (psihiskajiem elementiem) dod jaunas kvalitātes. Cilvēks mācās atsevišķo interešu – “instrumentu” iespējas savienot harmoniskos “ansambļos” un “orķestros”. Cilvēks attīstībā iet no “vienkāršām skaņām” uz “melodijām” un tālāk pie izsmalcināti “polifoniski skanošām sfēru Mūzikas simfonijām”. Tādam Interešu un Spēju “orķestrim” šaura specializācija ir nepieņemama. Tāda interešu šaurība (autisms) Cilvēkam ir pretdabiska, tāpēc tā ir nevajadzīga, nepieņemama un sabiedrībā neatbalstāma kroplība.


·       Autisms ir naida vai Interešu disharmonijas sekas.


Naids dzēš Intereses un Spējas, tāpēc ieved šaurā specializācijā un autismā. Tāpat Interešu disharmonija slāpē to attīstību un dzēš spēju darbību, kas vēlāk parādās kā divas iegūtā autisma formas.

Iegūts autisms attīstās kā progresējoša interešu trūkuma radīta nespēja adekvāti uztvert un kritiski vērtēt apkārt notiekošo, kas noved pie apziņas sašaurināšanās (specializācijas) šaurā interešu un spēju lokā (eksistenciālisma gradācijas!) vai apziņas “dzišanas” nespējā formulēt interešu virzienus un koncentrēties savu vajadzību apmierināšanai. Tad tāda apziņa kļūst par pasīvu rīku svešas gribas rokās – “par vējā nestu lapu” un mehāniski rezonē katrai uz viņu translētajai ietekmei. Tur, kur nav pilnvērtīgas interešu dzīves un neatkarības, tur nav pilnvērtīgas personības un tās attīstības.


·       Iedzimts autisms ir Cilvēka iepriekšējās dzīvēs bijušās interešu disharmonijas (piesārņotības), naidošanās vai bērna vecāku savstarpējo interešu disharmonijas sekas.


Tas, kas zemākajās izpausmēs ir postošs, tas pats augstākajās to Dabiskajā Kārtībā dod vajadzīgo labdabīgo rezultātu. Auglīga profesionālā izglītība un izaugsme ir iespējama tikai nepiesārņotā Interešu Kopībā. Katra profesionālā darbība Cilvēkam ir viņa Patieso Interešu darbības vieta, ja tajā nesot savu ieguldījumu kopīgajā labklājībā, Cilvēks ir derīgs citiem – ir apmaiņās savstarpējā derīgumā. Tādās apmaiņās viņa Patiesās Intereses Cilvēkam atnes viņa meteriālās dzīves nodrošinājumu – darba atalgojumu.


·       Dabiskajā Kārtībā Cilvēka profesionālais darbs saskan ar viņa Patiesajām Interesēm.


Katrā profesionālajā kopībā – Kolektīvajā apziņā ir savs lietojamo materiālu, darbību, kā arī darba rezultātu izmantošanas (darba mērķu) noteikts pasaules redzējums un attiecību veids. Katras profesijas kolektīvajā apziņā ir šīs “profesijas kanons” - apziņu formējošs vibrāciju kopums. Visi zin, ka profesija ietekmē Cilvēka raksturu. Ar to savienojamās Intereses veido un nostiprina harmonisku raksturu – veicina pilnvērtīgas personības veidošanos un dzīvi.


·       Disharmoniskas intereses grauj personību, izraisa depresiju un uztur “izdegšanu”, ir pašnāvību veicinošs faktors.


“Profesiju kanons pieņem” atbilstošās apziņas, pielāgo atšķirības vai atstumj tālu atšķirīgās. Var iztēloties tādu “magnētu”, kurš šķiro pienācējus. Kādas noteiktās saderības “robežās” esošos tas pietuvina, bet nesaderīgos attālina. “Kam ir – tam dod. Kam nav - no tā atņem.” Tāda apziņu saderība veido intuitīvu “savienojumu”, caur kuru kolektīvajā apziņā esošās iemaņas un “sapratne” nonāk jaunpienācēja apziņā. Ar to ir izskaidrojams, kāpēc viens profesiju apgūst ātrāk, vieglāk un tajā darbojas radošāk, bet citam “iet kā pa celmiem”. Profesijas kolektīvā apziņa uztur profesijai kopīgos materiāla uztveres, darba paņēmienu apguves un pielietojuma principus (“spēju runāt un apgūt valodu”), bet ne gatavas darba formas. Tāpēc katrs galdnieks sapratīs koku un instrumentus, bet gatavos savam laikam un Kultūras tradīcijai piederīgos izstrādājumus.

Tai pat laikā kolektīvās apziņas Interešu Kopība katru bagātina ar visu apziņas – interešu biedru apziņā esošo. Līdz ar to, radoši domājošs amatnieks saņems citu radošo domātāju atbalstu un saviem meklējumiem saderīgos iespaidus – jaunas darbu pildinošas Idejas. Caur “sapratni” “māceklis” saņem kāda “meistara” redzējumu, sajūtas, darba paņēmienus un zināšanas, kas tad kļūst par “mācekļa” mācību panākumiem un formu jaunatklājumiem.

Tāpat katrs “meistars” kolektīvo apziņu papildina ar sava darba labākajiem sasniegumiem un tā paaugstina sava aroda meistarības iespēju robežas. Tāpēc mūsu dienās amata apguvējs to apgūst ātrāk un vieglāk kā šī aroda pamatlicēji.


·       Evolūcija iet Varoņu pēdās.


Reiz radītās formas neizdzēšami glabājas astrālās pasaules “Akašas ierakstos”, no kurienes tās var aizgūt katrs ar tām harmoniski rezonējošais. Tāpēc uzcītīgs pētnieks, ja vien viņa “sapratne” ir pienācīgā atbilstībā meklējamo formu īstajai būtībai, var iegūt un atjaunot sen aizmirstus darba paņēmienus un izstrādājumus.


·       Interešu tīrība palīdz meklējumos.


Mācekļa “sapratne” ir atkarīga kā no viņa personības iekšējās harmonijas pakāpes, tā arī no personības atbilstības “kanonam” un tieksmes pēc meklējamās formas patiesās dabas, kas meklētājam liek atbrīvoties no visiem apziņu piesārņojošiem piemaisījumiem.


·       Īsts Meistars ir atbrīvojies no visa personiskā – ir kļuvis par labdabīgu formu radošo spēku.


Tas nozīmē, ka Meistaram jābūt pilnīgam sava etnosa kolektīvās apziņas un Kultūras tradīcijas nesējam.

Pilnīgs etnosa kolektīvās apziņas nesējs dzīvo tīrā (nepiesārņotā) vēsturiskās Kultūrvides ainavā, dzīvo tās Kultūrvēsturisko tradīciju un runā tīrā etnosa emocionāli – fonētiskajā valodā. Meistara apziņa ir pilnīgs etnosa treju valodu veidojums un kolektīvās apziņas izteiksmes veids.

Personas tīrība ir katra profesionālā “kanona” robežas pārvarēšanas priekšnoteikums. Profesionālais “kanons” neatstums etniski nepiederīgo, ja vien būs ar tā etnosa dzīvi savienojams, bet, kā disharmoniju nesēju, noteikti atstums katru disharmonisku apziņu, jo katra kolektīvā apziņa ir harmonijas forma. Harmonija vienmēr atradīs izpausmes ceļu uz katra etnosa Kultūras tradīciju, jo būdama vienota saturā, Kultūra izpaužas nacionālās – Kultūras tradīcijas formās. Tāpēc vienas tautas Meistara darinājumi un sasniegtās kvalitātes cels visu citu tautu Meistaru darba prasmes un darinājumu kvalitātes tādā mērā, cik tīras un nepiesārņotas būs šo tautu un viņu Meistaru apziņas. Profesionālo spēju celšanai nav vajadzīga svešas valodas apguve – Meistari, katrs savas “sapratnes” robežās, sarunājas kopīgās apziņas sfērās.


·       Tā interešu tīrība veicina tautas Kultūras tradīcijas izaugsmi.

·       Kultūru sarunām nav vajadzīga cita valoda kā vien savstarpēja interese, pārpersoniska iedziļināšanās un tās nesta sapratne.

·       Kultūru sasniegumi nāk caur tīru apziņu kāpnēm.

·       Caur piesārņotām apziņām tautās ienāk sveši postītāji.


Pieaugot Cilvēku pārvietošanās iespējām, paplašinās starptautiskie kontakti un pieaug emocionāli–fonētiskās valodas loma. Tāpēc tie sakari, kuri intuitīvās Interešu kopībās pastāv kā savstarpēja “sapratne” un Iesvētīto valodas viņu darba vidēs, tagad prasa sev adekvātu formu arī emocionāli–fonētiskās valodas līmenī. Lai pasargātu tautu apziņu tīrību, tās ir jāizolē viena no otras personību kontaktu līmenī, bet jādod apmaiņu iespējas pārpersoniskajā. Tāpēc, lai novērstu tautu apziņu piesārņošanos ar svešu apziņu emocionāli–fonētiskajām formām, ir vajadzīga valoda, kura sevī satur visām valodām kopīgo “saprotamo” un tādēļ iespējami bezpersonisko. Skolotāju uzdevumā un vadībā starptautiskiem sakariem tika radīta pārpersoniska emocionāli-fonētiska valoda – Esperanto.

Esperanto sevī satur 5. rases apziņas pamatvibrācijas un domāšanas struktūras, tāpēc, nebūdama kādas tautas valoda, tā tomēr ir ļoti tuva katras 5. rases tautas Cilvēku apziņai. Katram tā ir vairāk viņa “dzimtā pamatvaloda” kā kādas citas tautas valoda. Ar savu visiem kopīgo internacionālismu Esperanto ir Kultūras emocionāli – fonētiskā valoda atšķirīgo tradīciju un dzīvesveidu sakariem – tas, ko dēvē par “starpkultūru sakaru” valodu. Esperanto, neaizskarot nevienas tautas pašcieņu, nevienu tautu neizceļ vai nepazemina citu priekšā, bet tās visas ir līdzīgas savās izteiksmes iespējās un tiesībās. Esperanto atceļ kādas tautas valodas “prioritātes” stāvokļa, iespēju un tā radītos konfliktus starptautiskajās attiecībās.

Esperanto, kā pārnacionāla valoda var būt papildus valsts valoda tur, kur kādas nacionālās valodas klātbūtne rada starpnacionālos konfliktus. Tāpat Esperanto ir praktiska, viegli lietojama un tādēļ ir ieviešama kā starptautisko organizāciju un forumu darba valoda.


* * *


Zinātne pieder Pārpasaulīgajai un Pārlaicīgajai Cilvēces Kultūras telpai, tāpēc Zinātnes jomā Cilvēks iegāja mācoties visiem Zinātniekiem kopīgo, tautā nelietoto un tādēļ tās kolektīvo apziņu nepārslogojošo, Zinātnieku vidē lietoto valodu. Katrā laikā un rasē ir sava Zinātniskā valoda.

Zinātniskā valoda no laicīgas atšķiras ar pielietojumu, jēdzieniem un interesēm. Tā tiek pielietota tādās apziņas darbības jomās, kurās nedarbojas laicīgā tautas valoda. Tā paplašina tautas kolektīvas apziņas dzīves telpu, tuvina un nostiprina Pārpasaulīgās un Pārlaicīgās Īstenības uztveri un saites ar Cilvēces Kolektīvo apziņu.

Pārpasaulīgajā nav vietas pasaulīgajam-personiskajam, tāpēc tās jomā nav vietas laicīgajai valodai. Personiskās, etniskās emocionāli-fonētiskās formas piesārņo zinātniski mentālo tēlu un formu pasauli, kura prasa tikai retajam pieejamu, īpašu sagatavotību. Tāda nošķirtība pasargā Zinātnieku mentālo telpu no nevajadzīgu un maldīgu neprofesionālu fantāziju klātbūtnes, kādas tur attīsta Zinātnei nenobrieduši prāti, bet šos prātus un viņu izcelsmes tautas kolektīvo apziņu no tai nepiemērotām augstu vibrāciju mentālām enerģijām, kuras tā vēl nav spējīga adekvāti uztvert un asimilēt.


·       Neasimilētas un nepielietotas Zināšanas (enerģijas) ir postošas.


Te Zinātne jānošķir no izpētes (pētniecības) un pseidozinātnes. Līdz ar to mums ir Zinātnieki, ir pētnieki, bet jums ir tie, kuri, maldos dzīvojot, maldina citus ar to, ka sevi sauc par zinātniekiem, bet savas nodarbības par zinātni un zinātnisko izpēti. Mūs tas interesē tik daudz, cik tas ataino patieso Gara darbības stāvokli vides izziņā un tālāko, ar to saistīto, gara valodas (darbības) attīstību.


·       Viss sākas ar (sevis) izpēti.


Izpēte ir iepazīšanās un sākas ar kontaktu vai sevis apzināšanos. Sevis apzināšanās noved pie pašizziņas tieksmes izraisītas “ielūkošanās spogulī” – vēršanās pie esamības vides un savas darbības (spēju) izpētes. Sajūtot kādas parādības esamību, mēs sākam to iepazīt un tā uzzinām, ko mēs spējam sajust un kādas ir mūsu intereses – ko gribam “spogulī redzēt”. Tātad no visa apkārtesošā mēs iepazīstam tikai to, kā esamību mums deklarē mūsu intereses vai maņu orgāni savā sajūtu diapazonā un kvalitātē.


·       Katriem pirkstiem savs diegu smalkums.

·       Acīm gaisma – akliem tumsa.

·       Ausīm skaņa – kurliem troksnis.

·       Saprātīgiem Dievs – neprātīgiem tukšums.


Tāpēc izpēte nekādā gadījumā nav un nevar būt objektīva. Izpēte vienmēr ir pētnieka interešu, uztveres rīku un uztverto iespaidu sapratnes – prāta darbības ievirzes un spēju noteikta. Ja pētnieks saskaras ar parādību, kura tālu pārsniedz viņa uztveres apmērus vai prāta darbības spējas, tad tāda parādība šim pētniekam neeksistē. Skudrai neeksistē kalns. Ja kaut kas iziet caur mūsu redzes lauku ātrāk kā sekundes desmitdaļā, tad mūsu uztvere to nekonstatē un to nekad nepētīs, bet nofotografēto paziņos par foto defektiem. Ja kāda parādība pastāvēs vairākos stāvokļos vai tai būs pētnieka maņām netveramas sastāvdaļas, tad šo parādību pētnieks pētīs tikai sajūtām un interesēm pieejamajās daļās un stāvokļos. Tad tiks paziņots, ka, mirstot miesai, mirst Cilvēks vai, ka Cilvēks mirst tad, kad mirst viņa miesa, bet izteicienos saskatīsim tikai literāras izteiksmes atšķirību.

Pētnieks, meklējot atbildes uz jautājumiem “kas ir?”, “kas notiek?” un “kā tas notiek?”, savu spēju robežās, izzin esošā daļas un tā izpēta savu spēju robežas. Tā nav Zinātne. Pētniecība iet no zināmā uz nezināmo. Pētnieks var atklāt Ameriku, bet nezināt, ka ir atklājis jaunu kontinentu. Pētnieks var nejauši vai likumsakarīgi atrast jaunas telpas bibliotēkā, bet nekad neuzzināt, kāpēc tas, ko viņš pēta, ir bibliotēka. Viņš nekad neuzzinās, ka ārpus tās ir arī citas celtnes ar citu pielietojumu un to kāpēc šī bibliotēka ir viņa pētāmā pasaule. Viņam, pētot bibliotēku, visas citas pasaules un ēkas tajās būs bibliotēkas, viņš redzēs tikai bibliotēkas un grāmatu plauktus tajās, bet grāmatās viņam būs citās valodās izteikts šajā bibliotēkā esošo grāmatu saturs.

Astrofiziķis ielūkojas Visuma telpā un tur redz Zvaigznes, putekļu un gāzu mākoņus – to matēriju, kādu veido mūsu planētas Centrālā Šūna. Viņa novērotās Zvaigznes, būdamas atšķirīgas lielumā, krāsā, temperatūrās un izstarojumos, viņam tomēr ir mūsu Saulei radniecīgas.

Paceļot radioteleskopu antenas, īsāku elektromagnētisko (radio) viļņu spektra daļā viņš atrod acīm neredzamas radiozvaigznes. Vēl īsākos viļņos var atrast nekā citādi nemanāmas rentgena un gamma staru Zvaigznes. No vienas puses – mēs it kā ielūkojamies aiz tieši redzamā un uzzinām, ka mūsu pasaule plešas aiz acīmredzamā, bet no otras puses – mēs tomēr paliekam tajā pašā elektromagnētisko viļņu (“redzamās gaismas”) telpā. Fiziķu acu redze veidojusies šajā elektromagnētisko viļņu telpā un var pētīt šo telpu, bet nekad nevar pētīt citas telpas! Fiziķi neko Nezin par to, kādas ir elektromagnētiskajiem viļņiem blakus esošās telpas, kas tajās ir un ko tur var pētīt. Visas viņu “daļiņas” un viļņi tā vai citādi ir mūsu telpas un matērijas uztveramības laukā.


-        Kāpēc fiziķi tik maz zin par magnētiem, gravitāciju un citām līdzīgām parādībām?


Tāpēc, ka tās ir citu telpu atbalsis mūsu matērijas formu telpā un mēs tās pētām tikai šajā telpā un šīs telpas esamības apstākļu vai kādu citu interešu ierobežotā daļā.



5. turpinājums


Ielūkojoties dziļāk (vai augstāk?) Visumā, astrofiziķi tur redz bezgala daudz galaktiku, kuras ir būvētas no “tādām pat Zvaigznēm”, kā mūsu Piena Ceļš. Tur ir arī radio, rentgena un gamma staru avoti – galaktikas. Bet citas parādības tur nav atrodamas tāpēc, ka tās tiek pētītas ar viņiem zināmo parādību izpētes līdzekļiem. Tad tāds pētnieks nekad neuzzinās to, ka Cilvēks, dzīvojot, maina esamības stāvokļus, un to, kāpēc tiem pašiem vecākiem dzimst atšķirīgi bērni. Tāds pētnieks var paplašināt jutekļa darbības diapazonu – redzēt tālāk vai plašākā gaismas spektrā, atklāt “elementārdaļiņu” esamību, bet nekad, nesākot pētīt ārpus gaismas (elektromagnētisko parādību) esošo, to, par kā esamību jutekļu trūkuma dēļ nekā nezin, tāds pētnieks neuzzinās īsto “elementārdaļiņu” dabu un izcelsmi. Aptaustījis ziloņa snuķi, tāds pētnieks stāstīs, ka zilonis ir liels kustīgs tārps.

Vēl lielākās problēmās pētnieku ieved viņa prāts. Prāts var saprast un var nesaprast. Prāts var spēt atrast 7 faktu slēpto sakarību, bet var arī nespēt izsecināt 3 faktu sakarību.


·       Egocentrisks prāts autismā “sašaurinās” līdz savas esamības telpas punktam un laika mirklim, bet Teocentrisks “paplašinās” līdz Radīšanas robežām.


Zinošie Zin cēloņsakarību ciklu – Vārds – Doma – Redze. Ar ko “ejam pasaulē”, tādu “darbarīku ņemam līdz” un to arī pasaulē iegūstam. “Par ko to saucam, to tajā meklējam un to tur atrodam. Ko tur redzam, to vārdā saucam, kā saucam…” “Es Esmu” – pētnieka apziņas virziens – iziešana pasaulē ir sevis izteiksme vidē – sevis izteiksmes “valoda” un prāts ir šīs “valodas” izteiktais “Vārds”. Ar kādu “Vārdu” darbojamies, tādus rezultātus gūstam.


·       Nosauc kaimiņu par “sliktu” un tu iegūsi ienaidnieku.

·       Sauc kaimiņu par “labu” un tu iegūsi draugu.

·       Ar kaimiņu naidoties – pašam sev dzīvi bendēt.


Vecas tautas gudrības vienmēr ir Īstas.


·       Ja teiksim – “treji”, tad atradīsim trejus atsevišķus, bet ja teiksim “viens”, tad atradīsim “vienu trejos veidolos”.

·       Ja teiksim “ir šis”, tad to atradīsim un redzēsim.

·       Ja teiksim “aiz šī ir vēl citi”, tad atradumiem gala nebūs.

·       Ar kādu “vārdu” pētnieku pasaulē laiž, to pētnieks pasaulē atrod.

·       Neviens pētnieks nevar uzzināt par aiz savas dabas robežām esošā esamību.

·       Materiālists, Dievišķi radīto pētīdams, nekad nekonstatēs Dievišķā klātbūtni.

·       Kāds pētnieks, tāds atradums.

·       Katrs mūsu atklājums mums stāsta par mūsos esošo.


Visuma telpā redzamos objektus šķir plaša telpa, kurā var konstatēt citus - neredzamus objektus. Zinātniekam, kurš Zin par citu (aiz jutekļiem esošo un tāpēc to izpētei nepieejamo) telpu esamību, tas liek domāt, ka starp mūsu telpas objektiem ir vēl daudzu citu telpu objekti un Kosmoss ir pilns – blīvi piepakots ar dažādu atšķirīgu telpu vai mūsu telpas “pētnieku” noliegtu parādību veidotiem objektiem.


·       Dzīvība ir bezrobežīgi daudzveidīga.

·       Pastiep roku un Tu saskarsies!

·       Kosmiskā saskarsme atver jaunas telpas.


Tieši tāpat kā mēs – savas telpas un Dzīvības formas augļi, esošo redzam savas dabas un spēju robežās, tā citās telpās esošo Dzīvo būtņu uztveres un dabas īpatnības tur esošo tām dara sajūtamu viņu iespēju robežās. Tad viņu astronomi Piena Ceļā atrod visu sev pieejamo, bet mums slēpto. Tad, no citas galaktikas raugoties, Piena Ceļš tāpat ir bezgala daudzu galaktiku vidū, bet tas, ko redz no turienes, ir pilnīgi cits – tās ir citas debesis un galaktikas un daudzām mēs nemaz neesam redzami, tāpat, kā tās neredzam mēs. Viņu galaktiku spieti ir tur, kur mums ir tukšums.

Bet noteikti ir arī tādas planētas un Galaktikas, kuru iemītnieki Zin par citām telpām, par tur valdošajiem Dabas Likumiem un, lai ielūkotos blakustelpās, veido tām atbilstošus izpētes instrumentus. Lai pētītu neizzināto, ir jā-Zin par tā esamību, tur valdošajiem apstākļiem un to diktētajām pētniecības iespējām un metodēm. Tādi Zinātnieki redz bezgala vispusīgu Visumu – Saprātīgu sadarbīgu būtņu piepildītu veidojumu.


·       Virzot izpēti no izpētītā uz neizpētīto, nevar uz-Zināt par ne-Zināmo.

·       Tikai Zinošais kādam var atklāt tam vēl ne-Zināmā esamību.

·       Katrs Zinošais uzklausa tālāk un plašāk Zinošo.

·       Tikai uzklausīt gatavais dzirdēs Zinošo.

·       Tur, kur ir Zinošie, tur ir Zinātne.

·       Vārds – Domāšana – Redze.


Tagad mēs esam gatavi redzēt Gara pašizziņas valodu – Zinātni tādu, kādu to pazīst Zinošie Zinošo Kāpnēs, kuras ved pie Radības Sākuma Izcelsmes – Visuma “ES ESMU”. “ES ESMU” vispusība vispusīgai sevi izpētei veido vispusīgus līdzekļus. Gara darbība ir Gara vispusīgajām Interesēm atbilstoša. Gara centrbēdzes enerģijas nes Gara Intereses. Šīs enerģijas nes sava izcelsmes avota dabu – Gara darbību un no Gara nākošu parādību harmonisku vienotību. Intereses pievēršas radniecīgajam – pašu dabai atbilstošajam un darbojoties veido savai dabai līdzīgo.


·       Gars ir vispusīgi ieinteresēti darbīgs.

·       Gars ir vispusīgi ieinteresēti vērīgs, uztverošs un saprotošs.

·       Gars ir vispusīgi harmoniski darbīgs


Gara vispusīgā ieinteresētība mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības pirmo vienību – jautājumu – “Kāpēc Es Esmu”, uz kuru var atbildēt, zinot to “kāds Es Esmu”. Pirmā vienība mums dod Zinātnes aktīvo dabu.

Gara vispusīgā uztvere mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības otro vienību. Otrā vienība mums dod Zinātnes gatavību dialogam ar Zinošo.

Gara vispusīgi harmoniskā darbība mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības trešo vienību. Trešā vienība mums dod Zinošo domu un darbības Skaistumu.


·       Ir nedalāmā Gara interešu darbības trīsvienība – Zinātne – Reliģija – Skaistums.

·       Kosmoss ir bezgala daiļa Saprātīga dialoga veidojums.

·       Kosmoss ir tikai tad, ja tas ir Daiļš.

·       Kosmoss ir tikai tad, ja tas ir Saprāta veidojums.

·       Kosmoss ir tikai tad, ja tajā ir Saprātīga dialoga iespēja.


Saprāts ir Dzīvību vadošā daļa, tāpēc tas ir vienmēr darbīgs. Saprāta darbību mēs redzam Zinātnes, Reliģijas un Skaistuma trīsvienībā. Lai runātu par kādu no tām, ir jāzin arī abas pārējās daļas. Katra no trīsvienības daļām ir aktīva, no citām neatdalāma, Saprāta darbības forma. Ja kādu atdala no citām, tā zaudē savu Īstumu un Dzīvību. Tad tajā ienāk maldinošs tukšums. Un te jau mēs saskaramies ar ikdienā īstenību slēpjošiem maldiem, tāpēc mums nākas atjaunot šo jēdzienu patieso Īstumu un tīrību.

Tagad par Reliģiju uzskata kādas Dievības pielūgsmi – slavināšanu, daudzināšanu un aklu ticību šīs Dievības brīnumainajām spējām un bezcēloņa vai pielūgsmes ierosinātai (korumpētai) darbībai lūdzēju vēlmju izpildē, viņa vajadzību apmierināšanai. Tagad “Reliģija” ir rituālu un uzskatu kopums, kurš pats par sevi kādā brīnumainā veidā darot labāku šo rituālu piekopēju, uzskatu paudēju un Dievības slavinātāju. Katrs tāds ticīgais domā un jūtas ar savu ticību esam labāks par ārpus tādas ticības esošo. Slavinot savu Dievu, katrs slavinātājs demonstrē savu “pilnvērtību” – viņš taču esot tas, kurš ar tik pareizu darbību esot tuvībā slavinātajam Dievam, un tāpēc viņš esot Dieva mīlēts un visādi par to atalgots – turīgāks par neticīgajiem nelgām un tukšiniekiem. Slavinātājs esot sava Dieva labvēlības piepildīts, slinkumā apčubināts un visās muļķībās pasargāts.


·       Tā ir atteikšanās no Reliģijas – atkrišana maldos un pseidoreliģijas – šamanisma piekopšanā.

·       Tā ir elkdievība - reālas Saprāta formas, iemiesojuma vai darbības pārvēršana par neizdibināmu un uzpērkamu pielūgsmes objektu.


Saprāta darbības trīsvienībā Reliģija ir Zinātnieka dialogs ar Zinošajiem, ar to Zinošo, kurš Zinātniekam dara zināmus Esošā esamības Cēloņus un Mērķus. Zinātne nav tas, kas darbojas Esošā izpētei pieejamajā telpā. Zinātne ir izpētei kvalitatīvi pāri stāvoša. Zinātne apgūst Visuma esamības Cēloņus un Mērķus. Dialogā ar Zinošajiem, Zinātne uzzin Kāpēc ir Tas, Kā formas pētnieki var pētīt to lielumos, skaitā, proporcijās un darbībā. Zinātne izzin kvalitatīvās normas un motīvus – Kāpēc var darīt vai Kāpēc nedrīkst darīt to, ko var izdarīt. Zinošo un viņu vadīto Zinātnieku dialogā Reliģija ir aktīvā Saprātīgo būtņu un formu dialoga daļa – Zinātnieka un Zinošo attiecību stāvoklis.

Tas, kurš ir dialogā ar Zinošo, ir Zinātnieks, tāpēc Zinātniekam ir jāprot uzturēt dialogu ar Zinošo. Zinātniekam ir jāzin kas ir dialogs, bet kas ir tikai pašapmāns - dialoga ilūzija vai halucinācija. Zinātniekam ir jāprot pazīt viltvārdi un jāsaprot, kur Zinošais maina dialoga formas. Zinātniekam ir jāzin kā sevi sagatavot dialogam ar Zinošo, kā turēt sevi kārtībā Zināšanu saņemšanai, Zināšanu sapratnei un glabāšanai. Zinātniekam jāzin Zināšanu ietekme uz viņu un apkārtesošo. Viņam ir jāzin sava atbildība par Zināšanu izmantošanu.

Zinātniekam ir jāzin dialoga kārtība – dialoga māksla. Ar jēdzienu Māksla Zinošie saprot visu to, kas ir pakļauts stingrai kārtībai – kanonam. Tikai precīza kanona ievērošana dod formu, proporciju, skaita un darbības Skaistumu. Tikai Skaistuma piepildītais ir Māksla. Māksla ir Augstākās Kārtības atspoguļojums mūsu pasaulē.

Zinātniekam ir jātur kārtībā sava dzīve. Zinātniekam jāseko Zinošo norādījumiem par apkārtesošo dzīves kārtību, kura uztur dialogā viņu pašu un caur to arī viņa tautas kolektīvo apziņu, kuras daļa viņš ir. Zinātniekam jāzin saņemto Zināšanu tālākās izplatīšanas kārtība un ceļi. Zinātniekam jāzin, kā izplatītās zināšanas tiks asimilētas un kādas sekas tas radīs. Viņam ir jāzin vislabākie Zināšanu pasniegšanas veidi, ceļi un savlaicības ritmi.

Tāpēc Reliģija ir ne tikai dialogs ar Zinošiem un tāda dialoga uzturēšanas kārtība, bet arī attiecības ar Zinošajiem – Pateicība un savstarpēja Labvēlība.

Tādai vispusīgai savstarpējai Uzticībai, Pateicībai un Labvēlībai nekāda sakara ar tagad to vietā sludināto aklo ticību, slavināšanu, pielūgsmes rituāliem un labklājības izlūgšanos nav. Tā vietā, lai mācītos un mācītu, priesteri visiem kar ubaga tarbas kaklā, liek pelnos sēdēt un ar poda lausku kasīties, pašiem sevi par vergiem padarīt.


·       Zinošajiem nav vajadzīgi bezdarbīgi ubagi.

·       Zinošajiem nav vajadzīgi netīri pielūdzēji.

·       Zinošajiem nav vajadzīgi vergi.


Kosmoss ir brīnišķa Skaistuma radītas Dailes veidojums, Kurā viss Dievišķais ir Saprātīgs, darbīgs un Skaistuma piepildīts. Saprātīgums, darbīgums un Daile (Harmonijas rezultāts) nav atdalāmi. Tikai harmoniska (skaista) darbība ir Saprātīga. Tikai Saprātīga darbība ir Skaista, un tikai harmoniskā darbībā redzam Saprātu.


·       Saprātīgais skaisti rada Daiļi Saprātīgos.

·       Daiļi Saprātīgie redz Daiļi Saprātīgā klātbūtni.

·       Tāds tādu atrod.

·       Tāds tādu saprot.

·       Tāds ar tādu sader.

·       Tāds ar tādu sadarbojas.


Daile ir Skaistuma redzamā, dzirdamā un citādi jūtamā klātbūtne. Kustības daile ir Enerģijas darbības Skaistuma ienešana mūsu fiziskajā telpā. Tikai daiļa kustība rada harmoniskas sekas. Saprāta darbība ir Saprāta kustības, caur kurām mūsu telpā ienāk Enerģijas. Ar tādām kustībām Saprāts šīs Enerģijas ienes Mākslā un Māksla šīs Enerģijas nes tālāk līdz katram Mākslu uztverošam.


·       Māksla ir Zinošo valoda.

·       Māksla vieno Radītāju ar radījumu.

·       Mākslai piederīgais ir Zinošs.


Mūsdienās, tieši tāpat kā ir izkropļots Reliģijas un Zinātnes jēdziens, ir izkropļots arī Mākslas jēdziens. Tagad par Mākslu uzdod gan slimu dvēseļu un prātu atkritumus, gan tīši maldinošas un pazudinošas ļaunprātības, gan Mākslai nenobriedušo un nespējīgo muļķības.


·       Mākslas saturs ir dialogs ar Radītāju.

·       Māksla ir tas, kas uztur dialogu ar Zinošo.

·       Māksla ir Zinošā darbs.


Ar Mākslas acīm Zinošie skata Dievišķo darbu un tā radījumus. Zinošo valodu un tajā teikto var izteikt Zinātniskā formulā, Dzīvē un Mākslas darbā, kas Zinātniekam ir neatdalāmā vienībā.

Tādā vienībā esošs Zinātnieka Vārds – Doma - Redze esošo uztver tā, kā Radītāja Vārds – Doma – Redze viņam to ļauj redzēt. Ar katru Vārdu Zinošais paplašina Zinātnieka domas un redzes plašumus. Tad viņiem šīs telpas ir kopīgas. Tādas kopīgas, savstarpējas Harmonijas (Mīlestības), Uzticības un Labvēlības piepildītas telpas esamību sevī ietver senais FiloSofijas jēdziens, kurā Māksla (Stingra Kārtība), Zinātne un Reliģija nav atdalāmas viena no otras, tāpat kā Saprāts, Saprātīga dzīve un Skaistums nav dalāmi un nepastāv atsevišķi.


·       Vārda – Domas – Redzes darbības vienībā radītais ir tādā pat vārda – domas – redzes vienībā skatāms un iepazīstams.



6. turpinājums


Tādu šo pasauli skata, Zin un uztur Dabisko tiesību sistēma. Tajā katra radījuma dzīvē ir viņa Dievišķā radītāja klātbūtne un darbība. Katrs Dabiskās Kārtības Normu Sistēmā dzīvojošais radījums kalpo Dievišķajai pašizziņai, tāpēc katrs pilda kādu Dievišķo uzdevumu – katrs kalpo Radītājam savu spēju robežās un atbilstoši savai dabai. Katrs savu spēju robežās Radītāja plānā kalpo citu dzīvo būtņu un dabas formu Dzīvības uzturēšanai. Ūdeņi attīra Zemi, tāpēc Upes nes izlietotos ūdeņus uz jūrām, kur Okeāns tiem piešķir jaunu spēku. Akmeņi tur Zemi līdzsvarā, tāpēc Kalni satur kopā pasaules daļas un akmeņi nav kustināmi no vietām. Vējš izkliedē no pazemes izplūstošās gāzes, pārvieto attīrītos ūdeņus, izklīdina slimību dīgļus un parazītus.

Katra dzīva būtne strādā un pārveido tās pārvaldījumā esošo, silda un apmīļo katru matērijas kripucīti, ar kuru nāk saskarē. Katra radījuma daba tam dod viņa Tiesības pildīt savus Pienākumus Lielā Dievišķā Darba daļā.

Katra radījuma vajadzība izriet no viņa dabas – viņa Pienākumiem un tāpēc nav traucējamas to apmierināšanā. Purnu dziesmas atdzīvina un atveseļo visu, tāpēc nav traucējamas. (Vārnveidīgie, kurus aizstāv Gejropa, iznīcina dziedātājputnus.) Upēm un Ezeriem ir kolektīvas dvēseles, un tie pilda savus pienākumus Dzīvības sardzē, tāpēc nav traucējami tādā darbā, bet ir visādi atbalstāmi. Dzīvas būtnes jūt caur viņiem pievērsto skatienu plūstošo svešas gribas plūsmu, kas paralizē viņu dzīves darbību. Tāpēc katrs ir tiesīgs būt drošībā, būt netraucēts pienākumu darbā, bet rupja blenšana un nekaunīga apskatīšana (“putnu vērošana”) ir kaitniecība.

Dzīvniekiem nav individuālās karmas, bet Cēloņa radīto seku neizbēgamības (līdzsvara atjaunošanas) Likuma darbība attiecas uz visu sugu. Dzīvnieki izpilda Dabas Likumu prasības individuālajā dzīvē (tiem nav personības – dzīvnieki konkrēto apstākļu radītajās iespējās izpauž sugas potences), bet suga kopumā savā ekosistēmā tomēr izdara atkāpes no ideālā līdzsvara. Tāpēc suga kopumā ir pakļauta līdzsvaru regulējošo Karmisko “atsitienu” darbībai (kolektīvajai atbildībai). Tādi pat “atsitieni” – kolektīvā atbildība, skar visas kopīgās pazīmes (signatūras!) nesošās būtnes. Tāpēc Cilvēkiem ir ģimenes, dzimtas, tautas, rases, kontinenta un Cilvēces kolektīvā atbildība – Kolektīvā Karma.

Dzīvnieku sugas kolektīvo atbildību anihilē (padara neesošu) nejauši “izvēlēti” – piemērotos apstākļos esoši īpatņi. Tāpēc to slimības, “nelaimes gadījumi” un citas likstas ir likumsakarīgas, visu sugu kopumā glābjošas, sugai vajadzīgas un derīgas. Sugas skaitliska samazināšanās ir to saglabājoša svārstība pirms atjaunošanās. Tāda “atsitienu” pieņemoša svārstība dod atjaunošanās iespēju.

Nav atsevišķu sugu. Ir “pazīmju” Evolūcija. Tā ir apziņas (enerģētisko īpatnību) pilnveidošanās un piemērošanās Evolūcijā esošās Zemes apziņas izmaiņām. Suga “aiziet” tad, kad šo pazīmi sevī tālāk pilnveido cita suga. Uzturot izzūdošu sugu, tiek bremzēta citas sugas dzīve. Uzturot, “glābjot cietušos” dzīvniekus, tiek bremzēta sugas “atsitiena” anihilācija, un kopumā pasliktinās sugas stāvoklis. Par katru “izglābto” saslimst, iet bojā vai citādi cieš 7 citi dzīvnieki šajā sugā.

“Regulējot skaitu”, ierobežojot dzīvnieku atrašanos kādā vietā, Cilvēks ar to pašu pastiprina vairošanos citā vai citas sugas līdzsvaru jaucošu ekspansiju, kas kopumā visu laiku pasliktina visu dzīvnieku dzīvi uz mūsu Planētas.

Dzīvo būtņu izmiršana ir sekas tam, ka Cilvēki rupji ielaužas dzīvnieku dzīves vidē, “pēta” un “regulē”, “ar interesi vēro”, “iet dabā” – vārdu sakot visādi traucē dzīvo organismu dzīvi. To, kam jābūt Noslēpumā segtam, padara apskatāmu un visiem pieejamu – prostituē. Dzīvnieku turēšana zooloģiskajos dārzos ir tur turēto dzīvnieku pazemošana un spīdzināšana. Atņemot tiem brīvību, tiek atņemta viņu dzīves jēga. Tā atmirst viņu un viņu sugas Kolektīvās Dvēseles. Ar to vājina Zemes Kolektīvo Dvēseli, ar ko Cilvēce sevi tuvina dvēseliskam sabrukumam, kam neizbēgami seko arī fiziska iznīcināšana. Zemes Kolektīvā Dvēsele atbrīvojas no slimajām daļām.


·       Kaunu zaudējis Cilvēks nezin dvēseles robežu saudzību.

·       Dabai jādzīvo dabas dzīve.

·       Cilvēkam jādzīvo Cilvēka dzīve.

·       Daba dara to, kas tai jādara.

·       Cilvēkam jādara tas, kas ir pāri Dabas spējām.


Daba rada apstākļus, izejvielas un līdzekļus, kurus Cilvēks savieno ar tiem pāri stāvošu domu un tā dod iespēju Dabai piedalīties tai agrāk nepieejamā radošā dzīvē. Daba dod skaņas, kurās Cilvēks ienes apgarojošas Domas saturu. Un top jauna – Cilvēka veidotu mūzikas instrumentu un Cilvēka balss radīta Mūzika. Daba dod Vēju, bet Cilvēks tā spēku izmanto jaunradi rosinošos ceļojumos. Daba dod gaismu, kurā Cilvēks skata Dievišķo darbu Skaistumu un mācās to ienest savā dzīvē. Daba dod visu to, ko Cilvēks savieno ar jaunu Enerģiju darbību, koncentrē un attīra tajos slēptā Skaistuma darbībai tam agrāk nepieejamos veidos.

Katram ir Pienākums un tiesības dzīvot no viņa dabas izrietošu dzīvi. Dabai ir tiesības netraucēti darīt savu darbu un sniegt veltes savām daļām – arī Cilvēkam, bet Cilvēkam ir Pienākums un tiesības netraucēti dzīvot savu dzīvi un izmantot Dabas veltes to iesaistīšanai Cilvēka dzīvē – pāri eksistenciālo vajadzību apmierināšanai un dzīvnieku spējām pāri stāvošajās interesēs. Cilvēka dzīve uz šīs planētas viņam uzliek Cilvēka Pienākumus un tiesības to izpildīt. Tikai Cilvēka pienākumu izpilde cilvēkveidīgu dzīvnieku padara par Cilvēku. Pērtiķi ir un būs tikai pērtiķi tāpēc, ka tie nepilda Cilvēku pienākumus. Tāpēc ir arī Cilvēku drēbēs tērpušies pērtiķi.

Dabiskajās tiesībās katra tiesību subjekta (visi un viss apkārt esošais ir tiesību subjekti) Pienākumi un tiesības tiek uzturētas kopumā ar citu subjektu Pienākumiem un tiesībām. Vārda – Domas – Redzes vienība dod Dabisko Tiesību Sistēmu, kura ļauj visu esošo uzlūkot kā vienotu veselumu, izjust kā vienotu veselumu, būt šī veseluma vienotībā. Tajā Saprāts, Skaistums un Darbība ir veseluma dzīves aspekti. No tā nāk arī Zinātnes, Reliģijas un Mākslas vienotā veseluma neatdalāmība. Tikai to sevī apvienot spējīgais ir pilnvērtīgs Cilvēks un Zinātnieks.


·       Dabisko tiesību sistēma dod pilnvērtīgu Cilvēku un Zinātnieku.

·       Dabisko tiesību sistēmā rit pilnvērtīga Cilvēka dzīve.

·       Dabisko tiesību sistēmā ir pilnvērtīga Zinātne.


Antīkā FiloSofija ir Dabisko tiesību sistēmas auglis, ir piemērojama tajā, nav no tās atdalāma, nav izprotama ārpus Dabisko tiesību sistēmas un tās uzturētās pasaules. Tādā pasaulē bija tās Tiesību sistēmas, Filosofijas, Mākslas, Zinātnes un Reliģijas veidota pasaules uztvere, domāšana un tai atbilstoša mitoloģija, ar kuru paskaidroja tur visiem saprotamo lietu kārtību, Dabas darbību un Cilvēka vietu tajā. Katrs saņēma vajadzīgo zināšanu daudzumu, veselumā saturošās tradīcijas un tos mītus, kuri, apziņai pieejamā veidā, uzturēja apziņu veselumā un vienībā ar esošo. Attīstībā tuvojoties Zinātnei un Īstenībai, Cilvēks mainīja vienus mītus pret citiem, savam jaunajam vārda – domas – redzes stāvoklim atbilstošiem. Katrā mitoloģijā ir pamatmīti (paradigmas), kuri dod kopīgo veseluma uzbūves ainu un to secīgi papildinošos mītus. Apziņai augot, iepriekšējie tiek papildināti ar agrāk neizpaustajiem un no tās rūpīgi slēptajiem. Neviens, kuram nav atklāti visi attiecīgās mitoloģijas noslēpumi, nevar spriest par tās īsto dabu un zināšanu saturu. Ar to ir izskaidrojamas mūsdienu pētnieku par antīko mitoloģiju un FiloSofiju stāstītās (viņus pašus apkaunojošās) muļķības.

Neviena nepilnīga būtne nevar redzēt esošo tādu, kāds tas ir. Neviens nav pilnīgs, tāpēc katram, atbilstoši viņa nepilnībai un uztverei, (redze!) esošais tiek izskaidrots caur viņa prāta spējām atbilstošu mītu. Ja viņš saprot iekšējo - Dievišķās darbības spēka dabu, tad tam stāsta par Dieva Mīlestību, kura iedarbojas uz pasaules norisēm. Ja viņš tur redz tikai ārējo - materiālo daļiņu tuvināšanos, tad tādam to nosauc par gravitāciju. Abi ir saņēmuši kādu sev pieņemamu “izskaidrojumu” – mītu, un abi ir laimīgi. Viens skata pasauli kopumā un kopuma darbībā, otrs šī kopuma darbības sekās. Tam, kurš neredz kopumu, nav vērts stāstīt par kopuma dzīvi šo kopumu uzturošos tēlos – mītos. Tam jādod citi tēli un to mīti. Tam, kurš divu planētu attiecībās neredz Dievišķās Harmonijas darbību, tam stāsta par divu matēriju masu pievilkšanos. Slimajam nav jābūt ārstam – pietiek ar to, ka viņš ievēro režīmu un regulāri ieņem zāles.

Dabisko tiesību sistēma ir Radītāja Vārda – Domas – Redzes darbības auglis, tāpēc tā ir Radītāja Vārda – Domas – Redzes (Saprāta darbības) tiešs turpinājums tāpat kā Dabisko tiesību sistēmas uzturētajā pasaulē dzīvojoša Cilvēka Vārds – Doma – Redze (prāts) ir Dabisko tiesību sistēmas darbības auglis, kurš tad pasauli skata ar Radītāja tam dotajām acīm, saprot ar Radītāja tam doto prātu un savā darbībā turpina Radītāja iesākto darbu – ir Radītāja radījums, Radītāja radītā mantinieks, Radītāja sūtīts darbinieks un Radītāja tam noliktā Ceļa ieminējs.

Tad Cilvēka Griba ir daļa no Radītāja Gribas vispusības (tās nav pretrunā) un Cilvēks, atbilstoši savai Gribai (tā realizējot Radītāja Gribas vispusību) šajā vispusībā realizē Cilvēka individuālās intereses. Tad Cilvēka Prāts ir Radītāja Saprāta daļa un Cilvēka darbi ir Radītāja darba daļa. Tad Cilvēka acis ir Radītāja acis, ausis ir Radītāja ausis, rokas ir Radītāja rokas un Cilvēka Vārdi ir Radītāja Vārdi – tad ar Cilvēka muti skan Radītāja vārds, tāpat kā Cilvēka darbi tad ir Radītāja Vārds, kurš, šīs pasaules tālākai pilnveidošanai un uzlabošanai, rīkojas paša agrāko Vārdu radītajā pasaulē. Tāda pasaule ar katru dienu top labāka. Tādā pasaulē katrs Cilvēks, lai ko viņš darītu, lai kādu darbu strādātu, lai kādā veidā būtu derīgs citiem, vienmēr dara tieši to, kas izriet no viņa interesēm un tāpēc vienmēr var būt laimīgs.

Radītāja Saprāta (Vārda – Domas – Redzes) darbības radītā pasaule ir vienots organisms, kurā katram ir sava, tam laimi dodoša vieta. Dabisko tiesību sistēma Cilvēka Vārdam – Domai – Redzei (Prātam) ierāda viņa vietu un notur vietā, kurā viņš var būt laimīgs.


·       Ārpus Radītāja Cilvēkam ierādītās vietas Cilvēks nevar būt laimīgs.


Ārpus tās viņa darbi nesaskan ar Radītāja radītā organisma dzīvi. Viņa acis un ausis tad nav Radītāja acis un ausis, tad viņa ceļi nav Radītāja nolikti, tad viņš nav Radītāja darbinieks un mantinieks. Tad Cilvēks ir kādu Radītām un Cilvēkam svešu – patvaļīgu (ārpus Dabisko tiesību sistēmas mītošu) spēku gribu pildošs vergs.


·       Ārpus savas vietas nevar būt derīgs, tāpēc neviena ārpus Dabisko tiesību sistēmas veikta darbība nevar dot labdabīgu rezultātu.


Ārpus tās katra darbība ir disharmoniska, tāpēc tā nes postošas sekas. Tad pasaule dienu no dienas kļūst sliktāka, attālinās no Radītāja tai noliktā Ceļa, bet Vienotajā organismā kļūst par šī organisma slimību. Tad tādā - slimā pasaulē Cilvēka Vārds – Doma – Redze un to radītais Prāts ir slims Prāts ar slimiem vārdiem, slimu domu un slimu redzi.


·       Kopīgais vieno.

·       Izcelsmes kopība vieno un dod sapratni Izcelsmes Avotā.

·       Mēs saprotam otru mums kopīgajā.


-        Kas slimam ar veselo kopīgs?!


·       Ar slimu aci nevar veselās Acs redzēto saskatīt (“kam (veselas) Acis, lai (Īstenību) skata”).

·       Ar slimu ausi nevar veselās Auss dzirdēto saklausīt (“kam (veselas) Ausis, lai (Īstenību) dzird”).

·       Ar slimu roku nevar veselās rokas darbus darīt.

·       Ar slimu prātu nevar veselo prātu saprast.

·       Slimajam Radītāja Ceļi ir neizdibināmi.


Šajās dienās (XXI gs. pēc Kristus dzimšanas) kaut ko vēl atceras (bet saprot maz) par Plātonu un Pītagoru (kuru negrib saprast) – pēdējiem Dabisko tiesību pasaules dižgariem, bet visādi slavina Aristoteli, kurš ir redzamākais (un tāpēc laikam cienītākais) Dabisko Tiesību pasaules un FiloSofijas grāvējs. Aristotelis aizsāka atklātu uzstāšanos par Mākslas – Zinātnes – Reliģijas vienības demontāžu, ar ko aizsāka atklātu Dabisko Tiesību sistēmas graušanu un vedināja uz Cilvēka darbību ārpus tās. Aristotelis Grieķijā uzsāka darbību par atklātu, masveidīgu cita Ceļa iešanu, atkrišanu no Radītāja Vārda – Domas – Redzes, par Cilvēka prāta pretdarbību Radītāja Saprātam. Mūsdienu pasaule ir Aristoteļa iezīmētā ceļa likumsakarīgs rezultāts. Šajā ceļā likumsakarīgi radās Romiešu tiesības, kurās tiesību avots ir Cilvēku vārda – prāta – redzes griba, savstarpēja vienošanās (būtībā sazvērestība).

Dabisko Tiesību sistēmā (valsts) varas avots ir Radītāja Griba, bet Romiešu tiesībās varas avots ir Cilvēku griba, kura var arī (un, protams, ārpus Dabisko tiesību sistēmas to dara!) nesakrist ar Radītāja Gribu. Valsts esot atdalāma no baznīcas…, kura arī ir Romiešu tiesību sistēmā ietaisīta (pat visi tās svētki ir Romiešu noliktajās dienās un kārtībā svinami) un tās produkts, bet tomēr katra tāda “valsts” lepojas ar šo demonstratīvo melīgo paziņojumu. Šī pasaule vispār ir melu pasaule, melu rezultāts, melu melotāja, jaunu melu radītāja un izplatītāja.

No tā, ka Dabiskās Tiesības par varas avotu atzīst Radītāju, izriet tad acīmredzamais, ka ar varas pielietojumu radītais pieder tā Radītājam. Līdz ar to Radītājam pieder viss Radītāja radītais – šī planēta, tās resursi un no to dabas izrietošās to izmantošanas iespējas, Cilvēks un Cilvēka dzīvība, bet Cilvēkam tas, ko viņš rada izmantojot viņam dotās iespējas un resursus – tās izmaiņas, kuras viņš ienes esošajā. Katrs nes atbildību par savu radījumu. Tāpēc Radītājs, nevainīgs būdams, cieš par Cilvēku grēkiem, bet Cilvēks nes atbildību par savas darbības rezultātā notiekošajām izmaiņām.


·       Cilvēks rada izmaiņas Radītāja plānā.


Cilvēka īpašumā ir tas, par ko viņš nes atbildību – Cilvēka īpašumā ir viņa radītās izmaiņas. Tāpēc nekas cits Cilvēkam nepieder. Cilvēkam nevar būt privātīpašuma tiesību uz kaut ko šajā pasaulē. Cilvēkam ir tikai personiskajā lietošanā un atbildīgā glabāšanā vai uzlabošanā uzticēti resursi un priekšmeti.

No tā ir saprotams, ka baznīca, pieprasot 10-to ienākumu tiesu un “atlaižot grēkus”, uzrupē Radītāja varu (tāpat kā visā citā) un nostājas pret Radītāju – ir antireliģiska struktūra. Tas nav pat materiālistu ateisms, tas ir kontrTeisms – cīņa pret Radītāja doto Kārtību un Viņu pašu – tas ir sātanisms, no kura tālāk izriet jezuītiskais materiālisms un materiālistu ateisms. Baznīca ir ateisma māte un šūpulis. Par savu bezdievību Gejropa var pateikties Romas katoliskajai baznīcai. Tās trīsvienība ar Romas izvirtušās elites politiku un varas pielietojumu ir radījusi mūsdienu nožēlojamo stāvokli mūsdienu “mākslā”, “zinātnē” un “reliģijā”, bet acīmredzot tie, kuri noliedz privātīpašumu, bet atzīst Mākslas, Zinātnes un Ideoloģijas (reliģijas) vienotību ir to darījuši no Dabisko Tiesību pozīcijām. Ar slimo prātu to nesaprast, tāpēc mūsdienās tas daudziem slimajiem liekas absurdi un pilnīgi slimi – pat noziedzīgi.


* * *


Vispirms samaitāja Cilvēka Vārdu – Mākslu atdalīja no Reliģijas – Zinātnes. Pēc tam samaitāja Cilvēka domu – Reliģiju atdalīja no Zinātnes. Pēc tam samaitāto redzi pasniedza par “brīvā Cilvēka, brīvā, ar metra mēru bezgalību mērošā, prāta” sasniegumu.


·       Īsta Cilvēka Vārds ir viņa Daiļie darbi.

·       Īsta Cilvēka Doma ir viņa saskaņā ar Radītāju.

·       Īsta Cilvēka Redze ir viņa spējā Zināt Radītāja darbu Skaistumu.


Tur, kur nav Vārda – Domas – Redzes vienības, tur nav arī nekā Īsta. Tur ir melīgi vārdi, slimi prāti un maldinošas acis. Ir dziļi maldinoši – melīgi – noziedzīgi no viduslaiku nāves miega atmodinātā zombija prāta mehāniskās darbības rezultātu saukt par renesansi. Renesanse nozīmē atjaunošanu, bet “augšāmceltais” zombijs nav antīkās pasaules Dabisko tiesību Kultūras radītās, bet viduslaikos mirušās Cilvēces Vārda – Domas – Redzes atjaunojums vai turpinājums.

Dabisko tiesību sistēmas uzturētajā pasaules kārtībā Cilvēkiem piemita tādam dzīvesveidam dabiska (no tā izrietoša) tēlainā domāšana – prāta spēja darboties ar faktu un parādību kopsakarībām. Tāda domāšana apziņu uztur Sapratnē, kas ir Gudrības pasīvā daļa. Sapratne dod spēju skatīt parādību un apkārt notiekošā iekšējo būtību, bez to sīkas analīzes savienot veselumā parādībām piemītošos pretmetus un savstarpēji mijiedarbīgās parādības. Sapratne ir Gudrības pasīvā daļa. Gudrības aktīvā daļa ir Radošā darbība – spēja esošājā saskatīt tur slēptās uzlabojumu iespējas un tās iemiesot darbos.


·       Gudros un Radošos sauc par Dieviem.


Daudzdievība nozīmēja kā sazarotu (labi attīstītu) radošo būtņu un spēku panteonu, tā arī tā dabisku turpinājumu sabiedrībā – Dievu bērnos. Visas tādas sabiedrības savus aizsākumus (senčus) turēja no Dieviem izrietošus. Vārdu saturs un jēdzienu lietojums tad nesamērojami atšķīrās no mūsdienās pierastā. Attieksme pret Vārdu un Valodu tad bija ar mūsdienās pausto nesamērojama.

Cilvēka Radošā Gudrība neko nepierāda un nedod atsauces uz kādu citu autoritāti. Gudrie nedomā – Gudrie stāsta Sapratnē skatīto Īstenības daļu.


·       Gudrais Gudrā Gudrību Saprot.


Cilvēka Radošā Gudrība izriet no viņa dvēseles patiesības – spējas uztvert Īstenību, kuru visas patiesas dvēseles skata vienādi. Patiesām dvēselēm Īstenība ir stingri ievērojams Kanons – etalons, tāpēc visas patiesas dvēseles, būdamas unikālas visā citā, līdzinās uz Īstenību un tāpēc ir patiesībā vienotas. Gudro pasaulē lineārā loģika – uz faktu analīzi un izdomāšanu balstīta prāta darbība ir Gudrības trūkuma, vāja prāta un personības tīrības – patiesuma trūkuma (melīguma, kas ir personības sašķeltība un vājums) zīme. Izdomātājs cenšas izdomāt to, ko Gudrais redz. Ir domātājam vajadzīgi pierādījumi, kas viņam ir tas pats, kas spieķis aklajam. Pierādot vienu, tie paši pierādījumi neko nestāsta vai pat noslēpj citu tās pašas parādības daļu vai ar to saistīto parādību.


·       Izdomātājs nekad nav Gudrs.

·       Gudrs Cilvēks, atrisinot vienu problēmu, ar to pašu atrisina arī vēl trīs citas ar to saistītās.

·       Izdomātājs, cīnoties ar vienu, izraisa citu problēmu lavīnu.


Tāpēc izdomātāja jaunradei ir postošas sekas. Veidojot un stutējot vienu, viņš neglābjami sakropļo citu – blakusesošo. Pieturot vienā vietā, tāds izraisa daudzus kritienus citur. Panākot augšupeju vienā, ar to pašu izraisa plašu sabrukumu visā citā. Izdomātājs nevar aptvert kopumus un kopsakarības.


·       Ar izdomātāja spieķi nav ejams Progresa Ceļš.

·       Ar izdomātāja spieķi var no-turēties Tempļa kāpņu ubagu vietā.

·       Ar izdomātāja spieķi līdz Zvaigznēm neaizsniegties.


Gudrā Radošā dzīve neprasa to komentēt uz popularizēt. Īstenība ir skaidra un vienkārša, un tāda ir katram patiesajam – Gudrajam skatāma. Gudrajam, vienkāršā izteikšanai, nav vajadzīgi daudzi vārdi. Gudrā runa ir īsa, lēna (apdomīga – īsta) un vienkārša. Gudrajam nav jāpārliecina un jāapbur ar savu “vārda mākslu”. Gudrā vārda Māksla ir stingrā valodas un vārdu kārtībā – tādā kārtībā, kāda visprecīzāk nes Īstenību. Tas reti saskan ar izdomātāju un vienkāršo ļaužu ikdienišķo valodu. (“Vienkāršo” tāpēc, ka ir arī mācītie ļaudis – izglītota Cilvēka karikatūra.)

Vienlaicīgi ar Mākslas – Zinātnes – Reliģijas vienības sadalīšanu notika arī tai pretdabisku darbību attīstīšana. Tā attīstīja speciālu, pūļa runas “mākslu” – retoriku un FiloSofijas pretmetu – sofistiku. Vēlāk Romiešu tiesību sistēmā sofistiku izmantoja advokatūrā – nepatiesu un noziedzīgu apgalvojumu, melu un krāpšanas pasniegšanai par patiesību un noziedzīgas darbības attaisnošanai, kas tur (advokatūrā) mūsdienu tiesību sistēmā notiek vēl šobaltdien. No sofistikas attīstījās mūsdienu filozofija, kas ir tieši pretējais FiloSofijai.

Kā visi laupītāji, Latīņi (Romieši) nebija Gudri. Tāpēc viņi kariķētā veidā to utilitārajā daļā kopēja Etrusku un Grieķu (arī citu tautu) Kultūras sasniegumus. Tas, ko tagad pasniedz par Romas kultūru, ir kariķētu Grieķu, Etrusku un citu apkārtesošo “barbaru” Kultūru palieku bezgradējošas pārstrādes produkts. Romieši atteicās no sadarbības ar vidi un visur nāca ar savu vardarbīgo Kopuma pārveidošanu. Smalko un caurvijošo pakļāva sava taisnvirziena prāta ģeometriskajam trulumam – idiotiskam naivismam.

Romiešu izdomājošā muļķība neredzēja un nesaprata Mākslas būtību – Negrozāmo Kārtību – Kanonu, kurš, atbilstoši Dabiskās Kārtības Normu Sistēmai satur un savieno Saderīgo, bet tur nošķirtībā attālinātu parādību tiem piemītošos un tāpēc nesaderīgos un nesavienojamos elementus. Skaistuma vietā Romieši turēja tās pretmetu – greznību. Bet vislielāko ļaunumu un postu atnesa ar to, ka savā stulbumā neapzinādamies tādas rīcības postošās sekas, visu ieviesa eklektiku – patvaļīgu, nošķirtībā turamu parādību elementu savienošanu.


·       Eklektika ir prāta slimība.


Eklektisks prāts neredz patiesu apkārtesošā ainu, bet grimst dziļāk savās fantāzijās – atraujoties no Vienotās Esamības, neizbēgami nostājas pret To pašiznīcinošā opozīcijā – galējā nošķirtībā un beidz savu dzīvi subjektīvā relatīvisma murgos.


·       Romiešu ieviestā eklektika ir katras Kārtības – Kanona – Mākslas grāvējs.


Tāpēc tās likumsakarīgi noved pie liberālisma, mūsdienu “zinātnes”, “reliģijas”, “mākslas” un kolektīvā kā arī individuālā autisma.

Dīkdienībā un izlaidībā izvirtušo Romiešu prāta spēlīšu – eklektikas izplatīšana Dzīvē un izdomāšanas ieviešana sadzīvē, ar oficiālās reliģijas – Romas “kristietības” un tās baznīcas kalpotāju un Romas armijas aktīvu līdzdalību, pamazām sagrāva Dabisko tiesību sistēmas pasauli. Romiešu augstmaņu aizsāktā izklaidei piekoptā eklektika pārņēma viņu jau tā aprobežoto pasaules skatījumu un, tālāk izplatīta, iespiedās visās iekaroto teritoriju dzīves sfērās, kur to par domāšanas veidu pārņēma visi tie, kuriem nebija svarīga Īstenība, bet tikai un vienīgi savu personisko interešu sasniegumi. Tā pamazām, noārdot to nepieļaujošo Dabisko tiesību sistēmu un tās pasauli, eklektika ieviesās sabiedrībā par tās domāšanas veidu.


·       Gudrie tika izspiesti un iznīcināti.

·       Izdomājošie sagrāba varu.

·       Patvaļīgie varu padarīja par savstarpējas pazemošanas, apkarošanas un aplaupīšanas ieroci.


Romiešu slimā prāta ieviestā neizglītoto patvaļība tagad ir pieņemta par domāšanas veidu un ar to darbojas katrā “Dzīves” telpā – “mākslā”, politikā, ekonomikā, “medicīnā” un “izglītībā”. Tāda domāšana formē skatījumu uz to, kas ir Cilvēks, Cilvēka Valoda, Vārds un Cilvēku savstarpējās attiecības.


·       Izdomājošie izdomā.

·       Apģērbtie pērtiķi rīko un komandē.

·       Deģenerētie ļaudis klausa pērtiķus.

·       Pēcviduslaiku “renesanses” atmodinātais zombijs ir Romiešu tiesību sistēmā radītais Frankenšteins, kuram nekā kopīga ar Dabisko tiesību sistēmas Cilvēku Kultūru un tās Cilvēku Zinātni – Reliģiju – Mākslu nav un nevar būt.


Viduslaikos notika Dabisko tiesību sistēmas uzturētās pasaules demontāža – radījuma atdalīšana no Radītāja un Cilvēka prāta atmērdēšana – pārstrukturēšana un jaunveidošana atbilstoši pārstrukturētāju vajadzībām. Tāda Frankenšteina “vārdam” nav nekāda sakara ar Mākslu, “prātam” ar Reliģiju un “redzei” ar Zinātni. Tāpēc mūsdienu “Gejropas reliģijai” nav nekāda sakara ar Kristu un tieši tāpēc tā beidz pastāvēt. Tāpēc mūsdienu “zinātne” ir akla un brien aizvien dziļāk savu maldu murgos. Tāpēc tādu “vārdu”, “prātu” un “redzes” darbi ir postoši.

Mūsdienu “zinātne” ir Romiešu tiesību sistēmas auglis - Jezuītu veidotās mācību iestāžu sistēmas gultnē no-plūstoša “redze”. Tāpēc tādas “redzes” “vārdam” trūkst tā, kas antīko Meistaru darbos ienesa Mākslu. Tāpēc mūsdienu “mākslzinātnieki” NEREDZ nekādu starpību starp pornogrāfiju un ideālas proporcijas iemiesojoša kaila ķermeņa dailes nozīmi Cilvēka prāta darbībā un zināšanās par Kosmosa uzbūvi. Tādiem “mākslzinātniekiem” nav starpības starp Cilvēka enerģijas noziedzīgu nopludināšanu atkritumos un tās virzīšanu radošai darbībai. Starpības nav tādēļ, ka viņi nekā par tādu radošu darbību nezin. “Ar slimu roku nevar veselās rokas darbu darīt.” “Ar slimu aci..”, “ar slimu ausi…”, “ar slimu prātu…”

Tāpēc ar mūsdienu slimo “domu” nevar saprast antīko FiloSofiju, bet ar to var uzturēt egocentrismā vedošu un tur nogremdējošu “reliģiju”. Tāpēc ar mūsdienu slimo “redzi” – “zinātni” var pamatot Dabu postošu – resursus atkritumos “pārstrādājošu” ekstensīvu “ekonomiku” un tās darbības uzkrājumu kapitālismu, bet ar tās slimo aci nevar saskatīt “lēnās – (ar Radītāja Saprāta darbību – Cilvēcisko Vērtību izaugsmi) saskaņotās ekonomikas” darbības rezultātu – kultūrkapitālisma vērtību. Ar tādas “zinātnes” aci pētāmajā materiālā un struktūrās – Zemē un Visumā nevar saskatīt nemitīgo Radītāja Saprāta darbību un Radītāja klātbūtni viņa paša darbībā. Ar tādu aci un ausi apveltītā “zinātne” neko negrib dzirdēt par Zinošo esamību un to, kas Cilvēka dzīvē ienes Zinātni.

Ar tādu aci viscaur Dzīvības piepildītā un Saprātīgu, intelektuālu un ar pašapziņu apveltītu būtņu piepildītā Visumā “zinātne” redz sevi vientulībā sēžam uz maza akmentiņa, kurš starp haotiski lidojošiem asteroīdiem bezgalīgi attālinās no citiem akmeņiem un dziestošām (sprāgstošām) Zvaigznēm… Ar tādu aci saskatīto “zinātne” pārstāsta savos pasaules rašanās (“lielā sprādziena”), Kosmosa un Zemes uzbūves (“fiziskas”, “atoma uzbūves planetāra modeļa”, “melno caurumu”…), Cilvēka dzīves (“medicīnas”, “sabiedrisko Zinātņu” un “ekonomikas”) mītos, kuros savu vietu ieņem arī viņu stāsti par Cilvēka valodu un tās “dzīvi”. Normāliem Cilvēkiem ir no Grieķu mitoloģijas sporta piederumu ražošanas firmas zīmē pārceļojušais spārnotās uzvaras dieves Nīkes vārds, bet “labi” ģērbtajiem pērtiķiem tas ir neko neizsakošais un bezsaturīgais angliskais “naike”…. Lai to pareizi izlasītu un izrunātu ir Jāzin un Jāsaprot… Ir jābūt Cilvēkam…


·       Slimam Vārdam slima skaņa.

·       Slimam prātam slima dzīve.

·       Slimai acij slimi stāsti…


* * *



7. turpinājums


Līdz ar profesionālo specializāciju beidzas dzimtās valodas emocionāli-fonētiskā pielietojuma lauks – tai nav citu apziņas aktivitāšu virzienu un formu. Profesionālā specializācija ir zemes (personības) robeža Kultūras nacionālās tradīcijas laukā. Tad, kad kāds vēlāk mācās svešu valodu, viņš maldīgi domā, ka viņš apgūst šīs tautas savstarpējās emocionālās komunikācijas fonētiku. Tāds nekad neuztver svešvalodas vārda saturu - tā emocionālo – cēloni – procesu – formu. Sveštautietim katrs vārds vienmēr nozīmē ko citu. Mēs varam aplūkot vienu visām tautām kopīgu jēdzienu – Mīlestība šī vārdu skaņu sakrālā satura, un tā radītās emocionālās formas aspektā.

Mīlestība Krievam ir dabiskās dzīves vide, bet latvietim līdzeklis, ar ko pārvarēt dzīves ceļa pretestību, lai iekļūtu tur, kur krievs jau ir. Vācietim Mīlestība ir dzīves pūļu galarezultāts, konkrēts mērķis, uz kuru tiekties, bet itālim tā ir no neierobežotas telpas izplūstoša strauta akmeņainā gultne, kura tāpat kā vācietim beidzas mazā konkrētā dīķītī. Tādā kārtā krievam, vācietim, latvietim un itālim ir pretēji emocionālo plūsmu virzieni. Tad, kad latvietis šo vārdu dzird no krieva, viņš domā, ka krievs ir pateicis to, ko latvietis ir dzirdējis, bet patiesībā viņi katrs domā, jūt un runā pavisam ko citu.

Latvietim vārds “valsts” nozīmē no anglosakšiem aizgūto – sabiedrības izveidoto pārvaldes institūciju kopumu, kurš darbībā ir regulējoši ierobežojošs. Tāpēc arvien vēl zemnieciskais latvietis domā: “esmu es un ir “Valsts”.” Latvietim viņš nav “valsts” un “valsts” ir ārpus viņa, viņam pretstāvoša parādība ar citām, no viņa personiskajām atšķirīgajām, interesēm, kura tomēr saglabā viņu apkalpojošu lomu.

Vācietim “valsts” ir nācijas pārākums apvienojumā ar tās vēsturi.

Krieviem tur ir veseli trīs vārdi, kuri neviens nav korekti tulkojami kā angļu – latviešu “valsts”, bet tomēr tas tiek tā darīts, jo mums nav tiem adekvātu jēdzienu. Krievi vienā “Valsts” vārdā izsaka izpildes vertikāles pārvaldošo stāvokli noteiktā teritorijā. Otra “Valsts” vārda saturs ir sabiedrības esamība vienotībā un šo vienotību uzturošā morāle. Trešais “Valsts” vārds sevī nes ģeogrāfiski teritoriālo, vēsturisko un Cilvēciskās personiskās piedalīšanās saturu, kurš sevī ietver arī pirmos divus jēdzienus. Tajā nav iespējams izteikties bez personiskas piederības nozīmes. Un tomēr tos visus tulko kā “valsts”.

Tāpēc Krievs nevar pateikt ”latviešiem” tagad tik populāro “Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti!”

Latvietis ir vikingu-senprūšu pēctecis. Tāpēc viņa “baltu kultūra” un tās “baltu tautas” ir vikingu pēcteči ar viņu laupītāju dvēseļu pildījuma mantojumu, kurā to interesē laba, pārtikusi dzīve, tādas dzīves meklējumi un meklējumos gūstamais laupījums – ieguvums, bet valsts ir svešs un nīstams - laupītāju ierobežojošs un apkarojošs sabiedrisks veidojums. Sabiedrība un vikingi ir divi nesamierināmi pretinieki.


·       Sabiedrība kopdarbā koplietošanai rada to, ko vikings grib paņemt sev vienpersoniskai baudīšanai.


Tāpēc “latvietim” zeme ir iespēju – ieguvuma vieta, kura dot eksistenciālās vajadzības apmierinošas iespējas – ražu, tirgu, vairošanos (pārošanos) un interešu biedrus kādam sirojumam kaimiņu zemēs. Latvietim “valsts” ir “visi tie kaimiņi”, kuru “pļaviņas” klātbūtne samazina viņu pašu “zemītes” platību – ir “brīvu dzīvi” traucējoša parādība.

Krievam “zeme - valsts” ir tās trešais vārds, kurā ir ietverta vēsturiskā dzīve – piedalīšanās, ieguldījuma, atbildības utt. iespēju vieta – tā vienīgā, kura visu dod un visu no Cilvēka prasa, ar kuru Cilvēks IR, bez kuras nav nekā cita, kā vien plika eksistenciālo vajadzību apmierinoša dzīvnieciska eksistence. Tas ir vairāk kā Tēvzeme, jo Tēvzeme – no “tēva saņemtais mantojums” saista ar savas dzimtenes senčiem, bet “zeme - valsts” ir tā pasaules vieta, kura saista ar Visu un Visiem, visu tās iedzīvotāju senčiem un vēl nedzimušajiem. Krievu “zeme - valsts” sevī ietver arī pirmos divus valsts jēdzienus. Krievs nevar pateikt: “Es mīlu šo “zemi - valsti”, bet neieredzu šo “valsti – hierarhiju - atbildību” un šo “valsti – varas realizāciju””, jo “zeme - valsts” sevī ietver arī abas citas nozīmes. Izņemiet no “zemes - valsts” abas pārējās un būs zudusi arī “zeme - valsts”.

Krievam pateikt latvisko būtu pateikt: “Es mīlu šo augsni, bet neieredzu, to kas mani padara tai piederīgu.”


-        Absurds – vai ne?


Tomēr tas šoreiz atspoguļo latvieša valodā izteikto vietu – attieksmi – to, ka latvietis ir šīs zemes izmantotājs – labuma guvējs, bet krievs ir savai zemei piederīgs savas zemes auglis un tāpēc par to atbildīgs saimnieks.

To mums stāsta valoda, tās vārdu sakrālais (īstais) saturs, kuru patvaļīgi tulkojot savos jēdzienos un saprašanā, tulkotāji neizbēgami zaudē un tai noziedzīgi atņem, radot maldīgu priekšstatu par kaimiņos dzīvojošo Cilvēku dabu un dvēseļu saturu. Ar to rada ilūziju, ka kaimiņi ir tādi pat kā mēs, tikai to pašu sauc citā vārdā. Ar to rada ilūziju, ka “visi Cilvēki ir vienādi”. Ar to iznīcina ceturto Garīgo Vērtību – Savdabību.

Svešu vārdu apguve rada maldīgu apziņas ilūziju par to, ka vienai emocionālajai formai var būt divi vai vairāki fonētiskie ietērpi – ka vienai dvēselei var būt divi savstarpēji neatkarīgi - pretdarbīgi ķermeņi, ka emocionālais saturs var pēc patikas mainīt savus ietērpus pats ar vien vēl palikdams tas pats. Tas rada maldu kaskādi par objektīvās realitātes neesamību, tās relativitātes ilūziju un tāpēc pieaugošu visatļautību, kas noved pie Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas nolieguma, tradīcijas nevajadzīguma un dzīvošanas nekā nekontrolētu iegribu impulsu kustībā. Tad apziņa nonāk unifikācijas maldos – pie tā, ka visi Cilvēki esot vienādi. Svešās valodas samācījies Cilvēks agrāk vai vēlāk zaudē saites ar savu Mātes tautu un zūd tās kolektīvajai apziņai. Metafiziskā procesā svešas valodas atšķirīgais emocionālais viļņojums un tā plūsmas virziens apziņu aiznes haotisku viļņojumu telpā.


·       No kolektīvas apziņas atkritušais ir nekam nederīgs deģeneratīvs atkritums.


Neaudzinātas, neizglītotas, egocentriskas, konkurējošas un piesārņotas apziņas nejūt Normas sargājošo un attīstībā virzošo dabu un tās vajadzību. Tādi ir “atvērti” katrai ietekmei un liekā, nevajadzīgā piesātināti, nav spējīgi saņemt derīgo un pareizo.


·       Skaistums ir precīzi samērotas ietekmju un formu attiecības – proporcijas.

·       Skaistums ir mērķtiecīga uz Evolūciju vērsta Normu Sistēmas manifestācija.


Piesārņotām apziņām mainās mērķi, tādēļ zūd Skaistuma izjūta – tā kļūst subjektīvi relatīva, tāpēc svešvalodu apguvušajiem zūd Skaistuma un Skaituma nozīmes uztvere – viņi pieļauj destruktīvas atkāpes no tautas Kultūras tradīcijas. Savu sākotnējo Labo zaudējuši, viņi vairs neatšķir labu no slikta. Tur, kur ir labais – Kultūras tradīcijas radoša pilnveidošana – izsmalcināšana un tuvināšana Īstenībai – Kosmisko Enerģiju plūsmai, viņi ievieš destruktīvas, vienkāršojošas un kropļojošas – māņticīgas izmaiņas, kuras to attālina no kolektīvas apziņas. Tāpēc tur, kur notiek valodu sajaukšanās, zūd izpratne par Mākslas būtību un sūtību, tur Mākslai atņem izcilību, kuru aizvieto ar ikdienību. Par Mākslu uzdod jebko vai kroplo un ķēmīgo, bet Skaisto visādi izspiež no Cilvēka dzīves vides.

Tautas ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā ienākušie svešvalodīgie laika gaitā transformējas un tad, ja atrodas uz vienas attīstības līnijas un līmeņa, dabiski iekļaujas te esošajā vēsturiskajā Kultūrvides ainavā, pārņem sa-dzīves tradīcijas un priekšmetus. Ja attīstības vektori vai līmeņi atšķiras, tad viņi te veido savas, Kultūras tradīcijai atšķirīgas vides, kuras nevar mainīt (pieskaņot) vardarbīgā ceļā. Katra tāda vardarbība neizbēgami disharmonizē ar esošo Kultūrvēsturisko vidi un norisēm tajā, kas vienmēr izraisa pieaugošu tradīcijas deģenerāciju un vēsturiskās Kultūrvides ainavas degradāciju ar visām no tās zuduma izrietošajām sekām – Ideālu un dvēseles savdabības zuduma, Sakrālo saišu un dzīves mērķu zaudēšanas, kas redzams eksistenciālo vajadzību apmierināšanas pacelšanā dzīves mērķu līmenī un tikumu sabrukumā, ko kopumā apzīmē par pagrimumu un deģenerāciju.

Tieši tādu pašu ietekmi izraisa svešvalodu apgūšana un dzīves vietas maiņa pārceļoties dzīvei uz kādu citas tautas dzīves un kultūrvides telpu. Savai tautai, tās kolektīvajai apziņai atkritušais neizjūt savu saistību ar Kultūras tradīciju, neprot to sargāt, bet visādi piesārņo ar ko atņem savas tautas kolektīvajai apziņai tās otro individualizācijas līmeņa valodu. Tieši tāpat viņš rīkojās arī citas tautas dzīves un kultūras telpā.


·       Kultūras tradīciju zaudējušie un zaudējošie neizjūt Kultūrvides ainavas un pilsētas telpas, tās objektu metafizisko ietekmi un Sakrālo dabu - tās nozīmi, Vērības.

·       Tādi “mākslinieki”, “arhitekti” un “saimnieki” pieķēza vidi ar saviem “vides objektiem”, “instalācijām”, “mūsdienīgo – laikmetīgo mākslinieku un arhitektūru” vai “apgūst ekonomiskos resursus”.

·       Viņu ietekmē tagad notiek strauja vēsturiskās Kultūrvides ainavas un pilsētas telpas degradācija un dabiskās dzīves vides deģenerēšana.


Valodu robežas ir dabiskie Tautu Kolektīvo apziņu un Kultūras tradīciju, savdabību - arī Vēsturisko – Sakrālo Kultūrvides ainavu sargi. Nojaucot šīs robežas, Kolektīvajām apziņām zūd arī abas augstākās individualizācijas valodas. Tās iznīcina paši deģenerētie no Kolektīvas apziņas atkritušie “progresīvie un veiksmīgie, konkurētspējīgie” atkritumi - viedtirliņi.


·       Jā kāds agresors grib aplaupīt kādu tautu, atņemt tai dzīves telpu un resursus, vājināt un paverdzināt to, tad viņš tai māca savu valodu.

·       Ja kāda augstākattīstīta Kultūra vēlas pacelt citu līdzi savam līmenim, tad, tā, blakus esot, dod iespēju tam gatavajiem un ieinteresētajiem saskaries ar abām Kultūrām kopīgo un caur kopīgā atradumu paplašināšanu veidot tiltu starp abām Kultūrām, katrai paliekot savās robežās, telpā un valodā.



8. turpinājums


Kad kāda sapratni meklējoša, lētticīga radioklausītāja savu sāpi Gundegai Repšei sūdzēdama sorosietei žēlojās, ka kādā grāmatu veikalā nopirktā izdevumā viņai bijis jālasa Cilvēku godu un cieņu pazemojoši teksti, tad sorosiete viņai totalitāri izvairīgi paziņoja, ka “… literatūra nav tikumības kodekss…, tā ir rakstnieka dziļi personiska izvēle…, ja tā atbilst tam, ko viņš gribējis paust…”. Te mēs šai tirlītei (Gejropietei) varētu piekrist ar nelielu piebildi, ka pirms vārdiem “…literatūra nav tikumības kodekss…” ievietojam: “destrukcijas nesējiem” un tādā gadījumā literatūru uzlūkojam kā uz papīra vai cita nesēja izvietotus vārdus. Tad tas varētu atbilst līdzvērtīgam apgalvojumam, ka “smiltis nesatur pielietojuma programmu”. Tomēr, tālāk teiktais par autora izvēli un atbilstību tam, ko gribējis paust autors mums liek dziļāk ielūkoties “vēja nestajās smiltīs” un tām sekojošajā tuksnesī (visdemoralizētākās un fiziski netīrākās prostitūtas esot tieši beduīnu – kamieļu ganu apmeklētajos bordeļos).

Ja mēs zinām, ka literatūra ir daudz senāka par Sororu un viņa “pionieriem”, tad mēs zinām, ka literatūra bija arī ķīļu rakstu, piktogrammu, hieroglifu un zilbju rakstu laikos un vietās. Tātad nu mums ir jāsaka, ka literatūra ir mērķtiecīgi izvietotas informatīvas zīmes rakstu nesējā un tas tūlīt nozīmē, ka galvenais – valdošais te ir mērķtiecība. Haotiskas vai tāpat vien pļāpāšanai izvietotas zīmes nav literatūra, bet piemēslots (pietrokšņots) nesējs.

Eskimosiem esot simtiem vārdu atšķirīgu sniega veidu un stāvokļu apzīmēšanai. Katrs sniega stāvoklis atšķiras no citiem, tam ir citas īpašības. Tāpat smiltāju iedzīvotāji un smilšu rūpnieciskie izmantotāji zin, ka smiltis nav vienādas un vienlīdz visur izmantojamas. Ir noteiktām vajadzībām derīgas vai nederīgas smiltis. Smiltis stipri atšķiras pēc savu pazīmju kopuma, kurš atkarīgs no to izcelsmes un procesiem, kuros bijušas iesaistītas. Tādās smiltīs ir ierakstīts derīguma – “tikumības kodekss”.

Ja mēs zinam, ķermeņa sīkās motorikas - acu un roku kustību sakarību ar domāšanas un smadzeņu darbību, tad mēs saprotam arī rakstu zīmju un apziņas darbības saskaņotību. Ķīļu, zilbju, hieroglifu rakstība mums tad ir apziņas savdabības signatūras, kuras vēsta par pilnīgi atšķirīgu pasaules redzējumu un notiekošā vērtējumu. Kas “ķīļu rakstiem” ir labs, tas “latīņu burtiem” ir nāvējošs. Kad Krievzemē ienesa Bizantijas katolismu – “pareizticību”, tad tur izveidoja tam atbilstošu rakstu zīmju sistēmu – kiriļicu. Katoļu mūki Kirils un Mefodijs jau esošās rakstu valodas zīmju vietā veidoja citu – katoliskajai apziņai un pasaules uztverei atbilstošu. Iepriekšējā, kuru tagad visiem spēkiem noklusē (arī Latvijā) bija 49 zīmju alfabēts, kurš saskaņojās ar Cilvēka 7 čakru 7 apakšlīmeņu darbību Cilvēka apziņā (7 x 7 = 49). Ar to pašu no senkrievu valodas aizgāja visi tie domāšanas un valodas slāņi, kuru vārdus kiriļicā vairs nevarēja adekvāti pierakstīt. Ir acīmredzams, ka kiriļica un latīņu alfabēts (no kura veidots mūsdienās glorificētais rūnu raksts) ir apziņu kropļojošs un izpausmes spēku laupošs alfabēts. Jau latīņu alfabētā ir ielikts Sorosiskais “literatūra nav tikumības kodekss”. 49 zīmju alfabētā bija Tikumības un Ētikas kodekss. Katra lasītāja un rakstītāja smadzeņu darbību ar Dabas Likumiem saskaņojošs Ētikas kodekss bija iebūvēts pat ne tekstā, bet rakstu zīmju grafiskajā formā, kura gadsimtu gaitā katru lietotāju virzīja noteiktā apziņas izsmalcinātības un pilnvērtības attīstības virzienā.

Tātad smilšu daudzveidības atbilstība rakstu zīmju daudzveidībai literatūrā mūs jau atvedina pie domas par minerālu un vielu saskaņu ar literatūrā atrodamajiem vārdiem un no tiem veidotajiem tekstiem. Ja mēs zinam, ka ir nogulumieži, rūdas un dēdēšanas galarezultāti, tad saprotam, ka no māliem, kaļķakmeņiem, smiltīm, vai rūdu attīrīšanas procesā iegūtiem metāliem mēs iegūsim atšķirīgos (atšķirīgi pielietojumus) materiālus, tad pēc analoģijas saprotam arī to, ka ir atšķirīgos procesos veidojušās valodas un to vārdi, tad saprotam, ka valodas arhaiskās formas mums dos tādas iespējas, kādas nekad nedos valodas “iežu sadēdējuma” – sabrukuma (mūsdienu Indruviešu valodniecības – “valodas dzīves”) rezultātā radušas valodas kropļojuma formas. Valodas sabrukuma rezultāts – “smiltis” var kalpot tikai arhaisko formu cementējumā – betonā, kurš noliedz stihisku formu maiņu, bet kalpo tikai plānveidīgam un pārdomātam “cementējumam” – paliekošam un ilgmūžīgam pamatstāvam. Tomēr no tāda “lējuma” neko smalku izveidot nevar.

Cita lieta ir metālu rūdas. Tās attīrot un pilnveidojot, var izveidot vārdus un valodas formas, kurās ietērpjas vissmalkākās domas. Metāli vada Kosmisko enerģiju radītās elektriskās strāvas. Attīrīta un pilnveidota valoda mums dod nākotni nesošas iespējas – to ko nevarējām sasniegt skalu gaismā vai petrolejas lampu kvēpos. Piesārņota valoda mūs bojā, senformas nes mūžību, bet attīrītā un pilnveidotā valoda paver domāšanas jaunrades ceļus.

Un te nu skatuves priekšā nāk: “… ja tā atbilst tam, ko viņš gribējis paust…” Ir skaidrs, ka ir vārdi, ar kuriem neko labu pateikt nevar, tāpat ir arī tādi vārdi, ar kuriem var uzrakstīt labu. Labu gribot mēs sliktu nesošus vārdus nelietojam, tāpat kā ar sliktu nesošiem vārdiem neko labu darīt nevar. Labu gribot, mēs labu nesošus vārdus lietojam, bet ļaunu darot, ļaundari ļaunu nesošos vārdus lieto.


·       Vārdi ir apziņas Signatūras.

·       Vārds ir apziņas solis telpā.

·       Ar Vārdu apziņa priekšā strādās.

·       Ar Vārdu apziņa sevī esošo telpā iznes.

·       Ļauna apziņa ļaunumu nes.

·       Laba apziņa labo dāvā.


Tāpēc mēs zinām, ka ir Zelta vārdi un ir Cilvēku smērējoši, pūstoši un smirdoši – pazemojoši vārdi, kurus tā domājoši un daroši Cilvēki lieto. Tāpēc, ka “tā ir rakstnieka dziļi personiska izvēle…” Tā tas tiešām ir. Cilvēkam ir Izvēles brīvība – darīt labu vai ļaunu. Ar vieniem vārdiem darām labu, ar citiem – darām ļaunu. Rīcība ir Cilvēka īstākā valoda – viņa būtības Signatūra. Tāpēc, ja rakstnieks izvēlas ļaunu nesošus, postošus (Cilvēka godu un cieņu pazemojošus) vārdus, (kuri attēlo tiem atbilstošu – ļaunumu nesošu, pazemojošu vidi, kura neko labu atnest nevar) tad ar to lietojumu viņš ir izvēlējies vairot ļaunumu un postu. Viņš ir nostājies ļaunuma vairotāju pulkā un dara ļaunuma vairošanas darbus, bet viņa darbību atbilstošā sorosiete – Gundega Repše ir ļaunumu izplatošā pulka karotāja.


·       Ko sēsi - to pļausi.

·       Ko ņemsi – to dabūsi.

·       Ko dosi – to atgūsi.

·       Dots devējam atdodas.


Kādos vārdos izteiksies – tādu pasauli veidosi. Kādu veidosi – tādā dzīvosi. Kādā dzīvosi – tāds būsi. Kāds būsi – tādi rīkosies. Kā rīkosies – tādu galu ņemsi. Tāpēc E. Finks pamatoti izteica acīmredzamo, ka šodienas bagātie badā un aukstumā nomirs.

Tas pilnībā apgāž Repšes pļāpas, ka literatūra neesot tikumības kodekss, jo ja literatūra vairs nav tikumības kodekss, tad netīro vārdu piemēslotais papīrs sāk rādīt uz literatūras, kā tikumības kodeksa nepieciešamību. Tad mūsdienu mēsli liek atcerēties to laiku svētību, kad literatūra bija tikumības kodekss un caur tās apgūšanu tika apgūts tikumības kodekss.

Tikumības graušana sākās ar cīņu literatūras laukā, kad Lamančas idalgo cīnījās ar Dekameronu, Gulivers ar Gargantiju un Tils Pūcesspieģelis ar visu Gejropiski multikulturālisko un totalitāri Repšisko. Tāpēc tādas grāmatas cīnītājas – varonības nesējas Dekameroniskajā Gejropā pieejamas aizvien retāk un aizvien saīsinātākos, formā un saturā izkropļotākos izdevumos.


·       Gejropā Repšiskais ir vienīgā pieejamā patiesība.

·       Geijropā liberāli fašistiskais totalitārisms ietērpts homoseksuālismam atbilstošās formās.

·       Gejropā mēsli zelta vērtē.

·       Gejropiešiem mēsli mutē.


* * *


Uz savas grāmatas “Jauno latviešu valoda” reklāmas plakāta Ilmārs Šlāpins izvietojis apgalvojumu, ka “Valoda ir dzīvs un mainīgs organisms, kas ik dienas rada jaunus un aizraujošus vārdus, terminus, izteicienus vai arī piešķir jau esošajiem vārdiem jaunas nozīmes un lietojums.”

Ja būtu vērts diskutēt ar šī izteiciena autoru, tad vispirms būtu jāaizrāda, ka valoda nav un nevar būt organisms, bet noteikti ir mērķtiecīga organisma esamības – dzīvības izpausme. Tur, kur organisms ir, tur ir valoda, bet, kur nav valodas – tur nav organisma. Organismu no pseidodzīvības var atšķirt pēc tā, ka organismam piemīt iekšējā mērķtiecība, bet pseidodzīvībā tādas nav – labākajā gadījumā pseidodzīvība izpilda kāda ārēja spēka tai dotu programmu. Dzīva, mērķtiecīga organisma valoda sevī nes organisma dzīvību un mērķtiecību. Valoda pati neko nerada, valodu veido organisms, kuram piemīt šī valoda. Uz mērķtiecību vienmēr norāda saprātīgi ierobežojumi.

Ļoti pamatoti reklāmas plakātā ir Ludviga Vitgenšteina vārdi: “Manas valodas robežas ir manas pasaules robežas.” Te būtu laiks norādīt, ka ir divas radikāli atšķirīgas parādības – robeža un sasniedzamības mala.


·       Robeža ir nešķērsojama norma, kuru ievēro iekšējās motivācijas dēļ.

·       Sasniedzamības malu nosaka nespēja pārvarēt ārējos apstākļus.


Vitgenšteins ir caurkritis metafiziķis – viens no tiem, par kuriem Skolotāji saka: “Ir gribējis, bet nav spējis. ” Tādi vienmēr apspļauda savus nesasniegtos mērķus. Tādi veido savu Skolotāju nodevēju avangardu, tāpēc viņa gadījumā viņa pasaules robežas nenosaka mērķtiecīga darba lauks, bet gan nespēja aptvert viņam neaptveramo.

Turpretim Šlāpins ir veiksmīgi praktizējošs filozofs (beidzis Vēstures un filozofijas fakultāti Latvijas Universitātē un teoloģijas studentiem skaidrojis “austrumu filosofiju”), kurš ieņem valdošus amatus sabiedrības apziņu regulējošos orgānos Latvijā. Līdz ar to šī Cilvēka kļūdainie apgalvojumi nav neizglītota literātiņa sajūsminātā un impulsīvi neapdomīgā čalošana. Tie ir pārdomāti un mērķtiecīgi meli, kuri jāaplūko totalitārā liberālisma kontekstā.

Aiz puķoti jaukā apgalvojuma mēs redzam mērķtiecības zudumu, kā vietā stājusies bezsaturīga rezonanse. Līdz ar to šis Latvijā augsti vērtētais darbinieks atklāj to, ka ir gan kādi “jaunie latvieši” ar savu jaunvalodu (čigāni lētticīgajiem pavārtēs tirgo “jaunzeltu”), bet nav latviešu tautas, vai arī latviešu tauta ar latviešu valodu un ir kādi “jaunlatvieši” ar savu “jaunvalodu”, kas nav latvieši ar latviešu valodu, kuri tomēr augstos amatos esot turpina latviešiem un viņu valodai uzspiest savu “jaunkārtību”, kas nu nekā nav un nevar būt latviešu tautas dzīves un dzīvības daļa. Un te nu mēs pieskaramies okupācijas (kolaborācijas) vai ļaundabīga audzēja jēdzienu un darbības faktu laukam…

Liberāli var pazīt pēc tā, ka viņš visu laiku tiecas atbrīvoties no ierobežojumiem, pārkāpt normas, būt citāds, “piešķirt jau esošajiem vārdiem jaunas nozīmes un lietojumus” (iznīcina esošā organisma dzīvību), kas nozīmē vienas mērķtiecības nomaiņu ar citu esošajai dzīvībai pretēju – dzīvību iznīcinošu mērķi. Vai tā ir “jaundzīvība”?

Vai pseidodzīvība – svešās programmas izpildītāja algota rosīšanās svešās interesēs, to rāda darbošanās apstākļi un līdzbiedri kā Latvijā tā ārzemēs. Liberāļi vienmēr grauj normas, pārkāpj robežas un izceļ pretdabisko (dzīvību iznīcinošu mērķu programmu), tāpēc Vitgenšteina izteiciens galēji agresīvā liberālisma kontekstā ir jāsaprot kā neierobežotu darbošanos valodas kropļošanā un iznīcināšanā, kas, protams, ir arī tautas, kā organisma iznīcināšana, tās vietā liekot savus “jaunlatviešus un viņu jaunvalodu”, kam ar Latviju nekāda sakara nav.

Vai arī – “Koku būs pazīt pēc tā augļiem” un tad tādi Šlāpini ir Latvijas simtgades satura, dabas un kvalitātes rādītāji. Tad latvieši ir tie, kuri tādu Šlāpinu ir nesuši kā savas dzīves augli Dieva vaiga priekšā. Viņa vērtējumam, novērtējumam un lēmuma pieņemšanai par šīs tautas derīgumu un vietu viņa plānā par Cilvēka pacelšanu līdz līdzībai ar Radītāju…

Upes krastu un vāzes formas ir robežas, kuras paceļ ūdeni virs zemākā esamības stāvokļa. Pateicoties tādām robežām, ūdens paceļas augstumā virs garuma un platuma. Ūdens telpai veidojas vertikālā dimensija.


·       Krasti un vāzes, ūdens šaurajās strūklaku ejās ceļ ūdeni pretī Debesīm un Saulei.

·       Bez ierobežojošajiem krastiem un vāzes sienām ūdens izplūstu dubļainās peļķēs un zemi pārklātu pūstoši purvi.

·       Valodas normas, normu, vārdu, nozīmju lietojumu sistēmas stabilitāte (disciplīna) valodai piešķir vertikalitāti – spēju redzēt, saprast un izteikt patiesi būtisko – Īsto, Esošo, Patieso, Vērtīgo, Labo, Skaisto, Cilvēcisko, Dievišķo, Pārpasaulīgo un Pārpersonisko.


Šlāpins esot čupojies ar topošajiem teologiem un viņiem stāstījis par “austrumu filosofiju”. Tātad viņš nevarētu nezināt Īstenības, Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā esamību. Tad viņam ir jāzin Vārda Vertikālās darbības Spēku. Ja viņš, to zinādams, to grauj, tad tā ir ļoti apzināta kaitniecība... Vai arī Šlāpins ir Universitātes filozofijas un vēstures fakultātes materiālistiskās izglītības auglis, kurš uzskatāmi demonstrē tās bezspēcību dot saviem audzēkņiem kaut cik vērā ņemamu humanitāro izglītību un tad nav brīnums, ka Latvijas baznīcās skan sātaniski un analfabētiski sprediķi, ja tādi “pasniedzēji” ir topošajiem teologiem tā pūderējuši smadzenes.


·       Liberālisms ir katru baznīcu, Ticību, Uzticību un Vērtību anihilējoša sērga.

·       Liberālisms iznīcina visu, ar ko nāk saskarē.

·       Liberālisms, sludinot indivīda patvaļu un iecietību pret netikumu, neizbēgami sašķeļ, pretnostata un sanaido katru ar visu.


Teikums (radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”) zinātkārajiem no izglītota Cilvēka mutes: “Tuksnesis ir vieta, kur nesastop vislielāko cilvēku pārapdzīvotību.”

Teikums no tiltu projektētāja un celtniecības vadītāja mutes: “Mēs ceļam tiltus pār mazām un ne tik mazām upēm”.

Teikums no tiesībsarga: “Slepkavības brīdī aizdomās turamais rīkojās ne vislabākajā veidā.”

Teikums no Aldermanes mutes: “Latviešu valoda Latvijā nav apdraudēta.”

Tātad Aldermanes prāt Latvijā dziļi (patiesi) latviski (līdz septītajam augumam senčos un savā apziņā) dzimuši, auguši, audzināti un izglītoti valstsvīri virza latviešiem derīgu, pilnvērtīgu saimniecisko dzīvi, kurā tiek uzturēta un visādi sekmīgi pilnveidojas patiesi Latviska Vēsturiskās Kultūrvides telpa ar tās Kultūrvēsturisko ainavu.

Tātad Aldermanes prāt Latvijas Vidi un sabiedrisko dzīvi strukturē dziļi Latviski dzimuši, auguši, audzināti un izglītoti latviešu Arhitektu projektēti un viņu vadībā dziļi latviski, šai zemei derīgi, Arhitektūras objekti.

Tātad Aldermanes prāt Latvijas Universitāte vairo pietiekami Filosofiski (bet ne filozofiski) izglītotus darbiniekus, lai viņi (vismaz šajā rakstā skarto tēmu apskata jomā) varētu spriest par valodu un notiekošo tajā?

Tātad Aldemanes prāt Latvijā nedarbojas postošs liberālisms, netiek daudzveidīgi uzspiesta nelatviska vide, un nekā netiek izspiests Latviešu valodas vārdu lietojums tos aizstājot ar “jaunvalodu”?

Tātad Aldemanes prāt iedzīvotāji stingri turas pie pareizas valodas lietojuma un stingri atsakās lietot svešu valodu? To nekad nedzird radio, neredz televīzijā un presē, datoru un viedierīču ekrānos? Svešvalodas nemāca skolās, un neviens pats neko tādu mutē neņem? Tātad viņa domā, ka viņai apkārtesošie ir Mātesvalodīgie?

Tātad Aldemanes prāt mēs dzīvojam Latviskā vidē, kura pati un tās “mediju telpa” ir droši pasargāta no amerikāņu, Gejropiešu un viņu pakalpiņu radītajiem masu debilizācijas produktu kloniem?

Tātad Aldemanes prāt te nenotiek visur citur liberastu izvērstā iedzīvotāju masu debilizācija?


-        Interesanti, kur, kādā pasaulē viņa dzīvo?


Tātad viņa domā, ka te dzīvojošie latvieši ciena savu Kultūru, savu valodu, sevi un viens otru. Vēl vairāk – viņa tātad piekrīt uzstādījumam – kategoriskai normai, ka notiekot tas, kas esot “starpkultūru dialogs” latviešu valodā.

Latvieši cienot viens otru.

Cieņpilna savstarpēja attieksme ir redzama pilnvērtīgas valsts izveidē, tādas valsts dzīves rezultātos. Es neko tādu te neredzu.

Latvieši cienot sevi.

Sevis cienīšana ir Godā turēšana, sava Goda turēšana. Godu tur Taisnīgais, Nesavtīgais un Biedriskais. To var redzēt sabiedriskajās (sociālajās) attiecībās, ekonomikā, mākslā un audzināšanā. To es te neredzu.

Latvieši cienot savu valodu.

Cieņu pret savu valodu savas valodas Godā turēšanu redzam Mātesvalodīgumā – tajā, ka citu valodu nelietojam, tajā, ka nekāda cita valoda nav vajadzīga, tajā, ka šī valoda dod visu vajadzīgo un tajā, ka nekādi neiekārojam svešās valodās runājošo dzīves labumus. Mūsu dzīvē sasniedzamais nāk no mūsu pašu savdabības un sasniedzams cieņpilnās sabiedriskajās attiecībās ar Mātesvalodā runājošajiem.


·       Mātesvalodu nekropļo un nepiemēslo.

·       Mātesvalodu godā kā visa labā devēju.

·       Mātesvalodu Cilvēku saista ar Cilvēku, Zemi un Debesīm.

·       Mātesvaloda sa-tur Dzimtenē.

·       Ie-turēšanās Dzimtenē ir Mātesvalodas Goda un Godā turēšana.

·       Ie-turēšanās Dzimtenē ir derīgums Dzimtenei.

·       Derīgums Dzimtenei ir Mātesvalodas formu pilnveidošanā, augšupcelšanā un iepriekšnepasakāmā iekļaušanās valodā.


Neko tādu es te tagad vairs neredzu.

Es tāpat neredzu to, ka kādam te interesē, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāpēc te dzīvo.


-        Kā tāds zin, kas viņš ir?

-        Kā tāds par latvieti saucas?

-        Kā tāds zin, kas ir Latviešu Kultūra?

-        Kā tāds var cienīt to, ko viņš nezin?


Tagad gatavojas svinēt Latvijas 100-gadi. Spēkā ir Likums: “Tāds no tāda rodas, tāds tādu turpina, tāds tādu pazīst, tāds ar tādu savienojas.” Un vēl – “Karš ir nepieļaujami brutalizēta saplūsmes (apvienošanās) forma”, ”kas mīlējas, tas ķīvējas.” Tagad katrs “īsts latvietis” demonstrē savu “ne-krieviskumu”, “latviskumu” caur “krieviskā” un “Krievijā” esošā, “Krievijā” notiekošā zākāšanu.


-        No kurienes iz-cēlās Latvija?

-        Vai no Zviedru, Poļu zemēm?

-        Vai no Livonijas?

-        Vai no pārnovadu sirojumu laikiem?

-        Vai no Krievijas impērijas?

-        Kas latviešu streļķiem pašnoteikšanos sludināja?

-        Vai ne tagad lamātie “vairumnieki” (“lielinieki”)?


It kā uz krievu vārdu “boļševiki” atsaucoties. Tagad visu laiku aplam runā – “lielinieki”. Tie ir ideologu meli. “Boļše” nozīmē vairāk un attiecas uz demokrātisku balsojumu, kurš parādīja, ka sapulcē tādu uzskatu piekritēju bija vairāk nekā viņu oponentu - “menševiku” – mazumnieku. Tas bija demokrātisks balsojums, bet tāda esamību jānoliedz, ja grib uzturēt visādi apmelotā veidolu par asiņainu un totalitāru. Uz meliem balstīta sabiedrība…


-        Vai tad ne Ļeņins mudināja uz nacionālu un pašapzinīgu republiku dibināšanu?

-        Vai tad ne tajās impērijas augstskolās visi Latvijas dibinātāji, Mākslas un Zinātnes cēlāji mācījās?

-        Vai tad Latvija ir pieskaitāma Vidusjūras vai Vāczemes, vai Romāniskajai Kultūrai?

-        Vai tad koka zars no koka atdalās un tam svešus augļus nes?

-        Vai tad zars sevī var visu koku ietvert?

-        Vai tad daļa nav mazāka (savdabīgāka, specializētāka) par daudzpusīgāko, pilnīgāko un lielāko veselumu?

-        Vai daļa var ar savas izcelsmes veselumu stāties dialogā kā šim izcelsmes avotam līdzvērtīgs veselums?

-        Vai tas, kurš zin jēdziena “vozņeseņije” pilnīguma daudzpusību, var būt nopietnā dialogā ar to, kurš to pazemojoši tulko kā “debesbraukšana” un nav vairs spējīgs sava Raiņa lugas Rainim atbilstošā līmenī uzvest?

-        Par ko var runāt ar to, kuram jau vairs pat ne “Rainis jāmāca mīlēt”, bet, kurš par Raini un Aspaziju zin tikai to, ko mūsdienās par viņiem priekšā liek?


Bet Rainis un Aspazija bija tās impērijas bērni…


-        Par ko tās impērijas bērni runās ar tiem, kuri savu piederību savas Kultūras saknēm (savu Kultūru) noliedz?

-        Kur te ir tā savas Kultūras cienīšana?

-        Vai tā būtu “eksperimentos”, “provokācijās”, “perfomancēs” un alus dzeršanā tusiņos?

-        Vai tā būtu “maģisko nakšu izdzīvošanā” jauniešu “deju svētku uzvedumos”?


Es tur neko latviski savdabīgu neredzu.

Tieši tas pats par to pašu naudu notiek visā Gejropā.


-        Vai tā būtu pliko skrējienos, publiskā, kolektīvā ekshibicionismā “rituālajās peldēs” un citos “auglību veicinošos” rituālos “folkloras kopšanas” ietvaros?

-        Vai tā būtu Veidemanes “palagu” stāstos, Repšes un Rukšānes romānos un tērgāšanā?


Es tur nekā kulturāla neatrodu!


-        Kā var cienīt un būt cieņpilnā dialogā ar to, kurš neciena pats sevi un citus?



9. turpinājums


Šis un tas iz pasaules akadēmiskās daļas.


Anekdote.


Satiekas divi sociālantrapologi.

Viens prašņā:

-        Saki man, kas īsti notiek?

Otrs tūliņ atsaka:

-        Es tev paskaidrošu!

Uz ko pirmais atcērt:

-        Paskaidrot arī es pats varu. Tu man pasaki – kas notiek!


Iz tās pasaules rakstiem.


Par šo jautājumu portālā “Delfi” šogad 12. maijā ir atrodams Jāņa Vādoņa paplašināts skaidrojums “Latviešu valoda – Ahileja papēdis vai spēka punkts?”, kurš manī izraisa tālāko jautājumu kaskādi un dziļu pārliecību par akadēmiskās vides nevēlēšanos ielūkoties “sakārtotās” jomas būtībā, kura tur atklātu visu tās “kopēju” pagrimumu. Vādoņa skaidrojums rodas vienkāršu manipulāciju rezultātā, atdalot valodu no tautas un tās abas iznesot ārpus cēloņsakarību un tām dabisko seku lauka, mākslīgi radītu ilūziju akvārija, kur tās viens otram skaidro akadēmiski – liberofīliskās sabiedrības propagandisti.

Tieši tādus pat dziļdomīgi satrauktus apziņas plūdumus par “divvalodību” un piemērošanos sarunu biedram lasīju jau tagad ikdienišķi, ikstundiski, ikminūtiski gānīto “padomju laiku” 70-o un 80-o gadu izdevumos “Liesma”, “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne” un citos, kuri tolaik tādā veidā apelēja pie nacionālajām jūtām un rūpējās par nacionālās apziņas tīrību.

Vādoņa raksta saturā nekas nav mainījies. Tas ir mazliet piepucēts un šī laika garam pielāgots pārcēlums no padomju laika tautiskās apziņas uzturētāju “Tālavas taurējumiem”. Pats par sevi tāds “taurējums” nav peļams, tas atspoguļo konservatīvo (inerces) spēku klātbūtni liberofīliskajā vidē, bet atklāj arī visu šīs vides melīgumu un graujošo dabu.

Es nepārstāstīšu visu Vādoņa rakstu, bet, domāju, ir veselīgi pievērst uzmanību dažām viņa videi simptomātiskām parādībām, kuras mums ļauj teikt: “Te ir diagnoze…”

Pirmā pazīme.

Vādoņa raksta pirmais apakšvirsraksts lasāms kā “Postkoloniālisma ietekme”. Raksta ievads liek ticēts tam, ka ir beidzies kāds laiks, kurā tagad brīvās Latvijas sabiedrība un tās valsts, tās teritorija un resursi ir bijuši koloniālā jūgā un tikuši visādi izlaupīti un noplicināti. Iespējams, ka Vādons ir piedzīvojis tādu noplicināšanu un visa kādreiz uzceltā izlaupīšanu. Tad vēl jo vairāk viņam būtu jābūt tādas pieredzes bagātinātam un būtu jāredz pašlaik “brīvajā” Latvijā notiekošais – būtu jāredz, kādā dziļā koloniālā jūgā un beztiesībā – verdzībā ir šodienas Latvija. Bet to visādi citādi redzīgā Vādoņa acs neredz.

Ir tāda redzes pataloģija – astigmātisms, ar kuru slimojošie neredz kādā plaknē vai laukā izvietoto priekšmetu detaļas. Tāds var redzēt vertikālās daļas, bet neredz horizontālās. Un vēl ir “Nelsona sindroms”, kad pieliekot tālskati pie aklās acs var droši teikt: “Signālu neredzu!”, un turpināt savu patvaļīgi izraudzīto kursu. Pirmā atziņa – arī šis raksts tapis, lai, runājot par vienu, maldinātu, radītu ilūziju citā.

Tālāk Vādons, veikli pārlecot šodienas Latvijas liberofīliskajai angļvalodībai un valodas (domāšanas – apziņas - dzīvesveida) kroplībām, sāk runāt par it kā bijušo rusifikāciju, kurā aizrunājas līdz tam, ka “bija pamatots iemesls bažīties, ka ierobežotais latviešu valodas lietojums Latvijā var neatgriezeniski ietekmēt valodas iespējas pilnvērtīgi saglabāties un attīstīties.” Kur Vādons piedzīvojis tādu “latviešu valodas ierobežojumu” es nezinu (tālaika kultūras iestāžu vietā tagad esošo bordeļu tad taču nebija un tad visur tur, kur tagad latviski vairs nerunā, latvieši runāja latviski). Varbūt jau tolaik viņš ir skatījies mūsdienu Latvijas TV, klausījies Latvijā dzirdamās radio programmas un staigājis pa šodienas Latvijas pilsētu ielām?


-        Interesanti, cik vecs viņš tādas latviešu valodas “ierobežotas lietošanas” laikā bija?


Esot dzimis Kuldīgā 1979. gadā. Tātad skolā sācis iet ap 1986. gadu visnacionālistiskāk noskaņotajā Kurzemē. Tātad 1990. gadu viņš ir sagaidījis pamatskolas 5. klasītē.


-        Kur viņš toreiz tajā laikā piedzīvoja “ierobežotu latviešu valodas lietojumu”?


Tajā laikā jau biju pārdzīvojis savu otro seriālu “attiecībās ar čeku”. Abos seriālos visi šīs iestādes darbinieki gan pa vienam, gan kolektīvi mani pratināja tīrā, skaidrā un labā Latviešu valodā. Viņi bija Latvieši. (Dažu darbinieku bērni tagad ieņem augstus amatus.)

Es esmu 1953. gada Sibīrijas bērns. Es tādu “ierobežotu lietojumu” neesmu piedzīvojis, bet pat pie labākās gribas nekādos amatos netiktu vienkārši tāpēc, ka redzu to, ko man cenšas noslēpt, bet viņu ilūziju spēlītēs piedalīties negribu. Es jau bērnībā biju “divvalodīgs”. No Sibīrijas mājās braucot, “vienvalodīgam” krievu virsniekam viņa valodā pateicu, ka atšķirībā no viņa, protu divas valodas, uz ko saņemu atbildi, ka par to viņš nes ordeni un medaļas. Tagad es saprotu viņa vārdu saturu, kuru toreiz, vārdu skaņas zinādams, nesapratu, tāpat kā to līdz šai dienai, mīļu prātu pārangliskojoties, nesaprot tie “īstenie latvieši”, kuri, neredzot šodienas Latvijas koloniālo stāvokli, runā par postkoloniālismu.

Runājot par “rusifikāciju”, problēmu cenšas piezemēt līdz etnisko attiecību līmenim, tā vietā, lai to paceltu un apskatītu tai pienācīgajā divu ideoloģiju cīņu līmenī. No atsevišķām raksta daļām ir redzams, ka autors kaut ko nojauš par četrpusīgās vienības Tauta – Apziņa – Dzīvesveids – Valoda esamību. Ja akadēmiskā pasaule uzdrošinātos pārkāpt NATO struktūrās liberofīlu tabuizēto tēmu ierobežojumu un atļautos to skatīt objektīvi, dialektiski un materiālistiski, tad tai nāktos patiesi analizēt no Centrālo zemju psihotipa izrietošā Sociālistiski – Komunistiskā pasaules redzējuma un dzīvesveida attīstības virziena cīņu ar Piekrastes zemju psihotipa koloniāli kapitālistisko, liberofīlisko dzīvesveidu. Tātad būtu patiesi jāizzin Sociālisms un liberofīlisms, kā divas nesamierināmas antagoniskas ideoloģijas. Tad būtu jāredz un godīgi jāatzīst to izcelsme, daba un darbības sekas. Tad nevarētu melot ne par vienu un ne par otru.

Tad būtu jānoskaidro jēdziena “Tauta” saturs un jāatzīst, ka Tauta nav iedzīvotāji. Tad būtu jāatklāj tas, kāpēc padomju laikā domāja par “Padomju tautas” veidošanu un to, ka tam nekad nebija etnoloģiskas, bet tikai un vienīgi Sociopsiholoģikas sekas.

(Sīks piemērs. Vakar “Vienmēr pirmā” “brīvajā mikrofonā” kāds radioklausītājs atklāti pateica, ka gailis no žurkālista atšķiras ar to, ka gailis mēslos meklē graudu, bet žurkālisti graudos meklē mēslus. Uz to dežūrējošais “viszinis” atkomentēja, ka tāds esot publikas interešu loks. Jā protams, uz mēsliem aktīvi rezonē liberofīliski audzinātas apziņas. Tāds publikas apziņas stāvoklis – dzīvesveids (kakņāšanās mēslos) – valoda ir viens no liberofīliskās ideoloģijas darbības rezultātiem. Lai atceramies, ka liberofīlu uzbrukumi padomju informācijas izplatīšanas sistēmai sākās ar to, ka, lūk, sociālismā prese nedodot dzīves negāciju faktus, ka tā nekakņājoties mēslos tāpat, kā liberofīli šodien visur pasniedz tikai un vienīgi tīrus vai ar pūdercukuru pārkaisītus mēslus. Tie ir liberofīlijas, liberofīliskās ideoloģijas darbības sociopsiholoģiskie rezultāti, kuri redzami katrā tās skartajā teritorijā neskatoties uz tās iedzīvotāju etnisko piederību.)


Tā tauta ir,

kas stāv kā egļu vēris

un vētrā savu dziesmu ceļ.

Tā tauta ir,

kas stāv ar saviem Dieviem,

kas stāda Ozolus

un savai maizei vagu dzen.


Tā tauta ir,

kas ieiet vēsturē

ar pastalā vai basām kājām,

bet bērza tāšu baltumā

kāpj svešiem neredzamā Kalnā,

kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā.


Tā tauta ir,

kas savu balsi ceļ par savu daļu,

kam sava zeme Sidrabota

un Zelta Saule savas mājas čukurā.

Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī

un pati Zeme - Māmuliņa

svētāka par paša dzīvību,

tā Tauta ir.


Tā tauta nav,

kas katrai pūsmai klanās.

Tā tauta nav,

kas katram kungam smaida.

Tā tauta nav,

kas ceļa malā ziedojumus gaida,

kas tikumus kā smagu slogu nīst.

Tā tauta nav,

kas senām dejām aizmirst soļus

un dziesmas kaisa pagaldēs,

kad viltnieki liek smagus makus galdā.

Tā tauta nav,

kas savus likumus pret svešiem maina,

kas vārtus pamet pusvirus

un skaļā varzā maisās pasaulē.

Tā nepastāv,

kas katrai gaitai līdzi taisās,

kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta

un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu.


Tā tauta nav.

Tā zirņu lauks.

Tā uzarama atmata.


Esošajā Ir liberofīliem nīstamais robežas jēdziens, kurš, uzturot kārtību, nepieļauj Esošā demontāžu un atmasko melus.


·       Robeža nošķir pazīmju kopumus, kuri novērotājam ļauj pazīt parādību formas un caur tām saprast parādību saturu, bet parādību saturam iegūt izpausmi vidē.


Ierobežoti pazīmju kopumi mums ļauj klasificēt parādības, objektus, dzīvas būtnes, to piederību dzīvniekiem vai Cilvēkiem un viņu iekļaušanos kādā populācijā, tautā vai nācijā.

Ierobežoti pazīmju kopumi mums rāda, kura no Cilvēkiem ir Sieviete, bet kurš ir Vīrietis, kas ir Māte, Tēvs, bet kurš ir viņu bērns – zēns vai meitene. Tāpat tādi kopumi mums rāda, ka, pretēji propagandistu izplatītajiem meliem, ir tikai divi dzimumi, un tādi tie ir kopš dzimšanas. Tie mums rāda, ka pretējie dzimumi veido laulībā bērniem svētītas ģimenes un to, kas, neskatoties uz propagandistu meliem, nav ne laulība, ne ģimene. Tāpat tādi pazīmju kopumi mums ļauj redzēt, kas ir Īsts-Esošs, bet kas ir neīsts, viltots un perverss.

Ierobežoti pazīmju kopumi mums rāda četrkājaina zirga atšķirību no četrkājaina suņa un viņu abu atšķirību no galda vai ķebļa, kuri balstās uz četrām kājām, un saprast to, kāpēc zirgs vai suns stāv, bet galds ar ķebli balstās. Ņemot robežas jēdzienu un aplūkojot to caur zirga, galda un ķebļa pazīmju norobežojumu, mēs saprotam šīs parādības (robežas) nozīmību un tās ievērošanas nepieciešamību.


·       Zirgs stāv tāpēc, ka tā grib – tas ir viņa apziņas diktēts ķermeņa stāvoklis tā brīža apstākļos.

·       Galds vai ķeblis balstās uz tam konstruētām detaļām un ir konstruktora gribas pasīvs bezapziņas izpildītājs.

·       Tāpēc runa “iet”, ja ir Cilvēka apziņas mērķtiecīga darbība, bet, esot “ir” stāvoklī, tā ir nevajadzīga un bezvērtīga bezvirzības tērgāšana.


Ir gadījumi, kad robeža šķir ārkārtīgi līdzīgus pazīmju kopumus – robeža ir ļoti “šaura”, bet tās esamība tieši tur ir ļoti nozīmīga. Ir diezgan liela pazīmju kopuma atšķirība, kura mums ļauj droši nodalīt zirgu no galda vai ķebļa, tāpat ir daudzas tos vienojošas pazīmes, bet ir viena pazīme, kura, būdama saistīta ar visām trim parādībām, tomēr stingri nodala to pazīmju kopumus un ļauj nekļūdīgi pazīt, kas ir kas.

Ja mēs gribam definēt galdu vai ķebli, tad saduramies ar zināmām grūtībām to dara caur tehnisko aprakstu, līdz brīdim, kamēr neievedam to vienīgo Cilvēciskās attieksmes pazīmi, kura tos nodala vienu no otra vai padara vienu par otru, tad tam liedzot tā sākotnējo (konstruktora iecerēto) dabu. Kā galds, tā arī ķeblis ir dažāda lieluma un formas horizontāla virsma, kura ar (šajā gadījumā) četru “kāju” – kolonnu palīdzību (tāpat kā jumts) tiek pacelti virs atbalsta virsmas. No jumta tie abi atšķiras ar to, ka jumts pārsedz telpu vai tās daļu, bet abi mūs interesējošie priekšmeti ir paredzēti “kaut kā” novietošanai uz tiem un pacelšanai pār atbalsta virsmu ar nolūku tur tos kādu laiku paturēt vai darbībām ar šo “kaut ko”.

Es rakstu “kaut ko” tādēļ, ka ķebļa vai galda gadījumos tās ir atšķirīgas parādības, bet nopietni runājot, galdu no ķebļa nošķir tikai viena pazīme – tas, ko nekad nedara uz galda. Uz galda nekad nesēž.


·       Vienu no otra nošķir Cilvēka attieksme.


Uz galda nekad nesēž tādēļ, ka, normāls Cilvēks izjūt cieņu pret tām darbībām, kuras Cilvēki dara uz galda – darbu un darba augļu baudīšanu.


·       Tie, kuri ciena darbu, vienmēr tur cieņā galdu.


Cilvēka attieksme pret darbu ir pazīme, kura uztur robežu starp galda un ķebļa pazīmju kopumiem. Tieši tāpat kā pazīmju kopumu robežas mums ļauj droši pateikt, kurš ir zirgs, kurš suns, vai kas ir ķeblis, tāpat ceļojot, mēs droši varam pateikt, kas, tādu pazīmju kopumu robežās, apdzīvo šo teritoriju. Mēs zinam, ka katrai apziņai piemīt tai raksturīgās signatūras – Kultūrvēsturiskā ainava, arhitektūra, kultūras tradīcija, dzīvesveids, valoda un fiziskā ķermeņa formas, sejas vaibsti. Tad mēs sakam, ka tas ir tas etnoss vai nācija tāpēc, ka tas, ko novērojam signatūrās, ir raksturīgs šim etnosam vai nācijai.

Tad, kad mēs nonākam citā nodalītu signatūru (pazīmju) kopumā, tad mēs, to atšķirību dēļ, zinam, ka esam nonākuši cita etnosa teritorijā. Mēs nevaram teikt, ka:

 “Čigāns ir tāds vācietis, kurš dzīvo kā čigāns.”

Protams, ka nē, jo Vācietis tāpēc ir Vācietis, ka viņš nedzīvo kā Čigāns, tā ir robežpazīme šim gadījumam. Čigāns ir Čigāns tāpēc, ka viņš dzīvo kā Čigāns.

Vai arī apgalvot, kā to nākas dzirdēt:

“Zirgs ir tāds pats Cilvēks, tikai uz četrām kājām”.

“Ķeblis ir tāds galds, uz kura sēž.”

“Bērns ir maza auguma Cilvēks.”

“Karš ir miers.”

“Uz leju arī ir uz augšu.”

“Grēks ved pie Dieva.”

“Garlaicība veicina radošumu.”

“Izgudrotāji ir sliņķi.”

Un visbeidzot!

“Nedarbs arī ir darbs labs.”

Visi šie (izņemot vienu, kurš nāk no liberofīlijas atmaskotāja Orvela) ir dzirdēti no Latvijas liberofīlu propagandas rupora “Vienmēr pirmā” radio kanāla.

Mēs nevaram piekrist šīm tur skandinātajām aplamībām. Mūsu veselais saprāts redz šo apgalvojumu postošo muļķīgumu, bet liberofīliem šie murgi ir tīra patiesība. Viņi tā redz, domā un dzīvo tāpēc, ka neievēro robežu esamību un tādēļ nevar nošķirt darbu no nedarba, grēku no Dieva un Cilvēku no Zirga. Un te jau mēs esam psihopatoloģijas – psihiatrijas laukā. Un tādi mūs aģitē un reformē, un “sakārto”.

Mēs redzam šo izteicienu postošo dabu tāpēc, ka Zinam:


·       Tāds no tāda rodas.

·       Tāds tādu turpina.

·       Tāds, turpinot tādu, ir tāda turpinājums.

·       Valodas (visos valodas līmeņos) esamības jēga ir iesāktā Kultūrvēsturiskā virziena (parādību kopuma) nemainības uzturēšana un turpināšana.


Tas ir Gara darbības virziens vides doto iespēju izpētei, kurš ir nesamērojami ilglaicīgāks un vērtīgāks par jebkura atsevišķa Cilvēka dzīvi un darbību. Gars darbojas caur Cilvēci, Tautu un Cilvēku (secīgu iemiesojumu ķēžu kopumiem). Cilvēki ir Cilvēku kopumu atšķirību izpausmes punkti, tāpat, kā Cilvēka fiziskā dzīve ir atsevišķa epizode viņa pārlaicīgajā dzīvē, kurā viņš turpina savu reiz iesākto Kultūrvēsturisko ceļu.

Tauta, uzturot to pulcējošo Ideju, uztur tās izpausmes vidi, pazīmju kopumu. Mainoties Idejai, mainās pulcējums un pazīmju kopums. Ja kāda Tauta maina savas arhitektūras formas, dzīvesveidu, sarunu valodu un dzīves vides ainavu, tad ir skaidrs, ka tā vairs nav tā pati tauta, kura te ir dzīvojusi pirms viņiem, jo,


-        Kā pēcnācējs var teikt, ka ir senča turpinātājs, ja neturpina senča aizsākto?

-        Kā kāds var teikt, ka ir latvietis, ja nav tā, ko viņš sauc par latvieti, turpinātājs?


Lūk, un te mēs saprotam robežas jēdziena vērtību, to, kas nošķir pazīmju kopumus vienu no otra, to, kas nosaka, kurš ir Zirgs, uz kura sēž jātnieks, kas ir ķeblis zem resna dibena, bet kas ir cieņā turēts galds. Te mēs saprotam, ka ir nozīme tam, ka pie viena pazīmju kopuma tā ir Tauta, bet pie pazīmju kopuma atšķirības tā jau ir cita Tauta un nevar teikt, ka ir iepriekšējās Tautas mantiniece, “tikai, lūk, ir mainījusi to un šito, bet pazaudējusi vai atteikusies vēl arī no tā, kaut gan no tiem tur aizguvusi vēl arī citādi šito.” Tā kādas valsts pilsoņu mazbērni var atgūt savu vecvecāku valsts pilsonību, bet nevar būt šīs zemes mantinieki tāpēc, ka šai zemei vairs nav derīgi.

Mainot kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru, dzīvesveidā izteikto kultūrtradīciju (vērtību sistēmu) un fonētisko valodu, Cilvēki atsakās no iepriekšējās piederības identitātes un veido jaunu. Tad tāds nevar pateikt: “es esmu tāds pat vācietis, latvietis, polis, bet dzīvoju un runāju kā čigāns, es esmu tāds pat normāls Cilvēks kā citi, bet tikai rīkojos kā nacists.”

Ir ļoti šaura robeža starp Zirga “stāvēšanu”, ķebļa “balstīšanos”, ķebli un galdu. Tāpat ir ļoti šaura robeža, aiz kuras tas, kurš sevi sauc par latvieti vairs nav latvietis un valoda, kuru viņš uzskata par latviešu valodu, vairs nav latviešu valoda, ja vien par tādu viņš, tāds, kāds tobrīd pats ir, vienmēr sauc to valodu, kādā viņš tobrīd runā. Un tad, cik patīk daudz “latviešu” satikušies, katrs, “latviski” runādams, var viens otru nesaprast. Tad katras paaudzes “latvietis” cita “latvieša” iepriekš celto noreformēs un nozākās.

Latviski dzīvot, domāt un runāt ir to darīt tā, kā to dara latvieši. Tad latviskais dzīvesveids latviskā apziņā raisa tādas apziņas domu, kura tiek izteikta latviešu valodas vārdos. Bet, ja mūsdienu “modernajā” Latvijā, angliskā valodas un vizuālajā vidē piekopj anglisku dzīvesveidu, orientāciju uz angliskām vērtībām, angliskas domu izteiksmes ietērpj pusangliski – puslatviskos vārdos un izteiksmēs, tad tas nozīmē, ka tagad latviski ir dzīvot angliski (kā dzīvo angļi). Un tad prasīt Krievam, lai viņš runā latviski, ir prasīt, lai viņš runā angliski.


-        Kādas prasības var uzstādīt tie, kuri paši no tām bēg?

-        Kā lai Latvijā runā Krievs, ja Latvieši savu valodu Latvijā noārda?

-        Kāda jēga atgādināt par “ka” un “kad” lietojumu, ja valoda tiek angliskota pašos (apziņas, dzīvesveida un pasaules uztveres) pamatos?


Latviešu valoda ir vai nu tā, kura patiešām ir Latviešu valoda, vai tā kolonizēto zemju “pindžin-ingliš” (pingvīnu-angļu (par šo faktu Wikipedia melo tāpat kā par daudziem citiem)), kurā tobrīd runā tādi “latvieši”. Neviens sevis cienošs sveštautietis tādā kolonizētās zemes iezemiešu “pindžin-ingliš” nekad nerunās.



10. turpinājums


Ceļinieks jautā vietējam iedzīvotājam:

-          Kas esat, kā sevi saucat?

Viņam atbild vietējais:

-          Mēs esam Kreiļi!

Ceļinieks skatās – ar labo visi strādā un jautā atkal:

-          Kāpēc sevi par Kreiļiem saucat?

Viņam atbild:

-          Nezinam!


-          Bet kāpēc Jūs sevi par latviešiem saucat?

-          Cik vietvārdiem nozīmes zinat?

-          Vai savu senču zemē dzīvojat vai vienkārši te esat dzimuši un tāpēc turpinat mitināties? (Ir liela starpība (un šaura robeža) starp Mājām, miteklis, mītni, dzīvokli, kopmītni, kopienu, tēvzemi un Dzimteni.)


Tādi jautājumi mūs ir pie-veduši robežai, kura iedzīvotājus šķir no Tautas. Tā ir otrā pazīme – simptoms diagnozes noteikšanai! Vādons, pats to nezinādams, uz šo robežu norāda, kad raksta par “valodas ekonomisko vērtību”. Vādons raksta: “Šis fakts nemaina to, ka latviešu valodu "ieskauj" angļu valoda un krievu valoda – divas milzīgas valodas ar nesalīdzināmi augstāku ekonomisko vērtību. Mēs nevaram aizmirst, ka globalizētajā daudzvalodu pasaulē, kurā dominē tirgus attiecības un iespējas pārdot, nopirkt un pelnīt, lai maksimālā daudzumā patērētu ērtības, šobrīd faktiski ikvienā situācijā var atrast argumentus, lai atteiktos no latviešu valodas.” un ”Divvalodība komercsektorā ar latviešu valodas izspiešanu no latviešu un krievu saziņas situācijām ir tikai viena joma, kur latviešu valodas klātbūtne ir ierobežota.” Tas ir tipisks liberofīlisks skatījums un pasaules redzējums, kurā, neredzot Koku, redz tikai tā atsevišķo zaru. Kalstošā zara auglis nevar redzēt veselā Koka dzīves gaitu, kurā tas atbrīvojas no nevajadzīgajiem zariem.

Tagad, kad liberofīlie Romas “Kultūras” mantinieki ir izkāpuši no zīdaiņu pamperiem, viņi ir atklājuši, ka mūsu Zeme ir globalizēta (apaļa un apaļumā vienota).

Nu tad beidzot!

Nu tad beidzot viņi tagad zin to, ko visi normālie Cilvēki ir Zinājuši vienmēr!

Nu tad beidzot kuņģis ir sapratis, ka ir vienota Cilvēka organisma sastāvdaļa!

Tas, kurš sevi uzskatīja par vienīgo un svarīgāko, sāk saprast, ka ir tikai veseluma daļa, kurai nāksies samierināties ar faktu, ka nav svarīgākā un attīstītākā, bet tieši otrādi – ir slimas izzūdošas formācijas pēdējā atrauga. Tajā vēl aizvien nākas dzirdēt, ka “zinātnes valoda ir angļu valoda…”, tajā nākas mācīties “vēsturi”, kura ir tikai un vienīgi sagrozīta baltās Eiropas “vēsture”. Tieši tāpat ir ar to “tirgus attiecību dominēšanu”.

Jā, - angļuvalodīgajā zinātnē zinātnes valoda ir angļu, bet ārpus tās esošajā pasaulē ir citās valodās runājošo Cilvēku zinātnes, kuras par tādām angļuvalodīgā “zinātne” negrib atzīt. Mums māca Eiropas “vēsturi” kā pašsaprotamu un dabiski veidojušos. Patiesībā tā nebūt nebija dabiskā populācijas attīstības gaita, bet pretdabiski ievirzīti procesi un tur patiesībā notika pavisam citi notikumi nekā tie, par kuriem mums stāsta. Mums stāsta par Eiropas vēsturi, bet nekad nesaka to, ka tā ir tikai sīka pasaules vēstures veidota detaļa kopējā ainā. Eiropa tāda veidojās Āzijā un Āfrikā notiekošo vēsturisko procesu rezultātā – tā ir šo procesu atlieku kaudze.

Pat Kristus nav dzimis Eiropā…

Spāņi esot iekarojuši Dienvidameriku… Spāņi to varēja izdarīt Dienvidamerikā notiekošo vēsturisko procesu rezultātā. Patiesībā tā nav Spānijas un Eiropas vēstures daļa, bet Spānijas ietekme ir Dienvidamerikas vēstures daļa, tāpat kā Ziemeļamerikas vēsturē ir balto invāzija. Par Ziemeļamerikas vēsturi mums stāsta daudz lielākas muļķības kā par Dienvidamerikas vēsturi. Ziemeļamerikas kontinenta erozija ir aiznesu tās ārkārtīgi senās materiālās kultūras liecības, kuras ir saglabājušās Dienvidamerikā. Amerikas kontinenta Kultūras Vēsture iesniedzas tik tālā pagātnē, kādā Eiropiešu “zinātne” baidās ielūkoties.

Mums stāsta par kādu tur “mitohondriālo Ievu” Āfrikā, no kuras nākot Cilvēki.

Kādas muļķības!

Kad uz Zemes parādījās Cilvēks, tad tādas Āfrikas vēl nemaz nebija. Tāpat mums stāsta par Ēģiptes piramīdām. Visziņi spriež un skaidro “Ēģiptes vēsturi”. Taču, ja viņi uzdrošinātos apceļot Etiopiju, tad viņu skaidrojumiem atklātos gluži cita Ziemeļāfrikas vēsture. Un tā ir visur un visā.

“Mēs domājām, ka ir viens Lielais Ķīnas mūris, bet tagad zinam, ka, viens par otru vecāki, tādi ir veseli pieci…”

“Mēs domājām, ka Helikobaktērijas ir jāizskauž, bet tagad zinam, ka tās nevajag aiztikt.”

Akli zīdaiņi zīž mātes krūti un domā, ka saprot, kas ap viņiem notiek…

Tas ir ļoti naivi - teikt, ka Skolotāju un Cilvēces Vecāko Brāļu Zinātnes valoda ir angļu valoda. Bet ko gan var gaidīt no tiem, kuru pasaulē pieaicinātie nopietnie, kompetentie, diplomētie eksperti plašai auditorijai ļoti pārliecinoši stāsta, ka “sudraba klātbūtnei ūdenī nekāda vērā ņemama mikrobioloģiska efekta nav” – tas esot māņi, tautas ticējumi – māņticība. Ķīmija, ķīmija, tabletes tikai tabletes, mīļie… Un tās ēteriskās eļļas, nu tās ir galīgas muļķības…

Tai pašai auditorijai pirms tam stāstīja par “unikāliem” atklājumiem, kuru starpā diplomēts, kompetents un akadēmiski nopietns zinātnieks nupat esot atklājis ārkārtīgi iedarbīgu līdzekli, pret kuru baktērijām nerodoties rezistence. Tas esot (mums labi zināmais) ēterisko eļļu maisījums!

Dienu vēlāk tai pašai auditorijai tādi paši erudīti, kreatīvi, diplomēti, kompetenti vācu izgudrotāji stāsta par saviem nanorobotiem, kuru pārbaudītā darbības efektivitāte ūdenī tālu pārsniedzot ķīmisko vielu ietekmi uz patogēnajiem mikroorganismiem. Robotu ierocis cīņai ar baktērijām esot sudraba daļiņas…

Tāda ir tā angļuvalodīgā “zinātne”. Tādi ir tie viņu akadēmiskās pasaules “zinātnieki”… Tagad vieni zin, ka zivis dzīvo ūdenī, bet putni lido gaisā, ko citi tikpat kompetenti apšauba, bet trešie sit akmeni pret akmeni, lai izzinātu Visuma rašanās sākumu…

Akadēmiskā pasaule!

Tāpat nākas redzēt, ka “tirgus attiecības dominē” tikai to Cilvēku apziņās, kurās tās dominē. Tad, kad kādā pilsētā nolīst lietus, tad tūlīt var redzēt, kas tur dominē. Tirgus attiecības dominē skaidrā laikā tirgus laukumā tirgotāju un pircēju lokā. Uz mūsu planētas biosfērā dominē Okeāns, bet visu planētu pārvalda – dominē Dzīvības un planētas dzīves procesus vadošā Centrālā Šūna. Normāliem Cilvēkiem ārpus tirgus laukuma tirgus attiecības ir tikai sīka ikdienas dzīves daļa. Tieši tāpat kā ārpus “angļuvalodīgās zinātnes” ir cita zinātne, blakus tirgus attiecībās dzīvojošajiem, dzīvo tie, kuru attiecībās tirgus nedominē.

Kad arktiskie lemingi pošas savā cikliskajā gājienā uz kraujas malu, lai, no tās salecot Okeānā, tur ienestu papildus barības vielas tur dzīvojošajiem organismiem, tad “viņu propagandisti” skaļi deklarē, ka šis kolektīvās pašnāvības veids ir “dominējošās attiecības populācijā”. Tomēr vienmēr šajā populācijā ir daļa tādu lemingu, kuri paliek uz vietas un turpina vairoties, kad “dominējošie” ir beiguši savu suicīdu.


·         Dominē Tas, Kas uztur Esamību.

·         Dominē Dzīvības uzturēšana.

·         Dominē Evolūcijā esošie.


Lemingu populācijā dominē paliekošie un populāciju turpinošie. Ja dominētu suicidālie, tad lemingu nebūtu. Tieši tāpat ir ar to “tirgus attiecību dominēšanu”. Suicidālais liberofīlu tirgus ir skaļš un uzbāzīgi spilgts, ar ko rada savu dominances ilūziju. Tomēr tās ir putas Dzīvības katlā, kurā dominē Cikliskie Dzīvības procesi. Arī tirgus dominances ilūzija ir tikai tādas cikliskas darbības rezultāts. Patiesībā dominē “no dominances atstumtie”.


Mēs Ziedu kurpēs kalnus pāriesim

Hanibāla ziloņiem pa pēdām

kā zaļi viļņi baltā sniegā

un puķu krāsu ziedlapiņu putas

tad ieņemsim šo pasauli

no negaidītas puses.


Mēs ļausim paturēt jums pārejas,

bet rozēs visas klintis pāraugsim

un katrs ēdelveiss kā zvaigzne

būs mūsu novērotājs modrs.


Mēs klusi ziedēsim gar ceļa malām,

kad savas arkas triumfam jūs celsiet.

Mēs atļausim jums dzīrēs aizmigt,

lai modinātu maigā ielejā,

kur mūsu valodā būs jājautā pēc ceļa

un maizi jaunā vārdā sauks.


Uz Zemes vienmēr dominē attīstību – Evolūciju virzošie spēki. Vienmēr dominē Tautu sapulcinošas Idejas, Sadarbība, Savstarpēja palīdzība, Brālība un spēja pārvarēt grūtības Ideālu vārdā. Vienmēr nāk jaunas, augstākās un progresīvākas Idejas un Cilvēki vienmēr ir tām atsaucīgi, tāpat kā vienmēr no Cilvēka vides tiek izmēzti attīstībai nederīgi un traucējoši atkritumi. Dominē tieši tas, kas ir pretējais “tirgus attiecību dominancei”, dominē tas, ar ko cīnās, ko mēģina apturēt un noslāpēt “tirgus attiecību dominancē” dzīvojošie. Viņu apkarotie uztur un tālāk veido to, ko tirgus nevar skart un tas ir tas, kas bija un būs. Patiesi dominējošais darbojas bez lieka skaļuma tur, kur tas ir, un dominancei vajadzīgajos apmēros.

Starpība starp iluzoro un īsto dominanci ir robeža starp tirgus attiecībās un ārpus tām dzīvojošajiem, kurus neredz tirgus attiecībās dzīvojošie. Viņi uzskaita un ņem vērā tikai “ekonomiski aktīvos iedzīvotājus”. Tieši šī robeža ir robeža starp iedzīvotājiem un tautu.


·         Cūkas Debesīs neskatās.

·         Mušas uz Zilgmi nelido.

·         Naktsputniem Saule acīs kož.


Iedzīvotāji, kuru apziņā dominē tirgus attiecības, sev blakus tautu neredz.

Iedzīvotāji grib pirkt, pārdot, pelnīt un baudīt ērtības.

Iedzīvotāji grib lētāk, vieglāk un vairāk.

Iedzīvotāji ir norūpējušies par to kā dzīvo.

Iedzīvotājiem ir valodas “ekonomiskā vērtība”.

Iedzīvotājiem valoda, kā parādība pati par sevi bez ērtību apmierināšanas funkcijas, nav vērtība, tāpēc viņi atrod argumentus no tās atteikties vai to mainīt pēc savas patikas un saprašanas.


Tauta Zin kāpēc dzīvo.

Tauta maksā pēc taisnības, kā vajag un par vajadzīgo.

Tauta uztur un vairo savas Vērtības.

Tautai sveša nevajag. Tautai vajag tikai tik, cik pietiek un tā, kā ir pareizi.

Tautai ir valodas Kultūras dzīves vērtība.

Tautai viņas valoda ir Tautas dzīvi uzturoša Vērtība, tāpēc tai nav argumentu attiekties no savas valodas.

Zaudēt, kropļot un patvaļīgi mainīt valodu (“valodas dzīve”) Tautai nozīmē mirt.


·       Tauta savas valodas Kultūras dzīves vērtību pret iedzīvotāju valodas ekonomisko vērtību nemaina, tāpēc tās Kultūras dzīves vērtība nekur nav ierobežota.

·       Tauta dzīvo Cilvēcisko Vērtību un attiecību kapitāla dominances pasaulē.

·       Tauta dzīvo Cilvēcisko Vērtību izkopšanai un šo Vērtību darbības rezultātu pilnveidošanas tradīcijas uzturēšanai.

·       Tautai nerūp “lētāk”, ja tas prasa atkāpties no tradīcijas.

·       Tautai nevajag “vieglāk” un “vairāk”, ja tas pazemina Cilvēciskās Vērtības.

·       Tautai nevajag “baudīt” sveša darba augļus.

·       Tautai nekad nav koloniju un Tautas labklājība nekad neceļas pazeminot kaimiņa vai kādas citas tautas labklājību.

·       Tauta nealkst savu Tobago.


Tāpēc Tauta nav iedzīvotāji, bet ir tie savā zemē dzīvojošie, kuri, gribot būt savā zemē derīgi, pienācīgi izmanto savas zemes nestās iespējas pilnveidot Kultūras tradīciju un celt Cilvēciskās Vērtības. Tautas jēdzienam nav etniskas komponentes. Tautas jēdziens atspoguļo Cilvēku orientāciju Vērtību laukā un piederību Cilvēciskās (Nootiskās) dvēseles nesējiem. Tāpēc katrā zemē ir šīs zemes Tauta un tās teritorijas iedzīvotāji.


·       Katras zemes un valsts pamatvērtība ir tās Tauta.


Cilvēka attieksme orientācijā uz “vieglāk” un “baudīt” vai “pareizāk” un “derīgāk” viņu noliek tajā robežas pusē, kurā viņš ir starp iedzīvotājiem vai tautiešiem. Tāpēc Tauta nav stihiski vai tradicionāli šeit dzimušie, bet tie, kuri grib būt te Zemei un tās Cilvēkiem derīgi un Vērtības vairojoši, neskatoties uz citu zemju labumu kārdinājumiem. Tauta dzīvo ārpus tirgus attiecību dominances Cilvēcisko Vērtību un attiecību kapitāla uzkrāšanas pasaulē.

Tāda izvēle novelk stingru robežu un ir galvenā pazīme, kura nosaka to, kam pieskaitāms Cilvēks. Var jau gadīties arī tā, ka dzīvošana ārpus tirgus attiecībām Cilvēcisko Vērtību telpā ir lētāka, ērtāka un nodrošinātāka, bet ja Cilvēks tad tur ir šī “lētāk”, “vairāk” un “ērtāk” dēļ, tad viņš tur ir tikai iedzīvotājs. Tautai piederīgs viņš ir tikai tad, ja, dzīvojot Tautas dzīvi, viņš nedomā “lētāk”, “vairāk”, “ērtāk” un “baudīt” kategorijās.


·       Tautai piederīgais domā “labāk”, “pareizāk” un “derīgāk” kategorijās.


Tieši tā ir Sociālisma būtība. Sociālisms ir Tautas Kultūras dzīve Cilvēcisko Vērtību izkopšanai un Sabiedrisko attiecību kapitāla uzkrāšanai.

Tādu izpratni jēdzienā “Padomju Tauta” ielika Sociālisma ideologi. Viņi nedomāja par iedzīvotāju ērtību apmierināšanu, bet par Tautas Kultūras dzīvi, kurā pareizāk nav vieglāk un lētāk nav labāk, bet baudīt nebūt nav derīgāk. Neviens patiesi radošs Cilvēks nedomā kā padarīt komfortablu savu radošo darbu. Alpīnisti tiecas uzkāpt virsotnē. Gleznotājs grib gleznot. Mīlošais grib mīlēt. Viņi tajā ērtības un aizvietotājus ērtību gūšanai nemeklē.

Padomju Sabiedrībā Sociālisms paredz to, ka ir jāpieliek pūles savu Vērtību dominantes uzturēšanai kolektīvā derīgumā Kultūrvēsturiskā teritorijā “Padomju zemē” – Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

“Padomju Tautas” jēdzienā nav etniskas komponentes. Tas ir pārnacionāls jēdziens. Tajā nav iespējama kāda etnosa dominēšana un hegemonija pār citiem. Padomju ideologi zināja, ka Kultūra ir pārnacionāla būtībā, bet nacionāla formā, tāpēc Padomju Tautas Kultūras dzīve ir tur, kur ir attīstīta etnisko nāciju un Tautu Kultūru dzīve.


·       Etniskā nācija ir savu kultūrvēsturisko lomu citu Tautu dzīvē zinošs un pieņemošs etnoss.


Tāpēc Padomju Savienībā visādi veicināja nacionālo Kultūru dzīvi tādos apmēros, kādu to atvēlēja vēsturiskie apstākļi un iespējas. Galvenais ieguldījums un uzsvars tobrīd bija uz katras Tautas Kultūras dzīves pamatu – Izglītību un Audzināšanu, ko liberofīliski orientētie iedzīvotāji pilnīgi dabiski uztvēra kā spaidus, ierobežojumus un represijas pret liberofīliskās “kultūras un mākslas” aktīvistiem. Tur, kur ir vienota daudznacionāla – multietniska Kultūras telpa, tur ir vajadzīga starpkultūru sakaru valoda. Padomju Savienībā tāda dabiski bija lielākās nācijas un pamatkultūras Kultūras telpu veidojošā valoda – Krievu valoda.

Un te nu visiem rakstītājiem un skaidrotājiem būtu jāizdara stingra izvēle jautājumā par to, kas viņi ir – Tautas Kultūras un Valsts darbinieki vai tenkojošas tirgussievas, šeptmaņi un kolonizatoru izpalīgi. Pirmajiem ir jāturas pāri pūļa subjektīvajam dzīves uztveres un tenku līmenim objektīvo parādību laukā, bet otrajiem sev jāpiesprauž kāds iedzīvotāju vidē labklājību simbolizējošs, bet viņus Tautā diskriminējošs zīmols – kāds liberofīlisks varavīkšņains prezervatīviņš vai gendernenoteiktības “vispusības” zīmīte, kāds tetovējums vai pīrsings – riņķis degunā. Kultūras un Valsts darbinieku uzdevums ir celt Tautas apziņas līmeni neskatoties uz to, ka kāds tobrīd gribētu pabaudīt izklaidi, vai uzklausītu zemapziņai patīkamu tenku. Viņu uzdevums ir vadīt Tautu dzīvi Tautai labajā, pareizajā un derīgajā caur tādai kustībai neizbēgamajām un pamatoti esošajām reālajām grūtībām. Katrai gaitai ir pretvējš.

Pārnacionāla Kultūra, kā veselums, dzīvo savu savdabīgo daļu sintēzē, tāpēc, no vienas puses, ir jāatbalsta šo daļu savdabība, bet, no otras puses, jāuztur to sintētiskā vienība. Tie ir diametrāli pretēji procesi, kuros iekļaujas tiem atbilstoši Cilvēki. Tāpēc, Pārnacionālās Kultūras dzīvi no sava procesa skatot, viņi tur redzēs atšķirīgas parādības. Vieni, savdabību nesot, runās par “pārkrievošanos”, bet citi, sintēzi uzturot, mācīs krievu valodu.

Tāpat nāciju Kultūras ir visai atšķirīgas. Tām, tāpat kā Cilvēkiem, ir savdabīgas dabas un lomas Pārnacionālās Kultūras dzīvē. Nevar gaidīt, lai visas izpaustos vienādi. Katrai vajadzīga cita pieeja, pamudinājums, atbalsts vai pārvaramas grūtības. Tāpat ir ļoti atšķirīgas etnosu mentalitātes. Vieni etnosi ir ekspansīvi, citi “ekonomiski apķērīgi”, bet vēl citi piekāpīgi vai pat pakalpīgi – iztapīgi (sulainiski, kas ir viesmīlības perversija). Tāpēc, lai uzturētu savdabīgo Kultūru esamību un sintēzi, katram etnosam vajadzīga cita pieeja. Pašpietiekamiem vajadzīga pastiprināta iesaiste Pārnacionālajā, bet pakalpīgajiem tieši otrādi – atgādinājumi par viņu savdabību vērtību un uzturēšanu.

Ar to tad Padomju Savienībā nodarbojās tie skaidrotāji, kuri “Liesmā”, “Literatūrā un Mākslā” rakstīja rakstus par divvalodību un latviešiem piemītošo pakalpību pārejā uz krievu sarunu valodu, kaut arī daudzi runātāji to darīja mērķtiecīgā tieksmē uz sarunu rezultātu, bez sevi pazemojošās vajadzības izrādīt savu atšķirīgo etnisko piederību un sīkaļām piemītošo “nerunā - necieni” sindromu. Normālu Cilvēku vispirms interesē sarunu rezultāts. Saruna tad ir mērķtiecīga darbība, bet ne sevis demonstrācija. Normāls Cilvēks sarunā ar sveštauti viņa valodā iet uz abiem būtisko risinājumu, tāpēc nekad nav etniski pazemots. Tikai Sintēzi saprotošs un pielietojošs var būt patiesi Savdabīgs un savu Savdabību saprotošs, cienošs un uzturošs Cilvēks.

Toreiz rakstiem par šo tematu, nebija pārkrievošanas baiļu, bet labprātīgas - pakalpīgas pārkrievošanās draudu apziņas raksturs, kādu tagad trūkst liberofīlijas apstākļos, kad notiek strauja iedzīvotāju labprātīga varas struktūru visādi virzīta un veicināta pārangliskošanās (amerikanizēšanās), par ko savos skaidrojumos klusē Vādons un viņam līdzīgie liberofīli. Toreiz rakstītājus satrauca latviešiem tradicionālā atteikšanās no savas Savdabības.

Melīgums – tas ir trešais simptoms triādē, sabiedrības slimības diagnozei – Liberofīlija.


·       Liberofīlija (no tās pašas parādību grupas, kurā ir pedofilija, zoofīlija, nekrofīlija, homoseksuālisms u.c.) ir postoša intelektuāla (prāta) perversija, kura izpaužas liberāli totalitārā darbībā.


Liberofīlijas skartie izveidojuši savu liberastisko filozofiju, uz kuras bāzes attīstīta liberālisma ideoloģiju un no tās izrietošo praksi. Šī ideoloģija un prakse ir vērsta uz Tautu iznīcināšanu un tautiešu pārvēršanu par iedzīvotājiem. Liberālisms ir Sociālisma antipods, tāpēc visur apkaro visu, kam vien ir sociālisma daba. Te jāpiezīmē, ka nedrīkst jaukt Sociālismu ar sociāldemokrātiju.

Sociālisms ir vērsts uz iedzīvotāju pārveidi par Tautu, bet sociāldemokrātija uz vienmērīgāku un līdzsvarotāku peļņas sadali iedzīvotāju starpā. Savukārt liberālisms darbojas atsevišķu negodīgāko labā, palīdzot viņiem sagrābt kolektīvā (cita nav) darba rezultātus. Lai atvieglinātu šo piesavināšanos, notiek Tautu demoralizācija, Kultūras dzīves izskaušana ar tai sekojošu iedzīvotāju idiotizēšanu. Liberofīlija un no tās izrietošais liberālisms ir katras izzūdošas sociālas formācijas destrukcijas mehānisms. Ar tā palīdzību Daba likvidē novecojušās, Evolūcijai nederīgās sociālās formācijas un šo formāciju teritoriju iedzīvotājus. Liberālisms ir attiekšanās no Evolūcijā noturošajām robežām – kārtības, atteikšanās no attīstības sasniegumiem un senču atstātā mantojuma, kas būtībā nozīmē “atgriešanos alās” pie pirmatnējās kopienas dzīvesveida, interesēm un vajadzībām.

Dabā ir trejas būtņu grupas – autofāgi, heterofāgi un destruktori. Autofāgi minerālvielas pārveido organiskajās vielās. Heterofāgi pārtiek no autofāgu radītajām organiskajām vielām, bet destruktori (baktērijas un sēnes) organiskās vielas noārda līdz minerālvielām. Pēc analoģiju likuma Tautu Vadoņi, Kultūru pamatlicēji, ir pielīdzināmi autofāgiem, bet Skolotāji Kultūru sargātāji, kopēji un attīstītāji - Tautu stiprinātāji ir heterofāgi. Tautu iznīcinātāji un Kultūru kaprači ir destruktori (baktērijas un pelējums) - liberofīli.

Sava skaidrojuma beigās Vādons izsaka domu, ka Latvijā notiekošo procesu (liberofīlu darbības) rezultātā “ir mazāk unikālas un bagātas valodas, kuras visi zinātāji, nonākuši vidusmēra pilsētā Ķīnā, izšķīstu nepamanīti.” Viņa apgalvojums ir pareizs attiecībā uz iedzīvotājiem, kuri ir kā māls, kurš ūdenī mīcīts, izšķīst un ieduļķējas ūdens straumēs, bet nav attiecināms uz Tautu.

Tauta ir kā dzelzs – jo vairāk to pretspēki kaļ, bet Uguns un Ūdens rūda, jo stiprāka, cietāka, sīkstāka un derīgāka tā paliek.

Tā, kopā sakalta, Tauta nezūd un savu valodu nezaudē.

Tie, kuri IR kalti, veidoti un rūdīti un sava Gara Valodu Nezaudē, tie IR TAUTA.



11. turpinājums


* * *


Ielūkosimies iedzīvotāju pasaulē, viņu sadzīvē un viņu dzīves (“ilgtspējas” – kā viņi paši to tagad sauc) virzībā. Tur mēs atradīsim atbildes kā uz to, vai “latviešu valoda ir starpkultūru saziņas līdzeklis”, tā arī uz to, kāpēc tas viņiem tā tagad notiek.


·         Slimais ir tas, kurš nav vesels – nevar dzīvot pilnvērtīgi.

·         Perversā perversums ir viņa nespējā būt normālam.

·         Slimā ikdiena ir veselā dzīves karikatūra.

·         Perversā ikdiena ir perversuma uzdošanā par Normu.

·         Kā slimais, tā perversais apzinās savu neatbilstību normai, bet tur, kur slimais tiecas atjaunot Normu sevī, tur perversais tiecas apkārtējo pasauli pieskaņot savai nespējai ievērot Normu.


Liberofīli ir sagrābuši “pastu un telegrāfu, tiltus un iestādes”. Viņu rokās ir sakaru sistēmas – prese, radio, TV, internets, caur kuriem viņi izplata savu dezinformāciju. Liberofīli melo. Ar melu palīdzību viņi pārveido pasauli atbilstoši savām vajadzībām, kuras izriet no viņu sašaurinātajām ārpusnormas “dzīvildzes” iespējām. Viņu rokās ir skolas un likumi.


·         Liberofīli veido “jaunu normu”.


Šīs darbības laikā viņi demontē Normu, bet savu perversumu uzstāda par “jauno normu”, ar kuras palīdzību viņi ir sākuši nesaudzīgi iznīcināt Normālos Cilvēkus. (Perversie jūs aicināja uz toleranci, iecietību un “mierīgu līdzāspastāvēšanu” – atšķirīgā pieņemšanu, ko paši nemaz netaisās ievērot, bet tieši otrādi, kā vienmēr, apkarot ar visiem iespējamiem līdzekļiem – uguni un zobenu ieskaitot. Tas ir tikai laika un debilizācijas jautājums. Citas savas “demokrātijā” esošās iespējas viņi jau izmanto. Cilvēki ir pārāk lētticīgi. Viņi nesaprot uz kurieni “iet šis vilciens” tāpat, kā Hitleram nostiprinoties un Vācijai izplešoties, nesaprata, ko viņiem nesīs politiķu spēlītes ar fašismu.)


·         Tie, kuri nav spējīgi būt Normāli, paziņo, ka “normāli” ir tas, ko viņi dara.


“Ģimenes studijā” stāsta, ka disciplīnas jēdzienam tagad esot jauns saturs – galvenais esot ļaut katram mazulim pašam izzināt pasauli. Tas nozīmē, ka tad, kad tādas “māmiņas” kārtējais mazulis (Cilvēkiem ir bērni, mazuļi ir dzīvniekiem, tātad tāda “māmiņa” patiesība ir mātīte) ir sevi noindējis, nositis ar strāvu vai nodedzinājis māju, tad tāda “māmiņa” ir izzinājusi pasauli tiktāl, ka, iespējams, savam nākošajam mazulim neļaus darīt to, ko ļāva šim. Reproduktīvā vecumā tādai “māmiņai” varētu būt ap 25 mazuļiem. Tāpēc viņai ir pietiekami plašas iespējas brīvai pasaules izziņai, ko sauc par mūžizglītību. Tāda perversa loģika tiek plaši pielietota jaunajā “normā”, bet tā nav saprātīga.

Ir Normāla Cilvēka prāta darbība viņam Zināmā laukā, kam pretējais ir tur noturēties nespējīga, nepilnvērtīga prāta maldīšanās murgainu pieņēmumu un tenku miglā. Mēs zinam, ka vibrāciju frekvences atšķirība Cilvēka nervu sistēmā (Garīgā attīstība) nosaka viņa reakciju uz pārtikas produktiem, gaisa sastāvu, ķīmisko vielu un citu organismu klātbūtni. Kas vienam ir nekas, tas citam ir derīgs, bet vēl citam jau kaitīgs. Ko augsti attīstītais var pārvaldīt, tas zemākorganizētam izraisa atkarību. Bieži lietotas uzbudinošas vielas zaudē savu iedarbību, tāpēc, nepalielinot devu, tās nav efektīvas, bet vielas iedarbība ir atkarīga no devas lieluma – kas mazās devās ir zāles, tas lielās ir inde. Mēs to Zinam. Tāpēc mēs saprotam, kāpēc iedzerot alkoholu, augsti attīstīts Cilvēks kļūst miegains, bet mazattīstīts skaļš, nevaldāms un agresīvs. Tāpat mēs zinam, ka katrā kontinentā ir tā savdabīgo enerģiju, augšņu un dzīvības formu atbilstība Cilvēka evolūcijai. Tur esošie augi, dzīvnieki un Cilvēki ir savstarpēji atbilstoši un derīgi, bet svešumā nonākuši, tie tur “uzvedas” citādi kā savās mājās.

“Labākdzīvošanas” radioraidījumā pieaicinātā eksperte viegli un atbrīvoti muld par augu dabu, īpašībām un izcelsmi (ko pati arī atzīst: “es zinu tikai to, kā tas man garšo…”). Turpat raidījuma vadītājs sarunu par kartupeli sāk ar tēmas obligāto “ierakstīšanu” “labākai dzīvei” nospraustajās robežās – seksā. Iepazīstināšanu ar kartupeli varēja sākt no ļoti dažādiem aspektiem, bet te tas tradicionāli sākas ar seksu – kartupelis tiek izsludināts par afrodisiaku (seksuālu uzbudinātāju), jo internetu pārmeklējot, esot atrasta informācija, ka kādreiz Īrijā un Skotijā to esot tieši tā lietojuši. Pēc tā nāk viņa paša prātojumi, ka tolaik badā mirstošos eiropiešus kartupelis esot paēdinājis un kam pilns vēders, tam prāts tūlīt nesoties uz TO. (Jūrascūciņām jūrascūciņu priekšstati par jūrascūciņu dzīvi.)

Ja šis viedais radiocilvēks (kā viņi tagad viens otru sauc – radiomens) būtu pasmēlies arī no citiem avotiem, tad tur viņš būtu uzzinājis, ka tāda slava kartupelim nāca līdzi no Dienvidamerikas, no kurienes to pārveda tieši šīs iedarbības dēļ (kādu kartupeļa ogas noteiktā veidā pagatavotas un, stingri normētā devā lietotas, tiešām, izdara uz Dienvidamerikas indiāņiem), bet nebūt ne tādēļ, ka to no kartupeļa dzimtenes pārvedušie izvirtušie aristokrāti domātu lietot savu zemju zemnieku paēdināšanai. Tā kā aristokrāti nezināja kartupeļa ogu lietojumu normu, tad sadūrās ar šo auga daļu indīgo dabu un atmeta savus eksperimentus, bet zemnieki atrada, ka kartupeļa bumbuļi ir ēdami un tā kartupelis, pārceļojis okeānu, pārcēlās arī no pilīm uz būdiņām, kur citiem mērķiem sāka lietot pavisam citu auga daļu.

To varēja pastāstīt. Tad nebūtu jāgvelž savi izdomājumi, kuri tradicionāli vienmēr iedzīvotāju prātiņus noved līdz domām par TO un TĀ vietu vērtību sistēmā, kura precīzi kopē jūrascūciņas dzīvi.

Citā tā paša “produkta” raidījumā pieaicinātie “akustiķi” stāsta, ka akustika esot “skaņas izplatības nepieļaušana” un risināma ar “investīciju palielināšanu”. Un tā katrs tāds rīta zombējums ir ja ne tukša ārpus zināšanā esoša prāta muldēšana “viena tante teica” un “kaut kur kāds laikam kaut ko tādu esot teicis” līmenī, tad vieglajā valodā teikta humora un anekdošu stilā vadīta produktu reklāmas stunda gan. Tad var krietni izsmieties, ja vien nepārņem skumjas par tiem, kuriem tādu jūrascūciņu vidū nākas vadīt savas ikdienas lielāko daļu. Pievakarē ir “augstāk par zemi” un “monopols”, kur par dzīves piemēriem klausītājiem liek priekšā viduvējības un viņu banalitātes, kā ievērības cienīgu mērķu sasniegumus. Te mēs redzam “radioproduktu”, “radošā kolektīva”, un viņu “ekspertu” kvalitātes un mērogus.


-          Vai tas nozīmē, ka Latvijā vairs nav citu ekspertu, raidījumus vadīt spējīgu un tur piedalīties varošu Cilvēku kā vien tie, kādus dzirdam radio un redzam TV kultūras 100 gramos, “diskusijās” un šovos?


Protams, ka Latvijā ir gana (pietiekoši) daudz zinošu speciālistu un gudru Cilvēku, kuru klātbūtne informatīvajā telpā pavērtu pavisam citus domu apvāršņus un ievirzītu Tautas dzīvi pavisam citā gultnē. Bet tieši tāpēc, lai informatīvo telpu, “kultūras dzīvi” valsts iestāžu un pārvaldes institūciju darbību noturētu līmenī, kurā jau sākas diskusijas par to vai “Zeme jau ir plakana vai tomēr vēl apaļa” tur no visiem spēkiem nepielaiž izglītotus Cilvēkus un noklusē viņu klātbūtni Latvijā. Paskatieties uz tiem tetovētajiem un pīrsingotajiem prātvēderiem (vai vēderprātiem?), kuri sēž saeimās, ministrijās, aģentūrās, fondos un administrācijās! Ko no tādiem var sagaidīt, ja viņu aprindās pat tualetes ieraudzīšana (“Latvijas pērles”) izraisa neviltoti bērnišķīgu sajūsmu.

Katrā valstī ir vairāki specializēti iedzīvotāju debilizācijas resursi. Tādi ir arī Latvijā. Mums ir pat TV produkts-Krievu REN TV analogs Latvijā. REN TV specializējas visādu kosmisko šausmu stāstu, pasaules gala, citplanētiešu un reptiloīdu problēmās. Tur tiek apspriesti jautājumi par zemes formu, Hitlera lidojošiem šķīvīšiem un citi meli. Mums Latvijā tieši tādā pat īstenības līmenī un apskates ievirzē darbojas “Melu laboratorija”.

Tiem, kuri nekā nezin par zemes vēsturi un kosmosu, var iestāstīt pašfabricētus murgus par reptiloīdiem un 2012. gada pasaules galu vai Golfa straumes apsīkumu. Tādiem pat tantukiem un tirliņiem “melu laboratorijā” priekšā liek tur fabricētus melus par Padomju dzīvi. Tur pieaicinātie “eksperti” un “liecinieki” sniedz “zinātniskas liecības” par to, kas “tur esot noticis un kāpēc tas tā esot noticis”. Un taču ir tādi, kuri tam visam patiešām tic!

Ir zināms, ka rīta cēlienā veidojas darba atmosfēra un attieksme pret šodienu – tūlīt un tagad darāmo, bet pēcpusdienā formē Cilvēka dzīves pamatlīnijas. Tāpēc mēs saprotam, ka rīta muldēšana vedina uz “veiktspēju” “kaut kā uz to pusi” līmenī nenoteiktā un par pilnu neņemamā vidē, kurā “tas katram ir cits no viņa viedokļa izrietošs”, bet vakara “iemiglināšana” stāsta, ka “nekur jau sevišķi nav kur skriet” – apkārtesošās viduvējības esot īstās izcilības, viņu izdzertie alus kausi esot veiksmes mēri, bet nepārtrauktie kompromisi ar netikumu, pieticību un sirdsapziņu esot vērā ņemamie un atkārtošanas cienīgie sasniegumi.

Nupat garā rīta radiorunāšanā slavēja trejus “kultūras akadēmijas” beidzējus, kuri Latgales lielpilsētā esot nodibinājuši teātri, kas esot notikums ar lielu sabiedrisko nozīmi. Viņi uzvedot provokatīvas, pieaugušos šokējošas “visnotaļ slavējamas un progresīvas ludziņas bērniem 4+ vecumā“. Jaunais aktieris, slavējot izcilo lugas saturu un dramaturģiju, atzinās, ka nezin “lugas” autora vārdu un uzvārdu. Tas esot “kāds igaunietis”.

Mums bērnudārzā (LPSR, Bauskā, ap 1956. – 58. g.) rotaļu laukumā bija stacionāra estrāde ar skatuvi (bija pat priekškars no raiba auduma), uz kuras mēs “spēlējām teātros” – improvizējām turpat uz vietas pašsacerētas “lugas 4+ vecumam”. Mēs “spēlējām teātros” tāpēc, ka Zinājām – īstais teātris ir Ibsena, Raiņa, Gētes un Šekspīra lugas uz pieaugušo Cilvēku īsto teātru skatuvēm, kuri kādreiz nokāpj arī līdz mums un tad leļļu teātrī mums rāda mazo bērnu – mazo teātri. Mēs ļoti labi sapratām šo distanci starp lielo un mazo teātri un mūsu improvizācijām – “teātra” rotaļu un īsto aktieru spēli īstā teātrī. Mēs “spēlējām teātros” – to, ka mēs “it kā esam aktieri un it kā tēlojam it kā lomas it kā lugā”, līdz brīdim, kad audzinātāja liks beigt šo rotaļu un vedīs mūs pusdienās. Mēs ļoti labi sapratām un Zinājām mūsu rotaļu atšķirību no īstās pieaugušo dzīves. Savos “teātros” mēs spēlējām savu interešu un pieaugušo pasaulē noskatītos sižetus, kādus domājām uzvest uz lielo teātru skatuvēm, kad būsim tādi kā tētis un mamma.

Mēs ļoti gribējām augt un kļūt pieauguši, tāpēc gribējām, lai ar mums runā kā ar pieaugušajiem un “nestāsta mums mazu bērnu niekus un muļķības”. Mēs gribējām būt pieaugušo pasaulē un redzēt tās īstās lugas īstā teātrī ar īstiem aktieriem, kur mēs tad skatītos to, ko skatās visi pieaugušie. Mēs gribējām redzēt to, ko viņi redz, bet kam mēs vēl bijām mazi. Mēs noteikti nesaprastu, kāpēc mums būtu jāskatās tas, kas šokē pieaugušos, kas viņiem nav pieņemams. Mums bija mazāk zināšanu (pieaugušie bija gudrāki, stiprāki un varošāki – viņi Zināja, kāpēc tas ir pareizi un kāpēc tas ir jādara, tāpēc mēs gribējām būt pieauguši), bet mēs nebijām dumji.

Mēs Zinājām īstās dzīves un rotaļas atšķirību, kaut arī mums brīžiem rotaļa bija mūsu īstā dzīve. Šo atšķirību un vietu nodalījumu rotaļas un īstās dzīves attiecībās mums ļāva uzturēt sapratne, ka esam savu vecāku bērni un viņi no mums atšķiras ar veicamo darbu, zināšanu un sniegto iespēju daudzumu un labumu. Ikviens no mūsu vecākiem var to, ko nevaram pat visi bērni kopā.

Mums patika zīmēt un veidot plastilīnā, bet mēs zinājām, ka tā nav Māksla, ka ir ilgi jāmācās un daudz jāstrādā, lai kļūtu par mākslinieku, jo Māksla ir Cilvēka prasmes augstākais sasniegums un mēs nekad negribētu, lai mūsu zīmējumi “būtu māksla”, jo tad mums vairs nebūtu uz ko tiekties – tad mēs “jau būtu lieli” savā bērnišķībā un pasaulē nekad nevarētu ienākt tas, ko mēs tur varētu ienest tad, kad pieaugtu lieli.

Mēs būtu ļoti pārsteigti, ja mūsu “spēlēsim teātros” kāds būtu nosaucis par “improvizācijas teātri”, tur notiekošajam piešķīris nopietnas darbības vai “terapijas” nozīmi, bet mūsu “4+ ludziņas” par “Kultūras akadēmijas beigušo darba produktu”. Tas mūsu darbībām būtu atņēmis rotaļas raksturu, to darošiem pieaugušajiem pieaugušo statusu un cieņu mūsu acīs, bet mums izaugsmes iespēju – iespēju reiz būt pieaugušiem. Tas mums būtu atņēmis nākotni. Tad jau toreiz būtu izdarīts tas, ko tādi “Kultūrakadēmiķi” un “eksperti” tagad dara – viņi Cilvēkiem atņem nākotni – izaugsmes telpu, virzienu un iespēju.

Protams, var jau teikt, ka mūsu rotaļas nebija tādas, kā viņu tagadējās “improvizācijas”, “terapijas” un “kultūrakadēmiķu” iestudējumi, ka tagad tas esot profesionāli, principiāli, kvalitatīvi, zinātniski – “laikmetīgi mākslinieciski augstākā” līmenī. Vienā ziņā viņiem ir taisnība. Mūsu bērnu dienu rotaļām bija cits raksturs, cita ievirze un cits saturs – tās bija labestīgas un miermīlīgas - mums bija citi mērķi, uz kuriem tiecāmies. Mēs tiecāmies būt derīgi, būt kopā ar saviem vecākiem, dot viņiem savu mīlestību un tad dzīvot Labu Cilvēku Īsto Dzīvi. Šodienas “laikmetīgajiem” varētu piekristi, ja vien es savām acīm neredzētu viņu perverso izdarību “mākslinieciskās” kvalitātes, kuras patiesībā ir mūsu bērnudārza darbību līmenī, bet ar mīnusa zīmi – viņi teicas pretējā virzienā – attālinās no īstās, īsto pieaugušo Cilvēku dzīves slimīgos, slimu bērnu murgos.

Šobrīd Kannās ar lielu spozmi norisinās starptautiskais TV-seriālu festivāls. Slavens režisors un festivāla dalībnieks stāsta: “Agrāk seriāli bija “ziepju operas”, tagad seriāli ir māksla.” Tad jau latviešu “kultūras fenomens” “Ugunsgrēks” arī tagad ir augstas raudzes māksla – nu gluži kā Šekspīra vai Šillera gara darba līdzinieks…

Nupat Nobela prēmija ekonomikā tika piešķirta par visiem zināmo – katrs ekonomiskais modelis ir sava laika Cilvēku vērtību sistēmas produkts – viņu uzvedības psiholoģijas elementu nosacītas sabiedriskās attiecības vērtību apmaiņās.


-          Un kurš Normāls Cilvēks to nezināja?

-          Un kur te ir tas atklājums?

-          Un kā sauc tādu “atklājēju”, kurš par sava prāta darbu pasniedz vispārzināmo?

-          Un kas ir apbalvotāji, kuriem tāds “atklājums” ir jaunums?


Man ir tāda sajūta, ka man “jūra ir līdz ceļiem”. Šī sajūta nav tāpēc, ka es tagad sev liktos augumā tik liels vai ļoti varens, bet tāpēc, ka tagad par jūru sākuši saukt to, kas visu laiku bija Zināms kā pasekls varžu dīķītis zemes ceļa malā. Manā bērnībā, skolas un jaunības laikā arī bija vispārizglītojoši radioraidījumi, populārzinātniski žurnāli un grāmatas, bet to saturs un aprakstīto jautājumu izklāsta līmenis bija nesalīdzināmi augstāks. Arī tad bija teātra un mākslas dzīve, no kuras varēja mācīties un censties tādu apgūt, bija iekš un ārpolitika, starpvalstu attiecības, kurās redzējām patiesi lielus politiķus, bet ne šodienas Gejropas leļļu teātri un Trampu – visus tos cirka klaunus.

Tas man dod sapratni par to, kas šodien ir tie iedzīvotāji, kuri to visu tagad dara, kāda ir viņu izglītība un kur notiek viņu prāta “veiktspēja”, valodas politikas veidošanas laikā – kas ir tas, kas tiek stāstīts par valodu. Tieši tā ir jāvērtē uzstādījums, ka “latviešu valoda ir starpkultūru saziņas līdzeklis”.

Ja pieņem, ka “saziņā esošās kultūras” “komunicē” par alus cenām, aplokšņu algām, oligarhu sarunām, “Krievijas savaldīšanu” un “māmiņu pēcdzemdību sajūtu pieredzes iespaidu apmaiņu”, tad kādai daļai interesentu (šajos jautājumos) tas tā varētu būt. Bet pieņemsim, ka Papuā – Jaungvinejā ņam-ņam cilts teritorijā ar šādu valodas likumu un uzstādījumu notiek starptautisks atomfiziķu vai Kultūrvēsturnieku kongress. Nu uz brīdi pieņemsi, ja mums prasa veikt Pītagora teorēmas pierādījumu dūmu signālos vai roku vicinājumos bez Morzes ābeces vai citādi matemātiski strukturētas signālu sistēmas palīdzības. Pieņemsi, ka mums Gejropas aktīvistiem viņu kanceleju un dokumentu valodā jāstāsta par Tikumību, Godu un Pienākumu. Viņiem taču nav tādu jēdzienu, vārdu, prāta darbības, sabiedrisko attiecību un interešu.

Pieņemsim, ka Latvijā notiek starptautisks reliģisko darbinieku salidojums, un viņiem te ir jārunā valodā, kurā Cilvēka ilgstoša Garīga Varoņdarba piepildītas dzīves sprieguma izraisītas ekstātiskas katarses (iekšēja, dvēseli augšupnesoša uzplaiksnījuma) un (ārējas) Debesu Būtņu augšupnesošas darbības sintēzi dēvē par “debesbraukšanu”. Valodā, kurā nav jēdziena, kas izteiktu tādu nemitīgu Garīgu augšupeju, kāda notiek cikliskos atkārtojumos. Valodā, kurā noziedzīgu “pārdevīgumu” sauc par pērkamību. Šajā valodā to, kas ir Cilvēka dvēseles īpašība to, kas nāk no viena Cilvēka brīvas izvēles, sauc par cita Cilvēka rīcības iespēju apstākļiem, bez norādes uz šo apstākļu dabu (var būt likumīgi pērkams mežs, lops vai padzēriens un tas tiek nolikts vienā līmenī ar noziedzīgu dvēseles tieksmi, bez tādai darbībai piešķirtā vērtējuma).

Par Cilvēka Garīgo Dzīvi te būtu jārunā valodā, kurā nav adekvāta vārda tādam pašattīrināšanās aktam, kurš veikts caur to, ko tikai ļoti nepilnīgi (neatsedzot iekšējo saturu) šajā valodā var nosaukt par grēksūdzi vai nožēlu. Tam, kas ir augšupejas spārni, nav nekāda sakara ar žēlabām vai grēku piedošanas gaidām. To, ko, brīvības spēku iegūstot, nomet kā vecu apsīkušu apģērbu (noieto ceļu), nepiemin ar nožēlu un par to negaida piedošanu, kā pīrādziņu apēdis runcis.

Garīgajiem Ceļiniekiem tad te būtu jārunā valodā, kurā nav vārda Vienprātības Gudrībai un daudziem, daudziem tūkstošiem citu Garīgo Kultūru ietērpjošiem jēdzieniem un vārdiem. Var jau mēģināt kaut ko “tulkot” – izteikt vārdos, kuru semantika neatbilst “tulkojamo” vārdu dabai to īstajās valodās.

Šajā valodā runājošajiem šīs zemes iedzīvotājiem nav tādu sabiedrisko attiecību un tādu attiecību veidotas prāta struktūras, nav prāta darbības spēju, kurš rosinātu šos iedzīvotājus redzēt tādas parādības, just tādu parādību vajadzību un būt spējīgiem tās pilnveidot. Šeit mītošo iedzīvotāju Garīgās dzīves un Kultūras kapitāla uzkrājumus izsaka zemnieku dzīves vides un sabiedrisko attiecību veidotos jēdzienos, vārdos un tēlos, kas katastrofāli sašaurina apskatāmo Garīgo problēmu apjomu un kvalitātes, bet lielākajā daļā gadījumu nedod tām nekādu izpausmes ietērpu.


·         Diemžēl mūsu valoda atklāj to, ka šīs zemes iedzīvotājiem nav viņu pretenzijām atbilstoša Kultūras Kapitāla uzkrājuma – viņu savstarpējo attiecību raksturs neatbilst tai lomai, kādā viņi sevi gribētu redzēt.


Valodas likumu raksta, tā īstenošanu uzrauga un skaidro “labi ģērbtie (tagad jau arī jau ķēmīgi ietērpušies, tetovētie un pīrsingotie) kungi un dāmas” pēc sava prāta dabas un “veiktspējas” – tie, kuru prātiņi ir “labākdzīvošanas krustpunktos” ekspertu un “kultūrakadēmijas” absolventu modernās “100 gramu kultūras” “kompetenču izglītības” līmenī.


-          Vai kādreiz esat pavērojuši, kā mazi bērni, pasauli apgūstot, mēģina lielāku lelli iedabūt mazākā kastītē vai lielu suni iestumt zem kājsoliņa?

-          Vai esat ielūkojušies teleskopā un tur ieraudzījuši ar “vienkāršu aci” nesaskatāmo?

-          Vai esat lasījuši Zinoša Cilvēka stāstījumu un jutuši, kā paveras jūsu sapratne un ietilpina visu to, ko agrāk tur veselumā savienot nevarēja un kļūst redzams acu priekšā notiekošais, bet agrāk neuztvertais?


Tieši tāpat mazāku Kultūras Kapitālu nesošas Tautas valodā nevar ietilpināt lielāka Kultūras Kapitāla - bagātīgāku sabiedrisko attiecību Tautas valodas vārdu īsto dabu un nozīmi. Tāpat kā suns pretosies tādai stumšanai zem kājsoliņa, tāpat Kultūras Kapitāls un tā nesēji nepakļausies tādai vienkāršošanai. Lai iegūtu tāda “suņa” cieņu pret savu “kājsoliņu”, vajadzēs šo “sadzīves priekšmetu” pilnveidot līdz suņa augumam pieņemamam un interesantam lielumam. Nevar prasīt cieņu pret sevi un vienlaicīgi biedroties ar netikļiem, laupītājiem, krāpniekiem un prostitūtām. Nevar prasīt cieņu pret savu valodu un nodarboties ar kaimiņa nozākāšanu, piedalīties viņa dzīves postīšanā un labklājības graušanā.


·         Tiem iedzīvotājiem, kuri vēlas izpelnīties kādas Tautas cieņu, savu savstarpējo attiecību kvalitāte ir jāpaceļ augstāk par ieinteresējamās Tautas sabiedrisko attiecību kvalitāšu līmeni.


Reizē ar tādu Kultūras Kapitāla pieaugumu radīsies jaunas intereses, spējas, jēdzieni un vārdi. Ar zemāk attīstītas Tautas valodas vārdiem augstākattīstītai Tautai nevar stāstīt par savām vajadzībām. Augstākattīstītā tad vienmēr norādīs uz zemākattīstītās vajadzību nepilnībām, mērķu kļūdainumu un izvēlēto līdzekļu nederību. Zemākattīstajā valodā nekad nevarēs ietilpināt augstākattīstītās valodas Kultūras Kapitālu vai pat saprast tās uzsākto meklējumu rašanās motivāciju, kura ir redzama tādas Tautas valodas vārdu dabā.

Ir tikai viens ceļš kā celt savu Tautas valodu līdzvērtībā ar citu Kultūru valodām un tur – līdzvērtībā izpelnīties tajā runājošo cieņu. Šis ceļš ir savas Tautas valodas pilnvērtības attīstība, kas nāk līdz ar sabiedrisko attiecību pilnvērtības – Kultūras Kapitāla izaugsmi.

Tāda pilnvērtības izaugsme nāk līdz ar Derīgumu savai Zemei.

Šis Derīgums ir visu to prasību izpildē, kādas Cilvēkamam uzliek šīs zemes Savdabība, tās esamības mērķi Radītāja Plānā un vieta Dabiskās Kārtības Normu Sistēmā.

Tikai esot ciešā saskaņā ar šīs Zemes Dvēseli un dabu var būt Derīgs, Kalpot tās mērķiem un Tautai.

Būt saskaņā ar šo Zemi, tas nozīmē savu Garu nest tās veidotā miesā un dvēselē, kura tāda ir tik daudz, cik šīs dvēseles vibrācijas ir svešu ietekmju nesamaitātas, cik tās paliek saskaņā ar šo Zemi un derīgumā tai.


            Es gribu būt Derīgs šai Zemei.

                        Tāpēc es nerunāju Gejropiski.

            Es gribu kalpot šīs Zemei Tautai.

                        Tāpēc es nerunāju Gejropiski.

            Es gribu rādīt skaistāku attiecību iespējas.

                        Tāpēc es nerunāju Gejropiski.

            Es gribu atjaunot šīs Zemes Tautas Kultūras bagātību.



turpinājums sekos …



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa