Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Jautājums no www.philos.lv

572.

No: Zara       Temats: Latviešu valoda un ...

?←      2016. gada 08. decembris 13:49:14

Labien! Sanāca dzirdēt LR1 raidījumu, kurā runāja par latviešu valodu un kāpēc cittautieši (krievi) nerunājot latviski. Raidījumā izteica domu, ka "viņi neciena latviešu valodu un neciena latviešu kultūru". Kā arī pilnīgi samulsināja izteiktā frāze, priekštats par latviešu valodu: "latviešu valoda esot sarpkultūru saziņas līdzeklis". Vai varētu palūgt Jūsu domas, viedokli par šo tematu? Paldies.



Gejropiski nerunāju.


Viens “tāds” dod glāzi citam “tādam”:

- Sadzer ar mani! Ko, negribi?! Tu mani necieni!


Cits “tāds” šņāc pretī:

- Še tev mana valoda – runā ar mani manā valodā! Ko, negribi?! Tu necieni mani!


Te pienāk trešais “tāds”:

- Hello baby….

- O, yes, yes, yes, yes!!!


LTV.LV, “1:1”, Viesturs Kairišs:

-“Iedomājieties, Krievijas milzīgais tirgus ar savām iespējām. Cik šausmīgi tas apdraud mūsu drošību!”

- Yes, yes, yes!!!


* * *


Mūsdienās valda uzskats, ka valoda ir signālsistēma, sakaru (jaunvalodā – saziņas, bet svešvalodā - komunikācijas) līdzeklis - informācijas pārraides veids no vienas apziņas otrai – tas, kā Cilvēki cits citam paziņo savu gribu vai domas - visu to, ko tie grib darīt zināmu citiem sev līdzīgiem. Tā kā dzimtajā valodā patiešām ar vārda palīdzību sakarus uztur mentāli (apziņas struktūrās) līdzīgie, tad, ilgi nedomājot, uz katru svešvalodu un tās lietojumu attiecina to pašu. Tiktāl, cik tas attiecas uz svešvalodā runājošo svešo savstarpējām sarunām, viss ir spēkā, bet tikko iedomājas, ka svešvalodas lietošana ir vienu “tādu pašu” saruna ar atšķirīgi citiem “tādiem pašiem”, tā sākas nepatikšanas. Kā pirmais, tā arī otrais pieņēmums ir aplams. Valoda nav tāpēc, lai kādam “pastāstītu par”. Valoda ir tur, kur darbojas “kāds es”. Putna rīta dziesmā izdziedas viņa gaismas dzīvesprieks.


·         Valoda ir savdabīgo apziņu savdabības izteiksmes veids un līdzeklis.

·         Citā valodā runājošais nav tāds pats Cilvēks.

·         Atšķirīgās valodās runājošo apziņas ir tieši tik atšķirīgs, cik šīs valodas atšķiras viena no otras.

·         Pielīdzinot svešvalodā runājošo sev, tāds pielīdzinātājs maldina sevi un visus, kuri tam tic.

·         Valodu atšķirības ir dvēselisko savdabību sargājošās robežas.

·         Valodu atšķirībām Kultūru dzīvē ir tāda pat nozīme kā starpsugu barjerām bioloģijā.

·         Savdabība ir visam vienmēr piemītoša.

·         Savdabība ir visam kopējā parādība.

·         Savdabība ir centrālā un vienojošā Garīgā vērtība.

·         Valoda ir Savdabības daļa, izpausme un rādītāja.

·         Cilvēku patvaļa redzama Dabas Likumu pārkāpumos.


Visumā nav divu vienādu atomu, ķīmisko elementu, akmeņu, koku, Cilvēku, Sauļu vai Galaktiku. To šķietamā vienādība ir novērošanas spēju, zināšanu vai interešu trūkuma sekas. Visumu vieno saskanīgi savdabīgo savstarpēja interese. Savstarpēja interese pastāv tur, kur  ir brīvība apmaiņu iespējās. Apmaiņas ir visur, kur ir savstarpējais derīgums. Interese ir visur tur, kur ir atšķirība – ne-viendabība. Paradoksāli, bet tieši ne-viendabība nes vienojošos un uz vienotību vedošos spēkus.


·         Ne-vienādība ir vienotā daļu atšķirība, saglabājot kopīgās savstarpējās izcelsmes, piederības, intereses, atbilstības un derīguma dabas vienotību.


Kādreiz, Visuma, Cilvēces, tautas un Cilvēka rašanās sākumā, Vienotais Esošais pastāvēja Saplūsmes Vienotībā. Tādā stāvoklī veidošanai derīgā “izejviela”, Visa veidošanai iespējamās formas, veidojošie, Idejām kalpojošie spēki un enerģijas, Idejas un Veidošanas Griba – Griba darboties, just, zināt un kļūt – Griba Būt pastāvēja tā visa potenču absolūtajā līdzsvarā.


·         Vienotais TAS VISS bija kā Esamības potence – spēja būt.


No iepriekšējām TĀ Esamībām nākošais Būt Gribas impulss vienotajā formēja “Es Esmu” apziņu, kura tūlīt kļuva par šīs apziņas kustību – to Gribas impulsu, kurš izjauca Absolūto Līdzsvaru. Līdz ar “Es Esmu” (te-visur telpā, kas “Es Esmu” ir vienmēr) parādījās arī “Es Ne - Esmu” (tur -“te” ieskaujošā no “te” atdalītā un “te” nesošā-radošā telpa, kas “Es Esmu” ir pirms vai pēc). “Es NE-Esmu” ir no “Es Esmu” atšķirīgs “Es Esmu”, tāds “Es Esmu”, kurš nav šis “Es Esmu”, tas, kam esot, no tā atšķirībā un atšķirīgam esot rodas “Es Esmu”, abiem saglabājot kopīgo nedalāmo Esamību un nedalāmību Esamībā. Tā ir apziņa par divu atšķirīgu “Es Esmu” saskarsmi, nedalāmu vienotību eksistējot divās pretējās formās, kā formas telpa savās robežās – “seja savā atlējumā” – nenoformētais (priekšstats) “Es Esmu”, tas, kas “jau esošs” vēl nav noformēts “kā jau esošs”, ko apziņa vēl nav apzinājusi – “sev atklājusi” un tāpēc tas nav kļuvis par “esošu” un “darbīgu”, darbībai “pieņemtu” un “pieļautu”. Par “Es Esmu” Vienotajam stāstīja centrtieces spēki. Par “Es Ne - Esmu” esamību Vienotajam stāstīja centrbēdzes spēki, kuru darbība apziņai atklāja ārpus tās esošo Telpu un tās potences – Lielo Neizpētīto – Noslēpumu.

Metafiziski ir tā, ka neizpētīta telpa ir centrbēdzes spēku darbības izraisītāja un darbības vieta – izpausmes un izpētes iespēja. Izpētes iespēja tad kļūst par izpētes darbības cēloni. Noslēpuma esamība ir vilinājums to Izzināt. Katra izziņa sākas ar ļaušanos Noslēpuma vilinājumam, tuvošanos un sevis ielikšanu – izteikšanu lielajā neizpētītajā telpā – pirmais “a!”, kurš gaida telpas atbalsi “a-a-a…” Noslēpuma iepazīšana sākas ar Noslēpuma iepazīstināšanu ar sevi, ar ļaušanos Noslēpuma vērtējumam. Noslēpumam – neizzinātai telpai un tajā esošajām iespējām, iespējai to apgūt ir vislielākais savstarpēji magnētiski pievelkošais spēks.

Jaunatvērtai kafejnīcai kopumā ir lielāka pievilcība salīdzinājumā ar ielas garāmgājēju apskatei izliktu ikdienas pusdienu piedāvājumu ēdienkarti labi zināmā vietā. Noslēpumaina Sieviete Vīrietī izraisa dziļāku un plašāku interesi par to, kāda rodas redzot šauri specializētas standartattiecības piedāvājošas, lielākajā daļā gadījumu neestētisku ķermeni atkailinošas, melnas vai krāsainas legingu “zeķubikses” (padomju laika skolas garo trikotāžas treniņtērpu, kādu toreiz meitenes lietoja tikai fizkultūras stundās).

“Es Esmu” apziņai blakus esošais Noslēpums – TĀ Esamība – “NE – ES Esamība” – līdzvērtīgas Esamības blakus pastāvēšana dod iespēju TO izzināt. Tādai izziņai vajadzīgi instrumenti. “Es Esmu” izzinošajai apziņai jāformē tādi izziņai derīgi instrumenti, kuri izriet no “Es Esmu” interesēm un resursiem. “Es Esmu” ir jāuzzin, ko “Es Esmu” grib un var. Līdz ar to, potences pārvēršot vispirms iecerētās, bet pēc tam arī realizētās, darbībai derīgās formas, “Es Esmu” apziņai ir jāizzin sevi. Sevis izziņa vienlaicīgi iet divos virzienos.

Pirmais ir centrtieces spēka uzturētais “Es tā jūtos – tāds esmu” iekšpusvērstais un šo “Es tāds esmu” tādēļ saglabājošais virziens. Tā ir sevis izziņa, atbildot uz sev uzdotiem jautājumiem. Pirmais dod izpētītas pašvērtības pašapziņu un vienlaicīgi ar to ierosina arī pretēji vērstā centrbēdzes spēka uzturēto otro sevis uz āru vērsto izpētes virzienu “Es tāds esmu – Es tā rīkojos” (un tādēļ tā jūtos) kurš, caur “pirms” un “pēc” sajūtu starpības izziņu, ir vērsts uz “Es tāds esmu - Es tā rīkojos” maiņu.

Šie divi spēki, saskaņoti darbojoties, “Es Esmu” apziņā saglabā labāko, derīgāko un pareizāko, un vienlaicīgi ienes tajā visu labāko, derīgāko un pareizāko “Es Ne-Esmu” telpā atrodamo “Es Esmu” uzlabošanai. Te svarīgs ir katram “Es Esmu” sākotnēji pieņemtais Labais – no iepriekšējām Esamībām saglabātais – saņemtais Gribas darbības – “Es Esmu kustības” virziens. Tādā kārtā katram “Es Esmu” viņa Noslēpums un tā izpēte kalpo par viņa pašizpētes un šis pašizziņas pašvērtības pašapziņas celšanai ceļu un līdzekli. Noslēpumu izzinājušais jūtas spējīgs to darīt, tāpēc jūtas vērtīgāks, un tādēļ viņam ceļas arī izziņas vērtība.

Visumam, Cilvēcei, Tautai un Cilvēkam sākotnējais Labais ir no Pārlaicīgās Pārpasaulīgās Esamības līdzatnestais mantotais Iekšējais Likums un tautu Kultūras dzīves tradīcija, kuru līdz ar savu emocionālo attieksmi lietu pasaules izbaudāmajā izziņā kā valodu (“Es Esmu” pašizzinņas un izziņas rīki) bērnam iemāca viņa māte. Valoda – “Vārds”, “Mēle” – “tas ar ko izsaka sevi” ir Sakrālo vibrāciju, formās ietverto ideju un formas trīsvienība. Ar valodu katrs apgūst “tādi esam, tā darām” un izrunā savu “tāds esmu, tā daru”. Noslēpums katram ir izzināmais, izziņas vērtais – tas, ar ko saskaramies un kas mūsos izraisa jautājumu vai uzrāda mūsu nepilnību un tādēļ pārmaiņu vajadzību. Vienlaicīgi ar Noslēpuma un sevis izziņu, katrs izzinošais maina arī savu Noslēpumu.


·         Katram viņa valoda ir “Es Esmu tāds” zīme.

·         Noslēpuma izzināšana maina “Es Esmu tāds” “tādi esam, tā darām” robežās.

·         Svešvalodu apguve notiek mainot “Es Esmu tāds” pārkāpjot “tādi esam, tā darām” robežas.

·         Svešvalodu apguvušais “Es Esmu tāds” vairs nav mātes valodas “tādi esam, tā darām” piederīgais.

·         Cits “Es Esmu tāds” ir arī cits “Es Esmu tāds, tāpēc tā rīkojos”.

·         “Tādi esam, tā rīkojamies” robežās paliekoši mainīgais papildina un attīsta “tādi esam, tā rīkojamies ”.

·         “Tādi esam, tā rīkojamies” robežas pārkāpušais vājina un traucē kā sevi tā mātes valodā runājošos.

·         Svešvalodas apguve maina juteklisko izziņu, uztveres veidu un domāšanu un līdz ar to arī rīcības attieksmi – darbošanās veidu.

 

Katram ir savs sākotnējā Labā līdzatnestais Iekšējais Likums. Lauvai ir Lauvas Likums. Zivij ir Zivs Likums. Lācim ir Lāča Likums. Vilkam ir Vilka, bet Jēram ir Jēra Likums. Vilks nedzimst  starp Lauvām, Lāčiem vai Jēriem tāpat, kā Jēri, Lauvas vai Lāči nedzimst starp Vilkiem. Tāds no tāda rodas, tāds tā redz un tā rīkojas, tāpēc tā runā. Katra dvēsele ceļā uz šo pasauli pie-vienojas tai saderīgām dvēselēm, ir to pie-ņemta un stiprināta. Kas Vilku vidē dzīvo, tam kā Vilkam jābūt (jākauc), kas Lācis dzimis, tam kā Lācim jārūc, vai, kā Zivij dzīvojot, ir jābūt Zivs mēmumā. Katrs savu līdzatnesto Labo tam atbilstošas Kultūras tradīcijas vidē – tās atbalstā attīsta un uzlabo – padara par vēl Labāku. Katrs attīsta, tālāk attīsta (turpina reiz iesākto) to, kas viņš ir Vienmēr – Pārlaicīgi un Pārpasaulīgi. Zaudējot reiz ie-sākto ceļu, zaudē pats sevi.


·         Katrā ceļā savi ceļabiedri.

·         Labais mijiedarbībā ar saderīgo uzlabojas.

·         Labais mijiedarbībā ar nesaderīgo maitājas.


Iekšējo Likumu mainīt nevar. Vilks vienmēr būs Vilks, Lācis būs Lācis, bet Jērs būs Jērs. Mainīt – samaitāt var laicīgo personību. “Es Esmu” apziņai iemācot citu valodu (“tā daru”) šai apziņai atņem tai dabiskos un normālos izteiksmes un darbības līdzekļus, tāpēc tā aplaupītā personība zaudē kopību ar sev līdzīgiem – kļūst par “svešo starp savējiem”. “Svešais starp savējiem” ir samaitāts “savējais”  - tāds neder Kultūras dzīves tradīcijā – nevar saņemt tās atbalstu līdzatnestā Labā uzlabošanai, tāpēc degradē, bet pats, savukārt, piesārņo un vājina dzimto Kultūras tradīciju, kurā tagad ir kļuvis par “svešo”. Tāds “svešais” nekad nekļūs par “savējo” citiem. Citiem ir pašiem savi savējie. Tāds “savējiem svešais” ir ne šāds, ne tāds, ne tāds, ne šitāds.


·         No savējiem atkritušais visur ir svešinieks.

·         Samaitātais nav derīgs.


Krustojot Zirgu ar Ēzeli iegūst neauglīgu Mūli, kas sevi, sev līdzīgo veidolu turpināt nevar – tam nav vietas mūsu pasaulē, un te tas tāds nav vajadzīgs. Vilkam iemācot Jēra mācību, Vilks nekļūst Jēram līdzīgs. Tas ietērpjas Jēra ādā un caur to apgūst pretdabisko lēnprātības karikatūru - gļēvuļa viltību – kož slepeni, uzbrūk no mugurpuses. Vilku samaitāts Lācis ir bezatbildīgs, izlaidīgs, baudkārs sliņķis. Lāča valodu iemācījies Jērs būs tikai lielīgs, savu aitu baru vadīt neprotošs un nespējīgs Auns, kurš par labi smaržojošu zāles sauju pārdos kautuvei visu Aitu baru, sevi un savu pļavu piedevām.


·         Citu valodu iemācījies Latvietis ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

·         Citu valodu iemācījies Krievs ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

·         Citu valodu iemācījies Cilvēks ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.


Tādi savai tautai svešie pie tās neturas, bet sāk klaiņot – meklēt laimi svešumā “kur vairāk maksā – tur labāk”, “kur labāk, tur mana “mītnes zeme”” un tur, tāpat iedzīvoties nevarot, sakuļas ar citiem tādiem pašiem laimes meklētājiem savās grupās, baros (vikingu - laupītāju), bandās – “kopienās” un “komūnās”. Tās ir multietniskas izcelsmes “tautas” vai “nācijas”, kurās nogulsnējas visi nederīgie – bojātie “laimes meklētāji”. Tādiem samaitātajiem nav Kultūras izpausmes un uztveres spēju, tāpēc viņi neturas pie savas (to piesārņo) tāpat kā neciena svešu Kultūru tradīcijas – tāpēc tās iznīcina kā “vieglajai dzīvei” nederīgas. Viņi izveido savas “vieglās dzīves”, tāpat kā veido “vieglās valodas”, “vieglās mūzikas”, “vieglās reliģijas” (Kristietība un tās atvasinājuma sajaukums ar buršanos – dievturība Latvijā), “vieglās ģimenes” un “vieglās valstis” (Latvijas un citas – liberāli – “gejropiski cilvēktiesiskās”).

Katram īstam – derīgam Cilvēkam ir viņa īstā Dzimtene, īstā Dzīve, īstā Valoda, īstā Ģimene, īstā Mūzika, īstā Valsts, kurā īsts Cilvēks nemeklē vieglumu, bet tikai un vienīgi savu derīgumu, par cenu (un reizēm par Dzīves un Dzīvības cenu) nekaulējoties.


·         Derīgs Cilvēks sargā savu valodu un Kultūru.

·         Valodas aizsardzība ir valodas aizsardzība sevī.

·         Kultūras aizsardzība ir Kultūras tradīcijas tīrības uzturēšana.

·         Kultūras aizsardzība ir Kultūras tradīcijas tīrības uzturēšana sevī un savā dzīvē.


Valodas aizsardzība sevī neaprobežojas ar vārdu pareizu lietojumu. Valodas aizsardzība ir tur, kur Cilvēks izvairās (atsakās) klausīties un runāt citā valodā. Tie, kuri runā vienā valodā, ir tautai pie-derīgi. “Vienā valodā” abās nozīmēs – visi lieto vienus vārdus to pašu parādību vārdā saukšanai un nelieto nekādus citus vārdus šo pašu parādību vārdā saukšanai. Div un trīs valodīgie ne-pie-der tautām – ir tām nederīgi.

Neviens, pat valodu iemācījies, sveštautietis nekad nespēs uztvert, saprast – asimilēt (uzsūkt un iemiesot sevī) un atbilstoši pielietot svešas Kultūras tradīciju. Jērs nekad nejutīs šašlika cepšanas baudu, tāpēc viņa sacepums būs bezgaršīgs, bet Vilks nekad nesapratīs zaļas zāles smaržas vērtību, tāpēc, kā savu zemi iztirgos, tā pēc svešumā nolaupāmā tīkos. Viegluma meklējošs sveštautietis, vienmēr ienesīs piemaisījumus un, savdabības radīto atšķirīgo rīku dēļ nespēdams pareizi rīkoties, izkropļos Kultūras tradīciju. Tāpēc Kultūras tradīcija ir tikai savējo lietojumam – ar to neuzbāžas garāmgājējiem (tie nesapratīs tradīciju – redzēs tajā sev redzamo) un kaimiņiem (tiem ir pašiem sava sargājama). Savu Avotu, savu Līgavu, savu Sievu, savu Māti, savu Zirgu, savu Zobenu, savu Karogu, savu Dziesmu, savu Māju un savu Dievu svešās rokās nekad nedod, bet tāds “devējs” ir tā visa no-devējs, vērtības postītājs. Kultūras tradīcijas sargāšana un vairošana ir tās Noslēpuma glabāšana.


·         Noslēpums pievelk.

·         Uzbāzība atgrūž.

·         Saderīgi atšķirīgais ir interesants.

·         Interese tuvina.

·         Atšķirību dzēšana kropļo.

·         Vienādošana sanaido.

·         Vienādošana aptur attīstību.

·         Vienādošana grauj pašapziņu.

·         Vienādošana izglītībai atņem Vērtību.



1. turpinājums


* * *


·         Katra apziņa ir kolektīva citas kolektīvās apziņas daļa.


Katra Cilvēka apziņa ir individualizēta kādas kolektīvās apziņas daļiņa un kā tāda, pati ir zemāk organizētu (individualizētu) individuālu apziņu kolektīvi veidota. Katra apziņa sīkāk sadalās zemāk organizētās, kuras ietilpst augstākorganizētajā, kā tās sastāvdaļas, tāpēc augstākorganizētā izpaužas (mēs to uztveram) caur zemākorganizētajām, bet zemāk organizētās apziņas uztveram tikai to kolektīvā kopuma darbībā. Evolūcija ir kolektīvs process, tādēļ evolucionējošs Cilvēks ir “kolektīva būtne”. Evolūcija notiek tur, kur ir stāvokļu, procesu, enerģiju un formu harmonija – Mūzika – tur, kur valda Muzikālās attiecības. Tas nozīmē arī harmonizētu centrtieces un centrbēdzes spēkus dinamisko līdzsvaru – apziņas līdzsvarotību izpausmēs un uztverēs. Centrtieces spēki uztur viengabalainību – veselumu – ved uz kolektīvismu, bet centrbēdzes spēki, individualizējot, rada mijiedarbības ar apkārtējo vidi – ved involūcijā, kas Cilvēkam ir deģenerācija.

Katra Cilvēka apziņa ir daļa no ļoti garas individualizācijas – kolektivizācijas rindas. Cilvēka apziņa individualizējas apziņas struktūrās, kuru analogi ir fiziskā ķermeņa orgānu sistēmas, orgāni, to šūnas, šūnu elementi, olbaltumvielas, vienkāršākie savienojumi un “atomi”, “atomus” veidojošās formas un mijiedarbības, katra līmeņa darbības funkcijas.

Katra pilnvērtīga Cilvēka apziņa veidojas divu apziņas polaritāšu - Vīrieša un Sievietes psihotipu (kuri mūsu laikā mājo divos pretējā dzimuma fiziskajos ķermeņos) harmoniskā vienībā – kopdzīvē laulības procesā. Divi pretēji psihotipi kolektīvi - sintētiski ir viens Cilvēks, kuram šo psihotipu harmonisku – Muzikālu attiecību gadījumā ir Cilvēka individuālā apziņa. Tas ir – šis pāris kopā veido Cilvēka individualizēto kolektīvās apziņas telpas daļu.

Katrs atsevišķi, ārpus laulības procesa esošs Vīrietis vai Sieviete ir tikai polārs pāra pirmelements – personība - pāra un Cilvēka apziņas potence, kura nav individualizējusi savu kolektīvas apziņas Cilvēka daļu, bet, kā “brīvais radikālis”, vājinot centrtieces spēku darbību kolektīvajā apziņā, destabilizē un vājina kolektīvo apziņu. Tāda kolektīvā apziņa, kurā ir daudz “brīvo radikāļu” ir vairāk vērsta ārējai ekspansīvai darbībai, kā iekšējiem, iekšējos resursus apgūstošiem un attīstošiem procesiem. Tāda kolektīvā apziņa ir nepilnvērtīga - egoistiska, eksistenciāli orientēta, piezemēta un nesātīga.

Pilnvērtīgs - divpusējs Cilvēks tālāk kolektivizējas pieņemot (laižot pasaulē) bērnus. Pilnā ģimene (Vīrietis + Sieviete un viņu bērni) ir pirmā – ar Pārlaicīgo saistošā virscilvēka kolektivizācijas forma. Tajā Cilvēks caur Esamības Pārlaicību kolektivizējas Cilvēces Kultūrā. Pasaulē ielaižot, noformējot un audzinot Bērnus, Cilvēks savienojas, līdzsvarojas, stabilizējas, harmonizējas ar Pārpasaulīgo Esamību – ar to tautas daļu, kura mīt smalkajā pasaulē – tur ir mirušie – vēl nedzimušie Cilvēki.


·         Katrai kolektīvajai apziņai ir tās laicīgā un Pārlaicīgā daļa.

·         Laicīgajā daļā ir dzimušie Cilvēki.

·         Pārlaicīgajā ir visi mirušie – nedzimušie Cilvēki.


Pārlaicīgā daļa glabā un sargā uzkrājumus, kā arī, dodot mainīgo apstākļu vērtējumu kritērijus, stabilizē attīstības ceļu, bet laicīgā daļa apgūst mainīgo apstākļu vērtīgo pienesumu, pielieto vērtējuma kritērijus labā, derīgā pieņemšanai un tā pareizā pielietošanai. Tāpēc tur, kur ir stabilas saites ar Pārlaicīgo, laicīgais attīstās harmoniski pilnveidojot tradīciju. Tur tradicionāli Daiļais un pilnvērtīgais neļauj iespiesties kroplajam, ķēmīgajam un disharmoniskam.


Visur tur, kur Daiļo, aizstāj neglītais, kroplais, ķēmīgais un perversais, ir sagrauta laicīgā un Pārlaicīgā vienība.

Tāpēc liels neprecēto vīriešu un sieviešu, kā arī nepilno un nestabilo ģimeņu skaits vājina tautu, tās un atsevišķu Cilvēku spēju lietderīgu izpausmi un attīstību. Tieši tāpat darbojas homoseksuālās, pedofīlās un citas tamlīdzīgas “LGBT publikas” antisociālās – noziedzīgās “kopienas”, biedrības, to lobiji un Viņu ietekmē panāktās sabiedrības dzīves izmaiņas.

Nākamajā līmenī Cilvēks (pilnvērtīga ģimene) kolektivizējas dzimtā. Tauta un Cilvēce Evolucionē caur Evolucionējošām dzimtām. Ārpus Evolūcijas esošas dzimtas, tautas un Cilvēces daļas izmanto evolucionējošo dzimtu sasniegumus. Tikai savā dzimtā (vienlaicīgi saskanīgi un sadarbīgi dzīvojošu radniecīgu ģimeņu grupā) sabiedriski un sa-darbīgi dzīvojoša ģimene var kolektivizēties augstāk – tautas kolektīvajā apziņā. Tāpat kā vientulībā dzīvojošie “brīvie radikāļi”, arī individuāli (sev) dzīvojošas ģimenes vājina, irdina tautas kolektīvo, bet caur to arī katra Cilvēka un pašas savu apziņu un kopību - ātrāk izirst, nespēj pretstāvēt postošām, disharmoniskām un maldinošām ietekmēm. Nespēj, negrib un neprot audzināt bērnus. Tādu bērniem ir vāja fiziskā, psihiskā un intelektuālā veselība. Bērnu slimības un slimīgums ir sekas vecāku egoismam un nespējai koncentrēties kolektīvai darbībai – savstarpējas mīlestības trūkumam.


·         Kolektīvisms stiprina.

·         Individuālisms vājina.


Dzimtās kolektivizēti Cilvēki tālāk kolektivizējas tautas kolektīvajā apziņā, bet caur to tālāk savas tautu grupas (apakšrases) un tālāk savas rases kolektīvajā apziņā. Caur to notiek kolektivizācija Cilvēces kolektīvajā, kura augstāk kolektivizējas planētas Zemes kolektīvajā apziņā un caur to mūsu Saules sistēmas apziņā, kura savukārt iet garu kolektivizācijas ceļu caur zvaigžņu kopām, sistēmām un plūsmām mūsu Visumā – mūsu Galaktikā, - tās kolektīvajā “Es Esmu” apziņā.


·         Galaktika ir mūsu Kolektīvā Esamība - tās kolektīvā apziņa, bet redzamā vai citādi novērojamā Galaktikas daļa ir tās kolektīvās apziņas fiziskais ķermenis.

·         Mūsu planētas kolektīvā apziņa veido savu fizisko ķermeni, kura ģeoloģiski, ģeogrāfiskais veidols – struktūra ir tās fiziskā valoda – apziņas fiziski ģeogrāfiskā Signatūra.


Tādā, tik milzu garā individualizācijas – kolektivizācijas ķēdē, kurā tās atsevišķi apgabali dzīvo, arī laika ritējuma ātruma aspektā, visai atšķirīgu dzīvi, ir nepieciešami atšķirīgo vienojoši – saskaņojoši posmi.


·         Cilvēces Kultūra ie-saista Cilvēku Saules sistēmā.


Cilvēces Kultūra ir mūsu planētas apziņas struktūras daļa. Cilvēces Kultūras daba ir Pārlaicīga un Pārpasaulīga, bet forma katrā konkrētajā laika un telpas daļā ir tur dzīvojošās tautas dzīves un Mākslas Muzikalitātes tradīcija. Tautas kolektīvā apziņa ie-saista Cilvēku (pāri) Cilvēces Kultūrā.


·         Tautas Kultūras tradīcija ir tautas kolektīvās apziņas laicīgā daļa un materiālā forma.

·         Emocionāli-fonētiskā valoda ir tautas Kultūras tradīcijas daļa.


Valoda vieno Pārlaicīgās un laicīgās apziņas dzīves daļas.


·         Kolektīvajai apziņai ir trejas, individualizācijas līmeņiem atbilstošas, valodas formas.


Pirmā ir ģeoloģiski – ģeogrāfiski telpiskā valoda – kultūrvēsturiskā ainava. Vēsturiskajā dzīves gaitā ģeoloģiskā vide – ieži, to veidotie enerģētiskie lauki un plūsmas ir formējušas tautas kolektīvo apziņu – tās Kultūru. Tāpat ģeogrāfiskā vide – klimats, reljefs, virszemes un pazemes ūdeņi, augu un dzīvnieku valsts ir veidojusi Ideālus noformējošo - šai apziņai labo, pareizo un derīgo diktējošo ģeogrāfisko telpu un tās ainavu, kurā tautas kolektīvā apziņa atrod savus īpašos, ar planētas dzīvi vienojošos Sakrālos elementus – Kalnus, Upes, Ezerus, Dzīvniekus un Augus. Pirmie kļūst par Kultūrvēsturiskās ainavas veidošanas un uztveršanas pieturas punktiem. Pēdējie kļūst pār šīs tautas totēmiem – dvēselei raksturīgāko attīstāmo savdabību simboliem.

Ģeoloģiski – ģeogrāfiskā vide kopā ar tautas kolektīvās apziņas Pārlaicīgo daļu veido Cilvēka Vērtību sistēmu. Ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā vidē tautas kolektīvā apziņa veido savu Kultūrvēsturisko ainavu. Kultūrvēsturiskās ainavas dzīve ir vislēnāk ritošie un tāpēc plašākās apziņas un laika telpas vienojošie procesi un to veidā izteiktā valoda.


·         Kultūrvēsturiskā ainava ir radoši pārstrādāta – pilnveidota – harmonizēta - Muzikalizēta ģeoloģiski – ģeogrāfiskā telpa, kura caur planētas fizisko ķermeni vieno planētas apziņu ar tautas kolektīvo un caur to arī katra tur dzīvojoša Cilvēka apziņu.

·         Kultūrvēsturiskā ainava uztur aktīvus Cilvēka Ideālus un Cilvēcisko vērtību darbību.

·         Kultūrvēsturiskai telpai un tās ainavai, to veidojošajiem dabas elementiem atrauts Cilvēks zaudē savu Cilvēcisko dabu un tās Vērtības.


Izkoptas Kultūrvēsturiskās ainavas galvenā aktīvā vērtība ir tajā darbīgā Skaistuma enerģija, kura aktivizē – dod impulsu Cilvēka Saprāta radošajai darbībai. Tāpēc vārdā, skaņās, formās ietvertais satura - Idejas Skaistums Cilvēku aktivizē radošai darbībai. Bez Skaistuma – Dailes klātbūtnes Cilvēks zaudē radošo spēju.

Tautas Kultūras tradīcija aptver tautas kolektīvajā apziņā notiekošos procesus un atbilst tajā notiekošo izmaiņu ātrumam, kas saista Kultūrvēsturisko ainavu ar atsevišķu Cilvēku sabiedrisko dzīvi. Tautas Kultūrvēsturiskās telpas iezīmētā vidē notiek tautas laicīgā sa-dzīve. Sadzīves formas, priekšmeti un sadzīves stabilizācijas elementi (arhitektūra) un procesi (tautas saimniecības, valstiski – sociālā dzīve) ir kolektīvās apziņas otrā individualizācijas līmeņa – sociālās telpas valoda dialogam ar individualizētām Cilvēku apziņām.

Tradīcijai raksturīgā – no tradīcijas izrietošā, tās – uzturētā un to turpinošā arhitektūra, tradicionālā sociālā dzīve un no tās izrietošie sadzīves priekšmeti – tā visa Mākslinieciskā pilnvērtība – Daile (Skaistums) un Muzikalitāte ir tautas Kultūras tradīcija, kuru, tagad, vienkāršojot un zaudējot Kultūras jēdziena izpratni un tādēļ arī zināšanas par Kultūras izcelsmi un dabu, dēvē par tautas Kultūru, tur maldīgi ieskaitot arī subkultūru, piesārņojumu, degradācijas pēdu un Kultūrai pretēju izdarību kopumu. Tautas Kultūras tradīcija runā uz paaudzēm, sociālajiem slāņiem, profesijām un teritoriālajām grupām. Arhitektūra, kā Māksla – Dailes un Ideālu iemiesojums, ir monumentālā – visus Kultūras tradīcijas elementus saistošā kolektīvās apziņas valodas forma. Pēc arhitektūras vispārējā stāvokļa un procesiem, formām var spriest par tautas kolektīvo apziņu un tur notiekošo.

Tā kā Kultūras tradīcija, kuras kvalitāte un Vērība ir Mākslinieciskā pilnvērtība, saista Pārlaicīgo - Sakrālo ar laicīgo, tad te ir saprotama Mākslas būtība – Māksla ir tās Daili nesošās formas, kuras saista Pārlaicīgo, Pārpasaulīgo ar laicīgo, kuras ļauj pasaulīgajā ienākt Pārpasaulīgajam un Pārlaicīgajam, kuras vieno Kolektīvo ar individualizēto, kuras nes Kolektivizējošo un uz Kolektīvo vedošo. Īsta Māksla redzamajā atklāj Debesu Valstību. Īsta Māksla Cilvēku paceļ tur, kur Viņš skata Dievišķā Esamību.


·         Māksla ir Debesu Valoda.

·         Tautas Māksla Vieno – kolektivizē paaudzes – dod kopīgo - saskaņu un attīstību stabilizējošos elementus, atskaites punktus un vērtīgo, derīgo ietekmju atlases spējas.


Trešā – visindividualizētākā un īslaicīgākos procesus un stāvokļus nesošā kolektīvās apziņas “tādi esam, tā darām” valodas forma ir emocionālās attiecības ar vidi, kuras sekas ir emociju izteiksmes caur individualizētiem fiziskiem ķermeņiem akustiskajā vidē – tautas emocionāli - fonētiskā valoda.


* * *


Trešā kolektīvās apziņas emocionāli-fonētiskā valodas forma vieno tautas sa-dzīvi (Kultūras tradīciju) ar tās individualizācijas elementiem – Cilvēkiem. Cilvēka laicīgās dzīves procesi ir relatīvi visīslaicīgākie, tādēļ laicīgā Cilvēka - personības apziņas procesu izteiksmes veidi, atbilstot to ātrumam, ir īslaicīgi.

Iemiesots Cilvēks vienlaicīgi dzīvo vairākās vidēs – fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un Garīgajā pasaulē.


·         Katrā Cilvēka dzīves vidē tam ir cita valoda.


Fiziskajā pasaulē Cilvēka apziņa sevī kolektivizē zemāko apziņas attīstības pakāpju būtņu un formu apziņas procesus – tāpēc sevī ietver - koliktivizē arī šo apziņas formu izpausmes – valodas. Iemiesota Cilvēka apziņa sevī kā struktūrelementus iekļauj minerālās, augu un dzīvnieku pasaules apziņas daļas (no kurām atbrīvojas pēcnāves transformācijā pārejot uz dzīvi smalkajā pasaulē. Pēcnāves transformācija ir nepārvarams šķērslis iemiesotu un at-brīvotu Cilvēku savstarpējiem sakariem. Transformācija tik būtiski maina apziņas struktūru, ka starp iemiesotu un neiemiesotu Cilvēku apziņu “Valodām” nav nekādu “tulkošanas” (interešu - saprašanas) iespēju. Visi stāsti par sakariem ar mirušajiem (ārpus speciālas maģijas – nekromantijas robežām) ir izdomājumi un halucinācijas.)


·         Forma ir minerālās pasaules valoda.

·         Ķīmiskie procesi un tiem sekojošās matērijas formu izmaiņas ir matērijas apziņas “domāšanas” procesu izteiksmes veids – valoda, kurā tā izsaka tajā notiekošās informatīvās izmaiņas.

·         Ķīmiskie procesi minerālu pasauli vieno ar augu pasauli.

·         Formu, krāsu un SMARŽU valoda ir apziņas izteiksmes veids augu pasaulē.

·         Formu, krāsu, smaržu, KUSTĪBU un skaņu valoda ir apziņas izteiksmes veids dzīvnieku pasaulē.

·         Katras apziņas kvalitātes un to izmaiņas atspoguļojas tām raksturīgajās un par tām stāstošajās izpausmēs – Signatūrās.

·         Katras apziņas valoda ir to raksturojošo Signatūru kopums.


Katra augstākorganizēta apziņa sevī kolektivizē zemākorganizētas apziņas un to darbības izpausmes, tāpēc Cilvēkam ārpus fonētikas ir arī formu, ķīmisko procesu, krāsu, smaržu un kustību valoda, kuras savai izteiksmei izmanto Cilvēka apziņā kolektivizētie attiecīgo pasauļu apziņas elementi.

Katra iemiesota Cilvēka apziņai ir viņa minerālās pasaules apziņas elementu Signatūras – neatkārtojamais fiziskais ķermenis, kura formās, proporcijās, sejas vaibstos, matu krāsā, plaukstas un pirkstu papillārajās līnijās izteikta viņa personības dzīve – tās mantotās dotības un izmaiņas, kādas notiek viņa apziņā. Mainoties apziņai, mainās arī fiziskais ķermenis – katra augstākattīstīta apziņa ietekmē zemākorganizēto apziņu darbību.


·         Augstākorganizētas apziņas vadīts Gribas impulss ir nepārkāpjams likums zemākorganizētajai.

·         Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma ir Kosmiski organizētas Gribas Diktatūra.

 

Kultūra ir radoša apziņas organizētība, kura sasaucas ar Kosmosa radošo organizētību, tāpēc:


·         Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma ir Kosmiskās Kultūras diktatūra.

·         Nostāšanās pret Dabisko Kārtību – tās Normu Sistēmu – Kosmiskās Kultūras diktatūru ir Cilvēka pašiznīcināšanās patvaļa.


Tādā veidā Cilvēka apziņas kvalitātes un dzīve ir redzama viņa ķermenī, viņa ādas un matu krāsā, ķermeņa smaržās, acu un ādas virsmas elementos – to izmaiņas. Mainoties apziņai, mainās bioķīmija, Cilvēks saslimst vai atveseļojas, mainās viņa genoms, kuru viņš tālāk nodod saviem bērniem. Katrai konstatējamai bioķīmiskai gēnu struktūras mutācijai iepriekškonstatējama(!) Cilvēka apziņas izmaiņa. Minerālās pasaules dzīve ir vislēnākā, tāpēc ar to saistītās formas mainās vislēnāk.

Īslaicīgāki procesi redzami augu pasaules apziņas dzīvē, kurā tā ir aizguvusi minerālās pasaules elementus, tos tālāk attīstījusi un pievienojusi jaunus – vairošanās un kustību veidus, radot evolucionējošas apziņas vajadzībām atbilstošas apziņas darbības un to atspulgus – valodas, kuras tām pašām vajadzībām tagad izmanto arī Cilvēka ķermenis. Tā Cilvēkam ir viņa apziņas vielu maiņas, krāsu un smaržu valodas, no kuru rakstura var spriest par šo īslaicīgo procesu norisi apziņā. Auga (ķērpja, aļģes, zāles, krūma, koka utt.) ķermeņa lapu un ziedu forma un krāsa, ķīmiskais sastāvs un procesi stāsta par auga dvēseli – apziņu, par tās kvalitātēm, derīgumu vai indīgumu un saderību – tās ir auga Signatūras.

Dzīvnieku pasaule ir pārņēmusi augu pasaules apziņu dzīvi un tām pievienojusi savu telpiskās kustības spēju – apziņas tieksmi apgūt Noslēpuma telpu kustībā – tās resursus un sevis izteiksmi tajā. Ko augi darīja caur paaudzēm – izplatīja sevi vidē, (lielā mērā vēl saglabājot minerālas pasaules formu izteiksmes dabu) – ar zariem, stumbriem, sakņu dzinumiem un sēklām, to dzīvnieki tagad dara vienā dzīvē ar pirmo dzīvības dienu. Dzīvnieki savā dzīves vidē paši pārvieto savu fizisko ķermeni, tiem nav jāgaida, lai telpu apgūtu viņu izsētās sēklas. Tādā veidā dzīvnieku apziņai piemīt attīstīta (no augiem aizgūta) kustību valoda. Arī augi izdara kustības - augot, sekojot apgaismojumam, mitruma vai citu mainīgo apstākļu izmaiņām, tomēr tās ir lēnas un vienkāršas. Šīs kustības ir augu apziņas Signatūras, kuras raksturo to kvalitātes un savdabību. Cilvēkam piemīt kustību, pozu un mīmikas - no dzīvnieku pasaules līdz ar dzīvnieciskajiem apziņas struktūrelementiem saņemtā “ķermeņa valoda” – Signatūru kopums, kurā Cilvēka dzīvnieciskā apziņas daļa izsaka savas tā brīža attiecības ar vidi, tās elementiem un reakcijas uz vidē notiekošo.

Tomēr dzīvniekiem piemīt arī divas citas apziņas dzīves izpausmes, kuras savu pilnību sasniedz tieši Cilvēku pasaulē. Pirmā ir dzīvnieku kustību pacelšana rīcības līmenī, bet otrā ir fiziskā ķermeņa spēja veidot akustiskas ietekmes – izplatīt vidē akustiskas dvēseles stāvokļa Signatūras. Tā kā Cilvēkam piemīt Gribas Brīvība, tad tur, kur dzīvnieks izdzīvo savai apziņai pieejamo, viņa ķermenim Dabas Likumu diktēto kustību dzīvi, tur Cilvēka apziņa dzīvo Gribas Brīvības apstākļos pieņemtu lēmumu vadītās rīcības dzīvi. Tāpēc –


·         Cilvēka personības īstā valoda ir viņa rīcības  valoda, kurā mēs redzam Cilvēka dabu – pārliecību – tās Idejas, kuras viņa dzīves Arhitektūra – tās Muzikālais Motīvs – Ideoloģija – Viņa Dzīves Nemaināmā Simfonija – Evolūcijas Akords.

·         Rīcības valoda ir visas Gribas Brīvības stāvoklī veiktās pienākumu izpildes vai iegribas apmierinošās darbības.

·         Cilvēka rīcība ir galvenā viņa apziņu raksturojošā Signatūra.

·         Minerālu pasaulē konstanta forma, krāsa, smarža un fizikālās īpašības, to funkcijas un loma mijiedarbībās ar vidi ir to galvenās apziņu raksturojošās Signatūras.

·         Smarža ir galvenais matērijas kvalitātes apziņas rādītājs.

·         Augu pasaulē viņa emociju ietekmē impulsīvi izplatītā smarža ir galvenā auga apziņas emocionālās dabas Signatūra.

·         Auga zieds ir auga “dziesma”.

·         Auga smarža ir auga “balss”.

·         Smarža – “auga balss” izmaina ķīmisko reakciju norisi citos augos – maina viņu emocionālos procesus.

·         Dzīvnieku pasaulē Dabas Likumu vadītā emocionāli motivētā intelektuālā dzīve un tās rezultātā izdarītās kustības un akustiskie signāli ir galvenās dzīvniecisko apziņu raksturojušās Signatūras.

·         Cilvēka rīcība ir viņa Saprāta vadītās intelektuālās dzīves vai pakļaušanās dzīvnieciskiem impulsiem un to realizēšanas patvaļas Signatūra.


Cilvēka rīcību vada viņa domāšana, tas kādu formu mentālajā pasaulē pieņem viņa “tāds esmu, tā daru”. Tā kā ar svešās valodas apguvi individualizēts “tāds esmu, tā daru” maina vienu savu “tā daru” un tāpēc arī “tāds esmu” struktūru, tad svešās valodas apguve maina arī Cilvēka rīcību – rada tās izmaiņas viņa domāšanā, kuru rezultātā viņš atstāj novārtā vienas darbības, bet pievēršas citām.



2. turpinājums


* * *


Saprāta klātbūtne Cilvēka apziņā norāda uz viņa piedalīšanos augstāko pasauļu dzīvē. Kā emocionāli – intelektuālā, tā arī Saprātīgi – intelektuālā apziņas dzīve rit domu pasaulē. Arī dzīvnieki domā. Tikai viņu domu apjomu un ievirzi ierobežo Dabas Likumu diktēto eksistenciālo vajadzību apmierināšanas un to sniegto, vai fizioloģisko procesu nesto baudu saņemšanas mērķtiecība. Cilvēka domām plašumus atver viņa Gribas brīvības izraisītā tieksme izzināt visu ārpus eksistenciālo vajadzību un baudu ierobežojumiem.


·         Prāta darbības rezultātā rodas doma.

·         Domas ir prāta valoda.

·         Domas ir apziņas Signatūras mentālajā pasaulē.


Tāpat kā vielu saskarsmēs minerālu pasaulē notiek matēriju mainošas ķīmiskās reakcijas, tāpat domu saskarsmē mentālajā pasaulē notiek “domu ķīmija” un kontaktos iesaistīto apziņu izmaiņas. Prāts, domājot, izdala savas domas mentālās pasaules vidē, kur tās ir brīvi pieejamas visām citām apziņām un to prātiem – domas iedarbojas uz apziņām un stājas mentāli-ķīmiskās attiecībās tik tāl un tik daudz, cik šīs apziņas satur abpusēji saskanīgo, atbilstošo, saderīgo vai vienkārši kopīgo – cik tās ir Muzikāli savienojamas un sadarbīgas. Tās var izpaust kā harmoniskas, tā arī disharmoniskas mentāli-ķīmiskas attiecību reakcijas – tās var atbalstīt vai slāpēt kā citu domu, tā arī to radījušo apziņu. Domas ir apziņas valoda mentālajā pasaulē, kur to katrs “klausītājs” var saprast tik tāl, cik saskanīgas ir abu apziņu mentālās dabas. Mentālajā pasaulē lidojošās domas visiem ir brīvi pieejamas tāpat kā fiziskajā pasaulē skaņas, smaržas un formu ietekmes. Tāpēc dzīvnieki brīvi zin citu domas, viņiem nav vajadzīgi vārdi, tāpat kā augiem ir brīvi pieejamas visu citu būtņu emocionāli izdalītās smaržas un tāpēc saprotama viņu emocionālā daba. Tieši tāpat Cilvēku domas pulcējas vienkopus, atgrūžas, saskan vai nomāc viena otru savu saderību vai disonanšu mērā tik, cik tās sader vai disonē.

Tāpēc tas, ko iemācās viens kādas sugas dzīvnieks, ir brīvi pieejams arī citiem viņa sugas brāļiem – brāļiem un māsām sugas kolektīvajā apziņā. Sugas kolektīvo apziņu ierobežo sugas dzīves specifiskās savdabības, kuras veic citu sugu dzīvnieku izplatīto domu atlasi un indivīdu reakciju uz tām. Katrai sugai ir savi specifiskie interešu aspekti, tāpēc, būdami šauri orientēti, specializēti pragmatiķi, dzīvnieki “neuzklausa” citu dzīvnieku domas – nesaprot viņu valodu. Tieši tāpat Cilvēka interese viņam diktē radioraidītāju un to pārraidīto programmu atlasi. Katrs Cilvēks savas intereses, apziņas īpatnību un uztveres spēju robežās var mentāli kontaktēties ar jebkuru mentāli saskanīgu apziņu, kā Cilvēkā, tā arī dzīvniekā.

Dzīvnieku domas ierosina Dabas Likumu darbība. Cilvēku domas ierosina Augstāko pasauļu būtņu Ideju impulsi, kuri saskarsmē ar visaugstākattīstītajiem prātiem tajos ierosina domas, kuras vēlāk uztver, piezemē, pārstrādā un formalizē citi prāti aizvien plašākos lokos. Cits ierosas vilnis rodas, kad dzīvniecisku apziņu domas nonāk viszemākattīstīto prātos, tur tiek pastiprinātas un nodotas tālāk citiem tādiem pašiem. Visas Cilvēcē cirkulējošās domas ir šo Avotu impulsu transformāciju rezultātā radušās neskaitāmās “atbalsu” modifikācijas – domformas – risinājumu programmas, kuras izmanto rīcības ierosināšanai. Katrai kolektīvajai apziņai ir sava savdabīgā apziņā cirkulējošā domformu struktūra – “programmu komplekss”, kurš nosaka šīs kolektīvās apziņas pasaules uztveres un reakciju īpatnības – to uz ko tās tiecas un kā rīkojas līdzīgās situācijās. Mūsdienu “zinātne” to sauc par instinktiem.

Tāpēc aizgūstot svešus vārdus – to fonētiku, neaizgūst vārdu semantiku, jo katra tautas kolektīvā apziņa to pašu parādību “galds, grīda, mežs” piepilda ar citu – sev svarīgu saturu – katrai “mežs” ir kaut kas cits. Svešvalodās sarunājoties “domā vienu, saka otru, bet dzird trešo”. Viena fonētika, disonansējot, konfrontē divas atšķirīgas mentālās struktūras. Rodas kara stāvoklis kolektīvo apziņu starpā, kurā stiprākā nomāc vājāko.

Domu uztverošais prāts domu papildina vai noplicina atbilstoši savai dabai – interesēm un spējām. Kvalitatīvo izmaiņu lielums – saņemtās un tās pašas tālāknoraidītās domas kvalitāšu starpība ir prāta dabas rādītājs – Signatūra. Neviens pats neko neizdomā. Cilvēku un dzīvnieku prāti, atbilstoši savām vajadzībām un prāta – apziņas savdabībām, apstrādā – modificē vidē cirkulējošās domas. Tādas apstrādes rezultātā rodas prāta Signatūras – cirkulējošājās domās ienestās kvalitatīvās izmaiņas. Šīs Signatūras ir Īstā “Es Esmu” izpausmes mentālajā telpā.

Tāpat prāts var savienot divas, trīs vai vairākas domas un to elementus jaunās kombinācijās, nepaaugstinot to kvalitāti – tad tā ir domu telpas pieblīvēšana – aizsprostošana – pielūžņošana, ko sauc par fantazēšanu. Tā veidojas administratīvā jaunvaloda – tajā runājošie paši sev un citu tādu pašu priekšā liekas gudrāki. Bet var arī sintezēt jaunu – kvalitatīvi augstāku domformu, kura paver ceļu jaunam domu darbības virzienam – Ideju uztverei, izplatīšanas ceļam un telpai. To sauc par Iztēli – Ideju ietērpšanu nebijušās formās, ko var izdarīt pieredzes bagāti, nobrieduši Idejas uztvert spējīgi prāti. Pārejā Cilvēce pārtiek no šo Prātu iztēles augļiem, “pārmaļot augļu sēkliņas, mizas vai malkojot to saldi pilošo sulu”.

Tāpēc visas runas par intelektuālo īpašumu ir tieši tikpat smieklīgas, kā runātāja īpašumtiesību pieteikšana uz izrunāto vārdu skaņu vai maksas iekasēšana par ēdiena smaržu tirgus laukumā. Īpašumtiesību pieteikšana uz intelektuālās vai emocionālās darbības augļiem ir absurds kā lietus, Vēja vai Upes tecējuma, Ezera un Okeāna, Saules gaismas privatizēšana. Tādi absurdi – piesavināties pašu neradītas vērtības rodas tikai spekulatīvo ekonomiku uzturošā Romiešu tiesību sistēmā. Dabiskajās tiesībās tas ir neiespējami – tur katra apziņa, savu spēju robežās, saņem, uztver un izmanto visu citu apziņu radīto un tieši tāpat citām apziņām dod savas darbības augļus. Dabiskās Kārtības diktēto Normu ietvaros notiek nemitīga, saskaņota - brīva vērtību apmaiņa.


·         Apziņas kolektivizē brīva, nesavtīga kopīgu mērķu saskaņotu domu apmaiņa.


Augstāk par intelektuālo domu telpu ir Saprāta – Jūtu, Ideālu un tiem atbilstoši strukturēto prāta konstrukciju – Vīziju dzīves telpa. Tajā katra kolektīvā apziņa un tās individualizētie elementi ir pazīstami ar savām no Augstākajām pasaulēm saņemto Jūtu, Ideālu, Vīziju un to attīstības savdabību Signatūrām. Vīzija iezīmē kolektīvās apziņas attīstības ceļu – darba mērķi – to ceļu, pa kuru šī kolektīvā apziņa iet savu savdabīgo Evolūciju savā ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā. Katra Vīzija formē savas kolektīvās valodas – Kultūrvēsturisko ainavu, Kultūrtradīciju un emocionāli-fonētisko valodu. Mainot šīs valodas (piemēram, pārņemot svešas arhitektūras formas un elementus), apziņas atkrīt no Vīzijas – uzsāktā ceļa un pāriet uz kādu citu ceļu – Vīziju – kuras valodas tad iepriekšējā ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā realizē tādi šai telpai tagad nederīgi at-kritēji. Svešu valodu varētu mācīties tikai vienā gadījumā – ja svešvalodu apguvušais uz visiem laikiem atstāj savu dzimteni un tālāk līdz mūža galam dzīvo jaunapgūtās valodas ģeoloģiski-ģeogrāfiskajā telpā.


·         Vīzija ir galvenā kolektīvo apziņu raksturojošā Signatūra.

·         Vīzija ir kolektīvās apziņas “Vārds”, ar kādu to pazīst citas kolektīvās apziņas.

·         Vīzijas ir šai Vīzijai atbilstošās - saderīgās individualizētās apziņas kolektīvajā apziņā iekļaujošais vai Vīzijai neatbilstošās no kolektīvās apziņas izstumjošais “Vārds”.


Vīziju nepieņemošā – izstumtā apziņa mēģina kolektivizēties citas Vīzijas iezīmētā, apziņām savstarpēji pieņemamā, kolektīvajā apziņā, tomēr tur, rīcības spēju atšķirību dēļ, vienmēr būs tikai daļējā “pieņemtā blakusapziņa”. Var teikt, ka vienā ansamblī, tā repertuāra dēļ, iekļauties nespējīgs mūzikas instruments tiecas “savu partiju” spēlēt citā orķestrī, tomēr citam mērķim radīts, tas tā arī nekad pilnvērtīgi neskanēs – Havajas ģitāra neder flamenko dejai.

Vēl augstāk par Saprāta Vīziju Muzikālo telpu paceļas – atveras Garīgo – Kultūras Muzikālo saskaņu telpa. Tajā katru Kultūru pazīst ar tās savdabīgo struktūru, vēsturi un darbības rezultātiem. Cilvēces Vēsturē atstātās pēdas ir Kultūru raksturojušās Signatūras, kuras ar to pašu raksturo arī Kultūru uzturošo kolektīvo apziņu.


·         Saprāta intelektuālajā telpā kolektivizējas tauta.

·         Saprāta Jūtu, Ideālu un Vīziju telpā kolektivizējas Cilvēce.

·         Garīgo-Kultūras saskaņu telpā kolektivizētā planētas kolektīvā apziņa kolektivizējas Saules sistēmas kolektīvajā apziņā.

·         Kultūra ir visu apziņu vienotā valoda.

·         Kultūra ir Kosmisko Enerģiju radošās darbības struktūra.

·         Kultūra uztur Vienotās Gribas Kosmisko Enerģiju cirkulāciju.

·         Kosmiskās Enerģijas ir Vienotās Esamības Dabas Likumus radošā Valoda.


Kultūra uztur Vienoto Esamību un Esamības Vienotību – Vienotā Esamība IR caur Kultūru un IR Kultūrā visiem piemītošajā kvalitātē – kopīgajā – mantotajā “Vārdā”. “Vārdā”, kurš izstaroja “Vārdu”, lai dzirdētu savu atbalsi un tā izzinātu sevī slēpto “Vārdu” – “Vārdu” kurā “sevi pazīst un saprot” “Es Esmu” apziņa. Tāpēc Gejropā izvērstā Kultūras apkarošana, izkropļojot tās jēdzienu, dabu, tradīcijas un izpausmes Mākslā, Zinātnē, Darbā, Ģimenē un sabiedriskajā dzīvē, to vietā uzdodot tām pretējās un svešās parādības, ir pašiznīcinoša vēršanās pret savu radošo - Dzīvību uzturošo dabu, kas paver ceļu destruktīvām enerģiju attiecībām apziņā, kā kolektīvajā, tā arī tās individualizācijās – personībās un viņu dzīvēs. Disonanses enerģiju attiecībās at-rauj no Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā, liedz jaunu radošu enerģiju – Ideju ienākšanu apziņā un attīstības ceļu turpināšanu. Tā ir galvenā atbilde par Gejropas sabrukuma cēloņiem. Tagad Gejropa ir anahronisku instinktu pārņemta dzīvniecisku impulsu vadītu darbību telpa.


* * *


Aplūkojot šīs dažādo līmeņu valodas un to Signatūras, mēs varam konstatēt to iezīmēto kolektīvo apziņu telpas un tās atdalošās robežas. To, ko tagad saucam par individualizētajām un kolektīvajām apziņām, agrāk, Dabisko tiesību sistēmā, sauca par gariem. Tāpēc ir Akmeņu, Upju, Ezeru, Zemju, tautu un ģimeņu, māju, vielu un sīkbūtņu, baktēriju un vīrusu gari, kuriem fiziskie objekti ir to ķermeņi. Koka stumbrs ir koka gara ķermenis, tāpat kā Cilvēka ķermenis ir Cilvēka dvēseles mājoklis šajā pasaulē. Vislabākais piemērs tam ir ķīmisko elementu grupēšana un raksturošana – Signatūru klasifikācija Mendeļējeva periodiskajā sistēmā. Skābekļa Signatūras iezīmē Skābekļa atomu kolektīvo apziņu (Skābekļa garu), kurai šie atomi kalpo par fizisko ķermeni. Tāpat Slāpekļa Signatūras iezīmē Slāpekļa atomu kolektīvo apziņu (Slāpekļa garu), Sēra un Fosfora Signatūras iezīmē Sēra un Fosfora kolektīvas apziņas un tā līdz zināmo elementu Signatūru beigām.

Kvarcus, Granītus un Dolomītus (garus) iezīmē to Signatūras, tāpat kā to dara Egļu, Palmu un Ciedru vai Kaķpēdiņu Signatūras. Pēc Signatūrām mēs nodalām Aitas no Vilkiem un Seskus no Briežiem. Signatūras ļauj redzēt apziņu atšķirības Kalmāriem un Jūras Zirdziņiem. Dzīvnieku kolektīvās apziņas – sugas un to robežas mēs redzam sugu Signatūru atšķirībās. Tieši tāpat Signatūru atšķirībās mēs redzam melnādainās, dzeltenās un baltās rases tautas. Šajās rasēs mēs redzam atšķirīgu ķermeņa un seju uzbūvi (Signo!), fizioloģiju (Signo!) un no tā izrietošu atšķirīgu reakciju uz pārtiku un medikamentiem (Signo!) un attieksmi (Signo!) pret vidi vai sev līdzīgiem.

Tautu, apakšrasu un rasu starpā ir redzama “ķermeņa valodu” atšķirība, kur vienai tautai apstiprinošs žests ir noliedzošs citai un pilnīgi normāla poza vai neitrāli informatīvs žests ir nāvīgi smags apvainojums, vai “darījumu” piedāvājums citā. Kas vienai izsaka dusmas, tas citai – sēras. Ko viena liek priekšā kā piepulcējošu pagodinājumu, tas citai ir pazemojošs noraidījums. Lai kā “progresīvie” pļāpātāji to mūsdienās noliegtu, tomēr ir redzamas lielas atšķirības rasu un tautu prāta spējās, interesēs un dzīvesveidā – mentalitātē.

Aborigēnam bezjēdzīgi mācīt matemātiku, tāpat kā nēģerim stāstīt par darba prieku un gaidīt, ka tāpēc viņš sāks strādāt. Ir bīstami dot nēģerim dzert pienu, vai izcelt zivi no ūdens – abi nomirs, beigs būt nēģeris un zivs. Nevar prasīt, lai Vīziju skatošais Saprātīgi-intelektuālais taisnīgumu alkstošais Krievs samierinās ar izdevīgumu, vieglu un pārtikušu dzīvi meklējošo emocionāli-intelektuālo Latvieti vai kādu citu “attīstīto rietumu civilizācijas augli”. Te saduras divu diametrāli pretēju domu izcelsmes avotu impulsu radītas domas, rīcība un valodas. Taisnīgumu negaidošs Krievs nav Krievs tāpat, kā vieglu dzīvi nemeklējošs Latvietis vairs nav Latvietis. Te izņēmums pierāda likumu.

Nevar Cilvēkam, kuram ir alerģiska reakcija uz kādu vielu, dod šo vielu. Tā viņu nobeigs. Tāda viela – tās ķīmiskās dabas Signatūra norāda uz tās apziņas - gara nesavienojamību ar šī organisma apziņu - garu. Organisma un vielas Signatūras norāda uz garu nesavienojamību. It visur dabā mēs redzam Signatūru atšķirību iezīmētas robežas un to robežās esošas savdabīgas kolektīvās apziņas ar šo apziņu - garu atšķirībām. Tādas robežas norāda uz saudzējamu un nošķirtībā turamu kolektīvo apziņu - garu savdabību un tādu savdabīgo apziņu elementu nesajaucamību. Ir naivi iedomāties, ka tur, kur ir redzamas tik fundamentālas apziņu atšķirības, kur to savstarpējā ķīmija vienmēr uzrāda neatgriezenisku reakciju esamību, tur bez postošām sekām no vienas apziņas citā varētu pārvietot apziņas struktūras, to elementus un apziņas darbības formas – valodu vārdus, valodas un tām līdzi nākošās intelektuālās darbības formas. Tas ir tas pats kā datorā iemontēt veļas mazgājamās mašīnas agregātus.


·         Pārvietota valoda ir jaunas ķīmiskās reakcijas ierosināšana apziņu starpā!

·         Jaunas reakcijas veido jaunus savienojumus.

·         Patvaļīgas darbības rada pretdabiskas reakcijas.

·         Pretdabiskās reakcijās veidojas pretdabiski savienojumi.


Ir naivi iedomāties, ka Dabas elements - Cilvēks bez postošām sekām varētu jaukt to, ko Daba, savā Dabiskajā Kārtībā, atbilstoši Normām tur nošķirtībā.


·         Sekli un Virspusēji dzīvojošais, saturā iedziļināties nespējīgais, bojātais tiecas apgūt un izpētīt vairāk formu, formās meklēt to, ko tās nespēj dot – attīstības sasniegumus.

·         Viedais un Derīgumā pilnvērtīgais iedziļinās savas Mātes un Tēva valodas satura barojošajā pasaulē, ļaujas tās nestajām Vīzijām un līdz ar tām ceļas pie Kultūras.


* * *


Emocionāli-fonētiskā valoda ir tur, kur ir individualizēti kolektīvās apziņas fiziskie nesēji un viņu fiziskās spējas savas apziņas emocionālās izteiksmes izplatīt fiziskajā, arī akustiskajā vidē. Emocionālo sfēru šī valoda aptver tāpēc, ka tā tālākattīsta augu pasaulē iegūto spēju “izelpot” savu ietekmi. Augu lapas ir dzīvnieku plaušu analogs. To, ko emociju pasaulē dzīvojošie augi “izelpo” kā ķīmisko savienojumu kokteili, to dzīvnieki (un Cilvēki tai skaitā) izelpo skaņas veidā.

Sākotnēji – pirmajās rasēs - tad, kad Cilvēki sākotnējos intelektuālos sakarus uzturēja domu līmenī, bet viņu emocionālā dzīve vēl nebija attīstīta, šī “izelpa” radās kā viņu apziņu “atbalss” – atsaukšanās uz Garīgās pasaules Sakrālajām Ideju vibrācijām un šo vibrāciju ierosinātajām akustiskajām vibrācijām, caur kurām Sakrālā pasaule veido rupjās materiālās formas. Rupjās matērijas pirmā materializācijas pakāpe ir skaņa. Tad akustiskās valodas uzdevums bija izteikt Sakrālo vibrāciju ierosinātos dvēseles stāvokļus, kas reizē bija arī rīcība vajadzības apmierināšanai. “Vārds”, “rīcība” un apziņas stāvoklis ir viens vesels. “Vīrs un vārds”, “sacīts - darīts”. Tāpēc “akustiskā pirmvaloda” veidojās no Sakrālo vibrāciju formām un to “atbalsīm” Cilvēku apziņas emocionālajā telpā. Emocionālajā tāpēc, ka Cilvēka emocijas ir astrālās pasaules daļa.

Visas rupji materiālās formas vispirms tiek radītas smalkajā-astrālajā matērijā un pēc tam ar skaņu un citu mehānismu palīdzību “piesātinātas” – “nogulsnētas” rupjajā matērijā. Tāda veidā katra Sakrālā vibrācija ieguva savu akustisko ietērpu un “pirmvaloda” bija fonētiska “Dieva balss”, ar kuras palīdzību Cilvēks piedalījās radīšanā un pats radīja fiziskos fenomenus ap sevi. Cilvēks izmantoja balsi kā instrumentu sev vajadzīgo apstākļu un vides izmaiņu radīšanai, kā arī vienkāršāko matērijas formu pārvaldīšanai. Ir eksperimentāli pierādīts, ka skaņa ietekmē kristalizācijas procesus un kristālu kvalitātes, arī formas. Tāpat skaņa ietekmē bioloģisko procesu norisi organismā un ķīmisko reakciju gaitu.


·         Katra tīra skaņa sevī nes Sakrālo vibrāciju Muzikālās attiecībās ar vidi, citām skaņām un Cilvēka apziņu.

·         Dziedātājputnu balsis piedalās derīgo – “veselīgo” fenomenu materializācijā.

·         Vārnveidīgo ķērkšana ienes postošas disonanses mūsu pasaulē un dzīvē.

·         Vārnveidīgo melnais apspalvojums ir viņu dvēseļu graujošās dabas Signatūra.


Ceturtās rases laikā sākās Cilvēka emocionālās dabas attīstība un līdz ar to arī tās izsmalcināšanās un veidojās izsmalcināti (precizējoši un konkretizējoši) Sakrālo vibrāciju stāvokļi – zilbes un to virknējumi – vārdi, kuri vēl arvien pildīja maģisko matērijas pārvaldīšanas lomu. Katras maģiskas ietekmes pamatā ir Sakrālās Idejas atbalss - domas un tās izraisītās emocionālās vēlmes - sintēze. Doma dod formu, bet emocionālais impulss, kuru izteica skaņā – vārdā, enerģētisko lādiņu – izpildes spēku. Tāpēc katram vārdam ir tā semantiskās un fonētiskās formas, kā arī Sakrālā daba. Vārds iedarbojas tieši tik daudz, cik tā Sakrālā un fonētiskā daļa saskan ar runātāja tajā ielikto domu un tā visa atbilstību tam fenomenam (fenomenā iemiesotajai Sakrālajai enerģijai un skaņai, ar kuru fenomens ir materializēts), kuru pārvalda ar šo vārdu.

Vārdā Sakrālo enerģiju “ienes” to veidojošo skaņu virknējums. Tāpēc, zinot pamatskaņu Sakrālo dabu, var nekļūdīgi noteikt katra vārda Īsto – Sakrālo dabu – nozīmi. Īsti vārdi nes harmonisku-patiesu realitāti uzturošu dabu, bet slengos, lamu un jaunvārdos tādu nav, tāpēc to vibrācijas ir disharmoniskas – vārnu ķērcieniem līdzīgi postošas. Ja starp fenomena un vārda Sakrālajām vibrācijām (to atbilstības gadījumā) radās Muzikāla rezonanse, tad fenomens “atdzīvojās” un “klausīja” runātāja domai. Līdz ar to atšķirīgās tautu savdabīgās emocionāli-fonētiskās valodas radās kā tautu Kultūras diktētas attieksmju atšķirības pret fenomeniem to pielietojumu aspektos, vai kā Evolūcijas ceļam atbilstošu sadzīvē izmantojamo fenomenu atlases rezultāts.


·         Tautas emocionāli fonētiskā valoda ir tās gara maģiskā darbība.

·         Tautu emocionāli-fonētiskās valodas attīstījās līdz ar viņu maģisko prakšu pilnveidošanos un līdz šai dienai nes atšķirīgu maģisko darbības virzienu raksturu.

·         Apgūt “valodu” nozīmē pievienoties svešai “maģijai” – sākt iet svešu, spējām neatbilstošu, ceļu.

·         Runātāja domas, vārda semantikas un fonētikas saskaņa stiprina vārdu un runātāju, bet katra neatbilstība tos vājina.

·         Disonanse Sakrālo vibrāciju starpā ir postoša.

·         Kropli “vārdi” un skaņu sakopojumi ir postoši.


Vēlāk fenomenus pārvaldošos vārdus sāka lietot fenomenu apzīmēšanai, bet piektās rases laikā, vairāku iemeslu dēļ, emocionāli-fonētiskajā valodā sāka izteikt arī fonētiski neizsakāmas parādības – radīja Saprāta-intelektuālajai domāšanai, domformām, Ideāliem un Vīzijām – Garīgās pasaules fenomeniem neatbilstošas – to dabu, saturu, Sakrālo vibrāciju strukturālo izsmalcinātību ietipināt nespējīgas fonētiskās surogāt-formas. Līdz ar to, ka fonētiski-emocionālās formās sāka izteikt Vārdos neizsakāmo, sākās disonanse izrunātā vārda un Sakrālā tēla starpā, ar ko emocionāli-fonētiskā valoda zaudēja savu Sakrālo tīrību, attālinājās no Garīgās pasaules, pievērsās pasaulīgajai – eksistenciālajai dzīvei un tās maģijai. Ar laiku tās pielietojuma lauks paplašinājās un ietvēra to parādību loku, kurš pirms tam piederēja domu apmaiņai. Emocionāli-fonētiskajā valodā radās aizvien vairāk mentālo Signatūru – tautas kolektīvas apziņas mentālās īpatnības nesošu “vārdu”, - apziņas mentālo elementu “atbalsis” emocionāli fonētiskajā valodā.

Tāpēc var teikt, ka mūsdienu tautu emocionāli-fonētiskā valoda ir radusies tur, kur šo tautu kolektīvo apziņu dzīve un tāpēc arī sa-dzīve pārsniedz emocionālās dzīves robežas, tur, kur apziņa darbojas intelektuālajās un Saprāta dzīves jomās, bet kaut kādu iemeslu dēļ tur ir traucēta, nav attīstīta vai ir sabojājusies – pagrimusi domu veidošanas, pārraides un uztveres dzīve un sa-dzīve.


·         Tādi traucējumi ir vāja apziņas koncentrācija, neattīstīts kolektīvisms, apziņas neskaidrība, domas neatbilstība esošajām realitātēm un Īstenībai, kādu izraisa nesaprastas un neasimilētas, vai maldinošas informācijas klātbūtne apziņā, patvaļīgs un neadekvāts svešas kultūras tradīcijas elementu lietojums - svešvalodu apguve un vispārējs dzīves un sa-dzīves Muzikalitātes zudums, kas katrs atsevišķi un viss kopā no-ved pie egoisma kroplības – egocentrisma un tā sekām – melīguma.


Cilvēces pirmajās rasēs bija ļoti vāja kolektīvās apziņas individualizācija. Kolektīvajā apziņā notiekošās izmaiņas notika vienlaicīgi visur, bet vietējās ierosas viļņi izplatījās un vadīja visu individualizēto apziņu darbību. Cilvēki bija daudz vairāk kopā, kā katrs pats. To var ilustrēt ar zivju vai putnu bara uzvedības ainu. Cilvēku ķermeņi bija “vāji materializēti” – ēteriski, bez dzimumatšķirībām, tādēļ nebija ģimeņu, dzimtu un tautu mūsdienu izpratnē, bet Cilvēku grupēšanos veicināja individualizācijas ceļā iegūtās pieredzes līdzība. Kopīgā “piedzīvojumā” pabijušie turpināja palikt kopā un turpināt šo “piedzīvojumu”. Tā veidojās pirmo rasu “tautas”, “dzimtas” un “ģimenes”, kuru kopības mērķis bija jaunajos apziņu kolektīvos saglabāt individualizācijā iegūtās savdabības un to sniegtās iespējas unikālas pieredzes apgūšanai. Toreiz Cilvēce atradās involūcijas - materializācijas stadijā – materiālo fenomenu apguves virzienā, kam individuālisms un individualizēšanās ir dabisks process – lielākas kolektīvās apziņas sadalījās mazākās, līdz beidzot arī Cilvēks beidza pastāvēt kā vienots veselums un sadalījās divos pretējos dzimuma psihotipos, kuri ieguva attiecīgus fiziskos ķermeņus un divdzimumu seksuālo vairošanos.

Tāpēc mūsdienās agresīvi propagandētais individuālisms (“aizvien vairāk Cilvēku izvēlas greznību dzīvot vienatnē”, kā to reklamē sieviešu žurnāls “Santa”) ir noziedzīgs, destruktīvs un ļaunprātīgs vēsturisks anahronisms. “Izvēlas dzīvot vienatnē” tie, kuru patmīlība un sociālais analfabētisms – neaudzinātība (nederīgums) izvēršas totālā nespējā būt ģimeniskās attiecībās ar pretējā dzimuma būtni. “Izvēlas” tie, kuros ir atmirušās mīlestības jūtas un tāpēc nav arī to izteiksmes spēju – rūpju, kopības, vienprātības un kalpošanas vajadzības. “Izvēlas” tie, kuru dvēselēm vairs nav citu izvēles iespēju. Tiem ir jūtu kurlmēmums, tiem nav Mīlestības Valodas.


·         Patvaļa ir postoša.

·         Izklīdinātos patērē plēsoņas.


Tad, kad centrbēdzes enerģijas kolektīvajā apziņā pārsniedz centrtieces enerģijas, individualizētās apziņas pārsātinās ar materiālās vides iespaidiem – enerģijām un to ietekmēm, tajās rodas maldīgs priekšstats par materiālo enerģiju nesto iespaidu vērtību un realitāti, kā rezultātā tās attālinās no Kolektīvās apziņas – vājinās vienojošo saišu spēks un Muzikalitāte tajās. Tādas apziņas zaudē vienotības virzienu un vadību – Saskaņu un, tiecas darboties kā neatkarīgi, patstāvīgi apziņas centri, kā rezultātā zaudē apziņu uzturošās saites ar Pārpasaulīgo Esamību, kā vietā ar sev līdzīgiem stājās konkurences attiecībās - cīņā par dzīves uzturēšanas resursiem.

Attālināšanās no Īstenības noved pie apziņas neskaidrības – tiek zaudēta patiesā Realitātes aina. Nepatiesa apziņa nevar izveidot un noraidīt Realitātei atbilstošu domu. Tā kā egocentriski orientētas apziņas veido katra savām novirzēm – maldiem atbilstošu “patiesības” ainu, tad viņu veidotās domas, to veidošana un uztveres nav savstarpēji atbilstošas un savstarpēji mijiedarboties spējīgas. Šauras, egocentriskas apziņas doma netiek adekvāti uztverta un saprasta citā šaurā egocentriskā apziņā vai neizraisa tajā adekvātu reakciju (atšķirīgās vidēs ietekme izraisa atšķirīgu reakciju). Nesaskaņota rīcība traucē optimālu resursu izlietojumu, kas rada to trūkuma ilūziju un konkurenci - sāncensību par resursiem, no kā savukārt izriet vajadzība slēpt savus patiesos nodomus – sākt melot, maldināt. Tā egocentrisms noslēdz ceļu uz savstarpēju saprašanos un sa-dzīvi mentālā līmenī un pieaug emocionālās sa-dzīves vērtība, kas stimulē fonētiskās valodas veidošanos.


·         Tur, kur ir patiesa, kodolīga, tīra un skaidra doma, vārdus nevajag.


3. turpinājums


* * *


Tautu kolektīvo apziņu attīstības līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Tāpat atšķiras dažādās rasēs, rases un apakšrases robežās esošo Evolucionārie mērķi. Katra tauta, atbilstoši tās savdabībai, apgūst citu planētas kolektīvās apziņas aspektu. Zemākattīstīts, apgūstot augstākattīstīta valodu, savā apziņā ievada sev neasimilējamas, tāpēc apziņu postošas enerģijas, bet augstākattīstītais, mācoties zemākattīstītā valodu, piesārņo savu apziņu ar rupjiem, vāji organizētiem un tādēļ attīstību bremzējošiem apziņas elementiem – vibrāciju formām. Tā piemēram “angļu valoda” nav valoda, bet gan slengs, kurš veidojies Britānijas pamatiedzīvotāju un iekarotāju sakšu un normāņu kontaktos. “Angļu valoda” ir tāda pat “valoda” kā mūsdienu zagļu slengs (arī tikumi tie paši!). Tai nav kolektīvās apziņas. Britānijā ir treju – savstarpēji naidīgu, kolektīvo apziņu mehānisks, vardarbīgs uzslāņojums, kurā katra iebrucēju apziņa ar pārējām cīnās par dominanci, bet pamatiedzīvotāju nepieņem nevienu no tām. Būdama iekšēji sašķelta, Lielbritānija visur izplata sašķeltību. Sašķeltība, sašķeltības “eksports” un pamatkultūru iznīcināšana ir Lielbritānijas (anglosakšu) politikas vēsturiskā dominante.

Katrai kolektīvajai apziņai ir tās attīstības līmenim atbilstoša valoda. Jo attīstītāka tās emocionālā un intelektuālā dzīve, jo tās valodā vairāk apziņas interešu, spēju un darbību telpā esošu parādību apzīmējošu vārdu. Vāji attīstītai apziņai ir vāji attīstīta uztvere un, kā sekas tam, arī neskaidrs priekšstats par apkārtesošo, tāpēc tai ir maz interešu, spēju un arī šaurs vajadzību loks un tāpēc arī maz vārdu. Katras tautas valoda ir tās apziņas emocionālās struktūras un sa-dzīves atainojums. Tāpēc katrai tautai tās gaiļi, suņi, kaķi un putni “izdod citas skaņas”. Atšķirīgās vidēs ietekme izraisa atšķirīgas reakcijas. Te der padomāt par skaņu uztveres atšķirībām. Der padomāt, kā un ko uztver vācietis, soms un latvietis tad, kad atskaņo savu vai dzird viens otra komponēto. Taču ne vienu un to pašu!


·         Harmonija katram rāda citu seju vai ļauj nesapratnē novērsties.


Tur, kur Cilvēka apziņa nav saņēmusi pietiekamu audzināšanu un izglītību (nav harmonizēta ar kolektīvo apziņu), tā ir vāji attīstīta, tās saites ar kolektīvo apziņu ir vājas. Tur, kur ir pietiekami spēcīga konkurence (vāja resursu apguves optimizācija) un zems apziņas attīstības līmenis, tur pieaug patēriņa resursu apguves līdzekļu plašuma un daudzveidības nozīme. Tad sveša valoda tiek uzlūkota kā viens no dzīves resursu ieguves instrumentiem, ar kuras palīdzību var piekļūt citas tautas resursiem.


* * *


Katrai tautai – tās kolektīvajai apziņai ir tās neatkārtojamo individualitāti veidojošās un izsakošās savdabīgās īpatnības – atšķirības, kas tautu izdala, citu līdzīgu tautu starpā. Tas, ka kāda Cilvēku grupa ir savdabīgs etnisks veidojums, redzams šai grupai raksturīgo unikālo īpatnību kopumā, ar kuru tā atšķiras no citām grupām. Tātad, ka kāds grib paziņot par autonomas vienības - etnosa esamību, tad tam ir jāizzin blakusesošo etnosu raksturīgākās fiziskās, fizioloģiskās un psihiskā rakstura īpatnības, domāšanas veida un pasaules uztveres atšķirības, tām raksturīgās un to noteiktās reakciju īpašības – ir jāizveido etnosa signatūru “portrets”, ar kuru šim etnosam piederīgos vienmēr var pazīt – identificēt citu etnosu pārstāvju starpā. Tam, kurš grib paziņot, ka ir kādi “mēs”, kuri atšķiras no kādiem citiem “ne - mēs”, ir jāzin kādi ir “ne - mēs”, lai to vidū identificētu tiem atšķirīgos “mēs”.

Tādā gadījumā ir jāizzin “mēs” signatūru “portrets” – stingrs etnosu aprakstošo pazīmju kopums – visas tās atšķirības, kuras tam piederīgos nodala no visiem līdzīgajiem. Lai teiktu, ka esam “mēs”, mums ir jāzin “visi” un, šajos “visos”, zinot, kādi ne-esam “mēs” ir jānovelk robeža starp “viņiem – ne-mēs” un tiem, kas ir “mēs”. Tāpēc ir jāzin, kādi ir “viņi” un kādi esam “mēs”.


·         Par “mēs” neatkarību var domāt tie, kuri skaidri zin ar ko “mēs” neesam “viņi”.


Te pļāpāšana par robežām, teritoriju, karogu un valodu ir nevietā. Neatkarību parasti (kļūdaini) attiecina uz valsti – politiskas darbības subjektu (sabiedrisku funkciju). Tomēr Neatkarība visupirms ir etnosa vai multietniskas nācijas kolektīvās apziņas dzīves normālstāvoklis. Neatkarību Zaudējusi kolektīvā apziņa ir pieņēmusi svešas apziņas savdabībām raksturīgo un dabisko, bet sev pretdabisko pasaules uztveri, vajadzību, interešu, līdzekļu kopumu un reakciju veidu. Neatkarības jēdziens jāattiecina uz kolektīvās apziņas savdabībai raksturīgā dabiskā dzīvesveida uzturēšanu.


-          Kā “latvietis” zin, ka viņš nav “lietuvietis”?

-          Tāpēc, ka viņš “jūtas kā latvietis”?

-          Kā “latvietis” zin, “kā jūtas lietuvietis”?

-          Ar ko “lietuviskuma” sajūta atšķiras no “latviskuma” sajūtas?

-          Kas vienā ir tāds, kā otrā nav, vai arī kādu “komponenšu” vienā ir vairāk, bet otrā mazāk?

-          Vai “Latvijā” dzimis un audzis “lietuvietis” jūtas citādāk, kā blakus dzīvojošs “latvietis”?

-          Vai “lietuviski” runājošs “latvietis” “Lietuvā” jūtas citādi kā “Latvijā” dzīvojot, bet “lietuviski” runājot?

-          Kur ir tā robeža, kura “lietuvietim” saka, ka “te sākas Lietuva”, bet “latvietim” viņa sajūtās tā vairs nav “Latvija”?

-          Kad “latvietis” saprot, ka viņš jau pārstāj būt “latvietis” un sāk justies kā “lietuvietis”?

-          Kad “lietuvietis” jūt, ka viņš ir “latviski” runājošs “lietuvietis”, ja nekādas citas dzīves pieredzes kā vien “latviskās” viņam nav?


Valoda, ja to lieto sakaru līdzekļa lomā, mums ir apgūta tradīcija, iemācīts uzvedības modelis, bet, ja tā ir dvēseles savdabības izpausme, tad tieši valodas uzturētās dvēseles vibrāciju īpatnības mums ļauj sajust vai esam “latvieši” “Latvijā”, vai “Latvijā” dzīvojoši, “latviski” runājoši “lietuvieši”.


·          Katrai dvēselei, atbilstoši tās savdabībai, ir tās savdabīgais dzīves un attīstības ceļš.

·         “Latvietis” pārstāj būt “latvietis” tad, kad sāk dzīvot “latviskai” savdabībai neatbilstošu dzīvi.

·         Latvietis zaudē neatkarību, tad kad savā dzīvē pievēršas cittautiešu dzīves elementiem, kad sāk tiekties pēc tā, kas nav viņa.


Katrā dzīvē, katrā dzīves ceļā ir tam atbilstošais un derīgais, pareizais, tāpat kā tam apkārtesošais nepareizais un nederīgais, kas nesaderībā ar šī ceļa savdabību to maitā un posta. Tomēr, tai pat laikā, vienam – “latvietim” viņa savdabības dēļ nederīgais ir apsveicams un vajadzīgs citam – “lietuvietim”. Un, ja viņi patiešām ir īsti “latvieši” un “lietuvieši” (katrs ar savu neatkārtojamo kultūru), bet ne savu iedomu tēli, tad viņos ir krietns birums atšķirību un to dēļ esošu savstarpēji nesavietojamu un dzīvē nepielietojamu parādību, nodarbību un vajadzību. Viena fizioloģija, psīhe un domāšana tam prasa to, kas nav vajadzīgs otram. Gadījumā, ja abi tīko saņemt, darīt un dzīvot vienādi, tad acīm redzot te nav divu atšķirīgu pazīmju kopumu (dvēseļu) un to iezīmētu etnosu, bet ir viena etnosa daļas, kuras sevis apzīmēšanai lieto atšķirīgas fonētiskās – emocionālās izteiksmes ar identisku iekšējo saturu (kas nav iespējams), vai arī, kāda trešā spēka ietekmē tās abas ir zaudējušas savu Neatkarību un piekopj tām abām uzspiesto pretdabisko (piesārņoto) dzīvi.

Neatkarība nozīmē to, ka katra kolektīvā apziņa piekopj savu dzīves ceļu (dzīvesveidu) ar tam atbilstošo, derīgo un vajadzīgo apmaiņu daudzumu ar apkārtējo vidi neatkarīgi no tā, ko tobrīd savām vajadzībām savā ceļā dara tai apkārtesošie “viņi”. Katrai kolektīvajai apziņai ir savas prioritātes, vērtības, citas dzīves “kvalitāti” (derīgo) sastādošas un dzīves “līmeni” demonstrējošas parādības. Dzīves “līmeni” un “kvalitāti” nedrīkst mērīt ar standartizētu produktu patēriņa “grozu”. Ja kaut kur to pašu patērē vairāk vai mazāk, tas neko neliecina par šīs tautas patieso dabu un tai patiesi vajadzīgo. Tas, kas vienam, viņa attīstības ceļā, ir patiesi nepieciešamais viņa dzīves īstajā kvalitātē, tas citam ir diskomforts un nepietiekams “dzīves līmenis”. Alpīnistam vajadzīgas fiziskas un psihiskas ciešanas tāpat kā izsmalcinātu dvēseli nesošai mātei viņas apkārtnes klusais skaistums.

Katram etnosam ir tam derīgais darba, saņemamo produktu daudzums un sabiedrisko attiecību veids. Katram ir citas intereses. Viens grib strādāt, cits grib nopelnīt. Viens grib darbā attīstīt sevi, cits pagodināt darba rezultāta lietotāju, bet vēl cits gaida uzslavu. Pelnīt gribošam “dzīves kvalitātē” ir pavisam citas sastāvdaļas, kā sevi darbā attīstošajam un viņu dzīves līmeni var mērīt tikai ar to, kas tiem palīdz maksimāli pilnvērtīgi realizēt viņu dvēseles dabā esošo. Tiem, kuriem jāattīsta mehāniskā atmiņa, ir derīgi gari pārgājieni. Tiem nav vajadzīgs attīstīts transports un ceļu tīkls. Tiem, kuriem jāattīsta iztēle, vajadzīga personisko attiecību pieredze. Tiem nav vajadzīgi tālsakari, kino un TV. Tiem, kuriem svarīga sadarbība, neder silti apkurinātas telpas. Tā varētu apskatīt visas dvēseļu īpatnības un atrast visu vienām derīgo, bet citām pilnīgi lieko.


·          Neatkarība ir katram savu īpatnību attīstība neskatoties uz kaimiņa rīcībā esošo un tur piekopto.

·         Tur, kur sākas kaimiņam esošā iekārošana, paša un kaimiņa rocības salīdzināšana un pie kaimiņa iegūstamā lietošana, tur ir sava dzīves ceļa zaudēšana un atteikšanās no Neatkarības.


Katras kolektīvās dvēseles – etnosa savdabība tiecas izpausties vajadzību un ieguvumu neatkārtojamībā, kas ir redzama un dzirdama visās trejās valodās. Katra etnosa iekšējā neatkārtojamība sevi saglabā – uztur robežu starp “mēs” un “viņi”.


·         Savdabība nepieņem atšķirīgo.

·         Savdabībai atšķirīgais nav vajadzīgs.

·         Savdabība pati sevi sargā.


Savdabīgam etnosam neko svešu nevajag, tam visa kā sava ir gana. Tur, kur sākās svešā iekārošana, svešu vārdu aizgūšana un svešās valodās runājošo sasniegumu pārņemšana, tur jau ir etnosa kolektīvās apziņas sairums un individualizēto apziņu migrācija uz kārumus saturošā etnosa kolektīvo apziņu. Tie, kas grib dzīvot tāpat kā “viņi”, vairs nav piederīgi “mums”, bet ir “mūsu” teritorijā dzīvojoši “viņējie”. Tādi “viņējie” mācās un izplata “viņu” valodu, “viņu” domāšanu, “viņu” vērtības un “viņu” sajūtas, kuras tad viņi izsaka no “viņiem” aizgūtos vārdos, ar kuriem no savas sadzīves izspiež savas (nu jau bijušās) tautas valodas vārdus un sajūtas. Tad tāds “atvērtībā toleranti emancipētais” savā jaunvalodā saka, ka viņš “jūtoties kā latvietis” un tāpēc esot “latvietis”, bet objektīvi viņa dvēseles dabai nav nekā kopīga ar tās kolektīvās dvēseles dabu, no kuras tāds “latvietis” ir atdalījies, un arī viņa sajūtām tad ir pilnīgi cits pildījums, kaut gan abas dvēseles vēl arvien lieto vienu un to pašu vārdu - “latvietis”.

Sajūtās balstīts “latvietisms” ir maldinošas fantāzijas par atšķirīgām tēmām. Ar to maskē īstā “latviskuma” objektīvo neesamību un zināšanu trūkumu par tā saturu. Par “latviešiem” uzdodas tie, kas patiesībā ir “nekas” – ne “tie”, ne “šitie”, bet “vējriteņi” un “vēja ziedi” – kolektīvo apziņu pabiras, kuras tiecas pēc katra sveštautiešiem esoša spoža nieka. Savu “tautiskuma” trūkumu, kopā saturošās dabas vietā esošo tukšumu, tie tad tiecas aizpildīt ar visu svešās ceļmalās salasīto un tur pieejamo. Annas Brigaderes dvēsele, izsakot savu “Dievs, Daba, Darbs” saturēja pavisam citu “latviskumu”, kā Gejropisko uzslavu gaidošā Levita dvēsele par savas preambulas sacerējumu un tajā esošo “latviskumu”. Čurļoņa “lietuviskumam” ir lielāka tuvība ar Raiņa “latviskumu” un Rēriha “krieviskumu”, kā viņu visu triju dvēseļu dabām ar attiecīgajiem “tautiskumiem”, un tomēr katrs jutās “lietuvisks”, “latvisks”, “krievisks”, kaut arī savu tautiešu nesaprasts, nepieņemts un atraidīts. Katrs no viņiem ir dziļi “tautisks” un “tautiskumā” vienots, bet šodienas “tautiešiem” nevajadzīgs tādēļ, ka viņi glabā īsto tautas dvēseles dabu, bet sevi šodien “lietuviski”, “latviski” un “krieviski” jūtošie pēc sveštautu kungu labumiem dzīdamies, jau sen no tās ir aizklīduši.


·         Katrai tautai sava labklājība jābūvē pašai ar savu darbu un dzīves pilnvērtība jāmeklē savā attīstības ceļā atrodamajā.

·         Katrai tautai visupirms ir jāizzin sevi, un tad pati sevi pazīstot, tā var kā līdzīga ar līdzīgām citu tautu vidū pastāvēt.

·         Pastāvēt var tikai tā tauta, kura pati savu mērķi zin, pati savu ceļu iet un citām tikai sevis, savā savdabībā, izlolotu pasniedz.


* * *


·         Svešas valodas apguve piesārņo – maldina apziņu.


Apziņas emocionāli-fonētiskās izteiksmes formas veidojas vienreiz – bērnībā pārņemot tās pamatus no Tēva un Mātes un vēlāk paplašinot savu tautiešu vidū profesionālās specializācijas un socializācijas laikā. Te mums nākas paplašināt jau esošo kolektīvās apziņas jēdziena izpratni. Līdz šim to lietojām noteiktas Kultūras tradīcijas nesēja aspektā, bet kolektīvās apziņas darbīgā būtība pārsniedz etnosa robežas, ja tā izpaužas dažādu tautu Cilvēkiem kopīgās darbības. Tādas ir profesionālās, aizgūtu tradīciju, klimatisko apstākļu vai atšķirīgām tautām kopīgu dzīves norišu diktētas darbības. Tad nākas saprast, ka Cilvēks vienlaicīgi ir vairāku kolektīvo apziņu elements un, ka caur Cilvēku šīs kolektīvās apziņas mijiedarbojas.

Tā, piemēram – kāds Cilvēks ir savas tautas, makšķernieku, smēķētāju un mūziķu kolektīvo apziņu daļa. Tajā pat laikā viņš ir Vīrietis un lasa specifiska fantastikas žanra literatūru. Katrai tautai ir sava kolektīvā apziņa. Tāpat ir visu vīriešu kolektīvā apziņa, smēķētāju kolektīvā apziņa un makšķernieku kolektīvā apziņa, kura, kā zvejnieku kolektīvās apziņas atsevišķs gadījums ietilpst visu mednieku kolektīvajā apziņā. Tai analoģiski ir visu lasītāju kolektīvā apziņa ar tās literatūras novirzienos ieplūdušo kolektīvajām apziņām un tāpat ir visu mūziķu kolektīvā apziņa ar dažādo mūzikas virzienu, atskaņošanas veidu un instrumentu spēles specializāciju kolektīvajām apziņām. Ar to šis Cilvēks ir arī visu tādu kolektīvo apziņu elements.

Tādas Cilvēkus vienojošas specifiskas kolektīvās apziņas dēvē par egregoriem. Egregors ir katra Cilvēku apziņas vienojoša, šīm apziņām kopīgā vibrācija un šīs vibrācijas savienotās apziņas. Mēs varam iztēloties milzu (Zemes apmēros) sfērisku ķermeni – lodi. Lodē mēs varam atrast neierobežotu daudzumu taišņu, ap kurām ir bezgalīgs skaits plakņu. Tas mums dod neierobežotu skaitu kombinācijām, kurās šīs plaknes mijiedarbojas cita ar citu. Lodes kustība telpā mums dod solenoīdu spirāliskai kustībai vai (toru) to, ko mēs pazīstam kā “baranku”. “Baranka” var būt savērpta par 90o, 180o (“bezgalības zīme”) vai jebkuru skaitu reižu. Tāds savērpums var veidot solenoīdu un solenoīda savērpumu “baranku”, tādas “barankas” savērpumus un tā bez gala.

Riņķa plaknes rotācija mums dod priekšstatu par triju dimensiju, bet visas tālākās evolūcijas par augstāko dimensiju telpas veidošanos. Tāda apziņas telpas dimensiju pasaule mums dod priekšstatu par apziņas formu daudzveidību Visumā, mūsu Kosmosā, uz mūsu Zemes, Cilvēcē un Cilvēces Evolūcijā, par to, cik daudzveidīgās kombinācijās katra Cilvēka apziņā mijiedarbojas apziņas vibrācijas – cik dažādās attiecībās katra Cilvēka apziņa stājas ar daudzu citu Cilvēku apziņām.

Katrā no neskaitāmām lodes plaknēm izpaužas cita “ES ESMU” apziņas interese, kurā TAS, KAS (patiesi) IR, izpaužot šo interesi darbībā un izzinot tādas darbības rezultātus, izzin sevi. Katra Cilvēka apziņas interese (vibrācija) iekļaujas tādā monotipiskas intereses (vibrāciju) plaknē un caur tādu interesi apvienojas ar citiem Cilvēkiem tādā pat interesē. Var teikt, ka šīs apziņas intereses vienoti Cilvēki ir kā uz vienas vibrējošas stīgas uzvērtas daudzkrāsainas stikla pērlītes. Tās visas, saglabājot savu krāsu un lielumu, tomēr šajā interesē vibrē uz vienas stīgas – ir “uz viena viļņa”. Visi tādi Cilvēki ir kopā – veido veselumu šajā interesē. Viņu apziņām piemīt kopīga interese un tā viņus apvieno veselumā.


·         Interešu kopība ir Cilvēku Kopības aspekts.


Šis aspekts mums rāda vismaz divas problēmas (kā tagad esošajam neatbilstoši saka – “izaicinājumus”) - Normu Sistēmas sadaļas, kuru ievērošana prasa to zināšanu un rīcību saskaņā ar tām.

Pirmā nozīmē to, ka interešu (arī profesionālajai) kopībai nav ģimenisku, vecumu, dzimumu, valstisku, etnisku, kultūras tradīciju, reliģisku, mantisku un ģeogrāfisku robežu. Interešu kopībā visi ir “vienā vietā vienādi” (kā pirtī visi ir pliki), pilnīgi neatkarīgi no politiskās vai kādas citas piederības, pat vīrieši un sievietes, tur ir tikai kā intereses izpausmes “vieta” – kolektīvās apziņas punkti. Tāpēc katrs Cilvēks ir vairāk kopā ar citiem, kā pats domā.


·         Jo plašāks interešu loks – jo lielāka Kopība.

·         Jo vairāk specifisko interešu – jo specializētāka Kopība ar šaurāku Cilvēku loku.

·         Ikdienišķajā visi Cilvēki ir vienādi.


Tāpēc ikdienišķi neieredzētais un par “neprognozējamo” sauktais pārrobežu kaimiņš ir tuvāks (ar to vairāk kopīgā) par specifiskās interesēs esošu “savieti”.

Vienādi dzīvnieki konkurē par iztikas un teritorijas izmantošanas iespējām. Viņiem tā ir cīņa par savu Dzīvību, ar kuru TO liedz citam līdzīgam, bet šī cīņa izpaužas tikai tiešas fiziskas saskarsmes brīdī. Dzīvnieki to nepaceļ “sabiedrisko attiecību politikas” – plānveidīgas un patstāvīgi uzturētas mērķtiecīgas rīcības līmenī. To dara Cilvēki vai tie, kuri sevi par tādiem sauc. Epizodisko konkurenci paceļot ikdienišķas sabiedrisko attiecību politikas līmenī Cilvēks (vai tie, kuri …) rada jaunu kolektīvās apziņas interešu kopību – Naidu.

Naidā var ieiet jebkurš – reiz radīts, tas provocē apkārtesošos tam pievienoties. Tā naidā esošais pats vairo savus ienaidniekus. Epizodiska konkurence ir īslaicīgi Dzīvību liedzoša attieksme, bet naids ir nebeidzami esošs. Liedzot Dzīvību sev tuvu (interešu) kopībā esošajiem (“pārrobežu” kaimiņiem) tiek liegta Dzīvība visām šo kaimiņu apziņas interesēm. Ar to pašu tiek liegta Dzīvība Visiem šo interešu Kopībā esošajiem. Tā ir iestāšanās pret visiem planētas iedzīvotājiem, kuriem ir tādas pat intereses. Tas nozīmē arī iestāšanos pret saviem draugiem un “draugiem” – naidā sabiedrotajiem, kā arī “saviešiem” un pašiem pret sevi turklāt. Tad ir vietā jautājums:


-          Ko tādā gadījumā sevī nīst ar kaimiņu sanaidotais?


·         Naidojas muļķi vai trešo pušu sanaidotie – tie, kurus visus kopā savās interesēs grib iznīcināt sanaidotāji.

·         Sanaidotājiem vienmēr ir citas intereses nekā tās, kuru vārdā naids tiek celts.

·         Kaimiņi doti savstarpējam atbalstam, svešinieki ir jaunu iespēju rādītāji.

·         Cilvēku starpā nav naida cēloņu.

·         Naidu ceļ un sevī tur visu Cilvēku kopīgie ienaidnieki.


Otra lielākā Interešu Kopības uzturēta problēma ir interešu saskaņa individualizētajā personības apziņā. Mēs zinām, ka Harmonija ir Enerģijas radošās darbības uzturētāja, bet disharmonija to neglābjami izkliedē – vājina vai ievada pretdarbīgā – postošā gultnē. Visos gadījumos tam ir Karmiskas sekas – Enerģijas esamība vai tās iztrūkums nākotnē, bet postoši darbīga Enerģija likvidē to, kas jau ir. Mēs jau runājām, ka katra interese ir vibrāciju lauks – “stīga”, bet Cilvēka apziņa ir “lira”, “arfa”, “ērģeles”, “klavieres”, “flauta” vai kāds cits mums zināmais, bijušais vai nākotnē iespējamais mūzikas instruments. Kādas stīgas ir “uzvilktas” un kā “noskaņotas”, tā arī apziņa “skan”. Tāpēc saskanīgās “stīgas” saskan akordos un melodijās, bet disonējošās rada kropļus.

Katrai tīrai - nepiesārņotai dvēselei ir viņas Patiesās Intereses, bet piesārņotai dvēselei piemīt viltus intereses – svešas, nevajadzīgas ar Patiesajām savstarpēji disonējošas un tāpēc Patiesajām interesēm traucējošas. Protams, ir arī Blakusintereses, bet tās ir Patiesās Intereses atbalstošas un pavadošas intereses.


·         Katra jauniegūta interese nāk ar savām pavadonēm.


Tāpēc uzmanības un atbildības trūkums interešu pieļaušanas jomā nāk ar smagām sekām. Vieglākā gadījumā, pieļaujot disonējošu viltus interešu klātbūtni apziņā, tās šo apziņu vājina un dezorganizē – apziņai atņem tās tālākos iespējamos sasniegumus, padara dzīvi tukšu un bezjēdzīgu, bet sliktākajā padara to par slimu un nekur nederīgu “kompetenču izglītības” klientu.

Svešas valodas apguve (interese par svešu valodu) nes sev līdz svešās valodas lietotāju domāšanu un dzīvesveidu pavadošās intereses, kas ir piesārņojošas viltus intereses tai apziņai, kurai tā nav Mātesvaloda.


·         Patiesās Intereses ir Cilvēka Gara Valoda – tās, ar kā palīdzību Gars izsaka sevi un sagaida “atbalsi”.

·         Piesārņojot Intereses, Cilvēka personība sev atņem Gara valodu un zaudē iespējas dzirdēt savu Garu.


Piesārņojot intereses, Cilvēks savam īstajam “Es Esmu” atņem pašizteiksmes valodu un tās balsi – spējas, bet tā kā spējas ir vara, tad arī varu rīkoties, un visbeidzot, nedzirdot sava Gara balsi, Cilvēks ieslīgst materiālismā un tā radītajā eksistenciālajā baudkārē, ar ko zaudē savas “pirmdzimtā tiesības” – būt par savas dzīves saimnieku – savu Neatkarību.


4. turpinājums


·         Ko nevar viens, to var kopā.

·         Kopība stiprina.

·         Kopā vieglāk sākt, celt un dzīvot.


No otras puses, Interešu Kopība, atbalstot katru interesi, uztur, palīdz realizēt un atbalsta arī katra Cilvēka Patiesās Intereses. Interešu Kopība interešu Harmonijā stiprina Gara pašizteiksmi – ļauj pilnīgāk apgūt profesionālās un Cilvēcisko Vērtību pielietojuma spējas, kurās tieši pārrobežu kaimiņattiecības dod vislielāko ieguldījumu, jo neļauj apsīkt pāršaurinātā – “dziestošā” specializācijā – autismā.


·         Izaugsme Cilvēku ved vispusībā.


Ideālā Cilvēks ir vienlīdz visu zinošs, varošs un darošs. Cilvēks “Var ar Sirdi, Zobenu un Spalvu”. Cilvēks iemiesojoties maina dzimumu, lai apgūtu dzīves, darbības un uztveres vispusību, kurā, protams, ietilps arī interešu vispusība. Tikai vispusīgs Cilvēks ir pilnvērtīgs Cilvēks.

Dzīvnieki, katrs savā sugā, attīsta specifisku Gara Intereses un spēju virzienu. Cilvēks apgūst šo interešu un spēju “kompozīcijas” – sintēzes – harmoniskas apvienošanas mākslu. Harmoniski savienojot, Cilvēks pamatinteresēm (psihiskajiem elementiem) dod jaunas kvalitātes. Cilvēks mācās atsevišķo interešu – “instrumentu” iespējas savienot harmoniskos “ansambļos” un “orķestros”. Cilvēks attīstībā iet no “vienkāršām skaņām” uz “melodijām” un tālāk pie izsmalcināti “polifoniski skanošām sfēru Mūzikas simfonijām”. Tādam Interešu un Spēju “orķestrim” šaura specializācija ir nepieņemama. Tāda interešu šaurība (autisms) Cilvēkam ir pretdabiska, tāpēc tā ir nevajadzīga, nepieņemama un sabiedrībā neatbalstāma kroplība.


·         Autisms ir naida vai Interešu disharmonijas sekas.


Naids dzēš Intereses un Spējas, tāpēc ieved šaurā specializācijā un autismā. Tāpat Interešu disharmonija slāpē to attīstību un dzēš spēju darbību, kas vēlāk parādās kā divas iegūtā autisma formas.

Iegūts autisms attīstās kā progresējoša interešu trūkuma radīta nespēja adekvāti uztvert un kritiski vērtēt apkārt notiekošo, kas noved pie apziņas sašaurināšanās (specializācijas) šaurā interešu un spēju lokā (eksistenciālisma gradācijas!) vai apziņas “dzišanas” nespējā formulēt interešu virzienus un koncentrēties savu vajadzību apmierināšanai. Tad tāda apziņa kļūst par pasīvu rīku svešas gribas rokās – “par vējā nestu lapu” un mehāniski rezonē katrai uz viņu translētajai ietekmei. Tur, kur nav pilnvērtīgas interešu dzīves un neatkarības, tur nav pilnvērtīgas personības un tās attīstības.


·         Iedzimts autisms ir Cilvēka iepriekšējās dzīvēs bijušās interešu disharmonijas (piesārņotības), naidošanās vai bērna vecāku savstarpējo interešu disharmonijas sekas.


Tas, kas zemākajās izpausmēs ir postošs, tas pats augstākajās to Dabiskajā Kārtībā dod vajadzīgo labdabīgo rezultātu. Auglīga profesionālā izglītība un izaugsme ir iespējama tikai nepiesārņotā Interešu Kopībā. Katra profesionālā darbība Cilvēkam ir viņa Patieso Interešu darbības vieta, ja tajā nesot savu ieguldījumu kopīgajā labklājībā, Cilvēks ir derīgs citiem – ir apmaiņās savstarpējā derīgumā. Tādās apmaiņās viņa Patiesās Intereses Cilvēkam atnes viņa meteriālās dzīves nodrošinājumu – darba atalgojumu.


·         Dabiskajā Kārtībā Cilvēka profesionālais darbs saskan ar viņa Patiesajām Interesēm.


Katrā profesionālajā kopībā – Kolektīvajā apziņā ir savs lietojamo materiālu, darbību, kā arī darba rezultātu izmantošanas (darba mērķu) noteikts pasaules redzējums un attiecību veids. Katras profesijas kolektīvajā apziņā ir šīs “profesijas kanons” - apziņu formējošs vibrāciju kopums. Visi zin, ka profesija ietekmē Cilvēka raksturu. Ar to savienojamās Intereses veido un nostiprina harmonisku raksturu – veicina pilnvērtīgas personības veidošanos un dzīvi.


·         Disharmoniskas intereses grauj personību, izraisa depresiju un uztur “izdegšanu”, ir pašnāvību veicinošs faktors.


“Profesiju kanons pieņem” atbilstošās apziņas, pielāgo atšķirības vai atstumj tālu atšķirīgās. Var iztēloties tādu “magnētu”, kurš šķiro pienācējus. Kādas noteiktās saderības “robežās” esošos tas pietuvina, bet nesaderīgos attālina. “Kam ir – tam dod. Kam nav - no tā atņem.” Tāda apziņu saderība veido intuitīvu “savienojumu”, caur kuru kolektīvajā apziņā esošās iemaņas un “sapratne” nonāk jaunpienācēja apziņā. Ar to ir izskaidrojams, kāpēc viens profesiju apgūst ātrāk, vieglāk un tajā darbojas radošāk, bet citam “iet kā pa celmiem”. Profesijas kolektīvā apziņa uztur profesijai kopīgos materiāla uztveres, darba paņēmienu apguves un pielietojuma principus (“spēju runāt un apgūt valodu”), bet ne gatavas darba formas. Tāpēc katrs galdnieks sapratīs koku un instrumentus, bet gatavos savam laikam un Kultūras tradīcijai piederīgos izstrādājumus.

Tai pat laikā kolektīvās apziņas Interešu Kopība katru bagātina ar visu apziņas – interešu biedru apziņā esošo. Līdz ar to, radoši domājošs amatnieks saņems citu radošo domātāju atbalstu un saviem meklējumiem saderīgos iespaidus – jaunas darbu pildinošas Idejas. Caur “sapratni” “māceklis” saņem kāda “meistara” redzējumu, sajūtas, darba paņēmienus un zināšanas, kas tad kļūst par “mācekļa” mācību panākumiem un formu jaunatklājumiem.

Tāpat katrs “meistars” kolektīvo apziņu papildina ar sava darba labākajiem sasniegumiem un tā paaugstina sava aroda meistarības iespēju robežas. Tāpēc mūsu dienās amata apguvējs to apgūst ātrāk un vieglāk kā šī aroda pamatlicēji.


·         Evolūcija iet Varoņu pēdās.


Reiz radītās formas neizdzēšami glabājas astrālās pasaules “Akašas ierakstos”, no kurienes tās var aizgūt katrs ar tām harmoniski rezonējošais. Tāpēc uzcītīgs pētnieks, ja vien viņa “sapratne” ir pienācīgā atbilstībā meklējamo formu īstajai būtībai, var iegūt un atjaunot sen aizmirstus darba paņēmienus un izstrādājumus.


·         Interešu tīrība palīdz meklējumos.


Mācekļa “sapratne” ir atkarīga kā no viņa personības iekšējās harmonijas pakāpes, tā arī no personības atbilstības “kanonam” un tieksmes pēc meklējamās formas patiesās dabas, kas meklētājam liek atbrīvoties no visiem apziņu piesārņojošiem piemaisījumiem.


·         Īsts Meistars ir atbrīvojies no visa personiskā – ir kļuvis par labdabīgu formu radošo spēku.


Tas nozīmē, ka Meistaram jābūt pilnīgam sava etnosa kolektīvās apziņas un Kultūras tradīcijas nesējam.

Pilnīgs etnosa kolektīvās apziņas nesējs dzīvo tīrā (nepiesārņotā) vēsturiskās Kultūrvides ainavā, dzīvo tās Kultūrvēsturisko tradīciju un runā tīrā etnosa emocionāli – fonētiskajā valodā. Meistara apziņa ir pilnīgs etnosa treju valodu veidojums un kolektīvās apziņas izteiksmes veids.

Personas tīrība ir katra profesionālā “kanona” robežas pārvarēšanas priekšnoteikums. Profesionālais “kanons” neatstums etniski nepiederīgo, ja vien būs ar tā etnosa dzīvi savienojams, bet, kā disharmoniju nesēju, noteikti atstums katru disharmonisku apziņu, jo katra kolektīvā apziņa ir harmonijas forma. Harmonija vienmēr atradīs izpausmes ceļu uz katra etnosa Kultūras tradīciju, jo būdama vienota saturā, Kultūra izpaužas nacionālās – Kultūras tradīcijas formās. Tāpēc vienas tautas Meistara darinājumi un sasniegtās kvalitātes cels visu citu tautu Meistaru darba prasmes un darinājumu kvalitātes tādā mērā, cik tīras un nepiesārņotas būs šo tautu un viņu Meistaru apziņas. Profesionālo spēju celšanai nav vajadzīga svešas valodas apguve – Meistari, katrs savas “sapratnes” robežās, sarunājas kopīgās apziņas sfērās.


·         Tā interešu tīrība veicina tautas Kultūras tradīcijas izaugsmi.

·         Kultūru sarunām nav vajadzīga cita valoda kā vien savstarpēja interese, pārpersoniska iedziļināšanās un tās nesta sapratne.

·         Kultūru sasniegumi nāk caur tīru apziņu kāpnēm.

·         Caur piesārņotām apziņām tautās ienāk sveši postītāji.


Pieaugot Cilvēku pārvietošanās iespējām, paplašinās starptautiskie kontakti un pieaug emocionāli–fonētiskās valodas loma. Tāpēc tie sakari, kuri intuitīvās Interešu kopībās pastāv kā savstarpēja “sapratne” un Iesvētīto valodas viņu darba vidēs, tagad prasa sev adekvātu formu arī emocionāli–fonētiskās valodas līmenī. Lai pasargātu tautu apziņu tīrību, tās ir jāizolē viena no otras personību kontaktu līmenī, bet jādod apmaiņu iespējas pārpersoniskajā. Tāpēc, lai novērstu tautu apziņu piesārņošanos ar svešu apziņu emocionāli–fonētiskajām formām, ir vajadzīga valoda, kura sevī satur visām valodām kopīgo “saprotamo” un tādēļ iespējami bezpersonisko. Skolotāju uzdevumā un vadībā starptautiskiem sakariem tika radīta pārpersoniska emocionāli-fonētiska valoda – Esperanto.

Esperanto sevī satur 5. rases apziņas pamatvibrācijas un domāšanas struktūras, tāpēc, nebūdama kādas tautas valoda, tā tomēr ir ļoti tuva katras 5. rases tautas Cilvēku apziņai. Katram tā ir vairāk viņa “dzimtā pamatvaloda” kā kādas citas tautas valoda. Ar savu visiem kopīgo internacionālismu Esperanto ir Kultūras emocionāli – fonētiskā valoda atšķirīgo tradīciju un dzīvesveidu sakariem – tas, ko dēvē par “starpkultūru sakaru” valodu. Esperanto, neaizskarot nevienas tautas pašcieņu, nevienu tautu neizceļ vai nepazemina citu priekšā, bet tās visas ir līdzīgas savās izteiksmes iespējās un tiesībās. Esperanto atceļ kādas tautas valodas “prioritātes” stāvokļa, iespēju un tā radītos konfliktus starptautiskajās attiecībās.

Esperanto, kā pārnacionāla valoda var būt papildus valsts valoda tur, kur kādas nacionālās valodas klātbūtne rada starpnacionālos konfliktus. Tāpat Esperanto ir praktiska, viegli lietojama un tādēļ ir ieviešama kā starptautisko organizāciju un forumu darba valoda.


* * *


Zinātne pieder Pārpasaulīgajai un Pārlaicīgajai Cilvēces Kultūras telpai, tāpēc Zinātnes jomā Cilvēks iegāja mācoties visiem Zinātniekiem kopīgo, tautā nelietoto un tādēļ tās kolektīvo apziņu nepārslogojošo, Zinātnieku vidē lietoto valodu. Katrā laikā un rasē ir sava Zinātniskā valoda.

Zinātniskā valoda no laicīgas atšķiras ar pielietojumu, jēdzieniem un interesēm. Tā tiek pielietota tādās apziņas darbības jomās, kurās nedarbojas laicīgā tautas valoda. Tā paplašina tautas kolektīvas apziņas dzīves telpu, tuvina un nostiprina Pārpasaulīgās un Pārlaicīgās Īstenības uztveri un saites ar Cilvēces Kolektīvo apziņu.

Pārpasaulīgajā nav vietas pasaulīgajam-personiskajam, tāpēc tās jomā nav vietas laicīgajai valodai. Personiskās, etniskās emocionāli-fonētiskās formas piesārņo zinātniski mentālo tēlu un formu pasauli, kura prasa tikai retajam pieejamu, īpašu sagatavotību. Tāda nošķirtība pasargā Zinātnieku mentālo telpu no nevajadzīgu un maldīgu neprofesionālu fantāziju klātbūtnes, kādas tur attīsta Zinātnei nenobrieduši prāti, bet šos prātus un viņu izcelsmes tautas kolektīvo apziņu no tai nepiemērotām augstu vibrāciju mentālām enerģijām, kuras tā vēl nav spējīga adekvāti uztvert un asimilēt.


·         Neasimilētas un nepielietotas Zināšanas (enerģijas) ir postošas.


Te Zinātne jānošķir no izpētes (pētniecības) un pseidozinātnes. Līdz ar to mums ir Zinātnieki, ir pētnieki, bet jums ir tie, kuri, maldos dzīvojot, maldina citus ar to, ka sevi sauc par zinātniekiem, bet savas nodarbības par zinātni un zinātnisko izpēti. Mūs tas interesē tik daudz, cik tas ataino patieso Gara darbības stāvokli vides izziņā un tālāko, ar to saistīto, gara valodas (darbības) attīstību.


·         Viss sākas ar (sevis) izpēti.


Izpēte ir iepazīšanās un sākas ar kontaktu vai sevis apzināšanos. Sevis apzināšanās noved pie pašizziņas tieksmes izraisītas “ielūkošanās spogulī” – vēršanās pie esamības vides un savas darbības (spēju) izpētes. Sajūtot kādas parādības esamību, mēs sākam to iepazīt un tā uzzinām, ko mēs spējam sajust un kādas ir mūsu intereses – ko gribam “spogulī redzēt”. Tātad no visa apkārtesošā mēs iepazīstam tikai to, kā esamību mums deklarē mūsu intereses vai maņu orgāni savā sajūtu diapazonā un kvalitātē.


·         Katriem pirkstiem savs diegu smalkums.

·         Acīm gaisma – akliem tumsa.

·         Ausīm skaņa – kurliem troksnis.

·         Saprātīgiem Dievs – neprātīgiem tukšums.


Tāpēc izpēte nekādā gadījumā nav un nevar būt objektīva. Izpēte vienmēr ir pētnieka interešu, uztveres rīku un uztverto iespaidu sapratnes – prāta darbības ievirzes un spēju noteikta. Ja pētnieks saskaras ar parādību, kura tālu pārsniedz viņa uztveres apmērus vai prāta darbības spējas, tad tāda parādība šim pētniekam neeksistē. Skudrai neeksistē kalns. Ja kaut kas iziet caur mūsu redzes lauku ātrāk kā sekundes desmitdaļā, tad mūsu uztvere to nekonstatē un to nekad nepētīs, bet nofotografēto paziņos par foto defektiem. Ja kāda parādība pastāvēs vairākos stāvokļos vai tai būs pētnieka maņām netveramas sastāvdaļas, tad šo parādību pētnieks pētīs tikai sajūtām un interesēm pieejamajās daļās un stāvokļos. Tad tiks paziņots, ka, mirstot miesai, mirst Cilvēks vai, ka Cilvēks mirst tad, kad mirst viņa miesa, bet izteicienos saskatīsim tikai literāras izteiksmes atšķirību.

Pētnieks, meklējot atbildes uz jautājumiem “kas ir?”, “kas notiek?” un “kā tas notiek?”, savu spēju robežās, izzin esošā daļas un tā izpēta savu spēju robežas. Tā nav Zinātne. Pētniecība iet no zināmā uz nezināmo. Pētnieks var atklāt Ameriku, bet nezināt, ka ir atklājis jaunu kontinentu. Pētnieks var nejauši vai likumsakarīgi atrast jaunas telpas bibliotēkā, bet nekad neuzzināt, kāpēc tas, ko viņš pēta, ir bibliotēka. Viņš nekad neuzzinās, ka ārpus tās ir arī citas celtnes ar citu pielietojumu un to kāpēc šī bibliotēka ir viņa pētāmā pasaule. Viņam, pētot bibliotēku, visas citas pasaules un ēkas tajās būs bibliotēkas, viņš redzēs tikai bibliotēkas un grāmatu plauktus tajās, bet grāmatās viņam būs citās valodās izteikts šajā bibliotēkā esošo grāmatu saturs.

Astrofiziķis ielūkojas Visuma telpā un tur redz Zvaigznes, putekļu un gāzu mākoņus – to matēriju, kādu veido mūsu planētas Centrālā Šūna. Viņa novērotās Zvaigznes, būdamas atšķirīgas lielumā, krāsā, temperatūrās un izstarojumos, viņam tomēr ir mūsu Saulei radniecīgas.

Paceļot radioteleskopu antenas, īsāku elektromagnētisko (radio) viļņu spektra daļā viņš atrod acīm neredzamas radiozvaigznes. Vēl īsākos viļņos var atrast nekā citādi nemanāmas rentgena un gamma staru Zvaigznes. No vienas puses – mēs it kā ielūkojamies aiz tieši redzamā un uzzinām, ka mūsu pasaule plešas aiz acīmredzamā, bet no otras puses – mēs tomēr paliekam tajā pašā elektromagnētisko viļņu (“redzamās gaismas”) telpā. Fiziķu acu redze veidojusies šajā elektromagnētisko viļņu telpā un var pētīt šo telpu, bet nekad nevar pētīt citas telpas! Fiziķi neko Nezin par to, kādas ir elektromagnētiskajiem viļņiem blakus esošās telpas, kas tajās ir un ko tur var pētīt. Visas viņu “daļiņas” un viļņi tā vai citādi ir mūsu telpas un matērijas uztveramības laukā.


-          Kāpēc fiziķi tik maz zin par magnētiem, gravitāciju un citām līdzīgām parādībām?


Tāpēc, ka tās ir citu telpu atbalsis mūsu matērijas formu telpā un mēs tās pētām tikai šajā telpā un šīs telpas esamības apstākļu vai kādu citu interešu ierobežotā daļā.


5. turpinājums


Ielūkojoties dziļāk (vai augstāk?) Visumā, astrofiziķi tur redz bezgala daudz galaktiku, kuras ir būvētas no “tādām pat Zvaigznēm”, kā mūsu Piena Ceļš. Tur ir arī radio, rentgena un gamma staru avoti – galaktikas. Bet citas parādības tur nav atrodamas tāpēc, ka tās tiek pētītas ar viņiem zināmo parādību izpētes līdzekļiem. Tad tāds pētnieks nekad neuzzinās to, ka Cilvēks, dzīvojot, maina esamības stāvokļus, un to, kāpēc tiem pašiem vecākiem dzimst atšķirīgi bērni. Tāds pētnieks var paplašināt jutekļa darbības diapazonu – redzēt tālāk vai plašākā gaismas spektrā, atklāt “elementārdaļiņu” esamību, bet nekad, nesākot pētīt ārpus gaismas (elektromagnētisko parādību) esošo, to, par kā esamību jutekļu trūkuma dēļ nekā nezin, tāds pētnieks neuzzinās īsto “elementārdaļiņu” dabu un izcelsmi. Aptaustījis ziloņa snuķi, tāds pētnieks stāstīs, ka zilonis ir liels kustīgs tārps.

Vēl lielākās problēmās pētnieku ieved viņa prāts. Prāts var saprast un var nesaprast. Prāts var spēt atrast 7 faktu slēpto sakarību, bet var arī nespēt izsecināt 3 faktu sakarību.


·         Egocentrisks prāts autismā “sašaurinās” līdz savas esamības telpas punktam un laika mirklim, bet Teocentrisks “paplašinās” līdz Radīšanas robežām.


Zinošie Zin cēloņsakarību ciklu – Vārds – Doma – Redze. Ar ko “ejam pasaulē”, tādu “darbarīku ņemam līdz” un to arī pasaulē iegūstam. “Par ko to saucam, to tajā meklējam un to tur atrodam. Ko tur redzam, to vārdā saucam, kā saucam…” “Es Esmu” – pētnieka apziņas virziens – iziešana pasaulē ir sevis izteiksme vidē – sevis izteiksmes “valoda” un prāts ir šīs “valodas” izteiktais “Vārds”. Ar kādu “Vārdu” darbojamies, tādus rezultātus gūstam.


·         Nosauc kaimiņu par “sliktu” un tu iegūsi ienaidnieku.

·         Sauc kaimiņu par “labu” un tu iegūsi draugu.

·         Ar kaimiņu naidoties – pašam sev dzīvi bendēt.


Vecas tautas gudrības vienmēr ir Īstas.


·         Ja teiksim – “treji”, tad atradīsim trejus atsevišķus, bet ja teiksim “viens”, tad atradīsim “vienu trejos veidolos”.

·         Ja teiksim “ir šis”, tad to atradīsim un redzēsim.

·         Ja teiksim “aiz šī ir vēl citi”, tad atradumiem gala nebūs.

·         Ar kādu “vārdu” pētnieku pasaulē laiž, to pētnieks pasaulē atrod.

·         Neviens pētnieks nevar uzzināt par aiz savas dabas robežām esošā esamību.

·         Materiālists, Dievišķi radīto pētīdams, nekad nekonstatēs Dievišķā klātbūtni.

·         Kāds pētnieks, tāds atradums.

·         Katrs mūsu atklājums mums stāsta par mūsos esošo.


Visuma telpā redzamos objektus šķir plaša telpa, kurā var konstatēt citus - neredzamus objektus. Zinātniekam, kurš Zin par citu (aiz jutekļiem esošo un tāpēc to izpētei nepieejamo) telpu esamību, tas liek domāt, ka starp mūsu telpas objektiem ir vēl daudzu citu telpu objekti un Kosmoss ir pilns – blīvi piepakots ar dažādu atšķirīgu telpu vai mūsu telpas “pētnieku” noliegtu parādību veidotiem objektiem.


·         Dzīvība ir bezrobežīgi daudzveidīga.

·         Pastiep roku un Tu saskarsies!

·         Kosmiskā saskarsme atver jaunas telpas.


Tieši tāpat kā mēs – savas telpas un Dzīvības formas augļi, esošo redzam savas dabas un spēju robežās, tā citās telpās esošo Dzīvo būtņu uztveres un dabas īpatnības tur esošo tām dara sajūtamu viņu iespēju robežās. Tad viņu astronomi Piena Ceļā atrod visu sev pieejamo, bet mums slēpto. Tad, no citas galaktikas raugoties, Piena Ceļš tāpat ir bezgala daudzu galaktiku vidū, bet tas, ko redz no turienes, ir pilnīgi cits – tās ir citas debesis un galaktikas un daudzām mēs nemaz neesam redzami, tāpat, kā tās neredzam mēs. Viņu galaktiku spieti ir tur, kur mums ir tukšums.

Bet noteikti ir arī tādas planētas un Galaktikas, kuru iemītnieki Zin par citām telpām, par tur valdošajiem Dabas Likumiem un, lai ielūkotos blakustelpās, veido tām atbilstošus izpētes instrumentus. Lai pētītu neizzināto, ir jā-Zin par tā esamību, tur valdošajiem apstākļiem un to diktētajām pētniecības iespējām un metodēm. Tādi Zinātnieki redz bezgala vispusīgu Visumu – Saprātīgu sadarbīgu būtņu piepildītu veidojumu.


·         Virzot izpēti no izpētītā uz neizpētīto, nevar uz-Zināt par ne-Zināmo.

·         Tikai Zinošais kādam var atklāt tam vēl ne-Zināmā esamību.

·         Katrs Zinošais uzklausa tālāk un plašāk Zinošo.

·         Tikai uzklausīt gatavais dzirdēs Zinošo.

·         Tur, kur ir Zinošie, tur ir Zinātne.

·         Vārds – Domāšana – Redze.


Tagad mēs esam gatavi redzēt Gara pašizziņas valodu – Zinātni tādu, kādu to pazīst Zinošie Zinošo Kāpnēs, kuras ved pie Radības Sākuma Izcelsmes – Visuma “ES ESMU”. “ES ESMU” vispusība vispusīgai sevi izpētei veido vispusīgus līdzekļus. Gara darbība ir Gara vispusīgajām Interesēm atbilstoša. Gara centrbēdzes enerģijas nes Gara Intereses. Šīs enerģijas nes sava izcelsmes avota dabu – Gara darbību un no Gara nākošu parādību harmonisku vienotību. Intereses pievēršas radniecīgajam – pašu dabai atbilstošajam un darbojoties veido savai dabai līdzīgo.


·         Gars ir vispusīgi ieinteresēti darbīgs.

·         Gars ir vispusīgi ieinteresēti vērīgs, uztverošs un saprotošs.

·         Gars ir vispusīgi harmoniski darbīgs


Gara vispusīgā ieinteresētība mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības pirmo vienību – jautājumu – “Kāpēc Es Esmu”, uz kuru var atbildēt, zinot to “kāds Es Esmu”. Pirmā vienība mums dod Zinātnes aktīvo dabu.

Gara vispusīgā uztvere mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības otro vienību. Otrā vienība mums dod Zinātnes gatavību dialogam ar Zinošo.

Gara vispusīgi harmoniskā darbība mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības trešo vienību. Trešā vienība mums dod Zinošo domu un darbības Skaistumu.


·         Ir nedalāmā Gara interešu darbības trīsvienība – Zinātne – Reliģija – Skaistums.

·         Kosmoss ir bezgala daiļa Saprātīga dialoga veidojums.

·         Kosmoss ir tikai tad, ja tas ir Daiļš.

·         Kosmoss ir tikai tad, ja tas ir Saprāta veidojums.

·         Kosmoss ir tikai tad, ja tajā ir Saprātīga dialoga iespēja.


Saprāts ir Dzīvību vadošā daļa, tāpēc tas ir vienmēr darbīgs. Saprāta darbību mēs redzam Zinātnes, Reliģijas un Skaistuma trīsvienībā. Lai runātu par kādu no tām, ir jāzin arī abas pārējās daļas. Katra no trīsvienības daļām ir aktīva, no citām neatdalāma, Saprāta darbības forma. Ja kādu atdala no citām, tā zaudē savu Īstumu un Dzīvību. Tad tajā ienāk maldinošs tukšums. Un te jau mēs saskaramies ar ikdienā īstenību slēpjošiem maldiem, tāpēc mums nākas atjaunot šo jēdzienu patieso Īstumu un tīrību.

Tagad par Reliģiju uzskata kādas Dievības pielūgsmi – slavināšanu, daudzināšanu un aklu ticību šīs Dievības brīnumainajām spējām un bezcēloņa vai pielūgsmes ierosinātai (korumpētai) darbībai lūdzēju vēlmju izpildē, viņa vajadzību apmierināšanai. Tagad “Reliģija” ir rituālu un uzskatu kopums, kurš pats par sevi kādā brīnumainā veidā darot labāku šo rituālu piekopēju, uzskatu paudēju un Dievības slavinātāju. Katrs tāds ticīgais domā un jūtas ar savu ticību esam labāks par ārpus tādas ticības esošo. Slavinot savu Dievu, katrs slavinātājs demonstrē savu “pilnvērtību” – viņš taču esot tas, kurš ar tik pareizu darbību esot tuvībā slavinātajam Dievam, un tāpēc viņš esot Dieva mīlēts un visādi par to atalgots – turīgāks par neticīgajiem nelgām un tukšiniekiem. Slavinātājs esot sava Dieva labvēlības piepildīts, slinkumā apčubināts un visās muļķībās pasargāts.


·         Tā ir atteikšanās no Reliģijas – atkrišana maldos un pseidoreliģijas – šamanisma piekopšanā.

·         Tā ir elkdievība - reālas Saprāta formas, iemiesojuma vai darbības pārvēršana par neizdibināmu un uzpērkamu pielūgsmes objektu.


Saprāta darbības trīsvienībā Reliģija ir Zinātnieka dialogs ar Zinošajiem, ar to Zinošo, kurš Zinātniekam dara zināmus Esošā esamības Cēloņus un Mērķus. Zinātne nav tas, kas darbojas Esošā izpētei pieejamajā telpā. Zinātne ir izpētei kvalitatīvi pāri stāvoša. Zinātne apgūst Visuma esamības Cēloņus un Mērķus. Dialogā ar Zinošajiem, Zinātne uzzin Kāpēc ir Tas, Kā formas pētnieki var pētīt to lielumos, skaitā, proporcijās un darbībā. Zinātne izzin kvalitatīvās normas un motīvus – Kāpēc var darīt vai Kāpēc nedrīkst darīt to, ko var izdarīt. Zinošo un viņu vadīto Zinātnieku dialogā Reliģija ir aktīvā Saprātīgo būtņu un formu dialoga daļa – Zinātnieka un Zinošo attiecību stāvoklis.

Tas, kurš ir dialogā ar Zinošo, ir Zinātnieks, tāpēc Zinātniekam ir jāprot uzturēt dialogu ar Zinošo. Zinātniekam ir jāzin kas ir dialogs, bet kas ir tikai pašapmāns - dialoga ilūzija vai halucinācija. Zinātniekam ir jāprot pazīt viltvārdi un jāsaprot, kur Zinošais maina dialoga formas. Zinātniekam ir jāzin kā sevi sagatavot dialogam ar Zinošo, kā turēt sevi kārtībā Zināšanu saņemšanai, Zināšanu sapratnei un glabāšanai. Zinātniekam jāzin Zināšanu ietekme uz viņu un apkārtesošo. Viņam ir jāzin sava atbildība par Zināšanu izmantošanu.

Zinātniekam ir jāzin dialoga kārtība – dialoga māksla. Ar jēdzienu Māksla Zinošie saprot visu to, kas ir pakļauts stingrai kārtībai – kanonam. Tikai precīza kanona ievērošana dod formu, proporciju, skaita un darbības Skaistumu. Tikai Skaistuma piepildītais ir Māksla. Māksla ir Augstākās Kārtības atspoguļojums mūsu pasaulē.

Zinātniekam ir jātur kārtībā sava dzīve. Zinātniekam jāseko Zinošo norādījumiem par apkārtesošo dzīves kārtību, kura uztur dialogā viņu pašu un caur to arī viņa tautas kolektīvo apziņu, kuras daļa viņš ir. Zinātniekam jāzin saņemto Zināšanu tālākās izplatīšanas kārtība un ceļi. Zinātniekam jāzin, kā izplatītās zināšanas tiks asimilētas un kādas sekas tas radīs. Viņam ir jāzin vislabākie Zināšanu pasniegšanas veidi, ceļi un savlaicības ritmi.

Tāpēc Reliģija ir ne tikai dialogs ar Zinošiem un tāda dialoga uzturēšanas kārtība, bet arī attiecības ar Zinošajiem – Pateicība un savstarpēja Labvēlība.

Tādai vispusīgai savstarpējai Uzticībai, Pateicībai un Labvēlībai nekāda sakara ar tagad to vietā sludināto aklo ticību, slavināšanu, pielūgsmes rituāliem un labklājības izlūgšanos nav. Tā vietā, lai mācītos un mācītu, priesteri visiem kar ubaga tarbas kaklā, liek pelnos sēdēt un ar poda lausku kasīties, pašiem sevi par vergiem padarīt.


·         Zinošajiem nav vajadzīgi bezdarbīgi ubagi.

·         Zinošajiem nav vajadzīgi netīri pielūdzēji.

·         Zinošajiem nav vajadzīgi vergi.


Kosmoss ir brīnišķa Skaistuma radītas Dailes veidojums, Kurā viss Dievišķais ir Saprātīgs, darbīgs un Skaistuma piepildīts. Saprātīgums, darbīgums un Daile (Harmonijas rezultāts) nav atdalāmi. Tikai harmoniska (skaista) darbība ir Saprātīga. Tikai Saprātīga darbība ir Skaista, un tikai harmoniskā darbībā redzam Saprātu.


·         Saprātīgais skaisti rada Daiļi Saprātīgos.

·         Daiļi Saprātīgie redz Daiļi Saprātīgā klātbūtni.

·         Tāds tādu atrod.

·         Tāds tādu saprot.

·         Tāds ar tādu sader.

·         Tāds ar tādu sadarbojas.


Daile ir Skaistuma redzamā, dzirdamā un citādi jūtamā klātbūtne. Kustības daile ir Enerģijas darbības Skaistuma ienešana mūsu fiziskajā telpā. Tikai daiļa kustība rada harmoniskas sekas. Saprāta darbība ir Saprāta kustības, caur kurām mūsu telpā ienāk Enerģijas. Ar tādām kustībām Saprāts šīs Enerģijas ienes Mākslā un Māksla šīs Enerģijas nes tālāk līdz katram Mākslu uztverošam.


·         Māksla ir Zinošo valoda.

·         Māksla vieno Radītāju ar radījumu.

·         Mākslai piederīgais ir Zinošs.


Mūsdienās, tieši tāpat kā ir izkropļots Reliģijas un Zinātnes jēdziens, ir izkropļots arī Mākslas jēdziens. Tagad par Mākslu uzdod gan slimu dvēseļu un prātu atkritumus, gan tīši maldinošas un pazudinošas ļaunprātības, gan Mākslai nenobriedušo un nespējīgo muļķības.


·         Mākslas saturs ir dialogs ar Radītāju.

·         Māksla ir tas, kas uztur dialogu ar Zinošo.

·         Māksla ir Zinošā darbs.


Ar Mākslas acīm Zinošie skata Dievišķo darbu un tā radījumus. Zinošo valodu un tajā teikto var izteikt Zinātniskā formulā, Dzīvē un Mākslas darbā, kas Zinātniekam ir neatdalāmā vienībā.

Tādā vienībā esošs Zinātnieka Vārds – Doma - Redze esošo uztver tā, kā Radītāja Vārds – Doma – Redze viņam to ļauj redzēt. Ar katru Vārdu Zinošais paplašina Zinātnieka domas un redzes plašumus. Tad viņiem šīs telpas ir kopīgas. Tādas kopīgas, savstarpējas Harmonijas (Mīlestības), Uzticības un Labvēlības piepildītas telpas esamību sevī ietver senais FiloSofijas jēdziens, kurā Māksla (Stingra Kārtība), Zinātne un Reliģija nav atdalāmas viena no otras, tāpat kā Saprāts, Saprātīga dzīve un Skaistums nav dalāmi un nepastāv atsevišķi.


·         Vārda – Domas – Redzes darbības vienībā radītais ir tādā pat vārda – domas – redzes vienībā skatāms un iepazīstams.


6. turpinājums


Tādu šo pasauli skata, Zin un uztur Dabisko tiesību sistēma. Tajā katra radījuma dzīvē ir viņa Dievišķā radītāja klātbūtne un darbība. Katrs Dabiskās Kārtības Normu Sistēmā dzīvojošais radījums kalpo Dievišķajai pašizziņai, tāpēc katrs pilda kādu Dievišķo uzdevumu – katrs kalpo Radītājam savu spēju robežās un atbilstoši savai dabai. Katrs savu spēju robežās Radītāja plānā kalpo citu dzīvo būtņu un dabas formu Dzīvības uzturēšanai. Ūdeņi attīra Zemi, tāpēc Upes nes izlietotos ūdeņus uz jūrām, kur Okeāns tiem piešķir jaunu spēku. Akmeņi tur Zemi līdzsvarā, tāpēc Kalni satur kopā pasaules daļas un akmeņi nav kustināmi no vietām. Vējš izkliedē no pazemes izplūstošās gāzes, pārvieto attīrītos ūdeņus, izklīdina slimību dīgļus un parazītus.

Katra dzīva būtne strādā un pārveido tās pārvaldījumā esošo, silda un apmīļo katru matērijas kripucīti, ar kuru nāk saskarē. Katra radījuma daba tam dod viņa Tiesības pildīt savus Pienākumus Lielā Dievišķā Darba daļā.

Katra radījuma vajadzība izriet no viņa dabas – viņa Pienākumiem un tāpēc nav traucējamas to apmierināšanā. Purnu dziesmas atdzīvina un atveseļo visu, tāpēc nav traucējamas. (Vārnveidīgie, kurus aizstāv Gejropa, iznīcina dziedātājputnus.) Upēm un Ezeriem ir kolektīvas dvēseles, un tie pilda savus pienākumus Dzīvības sardzē, tāpēc nav traucējami tādā darbā, bet ir visādi atbalstāmi. Dzīvas būtnes jūt caur viņiem pievērsto skatienu plūstošo svešas gribas plūsmu, kas paralizē viņu dzīves darbību. Tāpēc katrs ir tiesīgs būt drošībā, būt netraucēts pienākumu darbā, bet rupja blenšana un nekaunīga apskatīšana (“putnu vērošana”) ir kaitniecība.

Dzīvniekiem nav individuālās karmas, bet Cēloņa radīto seku neizbēgamības (līdzsvara atjaunošanas) Likuma darbība attiecas uz visu sugu. Dzīvnieki izpilda Dabas Likumu prasības individuālajā dzīvē (tiem nav personības – dzīvnieki konkrēto apstākļu radītajās iespējās izpauž sugas potences), bet suga kopumā savā ekosistēmā tomēr izdara atkāpes no ideālā līdzsvara. Tāpēc suga kopumā ir pakļauta līdzsvaru regulējošo Karmisko “atsitienu” darbībai (kolektīvajai atbildībai). Tādi pat “atsitieni” – kolektīvā atbildība, skar visas kopīgās pazīmes (signatūras!) nesošās būtnes. Tāpēc Cilvēkiem ir ģimenes, dzimtas, tautas, rases, kontinenta un Cilvēces kolektīvā atbildība – Kolektīvā Karma.

Dzīvnieku sugas kolektīvo atbildību anihilē (padara neesošu) nejauši “izvēlēti” – piemērotos apstākļos esoši īpatņi. Tāpēc to slimības, “nelaimes gadījumi” un citas likstas ir likumsakarīgas, visu sugu kopumā glābjošas, sugai vajadzīgas un derīgas. Sugas skaitliska samazināšanās ir to saglabājoša svārstība pirms atjaunošanās. Tāda “atsitienu” pieņemoša svārstība dod atjaunošanās iespēju.

Nav atsevišķu sugu. Ir “pazīmju” Evolūcija. Tā ir apziņas (enerģētisko īpatnību) pilnveidošanās un piemērošanās Evolūcijā esošās Zemes apziņas izmaiņām. Suga “aiziet” tad, kad šo pazīmi sevī tālāk pilnveido cita suga. Uzturot izzūdošu sugu, tiek bremzēta citas sugas dzīve. Uzturot, “glābjot cietušos” dzīvniekus, tiek bremzēta sugas “atsitiena” anihilācija, un kopumā pasliktinās sugas stāvoklis. Par katru “izglābto” saslimst, iet bojā vai citādi cieš 7 citi dzīvnieki šajā sugā.

“Regulējot skaitu”, ierobežojot dzīvnieku atrašanos kādā vietā, Cilvēks ar to pašu pastiprina vairošanos citā vai citas sugas līdzsvaru jaucošu ekspansiju, kas kopumā visu laiku pasliktina visu dzīvnieku dzīvi uz mūsu Planētas.

Dzīvo būtņu izmiršana ir sekas tam, ka Cilvēki rupji ielaužas dzīvnieku dzīves vidē, “pēta” un “regulē”, “ar interesi vēro”, “iet dabā” – vārdu sakot visādi traucē dzīvo organismu dzīvi. To, kam jābūt Noslēpumā segtam, padara apskatāmu un visiem pieejamu – prostituē. Dzīvnieku turēšana zooloģiskajos dārzos ir tur turēto dzīvnieku pazemošana un spīdzināšana. Atņemot tiem brīvību, tiek atņemta viņu dzīves jēga. Tā atmirst viņu un viņu sugas Kolektīvās Dvēseles. Ar to vājina Zemes Kolektīvo Dvēseli, ar ko Cilvēce sevi tuvina dvēseliskam sabrukumam, kam neizbēgami seko arī fiziska iznīcināšana. Zemes Kolektīvā Dvēsele atbrīvojas no slimajām daļām.


·         Kaunu zaudējis Cilvēks nezin dvēseles robežu saudzību.

·         Dabai jādzīvo dabas dzīve.

·         Cilvēkam jādzīvo Cilvēka dzīve.

·         Daba dara to, kas tai jādara.

·         Cilvēkam jādara tas, kas ir pāri Dabas spējām.


Daba rada apstākļus, izejvielas un līdzekļus, kurus Cilvēks savieno ar tiem pāri stāvošu domu un tā dod iespēju Dabai piedalīties tai agrāk nepieejamā radošā dzīvē. Daba dod skaņas, kurās Cilvēks ienes apgarojošas Domas saturu. Un top jauna – Cilvēka veidotu mūzikas instrumentu un Cilvēka balss radīta Mūzika. Daba dod Vēju, bet Cilvēks tā spēku izmanto jaunradi rosinošos ceļojumos. Daba dod gaismu, kurā Cilvēks skata Dievišķo darbu Skaistumu un mācās to ienest savā dzīvē. Daba dod visu to, ko Cilvēks savieno ar jaunu Enerģiju darbību, koncentrē un attīra tajos slēptā Skaistuma darbībai tam agrāk nepieejamos veidos.

Katram ir Pienākums un tiesības dzīvot no viņa dabas izrietošu dzīvi. Dabai ir tiesības netraucēti darīt savu darbu un sniegt veltes savām daļām – arī Cilvēkam, bet Cilvēkam ir Pienākums un tiesības netraucēti dzīvot savu dzīvi un izmantot Dabas veltes to iesaistīšanai Cilvēka dzīvē – pāri eksistenciālo vajadzību apmierināšanai un dzīvnieku spējām pāri stāvošajās interesēs. Cilvēka dzīve uz šīs planētas viņam uzliek Cilvēka Pienākumus un tiesības to izpildīt. Tikai Cilvēka pienākumu izpilde cilvēkveidīgu dzīvnieku padara par Cilvēku. Pērtiķi ir un būs tikai pērtiķi tāpēc, ka tie nepilda Cilvēku pienākumus. Tāpēc ir arī Cilvēku drēbēs tērpušies pērtiķi.

Dabiskajās tiesībās katra tiesību subjekta (visi un viss apkārt esošais ir tiesību subjekti) Pienākumi un tiesības tiek uzturētas kopumā ar citu subjektu Pienākumiem un tiesībām. Vārda – Domas – Redzes vienība dod Dabisko Tiesību Sistēmu, kura ļauj visu esošo uzlūkot kā vienotu veselumu, izjust kā vienotu veselumu, būt šī veseluma vienotībā. Tajā Saprāts, Skaistums un Darbība ir veseluma dzīves aspekti. No tā nāk arī Zinātnes, Reliģijas un Mākslas vienotā veseluma neatdalāmība. Tikai to sevī apvienot spējīgais ir pilnvērtīgs Cilvēks un Zinātnieks.


·         Dabisko tiesību sistēma dod pilnvērtīgu Cilvēku un Zinātnieku.

·         Dabisko tiesību sistēmā rit pilnvērtīga Cilvēka dzīve.

·         Dabisko tiesību sistēmā ir pilnvērtīga Zinātne.


Antīkā FiloSofija ir Dabisko tiesību sistēmas auglis, ir piemērojama tajā, nav no tās atdalāma, nav izprotama ārpus Dabisko tiesību sistēmas un tās uzturētās pasaules. Tādā pasaulē bija tās Tiesību sistēmas, Filosofijas, Mākslas, Zinātnes un Reliģijas veidota pasaules uztvere, domāšana un tai atbilstoša mitoloģija, ar kuru paskaidroja tur visiem saprotamo lietu kārtību, Dabas darbību un Cilvēka vietu tajā. Katrs saņēma vajadzīgo zināšanu daudzumu, veselumā saturošās tradīcijas un tos mītus, kuri, apziņai pieejamā veidā, uzturēja apziņu veselumā un vienībā ar esošo. Attīstībā tuvojoties Zinātnei un Īstenībai, Cilvēks mainīja vienus mītus pret citiem, savam jaunajam vārda – domas – redzes stāvoklim atbilstošiem. Katrā mitoloģijā ir pamatmīti (paradigmas), kuri dod kopīgo veseluma uzbūves ainu un to secīgi papildinošos mītus. Apziņai augot, iepriekšējie tiek papildināti ar agrāk neizpaustajiem un no tās rūpīgi slēptajiem. Neviens, kuram nav atklāti visi attiecīgās mitoloģijas noslēpumi, nevar spriest par tās īsto dabu un zināšanu saturu. Ar to ir izskaidrojamas mūsdienu pētnieku par antīko mitoloģiju un FiloSofiju stāstītās (viņus pašus apkaunojošās) muļķības.

Neviena nepilnīga būtne nevar redzēt esošo tādu, kāds tas ir. Neviens nav pilnīgs, tāpēc katram, atbilstoši viņa nepilnībai un uztverei, (redze!) esošais tiek izskaidrots caur viņa prāta spējām atbilstošu mītu. Ja viņš saprot iekšējo - Dievišķās darbības spēka dabu, tad tam stāsta par Dieva Mīlestību, kura iedarbojas uz pasaules norisēm. Ja viņš tur redz tikai ārējo - materiālo daļiņu tuvināšanos, tad tādam to nosauc par gravitāciju. Abi ir saņēmuši kādu sev pieņemamu “izskaidrojumu” – mītu, un abi ir laimīgi. Viens skata pasauli kopumā un kopuma darbībā, otrs šī kopuma darbības sekās. Tam, kurš neredz kopumu, nav vērts stāstīt par kopuma dzīvi šo kopumu uzturošos tēlos – mītos. Tam jādod citi tēli un to mīti. Tam, kurš divu planētu attiecībās neredz Dievišķās Harmonijas darbību, tam stāsta par divu matēriju masu pievilkšanos. Slimajam nav jābūt ārstam – pietiek ar to, ka viņš ievēro režīmu un regulāri ieņem zāles.

Dabisko tiesību sistēma ir Radītāja Vārda – Domas – Redzes darbības auglis, tāpēc tā ir Radītāja Vārda – Domas – Redzes (Saprāta darbības) tiešs turpinājums tāpat kā Dabisko tiesību sistēmas uzturētajā pasaulē dzīvojoša Cilvēka Vārds – Doma – Redze (prāts) ir Dabisko tiesību sistēmas darbības auglis, kurš tad pasauli skata ar Radītāja tam dotajām acīm, saprot ar Radītāja tam doto prātu un savā darbībā turpina Radītāja iesākto darbu – ir Radītāja radījums, Radītāja radītā mantinieks, Radītāja sūtīts darbinieks un Radītāja tam noliktā Ceļa ieminējs.

Tad Cilvēka Griba ir daļa no Radītāja Gribas vispusības (tās nav pretrunā) un Cilvēks, atbilstoši savai Gribai (tā realizējot Radītāja Gribas vispusību) šajā vispusībā realizē Cilvēka individuālās intereses. Tad Cilvēka Prāts ir Radītāja Saprāta daļa un Cilvēka darbi ir Radītāja darba daļa. Tad Cilvēka acis ir Radītāja acis, ausis ir Radītāja ausis, rokas ir Radītāja rokas un Cilvēka Vārdi ir Radītāja Vārdi – tad ar Cilvēka muti skan Radītāja vārds, tāpat kā Cilvēka darbi tad ir Radītāja Vārds, kurš, šīs pasaules tālākai pilnveidošanai un uzlabošanai, rīkojas paša agrāko Vārdu radītajā pasaulē. Tāda pasaule ar katru dienu top labāka. Tādā pasaulē katrs Cilvēks, lai ko viņš darītu, lai kādu darbu strādātu, lai kādā veidā būtu derīgs citiem, vienmēr dara tieši to, kas izriet no viņa interesēm un tāpēc vienmēr var būt laimīgs.

Radītāja Saprāta (Vārda – Domas – Redzes) darbības radītā pasaule ir vienots organisms, kurā katram ir sava, tam laimi dodoša vieta. Dabisko tiesību sistēma Cilvēka Vārdam – Domai – Redzei (Prātam) ierāda viņa vietu un notur vietā, kurā viņš var būt laimīgs.


·         Ārpus Radītāja Cilvēkam ierādītās vietas Cilvēks nevar būt laimīgs.


Ārpus tās viņa darbi nesaskan ar Radītāja radītā organisma dzīvi. Viņa acis un ausis tad nav Radītāja acis un ausis, tad viņa ceļi nav Radītāja nolikti, tad viņš nav Radītāja darbinieks un mantinieks. Tad Cilvēks ir kādu Radītām un Cilvēkam svešu – patvaļīgu (ārpus Dabisko tiesību sistēmas mītošu) spēku gribu pildošs vergs.


·         Ārpus savas vietas nevar būt derīgs, tāpēc neviena ārpus Dabisko tiesību sistēmas veikta darbība nevar dot labdabīgu rezultātu.


Ārpus tās katra darbība ir disharmoniska, tāpēc tā nes postošas sekas. Tad pasaule dienu no dienas kļūst sliktāka, attālinās no Radītāja tai noliktā Ceļa, bet Vienotajā organismā kļūst par šī organisma slimību. Tad tādā - slimā pasaulē Cilvēka Vārds – Doma – Redze un to radītais Prāts ir slims Prāts ar slimiem vārdiem, slimu domu un slimu redzi.


·         Kopīgais vieno.

·         Izcelsmes kopība vieno un dod sapratni Izcelsmes Avotā.

·         Mēs saprotam otru mums kopīgajā.


-          Kas slimam ar veselo kopīgs?!


·         Ar slimu aci nevar veselās Acs redzēto saskatīt (“kam (veselas) Acis, lai (Īstenību) skata”).

·         Ar slimu ausi nevar veselās Auss dzirdēto saklausīt (“kam (veselas) Ausis, lai (Īstenību) dzird”).

·         Ar slimu roku nevar veselās rokas darbus darīt.

·         Ar slimu prātu nevar veselo prātu saprast.

·         Slimajam Radītāja Ceļi ir neizdibināmi.


Šajās dienās (XXI gs. pēc Kristus dzimšanas) kaut ko vēl atceras (bet saprot maz) par Plātonu un Pītagoru (kuru negrib saprast) – pēdējiem Dabisko tiesību pasaules dižgariem, bet visādi slavina Aristoteli, kurš ir redzamākais (un tāpēc laikam cienītākais) Dabisko Tiesību pasaules un FiloSofijas grāvējs. Aristotelis aizsāka atklātu uzstāšanos par Mākslas – Zinātnes – Reliģijas vienības demontāžu, ar ko aizsāka atklātu Dabisko Tiesību sistēmas graušanu un vedināja uz Cilvēka darbību ārpus tās. Aristotelis Grieķijā uzsāka darbību par atklātu, masveidīgu cita Ceļa iešanu, atkrišanu no Radītāja Vārda – Domas – Redzes, par Cilvēka prāta pretdarbību Radītāja Saprātam. Mūsdienu pasaule ir Aristoteļa iezīmētā ceļa likumsakarīgs rezultāts. Šajā ceļā likumsakarīgi radās Romiešu tiesības, kurās tiesību avots ir Cilvēku vārda – prāta – redzes griba, savstarpēja vienošanās (būtībā sazvērestība).

Dabisko Tiesību sistēmā (valsts) varas avots ir Radītāja Griba, bet Romiešu tiesībās varas avots ir Cilvēku griba, kura var arī (un, protams, ārpus Dabisko tiesību sistēmas to dara!) nesakrist ar Radītāja Gribu. Valsts esot atdalāma no baznīcas…, kura arī ir Romiešu tiesību sistēmā ietaisīta (pat visi tās svētki ir Romiešu noliktajās dienās un kārtībā svinami) un tās produkts, bet tomēr katra tāda “valsts” lepojas ar šo demonstratīvo melīgo paziņojumu. Šī pasaule vispār ir melu pasaule, melu rezultāts, melu melotāja, jaunu melu radītāja un izplatītāja.

No tā, ka Dabiskās Tiesības par varas avotu atzīst Radītāju, izriet tad acīmredzamais, ka ar varas pielietojumu radītais pieder tā Radītājam. Līdz ar to Radītājam pieder viss Radītāja radītais – šī planēta, tās resursi un no to dabas izrietošās to izmantošanas iespējas, Cilvēks un Cilvēka dzīvība, bet Cilvēkam tas, ko viņš rada izmantojot viņam dotās iespējas un resursus – tās izmaiņas, kuras viņš ienes esošajā. Katrs nes atbildību par savu radījumu. Tāpēc Radītājs, nevainīgs būdams, cieš par Cilvēku grēkiem, bet Cilvēks nes atbildību par savas darbības rezultātā notiekošajām izmaiņām.


·         Cilvēks rada izmaiņas Radītāja plānā.


Cilvēka īpašumā ir tas, par ko viņš nes atbildību – Cilvēka īpašumā ir viņa radītās izmaiņas. Tāpēc nekas cits Cilvēkam nepieder. Cilvēkam nevar būt privātīpašuma tiesību uz kaut ko šajā pasaulē. Cilvēkam ir tikai personiskajā lietošanā un atbildīgā glabāšanā vai uzlabošanā uzticēti resursi un priekšmeti.

No tā ir saprotams, ka baznīca, pieprasot 10-to ienākumu tiesu un “atlaižot grēkus”, uzrupē Radītāja varu (tāpat kā visā citā) un nostājas pret Radītāju – ir antireliģiska struktūra. Tas nav pat materiālistu ateisms, tas ir kontrTeisms – cīņa pret Radītāja doto Kārtību un Viņu pašu – tas ir sātanisms, no kura tālāk izriet jezuītiskais materiālisms un materiālistu ateisms. Baznīca ir ateisma māte un šūpulis. Par savu bezdievību Gejropa var pateikties Romas katoliskajai baznīcai. Tās trīsvienība ar Romas izvirtušās elites politiku un varas pielietojumu ir radījusi mūsdienu nožēlojamo stāvokli mūsdienu “mākslā”, “zinātnē” un “reliģijā”, bet acīmredzot tie, kuri noliedz privātīpašumu, bet atzīst Mākslas, Zinātnes un Ideoloģijas (reliģijas) vienotību ir to darījuši no Dabisko Tiesību pozīcijām. Ar slimo prātu to nesaprast, tāpēc mūsdienās tas daudziem slimajiem liekas absurdi un pilnīgi slimi – pat noziedzīgi.


* * *


Vispirms samaitāja Cilvēka Vārdu – Mākslu atdalīja no Reliģijas – Zinātnes. Pēc tam samaitāja Cilvēka domu – Reliģiju atdalīja no Zinātnes. Pēc tam samaitāto redzi pasniedza par “brīvā Cilvēka, brīvā, ar metra mēru bezgalību mērošā, prāta” sasniegumu.


·         Īsta Cilvēka Vārds ir viņa Daiļie darbi.

·         Īsta Cilvēka Doma ir viņa saskaņā ar Radītāju.

·         Īsta Cilvēka Redze ir viņa spējā Zināt Radītāja darbu Skaistumu.


Tur, kur nav Vārda – Domas – Redzes vienības, tur nav arī nekā Īsta. Tur ir melīgi vārdi, slimi prāti un maldinošas acis. Ir dziļi maldinoši – melīgi – noziedzīgi no viduslaiku nāves miega atmodinātā zombija prāta mehāniskās darbības rezultātu saukt par renesansi. Renesanse nozīmē atjaunošanu, bet “augšāmceltais” zombijs nav antīkās pasaules Dabisko tiesību Kultūras radītās, bet viduslaikos mirušās Cilvēces Vārda – Domas – Redzes atjaunojums vai turpinājums.

Dabisko tiesību sistēmas uzturētajā pasaules kārtībā Cilvēkiem piemita tādam dzīvesveidam dabiska (no tā izrietoša) tēlainā domāšana – prāta spēja darboties ar faktu un parādību kopsakarībām. Tāda domāšana apziņu uztur Sapratnē, kas ir Gudrības pasīvā daļa. Sapratne dod spēju skatīt parādību un apkārt notiekošā iekšējo būtību, bez to sīkas analīzes savienot veselumā parādībām piemītošos pretmetus un savstarpēji mijiedarbīgās parādības. Sapratne ir Gudrības pasīvā daļa. Gudrības aktīvā daļa ir Radošā darbība – spēja esošājā saskatīt tur slēptās uzlabojumu iespējas un tās iemiesot darbos.


·         Gudros un Radošos sauc par Dieviem.


Daudzdievība nozīmēja kā sazarotu (labi attīstītu) radošo būtņu un spēku panteonu, tā arī tā dabisku turpinājumu sabiedrībā – Dievu bērnos. Visas tādas sabiedrības savus aizsākumus (senčus) turēja no Dieviem izrietošus. Vārdu saturs un jēdzienu lietojums tad nesamērojami atšķīrās no mūsdienās pierastā. Attieksme pret Vārdu un Valodu tad bija ar mūsdienās pausto nesamērojama.

Cilvēka Radošā Gudrība neko nepierāda un nedod atsauces uz kādu citu autoritāti. Gudrie nedomā – Gudrie stāsta Sapratnē skatīto Īstenības daļu.


·         Gudrais Gudrā Gudrību Saprot.


Cilvēka Radošā Gudrība izriet no viņa dvēseles patiesības – spējas uztvert Īstenību, kuru visas patiesas dvēseles skata vienādi. Patiesām dvēselēm Īstenība ir stingri ievērojams Kanons – etalons, tāpēc visas patiesas dvēseles, būdamas unikālas visā citā, līdzinās uz Īstenību un tāpēc ir patiesībā vienotas. Gudro pasaulē lineārā loģika – uz faktu analīzi un izdomāšanu balstīta prāta darbība ir Gudrības trūkuma, vāja prāta un personības tīrības – patiesuma trūkuma (melīguma, kas ir personības sašķeltība un vājums) zīme. Izdomātājs cenšas izdomāt to, ko Gudrais redz. Ir domātājam vajadzīgi pierādījumi, kas viņam ir tas pats, kas spieķis aklajam. Pierādot vienu, tie paši pierādījumi neko nestāsta vai pat noslēpj citu tās pašas parādības daļu vai ar to saistīto parādību.


·         Izdomātājs nekad nav Gudrs.

·         Gudrs Cilvēks, atrisinot vienu problēmu, ar to pašu atrisina arī vēl trīs citas ar to saistītās.

·         Izdomātājs, cīnoties ar vienu, izraisa citu problēmu lavīnu.


Tāpēc izdomātāja jaunradei ir postošas sekas. Veidojot un stutējot vienu, viņš neglābjami sakropļo citu – blakusesošo. Pieturot vienā vietā, tāds izraisa daudzus kritienus citur. Panākot augšupeju vienā, ar to pašu izraisa plašu sabrukumu visā citā. Izdomātājs nevar aptvert kopumus un kopsakarības.


·         Ar izdomātāja spieķi nav ejams Progresa Ceļš.

·         Ar izdomātāja spieķi var no-turēties Tempļa kāpņu ubagu vietā.

·         Ar izdomātāja spieķi līdz Zvaigznēm neaizsniegties.


Gudrā Radošā dzīve neprasa to komentēt uz popularizēt. Īstenība ir skaidra un vienkārša, un tāda ir katram patiesajam – Gudrajam skatāma. Gudrajam, vienkāršā izteikšanai, nav vajadzīgi daudzi vārdi. Gudrā runa ir īsa, lēna (apdomīga – īsta) un vienkārša. Gudrajam nav jāpārliecina un jāapbur ar savu “vārda mākslu”. Gudrā vārda Māksla ir stingrā valodas un vārdu kārtībā – tādā kārtībā, kāda visprecīzāk nes Īstenību. Tas reti saskan ar izdomātāju un vienkāršo ļaužu ikdienišķo valodu. (“Vienkāršo” tāpēc, ka ir arī mācītie ļaudis – izglītota Cilvēka karikatūra.)

Vienlaicīgi ar Mākslas – Zinātnes – Reliģijas vienības sadalīšanu notika arī tai pretdabisku darbību attīstīšana. Tā attīstīja speciālu, pūļa runas “mākslu” – retoriku un FiloSofijas pretmetu – sofistiku. Vēlāk Romiešu tiesību sistēmā sofistiku izmantoja advokatūrā – nepatiesu un noziedzīgu apgalvojumu, melu un krāpšanas pasniegšanai par patiesību un noziedzīgas darbības attaisnošanai, kas tur (advokatūrā) mūsdienu tiesību sistēmā notiek vēl šobaltdien. No sofistikas attīstījās mūsdienu filozofija, kas ir tieši pretējais FiloSofijai.

Kā visi laupītāji, Latīņi (Romieši) nebija Gudri. Tāpēc viņi kariķētā veidā to utilitārajā daļā kopēja Etrusku un Grieķu (arī citu tautu) Kultūras sasniegumus. Tas, ko tagad pasniedz par Romas kultūru, ir kariķētu Grieķu, Etrusku un citu apkārtesošo “barbaru” Kultūru palieku bezgradējošas pārstrādes produkts. Romieši atteicās no sadarbības ar vidi un visur nāca ar savu vardarbīgo Kopuma pārveidošanu. Smalko un caurvijošo pakļāva sava taisnvirziena prāta ģeometriskajam trulumam – idiotiskam naivismam.

Romiešu izdomājošā muļķība neredzēja un nesaprata Mākslas būtību – Negrozāmo Kārtību – Kanonu, kurš, atbilstoši Dabiskās Kārtības Normu Sistēmai satur un savieno Saderīgo, bet tur nošķirtībā attālinātu parādību tiem piemītošos un tāpēc nesaderīgos un nesavienojamos elementus. Skaistuma vietā Romieši turēja tās pretmetu – greznību. Bet vislielāko ļaunumu un postu atnesa ar to, ka savā stulbumā neapzinādamies tādas rīcības postošās sekas, visu ieviesa eklektiku – patvaļīgu, nošķirtībā turamu parādību elementu savienošanu.


·         Eklektika ir prāta slimība.


Eklektisks prāts neredz patiesu apkārtesošā ainu, bet grimst dziļāk savās fantāzijās – atraujoties no Vienotās Esamības, neizbēgami nostājas pret To pašiznīcinošā opozīcijā – galējā nošķirtībā un beidz savu dzīvi subjektīvā relatīvisma murgos.


·         Romiešu ieviestā eklektika ir katras Kārtības – Kanona – Mākslas grāvējs.


Tāpēc tās likumsakarīgi noved pie liberālisma, mūsdienu “zinātnes”, “reliģijas”, “mākslas” un kolektīvā kā arī individuālā autisma.

Dīkdienībā un izlaidībā izvirtušo Romiešu prāta spēlīšu – eklektikas izplatīšana Dzīvē un izdomāšanas ieviešana sadzīvē, ar oficiālās reliģijas – Romas “kristietības” un tās baznīcas kalpotāju un Romas armijas aktīvu līdzdalību, pamazām sagrāva Dabisko tiesību sistēmas pasauli. Romiešu augstmaņu aizsāktā izklaidei piekoptā eklektika pārņēma viņu jau tā aprobežoto pasaules skatījumu un, tālāk izplatīta, iespiedās visās iekaroto teritoriju dzīves sfērās, kur to par domāšanas veidu pārņēma visi tie, kuriem nebija svarīga Īstenība, bet tikai un vienīgi savu personisko interešu sasniegumi. Tā pamazām, noārdot to nepieļaujošo Dabisko tiesību sistēmu un tās pasauli, eklektika ieviesās sabiedrībā par tās domāšanas veidu.


·         Gudrie tika izspiesti un iznīcināti.

·         Izdomājošie sagrāba varu.

·         Patvaļīgie varu padarīja par savstarpējas pazemošanas, apkarošanas un aplaupīšanas ieroci.


Romiešu slimā prāta ieviestā neizglītoto patvaļība tagad ir pieņemta par domāšanas veidu un ar to darbojas katrā “Dzīves” telpā – “mākslā”, politikā, ekonomikā, “medicīnā” un “izglītībā”. Tāda domāšana formē skatījumu uz to, kas ir Cilvēks, Cilvēka Valoda, Vārds un Cilvēku savstarpējās attiecības.


·         Izdomājošie izdomā.

·         Apģērbtie pērtiķi rīko un komandē.

·         Deģenerētie ļaudis klausa pērtiķus.

·         Pēcviduslaiku “renesanses” atmodinātais zombijs ir Romiešu tiesību sistēmā radītais Frankenšteins, kuram nekā kopīga ar Dabisko tiesību sistēmas Cilvēku Kultūru un tās Cilvēku Zinātni – Reliģiju – Mākslu nav un nevar būt.


Viduslaikos notika Dabisko tiesību sistēmas uzturētās pasaules demontāža – radījuma atdalīšana no Radītāja un Cilvēka prāta atmērdēšana – pārstrukturēšana un jaunveidošana atbilstoši pārstrukturētāju vajadzībām. Tāda Frankenšteina “vārdam” nav nekāda sakara ar Mākslu, “prātam” ar Reliģiju un “redzei” ar Zinātni. Tāpēc mūsdienu “Gejropas reliģijai” nav nekāda sakara ar Kristu un tieši tāpēc tā beidz pastāvēt. Tāpēc mūsdienu “zinātne” ir akla un brien aizvien dziļāk savu maldu murgos. Tāpēc tādu “vārdu”, “prātu” un “redzes” darbi ir postoši.

Mūsdienu “zinātne” ir Romiešu tiesību sistēmas auglis - Jezuītu veidotās mācību iestāžu sistēmas gultnē no-plūstoša “redze”. Tāpēc tādas “redzes” “vārdam” trūkst tā, kas antīko Meistaru darbos ienesa Mākslu. Tāpēc mūsdienu “mākslzinātnieki” NEREDZ nekādu starpību starp pornogrāfiju un ideālas proporcijas iemiesojoša kaila ķermeņa dailes nozīmi Cilvēka prāta darbībā un zināšanās par Kosmosa uzbūvi. Tādiem “mākslzinātniekiem” nav starpības starp Cilvēka enerģijas noziedzīgu nopludināšanu atkritumos un tās virzīšanu radošai darbībai. Starpības nav tādēļ, ka viņi nekā par tādu radošu darbību nezin. “Ar slimu roku nevar veselās rokas darbu darīt.” “Ar slimu aci..”, “ar slimu ausi…”, “ar slimu prātu…”

Tāpēc ar mūsdienu slimo “domu” nevar saprast antīko FiloSofiju, bet ar to var uzturēt egocentrismā vedošu un tur nogremdējošu “reliģiju”. Tāpēc ar mūsdienu slimo “redzi” – “zinātni” var pamatot Dabu postošu – resursus atkritumos “pārstrādājošu” ekstensīvu “ekonomiku” un tās darbības uzkrājumu kapitālismu, bet ar tās slimo aci nevar saskatīt “lēnās – (ar Radītāja Saprāta darbību – Cilvēcisko Vērtību izaugsmi) saskaņotās ekonomikas” darbības rezultātu – kultūrkapitālisma vērtību. Ar tādas “zinātnes” aci pētāmajā materiālā un struktūrās – Zemē un Visumā nevar saskatīt nemitīgo Radītāja Saprāta darbību un Radītāja klātbūtni viņa paša darbībā. Ar tādu aci un ausi apveltītā “zinātne” neko negrib dzirdēt par Zinošo esamību un to, kas Cilvēka dzīvē ienes Zinātni.

Ar tādu aci viscaur Dzīvības piepildītā un Saprātīgu, intelektuālu un ar pašapziņu apveltītu būtņu piepildītā Visumā “zinātne” redz sevi vientulībā sēžam uz maza akmentiņa, kurš starp haotiski lidojošiem asteroīdiem bezgalīgi attālinās no citiem akmeņiem un dziestošām (sprāgstošām) Zvaigznēm… Ar tādu aci saskatīto “zinātne” pārstāsta savos pasaules rašanās (“lielā sprādziena”), Kosmosa un Zemes uzbūves (“fiziskas”, “atoma uzbūves planetāra modeļa”, “melno caurumu”…), Cilvēka dzīves (“medicīnas”, “sabiedrisko Zinātņu” un “ekonomikas”) mītos, kuros savu vietu ieņem arī viņu stāsti par Cilvēka valodu un tās “dzīvi”. Normāliem Cilvēkiem ir no Grieķu mitoloģijas sporta piederumu ražošanas firmas zīmē pārceļojušais spārnotās uzvaras dieves Nīkes vārds, bet “labi” ģērbtajiem pērtiķiem tas ir neko neizsakošais un bezsaturīgais angliskais “naike”…. Lai to pareizi izlasītu un izrunātu ir Jāzin un Jāsaprot… Ir jābūt Cilvēkam…


·         Slimam Vārdam slima skaņa.

·         Slimam prātam slima dzīve.

·         Slimai acij slimi stāsti…


* * *



7. turpinājums


Līdz ar profesionālo specializāciju beidzas dzimtās valodas emocionāli-fonētiskā pielietojuma lauks – tai nav citu apziņas aktivitāšu virzienu un formu. Profesionālā specializācija ir zemes (personības) robeža Kultūras nacionālās tradīcijas laukā. Tad, kad kāds vēlāk mācās svešu valodu, viņš maldīgi domā, ka viņš apgūst šīs tautas savstarpējās emocionālās komunikācijas fonētiku. Tāds nekad neuztver svešvalodas vārda saturu - tā emocionālo – cēloni – procesu – formu. Sveštautietim katrs vārds vienmēr nozīmē ko citu. Mēs varam aplūkot vienu visām tautām kopīgu jēdzienu – Mīlestība šī vārdu skaņu sakrālā satura, un tā radītās emocionālās formas aspektā.

Mīlestība Krievam ir dabiskās dzīves vide, bet latvietim līdzeklis, ar ko pārvarēt dzīves ceļa pretestību, lai iekļūtu tur, kur krievs jau ir. Vācietim Mīlestība ir dzīves pūļu galarezultāts, konkrēts mērķis, uz kuru tiekties, bet itālim tā ir no neierobežotas telpas izplūstoša strauta akmeņainā gultne, kura tāpat kā vācietim beidzas mazā konkrētā dīķītī. Tādā kārtā krievam, vācietim, latvietim un itālim ir pretēji emocionālo plūsmu virzieni. Tad, kad latvietis šo vārdu dzird no krieva, viņš domā, ka krievs ir pateicis to, ko latvietis ir dzirdējis, bet patiesībā viņi katrs domā, jūt un runā pavisam ko citu.

Latvietim vārds “valsts” nozīmē no anglosakšiem aizgūto – sabiedrības izveidoto pārvaldes institūciju kopumu, kurš darbībā ir regulējoši ierobežojošs. Tāpēc arvien vēl zemnieciskais latvietis domā: “esmu es un ir “Valsts”.” Latvietim viņš nav “valsts” un “valsts” ir ārpus viņa, viņam pretstāvoša parādība ar citām, no viņa personiskajām atšķirīgajām, interesēm, kura tomēr saglabā viņu apkalpojošu lomu.

Vācietim “valsts” ir nācijas pārākums apvienojumā ar tās vēsturi.

Krieviem tur ir veseli trīs vārdi, kuri neviens nav korekti tulkojami kā angļu – latviešu “valsts”, bet tomēr tas tiek tā darīts, jo mums nav tiem adekvātu jēdzienu. Krievi vienā “Valsts” vārdā izsaka izpildes vertikāles pārvaldošo stāvokli noteiktā teritorijā. Otra “Valsts” vārda saturs ir sabiedrības esamība vienotībā un šo vienotību uzturošā morāle. Trešais “Valsts” vārds sevī nes ģeogrāfiski teritoriālo, vēsturisko un Cilvēciskās personiskās piedalīšanās saturu, kurš sevī ietver arī pirmos divus jēdzienus. Tajā nav iespējams izteikties bez personiskas piederības nozīmes. Un tomēr tos visus tulko kā “valsts”.

Tāpēc Krievs nevar pateikt ”latviešiem” tagad tik populāro “Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti!”

Latvietis ir vikingu-senprūšu pēctecis. Tāpēc viņa “baltu kultūra” un tās “baltu tautas” ir vikingu pēcteči ar viņu laupītāju dvēseļu pildījuma mantojumu, kurā to interesē laba, pārtikusi dzīve, tādas dzīves meklējumi un meklējumos gūstamais laupījums – ieguvums, bet valsts ir svešs un nīstams - laupītāju ierobežojošs un apkarojošs sabiedrisks veidojums. Sabiedrība un vikingi ir divi nesamierināmi pretinieki.


·         Sabiedrība kopdarbā koplietošanai rada to, ko vikings grib paņemt sev vienpersoniskai baudīšanai.


Tāpēc “latvietim” zeme ir iespēju – ieguvuma vieta, kura dot eksistenciālās vajadzības apmierinošas iespējas – ražu, tirgu, vairošanos (pārošanos) un interešu biedrus kādam sirojumam kaimiņu zemēs. Latvietim “valsts” ir “visi tie kaimiņi”, kuru “pļaviņas” klātbūtne samazina viņu pašu “zemītes” platību – ir “brīvu dzīvi” traucējoša parādība.

Krievam “zeme - valsts” ir tās trešais vārds, kurā ir ietverta vēsturiskā dzīve – piedalīšanās, ieguldījuma, atbildības utt. iespēju vieta – tā vienīgā, kura visu dod un visu no Cilvēka prasa, ar kuru Cilvēks IR, bez kuras nav nekā cita, kā vien plika eksistenciālo vajadzību apmierinoša dzīvnieciska eksistence. Tas ir vairāk kā Tēvzeme, jo Tēvzeme – no “tēva saņemtais mantojums” saista ar savas dzimtenes senčiem, bet “zeme - valsts” ir tā pasaules vieta, kura saista ar Visu un Visiem, visu tās iedzīvotāju senčiem un vēl nedzimušajiem. Krievu “zeme - valsts” sevī ietver arī pirmos divus valsts jēdzienus. Krievs nevar pateikt: “Es mīlu šo “zemi - valsti”, bet neieredzu šo “valsti – hierarhiju - atbildību” un šo “valsti – varas realizāciju””, jo “zeme - valsts” sevī ietver arī abas citas nozīmes. Izņemiet no “zemes - valsts” abas pārējās un būs zudusi arī “zeme - valsts”.

Krievam pateikt latvisko būtu pateikt: “Es mīlu šo augsni, bet neieredzu, to kas mani padara tai piederīgu.”


-          Absurds – vai ne?


Tomēr tas šoreiz atspoguļo latvieša valodā izteikto vietu – attieksmi – to, ka latvietis ir šīs zemes izmantotājs – labuma guvējs, bet krievs ir savai zemei piederīgs savas zemes auglis un tāpēc par to atbildīgs saimnieks.

To mums stāsta valoda, tās vārdu sakrālais (īstais) saturs, kuru patvaļīgi tulkojot savos jēdzienos un saprašanā, tulkotāji neizbēgami zaudē un tai noziedzīgi atņem, radot maldīgu priekšstatu par kaimiņos dzīvojošo Cilvēku dabu un dvēseļu saturu. Ar to rada ilūziju, ka kaimiņi ir tādi pat kā mēs, tikai to pašu sauc citā vārdā. Ar to rada ilūziju, ka “visi Cilvēki ir vienādi”. Ar to iznīcina ceturto Garīgo Vērtību – Savdabību.

Svešu vārdu apguve rada maldīgu apziņas ilūziju par to, ka vienai emocionālajai formai var būt divi vai vairāki fonētiskie ietērpi – ka vienai dvēselei var būt divi savstarpēji neatkarīgi - pretdarbīgi ķermeņi, ka emocionālais saturs var pēc patikas mainīt savus ietērpus pats ar vien vēl palikdams tas pats. Tas rada maldu kaskādi par objektīvās realitātes neesamību, tās relativitātes ilūziju un tāpēc pieaugošu visatļautību, kas noved pie Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas nolieguma, tradīcijas nevajadzīguma un dzīvošanas nekā nekontrolētu iegribu impulsu kustībā. Tad apziņa nonāk unifikācijas maldos – pie tā, ka visi Cilvēki esot vienādi. Svešās valodas samācījies Cilvēks agrāk vai vēlāk zaudē saites ar savu Mātes tautu un zūd tās kolektīvajai apziņai. Metafiziskā procesā svešas valodas atšķirīgais emocionālais viļņojums un tā plūsmas virziens apziņu aiznes haotisku viļņojumu telpā.


·         No kolektīvas apziņas atkritušais ir nekam nederīgs deģeneratīvs atkritums.


Neaudzinātas, neizglītotas, egocentriskas, konkurējošas un piesārņotas apziņas nejūt Normas sargājošo un attīstībā virzošo dabu un tās vajadzību. Tādi ir “atvērti” katrai ietekmei un liekā, nevajadzīgā piesātināti, nav spējīgi saņemt derīgo un pareizo.


·         Skaistums ir precīzi samērotas ietekmju un formu attiecības – proporcijas.

·         Skaistums ir mērķtiecīga uz Evolūciju vērsta Normu Sistēmas manifestācija.


Piesārņotām apziņām mainās mērķi, tādēļ zūd Skaistuma izjūta – tā kļūst subjektīvi relatīva, tāpēc svešvalodu apguvušajiem zūd Skaistuma un Skaituma nozīmes uztvere – viņi pieļauj destruktīvas atkāpes no tautas Kultūras tradīcijas. Savu sākotnējo Labo zaudējuši, viņi vairs neatšķir labu no slikta. Tur, kur ir labais – Kultūras tradīcijas radoša pilnveidošana – izsmalcināšana un tuvināšana Īstenībai – Kosmisko Enerģiju plūsmai, viņi ievieš destruktīvas, vienkāršojošas un kropļojošas – māņticīgas izmaiņas, kuras to attālina no kolektīvas apziņas. Tāpēc tur, kur notiek valodu sajaukšanās, zūd izpratne par Mākslas būtību un sūtību, tur Mākslai atņem izcilību, kuru aizvieto ar ikdienību. Par Mākslu uzdod jebko vai kroplo un ķēmīgo, bet Skaisto visādi izspiež no Cilvēka dzīves vides.

Tautas ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā ienākušie svešvalodīgie laika gaitā transformējas un tad, ja atrodas uz vienas attīstības līnijas un līmeņa, dabiski iekļaujas te esošajā vēsturiskajā Kultūrvides ainavā, pārņem sa-dzīves tradīcijas un priekšmetus. Ja attīstības vektori vai līmeņi atšķiras, tad viņi te veido savas, Kultūras tradīcijai atšķirīgas vides, kuras nevar mainīt (pieskaņot) vardarbīgā ceļā. Katra tāda vardarbība neizbēgami disharmonizē ar esošo Kultūrvēsturisko vidi un norisēm tajā, kas vienmēr izraisa pieaugošu tradīcijas deģenerāciju un vēsturiskās Kultūrvides ainavas degradāciju ar visām no tās zuduma izrietošajām sekām – Ideālu un dvēseles savdabības zuduma, Sakrālo saišu un dzīves mērķu zaudēšanas, kas redzams eksistenciālo vajadzību apmierināšanas pacelšanā dzīves mērķu līmenī un tikumu sabrukumā, ko kopumā apzīmē par pagrimumu un deģenerāciju.

Tieši tādu pašu ietekmi izraisa svešvalodu apgūšana un dzīves vietas maiņa pārceļoties dzīvei uz kādu citas tautas dzīves un kultūrvides telpu. Savai tautai, tās kolektīvajai apziņai atkritušais neizjūt savu saistību ar Kultūras tradīciju, neprot to sargāt, bet visādi piesārņo ar ko atņem savas tautas kolektīvajai apziņai tās otro individualizācijas līmeņa valodu. Tieši tāpat viņš rīkojās arī citas tautas dzīves un kultūras telpā.


·         Kultūras tradīciju zaudējušie un zaudējošie neizjūt Kultūrvides ainavas un pilsētas telpas, tās objektu metafizisko ietekmi un Sakrālo dabu - tās nozīmi, Vērības.

·         Tādi “mākslinieki”, “arhitekti” un “saimnieki” pieķēza vidi ar saviem “vides objektiem”, “instalācijām”, “mūsdienīgo – laikmetīgo mākslinieku un arhitektūru” vai “apgūst ekonomiskos resursus”.

·         Viņu ietekmē tagad notiek strauja vēsturiskās Kultūrvides ainavas un pilsētas telpas degradācija un dabiskās dzīves vides deģenerēšana.


Valodu robežas ir dabiskie Tautu Kolektīvo apziņu un Kultūras tradīciju, savdabību - arī Vēsturisko – Sakrālo Kultūrvides ainavu sargi. Nojaucot šīs robežas, Kolektīvajām apziņām zūd arī abas augstākās individualizācijas valodas. Tās iznīcina paši deģenerētie no Kolektīvas apziņas atkritušie “progresīvie un veiksmīgie, konkurētspējīgie” atkritumi - viedtirliņi.


·         Jā kāds agresors grib aplaupīt kādu tautu, atņemt tai dzīves telpu un resursus, vājināt un paverdzināt to, tad viņš tai māca savu valodu.

·         Ja kāda augstākattīstīta Kultūra vēlas pacelt citu līdzi savam līmenim, tad, tā, blakus esot, dod iespēju tam gatavajiem un ieinteresētajiem saskaries ar abām Kultūrām kopīgo un caur kopīgā atradumu paplašināšanu veidot tiltu starp abām Kultūrām, katrai paliekot savās robežās, telpā un valodā.



turpinājums sekos …



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa