Gejropiski nerunāju.

Viens “tāds” dod glāzi citam “tādam”:

- Sadzer ar mani! Ko, negribi?! Tu mani necieni!

Cits “tāds” šņāc pretī:

- Še tev mana valoda – runā ar mani manā valodā! Ko, negribi?! Tu necieni mani!

Te pienāk trešais “tāds”:

- Hello baby….

- O, yes, yes, yes, yes!!!

LTV.LV, “1:1”, Viesturs Kairišs:

-“Iedomājieties, Krievijas milzīgais tirgus ar savām iespējām. Cik šausmīgi tas apdraud mūsu drošību!”

- Yes, yes, yes!!!

* * *

Mūsdienās valda uzskats, ka valoda ir signālsistēma, sakaru (jaunvalodā – saziņas, bet svešvalodā - komunikācijas) līdzeklis - informācijas pārraides veids no vienas apziņas otrai – tas, kā Cilvēki cits citam paziņo savu gribu vai domas - visu to, ko tie grib darīt zināmu citiem sev līdzīgiem. Tā kā dzimtajā valodā patiešām ar vārda palīdzību sakarus uztur mentāli (apziņas struktūrās) līdzīgie, tad, ilgi nedomājot, uz katru svešvalodu un tās lietojumu attiecina to pašu. Tiktāl, cik tas attiecas uz svešvalodā runājošo svešo savstarpējām sarunām, viss ir spēkā, bet tikko iedomājas, ka svešvalodas lietošana ir vienu “tādu pašu” saruna ar atšķirīgi citiem “tādiem pašiem”, tā sākas nepatikšanas. Kā pirmais, tā arī otrais pieņēmums ir aplams. Valoda nav tāpēc, lai kādam “pastāstītu par”. Valoda ir tur, kur darbojas “kāds es”. Putna rīta dziesmā izdziedas viņa gaismas dzīvesprieks.

·       Valoda ir savdabīgo apziņu savdabības izteiksmes veids un līdzeklis.

·       Citā valodā runājošais nav tāds pats Cilvēks.

·       Atšķirīgās valodās runājošo apziņas ir tieši tik atšķirīgs, cik šīs valodas atšķiras viena no otras.

·       Pielīdzinot svešvalodā runājošo sev, tāds pielīdzinātājs maldina sevi un visus, kuri tam tic.

·       Valodu atšķirības ir dvēselisko savdabību sargājošās robežas.

·       Valodu atšķirībām Kultūru dzīvē ir tāda pat nozīme kā starpsugu barjerām bioloģijā.

·       Savdabība ir visam vienmēr piemītoša.

·       Savdabība ir visam kopējā parādība.

·       Savdabība ir centrālā un vienojošā Garīgā vērtība.

·       Valoda ir Savdabības daļa, izpausme un rādītāja.

·       Cilvēku patvaļa redzama Dabas Likumu pārkāpumos.

Visumā nav divu vienādu atomu, ķīmisko elementu, akmeņu, koku, Cilvēku, Sauļu vai Galaktiku. To šķietamā vienādība ir novērošanas spēju, zināšanu vai interešu trūkuma sekas. Visumu vieno saskanīgi savdabīgo savstarpēja interese. Savstarpēja interese pastāv tur, kur  ir brīvība apmaiņu iespējās. Apmaiņas ir visur, kur ir savstarpējais derīgums. Interese ir visur tur, kur ir atšķirība – ne-viendabība. Paradoksāli, bet tieši ne-viendabība nes vienojošos un uz vienotību vedošos spēkus.

·       Ne-vienādība ir vienotā daļu atšķirība, saglabājot kopīgās savstarpējās izcelsmes, piederības, intereses, atbilstības un derīguma dabas vienotību.

Kādreiz, Visuma, Cilvēces, tautas un Cilvēka rašanās sākumā, Vienotais Esošais pastāvēja Saplūsmes Vienotībā. Tādā stāvoklī veidošanai derīgā “izejviela”, Visa veidošanai iespējamās formas, veidojošie, Idejām kalpojošie spēki un enerģijas, Idejas un Veidošanas Griba – Griba darboties, just, zināt un kļūt – Griba Būt pastāvēja tā visa potenču absolūtajā līdzsvarā.

·       Vienotais TAS VISS bija kā Esamības potence – spēja būt.

No iepriekšējām TĀ Esamībām nākošais Būt Gribas impulss vienotajā formēja “Es Esmu” apziņu, kura tūlīt kļuva par šīs apziņas kustību – to Gribas impulsu, kurš izjauca Absolūto Līdzsvaru. Līdz ar “Es Esmu” (te-visur telpā, kas “Es Esmu” ir vienmēr) parādījās arī “Es Ne - Esmu” (tur -“te” ieskaujošā no “te” atdalītā un “te” nesošā-radošā telpa, kas “Es Esmu” ir pirms vai pēc). “Es NE-Esmu” ir no “Es Esmu” atšķirīgs “Es Esmu”, tāds “Es Esmu”, kurš nav šis “Es Esmu”, tas, kam esot, no tā atšķirībā un atšķirīgam esot rodas “Es Esmu”, abiem saglabājot kopīgo nedalāmo Esamību un nedalāmību Esamībā. Tā ir apziņa par divu atšķirīgu “Es Esmu” saskarsmi, nedalāmu vienotību eksistējot divās pretējās formās, kā formas telpa savās robežās – “seja savā atlējumā” – nenoformētais (priekšstats) “Es Esmu”, tas, kas “jau esošs” vēl nav noformēts “kā jau esošs”, ko apziņa vēl nav apzinājusi – “sev atklājusi” un tāpēc tas nav kļuvis par “esošu” un “darbīgu”, darbībai “pieņemtu” un “pieļautu”. Par “Es Esmu” Vienotajam stāstīja centrtieces spēki. Par “Es Ne - Esmu” esamību Vienotajam stāstīja centrbēdzes spēki, kuru darbība apziņai atklāja ārpus tās esošo Telpu un tās potences – Lielo Neizpētīto – Noslēpumu.

Metafiziski ir tā, ka neizpētīta telpa ir centrbēdzes spēku darbības izraisītāja un darbības vieta – izpausmes un izpētes iespēja. Izpētes iespēja tad kļūst par izpētes darbības cēloni. Noslēpuma esamība ir vilinājums to Izzināt. Katra izziņa sākas ar ļaušanos Noslēpuma vilinājumam, tuvošanos un sevis ielikšanu – izteikšanu lielajā neizpētītajā telpā – pirmais “a!”, kurš gaida telpas atbalsi “a-a-a…” Noslēpuma iepazīšana sākas ar Noslēpuma iepazīstināšanu ar sevi, ar ļaušanos Noslēpuma vērtējumam. Noslēpumam – neizzinātai telpai un tajā esošajām iespējām, iespējai to apgūt ir vislielākais savstarpēji magnētiski pievelkošais spēks.

Jaunatvērtai kafejnīcai kopumā ir lielāka pievilcība salīdzinājumā ar ielas garāmgājēju apskatei izliktu ikdienas pusdienu piedāvājumu ēdienkarti labi zināmā vietā. Noslēpumaina Sieviete Vīrietī izraisa dziļāku un plašāku interesi par to, kāda rodas redzot šauri specializētas standartattiecības piedāvājošas, lielākajā daļā gadījumu neestētisku ķermeni atkailinošas, melnas vai krāsainas legingu “zeķubikses” (padomju laika skolas garo trikotāžas treniņtērpu, kādu toreiz meitenes lietoja tikai fizkultūras stundās).

“Es Esmu” apziņai blakus esošais Noslēpums – TĀ Esamība – “NE – ES Esamība” – līdzvērtīgas Esamības blakus pastāvēšana dod iespēju TO izzināt. Tādai izziņai vajadzīgi instrumenti. “Es Esmu” izzinošajai apziņai jāformē tādi izziņai derīgi instrumenti, kuri izriet no “Es Esmu” interesēm un resursiem. “Es Esmu” ir jāuzzin, ko “Es Esmu” grib un var. Līdz ar to, potences pārvēršot vispirms iecerētās, bet pēc tam arī realizētās, darbībai derīgās formas, “Es Esmu” apziņai ir jāizzin sevi. Sevis izziņa vienlaicīgi iet divos virzienos.

Pirmais ir centrtieces spēka uzturētais “Es tā jūtos – tāds esmu” iekšpusvērstais un šo “Es tāds esmu” tādēļ saglabājošais virziens. Tā ir sevis izziņa, atbildot uz sev uzdotiem jautājumiem. Pirmais dod izpētītas pašvērtības pašapziņu un vienlaicīgi ar to ierosina arī pretēji vērstā centrbēdzes spēka uzturēto otro sevis uz āru vērsto izpētes virzienu “Es tāds esmu – Es tā rīkojos” (un tādēļ tā jūtos) kurš, caur “pirms” un “pēc” sajūtu starpības izziņu, ir vērsts uz “Es tāds esmu - Es tā rīkojos” maiņu.

Šie divi spēki, saskaņoti darbojoties, “Es Esmu” apziņā saglabā labāko, derīgāko un pareizāko, un vienlaicīgi ienes tajā visu labāko, derīgāko un pareizāko “Es Ne-Esmu” telpā atrodamo “Es Esmu” uzlabošanai. Te svarīgs ir katram “Es Esmu” sākotnēji pieņemtais Labais – no iepriekšējām Esamībām saglabātais – saņemtais Gribas darbības – “Es Esmu kustības” virziens. Tādā kārtā katram “Es Esmu” viņa Noslēpums un tā izpēte kalpo par viņa pašizpētes un šis pašizziņas pašvērtības pašapziņas celšanai ceļu un līdzekli. Noslēpumu izzinājušais jūtas spējīgs to darīt, tāpēc jūtas vērtīgāks, un tādēļ viņam ceļas arī izziņas vērtība.

Visumam, Cilvēcei, Tautai un Cilvēkam sākotnējais Labais ir no Pārlaicīgās Pārpasaulīgās Esamības līdzatnestais mantotais Iekšējais Likums un tautu Kultūras dzīves tradīcija, kuru līdz ar savu emocionālo attieksmi lietu pasaules izbaudāmajā izziņā kā valodu (“Es Esmu” pašizzinņas un izziņas rīki) bērnam iemāca viņa māte. Valoda – “Vārds”, “Mēle” – “tas ar ko izsaka sevi” ir Sakrālo vibrāciju, formās ietverto ideju un formas trīsvienība. Ar valodu katrs apgūst “tādi esam, tā darām” un izrunā savu “tāds esmu, tā daru”. Noslēpums katram ir izzināmais, izziņas vērtais – tas, ar ko saskaramies un kas mūsos izraisa jautājumu vai uzrāda mūsu nepilnību un tādēļ pārmaiņu vajadzību. Vienlaicīgi ar Noslēpuma un sevis izziņu, katrs izzinošais maina arī savu Noslēpumu.

·       Katram viņa valoda ir “Es Esmu tāds” zīme.

·       Noslēpuma izzināšana maina “Es Esmu tāds” “tādi esam, tā darām” robežās.

·       Svešvalodu apguve notiek mainot “Es Esmu tāds” pārkāpjot “tādi esam, tā darām” robežas.

·       Svešvalodu apguvušais “Es Esmu tāds” vairs nav mātes valodas “tādi esam, tā darām” piederīgais.

·       Cits “Es Esmu tāds” ir arī cits “Es Esmu tāds, tāpēc tā rīkojos”.

·       “Tādi esam, tā rīkojamies” robežās paliekoši mainīgais papildina un attīsta “tādi esam, tā rīkojamies ”.

·       “Tādi esam, tā rīkojamies” robežas pārkāpušais vājina un traucē kā sevi tā mātes valodā runājošos.

·       Svešvalodas apguve maina juteklisko izziņu, uztveres veidu un domāšanu un līdz ar to arī rīcības attieksmi – darbošanās veidu.

 

Katram ir savs sākotnējā Labā līdzatnestais Iekšējais Likums. Lauvai ir Lauvas Likums. Zivij ir Zivs Likums. Lācim ir Lāča Likums. Vilkam ir Vilka, bet Jēram ir Jēra Likums. Vilks nedzimst  starp Lauvām, Lāčiem vai Jēriem tāpat, kā Jēri, Lauvas vai Lāči nedzimst starp Vilkiem. Tāds no tāda rodas, tāds tā redz un tā rīkojas, tāpēc tā runā. Katra dvēsele ceļā uz šo pasauli pie-vienojas tai saderīgām dvēselēm, ir to pie-ņemta un stiprināta. Kas Vilku vidē dzīvo, tam kā Vilkam jābūt (jākauc), kas Lācis dzimis, tam kā Lācim jārūc, vai, kā Zivij dzīvojot, ir jābūt Zivs mēmumā. Katrs savu līdzatnesto Labo tam atbilstošas Kultūras tradīcijas vidē – tās atbalstā attīsta un uzlabo – padara par vēl Labāku. Katrs attīsta, tālāk attīsta (turpina reiz iesākto) to, kas viņš ir Vienmēr – Pārlaicīgi un Pārpasaulīgi. Zaudējot reiz ie-sākto ceļu, zaudē pats sevi.

·       Katrā ceļā savi ceļabiedri.

·       Labais mijiedarbībā ar saderīgo uzlabojas.

·       Labais mijiedarbībā ar nesaderīgo maitājas.

Iekšējo Likumu mainīt nevar. Vilks vienmēr būs Vilks, Lācis būs Lācis, bet Jērs būs Jērs. Mainīt – samaitāt var laicīgo personību. “Es Esmu” apziņai iemācot citu valodu (“tā daru”) šai apziņai atņem tai dabiskos un normālos izteiksmes un darbības līdzekļus, tāpēc tā aplaupītā personība zaudē kopību ar sev līdzīgiem – kļūst par “svešo starp savējiem”. “Svešais starp savējiem” ir samaitāts “savējais”  - tāds neder Kultūras dzīves tradīcijā – nevar saņemt tās atbalstu līdzatnestā Labā uzlabošanai, tāpēc degradē, bet pats, savukārt, piesārņo un vājina dzimto Kultūras tradīciju, kurā tagad ir kļuvis par “svešo”. Tāds “svešais” nekad nekļūs par “savējo” citiem. Citiem ir pašiem savi savējie. Tāds “savējiem svešais” ir ne šāds, ne tāds, ne tāds, ne šitāds.

·       No savējiem atkritušais visur ir svešinieks.

·       Samaitātais nav derīgs.

Krustojot Zirgu ar Ēzeli iegūst neauglīgu Mūli, kas sevi, sev līdzīgo veidolu turpināt nevar – tam nav vietas mūsu pasaulē, un te tas tāds nav vajadzīgs. Vilkam iemācot Jēra mācību, Vilks nekļūst Jēram līdzīgs. Tas ietērpjas Jēra ādā un caur to apgūst pretdabisko lēnprātības karikatūru - gļēvuļa viltību – kož slepeni, uzbrūk no mugurpuses. Vilku samaitāts Lācis ir bezatbildīgs, izlaidīgs, baudkārs sliņķis. Lāča valodu iemācījies Jērs būs tikai lielīgs, savu aitu baru vadīt neprotošs un nespējīgs Auns, kurš par labi smaržojošu zāles sauju pārdos kautuvei visu Aitu baru, sevi un savu pļavu piedevām.

·       Citu valodu iemācījies Latvietis ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

·       Citu valodu iemācījies Krievs ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

·       Citu valodu iemācījies Cilvēks ir samaitāts, nekam nederīgs un postošs.

Tādi savai tautai svešie pie tās neturas, bet sāk klaiņot – meklēt laimi svešumā “kur vairāk maksā – tur labāk”, “kur labāk, tur mana “mītnes zeme”” un tur, tāpat iedzīvoties nevarot, sakuļas ar citiem tādiem pašiem laimes meklētājiem savās grupās, baros (vikingu - laupītāju), bandās – “kopienās” un “komūnās”. Tās ir multietniskas izcelsmes “tautas” vai “nācijas”, kurās nogulsnējas visi nederīgie – bojātie “laimes meklētāji”. Tādiem samaitātajiem nav Kultūras izpausmes un uztveres spēju, tāpēc viņi neturas pie savas (to piesārņo) tāpat kā neciena svešu Kultūru tradīcijas – tāpēc tās iznīcina kā “vieglajai dzīvei” nederīgas. Viņi izveido savas “vieglās dzīves”, tāpat kā veido “vieglās valodas”, “vieglās mūzikas”, “vieglās reliģijas” (Kristietība un tās atvasinājuma sajaukums ar buršanos – dievturība Latvijā), “vieglās ģimenes” un “vieglās valstis” (Latvijas un citas – liberāli – “gejropiski cilvēktiesiskās”).

Katram īstam – derīgam Cilvēkam ir viņa īstā Dzimtene, īstā Dzīve, īstā Valoda, īstā Ģimene, īstā Mūzika, īstā Valsts, kurā īsts Cilvēks nemeklē vieglumu, bet tikai un vienīgi savu derīgumu, par cenu (un reizēm par Dzīves un Dzīvības cenu) nekaulējoties.

·       Derīgs Cilvēks sargā savu valodu un Kultūru.

·       Valodas aizsardzība ir valodas aizsardzība sevī.

·       Kultūras aizsardzība ir Kultūras tradīcijas tīrības uzturēšana.

·       Kultūras aizsardzība ir Kultūras tradīcijas tīrības uzturēšana sevī un savā dzīvē.

Valodas aizsardzība sevī neaprobežojas ar vārdu pareizu lietojumu. Valodas aizsardzība ir tur, kur Cilvēks izvairās (atsakās) klausīties un runāt citā valodā. Tie, kuri runā vienā valodā, ir tautai pie-derīgi. “Vienā valodā” abās nozīmēs – visi lieto vienus vārdus to pašu parādību vārdā saukšanai un nelieto nekādus citus vārdus šo pašu parādību vārdā saukšanai. Div un trīs valodīgie ne-pie-der tautām – ir tām nederīgi.

Neviens, pat valodu iemācījies, sveštautietis nekad nespēs uztvert, saprast – asimilēt (uzsūkt un iemiesot sevī) un atbilstoši pielietot svešas Kultūras tradīciju. Jērs nekad nejutīs šašlika cepšanas baudu, tāpēc viņa sacepums būs bezgaršīgs, bet Vilks nekad nesapratīs zaļas zāles smaržas vērtību, tāpēc, kā savu zemi iztirgos, tā pēc svešumā nolaupāmā tīkos. Viegluma meklējošs sveštautietis, vienmēr ienesīs piemaisījumus un, savdabības radīto atšķirīgo rīku dēļ nespēdams pareizi rīkoties, izkropļos Kultūras tradīciju. Tāpēc Kultūras tradīcija ir tikai savējo lietojumam – ar to neuzbāžas garāmgājējiem (tie nesapratīs tradīciju – redzēs tajā sev redzamo) un kaimiņiem (tiem ir pašiem sava sargājama). Savu Avotu, savu Līgavu, savu Sievu, savu Māti, savu Zirgu, savu Zobenu, savu Karogu, savu Dziesmu, savu Māju un savu Dievu svešās rokās nekad nedod, bet tāds “devējs” ir tā visa no-devējs, vērtības postītājs. Kultūras tradīcijas sargāšana un vairošana ir tās Noslēpuma glabāšana.

·       Noslēpums pievelk.

·       Uzbāzība atgrūž.

·       Saderīgi atšķirīgais ir interesants.

·       Interese tuvina.

·       Atšķirību dzēšana kropļo.

·       Vienādošana sanaido.

·       Vienādošana aptur attīstību.

·       Vienādošana grauj pašapziņu.

·       Vienādošana izglītībai atņem Vērtību.

1. turpinājums

* * *

·       Katra apziņa ir kolektīva citas kolektīvās apziņas daļa.

Katra Cilvēka apziņa ir individualizēta kādas kolektīvās apziņas daļiņa un kā tāda, pati ir zemāk organizētu (individualizētu) individuālu apziņu kolektīvi veidota. Katra apziņa sīkāk sadalās zemāk organizētās, kuras ietilpst augstākorganizētajā, kā tās sastāvdaļas, tāpēc augstākorganizētā izpaužas (mēs to uztveram) caur zemākorganizētajām, bet zemāk organizētās apziņas uztveram tikai to kolektīvā kopuma darbībā. Evolūcija ir kolektīvs process, tādēļ evolucionējošs Cilvēks ir “kolektīva būtne”. Evolūcija notiek tur, kur ir stāvokļu, procesu, enerģiju un formu harmonija – Mūzika – tur, kur valda Muzikālās attiecības. Tas nozīmē arī harmonizētu centrtieces un centrbēdzes spēkus dinamisko līdzsvaru – apziņas līdzsvarotību izpausmēs un uztverēs. Centrtieces spēki uztur viengabalainību – veselumu – ved uz kolektīvismu, bet centrbēdzes spēki, individualizējot, rada mijiedarbības ar apkārtējo vidi – ved involūcijā, kas Cilvēkam ir deģenerācija.

Katra Cilvēka apziņa ir daļa no ļoti garas individualizācijas – kolektivizācijas rindas. Cilvēka apziņa individualizējas apziņas struktūrās, kuru analogi ir fiziskā ķermeņa orgānu sistēmas, orgāni, to šūnas, šūnu elementi, olbaltumvielas, vienkāršākie savienojumi un “atomi”, “atomus” veidojošās formas un mijiedarbības, katra līmeņa darbības funkcijas.

Katra pilnvērtīga Cilvēka apziņa veidojas divu apziņas polaritāšu - Vīrieša un Sievietes psihotipu (kuri mūsu laikā mājo divos pretējā dzimuma fiziskajos ķermeņos) harmoniskā vienībā – kopdzīvē laulības procesā. Divi pretēji psihotipi kolektīvi - sintētiski ir viens Cilvēks, kuram šo psihotipu harmonisku – Muzikālu attiecību gadījumā ir Cilvēka individuālā apziņa. Tas ir – šis pāris kopā veido Cilvēka individualizēto kolektīvās apziņas telpas daļu.

Katrs atsevišķi, ārpus laulības procesa esošs Vīrietis vai Sieviete ir tikai polārs pāra pirmelements – personība - pāra un Cilvēka apziņas potence, kura nav individualizējusi savu kolektīvas apziņas Cilvēka daļu, bet, kā “brīvais radikālis”, vājinot centrtieces spēku darbību kolektīvajā apziņā, destabilizē un vājina kolektīvo apziņu. Tāda kolektīvā apziņa, kurā ir daudz “brīvo radikāļu” ir vairāk vērsta ārējai ekspansīvai darbībai, kā iekšējiem, iekšējos resursus apgūstošiem un attīstošiem procesiem. Tāda kolektīvā apziņa ir nepilnvērtīga - egoistiska, eksistenciāli orientēta, piezemēta un nesātīga.

Pilnvērtīgs - divpusējs Cilvēks tālāk kolektivizējas pieņemot (laižot pasaulē) bērnus. Pilnā ģimene (Vīrietis + Sieviete un viņu bērni) ir pirmā – ar Pārlaicīgo saistošā virscilvēka kolektivizācijas forma. Tajā Cilvēks caur Esamības Pārlaicību kolektivizējas Cilvēces Kultūrā. Pasaulē ielaižot, noformējot un audzinot Bērnus, Cilvēks savienojas, līdzsvarojas, stabilizējas, harmonizējas ar Pārpasaulīgo Esamību – ar to tautas daļu, kura mīt smalkajā pasaulē – tur ir mirušie – vēl nedzimušie Cilvēki.

·       Katrai kolektīvajai apziņai ir tās laicīgā un Pārlaicīgā daļa.

·       Laicīgajā daļā ir dzimušie Cilvēki.

·       Pārlaicīgajā ir visi mirušie – nedzimušie Cilvēki.

Pārlaicīgā daļa glabā un sargā uzkrājumus, kā arī, dodot mainīgo apstākļu vērtējumu kritērijus, stabilizē attīstības ceļu, bet laicīgā daļa apgūst mainīgo apstākļu vērtīgo pienesumu, pielieto vērtējuma kritērijus labā, derīgā pieņemšanai un tā pareizā pielietošanai. Tāpēc tur, kur ir stabilas saites ar Pārlaicīgo, laicīgais attīstās harmoniski pilnveidojot tradīciju. Tur tradicionāli Daiļais un pilnvērtīgais neļauj iespiesties kroplajam, ķēmīgajam un disharmoniskam.

Visur tur, kur Daiļo, aizstāj neglītais, kroplais, ķēmīgais un perversais, ir sagrauta laicīgā un Pārlaicīgā vienība.

Tāpēc liels neprecēto vīriešu un sieviešu, kā arī nepilno un nestabilo ģimeņu skaits vājina tautu, tās un atsevišķu Cilvēku spēju lietderīgu izpausmi un attīstību. Tieši tāpat darbojas homoseksuālās, pedofīlās un citas tamlīdzīgas “LGBT publikas” antisociālās – noziedzīgās “kopienas”, biedrības, to lobiji un Viņu ietekmē panāktās sabiedrības dzīves izmaiņas.

Nākamajā līmenī Cilvēks (pilnvērtīga ģimene) kolektivizējas dzimtā. Tauta un Cilvēce Evolucionē caur Evolucionējošām dzimtām. Ārpus Evolūcijas esošas dzimtas, tautas un Cilvēces daļas izmanto evolucionējošo dzimtu sasniegumus. Tikai savā dzimtā (vienlaicīgi saskanīgi un sadarbīgi dzīvojošu radniecīgu ģimeņu grupā) sabiedriski un sa-darbīgi dzīvojoša ģimene var kolektivizēties augstāk – tautas kolektīvajā apziņā. Tāpat kā vientulībā dzīvojošie “brīvie radikāļi”, arī individuāli (sev) dzīvojošas ģimenes vājina, irdina tautas kolektīvo, bet caur to arī katra Cilvēka un pašas savu apziņu un kopību - ātrāk izirst, nespēj pretstāvēt postošām, disharmoniskām un maldinošām ietekmēm. Nespēj, negrib un neprot audzināt bērnus. Tādu bērniem ir vāja fiziskā, psihiskā un intelektuālā veselība. Bērnu slimības un slimīgums ir sekas vecāku egoismam un nespējai koncentrēties kolektīvai darbībai – savstarpējas mīlestības trūkumam.

·       Kolektīvisms stiprina.

·       Individuālisms vājina.

Dzimtās kolektivizēti Cilvēki tālāk kolektivizējas tautas kolektīvajā apziņā, bet caur to tālāk savas tautu grupas (apakšrases) un tālāk savas rases kolektīvajā apziņā. Caur to notiek kolektivizācija Cilvēces kolektīvajā, kura augstāk kolektivizējas planētas Zemes kolektīvajā apziņā un caur to mūsu Saules sistēmas apziņā, kura savukārt iet garu kolektivizācijas ceļu caur zvaigžņu kopām, sistēmām un plūsmām mūsu Visumā – mūsu Galaktikā, - tās kolektīvajā “Es Esmu” apziņā.

·       Galaktika ir mūsu Kolektīvā Esamība - tās kolektīvā apziņa, bet redzamā vai citādi novērojamā Galaktikas daļa ir tās kolektīvās apziņas fiziskais ķermenis.

·       Mūsu planētas kolektīvā apziņa veido savu fizisko ķermeni, kura ģeoloģiski, ģeogrāfiskais veidols – struktūra ir tās fiziskā valoda – apziņas fiziski ģeogrāfiskā Signatūra.

Tādā, tik milzu garā individualizācijas – kolektivizācijas ķēdē, kurā tās atsevišķi apgabali dzīvo, arī laika ritējuma ātruma aspektā, visai atšķirīgu dzīvi, ir nepieciešami atšķirīgo vienojoši – saskaņojoši posmi.

·       Cilvēces Kultūra ie-saista Cilvēku Saules sistēmā.

Cilvēces Kultūra ir mūsu planētas apziņas struktūras daļa. Cilvēces Kultūras daba ir Pārlaicīga un Pārpasaulīga, bet forma katrā konkrētajā laika un telpas daļā ir tur dzīvojošās tautas dzīves un Mākslas Muzikalitātes tradīcija. Tautas kolektīvā apziņa ie-saista Cilvēku (pāri) Cilvēces Kultūrā.

·       Tautas Kultūras tradīcija ir tautas kolektīvās apziņas laicīgā daļa un materiālā forma.

·       Emocionāli-fonētiskā valoda ir tautas Kultūras tradīcijas daļa.

Valoda vieno Pārlaicīgās un laicīgās apziņas dzīves daļas.

·       Kolektīvajai apziņai ir trejas, individualizācijas līmeņiem atbilstošas, valodas formas.

Pirmā ir ģeoloģiski – ģeogrāfiski telpiskā valoda – kultūrvēsturiskā ainava. Vēsturiskajā dzīves gaitā ģeoloģiskā vide – ieži, to veidotie enerģētiskie lauki un plūsmas ir formējušas tautas kolektīvo apziņu – tās Kultūru. Tāpat ģeogrāfiskā vide – klimats, reljefs, virszemes un pazemes ūdeņi, augu un dzīvnieku valsts ir veidojusi Ideālus noformējošo - šai apziņai labo, pareizo un derīgo diktējošo ģeogrāfisko telpu un tās ainavu, kurā tautas kolektīvā apziņa atrod savus īpašos, ar planētas dzīvi vienojošos Sakrālos elementus – Kalnus, Upes, Ezerus, Dzīvniekus un Augus. Pirmie kļūst par Kultūrvēsturiskās ainavas veidošanas un uztveršanas pieturas punktiem. Pēdējie kļūst pār šīs tautas totēmiem – dvēselei raksturīgāko attīstāmo savdabību simboliem.

Ģeoloģiski – ģeogrāfiskā vide kopā ar tautas kolektīvās apziņas Pārlaicīgo daļu veido Cilvēka Vērtību sistēmu. Ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā vidē tautas kolektīvā apziņa veido savu Kultūrvēsturisko ainavu. Kultūrvēsturiskās ainavas dzīve ir vislēnāk ritošie un tāpēc plašākās apziņas un laika telpas vienojošie procesi un to veidā izteiktā valoda.

·       Kultūrvēsturiskā ainava ir radoši pārstrādāta – pilnveidota – harmonizēta - Muzikalizēta ģeoloģiski – ģeogrāfiskā telpa, kura caur planētas fizisko ķermeni vieno planētas apziņu ar tautas kolektīvo un caur to arī katra tur dzīvojoša Cilvēka apziņu.

·       Kultūrvēsturiskā ainava uztur aktīvus Cilvēka Ideālus un Cilvēcisko vērtību darbību.

·       Kultūrvēsturiskai telpai un tās ainavai, to veidojošajiem dabas elementiem atrauts Cilvēks zaudē savu Cilvēcisko dabu un tās Vērtības.

Izkoptas Kultūrvēsturiskās ainavas galvenā aktīvā vērtība ir tajā darbīgā Skaistuma enerģija, kura aktivizē – dod impulsu Cilvēka Saprāta radošajai darbībai. Tāpēc vārdā, skaņās, formās ietvertais satura - Idejas Skaistums Cilvēku aktivizē radošai darbībai. Bez Skaistuma – Dailes klātbūtnes Cilvēks zaudē radošo spēju.

Tautas Kultūras tradīcija aptver tautas kolektīvajā apziņā notiekošos procesus un atbilst tajā notiekošo izmaiņu ātrumam, kas saista Kultūrvēsturisko ainavu ar atsevišķu Cilvēku sabiedrisko dzīvi. Tautas Kultūrvēsturiskās telpas iezīmētā vidē notiek tautas laicīgā sa-dzīve. Sadzīves formas, priekšmeti un sadzīves stabilizācijas elementi (arhitektūra) un procesi (tautas saimniecības, valstiski – sociālā dzīve) ir kolektīvās apziņas otrā individualizācijas līmeņa – sociālās telpas valoda dialogam ar individualizētām Cilvēku apziņām.

Tradīcijai raksturīgā – no tradīcijas izrietošā, tās – uzturētā un to turpinošā arhitektūra, tradicionālā sociālā dzīve un no tās izrietošie sadzīves priekšmeti – tā visa Mākslinieciskā pilnvērtība – Daile (Skaistums) un Muzikalitāte ir tautas Kultūras tradīcija, kuru, tagad, vienkāršojot un zaudējot Kultūras jēdziena izpratni un tādēļ arī zināšanas par Kultūras izcelsmi un dabu, dēvē par tautas Kultūru, tur maldīgi ieskaitot arī subkultūru, piesārņojumu, degradācijas pēdu un Kultūrai pretēju izdarību kopumu. Tautas Kultūras tradīcija runā uz paaudzēm, sociālajiem slāņiem, profesijām un teritoriālajām grupām. Arhitektūra, kā Māksla – Dailes un Ideālu iemiesojums, ir monumentālā – visus Kultūras tradīcijas elementus saistošā kolektīvās apziņas valodas forma. Pēc arhitektūras vispārējā stāvokļa un procesiem, formām var spriest par tautas kolektīvo apziņu un tur notiekošo.

Tā kā Kultūras tradīcija, kuras kvalitāte un Vērība ir Mākslinieciskā pilnvērtība, saista Pārlaicīgo - Sakrālo ar laicīgo, tad te ir saprotama Mākslas būtība – Māksla ir tās Daili nesošās formas, kuras saista Pārlaicīgo, Pārpasaulīgo ar laicīgo, kuras ļauj pasaulīgajā ienākt Pārpasaulīgajam un Pārlaicīgajam, kuras vieno Kolektīvo ar individualizēto, kuras nes Kolektivizējošo un uz Kolektīvo vedošo. Īsta Māksla redzamajā atklāj Debesu Valstību. Īsta Māksla Cilvēku paceļ tur, kur Viņš skata Dievišķā Esamību.

·       Māksla ir Debesu Valoda.

·       Tautas Māksla Vieno – kolektivizē paaudzes – dod kopīgo - saskaņu un attīstību stabilizējošos elementus, atskaites punktus un vērtīgo, derīgo ietekmju atlases spējas.

Trešā – visindividualizētākā un īslaicīgākos procesus un stāvokļus nesošā kolektīvās apziņas “tādi esam, tā darām” valodas forma ir emocionālās attiecības ar vidi, kuras sekas ir emociju izteiksmes caur individualizētiem fiziskiem ķermeņiem akustiskajā vidē – tautas emocionāli - fonētiskā valoda.

* * *

Trešā kolektīvās apziņas emocionāli-fonētiskā valodas forma vieno tautas sa-dzīvi (Kultūras tradīciju) ar tās individualizācijas elementiem – Cilvēkiem. Cilvēka laicīgās dzīves procesi ir relatīvi visīslaicīgākie, tādēļ laicīgā Cilvēka - personības apziņas procesu izteiksmes veidi, atbilstot to ātrumam, ir īslaicīgi.

Iemiesots Cilvēks vienlaicīgi dzīvo vairākās vidēs – fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un Garīgajā pasaulē.

·       Katrā Cilvēka dzīves vidē tam ir cita valoda.

Fiziskajā pasaulē Cilvēka apziņa sevī kolektivizē zemāko apziņas attīstības pakāpju būtņu un formu apziņas procesus – tāpēc sevī ietver - koliktivizē arī šo apziņas formu izpausmes – valodas. Iemiesota Cilvēka apziņa sevī kā struktūrelementus iekļauj minerālās, augu un dzīvnieku pasaules apziņas daļas (no kurām atbrīvojas pēcnāves transformācijā pārejot uz dzīvi smalkajā pasaulē. Pēcnāves transformācija ir nepārvarams šķērslis iemiesotu un at-brīvotu Cilvēku savstarpējiem sakariem. Transformācija tik būtiski maina apziņas struktūru, ka starp iemiesotu un neiemiesotu Cilvēku apziņu “Valodām” nav nekādu “tulkošanas” (interešu - saprašanas) iespēju. Visi stāsti par sakariem ar mirušajiem (ārpus speciālas maģijas – nekromantijas robežām) ir izdomājumi un halucinācijas.)

·       Forma ir minerālās pasaules valoda.

·       Ķīmiskie procesi un tiem sekojošās matērijas formu izmaiņas ir matērijas apziņas “domāšanas” procesu izteiksmes veids – valoda, kurā tā izsaka tajā notiekošās informatīvās izmaiņas.

·       Ķīmiskie procesi minerālu pasauli vieno ar augu pasauli.

·       Formu, krāsu un SMARŽU valoda ir apziņas izteiksmes veids augu pasaulē.

·       Formu, krāsu, smaržu, KUSTĪBU un skaņu valoda ir apziņas izteiksmes veids dzīvnieku pasaulē.

·       Katras apziņas kvalitātes un to izmaiņas atspoguļojas tām raksturīgajās un par tām stāstošajās izpausmēs – Signatūrās.

·       Katras apziņas valoda ir to raksturojošo Signatūru kopums.

Katra augstākorganizēta apziņa sevī kolektivizē zemākorganizētas apziņas un to darbības izpausmes, tāpēc Cilvēkam ārpus fonētikas ir arī formu, ķīmisko procesu, krāsu, smaržu un kustību valoda, kuras savai izteiksmei izmanto Cilvēka apziņā kolektivizētie attiecīgo pasauļu apziņas elementi.

Katra iemiesota Cilvēka apziņai ir viņa minerālās pasaules apziņas elementu Signatūras – neatkārtojamais fiziskais ķermenis, kura formās, proporcijās, sejas vaibstos, matu krāsā, plaukstas un pirkstu papillārajās līnijās izteikta viņa personības dzīve – tās mantotās dotības un izmaiņas, kādas notiek viņa apziņā. Mainoties apziņai, mainās arī fiziskais ķermenis – katra augstākattīstīta apziņa ietekmē zemākorganizēto apziņu darbību.

·       Augstākorganizētas apziņas vadīts Gribas impulss ir nepārkāpjams likums zemākorganizētajai.

·       Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma ir Kosmiski organizētas Gribas Diktatūra.

 

Kultūra ir radoša apziņas organizētība, kura sasaucas ar Kosmosa radošo organizētību, tāpēc:

·       Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma ir Kosmiskās Kultūras diktatūra.

·       Nostāšanās pret Dabisko Kārtību – tās Normu Sistēmu – Kosmiskās Kultūras diktatūru ir Cilvēka pašiznīcināšanās patvaļa.

Tādā veidā Cilvēka apziņas kvalitātes un dzīve ir redzama viņa ķermenī, viņa ādas un matu krāsā, ķermeņa smaržās, acu un ādas virsmas elementos – to izmaiņas. Mainoties apziņai, mainās bioķīmija, Cilvēks saslimst vai atveseļojas, mainās viņa genoms, kuru viņš tālāk nodod saviem bērniem. Katrai konstatējamai bioķīmiskai gēnu struktūras mutācijai iepriekškonstatējama(!) Cilvēka apziņas izmaiņa. Minerālās pasaules dzīve ir vislēnākā, tāpēc ar to saistītās formas mainās vislēnāk.

Īslaicīgāki procesi redzami augu pasaules apziņas dzīvē, kurā tā ir aizguvusi minerālās pasaules elementus, tos tālāk attīstījusi un pievienojusi jaunus – vairošanās un kustību veidus, radot evolucionējošas apziņas vajadzībām atbilstošas apziņas darbības un to atspulgus – valodas, kuras tām pašām vajadzībām tagad izmanto arī Cilvēka ķermenis. Tā Cilvēkam ir viņa apziņas vielu maiņas, krāsu un smaržu valodas, no kuru rakstura var spriest par šo īslaicīgo procesu norisi apziņā. Auga (ķērpja, aļģes, zāles, krūma, koka utt.) ķermeņa lapu un ziedu forma un krāsa, ķīmiskais sastāvs un procesi stāsta par auga dvēseli – apziņu, par tās kvalitātēm, derīgumu vai indīgumu un saderību – tās ir auga Signatūras.

Dzīvnieku pasaule ir pārņēmusi augu pasaules apziņu dzīvi un tām pievienojusi savu telpiskās kustības spēju – apziņas tieksmi apgūt Noslēpuma telpu kustībā – tās resursus un sevis izteiksmi tajā. Ko augi darīja caur paaudzēm – izplatīja sevi vidē, (lielā mērā vēl saglabājot minerālas pasaules formu izteiksmes dabu) – ar zariem, stumbriem, sakņu dzinumiem un sēklām, to dzīvnieki tagad dara vienā dzīvē ar pirmo dzīvības dienu. Dzīvnieki savā dzīves vidē paši pārvieto savu fizisko ķermeni, tiem nav jāgaida, lai telpu apgūtu viņu izsētās sēklas. Tādā veidā dzīvnieku apziņai piemīt attīstīta (no augiem aizgūta) kustību valoda. Arī augi izdara kustības - augot, sekojot apgaismojumam, mitruma vai citu mainīgo apstākļu izmaiņām, tomēr tās ir lēnas un vienkāršas. Šīs kustības ir augu apziņas Signatūras, kuras raksturo to kvalitātes un savdabību. Cilvēkam piemīt kustību, pozu un mīmikas - no dzīvnieku pasaules līdz ar dzīvnieciskajiem apziņas struktūrelementiem saņemtā “ķermeņa valoda” – Signatūru kopums, kurā Cilvēka dzīvnieciskā apziņas daļa izsaka savas tā brīža attiecības ar vidi, tās elementiem un reakcijas uz vidē notiekošo.

Tomēr dzīvniekiem piemīt arī divas citas apziņas dzīves izpausmes, kuras savu pilnību sasniedz tieši Cilvēku pasaulē. Pirmā ir dzīvnieku kustību pacelšana rīcības līmenī, bet otrā ir fiziskā ķermeņa spēja veidot akustiskas ietekmes – izplatīt vidē akustiskas dvēseles stāvokļa Signatūras. Tā kā Cilvēkam piemīt Gribas Brīvība, tad tur, kur dzīvnieks izdzīvo savai apziņai pieejamo, viņa ķermenim Dabas Likumu diktēto kustību dzīvi, tur Cilvēka apziņa dzīvo Gribas Brīvības apstākļos pieņemtu lēmumu vadītās rīcības dzīvi. Tāpēc –

·       Cilvēka personības īstā valoda ir viņa rīcības  valoda, kurā mēs redzam Cilvēka dabu – pārliecību – tās Idejas, kuras viņa dzīves Arhitektūra – tās Muzikālais Motīvs – Ideoloģija – Viņa Dzīves Nemaināmā Simfonija – Evolūcijas Akords.

·       Rīcības valoda ir visas Gribas Brīvības stāvoklī veiktās pienākumu izpildes vai iegribas apmierinošās darbības.

·       Cilvēka rīcība ir galvenā viņa apziņu raksturojošā Signatūra.

·       Minerālu pasaulē konstanta forma, krāsa, smarža un fizikālās īpašības, to funkcijas un loma mijiedarbībās ar vidi ir to galvenās apziņu raksturojošās Signatūras.

·       Smarža ir galvenais matērijas kvalitātes apziņas rādītājs.

·       Augu pasaulē viņa emociju ietekmē impulsīvi izplatītā smarža ir galvenā auga apziņas emocionālās dabas Signatūra.

·       Auga zieds ir auga “dziesma”.

·       Auga smarža ir auga “balss”.

·       Smarža – “auga balss” izmaina ķīmisko reakciju norisi citos augos – maina viņu emocionālos procesus.

·       Dzīvnieku pasaulē Dabas Likumu vadītā emocionāli motivētā intelektuālā dzīve un tās rezultātā izdarītās kustības un akustiskie signāli ir galvenās dzīvniecisko apziņu raksturojušās Signatūras.

·       Cilvēka rīcība ir viņa Saprāta vadītās intelektuālās dzīves vai pakļaušanās dzīvnieciskiem impulsiem un to realizēšanas patvaļas Signatūra.

Cilvēka rīcību vada viņa domāšana, tas kādu formu mentālajā pasaulē pieņem viņa “tāds esmu, tā daru”. Tā kā ar svešās valodas apguvi individualizēts “tāds esmu, tā daru” maina vienu savu “tā daru” un tāpēc arī “tāds esmu” struktūru, tad svešās valodas apguve maina arī Cilvēka rīcību – rada tās izmaiņas viņa domāšanā, kuru rezultātā viņš atstāj novārtā vienas darbības, bet pievēršas citām.

2. turpinājums

* * *

Saprāta klātbūtne Cilvēka apziņā norāda uz viņa piedalīšanos augstāko pasauļu dzīvē. Kā emocionāli – intelektuālā, tā arī Saprātīgi – intelektuālā apziņas dzīve rit domu pasaulē. Arī dzīvnieki domā. Tikai viņu domu apjomu un ievirzi ierobežo Dabas Likumu diktēto eksistenciālo vajadzību apmierināšanas un to sniegto, vai fizioloģisko procesu nesto baudu saņemšanas mērķtiecība. Cilvēka domām plašumus atver viņa Gribas brīvības izraisītā tieksme izzināt visu ārpus eksistenciālo vajadzību un baudu ierobežojumiem.

·       Prāta darbības rezultātā rodas doma.

·       Domas ir prāta valoda.

·       Domas ir apziņas Signatūras mentālajā pasaulē.

Tāpat kā vielu saskarsmēs minerālu pasaulē notiek matēriju mainošas ķīmiskās reakcijas, tāpat domu saskarsmē mentālajā pasaulē notiek “domu ķīmija” un kontaktos iesaistīto apziņu izmaiņas. Prāts, domājot, izdala savas domas mentālās pasaules vidē, kur tās ir brīvi pieejamas visām citām apziņām un to prātiem – domas iedarbojas uz apziņām un stājas mentāli-ķīmiskās attiecībās tik tāl un tik daudz, cik šīs apziņas satur abpusēji saskanīgo, atbilstošo, saderīgo vai vienkārši kopīgo – cik tās ir Muzikāli savienojamas un sadarbīgas. Tās var izpaust kā harmoniskas, tā arī disharmoniskas mentāli-ķīmiskas attiecību reakcijas – tās var atbalstīt vai slāpēt kā citu domu, tā arī to radījušo apziņu. Domas ir apziņas valoda mentālajā pasaulē, kur to katrs “klausītājs” var saprast tik tāl, cik saskanīgas ir abu apziņu mentālās dabas. Mentālajā pasaulē lidojošās domas visiem ir brīvi pieejamas tāpat kā fiziskajā pasaulē skaņas, smaržas un formu ietekmes. Tāpēc dzīvnieki brīvi zin citu domas, viņiem nav vajadzīgi vārdi, tāpat kā augiem ir brīvi pieejamas visu citu būtņu emocionāli izdalītās smaržas un tāpēc saprotama viņu emocionālā daba. Tieši tāpat Cilvēku domas pulcējas vienkopus, atgrūžas, saskan vai nomāc viena otru savu saderību vai disonanšu mērā tik, cik tās sader vai disonē.

Tāpēc tas, ko iemācās viens kādas sugas dzīvnieks, ir brīvi pieejams arī citiem viņa sugas brāļiem – brāļiem un māsām sugas kolektīvajā apziņā. Sugas kolektīvo apziņu ierobežo sugas dzīves specifiskās savdabības, kuras veic citu sugu dzīvnieku izplatīto domu atlasi un indivīdu reakciju uz tām. Katrai sugai ir savi specifiskie interešu aspekti, tāpēc, būdami šauri orientēti, specializēti pragmatiķi, dzīvnieki “neuzklausa” citu dzīvnieku domas – nesaprot viņu valodu. Tieši tāpat Cilvēka interese viņam diktē radioraidītāju un to pārraidīto programmu atlasi. Katrs Cilvēks savas intereses, apziņas īpatnību un uztveres spēju robežās var mentāli kontaktēties ar jebkuru mentāli saskanīgu apziņu, kā Cilvēkā, tā arī dzīvniekā.

Dzīvnieku domas ierosina Dabas Likumu darbība. Cilvēku domas ierosina Augstāko pasauļu būtņu Ideju impulsi, kuri saskarsmē ar visaugstākattīstītajiem prātiem tajos ierosina domas, kuras vēlāk uztver, piezemē, pārstrādā un formalizē citi prāti aizvien plašākos lokos. Cits ierosas vilnis rodas, kad dzīvniecisku apziņu domas nonāk viszemākattīstīto prātos, tur tiek pastiprinātas un nodotas tālāk citiem tādiem pašiem. Visas Cilvēcē cirkulējošās domas ir šo Avotu impulsu transformāciju rezultātā radušās neskaitāmās “atbalsu” modifikācijas – domformas – risinājumu programmas, kuras izmanto rīcības ierosināšanai. Katrai kolektīvajai apziņai ir sava savdabīgā apziņā cirkulējošā domformu struktūra – “programmu komplekss”, kurš nosaka šīs kolektīvās apziņas pasaules uztveres un reakciju īpatnības – to uz ko tās tiecas un kā rīkojas līdzīgās situācijās. Mūsdienu “zinātne” to sauc par instinktiem.

Tāpēc aizgūstot svešus vārdus – to fonētiku, neaizgūst vārdu semantiku, jo katra tautas kolektīvā apziņa to pašu parādību “galds, grīda, mežs” piepilda ar citu – sev svarīgu saturu – katrai “mežs” ir kaut kas cits. Svešvalodās sarunājoties “domā vienu, saka otru, bet dzird trešo”. Viena fonētika, disonansējot, konfrontē divas atšķirīgas mentālās struktūras. Rodas kara stāvoklis kolektīvo apziņu starpā, kurā stiprākā nomāc vājāko.

Domu uztverošais prāts domu papildina vai noplicina atbilstoši savai dabai – interesēm un spējām. Kvalitatīvo izmaiņu lielums – saņemtās un tās pašas tālāknoraidītās domas kvalitāšu starpība ir prāta dabas rādītājs – Signatūra. Neviens pats neko neizdomā. Cilvēku un dzīvnieku prāti, atbilstoši savām vajadzībām un prāta – apziņas savdabībām, apstrādā – modificē vidē cirkulējošās domas. Tādas apstrādes rezultātā rodas prāta Signatūras – cirkulējošājās domās ienestās kvalitatīvās izmaiņas. Šīs Signatūras ir Īstā “Es Esmu” izpausmes mentālajā telpā.

Tāpat prāts var savienot divas, trīs vai vairākas domas un to elementus jaunās kombinācijās, nepaaugstinot to kvalitāti – tad tā ir domu telpas pieblīvēšana – aizsprostošana – pielūžņošana, ko sauc par fantazēšanu. Tā veidojas administratīvā jaunvaloda – tajā runājošie paši sev un citu tādu pašu priekšā liekas gudrāki. Bet var arī sintezēt jaunu – kvalitatīvi augstāku domformu, kura paver ceļu jaunam domu darbības virzienam – Ideju uztverei, izplatīšanas ceļam un telpai. To sauc par Iztēli – Ideju ietērpšanu nebijušās formās, ko var izdarīt pieredzes bagāti, nobrieduši Idejas uztvert spējīgi prāti. Pārejā Cilvēce pārtiek no šo Prātu iztēles augļiem, “pārmaļot augļu sēkliņas, mizas vai malkojot to saldi pilošo sulu”.

Tāpēc visas runas par intelektuālo īpašumu ir tieši tikpat smieklīgas, kā runātāja īpašumtiesību pieteikšana uz izrunāto vārdu skaņu vai maksas iekasēšana par ēdiena smaržu tirgus laukumā. Īpašumtiesību pieteikšana uz intelektuālās vai emocionālās darbības augļiem ir absurds kā lietus, Vēja vai Upes tecējuma, Ezera un Okeāna, Saules gaismas privatizēšana. Tādi absurdi – piesavināties pašu neradītas vērtības rodas tikai spekulatīvo ekonomiku uzturošā Romiešu tiesību sistēmā. Dabiskajās tiesībās tas ir neiespējami – tur katra apziņa, savu spēju robežās, saņem, uztver un izmanto visu citu apziņu radīto un tieši tāpat citām apziņām dod savas darbības augļus. Dabiskās Kārtības diktēto Normu ietvaros notiek nemitīga, saskaņota - brīva vērtību apmaiņa.

·       Apziņas kolektivizē brīva, nesavtīga kopīgu mērķu saskaņotu domu apmaiņa.

Augstāk par intelektuālo domu telpu ir Saprāta – Jūtu, Ideālu un tiem atbilstoši strukturēto prāta konstrukciju – Vīziju dzīves telpa. Tajā katra kolektīvā apziņa un tās individualizētie elementi ir pazīstami ar savām no Augstākajām pasaulēm saņemto Jūtu, Ideālu, Vīziju un to attīstības savdabību Signatūrām. Vīzija iezīmē kolektīvās apziņas attīstības ceļu – darba mērķi – to ceļu, pa kuru šī kolektīvā apziņa iet savu savdabīgo Evolūciju savā ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā. Katra Vīzija formē savas kolektīvās valodas – Kultūrvēsturisko ainavu, Kultūrtradīciju un emocionāli-fonētisko valodu. Mainot šīs valodas (piemēram, pārņemot svešas arhitektūras formas un elementus), apziņas atkrīt no Vīzijas – uzsāktā ceļa un pāriet uz kādu citu ceļu – Vīziju – kuras valodas tad iepriekšējā ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā realizē tādi šai telpai tagad nederīgi at-kritēji. Svešu valodu varētu mācīties tikai vienā gadījumā – ja svešvalodu apguvušais uz visiem laikiem atstāj savu dzimteni un tālāk līdz mūža galam dzīvo jaunapgūtās valodas ģeoloģiski-ģeogrāfiskajā telpā.

·       Vīzija ir galvenā kolektīvo apziņu raksturojošā Signatūra.

·       Vīzija ir kolektīvās apziņas “Vārds”, ar kādu to pazīst citas kolektīvās apziņas.

·       Vīzijas ir šai Vīzijai atbilstošās - saderīgās individualizētās apziņas kolektīvajā apziņā iekļaujošais vai Vīzijai neatbilstošās no kolektīvās apziņas izstumjošais “Vārds”.

Vīziju nepieņemošā – izstumtā apziņa mēģina kolektivizēties citas Vīzijas iezīmētā, apziņām savstarpēji pieņemamā, kolektīvajā apziņā, tomēr tur, rīcības spēju atšķirību dēļ, vienmēr būs tikai daļējā “pieņemtā blakusapziņa”. Var teikt, ka vienā ansamblī, tā repertuāra dēļ, iekļauties nespējīgs mūzikas instruments tiecas “savu partiju” spēlēt citā orķestrī, tomēr citam mērķim radīts, tas tā arī nekad pilnvērtīgi neskanēs – Havajas ģitāra neder flamenko dejai.

Vēl augstāk par Saprāta Vīziju Muzikālo telpu paceļas – atveras Garīgo – Kultūras Muzikālo saskaņu telpa. Tajā katru Kultūru pazīst ar tās savdabīgo struktūru, vēsturi un darbības rezultātiem. Cilvēces Vēsturē atstātās pēdas ir Kultūru raksturojušās Signatūras, kuras ar to pašu raksturo arī Kultūru uzturošo kolektīvo apziņu.

·       Saprāta intelektuālajā telpā kolektivizējas tauta.

·       Saprāta Jūtu, Ideālu un Vīziju telpā kolektivizējas Cilvēce.

·       Garīgo-Kultūras saskaņu telpā kolektivizētā planētas kolektīvā apziņa kolektivizējas Saules sistēmas kolektīvajā apziņā.

·       Kultūra ir visu apziņu vienotā valoda.

·       Kultūra ir Kosmisko Enerģiju radošās darbības struktūra.

·       Kultūra uztur Vienotās Gribas Kosmisko Enerģiju cirkulāciju.

·       Kosmiskās Enerģijas ir Vienotās Esamības Dabas Likumus radošā Valoda.

Kultūra uztur Vienoto Esamību un Esamības Vienotību – Vienotā Esamība IR caur Kultūru un IR Kultūrā visiem piemītošajā kvalitātē – kopīgajā – mantotajā “Vārdā”. “Vārdā”, kurš izstaroja “Vārdu”, lai dzirdētu savu atbalsi un tā izzinātu sevī slēpto “Vārdu” – “Vārdu” kurā “sevi pazīst un saprot” “Es Esmu” apziņa. Tāpēc Gejropā izvērstā Kultūras apkarošana, izkropļojot tās jēdzienu, dabu, tradīcijas un izpausmes Mākslā, Zinātnē, Darbā, Ģimenē un sabiedriskajā dzīvē, to vietā uzdodot tām pretējās un svešās parādības, ir pašiznīcinoša vēršanās pret savu radošo - Dzīvību uzturošo dabu, kas paver ceļu destruktīvām enerģiju attiecībām apziņā, kā kolektīvajā, tā arī tās individualizācijās – personībās un viņu dzīvēs. Disonanses enerģiju attiecībās at-rauj no Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā, liedz jaunu radošu enerģiju – Ideju ienākšanu apziņā un attīstības ceļu turpināšanu. Tā ir galvenā atbilde par Gejropas sabrukuma cēloņiem. Tagad Gejropa ir anahronisku instinktu pārņemta dzīvniecisku impulsu vadītu darbību telpa.

* * *

Aplūkojot šīs dažādo līmeņu valodas un to Signatūras, mēs varam konstatēt to iezīmēto kolektīvo apziņu telpas un tās atdalošās robežas. To, ko tagad saucam par individualizētajām un kolektīvajām apziņām, agrāk, Dabisko tiesību sistēmā, sauca par gariem. Tāpēc ir Akmeņu, Upju, Ezeru, Zemju, tautu un ģimeņu, māju, vielu un sīkbūtņu, baktēriju un vīrusu gari, kuriem fiziskie objekti ir to ķermeņi. Koka stumbrs ir koka gara ķermenis, tāpat kā Cilvēka ķermenis ir Cilvēka dvēseles mājoklis šajā pasaulē. Vislabākais piemērs tam ir ķīmisko elementu grupēšana un raksturošana – Signatūru klasifikācija Mendeļējeva periodiskajā sistēmā. Skābekļa Signatūras iezīmē Skābekļa atomu kolektīvo apziņu (Skābekļa garu), kurai šie atomi kalpo par fizisko ķermeni. Tāpat Slāpekļa Signatūras iezīmē Slāpekļa atomu kolektīvo apziņu (Slāpekļa garu), Sēra un Fosfora Signatūras iezīmē Sēra un Fosfora kolektīvas apziņas un tā līdz zināmo elementu Signatūru beigām.

Kvarcus, Granītus un Dolomītus (garus) iezīmē to Signatūras, tāpat kā to dara Egļu, Palmu un Ciedru vai Kaķpēdiņu Signatūras. Pēc Signatūrām mēs nodalām Aitas no Vilkiem un Seskus no Briežiem. Signatūras ļauj redzēt apziņu atšķirības Kalmāriem un Jūras Zirdziņiem. Dzīvnieku kolektīvās apziņas – sugas un to robežas mēs redzam sugu Signatūru atšķirībās. Tieši tāpat Signatūru atšķirībās mēs redzam melnādainās, dzeltenās un baltās rases tautas. Šajās rasēs mēs redzam atšķirīgu ķermeņa un seju uzbūvi (Signo!), fizioloģiju (Signo!) un no tā izrietošu atšķirīgu reakciju uz pārtiku un medikamentiem (Signo!) un attieksmi (Signo!) pret vidi vai sev līdzīgiem.

Tautu, apakšrasu un rasu starpā ir redzama “ķermeņa valodu” atšķirība, kur vienai tautai apstiprinošs žests ir noliedzošs citai un pilnīgi normāla poza vai neitrāli informatīvs žests ir nāvīgi smags apvainojums, vai “darījumu” piedāvājums citā. Kas vienai izsaka dusmas, tas citai – sēras. Ko viena liek priekšā kā piepulcējošu pagodinājumu, tas citai ir pazemojošs noraidījums. Lai kā “progresīvie” pļāpātāji to mūsdienās noliegtu, tomēr ir redzamas lielas atšķirības rasu un tautu prāta spējās, interesēs un dzīvesveidā – mentalitātē.

Aborigēnam bezjēdzīgi mācīt matemātiku, tāpat kā nēģerim stāstīt par darba prieku un gaidīt, ka tāpēc viņš sāks strādāt. Ir bīstami dot nēģerim dzert pienu, vai izcelt zivi no ūdens – abi nomirs, beigs būt nēģeris un zivs. Nevar prasīt, lai Vīziju skatošais Saprātīgi-intelektuālais taisnīgumu alkstošais Krievs samierinās ar izdevīgumu, vieglu un pārtikušu dzīvi meklējošo emocionāli-intelektuālo Latvieti vai kādu citu “attīstīto rietumu civilizācijas augli”. Te saduras divu diametrāli pretēju domu izcelsmes avotu impulsu radītas domas, rīcība un valodas. Taisnīgumu negaidošs Krievs nav Krievs tāpat, kā vieglu dzīvi nemeklējošs Latvietis vairs nav Latvietis. Te izņēmums pierāda likumu.

Nevar Cilvēkam, kuram ir alerģiska reakcija uz kādu vielu, dod šo vielu. Tā viņu nobeigs. Tāda viela – tās ķīmiskās dabas Signatūra norāda uz tās apziņas - gara nesavienojamību ar šī organisma apziņu - garu. Organisma un vielas Signatūras norāda uz garu nesavienojamību. It visur dabā mēs redzam Signatūru atšķirību iezīmētas robežas un to robežās esošas savdabīgas kolektīvās apziņas ar šo apziņu - garu atšķirībām. Tādas robežas norāda uz saudzējamu un nošķirtībā turamu kolektīvo apziņu - garu savdabību un tādu savdabīgo apziņu elementu nesajaucamību. Ir naivi iedomāties, ka tur, kur ir redzamas tik fundamentālas apziņu atšķirības, kur to savstarpējā ķīmija vienmēr uzrāda neatgriezenisku reakciju esamību, tur bez postošām sekām no vienas apziņas citā varētu pārvietot apziņas struktūras, to elementus un apziņas darbības formas – valodu vārdus, valodas un tām līdzi nākošās intelektuālās darbības formas. Tas ir tas pats kā datorā iemontēt veļas mazgājamās mašīnas agregātus.

·       Pārvietota valoda ir jaunas ķīmiskās reakcijas ierosināšana apziņu starpā!

·       Jaunas reakcijas veido jaunus savienojumus.

·       Patvaļīgas darbības rada pretdabiskas reakcijas.

·       Pretdabiskās reakcijās veidojas pretdabiski savienojumi.

Ir naivi iedomāties, ka Dabas elements - Cilvēks bez postošām sekām varētu jaukt to, ko Daba, savā Dabiskajā Kārtībā, atbilstoši Normām tur nošķirtībā.

·       Sekli un Virspusēji dzīvojošais, saturā iedziļināties nespējīgais, bojātais tiecas apgūt un izpētīt vairāk formu, formās meklēt to, ko tās nespēj dot – attīstības sasniegumus.

·       Viedais un Derīgumā pilnvērtīgais iedziļinās savas Mātes un Tēva valodas satura barojošajā pasaulē, ļaujas tās nestajām Vīzijām un līdz ar tām ceļas pie Kultūras.

* * *

Emocionāli-fonētiskā valoda ir tur, kur ir individualizēti kolektīvās apziņas fiziskie nesēji un viņu fiziskās spējas savas apziņas emocionālās izteiksmes izplatīt fiziskajā, arī akustiskajā vidē. Emocionālo sfēru šī valoda aptver tāpēc, ka tā tālākattīsta augu pasaulē iegūto spēju “izelpot” savu ietekmi. Augu lapas ir dzīvnieku plaušu analogs. To, ko emociju pasaulē dzīvojošie augi “izelpo” kā ķīmisko savienojumu kokteili, to dzīvnieki (un Cilvēki tai skaitā) izelpo skaņas veidā.

Sākotnēji – pirmajās rasēs - tad, kad Cilvēki sākotnējos intelektuālos sakarus uzturēja domu līmenī, bet viņu emocionālā dzīve vēl nebija attīstīta, šī “izelpa” radās kā viņu apziņu “atbalss” – atsaukšanās uz Garīgās pasaules Sakrālajām Ideju vibrācijām un šo vibrāciju ierosinātajām akustiskajām vibrācijām, caur kurām Sakrālā pasaule veido rupjās materiālās formas. Rupjās matērijas pirmā materializācijas pakāpe ir skaņa. Tad akustiskās valodas uzdevums bija izteikt Sakrālo vibrāciju ierosinātos dvēseles stāvokļus, kas reizē bija arī rīcība vajadzības apmierināšanai. “Vārds”, “rīcība” un apziņas stāvoklis ir viens vesels. “Vīrs un vārds”, “sacīts - darīts”. Tāpēc “akustiskā pirmvaloda” veidojās no Sakrālo vibrāciju formām un to “atbalsīm” Cilvēku apziņas emocionālajā telpā. Emocionālajā tāpēc, ka Cilvēka emocijas ir astrālās pasaules daļa.

Visas rupji materiālās formas vispirms tiek radītas smalkajā-astrālajā matērijā un pēc tam ar skaņu un citu mehānismu palīdzību “piesātinātas” – “nogulsnētas” rupjajā matērijā. Tāda veidā katra Sakrālā vibrācija ieguva savu akustisko ietērpu un “pirmvaloda” bija fonētiska “Dieva balss”, ar kuras palīdzību Cilvēks piedalījās radīšanā un pats radīja fiziskos fenomenus ap sevi. Cilvēks izmantoja balsi kā instrumentu sev vajadzīgo apstākļu un vides izmaiņu radīšanai, kā arī vienkāršāko matērijas formu pārvaldīšanai. Ir eksperimentāli pierādīts, ka skaņa ietekmē kristalizācijas procesus un kristālu kvalitātes, arī formas. Tāpat skaņa ietekmē bioloģisko procesu norisi organismā un ķīmisko reakciju gaitu.

·       Katra tīra skaņa sevī nes Sakrālo vibrāciju Muzikālās attiecībās ar vidi, citām skaņām un Cilvēka apziņu.

·       Dziedātājputnu balsis piedalās derīgo – “veselīgo” fenomenu materializācijā.

·       Vārnveidīgo ķērkšana ienes postošas disonanses mūsu pasaulē un dzīvē.

·       Vārnveidīgo melnais apspalvojums ir viņu dvēseļu graujošās dabas Signatūra.

Ceturtās rases laikā sākās Cilvēka emocionālās dabas attīstība un līdz ar to arī tās izsmalcināšanās un veidojās izsmalcināti (precizējoši un konkretizējoši) Sakrālo vibrāciju stāvokļi – zilbes un to virknējumi – vārdi, kuri vēl arvien pildīja maģisko matērijas pārvaldīšanas lomu. Katras maģiskas ietekmes pamatā ir Sakrālās Idejas atbalss - domas un tās izraisītās emocionālās vēlmes - sintēze. Doma dod formu, bet emocionālais impulss, kuru izteica skaņā – vārdā, enerģētisko lādiņu – izpildes spēku. Tāpēc katram vārdam ir tā semantiskās un fonētiskās formas, kā arī Sakrālā daba. Vārds iedarbojas tieši tik daudz, cik tā Sakrālā un fonētiskā daļa saskan ar runātāja tajā ielikto domu un tā visa atbilstību tam fenomenam (fenomenā iemiesotajai Sakrālajai enerģijai un skaņai, ar kuru fenomens ir materializēts), kuru pārvalda ar šo vārdu.

Vārdā Sakrālo enerģiju “ienes” to veidojošo skaņu virknējums. Tāpēc, zinot pamatskaņu Sakrālo dabu, var nekļūdīgi noteikt katra vārda Īsto – Sakrālo dabu – nozīmi. Īsti vārdi nes harmonisku-patiesu realitāti uzturošu dabu, bet slengos, lamu un jaunvārdos tādu nav, tāpēc to vibrācijas ir disharmoniskas – vārnu ķērcieniem līdzīgi postošas. Ja starp fenomena un vārda Sakrālajām vibrācijām (to atbilstības gadījumā) radās Muzikāla rezonanse, tad fenomens “atdzīvojās” un “klausīja” runātāja domai. Līdz ar to atšķirīgās tautu savdabīgās emocionāli-fonētiskās valodas radās kā tautu Kultūras diktētas attieksmju atšķirības pret fenomeniem to pielietojumu aspektos, vai kā Evolūcijas ceļam atbilstošu sadzīvē izmantojamo fenomenu atlases rezultāts.

·       Tautas emocionāli fonētiskā valoda ir tās gara maģiskā darbība.

·       Tautu emocionāli-fonētiskās valodas attīstījās līdz ar viņu maģisko prakšu pilnveidošanos un līdz šai dienai nes atšķirīgu maģisko darbības virzienu raksturu.

·       Apgūt “valodu” nozīmē pievienoties svešai “maģijai” – sākt iet svešu, spējām neatbilstošu, ceļu.

·       Runātāja domas, vārda semantikas un fonētikas saskaņa stiprina vārdu un runātāju, bet katra neatbilstība tos vājina.

·       Disonanse Sakrālo vibrāciju starpā ir postoša.

·       Kropli “vārdi” un skaņu sakopojumi ir postoši.

Vēlāk fenomenus pārvaldošos vārdus sāka lietot fenomenu apzīmēšanai, bet piektās rases laikā, vairāku iemeslu dēļ, emocionāli-fonētiskajā valodā sāka izteikt arī fonētiski neizsakāmas parādības – radīja Saprāta-intelektuālajai domāšanai, domformām, Ideāliem un Vīzijām – Garīgās pasaules fenomeniem neatbilstošas – to dabu, saturu, Sakrālo vibrāciju strukturālo izsmalcinātību ietipināt nespējīgas fonētiskās surogāt-formas. Līdz ar to, ka fonētiski-emocionālās formās sāka izteikt Vārdos neizsakāmo, sākās disonanse izrunātā vārda un Sakrālā tēla starpā, ar ko emocionāli-fonētiskā valoda zaudēja savu Sakrālo tīrību, attālinājās no Garīgās pasaules, pievērsās pasaulīgajai – eksistenciālajai dzīvei un tās maģijai. Ar laiku tās pielietojuma lauks paplašinājās un ietvēra to parādību loku, kurš pirms tam piederēja domu apmaiņai. Emocionāli-fonētiskajā valodā radās aizvien vairāk mentālo Signatūru – tautas kolektīvas apziņas mentālās īpatnības nesošu “vārdu”, - apziņas mentālo elementu “atbalsis” emocionāli fonētiskajā valodā.

Tāpēc var teikt, ka mūsdienu tautu emocionāli-fonētiskā valoda ir radusies tur, kur šo tautu kolektīvo apziņu dzīve un tāpēc arī sa-dzīve pārsniedz emocionālās dzīves robežas, tur, kur apziņa darbojas intelektuālajās un Saprāta dzīves jomās, bet kaut kādu iemeslu dēļ tur ir traucēta, nav attīstīta vai ir sabojājusies – pagrimusi domu veidošanas, pārraides un uztveres dzīve un sa-dzīve.

·       Tādi traucējumi ir vāja apziņas koncentrācija, neattīstīts kolektīvisms, apziņas neskaidrība, domas neatbilstība esošajām realitātēm un Īstenībai, kādu izraisa nesaprastas un neasimilētas, vai maldinošas informācijas klātbūtne apziņā, patvaļīgs un neadekvāts svešas kultūras tradīcijas elementu lietojums - svešvalodu apguve un vispārējs dzīves un sa-dzīves Muzikalitātes zudums, kas katrs atsevišķi un viss kopā no-ved pie egoisma kroplības – egocentrisma un tā sekām – melīguma.

Cilvēces pirmajās rasēs bija ļoti vāja kolektīvās apziņas individualizācija. Kolektīvajā apziņā notiekošās izmaiņas notika vienlaicīgi visur, bet vietējās ierosas viļņi izplatījās un vadīja visu individualizēto apziņu darbību. Cilvēki bija daudz vairāk kopā, kā katrs pats. To var ilustrēt ar zivju vai putnu bara uzvedības ainu. Cilvēku ķermeņi bija “vāji materializēti” – ēteriski, bez dzimumatšķirībām, tādēļ nebija ģimeņu, dzimtu un tautu mūsdienu izpratnē, bet Cilvēku grupēšanos veicināja individualizācijas ceļā iegūtās pieredzes līdzība. Kopīgā “piedzīvojumā” pabijušie turpināja palikt kopā un turpināt šo “piedzīvojumu”. Tā veidojās pirmo rasu “tautas”, “dzimtas” un “ģimenes”, kuru kopības mērķis bija jaunajos apziņu kolektīvos saglabāt individualizācijā iegūtās savdabības un to sniegtās iespējas unikālas pieredzes apgūšanai. Toreiz Cilvēce atradās involūcijas - materializācijas stadijā – materiālo fenomenu apguves virzienā, kam individuālisms un individualizēšanās ir dabisks process – lielākas kolektīvās apziņas sadalījās mazākās, līdz beidzot arī Cilvēks beidza pastāvēt kā vienots veselums un sadalījās divos pretējos dzimuma psihotipos, kuri ieguva attiecīgus fiziskos ķermeņus un divdzimumu seksuālo vairošanos.

Tāpēc mūsdienās agresīvi propagandētais individuālisms (“aizvien vairāk Cilvēku izvēlas greznību dzīvot vienatnē”, kā to reklamē sieviešu žurnāls “Santa”) ir noziedzīgs, destruktīvs un ļaunprātīgs vēsturisks anahronisms. “Izvēlas dzīvot vienatnē” tie, kuru patmīlība un sociālais analfabētisms – neaudzinātība (nederīgums) izvēršas totālā nespējā būt ģimeniskās attiecībās ar pretējā dzimuma būtni. “Izvēlas” tie, kuros ir atmirušās mīlestības jūtas un tāpēc nav arī to izteiksmes spēju – rūpju, kopības, vienprātības un kalpošanas vajadzības. “Izvēlas” tie, kuru dvēselēm vairs nav citu izvēles iespēju. Tiem ir jūtu kurlmēmums, tiem nav Mīlestības Valodas.

·       Patvaļa ir postoša.

·       Izklīdinātos patērē plēsoņas.

Tad, kad centrbēdzes enerģijas kolektīvajā apziņā pārsniedz centrtieces enerģijas, individualizētās apziņas pārsātinās ar materiālās vides iespaidiem – enerģijām un to ietekmēm, tajās rodas maldīgs priekšstats par materiālo enerģiju nesto iespaidu vērtību un realitāti, kā rezultātā tās attālinās no Kolektīvās apziņas – vājinās vienojošo saišu spēks un Muzikalitāte tajās. Tādas apziņas zaudē vienotības virzienu un vadību – Saskaņu un, tiecas darboties kā neatkarīgi, patstāvīgi apziņas centri, kā rezultātā zaudē apziņu uzturošās saites ar Pārpasaulīgo Esamību, kā vietā ar sev līdzīgiem stājās konkurences attiecībās - cīņā par dzīves uzturēšanas resursiem.

Attālināšanās no Īstenības noved pie apziņas neskaidrības – tiek zaudēta patiesā Realitātes aina. Nepatiesa apziņa nevar izveidot un noraidīt Realitātei atbilstošu domu. Tā kā egocentriski orientētas apziņas veido katra savām novirzēm – maldiem atbilstošu “patiesības” ainu, tad viņu veidotās domas, to veidošana un uztveres nav savstarpēji atbilstošas un savstarpēji mijiedarboties spējīgas. Šauras, egocentriskas apziņas doma netiek adekvāti uztverta un saprasta citā šaurā egocentriskā apziņā vai neizraisa tajā adekvātu reakciju (atšķirīgās vidēs ietekme izraisa atšķirīgu reakciju). Nesaskaņota rīcība traucē optimālu resursu izlietojumu, kas rada to trūkuma ilūziju un konkurenci - sāncensību par resursiem, no kā savukārt izriet vajadzība slēpt savus patiesos nodomus – sākt melot, maldināt. Tā egocentrisms noslēdz ceļu uz savstarpēju saprašanos un sa-dzīvi mentālā līmenī un pieaug emocionālās sa-dzīves vērtība, kas stimulē fonētiskās valodas veidošanos.

·       Tur, kur ir patiesa, kodolīga, tīra un skaidra doma, vārdus nevajag.

3. turpinājums

* * *

Tautu kolektīvo apziņu attīstības līmeņi ir ļoti atšķirīgi. Tāpat atšķiras dažādās rasēs, rases un apakšrases robežās esošo Evolucionārie mērķi. Katra tauta, atbilstoši tās savdabībai, apgūst citu planētas kolektīvās apziņas aspektu. Zemākattīstīts, apgūstot augstākattīstīta valodu, savā apziņā ievada sev neasimilējamas, tāpēc apziņu postošas enerģijas, bet augstākattīstītais, mācoties zemākattīstītā valodu, piesārņo savu apziņu ar rupjiem, vāji organizētiem un tādēļ attīstību bremzējošiem apziņas elementiem – vibrāciju formām. Tā piemēram “angļu valoda” nav valoda, bet gan slengs, kurš veidojies Britānijas pamatiedzīvotāju un iekarotāju sakšu un normāņu kontaktos. “Angļu valoda” ir tāda pat “valoda” kā mūsdienu zagļu slengs (arī tikumi tie paši!). Tai nav kolektīvās apziņas. Britānijā ir treju – savstarpēji naidīgu, kolektīvo apziņu mehānisks, vardarbīgs uzslāņojums, kurā katra iebrucēju apziņa ar pārējām cīnās par dominanci, bet pamatiedzīvotāju nepieņem nevienu no tām. Būdama iekšēji sašķelta, Lielbritānija visur izplata sašķeltību. Sašķeltība, sašķeltības “eksports” un pamatkultūru iznīcināšana ir Lielbritānijas (anglosakšu) politikas vēsturiskā dominante.

Katrai kolektīvajai apziņai ir tās attīstības līmenim atbilstoša valoda. Jo attīstītāka tās emocionālā un intelektuālā dzīve, jo tās valodā vairāk apziņas interešu, spēju un darbību telpā esošu parādību apzīmējošu vārdu. Vāji attīstītai apziņai ir vāji attīstīta uztvere un, kā sekas tam, arī neskaidrs priekšstats par apkārtesošo, tāpēc tai ir maz interešu, spēju un arī šaurs vajadzību loks un tāpēc arī maz vārdu. Katras tautas valoda ir tās apziņas emocionālās struktūras un sa-dzīves atainojums. Tāpēc katrai tautai tās gaiļi, suņi, kaķi un putni “izdod citas skaņas”. Atšķirīgās vidēs ietekme izraisa atšķirīgas reakcijas. Te der padomāt par skaņu uztveres atšķirībām. Der padomāt, kā un ko uztver vācietis, soms un latvietis tad, kad atskaņo savu vai dzird viens otra komponēto. Taču ne vienu un to pašu!

·       Harmonija katram rāda citu seju vai ļauj nesapratnē novērsties.

Tur, kur Cilvēka apziņa nav saņēmusi pietiekamu audzināšanu un izglītību (nav harmonizēta ar kolektīvo apziņu), tā ir vāji attīstīta, tās saites ar kolektīvo apziņu ir vājas. Tur, kur ir pietiekami spēcīga konkurence (vāja resursu apguves optimizācija) un zems apziņas attīstības līmenis, tur pieaug patēriņa resursu apguves līdzekļu plašuma un daudzveidības nozīme. Tad sveša valoda tiek uzlūkota kā viens no dzīves resursu ieguves instrumentiem, ar kuras palīdzību var piekļūt citas tautas resursiem.

* * *

Katrai tautai – tās kolektīvajai apziņai ir tās neatkārtojamo individualitāti veidojošās un izsakošās savdabīgās īpatnības – atšķirības, kas tautu izdala, citu līdzīgu tautu starpā. Tas, ka kāda Cilvēku grupa ir savdabīgs etnisks veidojums, redzams šai grupai raksturīgo unikālo īpatnību kopumā, ar kuru tā atšķiras no citām grupām. Tātad, ka kāds grib paziņot par autonomas vienības - etnosa esamību, tad tam ir jāizzin blakusesošo etnosu raksturīgākās fiziskās, fizioloģiskās un psihiskā rakstura īpatnības, domāšanas veida un pasaules uztveres atšķirības, tām raksturīgās un to noteiktās reakciju īpašības – ir jāizveido etnosa signatūru “portrets”, ar kuru šim etnosam piederīgos vienmēr var pazīt – identificēt citu etnosu pārstāvju starpā. Tam, kurš grib paziņot, ka ir kādi “mēs”, kuri atšķiras no kādiem citiem “ne - mēs”, ir jāzin kādi ir “ne - mēs”, lai to vidū identificētu tiem atšķirīgos “mēs”.

Tādā gadījumā ir jāizzin “mēs” signatūru “portrets” – stingrs etnosu aprakstošo pazīmju kopums – visas tās atšķirības, kuras tam piederīgos nodala no visiem līdzīgajiem. Lai teiktu, ka esam “mēs”, mums ir jāzin “visi” un, šajos “visos”, zinot, kādi ne-esam “mēs” ir jānovelk robeža starp “viņiem – ne-mēs” un tiem, kas ir “mēs”. Tāpēc ir jāzin, kādi ir “viņi” un kādi esam “mēs”.

·       Par “mēs” neatkarību var domāt tie, kuri skaidri zin ar ko “mēs” neesam “viņi”.

Te pļāpāšana par robežām, teritoriju, karogu un valodu ir nevietā. Neatkarību parasti (kļūdaini) attiecina uz valsti – politiskas darbības subjektu (sabiedrisku funkciju). Tomēr Neatkarība visupirms ir etnosa vai multietniskas nācijas kolektīvās apziņas dzīves normālstāvoklis. Neatkarību Zaudējusi kolektīvā apziņa ir pieņēmusi svešas apziņas savdabībām raksturīgo un dabisko, bet sev pretdabisko pasaules uztveri, vajadzību, interešu, līdzekļu kopumu un reakciju veidu. Neatkarības jēdziens jāattiecina uz kolektīvās apziņas savdabībai raksturīgā dabiskā dzīvesveida uzturēšanu.

-        Kā “latvietis” zin, ka viņš nav “lietuvietis”?

-        Tāpēc, ka viņš “jūtas kā latvietis”?

-        Kā “latvietis” zin, “kā jūtas lietuvietis”?

-        Ar ko “lietuviskuma” sajūta atšķiras no “latviskuma” sajūtas?

-        Kas vienā ir tāds, kā otrā nav, vai arī kādu “komponenšu” vienā ir vairāk, bet otrā mazāk?

-        Vai “Latvijā” dzimis un audzis “lietuvietis” jūtas citādāk, kā blakus dzīvojošs “latvietis”?

-        Vai “lietuviski” runājošs “latvietis” “Lietuvā” jūtas citādi kā “Latvijā” dzīvojot, bet “lietuviski” runājot?

-        Kur ir tā robeža, kura “lietuvietim” saka, ka “te sākas Lietuva”, bet “latvietim” viņa sajūtās tā vairs nav “Latvija”?

-        Kad “latvietis” saprot, ka viņš jau pārstāj būt “latvietis” un sāk justies kā “lietuvietis”?

-        Kad “lietuvietis” jūt, ka viņš ir “latviski” runājošs “lietuvietis”, ja nekādas citas dzīves pieredzes kā vien “latviskās” viņam nav?

Valoda, ja to lieto sakaru līdzekļa lomā, mums ir apgūta tradīcija, iemācīts uzvedības modelis, bet, ja tā ir dvēseles savdabības izpausme, tad tieši valodas uzturētās dvēseles vibrāciju īpatnības mums ļauj sajust vai esam “latvieši” “Latvijā”, vai “Latvijā” dzīvojoši, “latviski” runājoši “lietuvieši”.

·        Katrai dvēselei, atbilstoši tās savdabībai, ir tās savdabīgais dzīves un attīstības ceļš.

·       “Latvietis” pārstāj būt “latvietis” tad, kad sāk dzīvot “latviskai” savdabībai neatbilstošu dzīvi.

·       Latvietis zaudē neatkarību, tad kad savā dzīvē pievēršas cittautiešu dzīves elementiem, kad sāk tiekties pēc tā, kas nav viņa.

Katrā dzīvē, katrā dzīves ceļā ir tam atbilstošais un derīgais, pareizais, tāpat kā tam apkārtesošais nepareizais un nederīgais, kas nesaderībā ar šī ceļa savdabību to maitā un posta. Tomēr, tai pat laikā, vienam – “latvietim” viņa savdabības dēļ nederīgais ir apsveicams un vajadzīgs citam – “lietuvietim”. Un, ja viņi patiešām ir īsti “latvieši” un “lietuvieši” (katrs ar savu neatkārtojamo kultūru), bet ne savu iedomu tēli, tad viņos ir krietns birums atšķirību un to dēļ esošu savstarpēji nesavietojamu un dzīvē nepielietojamu parādību, nodarbību un vajadzību. Viena fizioloģija, psīhe un domāšana tam prasa to, kas nav vajadzīgs otram. Gadījumā, ja abi tīko saņemt, darīt un dzīvot vienādi, tad acīm redzot te nav divu atšķirīgu pazīmju kopumu (dvēseļu) un to iezīmētu etnosu, bet ir viena etnosa daļas, kuras sevis apzīmēšanai lieto atšķirīgas fonētiskās – emocionālās izteiksmes ar identisku iekšējo saturu (kas nav iespējams), vai arī, kāda trešā spēka ietekmē tās abas ir zaudējušas savu Neatkarību un piekopj tām abām uzspiesto pretdabisko (piesārņoto) dzīvi.

Neatkarība nozīmē to, ka katra kolektīvā apziņa piekopj savu dzīves ceļu (dzīvesveidu) ar tam atbilstošo, derīgo un vajadzīgo apmaiņu daudzumu ar apkārtējo vidi neatkarīgi no tā, ko tobrīd savām vajadzībām savā ceļā dara tai apkārtesošie “viņi”. Katrai kolektīvajai apziņai ir savas prioritātes, vērtības, citas dzīves “kvalitāti” (derīgo) sastādošas un dzīves “līmeni” demonstrējošas parādības. Dzīves “līmeni” un “kvalitāti” nedrīkst mērīt ar standartizētu produktu patēriņa “grozu”. Ja kaut kur to pašu patērē vairāk vai mazāk, tas neko neliecina par šīs tautas patieso dabu un tai patiesi vajadzīgo. Tas, kas vienam, viņa attīstības ceļā, ir patiesi nepieciešamais viņa dzīves īstajā kvalitātē, tas citam ir diskomforts un nepietiekams “dzīves līmenis”. Alpīnistam vajadzīgas fiziskas un psihiskas ciešanas tāpat kā izsmalcinātu dvēseli nesošai mātei viņas apkārtnes klusais skaistums.

Katram etnosam ir tam derīgais darba, saņemamo produktu daudzums un sabiedrisko attiecību veids. Katram ir citas intereses. Viens grib strādāt, cits grib nopelnīt. Viens grib darbā attīstīt sevi, cits pagodināt darba rezultāta lietotāju, bet vēl cits gaida uzslavu. Pelnīt gribošam “dzīves kvalitātē” ir pavisam citas sastāvdaļas, kā sevi darbā attīstošajam un viņu dzīves līmeni var mērīt tikai ar to, kas tiem palīdz maksimāli pilnvērtīgi realizēt viņu dvēseles dabā esošo. Tiem, kuriem jāattīsta mehāniskā atmiņa, ir derīgi gari pārgājieni. Tiem nav vajadzīgs attīstīts transports un ceļu tīkls. Tiem, kuriem jāattīsta iztēle, vajadzīga personisko attiecību pieredze. Tiem nav vajadzīgi tālsakari, kino un TV. Tiem, kuriem svarīga sadarbība, neder silti apkurinātas telpas. Tā varētu apskatīt visas dvēseļu īpatnības un atrast visu vienām derīgo, bet citām pilnīgi lieko.

·        Neatkarība ir katram savu īpatnību attīstība neskatoties uz kaimiņa rīcībā esošo un tur piekopto.

·       Tur, kur sākas kaimiņam esošā iekārošana, paša un kaimiņa rocības salīdzināšana un pie kaimiņa iegūstamā lietošana, tur ir sava dzīves ceļa zaudēšana un atteikšanās no Neatkarības.

Katras kolektīvās dvēseles – etnosa savdabība tiecas izpausties vajadzību un ieguvumu neatkārtojamībā, kas ir redzama un dzirdama visās trejās valodās. Katra etnosa iekšējā neatkārtojamība sevi saglabā – uztur robežu starp “mēs” un “viņi”.

·       Savdabība nepieņem atšķirīgo.

·       Savdabībai atšķirīgais nav vajadzīgs.

·       Savdabība pati sevi sargā.

Savdabīgam etnosam neko svešu nevajag, tam visa kā sava ir gana. Tur, kur sākās svešā iekārošana, svešu vārdu aizgūšana un svešās valodās runājošo sasniegumu pārņemšana, tur jau ir etnosa kolektīvās apziņas sairums un individualizēto apziņu migrācija uz kārumus saturošā etnosa kolektīvo apziņu. Tie, kas grib dzīvot tāpat kā “viņi”, vairs nav piederīgi “mums”, bet ir “mūsu” teritorijā dzīvojoši “viņējie”. Tādi “viņējie” mācās un izplata “viņu” valodu, “viņu” domāšanu, “viņu” vērtības un “viņu” sajūtas, kuras tad viņi izsaka no “viņiem” aizgūtos vārdos, ar kuriem no savas sadzīves izspiež savas (nu jau bijušās) tautas valodas vārdus un sajūtas. Tad tāds “atvērtībā toleranti emancipētais” savā jaunvalodā saka, ka viņš “jūtoties kā latvietis” un tāpēc esot “latvietis”, bet objektīvi viņa dvēseles dabai nav nekā kopīga ar tās kolektīvās dvēseles dabu, no kuras tāds “latvietis” ir atdalījies, un arī viņa sajūtām tad ir pilnīgi cits pildījums, kaut gan abas dvēseles vēl arvien lieto vienu un to pašu vārdu - “latvietis”.

Sajūtās balstīts “latvietisms” ir maldinošas fantāzijas par atšķirīgām tēmām. Ar to maskē īstā “latviskuma” objektīvo neesamību un zināšanu trūkumu par tā saturu. Par “latviešiem” uzdodas tie, kas patiesībā ir “nekas” – ne “tie”, ne “šitie”, bet “vējriteņi” un “vēja ziedi” – kolektīvo apziņu pabiras, kuras tiecas pēc katra sveštautiešiem esoša spoža nieka. Savu “tautiskuma” trūkumu, kopā saturošās dabas vietā esošo tukšumu, tie tad tiecas aizpildīt ar visu svešās ceļmalās salasīto un tur pieejamo. Annas Brigaderes dvēsele, izsakot savu “Dievs, Daba, Darbs” saturēja pavisam citu “latviskumu”, kā Gejropisko uzslavu gaidošā Levita dvēsele par savas preambulas sacerējumu un tajā esošo “latviskumu”. Čurļoņa “lietuviskumam” ir lielāka tuvība ar Raiņa “latviskumu” un Rēriha “krieviskumu”, kā viņu visu triju dvēseļu dabām ar attiecīgajiem “tautiskumiem”, un tomēr katrs jutās “lietuvisks”, “latvisks”, “krievisks”, kaut arī savu tautiešu nesaprasts, nepieņemts un atraidīts. Katrs no viņiem ir dziļi “tautisks” un “tautiskumā” vienots, bet šodienas “tautiešiem” nevajadzīgs tādēļ, ka viņi glabā īsto tautas dvēseles dabu, bet sevi šodien “lietuviski”, “latviski” un “krieviski” jūtošie pēc sveštautu kungu labumiem dzīdamies, jau sen no tās ir aizklīduši.

·       Katrai tautai sava labklājība jābūvē pašai ar savu darbu un dzīves pilnvērtība jāmeklē savā attīstības ceļā atrodamajā.

·       Katrai tautai visupirms ir jāizzin sevi, un tad pati sevi pazīstot, tā var kā līdzīga ar līdzīgām citu tautu vidū pastāvēt.

·       Pastāvēt var tikai tā tauta, kura pati savu mērķi zin, pati savu ceļu iet un citām tikai sevis, savā savdabībā, izlolotu pasniedz.

* * *

·       Svešas valodas apguve piesārņo – maldina apziņu.

Apziņas emocionāli-fonētiskās izteiksmes formas veidojas vienreiz – bērnībā pārņemot tās pamatus no Tēva un Mātes un vēlāk paplašinot savu tautiešu vidū profesionālās specializācijas un socializācijas laikā. Te mums nākas paplašināt jau esošo kolektīvās apziņas jēdziena izpratni. Līdz šim to lietojām noteiktas Kultūras tradīcijas nesēja aspektā, bet kolektīvās apziņas darbīgā būtība pārsniedz etnosa robežas, ja tā izpaužas dažādu tautu Cilvēkiem kopīgās darbības. Tādas ir profesionālās, aizgūtu tradīciju, klimatisko apstākļu vai atšķirīgām tautām kopīgu dzīves norišu diktētas darbības. Tad nākas saprast, ka Cilvēks vienlaicīgi ir vairāku kolektīvo apziņu elements un, ka caur Cilvēku šīs kolektīvās apziņas mijiedarbojas.

Tā, piemēram – kāds Cilvēks ir savas tautas, makšķernieku, smēķētāju un mūziķu kolektīvo apziņu daļa. Tajā pat laikā viņš ir Vīrietis un lasa specifiska fantastikas žanra literatūru. Katrai tautai ir sava kolektīvā apziņa. Tāpat ir visu vīriešu kolektīvā apziņa, smēķētāju kolektīvā apziņa un makšķernieku kolektīvā apziņa, kura, kā zvejnieku kolektīvās apziņas atsevišķs gadījums ietilpst visu mednieku kolektīvajā apziņā. Tai analoģiski ir visu lasītāju kolektīvā apziņa ar tās literatūras novirzienos ieplūdušo kolektīvajām apziņām un tāpat ir visu mūziķu kolektīvā apziņa ar dažādo mūzikas virzienu, atskaņošanas veidu un instrumentu spēles specializāciju kolektīvajām apziņām. Ar to šis Cilvēks ir arī visu tādu kolektīvo apziņu elements.

Tādas Cilvēkus vienojošas specifiskas kolektīvās apziņas dēvē par egregoriem. Egregors ir katra Cilvēku apziņas vienojoša, šīm apziņām kopīgā vibrācija un šīs vibrācijas savienotās apziņas. Mēs varam iztēloties milzu (Zemes apmēros) sfērisku ķermeni – lodi. Lodē mēs varam atrast neierobežotu daudzumu taišņu, ap kurām ir bezgalīgs skaits plakņu. Tas mums dod neierobežotu skaitu kombinācijām, kurās šīs plaknes mijiedarbojas cita ar citu. Lodes kustība telpā mums dod solenoīdu spirāliskai kustībai vai (toru) to, ko mēs pazīstam kā “baranku”. “Baranka” var būt savērpta par 90^o, 180^o (“bezgalības zīme”) vai jebkuru skaitu reižu. Tāds savērpums var veidot solenoīdu un solenoīda savērpumu “baranku”, tādas “barankas” savērpumus un tā bez gala.

Riņķa plaknes rotācija mums dod priekšstatu par triju dimensiju, bet visas tālākās evolūcijas par augstāko dimensiju telpas veidošanos. Tāda apziņas telpas dimensiju pasaule mums dod priekšstatu par apziņas formu daudzveidību Visumā, mūsu Kosmosā, uz mūsu Zemes, Cilvēcē un Cilvēces Evolūcijā, par to, cik daudzveidīgās kombinācijās katra Cilvēka apziņā mijiedarbojas apziņas vibrācijas – cik dažādās attiecībās katra Cilvēka apziņa stājas ar daudzu citu Cilvēku apziņām.

Katrā no neskaitāmām lodes plaknēm izpaužas cita “ES ESMU” apziņas interese, kurā TAS, KAS (patiesi) IR, izpaužot šo interesi darbībā un izzinot tādas darbības rezultātus, izzin sevi. Katra Cilvēka apziņas interese (vibrācija) iekļaujas tādā monotipiskas intereses (vibrāciju) plaknē un caur tādu interesi apvienojas ar citiem Cilvēkiem tādā pat interesē. Var teikt, ka šīs apziņas intereses vienoti Cilvēki ir kā uz vienas vibrējošas stīgas uzvērtas daudzkrāsainas stikla pērlītes. Tās visas, saglabājot savu krāsu un lielumu, tomēr šajā interesē vibrē uz vienas stīgas – ir “uz viena viļņa”. Visi tādi Cilvēki ir kopā – veido veselumu šajā interesē. Viņu apziņām piemīt kopīga interese un tā viņus apvieno veselumā.

·       Interešu kopība ir Cilvēku Kopības aspekts.

Šis aspekts mums rāda vismaz divas problēmas (kā tagad esošajam neatbilstoši saka – “izaicinājumus”) - Normu Sistēmas sadaļas, kuru ievērošana prasa to zināšanu un rīcību saskaņā ar tām.

Pirmā nozīmē to, ka interešu (arī profesionālajai) kopībai nav ģimenisku, vecumu, dzimumu, valstisku, etnisku, kultūras tradīciju, reliģisku, mantisku un ģeogrāfisku robežu. Interešu kopībā visi ir “vienā vietā vienādi” (kā pirtī visi ir pliki), pilnīgi neatkarīgi no politiskās vai kādas citas piederības, pat vīrieši un sievietes, tur ir tikai kā intereses izpausmes “vieta” – kolektīvās apziņas punkti. Tāpēc katrs Cilvēks ir vairāk kopā ar citiem, kā pats domā.

·       Jo plašāks interešu loks – jo lielāka Kopība.

·       Jo vairāk specifisko interešu – jo specializētāka Kopība ar šaurāku Cilvēku loku.

·       Ikdienišķajā visi Cilvēki ir vienādi.

Tāpēc ikdienišķi neieredzētais un par “neprognozējamo” sauktais pārrobežu kaimiņš ir tuvāks (ar to vairāk kopīgā) par specifiskās interesēs esošu “savieti”.

Vienādi dzīvnieki konkurē par iztikas un teritorijas izmantošanas iespējām. Viņiem tā ir cīņa par savu Dzīvību, ar kuru TO liedz citam līdzīgam, bet šī cīņa izpaužas tikai tiešas fiziskas saskarsmes brīdī. Dzīvnieki to nepaceļ “sabiedrisko attiecību politikas” – plānveidīgas un patstāvīgi uzturētas mērķtiecīgas rīcības līmenī. To dara Cilvēki vai tie, kuri sevi par tādiem sauc. Epizodisko konkurenci paceļot ikdienišķas sabiedrisko attiecību politikas līmenī Cilvēks (vai tie, kuri …) rada jaunu kolektīvās apziņas interešu kopību – Naidu.

Naidā var ieiet jebkurš – reiz radīts, tas provocē apkārtesošos tam pievienoties. Tā naidā esošais pats vairo savus ienaidniekus. Epizodiska konkurence ir īslaicīgi Dzīvību liedzoša attieksme, bet naids ir nebeidzami esošs. Liedzot Dzīvību sev tuvu (interešu) kopībā esošajiem (“pārrobežu” kaimiņiem) tiek liegta Dzīvība visām šo kaimiņu apziņas interesēm. Ar to pašu tiek liegta Dzīvība Visiem šo interešu Kopībā esošajiem. Tā ir iestāšanās pret visiem planētas iedzīvotājiem, kuriem ir tādas pat intereses. Tas nozīmē arī iestāšanos pret saviem draugiem un “draugiem” – naidā sabiedrotajiem, kā arī “saviešiem” un pašiem pret sevi turklāt. Tad ir vietā jautājums:

-        Ko tādā gadījumā sevī nīst ar kaimiņu sanaidotais?

·       Naidojas muļķi vai trešo pušu sanaidotie – tie, kurus visus kopā savās interesēs grib iznīcināt sanaidotāji.

·       Sanaidotājiem vienmēr ir citas intereses nekā tās, kuru vārdā naids tiek celts.

·       Kaimiņi doti savstarpējam atbalstam, svešinieki ir jaunu iespēju rādītāji.

·       Cilvēku starpā nav naida cēloņu.

·       Naidu ceļ un sevī tur visu Cilvēku kopīgie ienaidnieki.

Otra lielākā Interešu Kopības uzturēta problēma ir interešu saskaņa individualizētajā personības apziņā. Mēs zinām, ka Harmonija ir Enerģijas radošās darbības uzturētāja, bet disharmonija to neglābjami izkliedē – vājina vai ievada pretdarbīgā – postošā gultnē. Visos gadījumos tam ir Karmiskas sekas – Enerģijas esamība vai tās iztrūkums nākotnē, bet postoši darbīga Enerģija likvidē to, kas jau ir. Mēs jau runājām, ka katra interese ir vibrāciju lauks – “stīga”, bet Cilvēka apziņa ir “lira”, “arfa”, “ērģeles”, “klavieres”, “flauta” vai kāds cits mums zināmais, bijušais vai nākotnē iespējamais mūzikas instruments. Kādas stīgas ir “uzvilktas” un kā “noskaņotas”, tā arī apziņa “skan”. Tāpēc saskanīgās “stīgas” saskan akordos un melodijās, bet disonējošās rada kropļus.

Katrai tīrai - nepiesārņotai dvēselei ir viņas Patiesās Intereses, bet piesārņotai dvēselei piemīt viltus intereses – svešas, nevajadzīgas ar Patiesajām savstarpēji disonējošas un tāpēc Patiesajām interesēm traucējošas. Protams, ir arī Blakusintereses, bet tās ir Patiesās Intereses atbalstošas un pavadošas intereses.

·       Katra jauniegūta interese nāk ar savām pavadonēm.

Tāpēc uzmanības un atbildības trūkums interešu pieļaušanas jomā nāk ar smagām sekām. Vieglākā gadījumā, pieļaujot disonējošu viltus interešu klātbūtni apziņā, tās šo apziņu vājina un dezorganizē – apziņai atņem tās tālākos iespējamos sasniegumus, padara dzīvi tukšu un bezjēdzīgu, bet sliktākajā padara to par slimu un nekur nederīgu “kompetenču izglītības” klientu.

Svešas valodas apguve (interese par svešu valodu) nes sev līdz svešās valodas lietotāju domāšanu un dzīvesveidu pavadošās intereses, kas ir piesārņojošas viltus intereses tai apziņai, kurai tā nav Mātesvaloda.

·       Patiesās Intereses ir Cilvēka Gara Valoda – tās, ar kā palīdzību Gars izsaka sevi un sagaida “atbalsi”.

·       Piesārņojot Intereses, Cilvēka personība sev atņem Gara valodu un zaudē iespējas dzirdēt savu Garu.

Piesārņojot intereses, Cilvēks savam īstajam “Es Esmu” atņem pašizteiksmes valodu un tās balsi – spējas, bet tā kā spējas ir vara, tad arī varu rīkoties, un visbeidzot, nedzirdot sava Gara balsi, Cilvēks ieslīgst materiālismā un tā radītajā eksistenciālajā baudkārē, ar ko zaudē savas “pirmdzimtā tiesības” – būt par savas dzīves saimnieku – savu Neatkarību.

4. turpinājums

·       Ko nevar viens, to var kopā.

·       Kopība stiprina.

·       Kopā vieglāk sākt, celt un dzīvot.

No otras puses, Interešu Kopība, atbalstot katru interesi, uztur, palīdz realizēt un atbalsta arī katra Cilvēka Patiesās Intereses. Interešu Kopība interešu Harmonijā stiprina Gara pašizteiksmi – ļauj pilnīgāk apgūt profesionālās un Cilvēcisko Vērtību pielietojuma spējas, kurās tieši pārrobežu kaimiņattiecības dod vislielāko ieguldījumu, jo neļauj apsīkt pāršaurinātā – “dziestošā” specializācijā – autismā.

·       Izaugsme Cilvēku ved vispusībā.

Ideālā Cilvēks ir vienlīdz visu zinošs, varošs un darošs. Cilvēks “Var ar Sirdi, Zobenu un Spalvu”. Cilvēks iemiesojoties maina dzimumu, lai apgūtu dzīves, darbības un uztveres vispusību, kurā, protams, ietilps arī interešu vispusība. Tikai vispusīgs Cilvēks ir pilnvērtīgs Cilvēks.

Dzīvnieki, katrs savā sugā, attīsta specifisku Gara Intereses un spēju virzienu. Cilvēks apgūst šo interešu un spēju “kompozīcijas” – sintēzes – harmoniskas apvienošanas mākslu. Harmoniski savienojot, Cilvēks pamatinteresēm (psihiskajiem elementiem) dod jaunas kvalitātes. Cilvēks mācās atsevišķo interešu – “instrumentu” iespējas savienot harmoniskos “ansambļos” un “orķestros”. Cilvēks attīstībā iet no “vienkāršām skaņām” uz “melodijām” un tālāk pie izsmalcināti “polifoniski skanošām sfēru Mūzikas simfonijām”. Tādam Interešu un Spēju “orķestrim” šaura specializācija ir nepieņemama. Tāda interešu šaurība (autisms) Cilvēkam ir pretdabiska, tāpēc tā ir nevajadzīga, nepieņemama un sabiedrībā neatbalstāma kroplība.

·       Autisms ir naida vai Interešu disharmonijas sekas.

Naids dzēš Intereses un Spējas, tāpēc ieved šaurā specializācijā un autismā. Tāpat Interešu disharmonija slāpē to attīstību un dzēš spēju darbību, kas vēlāk parādās kā divas iegūtā autisma formas.

Iegūts autisms attīstās kā progresējoša interešu trūkuma radīta nespēja adekvāti uztvert un kritiski vērtēt apkārt notiekošo, kas noved pie apziņas sašaurināšanās (specializācijas) šaurā interešu un spēju lokā (eksistenciālisma gradācijas!) vai apziņas “dzišanas” nespējā formulēt interešu virzienus un koncentrēties savu vajadzību apmierināšanai. Tad tāda apziņa kļūst par pasīvu rīku svešas gribas rokās – “par vējā nestu lapu” un mehāniski rezonē katrai uz viņu translētajai ietekmei. Tur, kur nav pilnvērtīgas interešu dzīves un neatkarības, tur nav pilnvērtīgas personības un tās attīstības.

·       Iedzimts autisms ir Cilvēka iepriekšējās dzīvēs bijušās interešu disharmonijas (piesārņotības), naidošanās vai bērna vecāku savstarpējo interešu disharmonijas sekas.

Tas, kas zemākajās izpausmēs ir postošs, tas pats augstākajās to Dabiskajā Kārtībā dod vajadzīgo labdabīgo rezultātu. Auglīga profesionālā izglītība un izaugsme ir iespējama tikai nepiesārņotā Interešu Kopībā. Katra profesionālā darbība Cilvēkam ir viņa Patieso Interešu darbības vieta, ja tajā nesot savu ieguldījumu kopīgajā labklājībā, Cilvēks ir derīgs citiem – ir apmaiņās savstarpējā derīgumā. Tādās apmaiņās viņa Patiesās Intereses Cilvēkam atnes viņa meteriālās dzīves nodrošinājumu – darba atalgojumu.

·       Dabiskajā Kārtībā Cilvēka profesionālais darbs saskan ar viņa Patiesajām Interesēm.

Katrā profesionālajā kopībā – Kolektīvajā apziņā ir savs lietojamo materiālu, darbību, kā arī darba rezultātu izmantošanas (darba mērķu) noteikts pasaules redzējums un attiecību veids. Katras profesijas kolektīvajā apziņā ir šīs “profesijas kanons” - apziņu formējošs vibrāciju kopums. Visi zin, ka profesija ietekmē Cilvēka raksturu. Ar to savienojamās Intereses veido un nostiprina harmonisku raksturu – veicina pilnvērtīgas personības veidošanos un dzīvi.

·       Disharmoniskas intereses grauj personību, izraisa depresiju un uztur “izdegšanu”, ir pašnāvību veicinošs faktors.

“Profesiju kanons pieņem” atbilstošās apziņas, pielāgo atšķirības vai atstumj tālu atšķirīgās. Var iztēloties tādu “magnētu”, kurš šķiro pienācējus. Kādas noteiktās saderības “robežās” esošos tas pietuvina, bet nesaderīgos attālina. “Kam ir – tam dod. Kam nav - no tā atņem.” Tāda apziņu saderība veido intuitīvu “savienojumu”, caur kuru kolektīvajā apziņā esošās iemaņas un “sapratne” nonāk jaunpienācēja apziņā. Ar to ir izskaidrojams, kāpēc viens profesiju apgūst ātrāk, vieglāk un tajā darbojas radošāk, bet citam “iet kā pa celmiem”. Profesijas kolektīvā apziņa uztur profesijai kopīgos materiāla uztveres, darba paņēmienu apguves un pielietojuma principus (“spēju runāt un apgūt valodu”), bet ne gatavas darba formas. Tāpēc katrs galdnieks sapratīs koku un instrumentus, bet gatavos savam laikam un Kultūras tradīcijai piederīgos izstrādājumus.

Tai pat laikā kolektīvās apziņas Interešu Kopība katru bagātina ar visu apziņas – interešu biedru apziņā esošo. Līdz ar to, radoši domājošs amatnieks saņems citu radošo domātāju atbalstu un saviem meklējumiem saderīgos iespaidus – jaunas darbu pildinošas Idejas. Caur “sapratni” “māceklis” saņem kāda “meistara” redzējumu, sajūtas, darba paņēmienus un zināšanas, kas tad kļūst par “mācekļa” mācību panākumiem un formu jaunatklājumiem.

Tāpat katrs “meistars” kolektīvo apziņu papildina ar sava darba labākajiem sasniegumiem un tā paaugstina sava aroda meistarības iespēju robežas. Tāpēc mūsu dienās amata apguvējs to apgūst ātrāk un vieglāk kā šī aroda pamatlicēji.

·       Evolūcija iet Varoņu pēdās.

Reiz radītās formas neizdzēšami glabājas astrālās pasaules “Akašas ierakstos”, no kurienes tās var aizgūt katrs ar tām harmoniski rezonējošais. Tāpēc uzcītīgs pētnieks, ja vien viņa “sapratne” ir pienācīgā atbilstībā meklējamo formu īstajai būtībai, var iegūt un atjaunot sen aizmirstus darba paņēmienus un izstrādājumus.

·       Interešu tīrība palīdz meklējumos.

Mācekļa “sapratne” ir atkarīga kā no viņa personības iekšējās harmonijas pakāpes, tā arī no personības atbilstības “kanonam” un tieksmes pēc meklējamās formas patiesās dabas, kas meklētājam liek atbrīvoties no visiem apziņu piesārņojošiem piemaisījumiem.

·       Īsts Meistars ir atbrīvojies no visa personiskā – ir kļuvis par labdabīgu formu radošo spēku.

Tas nozīmē, ka Meistaram jābūt pilnīgam sava etnosa kolektīvās apziņas un Kultūras tradīcijas nesējam.

Pilnīgs etnosa kolektīvās apziņas nesējs dzīvo tīrā (nepiesārņotā) vēsturiskās Kultūrvides ainavā, dzīvo tās Kultūrvēsturisko tradīciju un runā tīrā etnosa emocionāli – fonētiskajā valodā. Meistara apziņa ir pilnīgs etnosa treju valodu veidojums un kolektīvās apziņas izteiksmes veids.

Personas tīrība ir katra profesionālā “kanona” robežas pārvarēšanas priekšnoteikums. Profesionālais “kanons” neatstums etniski nepiederīgo, ja vien būs ar tā etnosa dzīvi savienojams, bet, kā disharmoniju nesēju, noteikti atstums katru disharmonisku apziņu, jo katra kolektīvā apziņa ir harmonijas forma. Harmonija vienmēr atradīs izpausmes ceļu uz katra etnosa Kultūras tradīciju, jo būdama vienota saturā, Kultūra izpaužas nacionālās – Kultūras tradīcijas formās. Tāpēc vienas tautas Meistara darinājumi un sasniegtās kvalitātes cels visu citu tautu Meistaru darba prasmes un darinājumu kvalitātes tādā mērā, cik tīras un nepiesārņotas būs šo tautu un viņu Meistaru apziņas. Profesionālo spēju celšanai nav vajadzīga svešas valodas apguve – Meistari, katrs savas “sapratnes” robežās, sarunājas kopīgās apziņas sfērās.

·       Tā interešu tīrība veicina tautas Kultūras tradīcijas izaugsmi.

·       Kultūru sarunām nav vajadzīga cita valoda kā vien savstarpēja interese, pārpersoniska iedziļināšanās un tās nesta sapratne.

·       Kultūru sasniegumi nāk caur tīru apziņu kāpnēm.

·       Caur piesārņotām apziņām tautās ienāk sveši postītāji.

Pieaugot Cilvēku pārvietošanās iespējām, paplašinās starptautiskie kontakti un pieaug emocionāli–fonētiskās valodas loma. Tāpēc tie sakari, kuri intuitīvās Interešu kopībās pastāv kā savstarpēja “sapratne” un Iesvētīto valodas viņu darba vidēs, tagad prasa sev adekvātu formu arī emocionāli–fonētiskās valodas līmenī. Lai pasargātu tautu apziņu tīrību, tās ir jāizolē viena no otras personību kontaktu līmenī, bet jādod apmaiņu iespējas pārpersoniskajā. Tāpēc, lai novērstu tautu apziņu piesārņošanos ar svešu apziņu emocionāli–fonētiskajām formām, ir vajadzīga valoda, kura sevī satur visām valodām kopīgo “saprotamo” un tādēļ iespējami bezpersonisko. Skolotāju uzdevumā un vadībā starptautiskiem sakariem tika radīta pārpersoniska emocionāli-fonētiska valoda – Esperanto.

Esperanto sevī satur 5. rases apziņas pamatvibrācijas un domāšanas struktūras, tāpēc, nebūdama kādas tautas valoda, tā tomēr ir ļoti tuva katras 5. rases tautas Cilvēku apziņai. Katram tā ir vairāk viņa “dzimtā pamatvaloda” kā kādas citas tautas valoda. Ar savu visiem kopīgo internacionālismu Esperanto ir Kultūras emocionāli – fonētiskā valoda atšķirīgo tradīciju un dzīvesveidu sakariem – tas, ko dēvē par “starpkultūru sakaru” valodu. Esperanto, neaizskarot nevienas tautas pašcieņu, nevienu tautu neizceļ vai nepazemina citu priekšā, bet tās visas ir līdzīgas savās izteiksmes iespējās un tiesībās. Esperanto atceļ kādas tautas valodas “prioritātes” stāvokļa, iespēju un tā radītos konfliktus starptautiskajās attiecībās.

Esperanto, kā pārnacionāla valoda var būt papildus valsts valoda tur, kur kādas nacionālās valodas klātbūtne rada starpnacionālos konfliktus. Tāpat Esperanto ir praktiska, viegli lietojama un tādēļ ir ieviešama kā starptautisko organizāciju un forumu darba valoda.

* * *

Zinātne pieder Pārpasaulīgajai un Pārlaicīgajai Cilvēces Kultūras telpai, tāpēc Zinātnes jomā Cilvēks iegāja mācoties visiem Zinātniekiem kopīgo, tautā nelietoto un tādēļ tās kolektīvo apziņu nepārslogojošo, Zinātnieku vidē lietoto valodu. Katrā laikā un rasē ir sava Zinātniskā valoda.

Zinātniskā valoda no laicīgas atšķiras ar pielietojumu, jēdzieniem un interesēm. Tā tiek pielietota tādās apziņas darbības jomās, kurās nedarbojas laicīgā tautas valoda. Tā paplašina tautas kolektīvas apziņas dzīves telpu, tuvina un nostiprina Pārpasaulīgās un Pārlaicīgās Īstenības uztveri un saites ar Cilvēces Kolektīvo apziņu.

Pārpasaulīgajā nav vietas pasaulīgajam-personiskajam, tāpēc tās jomā nav vietas laicīgajai valodai. Personiskās, etniskās emocionāli-fonētiskās formas piesārņo zinātniski mentālo tēlu un formu pasauli, kura prasa tikai retajam pieejamu, īpašu sagatavotību. Tāda nošķirtība pasargā Zinātnieku mentālo telpu no nevajadzīgu un maldīgu neprofesionālu fantāziju klātbūtnes, kādas tur attīsta Zinātnei nenobrieduši prāti, bet šos prātus un viņu izcelsmes tautas kolektīvo apziņu no tai nepiemērotām augstu vibrāciju mentālām enerģijām, kuras tā vēl nav spējīga adekvāti uztvert un asimilēt.

·       Neasimilētas un nepielietotas Zināšanas (enerģijas) ir postošas.

Te Zinātne jānošķir no izpētes (pētniecības) un pseidozinātnes. Līdz ar to mums ir Zinātnieki, ir pētnieki, bet jums ir tie, kuri, maldos dzīvojot, maldina citus ar to, ka sevi sauc par zinātniekiem, bet savas nodarbības par zinātni un zinātnisko izpēti. Mūs tas interesē tik daudz, cik tas ataino patieso Gara darbības stāvokli vides izziņā un tālāko, ar to saistīto, gara valodas (darbības) attīstību.

·       Viss sākas ar (sevis) izpēti.

Izpēte ir iepazīšanās un sākas ar kontaktu vai sevis apzināšanos. Sevis apzināšanās noved pie pašizziņas tieksmes izraisītas “ielūkošanās spogulī” – vēršanās pie esamības vides un savas darbības (spēju) izpētes. Sajūtot kādas parādības esamību, mēs sākam to iepazīt un tā uzzinām, ko mēs spējam sajust un kādas ir mūsu intereses – ko gribam “spogulī redzēt”. Tātad no visa apkārtesošā mēs iepazīstam tikai to, kā esamību mums deklarē mūsu intereses vai maņu orgāni savā sajūtu diapazonā un kvalitātē.

·       Katriem pirkstiem savs diegu smalkums.

·       Acīm gaisma – akliem tumsa.

·       Ausīm skaņa – kurliem troksnis.

·       Saprātīgiem Dievs – neprātīgiem tukšums.

Tāpēc izpēte nekādā gadījumā nav un nevar būt objektīva. Izpēte vienmēr ir pētnieka interešu, uztveres rīku un uztverto iespaidu sapratnes – prāta darbības ievirzes un spēju noteikta. Ja pētnieks saskaras ar parādību, kura tālu pārsniedz viņa uztveres apmērus vai prāta darbības spējas, tad tāda parādība šim pētniekam neeksistē. Skudrai neeksistē kalns. Ja kaut kas iziet caur mūsu redzes lauku ātrāk kā sekundes desmitdaļā, tad mūsu uztvere to nekonstatē un to nekad nepētīs, bet nofotografēto paziņos par foto defektiem. Ja kāda parādība pastāvēs vairākos stāvokļos vai tai būs pētnieka maņām netveramas sastāvdaļas, tad šo parādību pētnieks pētīs tikai sajūtām un interesēm pieejamajās daļās un stāvokļos. Tad tiks paziņots, ka, mirstot miesai, mirst Cilvēks vai, ka Cilvēks mirst tad, kad mirst viņa miesa, bet izteicienos saskatīsim tikai literāras izteiksmes atšķirību.

Pētnieks, meklējot atbildes uz jautājumiem “kas ir?”, “kas notiek?” un “kā tas notiek?”, savu spēju robežās, izzin esošā daļas un tā izpēta savu spēju robežas. Tā nav Zinātne. Pētniecība iet no zināmā uz nezināmo. Pētnieks var atklāt Ameriku, bet nezināt, ka ir atklājis jaunu kontinentu. Pētnieks var nejauši vai likumsakarīgi atrast jaunas telpas bibliotēkā, bet nekad neuzzināt, kāpēc tas, ko viņš pēta, ir bibliotēka. Viņš nekad neuzzinās, ka ārpus tās ir arī citas celtnes ar citu pielietojumu un to kāpēc šī bibliotēka ir viņa pētāmā pasaule. Viņam, pētot bibliotēku, visas citas pasaules un ēkas tajās būs bibliotēkas, viņš redzēs tikai bibliotēkas un grāmatu plauktus tajās, bet grāmatās viņam būs citās valodās izteikts šajā bibliotēkā esošo grāmatu saturs.

Astrofiziķis ielūkojas Visuma telpā un tur redz Zvaigznes, putekļu un gāzu mākoņus – to matēriju, kādu veido mūsu planētas Centrālā Šūna. Viņa novērotās Zvaigznes, būdamas atšķirīgas lielumā, krāsā, temperatūrās un izstarojumos, viņam tomēr ir mūsu Saulei radniecīgas.

Paceļot radioteleskopu antenas, īsāku elektromagnētisko (radio) viļņu spektra daļā viņš atrod acīm neredzamas radiozvaigznes. Vēl īsākos viļņos var atrast nekā citādi nemanāmas rentgena un gamma staru Zvaigznes. No vienas puses – mēs it kā ielūkojamies aiz tieši redzamā un uzzinām, ka mūsu pasaule plešas aiz acīmredzamā, bet no otras puses – mēs tomēr paliekam tajā pašā elektromagnētisko viļņu (“redzamās gaismas”) telpā. Fiziķu acu redze veidojusies šajā elektromagnētisko viļņu telpā un var pētīt šo telpu, bet nekad nevar pētīt citas telpas! Fiziķi neko Nezin par to, kādas ir elektromagnētiskajiem viļņiem blakus esošās telpas, kas tajās ir un ko tur var pētīt. Visas viņu “daļiņas” un viļņi tā vai citādi ir mūsu telpas un matērijas uztveramības laukā.

-        Kāpēc fiziķi tik maz zin par magnētiem, gravitāciju un citām līdzīgām parādībām?

Tāpēc, ka tās ir citu telpu atbalsis mūsu matērijas formu telpā un mēs tās pētām tikai šajā telpā un šīs telpas esamības apstākļu vai kādu citu interešu ierobežotā daļā.

5. turpinājums

Ielūkojoties dziļāk (vai augstāk?) Visumā, astrofiziķi tur redz bezgala daudz galaktiku, kuras ir būvētas no “tādām pat Zvaigznēm”, kā mūsu Piena Ceļš. Tur ir arī radio, rentgena un gamma staru avoti – galaktikas. Bet citas parādības tur nav atrodamas tāpēc, ka tās tiek pētītas ar viņiem zināmo parādību izpētes līdzekļiem. Tad tāds pētnieks nekad neuzzinās to, ka Cilvēks, dzīvojot, maina esamības stāvokļus, un to, kāpēc tiem pašiem vecākiem dzimst atšķirīgi bērni. Tāds pētnieks var paplašināt jutekļa darbības diapazonu – redzēt tālāk vai plašākā gaismas spektrā, atklāt “elementārdaļiņu” esamību, bet nekad, nesākot pētīt ārpus gaismas (elektromagnētisko parādību) esošo, to, par kā esamību jutekļu trūkuma dēļ nekā nezin, tāds pētnieks neuzzinās īsto “elementārdaļiņu” dabu un izcelsmi. Aptaustījis ziloņa snuķi, tāds pētnieks stāstīs, ka zilonis ir liels kustīgs tārps.

Vēl lielākās problēmās pētnieku ieved viņa prāts. Prāts var saprast un var nesaprast. Prāts var spēt atrast 7 faktu slēpto sakarību, bet var arī nespēt izsecināt 3 faktu sakarību.

·       Egocentrisks prāts autismā “sašaurinās” līdz savas esamības telpas punktam un laika mirklim, bet Teocentrisks “paplašinās” līdz Radīšanas robežām.

Zinošie Zin cēloņsakarību ciklu – Vārds – Doma – Redze. Ar ko “ejam pasaulē”, tādu “darbarīku ņemam līdz” un to arī pasaulē iegūstam. “Par ko to saucam, to tajā meklējam un to tur atrodam. Ko tur redzam, to vārdā saucam, kā saucam…” “Es Esmu” – pētnieka apziņas virziens – iziešana pasaulē ir sevis izteiksme vidē – sevis izteiksmes “valoda” un prāts ir šīs “valodas” izteiktais “Vārds”. Ar kādu “Vārdu” darbojamies, tādus rezultātus gūstam.

·       Nosauc kaimiņu par “sliktu” un tu iegūsi ienaidnieku.

·       Sauc kaimiņu par “labu” un tu iegūsi draugu.

·       Ar kaimiņu naidoties – pašam sev dzīvi bendēt.

Vecas tautas gudrības vienmēr ir Īstas.

·       Ja teiksim – “treji”, tad atradīsim trejus atsevišķus, bet ja teiksim “viens”, tad atradīsim “vienu trejos veidolos”.

·       Ja teiksim “ir šis”, tad to atradīsim un redzēsim.

·       Ja teiksim “aiz šī ir vēl citi”, tad atradumiem gala nebūs.

·       Ar kādu “vārdu” pētnieku pasaulē laiž, to pētnieks pasaulē atrod.

·       Neviens pētnieks nevar uzzināt par aiz savas dabas robežām esošā esamību.

·       Materiālists, Dievišķi radīto pētīdams, nekad nekonstatēs Dievišķā klātbūtni.

·       Kāds pētnieks, tāds atradums.

·       Katrs mūsu atklājums mums stāsta par mūsos esošo.

Visuma telpā redzamos objektus šķir plaša telpa, kurā var konstatēt citus - neredzamus objektus. Zinātniekam, kurš Zin par citu (aiz jutekļiem esošo un tāpēc to izpētei nepieejamo) telpu esamību, tas liek domāt, ka starp mūsu telpas objektiem ir vēl daudzu citu telpu objekti un Kosmoss ir pilns – blīvi piepakots ar dažādu atšķirīgu telpu vai mūsu telpas “pētnieku” noliegtu parādību veidotiem objektiem.

·       Dzīvība ir bezrobežīgi daudzveidīga.

·       Pastiep roku un Tu saskarsies!

·       Kosmiskā saskarsme atver jaunas telpas.

Tieši tāpat kā mēs – savas telpas un Dzīvības formas augļi, esošo redzam savas dabas un spēju robežās, tā citās telpās esošo Dzīvo būtņu uztveres un dabas īpatnības tur esošo tām dara sajūtamu viņu iespēju robežās. Tad viņu astronomi Piena Ceļā atrod visu sev pieejamo, bet mums slēpto. Tad, no citas galaktikas raugoties, Piena Ceļš tāpat ir bezgala daudzu galaktiku vidū, bet tas, ko redz no turienes, ir pilnīgi cits – tās ir citas debesis un galaktikas un daudzām mēs nemaz neesam redzami, tāpat, kā tās neredzam mēs. Viņu galaktiku spieti ir tur, kur mums ir tukšums.

Bet noteikti ir arī tādas planētas un Galaktikas, kuru iemītnieki Zin par citām telpām, par tur valdošajiem Dabas Likumiem un, lai ielūkotos blakustelpās, veido tām atbilstošus izpētes instrumentus. Lai pētītu neizzināto, ir jā-Zin par tā esamību, tur valdošajiem apstākļiem un to diktētajām pētniecības iespējām un metodēm. Tādi Zinātnieki redz bezgala vispusīgu Visumu – Saprātīgu sadarbīgu būtņu piepildītu veidojumu.

·       Virzot izpēti no izpētītā uz neizpētīto, nevar uz-Zināt par ne-Zināmo.

·       Tikai Zinošais kādam var atklāt tam vēl ne-Zināmā esamību.

·       Katrs Zinošais uzklausa tālāk un plašāk Zinošo.

·       Tikai uzklausīt gatavais dzirdēs Zinošo.

·       Tur, kur ir Zinošie, tur ir Zinātne.

·       Vārds – Domāšana – Redze.

Tagad mēs esam gatavi redzēt Gara pašizziņas valodu – Zinātni tādu, kādu to pazīst Zinošie Zinošo Kāpnēs, kuras ved pie Radības Sākuma Izcelsmes – Visuma “ES ESMU”. “ES ESMU” vispusība vispusīgai sevi izpētei veido vispusīgus līdzekļus. Gara darbība ir Gara vispusīgajām Interesēm atbilstoša. Gara centrbēdzes enerģijas nes Gara Intereses. Šīs enerģijas nes sava izcelsmes avota dabu – Gara darbību un no Gara nākošu parādību harmonisku vienotību. Intereses pievēršas radniecīgajam – pašu dabai atbilstošajam un darbojoties veido savai dabai līdzīgo.

·       Gars ir vispusīgi ieinteresēti darbīgs.

·       Gars ir vispusīgi ieinteresēti vērīgs, uztverošs un saprotošs.

·       Gars ir vispusīgi harmoniski darbīgs

Gara vispusīgā ieinteresētība mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības pirmo vienību – jautājumu – “Kāpēc Es Esmu”, uz kuru var atbildēt, zinot to “kāds Es Esmu”. Pirmā vienība mums dod Zinātnes aktīvo dabu.

Gara vispusīgā uztvere mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības otro vienību. Otrā vienība mums dod Zinātnes gatavību dialogam ar Zinošo.

Gara vispusīgi harmoniskā darbība mums dod Gara pašizpētes darbības nedalāmās trīsvienības trešo vienību. Trešā vienība mums dod Zinošo domu un darbības Skaistumu.

·       Ir nedalāmā Gara interešu darbības trīsvienība – Zinātne – Reliģija – Skaistums.

·       Kosmoss ir bezgala daiļa Saprātīga dialoga veidojums.

·       Kosmoss ir tikai tad, ja tas ir Daiļš.

·       Kosmoss ir tikai tad, ja tas ir Saprāta veidojums.

·       Kosmoss ir tikai tad, ja tajā ir Saprātīga dialoga iespēja.

Saprāts ir Dzīvību vadošā daļa, tāpēc tas ir vienmēr darbīgs. Saprāta darbību mēs redzam Zinātnes, Reliģijas un Skaistuma trīsvienībā. Lai runātu par kādu no tām, ir jāzin arī abas pārējās daļas. Katra no trīsvienības daļām ir aktīva, no citām neatdalāma, Saprāta darbības forma. Ja kādu atdala no citām, tā zaudē savu Īstumu un Dzīvību. Tad tajā ienāk maldinošs tukšums. Un te jau mēs saskaramies ar ikdienā īstenību slēpjošiem maldiem, tāpēc mums nākas atjaunot šo jēdzienu patieso Īstumu un tīrību.

Tagad par Reliģiju uzskata kādas Dievības pielūgsmi – slavināšanu, daudzināšanu un aklu ticību šīs Dievības brīnumainajām spējām un bezcēloņa vai pielūgsmes ierosinātai (korumpētai) darbībai lūdzēju vēlmju izpildē, viņa vajadzību apmierināšanai. Tagad “Reliģija” ir rituālu un uzskatu kopums, kurš pats par sevi kādā brīnumainā veidā darot labāku šo rituālu piekopēju, uzskatu paudēju un Dievības slavinātāju. Katrs tāds ticīgais domā un jūtas ar savu ticību esam labāks par ārpus tādas ticības esošo. Slavinot savu Dievu, katrs slavinātājs demonstrē savu “pilnvērtību” – viņš taču esot tas, kurš ar tik pareizu darbību esot tuvībā slavinātajam Dievam, un tāpēc viņš esot Dieva mīlēts un visādi par to atalgots – turīgāks par neticīgajiem nelgām un tukšiniekiem. Slavinātājs esot sava Dieva labvēlības piepildīts, slinkumā apčubināts un visās muļķībās pasargāts.

·       Tā ir atteikšanās no Reliģijas – atkrišana maldos un pseidoreliģijas – šamanisma piekopšanā.

·       Tā ir elkdievība - reālas Saprāta formas, iemiesojuma vai darbības pārvēršana par neizdibināmu un uzpērkamu pielūgsmes objektu.

Saprāta darbības trīsvienībā Reliģija ir Zinātnieka dialogs ar Zinošajiem, ar to Zinošo, kurš Zinātniekam dara zināmus Esošā esamības Cēloņus un Mērķus. Zinātne nav tas, kas darbojas Esošā izpētei pieejamajā telpā. Zinātne ir izpētei kvalitatīvi pāri stāvoša. Zinātne apgūst Visuma esamības Cēloņus un Mērķus. Dialogā ar Zinošajiem, Zinātne uzzin Kāpēc ir Tas, Kā formas pētnieki var pētīt to lielumos, skaitā, proporcijās un darbībā. Zinātne izzin kvalitatīvās normas un motīvus – Kāpēc var darīt vai Kāpēc nedrīkst darīt to, ko var izdarīt. Zinošo un viņu vadīto Zinātnieku dialogā Reliģija ir aktīvā Saprātīgo būtņu un formu dialoga daļa – Zinātnieka un Zinošo attiecību stāvoklis.

Tas, kurš ir dialogā ar Zinošo, ir Zinātnieks, tāpēc Zinātniekam ir jāprot uzturēt dialogu ar Zinošo. Zinātniekam ir jāzin kas ir dialogs, bet kas ir tikai pašapmāns - dialoga ilūzija vai halucinācija. Zinātniekam ir jāprot pazīt viltvārdi un jāsaprot, kur Zinošais maina dialoga formas. Zinātniekam ir jāzin kā sevi sagatavot dialogam ar Zinošo, kā turēt sevi kārtībā Zināšanu saņemšanai, Zināšanu sapratnei un glabāšanai. Zinātniekam jāzin Zināšanu ietekme uz viņu un apkārtesošo. Viņam ir jāzin sava atbildība par Zināšanu izmantošanu.

Zinātniekam ir jāzin dialoga kārtība – dialoga māksla. Ar jēdzienu Māksla Zinošie saprot visu to, kas ir pakļauts stingrai kārtībai – kanonam. Tikai precīza kanona ievērošana dod formu, proporciju, skaita un darbības Skaistumu. Tikai Skaistuma piepildītais ir Māksla. Māksla ir Augstākās Kārtības atspoguļojums mūsu pasaulē.

Zinātniekam ir jātur kārtībā sava dzīve. Zinātniekam jāseko Zinošo norādījumiem par apkārtesošo dzīves kārtību, kura uztur dialogā viņu pašu un caur to arī viņa tautas kolektīvo apziņu, kuras daļa viņš ir. Zinātniekam jāzin saņemto Zināšanu tālākās izplatīšanas kārtība un ceļi. Zinātniekam jāzin, kā izplatītās zināšanas tiks asimilētas un kādas sekas tas radīs. Viņam ir jāzin vislabākie Zināšanu pasniegšanas veidi, ceļi un savlaicības ritmi.

Tāpēc Reliģija ir ne tikai dialogs ar Zinošiem un tāda dialoga uzturēšanas kārtība, bet arī attiecības ar Zinošajiem – Pateicība un savstarpēja Labvēlība.

Tādai vispusīgai savstarpējai Uzticībai, Pateicībai un Labvēlībai nekāda sakara ar tagad to vietā sludināto aklo ticību, slavināšanu, pielūgsmes rituāliem un labklājības izlūgšanos nav. Tā vietā, lai mācītos un mācītu, priesteri visiem kar ubaga tarbas kaklā, liek pelnos sēdēt un ar poda lausku kasīties, pašiem sevi par vergiem padarīt.

·       Zinošajiem nav vajadzīgi bezdarbīgi ubagi.

·       Zinošajiem nav vajadzīgi netīri pielūdzēji.

·       Zinošajiem nav vajadzīgi vergi.

Kosmoss ir brīnišķa Skaistuma radītas Dailes veidojums, Kurā viss Dievišķais ir Saprātīgs, darbīgs un Skaistuma piepildīts. Saprātīgums, darbīgums un Daile (Harmonijas rezultāts) nav atdalāmi. Tikai harmoniska (skaista) darbība ir Saprātīga. Tikai Saprātīga darbība ir Skaista, un tikai harmoniskā darbībā redzam Saprātu.

·       Saprātīgais skaisti rada Daiļi Saprātīgos.

·       Daiļi Saprātīgie redz Daiļi Saprātīgā klātbūtni.

·       Tāds tādu atrod.

·       Tāds tādu saprot.

·       Tāds ar tādu sader.

·       Tāds ar tādu sadarbojas.

Daile ir Skaistuma redzamā, dzirdamā un citādi jūtamā klātbūtne. Kustības daile ir Enerģijas darbības Skaistuma ienešana mūsu fiziskajā telpā. Tikai daiļa kustība rada harmoniskas sekas. Saprāta darbība ir Saprāta kustības, caur kurām mūsu telpā ienāk Enerģijas. Ar tādām kustībām Saprāts šīs Enerģijas ienes Mākslā un Māksla šīs Enerģijas nes tālāk līdz katram Mākslu uztverošam.

·       Māksla ir Zinošo valoda.

·       Māksla vieno Radītāju ar radījumu.

·       Mākslai piederīgais ir Zinošs.

Mūsdienās, tieši tāpat kā ir izkropļots Reliģijas un Zinātnes jēdziens, ir izkropļots arī Mākslas jēdziens. Tagad par Mākslu uzdod gan slimu dvēseļu un prātu atkritumus, gan tīši maldinošas un pazudinošas ļaunprātības, gan Mākslai nenobriedušo un nespējīgo muļķības.

·       Mākslas saturs ir dialogs ar Radītāju.

·       Māksla ir tas, kas uztur dialogu ar Zinošo.

·       Māksla ir Zinošā darbs.

Ar Mākslas acīm Zinošie skata Dievišķo darbu un tā radījumus. Zinošo valodu un tajā teikto var izteikt Zinātniskā formulā, Dzīvē un Mākslas darbā, kas Zinātniekam ir neatdalāmā vienībā.

Tādā vienībā esošs Zinātnieka Vārds – Doma - Redze esošo uztver tā, kā Radītāja Vārds – Doma – Redze viņam to ļauj redzēt. Ar katru Vārdu Zinošais paplašina Zinātnieka domas un redzes plašumus. Tad viņiem šīs telpas ir kopīgas. Tādas kopīgas, savstarpējas Harmonijas (Mīlestības), Uzticības un Labvēlības piepildītas telpas esamību sevī ietver senais FiloSofijas jēdziens, kurā Māksla (Stingra Kārtība), Zinātne un Reliģija nav atdalāmas viena no otras, tāpat kā Saprāts, Saprātīga dzīve un Skaistums nav dalāmi un nepastāv atsevišķi.

·       Vārda – Domas – Redzes darbības vienībā radītais ir tādā pat vārda – domas – redzes vienībā skatāms un iepazīstams.

6. turpinājums

Tādu šo pasauli skata, Zin un uztur Dabisko tiesību sistēma. Tajā katra radījuma dzīvē ir viņa Dievišķā radītāja klātbūtne un darbība. Katrs Dabiskās Kārtības Normu Sistēmā dzīvojošais radījums kalpo Dievišķajai pašizziņai, tāpēc katrs pilda kādu Dievišķo uzdevumu – katrs kalpo Radītājam savu spēju robežās un atbilstoši savai dabai. Katrs savu spēju robežās Radītāja plānā kalpo citu dzīvo būtņu un dabas formu Dzīvības uzturēšanai. Ūdeņi attīra Zemi, tāpēc Upes nes izlietotos ūdeņus uz jūrām, kur Okeāns tiem piešķir jaunu spēku. Akmeņi tur Zemi līdzsvarā, tāpēc Kalni satur kopā pasaules daļas un akmeņi nav kustināmi no vietām. Vējš izkliedē no pazemes izplūstošās gāzes, pārvieto attīrītos ūdeņus, izklīdina slimību dīgļus un parazītus.

Katra dzīva būtne strādā un pārveido tās pārvaldījumā esošo, silda un apmīļo katru matērijas kripucīti, ar kuru nāk saskarē. Katra radījuma daba tam dod viņa Tiesības pildīt savus Pienākumus Lielā Dievišķā Darba daļā.

Katra radījuma vajadzība izriet no viņa dabas – viņa Pienākumiem un tāpēc nav traucējamas to apmierināšanā. Purnu dziesmas atdzīvina un atveseļo visu, tāpēc nav traucējamas. (Vārnveidīgie, kurus aizstāv Gejropa, iznīcina dziedātājputnus.) Upēm un Ezeriem ir kolektīvas dvēseles, un tie pilda savus pienākumus Dzīvības sardzē, tāpēc nav traucējami tādā darbā, bet ir visādi atbalstāmi. Dzīvas būtnes jūt caur viņiem pievērsto skatienu plūstošo svešas gribas plūsmu, kas paralizē viņu dzīves darbību. Tāpēc katrs ir tiesīgs būt drošībā, būt netraucēts pienākumu darbā, bet rupja blenšana un nekaunīga apskatīšana (“putnu vērošana”) ir kaitniecība.

Dzīvniekiem nav individuālās karmas, bet Cēloņa radīto seku neizbēgamības (līdzsvara atjaunošanas) Likuma darbība attiecas uz visu sugu. Dzīvnieki izpilda Dabas Likumu prasības individuālajā dzīvē (tiem nav personības – dzīvnieki konkrēto apstākļu radītajās iespējās izpauž sugas potences), bet suga kopumā savā ekosistēmā tomēr izdara atkāpes no ideālā līdzsvara. Tāpēc suga kopumā ir pakļauta līdzsvaru regulējošo Karmisko “atsitienu” darbībai (kolektīvajai atbildībai). Tādi pat “atsitieni” – kolektīvā atbildība, skar visas kopīgās pazīmes (signatūras!) nesošās būtnes. Tāpēc Cilvēkiem ir ģimenes, dzimtas, tautas, rases, kontinenta un Cilvēces kolektīvā atbildība – Kolektīvā Karma.

Dzīvnieku sugas kolektīvo atbildību anihilē (padara neesošu) nejauši “izvēlēti” – piemērotos apstākļos esoši īpatņi. Tāpēc to slimības, “nelaimes gadījumi” un citas likstas ir likumsakarīgas, visu sugu kopumā glābjošas, sugai vajadzīgas un derīgas. Sugas skaitliska samazināšanās ir to saglabājoša svārstība pirms atjaunošanās. Tāda “atsitienu” pieņemoša svārstība dod atjaunošanās iespēju.

Nav atsevišķu sugu. Ir “pazīmju” Evolūcija. Tā ir apziņas (enerģētisko īpatnību) pilnveidošanās un piemērošanās Evolūcijā esošās Zemes apziņas izmaiņām. Suga “aiziet” tad, kad šo pazīmi sevī tālāk pilnveido cita suga. Uzturot izzūdošu sugu, tiek bremzēta citas sugas dzīve. Uzturot, “glābjot cietušos” dzīvniekus, tiek bremzēta sugas “atsitiena” anihilācija, un kopumā pasliktinās sugas stāvoklis. Par katru “izglābto” saslimst, iet bojā vai citādi cieš 7 citi dzīvnieki šajā sugā.

“Regulējot skaitu”, ierobežojot dzīvnieku atrašanos kādā vietā, Cilvēks ar to pašu pastiprina vairošanos citā vai citas sugas līdzsvaru jaucošu ekspansiju, kas kopumā visu laiku pasliktina visu dzīvnieku dzīvi uz mūsu Planētas.

Dzīvo būtņu izmiršana ir sekas tam, ka Cilvēki rupji ielaužas dzīvnieku dzīves vidē, “pēta” un “regulē”, “ar interesi vēro”, “iet dabā” – vārdu sakot visādi traucē dzīvo organismu dzīvi. To, kam jābūt Noslēpumā segtam, padara apskatāmu un visiem pieejamu – prostituē. Dzīvnieku turēšana zooloģiskajos dārzos ir tur turēto dzīvnieku pazemošana un spīdzināšana. Atņemot tiem brīvību, tiek atņemta viņu dzīves jēga. Tā atmirst viņu un viņu sugas Kolektīvās Dvēseles. Ar to vājina Zemes Kolektīvo Dvēseli, ar ko Cilvēce sevi tuvina dvēseliskam sabrukumam, kam neizbēgami seko arī fiziska iznīcināšana. Zemes Kolektīvā Dvēsele atbrīvojas no slimajām daļām.

·       Kaunu zaudējis Cilvēks nezin dvēseles robežu saudzību.

·       Dabai jādzīvo dabas dzīve.

·       Cilvēkam jādzīvo Cilvēka dzīve.

·       Daba dara to, kas tai jādara.

·       Cilvēkam jādara tas, kas ir pāri Dabas spējām.

Daba rada apstākļus, izejvielas un līdzekļus, kurus Cilvēks savieno ar tiem pāri stāvošu domu un tā dod iespēju Dabai piedalīties tai agrāk nepieejamā radošā dzīvē. Daba dod skaņas, kurās Cilvēks ienes apgarojošas Domas saturu. Un top jauna – Cilvēka veidotu mūzikas instrumentu un Cilvēka balss radīta Mūzika. Daba dod Vēju, bet Cilvēks tā spēku izmanto jaunradi rosinošos ceļojumos. Daba dod gaismu, kurā Cilvēks skata Dievišķo darbu Skaistumu un mācās to ienest savā dzīvē. Daba dod visu to, ko Cilvēks savieno ar jaunu Enerģiju darbību, koncentrē un attīra tajos slēptā Skaistuma darbībai tam agrāk nepieejamos veidos.

Katram ir Pienākums un tiesības dzīvot no viņa dabas izrietošu dzīvi. Dabai ir tiesības netraucēti darīt savu darbu un sniegt veltes savām daļām – arī Cilvēkam, bet Cilvēkam ir Pienākums un tiesības netraucēti dzīvot savu dzīvi un izmantot Dabas veltes to iesaistīšanai Cilvēka dzīvē – pāri eksistenciālo vajadzību apmierināšanai un dzīvnieku spējām pāri stāvošajās interesēs. Cilvēka dzīve uz šīs planētas viņam uzliek Cilvēka Pienākumus un tiesības to izpildīt. Tikai Cilvēka pienākumu izpilde cilvēkveidīgu dzīvnieku padara par Cilvēku. Pērtiķi ir un būs tikai pērtiķi tāpēc, ka tie nepilda Cilvēku pienākumus. Tāpēc ir arī Cilvēku drēbēs tērpušies pērtiķi.

Dabiskajās tiesībās katra tiesību subjekta (visi un viss apkārt esošais ir tiesību subjekti) Pienākumi un tiesības tiek uzturētas kopumā ar citu subjektu Pienākumiem un tiesībām. Vārda – Domas – Redzes vienība dod Dabisko Tiesību Sistēmu, kura ļauj visu esošo uzlūkot kā vienotu veselumu, izjust kā vienotu veselumu, būt šī veseluma vienotībā. Tajā Saprāts, Skaistums un Darbība ir veseluma dzīves aspekti. No tā nāk arī Zinātnes, Reliģijas un Mākslas vienotā veseluma neatdalāmība. Tikai to sevī apvienot spējīgais ir pilnvērtīgs Cilvēks un Zinātnieks.

·       Dabisko tiesību sistēma dod pilnvērtīgu Cilvēku un Zinātnieku.

·       Dabisko tiesību sistēmā rit pilnvērtīga Cilvēka dzīve.

·       Dabisko tiesību sistēmā ir pilnvērtīga Zinātne.

Antīkā FiloSofija ir Dabisko tiesību sistēmas auglis, ir piemērojama tajā, nav no tās atdalāma, nav izprotama ārpus Dabisko tiesību sistēmas un tās uzturētās pasaules. Tādā pasaulē bija tās Tiesību sistēmas, Filosofijas, Mākslas, Zinātnes un Reliģijas veidota pasaules uztvere, domāšana un tai atbilstoša mitoloģija, ar kuru paskaidroja tur visiem saprotamo lietu kārtību, Dabas darbību un Cilvēka vietu tajā. Katrs saņēma vajadzīgo zināšanu daudzumu, veselumā saturošās tradīcijas un tos mītus, kuri, apziņai pieejamā veidā, uzturēja apziņu veselumā un vienībā ar esošo. Attīstībā tuvojoties Zinātnei un Īstenībai, Cilvēks mainīja vienus mītus pret citiem, savam jaunajam vārda – domas – redzes stāvoklim atbilstošiem. Katrā mitoloģijā ir pamatmīti (paradigmas), kuri dod kopīgo veseluma uzbūves ainu un to secīgi papildinošos mītus. Apziņai augot, iepriekšējie tiek papildināti ar agrāk neizpaustajiem un no tās rūpīgi slēptajiem. Neviens, kuram nav atklāti visi attiecīgās mitoloģijas noslēpumi, nevar spriest par tās īsto dabu un zināšanu saturu. Ar to ir izskaidrojamas mūsdienu pētnieku par antīko mitoloģiju un FiloSofiju stāstītās (viņus pašus apkaunojošās) muļķības.

Neviena nepilnīga būtne nevar redzēt esošo tādu, kāds tas ir. Neviens nav pilnīgs, tāpēc katram, atbilstoši viņa nepilnībai un uztverei, (redze!) esošais tiek izskaidrots caur viņa prāta spējām atbilstošu mītu. Ja viņš saprot iekšējo - Dievišķās darbības spēka dabu, tad tam stāsta par Dieva Mīlestību, kura iedarbojas uz pasaules norisēm. Ja viņš tur redz tikai ārējo - materiālo daļiņu tuvināšanos, tad tādam to nosauc par gravitāciju. Abi ir saņēmuši kādu sev pieņemamu “izskaidrojumu” – mītu, un abi ir laimīgi. Viens skata pasauli kopumā un kopuma darbībā, otrs šī kopuma darbības sekās. Tam, kurš neredz kopumu, nav vērts stāstīt par kopuma dzīvi šo kopumu uzturošos tēlos – mītos. Tam jādod citi tēli un to mīti. Tam, kurš divu planētu attiecībās neredz Dievišķās Harmonijas darbību, tam stāsta par divu matēriju masu pievilkšanos. Slimajam nav jābūt ārstam – pietiek ar to, ka viņš ievēro režīmu un regulāri ieņem zāles.

Dabisko tiesību sistēma ir Radītāja Vārda – Domas – Redzes darbības auglis, tāpēc tā ir Radītāja Vārda – Domas – Redzes (Saprāta darbības) tiešs turpinājums tāpat kā Dabisko tiesību sistēmas uzturētajā pasaulē dzīvojoša Cilvēka Vārds – Doma – Redze (prāts) ir Dabisko tiesību sistēmas darbības auglis, kurš tad pasauli skata ar Radītāja tam dotajām acīm, saprot ar Radītāja tam doto prātu un savā darbībā turpina Radītāja iesākto darbu – ir Radītāja radījums, Radītāja radītā mantinieks, Radītāja sūtīts darbinieks un Radītāja tam noliktā Ceļa ieminējs.

Tad Cilvēka Griba ir daļa no Radītāja Gribas vispusības (tās nav pretrunā) un Cilvēks, atbilstoši savai Gribai (tā realizējot Radītāja Gribas vispusību) šajā vispusībā realizē Cilvēka individuālās intereses. Tad Cilvēka Prāts ir Radītāja Saprāta daļa un Cilvēka darbi ir Radītāja darba daļa. Tad Cilvēka acis ir Radītāja acis, ausis ir Radītāja ausis, rokas ir Radītāja rokas un Cilvēka Vārdi ir Radītāja Vārdi – tad ar Cilvēka muti skan Radītāja vārds, tāpat kā Cilvēka darbi tad ir Radītāja Vārds, kurš, šīs pasaules tālākai pilnveidošanai un uzlabošanai, rīkojas paša agrāko Vārdu radītajā pasaulē. Tāda pasaule ar katru dienu top labāka. Tādā pasaulē katrs Cilvēks, lai ko viņš darītu, lai kādu darbu strādātu, lai kādā veidā būtu derīgs citiem, vienmēr dara tieši to, kas izriet no viņa interesēm un tāpēc vienmēr var būt laimīgs.

Radītāja Saprāta (Vārda – Domas – Redzes) darbības radītā pasaule ir vienots organisms, kurā katram ir sava, tam laimi dodoša vieta. Dabisko tiesību sistēma Cilvēka Vārdam – Domai – Redzei (Prātam) ierāda viņa vietu un notur vietā, kurā viņš var būt laimīgs.

·       Ārpus Radītāja Cilvēkam ierādītās vietas Cilvēks nevar būt laimīgs.

Ārpus tās viņa darbi nesaskan ar Radītāja radītā organisma dzīvi. Viņa acis un ausis tad nav Radītāja acis un ausis, tad viņa ceļi nav Radītāja nolikti, tad viņš nav Radītāja darbinieks un mantinieks. Tad Cilvēks ir kādu Radītām un Cilvēkam svešu – patvaļīgu (ārpus Dabisko tiesību sistēmas mītošu) spēku gribu pildošs vergs.

·       Ārpus savas vietas nevar būt derīgs, tāpēc neviena ārpus Dabisko tiesību sistēmas veikta darbība nevar dot labdabīgu rezultātu.

Ārpus tās katra darbība ir disharmoniska, tāpēc tā nes postošas sekas. Tad pasaule dienu no dienas kļūst sliktāka, attālinās no Radītāja tai noliktā Ceļa, bet Vienotajā organismā kļūst par šī organisma slimību. Tad tādā - slimā pasaulē Cilvēka Vārds – Doma – Redze un to radītais Prāts ir slims Prāts ar slimiem vārdiem, slimu domu un slimu redzi.

·       Kopīgais vieno.

·       Izcelsmes kopība vieno un dod sapratni Izcelsmes Avotā.

·       Mēs saprotam otru mums kopīgajā.

-        Kas slimam ar veselo kopīgs?!

·       Ar slimu aci nevar veselās Acs redzēto saskatīt (“kam (veselas) Acis, lai (Īstenību) skata”).

·       Ar slimu ausi nevar veselās Auss dzirdēto saklausīt (“kam (veselas) Ausis, lai (Īstenību) dzird”).

·       Ar slimu roku nevar veselās rokas darbus darīt.

·       Ar slimu prātu nevar veselo prātu saprast.

·       Slimajam Radītāja Ceļi ir neizdibināmi.

Šajās dienās (XXI gs. pēc Kristus dzimšanas) kaut ko vēl atceras (bet saprot maz) par Plātonu un Pītagoru (kuru negrib saprast) – pēdējiem Dabisko tiesību pasaules dižgariem, bet visādi slavina Aristoteli, kurš ir redzamākais (un tāpēc laikam cienītākais) Dabisko Tiesību pasaules un FiloSofijas grāvējs. Aristotelis aizsāka atklātu uzstāšanos par Mākslas – Zinātnes – Reliģijas vienības demontāžu, ar ko aizsāka atklātu Dabisko Tiesību sistēmas graušanu un vedināja uz Cilvēka darbību ārpus tās. Aristotelis Grieķijā uzsāka darbību par atklātu, masveidīgu cita Ceļa iešanu, atkrišanu no Radītāja Vārda – Domas – Redzes, par Cilvēka prāta pretdarbību Radītāja Saprātam. Mūsdienu pasaule ir Aristoteļa iezīmētā ceļa likumsakarīgs rezultāts. Šajā ceļā likumsakarīgi radās Romiešu tiesības, kurās tiesību avots ir Cilvēku vārda – prāta – redzes griba, savstarpēja vienošanās (būtībā sazvērestība).

Dabisko Tiesību sistēmā (valsts) varas avots ir Radītāja Griba, bet Romiešu tiesībās varas avots ir Cilvēku griba, kura var arī (un, protams, ārpus Dabisko tiesību sistēmas to dara!) nesakrist ar Radītāja Gribu. Valsts esot atdalāma no baznīcas…, kura arī ir Romiešu tiesību sistēmā ietaisīta (pat visi tās svētki ir Romiešu noliktajās dienās un kārtībā svinami) un tās produkts, bet tomēr katra tāda “valsts” lepojas ar šo demonstratīvo melīgo paziņojumu. Šī pasaule vispār ir melu pasaule, melu rezultāts, melu melotāja, jaunu melu radītāja un izplatītāja.

No tā, ka Dabiskās Tiesības par varas avotu atzīst Radītāju, izriet tad acīmredzamais, ka ar varas pielietojumu radītais pieder tā Radītājam. Līdz ar to Radītājam pieder viss Radītāja radītais – šī planēta, tās resursi un no to dabas izrietošās to izmantošanas iespējas, Cilvēks un Cilvēka dzīvība, bet Cilvēkam tas, ko viņš rada izmantojot viņam dotās iespējas un resursus – tās izmaiņas, kuras viņš ienes esošajā. Katrs nes atbildību par savu radījumu. Tāpēc Radītājs, nevainīgs būdams, cieš par Cilvēku grēkiem, bet Cilvēks nes atbildību par savas darbības rezultātā notiekošajām izmaiņām.

·       Cilvēks rada izmaiņas Radītāja plānā.

Cilvēka īpašumā ir tas, par ko viņš nes atbildību – Cilvēka īpašumā ir viņa radītās izmaiņas. Tāpēc nekas cits Cilvēkam nepieder. Cilvēkam nevar būt privātīpašuma tiesību uz kaut ko šajā pasaulē. Cilvēkam ir tikai personiskajā lietošanā un atbildīgā glabāšanā vai uzlabošanā uzticēti resursi un priekšmeti.

No tā ir saprotams, ka baznīca, pieprasot 10-to ienākumu tiesu un “atlaižot grēkus”, uzrupē Radītāja varu (tāpat kā visā citā) un nostājas pret Radītāju – ir antireliģiska struktūra. Tas nav pat materiālistu ateisms, tas ir kontrTeisms – cīņa pret Radītāja doto Kārtību un Viņu pašu – tas ir sātanisms, no kura tālāk izriet jezuītiskais materiālisms un materiālistu ateisms. Baznīca ir ateisma māte un šūpulis. Par savu bezdievību Gejropa var pateikties Romas katoliskajai baznīcai. Tās trīsvienība ar Romas izvirtušās elites politiku un varas pielietojumu ir radījusi mūsdienu nožēlojamo stāvokli mūsdienu “mākslā”, “zinātnē” un “reliģijā”, bet acīmredzot tie, kuri noliedz privātīpašumu, bet atzīst Mākslas, Zinātnes un Ideoloģijas (reliģijas) vienotību ir to darījuši no Dabisko Tiesību pozīcijām. Ar slimo prātu to nesaprast, tāpēc mūsdienās tas daudziem slimajiem liekas absurdi un pilnīgi slimi – pat noziedzīgi.

* * *

Vispirms samaitāja Cilvēka Vārdu – Mākslu atdalīja no Reliģijas – Zinātnes. Pēc tam samaitāja Cilvēka domu – Reliģiju atdalīja no Zinātnes. Pēc tam samaitāto redzi pasniedza par “brīvā Cilvēka, brīvā, ar metra mēru bezgalību mērošā, prāta” sasniegumu.

·       Īsta Cilvēka Vārds ir viņa Daiļie darbi.

·       Īsta Cilvēka Doma ir viņa saskaņā ar Radītāju.

·       Īsta Cilvēka Redze ir viņa spējā Zināt Radītāja darbu Skaistumu.

Tur, kur nav Vārda – Domas – Redzes vienības, tur nav arī nekā Īsta. Tur ir melīgi vārdi, slimi prāti un maldinošas acis. Ir dziļi maldinoši – melīgi – noziedzīgi no viduslaiku nāves miega atmodinātā zombija prāta mehāniskās darbības rezultātu saukt par renesansi. Renesanse nozīmē atjaunošanu, bet “augšāmceltais” zombijs nav antīkās pasaules Dabisko tiesību Kultūras radītās, bet viduslaikos mirušās Cilvēces Vārda – Domas – Redzes atjaunojums vai turpinājums.

Dabisko tiesību sistēmas uzturētajā pasaules kārtībā Cilvēkiem piemita tādam dzīvesveidam dabiska (no tā izrietoša) tēlainā domāšana – prāta spēja darboties ar faktu un parādību kopsakarībām. Tāda domāšana apziņu uztur Sapratnē, kas ir Gudrības pasīvā daļa. Sapratne dod spēju skatīt parādību un apkārt notiekošā iekšējo būtību, bez to sīkas analīzes savienot veselumā parādībām piemītošos pretmetus un savstarpēji mijiedarbīgās parādības. Sapratne ir Gudrības pasīvā daļa. Gudrības aktīvā daļa ir Radošā darbība – spēja esošājā saskatīt tur slēptās uzlabojumu iespējas un tās iemiesot darbos.

·       Gudros un Radošos sauc par Dieviem.

Daudzdievība nozīmēja kā sazarotu (labi attīstītu) radošo būtņu un spēku panteonu, tā arī tā dabisku turpinājumu sabiedrībā – Dievu bērnos. Visas tādas sabiedrības savus aizsākumus (senčus) turēja no Dieviem izrietošus. Vārdu saturs un jēdzienu lietojums tad nesamērojami atšķīrās no mūsdienās pierastā. Attieksme pret Vārdu un Valodu tad bija ar mūsdienās pausto nesamērojama.

Cilvēka Radošā Gudrība neko nepierāda un nedod atsauces uz kādu citu autoritāti. Gudrie nedomā – Gudrie stāsta Sapratnē skatīto Īstenības daļu.

·       Gudrais Gudrā Gudrību Saprot.

Cilvēka Radošā Gudrība izriet no viņa dvēseles patiesības – spējas uztvert Īstenību, kuru visas patiesas dvēseles skata vienādi. Patiesām dvēselēm Īstenība ir stingri ievērojams Kanons – etalons, tāpēc visas patiesas dvēseles, būdamas unikālas visā citā, līdzinās uz Īstenību un tāpēc ir patiesībā vienotas. Gudro pasaulē lineārā loģika – uz faktu analīzi un izdomāšanu balstīta prāta darbība ir Gudrības trūkuma, vāja prāta un personības tīrības – patiesuma trūkuma (melīguma, kas ir personības sašķeltība un vājums) zīme. Izdomātājs cenšas izdomāt to, ko Gudrais redz. Ir domātājam vajadzīgi pierādījumi, kas viņam ir tas pats, kas spieķis aklajam. Pierādot vienu, tie paši pierādījumi neko nestāsta vai pat noslēpj citu tās pašas parādības daļu vai ar to saistīto parādību.

·       Izdomātājs nekad nav Gudrs.

·       Gudrs Cilvēks, atrisinot vienu problēmu, ar to pašu atrisina arī vēl trīs citas ar to saistītās.

·       Izdomātājs, cīnoties ar vienu, izraisa citu problēmu lavīnu.

Tāpēc izdomātāja jaunradei ir postošas sekas. Veidojot un stutējot vienu, viņš neglābjami sakropļo citu – blakusesošo. Pieturot vienā vietā, tāds izraisa daudzus kritienus citur. Panākot augšupeju vienā, ar to pašu izraisa plašu sabrukumu visā citā. Izdomātājs nevar aptvert kopumus un kopsakarības.

·       Ar izdomātāja spieķi nav ejams Progresa Ceļš.

·       Ar izdomātāja spieķi var no-turēties Tempļa kāpņu ubagu vietā.

·       Ar izdomātāja spieķi līdz Zvaigznēm neaizsniegties.

Gudrā Radošā dzīve neprasa to komentēt uz popularizēt. Īstenība ir skaidra un vienkārša, un tāda ir katram patiesajam – Gudrajam skatāma. Gudrajam, vienkāršā izteikšanai, nav vajadzīgi daudzi vārdi. Gudrā runa ir īsa, lēna (apdomīga – īsta) un vienkārša. Gudrajam nav jāpārliecina un jāapbur ar savu “vārda mākslu”. Gudrā vārda Māksla ir stingrā valodas un vārdu kārtībā – tādā kārtībā, kāda visprecīzāk nes Īstenību. Tas reti saskan ar izdomātāju un vienkāršo ļaužu ikdienišķo valodu. (“Vienkāršo” tāpēc, ka ir arī mācītie ļaudis – izglītota Cilvēka karikatūra.)

Vienlaicīgi ar Mākslas – Zinātnes – Reliģijas vienības sadalīšanu notika arī tai pretdabisku darbību attīstīšana. Tā attīstīja speciālu, pūļa runas “mākslu” – retoriku un FiloSofijas pretmetu – sofistiku. Vēlāk Romiešu tiesību sistēmā sofistiku izmantoja advokatūrā – nepatiesu un noziedzīgu apgalvojumu, melu un krāpšanas pasniegšanai par patiesību un noziedzīgas darbības attaisnošanai, kas tur (advokatūrā) mūsdienu tiesību sistēmā notiek vēl šobaltdien. No sofistikas attīstījās mūsdienu filozofija, kas ir tieši pretējais FiloSofijai.

Kā visi laupītāji, Latīņi (Romieši) nebija Gudri. Tāpēc viņi kariķētā veidā to utilitārajā daļā kopēja Etrusku un Grieķu (arī citu tautu) Kultūras sasniegumus. Tas, ko tagad pasniedz par Romas kultūru, ir kariķētu Grieķu, Etrusku un citu apkārtesošo “barbaru” Kultūru palieku bezgradējošas pārstrādes produkts. Romieši atteicās no sadarbības ar vidi un visur nāca ar savu vardarbīgo Kopuma pārveidošanu. Smalko un caurvijošo pakļāva sava taisnvirziena prāta ģeometriskajam trulumam – idiotiskam naivismam.

Romiešu izdomājošā muļķība neredzēja un nesaprata Mākslas būtību – Negrozāmo Kārtību – Kanonu, kurš, atbilstoši Dabiskās Kārtības Normu Sistēmai satur un savieno Saderīgo, bet tur nošķirtībā attālinātu parādību tiem piemītošos un tāpēc nesaderīgos un nesavienojamos elementus. Skaistuma vietā Romieši turēja tās pretmetu – greznību. Bet vislielāko ļaunumu un postu atnesa ar to, ka savā stulbumā neapzinādamies tādas rīcības postošās sekas, visu ieviesa eklektiku – patvaļīgu, nošķirtībā turamu parādību elementu savienošanu.

·       Eklektika ir prāta slimība.

Eklektisks prāts neredz patiesu apkārtesošā ainu, bet grimst dziļāk savās fantāzijās – atraujoties no Vienotās Esamības, neizbēgami nostājas pret To pašiznīcinošā opozīcijā – galējā nošķirtībā un beidz savu dzīvi subjektīvā relatīvisma murgos.

·       Romiešu ieviestā eklektika ir katras Kārtības – Kanona – Mākslas grāvējs.

Tāpēc tās likumsakarīgi noved pie liberālisma, mūsdienu “zinātnes”, “reliģijas”, “mākslas” un kolektīvā kā arī individuālā autisma.

Dīkdienībā un izlaidībā izvirtušo Romiešu prāta spēlīšu – eklektikas izplatīšana Dzīvē un izdomāšanas ieviešana sadzīvē, ar oficiālās reliģijas – Romas “kristietības” un tās baznīcas kalpotāju un Romas armijas aktīvu līdzdalību, pamazām sagrāva Dabisko tiesību sistēmas pasauli. Romiešu augstmaņu aizsāktā izklaidei piekoptā eklektika pārņēma viņu jau tā aprobežoto pasaules skatījumu un, tālāk izplatīta, iespiedās visās iekaroto teritoriju dzīves sfērās, kur to par domāšanas veidu pārņēma visi tie, kuriem nebija svarīga Īstenība, bet tikai un vienīgi savu personisko interešu sasniegumi. Tā pamazām, noārdot to nepieļaujošo Dabisko tiesību sistēmu un tās pasauli, eklektika ieviesās sabiedrībā par tās domāšanas veidu.

·       Gudrie tika izspiesti un iznīcināti.

·       Izdomājošie sagrāba varu.

·       Patvaļīgie varu padarīja par savstarpējas pazemošanas, apkarošanas un aplaupīšanas ieroci.

Romiešu slimā prāta ieviestā neizglītoto patvaļība tagad ir pieņemta par domāšanas veidu un ar to darbojas katrā “Dzīves” telpā – “mākslā”, politikā, ekonomikā, “medicīnā” un “izglītībā”. Tāda domāšana formē skatījumu uz to, kas ir Cilvēks, Cilvēka Valoda, Vārds un Cilvēku savstarpējās attiecības.

·       Izdomājošie izdomā.

·       Apģērbtie pērtiķi rīko un komandē.

·       Deģenerētie ļaudis klausa pērtiķus.

·       Pēcviduslaiku “renesanses” atmodinātais zombijs ir Romiešu tiesību sistēmā radītais Frankenšteins, kuram nekā kopīga ar Dabisko tiesību sistēmas Cilvēku Kultūru un tās Cilvēku Zinātni – Reliģiju – Mākslu nav un nevar būt.

Viduslaikos notika Dabisko tiesību sistēmas uzturētās pasaules demontāža – radījuma atdalīšana no Radītāja un Cilvēka prāta atmērdēšana – pārstrukturēšana un jaunveidošana atbilstoši pārstrukturētāju vajadzībām. Tāda Frankenšteina “vārdam” nav nekāda sakara ar Mākslu, “prātam” ar Reliģiju un “redzei” ar Zinātni. Tāpēc mūsdienu “Gejropas reliģijai” nav nekāda sakara ar Kristu un tieši tāpēc tā beidz pastāvēt. Tāpēc mūsdienu “zinātne” ir akla un brien aizvien dziļāk savu maldu murgos. Tāpēc tādu “vārdu”, “prātu” un “redzes” darbi ir postoši.

Mūsdienu “zinātne” ir Romiešu tiesību sistēmas auglis - Jezuītu veidotās mācību iestāžu sistēmas gultnē no-plūstoša “redze”. Tāpēc tādas “redzes” “vārdam” trūkst tā, kas antīko Meistaru darbos ienesa Mākslu. Tāpēc mūsdienu “mākslzinātnieki” NEREDZ nekādu starpību starp pornogrāfiju un ideālas proporcijas iemiesojoša kaila ķermeņa dailes nozīmi Cilvēka prāta darbībā un zināšanās par Kosmosa uzbūvi. Tādiem “mākslzinātniekiem” nav starpības starp Cilvēka enerģijas noziedzīgu nopludināšanu atkritumos un tās virzīšanu radošai darbībai. Starpības nav tādēļ, ka viņi nekā par tādu radošu darbību nezin. “Ar slimu roku nevar veselās rokas darbu darīt.” “Ar slimu aci..”, “ar slimu ausi…”, “ar slimu prātu…”

Tāpēc ar mūsdienu slimo “domu” nevar saprast antīko FiloSofiju, bet ar to var uzturēt egocentrismā vedošu un tur nogremdējošu “reliģiju”. Tāpēc ar mūsdienu slimo “redzi” – “zinātni” var pamatot Dabu postošu – resursus atkritumos “pārstrādājošu” ekstensīvu “ekonomiku” un tās darbības uzkrājumu kapitālismu, bet ar tās slimo aci nevar saskatīt “lēnās – (ar Radītāja Saprāta darbību – Cilvēcisko Vērtību izaugsmi) saskaņotās ekonomikas” darbības rezultātu – kultūrkapitālisma vērtību. Ar tādas “zinātnes” aci pētāmajā materiālā un struktūrās – Zemē un Visumā nevar saskatīt nemitīgo Radītāja Saprāta darbību un Radītāja klātbūtni viņa paša darbībā. Ar tādu aci un ausi apveltītā “zinātne” neko negrib dzirdēt par Zinošo esamību un to, kas Cilvēka dzīvē ienes Zinātni.

Ar tādu aci viscaur Dzīvības piepildītā un Saprātīgu, intelektuālu un ar pašapziņu apveltītu būtņu piepildītā Visumā “zinātne” redz sevi vientulībā sēžam uz maza akmentiņa, kurš starp haotiski lidojošiem asteroīdiem bezgalīgi attālinās no citiem akmeņiem un dziestošām (sprāgstošām) Zvaigznēm… Ar tādu aci saskatīto “zinātne” pārstāsta savos pasaules rašanās (“lielā sprādziena”), Kosmosa un Zemes uzbūves (“fiziskas”, “atoma uzbūves planetāra modeļa”, “melno caurumu”…), Cilvēka dzīves (“medicīnas”, “sabiedrisko Zinātņu” un “ekonomikas”) mītos, kuros savu vietu ieņem arī viņu stāsti par Cilvēka valodu un tās “dzīvi”. Normāliem Cilvēkiem ir no Grieķu mitoloģijas sporta piederumu ražošanas firmas zīmē pārceļojušais spārnotās uzvaras dieves Nīkes vārds, bet “labi” ģērbtajiem pērtiķiem tas ir neko neizsakošais un bezsaturīgais angliskais “naike”…. Lai to pareizi izlasītu un izrunātu ir Jāzin un Jāsaprot… Ir jābūt Cilvēkam…

·       Slimam Vārdam slima skaņa.

·       Slimam prātam slima dzīve.

·       Slimai acij slimi stāsti…

* * *

7. turpinājums

Līdz ar profesionālo specializāciju beidzas dzimtās valodas emocionāli-fonētiskā pielietojuma lauks – tai nav citu apziņas aktivitāšu virzienu un formu. Profesionālā specializācija ir zemes (personības) robeža Kultūras nacionālās tradīcijas laukā. Tad, kad kāds vēlāk mācās svešu valodu, viņš maldīgi domā, ka viņš apgūst šīs tautas savstarpējās emocionālās komunikācijas fonētiku. Tāds nekad neuztver svešvalodas vārda saturu - tā emocionālo – cēloni – procesu – formu. Sveštautietim katrs vārds vienmēr nozīmē ko citu. Mēs varam aplūkot vienu visām tautām kopīgu jēdzienu – Mīlestība šī vārdu skaņu sakrālā satura, un tā radītās emocionālās formas aspektā.

Mīlestība Krievam ir dabiskās dzīves vide, bet latvietim līdzeklis, ar ko pārvarēt dzīves ceļa pretestību, lai iekļūtu tur, kur krievs jau ir. Vācietim Mīlestība ir dzīves pūļu galarezultāts, konkrēts mērķis, uz kuru tiekties, bet itālim tā ir no neierobežotas telpas izplūstoša strauta akmeņainā gultne, kura tāpat kā vācietim beidzas mazā konkrētā dīķītī. Tādā kārtā krievam, vācietim, latvietim un itālim ir pretēji emocionālo plūsmu virzieni. Tad, kad latvietis šo vārdu dzird no krieva, viņš domā, ka krievs ir pateicis to, ko latvietis ir dzirdējis, bet patiesībā viņi katrs domā, jūt un runā pavisam ko citu.

Latvietim vārds “valsts” nozīmē no anglosakšiem aizgūto – sabiedrības izveidoto pārvaldes institūciju kopumu, kurš darbībā ir regulējoši ierobežojošs. Tāpēc arvien vēl zemnieciskais latvietis domā: “esmu es un ir “Valsts”.” Latvietim viņš nav “valsts” un “valsts” ir ārpus viņa, viņam pretstāvoša parādība ar citām, no viņa personiskajām atšķirīgajām, interesēm, kura tomēr saglabā viņu apkalpojošu lomu.

Vācietim “valsts” ir nācijas pārākums apvienojumā ar tās vēsturi.

Krieviem tur ir veseli trīs vārdi, kuri neviens nav korekti tulkojami kā angļu – latviešu “valsts”, bet tomēr tas tiek tā darīts, jo mums nav tiem adekvātu jēdzienu. Krievi vienā “Valsts” vārdā izsaka izpildes vertikāles pārvaldošo stāvokli noteiktā teritorijā. Otra “Valsts” vārda saturs ir sabiedrības esamība vienotībā un šo vienotību uzturošā morāle. Trešais “Valsts” vārds sevī nes ģeogrāfiski teritoriālo, vēsturisko un Cilvēciskās personiskās piedalīšanās saturu, kurš sevī ietver arī pirmos divus jēdzienus. Tajā nav iespējams izteikties bez personiskas piederības nozīmes. Un tomēr tos visus tulko kā “valsts”.

Tāpēc Krievs nevar pateikt ”latviešiem” tagad tik populāro “Es mīlu šo zemi, bet neieredzu šo valsti!”

Latvietis ir vikingu-senprūšu pēctecis. Tāpēc viņa “baltu kultūra” un tās “baltu tautas” ir vikingu pēcteči ar viņu laupītāju dvēseļu pildījuma mantojumu, kurā to interesē laba, pārtikusi dzīve, tādas dzīves meklējumi un meklējumos gūstamais laupījums – ieguvums, bet valsts ir svešs un nīstams - laupītāju ierobežojošs un apkarojošs sabiedrisks veidojums. Sabiedrība un vikingi ir divi nesamierināmi pretinieki.

·       Sabiedrība kopdarbā koplietošanai rada to, ko vikings grib paņemt sev vienpersoniskai baudīšanai.

Tāpēc “latvietim” zeme ir iespēju – ieguvuma vieta, kura dot eksistenciālās vajadzības apmierinošas iespējas – ražu, tirgu, vairošanos (pārošanos) un interešu biedrus kādam sirojumam kaimiņu zemēs. Latvietim “valsts” ir “visi tie kaimiņi”, kuru “pļaviņas” klātbūtne samazina viņu pašu “zemītes” platību – ir “brīvu dzīvi” traucējoša parādība.

Krievam “zeme - valsts” ir tās trešais vārds, kurā ir ietverta vēsturiskā dzīve – piedalīšanās, ieguldījuma, atbildības utt. iespēju vieta – tā vienīgā, kura visu dod un visu no Cilvēka prasa, ar kuru Cilvēks IR, bez kuras nav nekā cita, kā vien plika eksistenciālo vajadzību apmierinoša dzīvnieciska eksistence. Tas ir vairāk kā Tēvzeme, jo Tēvzeme – no “tēva saņemtais mantojums” saista ar savas dzimtenes senčiem, bet “zeme - valsts” ir tā pasaules vieta, kura saista ar Visu un Visiem, visu tās iedzīvotāju senčiem un vēl nedzimušajiem. Krievu “zeme - valsts” sevī ietver arī pirmos divus valsts jēdzienus. Krievs nevar pateikt: “Es mīlu šo “zemi - valsti”, bet neieredzu šo “valsti – hierarhiju - atbildību” un šo “valsti – varas realizāciju””, jo “zeme - valsts” sevī ietver arī abas citas nozīmes. Izņemiet no “zemes - valsts” abas pārējās un būs zudusi arī “zeme - valsts”.

Krievam pateikt latvisko būtu pateikt: “Es mīlu šo augsni, bet neieredzu, to kas mani padara tai piederīgu.”

-        Absurds – vai ne?

Tomēr tas šoreiz atspoguļo latvieša valodā izteikto vietu – attieksmi – to, ka latvietis ir šīs zemes izmantotājs – labuma guvējs, bet krievs ir savai zemei piederīgs savas zemes auglis un tāpēc par to atbildīgs saimnieks.

To mums stāsta valoda, tās vārdu sakrālais (īstais) saturs, kuru patvaļīgi tulkojot savos jēdzienos un saprašanā, tulkotāji neizbēgami zaudē un tai noziedzīgi atņem, radot maldīgu priekšstatu par kaimiņos dzīvojošo Cilvēku dabu un dvēseļu saturu. Ar to rada ilūziju, ka kaimiņi ir tādi pat kā mēs, tikai to pašu sauc citā vārdā. Ar to rada ilūziju, ka “visi Cilvēki ir vienādi”. Ar to iznīcina ceturto Garīgo Vērtību – Savdabību.

Svešu vārdu apguve rada maldīgu apziņas ilūziju par to, ka vienai emocionālajai formai var būt divi vai vairāki fonētiskie ietērpi – ka vienai dvēselei var būt divi savstarpēji neatkarīgi - pretdarbīgi ķermeņi, ka emocionālais saturs var pēc patikas mainīt savus ietērpus pats ar vien vēl palikdams tas pats. Tas rada maldu kaskādi par objektīvās realitātes neesamību, tās relativitātes ilūziju un tāpēc pieaugošu visatļautību, kas noved pie Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas nolieguma, tradīcijas nevajadzīguma un dzīvošanas nekā nekontrolētu iegribu impulsu kustībā. Tad apziņa nonāk unifikācijas maldos – pie tā, ka visi Cilvēki esot vienādi. Svešās valodas samācījies Cilvēks agrāk vai vēlāk zaudē saites ar savu Mātes tautu un zūd tās kolektīvajai apziņai. Metafiziskā procesā svešas valodas atšķirīgais emocionālais viļņojums un tā plūsmas virziens apziņu aiznes haotisku viļņojumu telpā.

·       No kolektīvas apziņas atkritušais ir nekam nederīgs deģeneratīvs atkritums.

Neaudzinātas, neizglītotas, egocentriskas, konkurējošas un piesārņotas apziņas nejūt Normas sargājošo un attīstībā virzošo dabu un tās vajadzību. Tādi ir “atvērti” katrai ietekmei un liekā, nevajadzīgā piesātināti, nav spējīgi saņemt derīgo un pareizo.

·       Skaistums ir precīzi samērotas ietekmju un formu attiecības – proporcijas.

·       Skaistums ir mērķtiecīga uz Evolūciju vērsta Normu Sistēmas manifestācija.

Piesārņotām apziņām mainās mērķi, tādēļ zūd Skaistuma izjūta – tā kļūst subjektīvi relatīva, tāpēc svešvalodu apguvušajiem zūd Skaistuma un Skaituma nozīmes uztvere – viņi pieļauj destruktīvas atkāpes no tautas Kultūras tradīcijas. Savu sākotnējo Labo zaudējuši, viņi vairs neatšķir labu no slikta. Tur, kur ir labais – Kultūras tradīcijas radoša pilnveidošana – izsmalcināšana un tuvināšana Īstenībai – Kosmisko Enerģiju plūsmai, viņi ievieš destruktīvas, vienkāršojošas un kropļojošas – māņticīgas izmaiņas, kuras to attālina no kolektīvas apziņas. Tāpēc tur, kur notiek valodu sajaukšanās, zūd izpratne par Mākslas būtību un sūtību, tur Mākslai atņem izcilību, kuru aizvieto ar ikdienību. Par Mākslu uzdod jebko vai kroplo un ķēmīgo, bet Skaisto visādi izspiež no Cilvēka dzīves vides.

Tautas ģeoloģiski – ģeogrāfiskajā telpā ienākušie svešvalodīgie laika gaitā transformējas un tad, ja atrodas uz vienas attīstības līnijas un līmeņa, dabiski iekļaujas te esošajā vēsturiskajā Kultūrvides ainavā, pārņem sa-dzīves tradīcijas un priekšmetus. Ja attīstības vektori vai līmeņi atšķiras, tad viņi te veido savas, Kultūras tradīcijai atšķirīgas vides, kuras nevar mainīt (pieskaņot) vardarbīgā ceļā. Katra tāda vardarbība neizbēgami disharmonizē ar esošo Kultūrvēsturisko vidi un norisēm tajā, kas vienmēr izraisa pieaugošu tradīcijas deģenerāciju un vēsturiskās Kultūrvides ainavas degradāciju ar visām no tās zuduma izrietošajām sekām – Ideālu un dvēseles savdabības zuduma, Sakrālo saišu un dzīves mērķu zaudēšanas, kas redzams eksistenciālo vajadzību apmierināšanas pacelšanā dzīves mērķu līmenī un tikumu sabrukumā, ko kopumā apzīmē par pagrimumu un deģenerāciju.

Tieši tādu pašu ietekmi izraisa svešvalodu apgūšana un dzīves vietas maiņa pārceļoties dzīvei uz kādu citas tautas dzīves un kultūrvides telpu. Savai tautai, tās kolektīvajai apziņai atkritušais neizjūt savu saistību ar Kultūras tradīciju, neprot to sargāt, bet visādi piesārņo ar ko atņem savas tautas kolektīvajai apziņai tās otro individualizācijas līmeņa valodu. Tieši tāpat viņš rīkojās arī citas tautas dzīves un kultūras telpā.

·       Kultūras tradīciju zaudējušie un zaudējošie neizjūt Kultūrvides ainavas un pilsētas telpas, tās objektu metafizisko ietekmi un Sakrālo dabu - tās nozīmi, Vērības.

·       Tādi “mākslinieki”, “arhitekti” un “saimnieki” pieķēza vidi ar saviem “vides objektiem”, “instalācijām”, “mūsdienīgo – laikmetīgo mākslinieku un arhitektūru” vai “apgūst ekonomiskos resursus”.

·       Viņu ietekmē tagad notiek strauja vēsturiskās Kultūrvides ainavas un pilsētas telpas degradācija un dabiskās dzīves vides deģenerēšana.

Valodu robežas ir dabiskie Tautu Kolektīvo apziņu un Kultūras tradīciju, savdabību - arī Vēsturisko – Sakrālo Kultūrvides ainavu sargi. Nojaucot šīs robežas, Kolektīvajām apziņām zūd arī abas augstākās individualizācijas valodas. Tās iznīcina paši deģenerētie no Kolektīvas apziņas atkritušie “progresīvie un veiksmīgie, konkurētspējīgie” atkritumi - viedtirliņi.

·       Jā kāds agresors grib aplaupīt kādu tautu, atņemt tai dzīves telpu un resursus, vājināt un paverdzināt to, tad viņš tai māca savu valodu.

·       Ja kāda augstākattīstīta Kultūra vēlas pacelt citu līdzi savam līmenim, tad, tā, blakus esot, dod iespēju tam gatavajiem un ieinteresētajiem saskaries ar abām Kultūrām kopīgo un caur kopīgā atradumu paplašināšanu veidot tiltu starp abām Kultūrām, katrai paliekot savās robežās, telpā un valodā.

8. turpinājums

Kad kāda sapratni meklējoša, lētticīga radioklausītāja savu sāpi Gundegai Repšei sūdzēdama sorosietei žēlojās, ka kādā grāmatu veikalā nopirktā izdevumā viņai bijis jālasa Cilvēku godu un cieņu pazemojoši teksti, tad sorosiete viņai totalitāri izvairīgi paziņoja, ka “… literatūra nav tikumības kodekss…, tā ir rakstnieka dziļi personiska izvēle…, ja tā atbilst tam, ko viņš gribējis paust…”. Te mēs šai tirlītei (Gejropietei) varētu piekrist ar nelielu piebildi, ka pirms vārdiem “…literatūra nav tikumības kodekss…” ievietojam: “destrukcijas nesējiem” un tādā gadījumā literatūru uzlūkojam kā uz papīra vai cita nesēja izvietotus vārdus. Tad tas varētu atbilst līdzvērtīgam apgalvojumam, ka “smiltis nesatur pielietojuma programmu”. Tomēr, tālāk teiktais par autora izvēli un atbilstību tam, ko gribējis paust autors mums liek dziļāk ielūkoties “vēja nestajās smiltīs” un tām sekojošajā tuksnesī (visdemoralizētākās un fiziski netīrākās prostitūtas esot tieši beduīnu – kamieļu ganu apmeklētajos bordeļos).

Ja mēs zinām, ka literatūra ir daudz senāka par Sororu un viņa “pionieriem”, tad mēs zinām, ka literatūra bija arī ķīļu rakstu, piktogrammu, hieroglifu un zilbju rakstu laikos un vietās. Tātad nu mums ir jāsaka, ka literatūra ir mērķtiecīgi izvietotas informatīvas zīmes rakstu nesējā un tas tūlīt nozīmē, ka galvenais – valdošais te ir mērķtiecība. Haotiskas vai tāpat vien pļāpāšanai izvietotas zīmes nav literatūra, bet piemēslots (pietrokšņots) nesējs.

Eskimosiem esot simtiem vārdu atšķirīgu sniega veidu un stāvokļu apzīmēšanai. Katrs sniega stāvoklis atšķiras no citiem, tam ir citas īpašības. Tāpat smiltāju iedzīvotāji un smilšu rūpnieciskie izmantotāji zin, ka smiltis nav vienādas un vienlīdz visur izmantojamas. Ir noteiktām vajadzībām derīgas vai nederīgas smiltis. Smiltis stipri atšķiras pēc savu pazīmju kopuma, kurš atkarīgs no to izcelsmes un procesiem, kuros bijušas iesaistītas. Tādās smiltīs ir ierakstīts derīguma – “tikumības kodekss”.

Ja mēs zinam, ķermeņa sīkās motorikas - acu un roku kustību sakarību ar domāšanas un smadzeņu darbību, tad mēs saprotam arī rakstu zīmju un apziņas darbības saskaņotību. Ķīļu, zilbju, hieroglifu rakstība mums tad ir apziņas savdabības signatūras, kuras vēsta par pilnīgi atšķirīgu pasaules redzējumu un notiekošā vērtējumu. Kas “ķīļu rakstiem” ir labs, tas “latīņu burtiem” ir nāvējošs. Kad Krievzemē ienesa Bizantijas katolismu – “pareizticību”, tad tur izveidoja tam atbilstošu rakstu zīmju sistēmu – kiriļicu. Katoļu mūki Kirils un Mefodijs jau esošās rakstu valodas zīmju vietā veidoja citu – katoliskajai apziņai un pasaules uztverei atbilstošu. Iepriekšējā, kuru tagad visiem spēkiem noklusē (arī Latvijā) bija 49 zīmju alfabēts, kurš saskaņojās ar Cilvēka 7 čakru 7 apakšlīmeņu darbību Cilvēka apziņā (7 x 7 = 49). Ar to pašu no senkrievu valodas aizgāja visi tie domāšanas un valodas slāņi, kuru vārdus kiriļicā vairs nevarēja adekvāti pierakstīt. Ir acīmredzams, ka kiriļica un latīņu alfabēts (no kura veidots mūsdienās glorificētais rūnu raksts) ir apziņu kropļojošs un izpausmes spēku laupošs alfabēts. Jau latīņu alfabētā ir ielikts Sorosiskais “literatūra nav tikumības kodekss”. 49 zīmju alfabētā bija Tikumības un Ētikas kodekss. Katra lasītāja un rakstītāja smadzeņu darbību ar Dabas Likumiem saskaņojošs Ētikas kodekss bija iebūvēts pat ne tekstā, bet rakstu zīmju grafiskajā formā, kura gadsimtu gaitā katru lietotāju virzīja noteiktā apziņas izsmalcinātības un pilnvērtības attīstības virzienā.

Tātad smilšu daudzveidības atbilstība rakstu zīmju daudzveidībai literatūrā mūs jau atvedina pie domas par minerālu un vielu saskaņu ar literatūrā atrodamajiem vārdiem un no tiem veidotajiem tekstiem. Ja mēs zinam, ka ir nogulumieži, rūdas un dēdēšanas galarezultāti, tad saprotam, ka no māliem, kaļķakmeņiem, smiltīm, vai rūdu attīrīšanas procesā iegūtiem metāliem mēs iegūsim atšķirīgos (atšķirīgi pielietojumus) materiālus, tad pēc analoģijas saprotam arī to, ka ir atšķirīgos procesos veidojušās valodas un to vārdi, tad saprotam, ka valodas arhaiskās formas mums dos tādas iespējas, kādas nekad nedos valodas “iežu sadēdējuma” – sabrukuma (mūsdienu Indruviešu valodniecības – “valodas dzīves”) rezultātā radušas valodas kropļojuma formas. Valodas sabrukuma rezultāts – “smiltis” var kalpot tikai arhaisko formu cementējumā – betonā, kurš noliedz stihisku formu maiņu, bet kalpo tikai plānveidīgam un pārdomātam “cementējumam” – paliekošam un ilgmūžīgam pamatstāvam. Tomēr no tāda “lējuma” neko smalku izveidot nevar.

Cita lieta ir metālu rūdas. Tās attīrot un pilnveidojot, var izveidot vārdus un valodas formas, kurās ietērpjas vissmalkākās domas. Metāli vada Kosmisko enerģiju radītās elektriskās strāvas. Attīrīta un pilnveidota valoda mums dod nākotni nesošas iespējas – to ko nevarējām sasniegt skalu gaismā vai petrolejas lampu kvēpos. Piesārņota valoda mūs bojā, senformas nes mūžību, bet attīrītā un pilnveidotā valoda paver domāšanas jaunrades ceļus.

Un te nu skatuves priekšā nāk: “… ja tā atbilst tam, ko viņš gribējis paust…” Ir skaidrs, ka ir vārdi, ar kuriem neko labu pateikt nevar, tāpat ir arī tādi vārdi, ar kuriem var uzrakstīt labu. Labu gribot mēs sliktu nesošus vārdus nelietojam, tāpat kā ar sliktu nesošiem vārdiem neko labu darīt nevar. Labu gribot, mēs labu nesošus vārdus lietojam, bet ļaunu darot, ļaundari ļaunu nesošos vārdus lieto.

·       Vārdi ir apziņas Signatūras.

·       Vārds ir apziņas solis telpā.

·       Ar Vārdu apziņa priekšā strādās.

·       Ar Vārdu apziņa sevī esošo telpā iznes.

·       Ļauna apziņa ļaunumu nes.

·       Laba apziņa labo dāvā.

Tāpēc mēs zinām, ka ir Zelta vārdi un ir Cilvēku smērējoši, pūstoši un smirdoši – pazemojoši vārdi, kurus tā domājoši un daroši Cilvēki lieto. Tāpēc, ka “tā ir rakstnieka dziļi personiska izvēle…” Tā tas tiešām ir. Cilvēkam ir Izvēles brīvība – darīt labu vai ļaunu. Ar vieniem vārdiem darām labu, ar citiem – darām ļaunu. Rīcība ir Cilvēka īstākā valoda – viņa būtības Signatūra. Tāpēc, ja rakstnieks izvēlas ļaunu nesošus, postošus (Cilvēka godu un cieņu pazemojošus) vārdus, (kuri attēlo tiem atbilstošu – ļaunumu nesošu, pazemojošu vidi, kura neko labu atnest nevar) tad ar to lietojumu viņš ir izvēlējies vairot ļaunumu un postu. Viņš ir nostājies ļaunuma vairotāju pulkā un dara ļaunuma vairošanas darbus, bet viņa darbību atbilstošā sorosiete – Gundega Repše ir ļaunumu izplatošā pulka karotāja.

·       Ko sēsi - to pļausi.

·       Ko ņemsi – to dabūsi.

·       Ko dosi – to atgūsi.

·       Dots devējam atdodas.

Kādos vārdos izteiksies – tādu pasauli veidosi. Kādu veidosi – tādā dzīvosi. Kādā dzīvosi – tāds būsi. Kāds būsi – tādi rīkosies. Kā rīkosies – tādu galu ņemsi. Tāpēc E. Finks pamatoti izteica acīmredzamo, ka šodienas bagātie badā un aukstumā nomirs.

Tas pilnībā apgāž Repšes pļāpas, ka literatūra neesot tikumības kodekss, jo ja literatūra vairs nav tikumības kodekss, tad netīro vārdu piemēslotais papīrs sāk rādīt uz literatūras, kā tikumības kodeksa nepieciešamību. Tad mūsdienu mēsli liek atcerēties to laiku svētību, kad literatūra bija tikumības kodekss un caur tās apgūšanu tika apgūts tikumības kodekss.

Tikumības graušana sākās ar cīņu literatūras laukā, kad Lamančas idalgo cīnījās ar Dekameronu, Gulivers ar Gargantiju un Tils Pūcesspieģelis ar visu Gejropiski multikulturālisko un totalitāri Repšisko. Tāpēc tādas grāmatas cīnītājas – varonības nesējas Dekameroniskajā Gejropā pieejamas aizvien retāk un aizvien saīsinātākos, formā un saturā izkropļotākos izdevumos.

·       Gejropā Repšiskais ir vienīgā pieejamā patiesība.

·       Geijropā liberāli fašistiskais totalitārisms ietērpts homoseksuālismam atbilstošās formās.

·       Gejropā mēsli zelta vērtē.

·       Gejropiešiem mēsli mutē.

* * *

Uz savas grāmatas “Jauno latviešu valoda” reklāmas plakāta Ilmārs Šlāpins izvietojis apgalvojumu, ka “Valoda ir dzīvs un mainīgs organisms, kas ik dienas rada jaunus un aizraujošus vārdus, terminus, izteicienus vai arī piešķir jau esošajiem vārdiem jaunas nozīmes un lietojums.”

Ja būtu vērts diskutēt ar šī izteiciena autoru, tad vispirms būtu jāaizrāda, ka valoda nav un nevar būt organisms, bet noteikti ir mērķtiecīga organisma esamības – dzīvības izpausme. Tur, kur organisms ir, tur ir valoda, bet, kur nav valodas – tur nav organisma. Organismu no pseidodzīvības var atšķirt pēc tā, ka organismam piemīt iekšējā mērķtiecība, bet pseidodzīvībā tādas nav – labākajā gadījumā pseidodzīvība izpilda kāda ārēja spēka tai dotu programmu. Dzīva, mērķtiecīga organisma valoda sevī nes organisma dzīvību un mērķtiecību. Valoda pati neko nerada, valodu veido organisms, kuram piemīt šī valoda. Uz mērķtiecību vienmēr norāda saprātīgi ierobežojumi.

Ļoti pamatoti reklāmas plakātā ir Ludviga Vitgenšteina vārdi: “Manas valodas robežas ir manas pasaules robežas.” Te būtu laiks norādīt, ka ir divas radikāli atšķirīgas parādības – robeža un sasniedzamības mala.

·       Robeža ir nešķērsojama norma, kuru ievēro iekšējās motivācijas dēļ.

·       Sasniedzamības malu nosaka nespēja pārvarēt ārējos apstākļus.

Vitgenšteins ir caurkritis metafiziķis – viens no tiem, par kuriem Skolotāji saka: “Ir gribējis, bet nav spējis. ” Tādi vienmēr apspļauda savus nesasniegtos mērķus. Tādi veido savu Skolotāju nodevēju avangardu, tāpēc viņa gadījumā viņa pasaules robežas nenosaka mērķtiecīga darba lauks, bet gan nespēja aptvert viņam neaptveramo.

Turpretim Šlāpins ir veiksmīgi praktizējošs filozofs (beidzis Vēstures un filozofijas fakultāti Latvijas Universitātē un teoloģijas studentiem skaidrojis “austrumu filosofiju”), kurš ieņem valdošus amatus sabiedrības apziņu regulējošos orgānos Latvijā. Līdz ar to šī Cilvēka kļūdainie apgalvojumi nav neizglītota literātiņa sajūsminātā un impulsīvi neapdomīgā čalošana. Tie ir pārdomāti un mērķtiecīgi meli, kuri jāaplūko totalitārā liberālisma kontekstā.

Aiz puķoti jaukā apgalvojuma mēs redzam mērķtiecības zudumu, kā vietā stājusies bezsaturīga rezonanse. Līdz ar to šis Latvijā augsti vērtētais darbinieks atklāj to, ka ir gan kādi “jaunie latvieši” ar savu jaunvalodu (čigāni lētticīgajiem pavārtēs tirgo “jaunzeltu”), bet nav latviešu tautas, vai arī latviešu tauta ar latviešu valodu un ir kādi “jaunlatvieši” ar savu “jaunvalodu”, kas nav latvieši ar latviešu valodu, kuri tomēr augstos amatos esot turpina latviešiem un viņu valodai uzspiest savu “jaunkārtību”, kas nu nekā nav un nevar būt latviešu tautas dzīves un dzīvības daļa. Un te nu mēs pieskaramies okupācijas (kolaborācijas) vai ļaundabīga audzēja jēdzienu un darbības faktu laukam…

Liberāli var pazīt pēc tā, ka viņš visu laiku tiecas atbrīvoties no ierobežojumiem, pārkāpt normas, būt citāds, “piešķirt jau esošajiem vārdiem jaunas nozīmes un lietojumus” (iznīcina esošā organisma dzīvību), kas nozīmē vienas mērķtiecības nomaiņu ar citu esošajai dzīvībai pretēju – dzīvību iznīcinošu mērķi. Vai tā ir “jaundzīvība”?

Vai pseidodzīvība – svešās programmas izpildītāja algota rosīšanās svešās interesēs, to rāda darbošanās apstākļi un līdzbiedri kā Latvijā tā ārzemēs. Liberāļi vienmēr grauj normas, pārkāpj robežas un izceļ pretdabisko (dzīvību iznīcinošu mērķu programmu), tāpēc Vitgenšteina izteiciens galēji agresīvā liberālisma kontekstā ir jāsaprot kā neierobežotu darbošanos valodas kropļošanā un iznīcināšanā, kas, protams, ir arī tautas, kā organisma iznīcināšana, tās vietā liekot savus “jaunlatviešus un viņu jaunvalodu”, kam ar Latviju nekāda sakara nav.

Vai arī – “Koku būs pazīt pēc tā augļiem” un tad tādi Šlāpini ir Latvijas simtgades satura, dabas un kvalitātes rādītāji. Tad latvieši ir tie, kuri tādu Šlāpinu ir nesuši kā savas dzīves augli Dieva vaiga priekšā. Viņa vērtējumam, novērtējumam un lēmuma pieņemšanai par šīs tautas derīgumu un vietu viņa plānā par Cilvēka pacelšanu līdz līdzībai ar Radītāju…

Upes krastu un vāzes formas ir robežas, kuras paceļ ūdeni virs zemākā esamības stāvokļa. Pateicoties tādām robežām, ūdens paceļas augstumā virs garuma un platuma. Ūdens telpai veidojas vertikālā dimensija.

·       Krasti un vāzes, ūdens šaurajās strūklaku ejās ceļ ūdeni pretī Debesīm un Saulei.

·       Bez ierobežojošajiem krastiem un vāzes sienām ūdens izplūstu dubļainās peļķēs un zemi pārklātu pūstoši purvi.

·       Valodas normas, normu, vārdu, nozīmju lietojumu sistēmas stabilitāte (disciplīna) valodai piešķir vertikalitāti – spēju redzēt, saprast un izteikt patiesi būtisko – Īsto, Esošo, Patieso, Vērtīgo, Labo, Skaisto, Cilvēcisko, Dievišķo, Pārpasaulīgo un Pārpersonisko.

Šlāpins esot čupojies ar topošajiem teologiem un viņiem stāstījis par “austrumu filosofiju”. Tātad viņš nevarētu nezināt Īstenības, Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā esamību. Tad viņam ir jāzin Vārda Vertikālās darbības Spēku. Ja viņš, to zinādams, to grauj, tad tā ir ļoti apzināta kaitniecība... Vai arī Šlāpins ir Universitātes filozofijas un vēstures fakultātes materiālistiskās izglītības auglis, kurš uzskatāmi demonstrē tās bezspēcību dot saviem audzēkņiem kaut cik vērā ņemamu humanitāro izglītību un tad nav brīnums, ka Latvijas baznīcās skan sātaniski un analfabētiski sprediķi, ja tādi “pasniedzēji” ir topošajiem teologiem tā pūderējuši smadzenes.

·       Liberālisms ir katru baznīcu, Ticību, Uzticību un Vērtību anihilējoša sērga.

·       Liberālisms iznīcina visu, ar ko nāk saskarē.

·       Liberālisms, sludinot indivīda patvaļu un iecietību pret netikumu, neizbēgami sašķeļ, pretnostata un sanaido katru ar visu.

Teikums (radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”) zinātkārajiem no izglītota Cilvēka mutes: “Tuksnesis ir vieta, kur nesastop vislielāko cilvēku pārapdzīvotību.”

Teikums no tiltu projektētāja un celtniecības vadītāja mutes: “Mēs ceļam tiltus pār mazām un ne tik mazām upēm”.

Teikums no tiesībsarga: “Slepkavības brīdī aizdomās turamais rīkojās ne vislabākajā veidā.”

Teikums no Aldermanes mutes: “Latviešu valoda Latvijā nav apdraudēta.”

Tātad Aldermanes prāt Latvijā dziļi (patiesi) latviski (līdz septītajam augumam senčos un savā apziņā) dzimuši, auguši, audzināti un izglītoti valstsvīri virza latviešiem derīgu, pilnvērtīgu saimniecisko dzīvi, kurā tiek uzturēta un visādi sekmīgi pilnveidojas patiesi Latviska Vēsturiskās Kultūrvides telpa ar tās Kultūrvēsturisko ainavu.

Tātad Aldermanes prāt Latvijas Vidi un sabiedrisko dzīvi strukturē dziļi Latviski dzimuši, auguši, audzināti un izglītoti latviešu Arhitektu projektēti un viņu vadībā dziļi latviski, šai zemei derīgi, Arhitektūras objekti.

Tātad Aldermanes prāt Latvijas Universitāte vairo pietiekami Filosofiski (bet ne filozofiski) izglītotus darbiniekus, lai viņi (vismaz šajā rakstā skarto tēmu apskata jomā) varētu spriest par valodu un notiekošo tajā?

Tātad Aldemanes prāt Latvijā nedarbojas postošs liberālisms, netiek daudzveidīgi uzspiesta nelatviska vide, un nekā netiek izspiests Latviešu valodas vārdu lietojums tos aizstājot ar “jaunvalodu”?

Tātad Aldemanes prāt iedzīvotāji stingri turas pie pareizas valodas lietojuma un stingri atsakās lietot svešu valodu? To nekad nedzird radio, neredz televīzijā un presē, datoru un viedierīču ekrānos? Svešvalodas nemāca skolās, un neviens pats neko tādu mutē neņem? Tātad viņa domā, ka viņai apkārtesošie ir Mātesvalodīgie?

Tātad Aldemanes prāt mēs dzīvojam Latviskā vidē, kura pati un tās “mediju telpa” ir droši pasargāta no amerikāņu, Gejropiešu un viņu pakalpiņu radītajiem masu debilizācijas produktu kloniem?

Tātad Aldemanes prāt te nenotiek visur citur liberastu izvērstā iedzīvotāju masu debilizācija?

-        Interesanti, kur, kādā pasaulē viņa dzīvo?

Tātad viņa domā, ka te dzīvojošie latvieši ciena savu Kultūru, savu valodu, sevi un viens otru. Vēl vairāk – viņa tātad piekrīt uzstādījumam – kategoriskai normai, ka notiekot tas, kas esot “starpkultūru dialogs” latviešu valodā.

Latvieši cienot viens otru.

Cieņpilna savstarpēja attieksme ir redzama pilnvērtīgas valsts izveidē, tādas valsts dzīves rezultātos. Es neko tādu te neredzu.

Latvieši cienot sevi.

Sevis cienīšana ir Godā turēšana, sava Goda turēšana. Godu tur Taisnīgais, Nesavtīgais un Biedriskais. To var redzēt sabiedriskajās (sociālajās) attiecībās, ekonomikā, mākslā un audzināšanā. To es te neredzu.

Latvieši cienot savu valodu.

Cieņu pret savu valodu savas valodas Godā turēšanu redzam Mātesvalodīgumā – tajā, ka citu valodu nelietojam, tajā, ka nekāda cita valoda nav vajadzīga, tajā, ka šī valoda dod visu vajadzīgo un tajā, ka nekādi neiekārojam svešās valodās runājošo dzīves labumus. Mūsu dzīvē sasniedzamais nāk no mūsu pašu savdabības un sasniedzams cieņpilnās sabiedriskajās attiecībās ar Mātesvalodā runājošajiem.

·       Mātesvalodu nekropļo un nepiemēslo.

·       Mātesvalodu godā kā visa labā devēju.

·       Mātesvalodu Cilvēku saista ar Cilvēku, Zemi un Debesīm.

·       Mātesvaloda sa-tur Dzimtenē.

·       Ie-turēšanās Dzimtenē ir Mātesvalodas Goda un Godā turēšana.

·       Ie-turēšanās Dzimtenē ir derīgums Dzimtenei.

·       Derīgums Dzimtenei ir Mātesvalodas formu pilnveidošanā, augšupcelšanā un iepriekšnepasakāmā iekļaušanās valodā.

Neko tādu es te tagad vairs neredzu.

Es tāpat neredzu to, ka kādam te interesē, kas viņš ir, no kurienes nācis un kāpēc te dzīvo.

-        Kā tāds zin, kas viņš ir?

-        Kā tāds par latvieti saucas?

-        Kā tāds zin, kas ir Latviešu Kultūra?

-        Kā tāds var cienīt to, ko viņš nezin?

Tagad gatavojas svinēt Latvijas 100-gadi. Spēkā ir Likums: “Tāds no tāda rodas, tāds tādu turpina, tāds tādu pazīst, tāds ar tādu savienojas.” Un vēl – “Karš ir nepieļaujami brutalizēta saplūsmes (apvienošanās) forma”, ”kas mīlējas, tas ķīvējas.” Tagad katrs “īsts latvietis” demonstrē savu “ne-krieviskumu”, “latviskumu” caur “krieviskā” un “Krievijā” esošā, “Krievijā” notiekošā zākāšanu.

-        No kurienes iz-cēlās Latvija?

-        Vai no Zviedru, Poļu zemēm?

-        Vai no Livonijas?

-        Vai no pārnovadu sirojumu laikiem?

-        Vai no Krievijas impērijas?

-        Kas latviešu streļķiem pašnoteikšanos sludināja?

-        Vai ne tagad lamātie “vairumnieki” (“lielinieki”)?

It kā uz krievu vārdu “boļševiki” atsaucoties. Tagad visu laiku aplam runā – “lielinieki”. Tie ir ideologu meli. “Boļše” nozīmē vairāk un attiecas uz demokrātisku balsojumu, kurš parādīja, ka sapulcē tādu uzskatu piekritēju bija vairāk nekā viņu oponentu - “menševiku” – mazumnieku. Tas bija demokrātisks balsojums, bet tāda esamību jānoliedz, ja grib uzturēt visādi apmelotā veidolu par asiņainu un totalitāru. Uz meliem balstīta sabiedrība…

-        Vai tad ne Ļeņins mudināja uz nacionālu un pašapzinīgu republiku dibināšanu?

-        Vai tad ne tajās impērijas augstskolās visi Latvijas dibinātāji, Mākslas un Zinātnes cēlāji mācījās?

-        Vai tad Latvija ir pieskaitāma Vidusjūras vai Vāczemes, vai Romāniskajai Kultūrai?

-        Vai tad koka zars no koka atdalās un tam svešus augļus nes?

-        Vai tad zars sevī var visu koku ietvert?

-        Vai tad daļa nav mazāka (savdabīgāka, specializētāka) par daudzpusīgāko, pilnīgāko un lielāko veselumu?

-        Vai daļa var ar savas izcelsmes veselumu stāties dialogā kā šim izcelsmes avotam līdzvērtīgs veselums?

-        Vai tas, kurš zin jēdziena “vozņeseņije” pilnīguma daudzpusību, var būt nopietnā dialogā ar to, kurš to pazemojoši tulko kā “debesbraukšana” un nav vairs spējīgs sava Raiņa lugas Rainim atbilstošā līmenī uzvest?

-        Par ko var runāt ar to, kuram jau vairs pat ne “Rainis jāmāca mīlēt”, bet, kurš par Raini un Aspaziju zin tikai to, ko mūsdienās par viņiem priekšā liek?

Bet Rainis un Aspazija bija tās impērijas bērni…

-        Par ko tās impērijas bērni runās ar tiem, kuri savu piederību savas Kultūras saknēm (savu Kultūru) noliedz?

-        Kur te ir tā savas Kultūras cienīšana?

-        Vai tā būtu “eksperimentos”, “provokācijās”, “perfomancēs” un alus dzeršanā tusiņos?

-        Vai tā būtu “maģisko nakšu izdzīvošanā” jauniešu “deju svētku uzvedumos”?

Es tur neko latviski savdabīgu neredzu.

Tieši tas pats par to pašu naudu notiek visā Gejropā.

-        Vai tā būtu pliko skrējienos, publiskā, kolektīvā ekshibicionismā “rituālajās peldēs” un citos “auglību veicinošos” rituālos “folkloras kopšanas” ietvaros?

-        Vai tā būtu Veidemanes “palagu” stāstos, Repšes un Rukšānes romānos un tērgāšanā?

Es tur nekā kulturāla neatrodu!

-        Kā var cienīt un būt cieņpilnā dialogā ar to, kurš neciena pats sevi un citus?

9. turpinājums

Šis un tas iz pasaules akadēmiskās daļas.

Anekdote.

Satiekas divi sociālantrapologi.

Viens prašņā:

-        Saki man, kas īsti notiek?

Otrs tūliņ atsaka:

-        Es tev paskaidrošu!

Uz ko pirmais atcērt:

-        Paskaidrot arī es pats varu. Tu man pasaki – kas notiek!

Iz tās pasaules rakstiem.

Par šo jautājumu portālā “Delfi” šogad 12. maijā ir atrodams Jāņa Vādoņa paplašināts skaidrojums “Latviešu valoda – Ahileja papēdis vai spēka punkts?”, kurš manī izraisa tālāko jautājumu kaskādi un dziļu pārliecību par akadēmiskās vides nevēlēšanos ielūkoties “sakārtotās” jomas būtībā, kura tur atklātu visu tās “kopēju” pagrimumu. Vādoņa skaidrojums rodas vienkāršu manipulāciju rezultātā, atdalot valodu no tautas un tās abas iznesot ārpus cēloņsakarību un tām dabisko seku lauka, mākslīgi radītu ilūziju akvārija, kur tās viens otram skaidro akadēmiski – liberofīliskās sabiedrības propagandisti.

Tieši tādus pat dziļdomīgi satrauktus apziņas plūdumus par “divvalodību” un piemērošanos sarunu biedram lasīju jau tagad ikdienišķi, ikstundiski, ikminūtiski gānīto “padomju laiku” 70-o un 80-o gadu izdevumos “Liesma”, “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne” un citos, kuri tolaik tādā veidā apelēja pie nacionālajām jūtām un rūpējās par nacionālās apziņas tīrību.

Vādoņa raksta saturā nekas nav mainījies. Tas ir mazliet piepucēts un šī laika garam pielāgots pārcēlums no padomju laika tautiskās apziņas uzturētāju “Tālavas taurējumiem”. Pats par sevi tāds “taurējums” nav peļams, tas atspoguļo konservatīvo (inerces) spēku klātbūtni liberofīliskajā vidē, bet atklāj arī visu šīs vides melīgumu un graujošo dabu.

Es nepārstāstīšu visu Vādoņa rakstu, bet, domāju, ir veselīgi pievērst uzmanību dažām viņa videi simptomātiskām parādībām, kuras mums ļauj teikt: “Te ir diagnoze…”

Pirmā pazīme.

Vādoņa raksta pirmais apakšvirsraksts lasāms kā “Postkoloniālisma ietekme”. Raksta ievads liek ticēts tam, ka ir beidzies kāds laiks, kurā tagad brīvās Latvijas sabiedrība un tās valsts, tās teritorija un resursi ir bijuši koloniālā jūgā un tikuši visādi izlaupīti un noplicināti. Iespējams, ka Vādons ir piedzīvojis tādu noplicināšanu un visa kādreiz uzceltā izlaupīšanu. Tad vēl jo vairāk viņam būtu jābūt tādas pieredzes bagātinātam un būtu jāredz pašlaik “brīvajā” Latvijā notiekošais – būtu jāredz, kādā dziļā koloniālā jūgā un beztiesībā – verdzībā ir šodienas Latvija. Bet to visādi citādi redzīgā Vādoņa acs neredz.

Ir tāda redzes pataloģija – astigmātisms, ar kuru slimojošie neredz kādā plaknē vai laukā izvietoto priekšmetu detaļas. Tāds var redzēt vertikālās daļas, bet neredz horizontālās. Un vēl ir “Nelsona sindroms”, kad pieliekot tālskati pie aklās acs var droši teikt: “Signālu neredzu!”, un turpināt savu patvaļīgi izraudzīto kursu. Pirmā atziņa – arī šis raksts tapis, lai, runājot par vienu, maldinātu, radītu ilūziju citā.

Tālāk Vādons, veikli pārlecot šodienas Latvijas liberofīliskajai angļvalodībai un valodas (domāšanas – apziņas - dzīvesveida) kroplībām, sāk runāt par it kā bijušo rusifikāciju, kurā aizrunājas līdz tam, ka “bija pamatots iemesls bažīties, ka ierobežotais latviešu valodas lietojums Latvijā var neatgriezeniski ietekmēt valodas iespējas pilnvērtīgi saglabāties un attīstīties.” Kur Vādons piedzīvojis tādu “latviešu valodas ierobežojumu” es nezinu (tālaika kultūras iestāžu vietā tagad esošo bordeļu tad taču nebija un tad visur tur, kur tagad latviski vairs nerunā, latvieši runāja latviski). Varbūt jau tolaik viņš ir skatījies mūsdienu Latvijas TV, klausījies Latvijā dzirdamās radio programmas un staigājis pa šodienas Latvijas pilsētu ielām?

-        Interesanti, cik vecs viņš tādas latviešu valodas “ierobežotas lietošanas” laikā bija?

Esot dzimis Kuldīgā 1979. gadā. Tātad skolā sācis iet ap 1986. gadu visnacionālistiskāk noskaņotajā Kurzemē. Tātad 1990. gadu viņš ir sagaidījis pamatskolas 5. klasītē.

-        Kur viņš toreiz tajā laikā piedzīvoja “ierobežotu latviešu valodas lietojumu”?

Tajā laikā jau biju pārdzīvojis savu otro seriālu “attiecībās ar čeku”. Abos seriālos visi šīs iestādes darbinieki gan pa vienam, gan kolektīvi mani pratināja tīrā, skaidrā un labā Latviešu valodā. Viņi bija Latvieši. (Dažu darbinieku bērni tagad ieņem augstus amatus.)

Es esmu 1953. gada Sibīrijas bērns. Es tādu “ierobežotu lietojumu” neesmu piedzīvojis, bet pat pie labākās gribas nekādos amatos netiktu vienkārši tāpēc, ka redzu to, ko man cenšas noslēpt, bet viņu ilūziju spēlītēs piedalīties negribu. Es jau bērnībā biju “divvalodīgs”. No Sibīrijas mājās braucot, “vienvalodīgam” krievu virsniekam viņa valodā pateicu, ka atšķirībā no viņa, protu divas valodas, uz ko saņemu atbildi, ka par to viņš nes ordeni un medaļas. Tagad es saprotu viņa vārdu saturu, kuru toreiz, vārdu skaņas zinādams, nesapratu, tāpat kā to līdz šai dienai, mīļu prātu pārangliskojoties, nesaprot tie “īstenie latvieši”, kuri, neredzot šodienas Latvijas koloniālo stāvokli, runā par postkoloniālismu.

Runājot par “rusifikāciju”, problēmu cenšas piezemēt līdz etnisko attiecību līmenim, tā vietā, lai to paceltu un apskatītu tai pienācīgajā divu ideoloģiju cīņu līmenī. No atsevišķām raksta daļām ir redzams, ka autors kaut ko nojauš par četrpusīgās vienības Tauta – Apziņa – Dzīvesveids – Valoda esamību. Ja akadēmiskā pasaule uzdrošinātos pārkāpt NATO struktūrās liberofīlu tabuizēto tēmu ierobežojumu un atļautos to skatīt objektīvi, dialektiski un materiālistiski, tad tai nāktos patiesi analizēt no Centrālo zemju psihotipa izrietošā Sociālistiski – Komunistiskā pasaules redzējuma un dzīvesveida attīstības virziena cīņu ar Piekrastes zemju psihotipa koloniāli kapitālistisko, liberofīlisko dzīvesveidu. Tātad būtu patiesi jāizzin Sociālisms un liberofīlisms, kā divas nesamierināmas antagoniskas ideoloģijas. Tad būtu jāredz un godīgi jāatzīst to izcelsme, daba un darbības sekas. Tad nevarētu melot ne par vienu un ne par otru.

Tad būtu jānoskaidro jēdziena “Tauta” saturs un jāatzīst, ka Tauta nav iedzīvotāji. Tad būtu jāatklāj tas, kāpēc padomju laikā domāja par “Padomju tautas” veidošanu un to, ka tam nekad nebija etnoloģiskas, bet tikai un vienīgi Sociopsiholoģikas sekas.

(Sīks piemērs. Vakar “Vienmēr pirmā” “brīvajā mikrofonā” kāds radioklausītājs atklāti pateica, ka gailis no žurkālista atšķiras ar to, ka gailis mēslos meklē graudu, bet žurkālisti graudos meklē mēslus. Uz to dežūrējošais “viszinis” atkomentēja, ka tāds esot publikas interešu loks. Jā protams, uz mēsliem aktīvi rezonē liberofīliski audzinātas apziņas. Tāds publikas apziņas stāvoklis – dzīvesveids (kakņāšanās mēslos) – valoda ir viens no liberofīliskās ideoloģijas darbības rezultātiem. Lai atceramies, ka liberofīlu uzbrukumi padomju informācijas izplatīšanas sistēmai sākās ar to, ka, lūk, sociālismā prese nedodot dzīves negāciju faktus, ka tā nekakņājoties mēslos tāpat, kā liberofīli šodien visur pasniedz tikai un vienīgi tīrus vai ar pūdercukuru pārkaisītus mēslus. Tie ir liberofīlijas, liberofīliskās ideoloģijas darbības sociopsiholoģiskie rezultāti, kuri redzami katrā tās skartajā teritorijā neskatoties uz tās iedzīvotāju etnisko piederību.)

Tā tauta ir,

kas stāv kā egļu vēris

un vētrā savu dziesmu ceļ.

Tā tauta ir,

kas stāv ar saviem Dieviem,

kas stāda Ozolus

un savai maizei vagu dzen.

Tā tauta ir,

kas ieiet vēsturē

ar pastalā vai basām kājām,

bet bērza tāšu baltumā

kāpj svešiem neredzamā Kalnā,

kāpj Pilī Liesmotā un aiziet Klusumā.

Tā tauta ir,

kas savu balsi ceļ par savu daļu,

kam sava zeme Sidrabota

un Zelta Saule savas mājas čukurā.

Kam Tēvs ver Līgas vārtus šūpulī

un pati Zeme - Māmuliņa

svētāka par paša dzīvību,

tā Tauta ir.

Tā tauta nav,

kas katrai pūsmai klanās.

Tā tauta nav,

kas katram kungam smaida.

Tā tauta nav,

kas ceļa malā ziedojumus gaida,

kas tikumus kā smagu slogu nīst.

Tā tauta nav,

kas senām dejām aizmirst soļus

un dziesmas kaisa pagaldēs,

kad viltnieki liek smagus makus galdā.

Tā tauta nav,

kas savus likumus pret svešiem maina,

kas vārtus pamet pusvirus

un skaļā varzā maisās pasaulē.

Tā nepastāv,

kas katrai gaitai līdzi taisās,

kas ieceļ vadoņus pēc savu kalpu prāta

un citai valodai ļauj ieņemt goda vietu.

Tā tauta nav.

Tā zirņu lauks.

Tā uzarama atmata.

Esošajā Ir liberofīliem nīstamais robežas jēdziens, kurš, uzturot kārtību, nepieļauj Esošā demontāžu un atmasko melus.

·       Robeža nošķir pazīmju kopumus, kuri novērotājam ļauj pazīt parādību formas un caur tām saprast parādību saturu, bet parādību saturam iegūt izpausmi vidē.

Ierobežoti pazīmju kopumi mums ļauj klasificēt parādības, objektus, dzīvas būtnes, to piederību dzīvniekiem vai Cilvēkiem un viņu iekļaušanos kādā populācijā, tautā vai nācijā.

Ierobežoti pazīmju kopumi mums rāda, kura no Cilvēkiem ir Sieviete, bet kurš ir Vīrietis, kas ir Māte, Tēvs, bet kurš ir viņu bērns – zēns vai meitene. Tāpat tādi kopumi mums rāda, ka, pretēji propagandistu izplatītajiem meliem, ir tikai divi dzimumi, un tādi tie ir kopš dzimšanas. Tie mums rāda, ka pretējie dzimumi veido laulībā bērniem svētītas ģimenes un to, kas, neskatoties uz propagandistu meliem, nav ne laulība, ne ģimene. Tāpat tādi pazīmju kopumi mums ļauj redzēt, kas ir Īsts-Esošs, bet kas ir neīsts, viltots un perverss.

Ierobežoti pazīmju kopumi mums rāda četrkājaina zirga atšķirību no četrkājaina suņa un viņu abu atšķirību no galda vai ķebļa, kuri balstās uz četrām kājām, un saprast to, kāpēc zirgs vai suns stāv, bet galds ar ķebli balstās. Ņemot robežas jēdzienu un aplūkojot to caur zirga, galda un ķebļa pazīmju norobežojumu, mēs saprotam šīs parādības (robežas) nozīmību un tās ievērošanas nepieciešamību.

·       Zirgs stāv tāpēc, ka tā grib – tas ir viņa apziņas diktēts ķermeņa stāvoklis tā brīža apstākļos.

·       Galds vai ķeblis balstās uz tam konstruētām detaļām un ir konstruktora gribas pasīvs bezapziņas izpildītājs.

·       Tāpēc runa “iet”, ja ir Cilvēka apziņas mērķtiecīga darbība, bet, esot “ir” stāvoklī, tā ir nevajadzīga un bezvērtīga bezvirzības tērgāšana.

Ir gadījumi, kad robeža šķir ārkārtīgi līdzīgus pazīmju kopumus – robeža ir ļoti “šaura”, bet tās esamība tieši tur ir ļoti nozīmīga. Ir diezgan liela pazīmju kopuma atšķirība, kura mums ļauj droši nodalīt zirgu no galda vai ķebļa, tāpat ir daudzas tos vienojošas pazīmes, bet ir viena pazīme, kura, būdama saistīta ar visām trim parādībām, tomēr stingri nodala to pazīmju kopumus un ļauj nekļūdīgi pazīt, kas ir kas.

Ja mēs gribam definēt galdu vai ķebli, tad saduramies ar zināmām grūtībām to dara caur tehnisko aprakstu, līdz brīdim, kamēr neievedam to vienīgo Cilvēciskās attieksmes pazīmi, kura tos nodala vienu no otra vai padara vienu par otru, tad tam liedzot tā sākotnējo (konstruktora iecerēto) dabu. Kā galds, tā arī ķeblis ir dažāda lieluma un formas horizontāla virsma, kura ar (šajā gadījumā) četru “kāju” – kolonnu palīdzību (tāpat kā jumts) tiek pacelti virs atbalsta virsmas. No jumta tie abi atšķiras ar to, ka jumts pārsedz telpu vai tās daļu, bet abi mūs interesējošie priekšmeti ir paredzēti “kaut kā” novietošanai uz tiem un pacelšanai pār atbalsta virsmu ar nolūku tur tos kādu laiku paturēt vai darbībām ar šo “kaut ko”.

Es rakstu “kaut ko” tādēļ, ka ķebļa vai galda gadījumos tās ir atšķirīgas parādības, bet nopietni runājot, galdu no ķebļa nošķir tikai viena pazīme – tas, ko nekad nedara uz galda. Uz galda nekad nesēž.

·       Vienu no otra nošķir Cilvēka attieksme.

Uz galda nekad nesēž tādēļ, ka, normāls Cilvēks izjūt cieņu pret tām darbībām, kuras Cilvēki dara uz galda – darbu un darba augļu baudīšanu.

·       Tie, kuri ciena darbu, vienmēr tur cieņā galdu.

Cilvēka attieksme pret darbu ir pazīme, kura uztur robežu starp galda un ķebļa pazīmju kopumiem. Tieši tāpat kā pazīmju kopumu robežas mums ļauj droši pateikt, kurš ir zirgs, kurš suns, vai kas ir ķeblis, tāpat ceļojot, mēs droši varam pateikt, kas, tādu pazīmju kopumu robežās, apdzīvo šo teritoriju. Mēs zinam, ka katrai apziņai piemīt tai raksturīgās signatūras – Kultūrvēsturiskā ainava, arhitektūra, kultūras tradīcija, dzīvesveids, valoda un fiziskā ķermeņa formas, sejas vaibsti. Tad mēs sakam, ka tas ir tas etnoss vai nācija tāpēc, ka tas, ko novērojam signatūrās, ir raksturīgs šim etnosam vai nācijai.

Tad, kad mēs nonākam citā nodalītu signatūru (pazīmju) kopumā, tad mēs, to atšķirību dēļ, zinam, ka esam nonākuši cita etnosa teritorijā. Mēs nevaram teikt, ka:

 “Čigāns ir tāds vācietis, kurš dzīvo kā čigāns.”

Protams, ka nē, jo Vācietis tāpēc ir Vācietis, ka viņš nedzīvo kā Čigāns, tā ir robežpazīme šim gadījumam. Čigāns ir Čigāns tāpēc, ka viņš dzīvo kā Čigāns.

Vai arī apgalvot, kā to nākas dzirdēt:

“Zirgs ir tāds pats Cilvēks, tikai uz četrām kājām”.

“Ķeblis ir tāds galds, uz kura sēž.”

“Bērns ir maza auguma Cilvēks.”

“Karš ir miers.”

“Uz leju arī ir uz augšu.”

“Grēks ved pie Dieva.”

“Garlaicība veicina radošumu.”

“Izgudrotāji ir sliņķi.”

Un visbeidzot!

“Nedarbs arī ir darbs labs.”

Visi šie (izņemot vienu, kurš nāk no liberofīlijas atmaskotāja Orvela) ir dzirdēti no Latvijas liberofīlu propagandas rupora “Vienmēr pirmā” radio kanāla.

Mēs nevaram piekrist šīm tur skandinātajām aplamībām. Mūsu veselais saprāts redz šo apgalvojumu postošo muļķīgumu, bet liberofīliem šie murgi ir tīra patiesība. Viņi tā redz, domā un dzīvo tāpēc, ka neievēro robežu esamību un tādēļ nevar nošķirt darbu no nedarba, grēku no Dieva un Cilvēku no Zirga. Un te jau mēs esam psihopatoloģijas – psihiatrijas laukā. Un tādi mūs aģitē un reformē, un “sakārto”.

Mēs redzam šo izteicienu postošo dabu tāpēc, ka Zinam:

·       Tāds no tāda rodas.

·       Tāds tādu turpina.

·       Tāds, turpinot tādu, ir tāda turpinājums.

·       Valodas (visos valodas līmeņos) esamības jēga ir iesāktā Kultūrvēsturiskā virziena (parādību kopuma) nemainības uzturēšana un turpināšana.

Tas ir Gara darbības virziens vides doto iespēju izpētei, kurš ir nesamērojami ilglaicīgāks un vērtīgāks par jebkura atsevišķa Cilvēka dzīvi un darbību. Gars darbojas caur Cilvēci, Tautu un Cilvēku (secīgu iemiesojumu ķēžu kopumiem). Cilvēki ir Cilvēku kopumu atšķirību izpausmes punkti, tāpat, kā Cilvēka fiziskā dzīve ir atsevišķa epizode viņa pārlaicīgajā dzīvē, kurā viņš turpina savu reiz iesākto Kultūrvēsturisko ceļu.

Tauta, uzturot to pulcējošo Ideju, uztur tās izpausmes vidi, pazīmju kopumu. Mainoties Idejai, mainās pulcējums un pazīmju kopums. Ja kāda Tauta maina savas arhitektūras formas, dzīvesveidu, sarunu valodu un dzīves vides ainavu, tad ir skaidrs, ka tā vairs nav tā pati tauta, kura te ir dzīvojusi pirms viņiem, jo,

-        Kā pēcnācējs var teikt, ka ir senča turpinātājs, ja neturpina senča aizsākto?

-        Kā kāds var teikt, ka ir latvietis, ja nav tā, ko viņš sauc par latvieti, turpinātājs?

Lūk, un te mēs saprotam robežas jēdziena vērtību, to, kas nošķir pazīmju kopumus vienu no otra, to, kas nosaka, kurš ir Zirgs, uz kura sēž jātnieks, kas ir ķeblis zem resna dibena, bet kas ir cieņā turēts galds. Te mēs saprotam, ka ir nozīme tam, ka pie viena pazīmju kopuma tā ir Tauta, bet pie pazīmju kopuma atšķirības tā jau ir cita Tauta un nevar teikt, ka ir iepriekšējās Tautas mantiniece, “tikai, lūk, ir mainījusi to un šito, bet pazaudējusi vai atteikusies vēl arī no tā, kaut gan no tiem tur aizguvusi vēl arī citādi šito.” Tā kādas valsts pilsoņu mazbērni var atgūt savu vecvecāku valsts pilsonību, bet nevar būt šīs zemes mantinieki tāpēc, ka šai zemei vairs nav derīgi.

Mainot kultūrvēsturisko ainavu, arhitektūru, dzīvesveidā izteikto kultūrtradīciju (vērtību sistēmu) un fonētisko valodu, Cilvēki atsakās no iepriekšējās piederības identitātes un veido jaunu. Tad tāds nevar pateikt: “es esmu tāds pat vācietis, latvietis, polis, bet dzīvoju un runāju kā čigāns, es esmu tāds pat normāls Cilvēks kā citi, bet tikai rīkojos kā nacists.”

Ir ļoti šaura robeža starp Zirga “stāvēšanu”, ķebļa “balstīšanos”, ķebli un galdu. Tāpat ir ļoti šaura robeža, aiz kuras tas, kurš sevi sauc par latvieti vairs nav latvietis un valoda, kuru viņš uzskata par latviešu valodu, vairs nav latviešu valoda, ja vien par tādu viņš, tāds, kāds tobrīd pats ir, vienmēr sauc to valodu, kādā viņš tobrīd runā. Un tad, cik patīk daudz “latviešu” satikušies, katrs, “latviski” runādams, var viens otru nesaprast. Tad katras paaudzes “latvietis” cita “latvieša” iepriekš celto noreformēs un nozākās.

Latviski dzīvot, domāt un runāt ir to darīt tā, kā to dara latvieši. Tad latviskais dzīvesveids latviskā apziņā raisa tādas apziņas domu, kura tiek izteikta latviešu valodas vārdos. Bet, ja mūsdienu “modernajā” Latvijā, angliskā valodas un vizuālajā vidē piekopj anglisku dzīvesveidu, orientāciju uz angliskām vērtībām, angliskas domu izteiksmes ietērpj pusangliski – puslatviskos vārdos un izteiksmēs, tad tas nozīmē, ka tagad latviski ir dzīvot angliski (kā dzīvo angļi). Un tad prasīt Krievam, lai viņš runā latviski, ir prasīt, lai viņš runā angliski.

-        Kādas prasības var uzstādīt tie, kuri paši no tām bēg?

-        Kā lai Latvijā runā Krievs, ja Latvieši savu valodu Latvijā noārda?

-        Kāda jēga atgādināt par “ka” un “kad” lietojumu, ja valoda tiek angliskota pašos (apziņas, dzīvesveida un pasaules uztveres) pamatos?

Latviešu valoda ir vai nu tā, kura patiešām ir Latviešu valoda, vai tā kolonizēto zemju “pindžin-ingliš” (pingvīnu-angļu (par šo faktu Wikipedia melo tāpat kā par daudziem citiem)), kurā tobrīd runā tādi “latvieši”. Neviens sevis cienošs sveštautietis tādā kolonizētās zemes iezemiešu “pindžin-ingliš” nekad nerunās.

10. turpinājums

Ceļinieks jautā vietējam iedzīvotājam:

-          Kas esat, kā sevi saucat?

Viņam atbild vietējais:

-          Mēs esam Kreiļi!

Ceļinieks skatās – ar labo visi strādā un jautā atkal:

-          Kāpēc sevi par Kreiļiem saucat?

Viņam atbild:

-          Nezinam!

-          Bet kāpēc Jūs sevi par latviešiem saucat?

-          Cik vietvārdiem nozīmes zinat?

-          Vai savu senču zemē dzīvojat vai vienkārši te esat dzimuši un tāpēc turpinat mitināties? (Ir liela starpība (un šaura robeža) starp Mājām, miteklis, mītni, dzīvokli, kopmītni, kopienu, tēvzemi un Dzimteni.)

Tādi jautājumi mūs ir pie-veduši robežai, kura iedzīvotājus šķir no Tautas. Tā ir otrā pazīme – simptoms diagnozes noteikšanai! Vādons, pats to nezinādams, uz šo robežu norāda, kad raksta par “valodas ekonomisko vērtību”. Vādons raksta: “Šis fakts nemaina to, ka latviešu valodu "ieskauj" angļu valoda un krievu valoda – divas milzīgas valodas ar nesalīdzināmi augstāku ekonomisko vērtību. Mēs nevaram aizmirst, ka globalizētajā daudzvalodu pasaulē, kurā dominē tirgus attiecības un iespējas pārdot, nopirkt un pelnīt, lai maksimālā daudzumā patērētu ērtības, šobrīd faktiski ikvienā situācijā var atrast argumentus, lai atteiktos no latviešu valodas.” un ”Divvalodība komercsektorā ar latviešu valodas izspiešanu no latviešu un krievu saziņas situācijām ir tikai viena joma, kur latviešu valodas klātbūtne ir ierobežota.” Tas ir tipisks liberofīlisks skatījums un pasaules redzējums, kurā, neredzot Koku, redz tikai tā atsevišķo zaru. Kalstošā zara auglis nevar redzēt veselā Koka dzīves gaitu, kurā tas atbrīvojas no nevajadzīgajiem zariem.

Tagad, kad liberofīlie Romas “Kultūras” mantinieki ir izkāpuši no zīdaiņu pamperiem, viņi ir atklājuši, ka mūsu Zeme ir globalizēta (apaļa un apaļumā vienota).

Nu tad beidzot!

Nu tad beidzot viņi tagad zin to, ko visi normālie Cilvēki ir Zinājuši vienmēr!

Nu tad beidzot kuņģis ir sapratis, ka ir vienota Cilvēka organisma sastāvdaļa!

Tas, kurš sevi uzskatīja par vienīgo un svarīgāko, sāk saprast, ka ir tikai veseluma daļa, kurai nāksies samierināties ar faktu, ka nav svarīgākā un attīstītākā, bet tieši otrādi – ir slimas izzūdošas formācijas pēdējā atrauga. Tajā vēl aizvien nākas dzirdēt, ka “zinātnes valoda ir angļu valoda…”, tajā nākas mācīties “vēsturi”, kura ir tikai un vienīgi sagrozīta baltās Eiropas “vēsture”. Tieši tāpat ir ar to “tirgus attiecību dominēšanu”.

Jā, - angļuvalodīgajā zinātnē zinātnes valoda ir angļu, bet ārpus tās esošajā pasaulē ir citās valodās runājošo Cilvēku zinātnes, kuras par tādām angļuvalodīgā “zinātne” negrib atzīt. Mums māca Eiropas “vēsturi” kā pašsaprotamu un dabiski veidojušos. Patiesībā tā nebūt nebija dabiskā populācijas attīstības gaita, bet pretdabiski ievirzīti procesi un tur patiesībā notika pavisam citi notikumi nekā tie, par kuriem mums stāsta. Mums stāsta par Eiropas vēsturi, bet nekad nesaka to, ka tā ir tikai sīka pasaules vēstures veidota detaļa kopējā ainā. Eiropa tāda veidojās Āzijā un Āfrikā notiekošo vēsturisko procesu rezultātā – tā ir šo procesu atlieku kaudze.

Pat Kristus nav dzimis Eiropā…

Spāņi esot iekarojuši Dienvidameriku… Spāņi to varēja izdarīt Dienvidamerikā notiekošo vēsturisko procesu rezultātā. Patiesībā tā nav Spānijas un Eiropas vēstures daļa, bet Spānijas ietekme ir Dienvidamerikas vēstures daļa, tāpat kā Ziemeļamerikas vēsturē ir balto invāzija. Par Ziemeļamerikas vēsturi mums stāsta daudz lielākas muļķības kā par Dienvidamerikas vēsturi. Ziemeļamerikas kontinenta erozija ir aiznesu tās ārkārtīgi senās materiālās kultūras liecības, kuras ir saglabājušās Dienvidamerikā. Amerikas kontinenta Kultūras Vēsture iesniedzas tik tālā pagātnē, kādā Eiropiešu “zinātne” baidās ielūkoties.

Mums stāsta par kādu tur “mitohondriālo Ievu” Āfrikā, no kuras nākot Cilvēki.

Kādas muļķības!

Kad uz Zemes parādījās Cilvēks, tad tādas Āfrikas vēl nemaz nebija. Tāpat mums stāsta par Ēģiptes piramīdām. Visziņi spriež un skaidro “Ēģiptes vēsturi”. Taču, ja viņi uzdrošinātos apceļot Etiopiju, tad viņu skaidrojumiem atklātos gluži cita Ziemeļāfrikas vēsture. Un tā ir visur un visā.

“Mēs domājām, ka ir viens Lielais Ķīnas mūris, bet tagad zinam, ka, viens par otru vecāki, tādi ir veseli pieci…”

“Mēs domājām, ka Helikobaktērijas ir jāizskauž, bet tagad zinam, ka tās nevajag aiztikt.”

Akli zīdaiņi zīž mātes krūti un domā, ka saprot, kas ap viņiem notiek…

Tas ir ļoti naivi - teikt, ka Skolotāju un Cilvēces Vecāko Brāļu Zinātnes valoda ir angļu valoda. Bet ko gan var gaidīt no tiem, kuru pasaulē pieaicinātie nopietnie, kompetentie, diplomētie eksperti plašai auditorijai ļoti pārliecinoši stāsta, ka “sudraba klātbūtnei ūdenī nekāda vērā ņemama mikrobioloģiska efekta nav” – tas esot māņi, tautas ticējumi – māņticība. Ķīmija, ķīmija, tabletes tikai tabletes, mīļie… Un tās ēteriskās eļļas, nu tās ir galīgas muļķības…

Tai pašai auditorijai pirms tam stāstīja par “unikāliem” atklājumiem, kuru starpā diplomēts, kompetents un akadēmiski nopietns zinātnieks nupat esot atklājis ārkārtīgi iedarbīgu līdzekli, pret kuru baktērijām nerodoties rezistence. Tas esot (mums labi zināmais) ēterisko eļļu maisījums!

Dienu vēlāk tai pašai auditorijai tādi paši erudīti, kreatīvi, diplomēti, kompetenti vācu izgudrotāji stāsta par saviem nanorobotiem, kuru pārbaudītā darbības efektivitāte ūdenī tālu pārsniedzot ķīmisko vielu ietekmi uz patogēnajiem mikroorganismiem. Robotu ierocis cīņai ar baktērijām esot sudraba daļiņas…

Tāda ir tā angļuvalodīgā “zinātne”. Tādi ir tie viņu akadēmiskās pasaules “zinātnieki”… Tagad vieni zin, ka zivis dzīvo ūdenī, bet putni lido gaisā, ko citi tikpat kompetenti apšauba, bet trešie sit akmeni pret akmeni, lai izzinātu Visuma rašanās sākumu…

Akadēmiskā pasaule!

Tāpat nākas redzēt, ka “tirgus attiecības dominē” tikai to Cilvēku apziņās, kurās tās dominē. Tad, kad kādā pilsētā nolīst lietus, tad tūlīt var redzēt, kas tur dominē. Tirgus attiecības dominē skaidrā laikā tirgus laukumā tirgotāju un pircēju lokā. Uz mūsu planētas biosfērā dominē Okeāns, bet visu planētu pārvalda – dominē Dzīvības un planētas dzīves procesus vadošā Centrālā Šūna. Normāliem Cilvēkiem ārpus tirgus laukuma tirgus attiecības ir tikai sīka ikdienas dzīves daļa. Tieši tāpat kā ārpus “angļuvalodīgās zinātnes” ir cita zinātne, blakus tirgus attiecībās dzīvojošajiem, dzīvo tie, kuru attiecībās tirgus nedominē.

Kad arktiskie lemingi pošas savā cikliskajā gājienā uz kraujas malu, lai, no tās salecot Okeānā, tur ienestu papildus barības vielas tur dzīvojošajiem organismiem, tad “viņu propagandisti” skaļi deklarē, ka šis kolektīvās pašnāvības veids ir “dominējošās attiecības populācijā”. Tomēr vienmēr šajā populācijā ir daļa tādu lemingu, kuri paliek uz vietas un turpina vairoties, kad “dominējošie” ir beiguši savu suicīdu.

·         Dominē Tas, Kas uztur Esamību.

·         Dominē Dzīvības uzturēšana.

·         Dominē Evolūcijā esošie.

Lemingu populācijā dominē paliekošie un populāciju turpinošie. Ja dominētu suicidālie, tad lemingu nebūtu. Tieši tāpat ir ar to “tirgus attiecību dominēšanu”. Suicidālais liberofīlu tirgus ir skaļš un uzbāzīgi spilgts, ar ko rada savu dominances ilūziju. Tomēr tās ir putas Dzīvības katlā, kurā dominē Cikliskie Dzīvības procesi. Arī tirgus dominances ilūzija ir tikai tādas cikliskas darbības rezultāts. Patiesībā dominē “no dominances atstumtie”.

Mēs Ziedu kurpēs kalnus pāriesim

Hanibāla ziloņiem pa pēdām

kā zaļi viļņi baltā sniegā

un puķu krāsu ziedlapiņu putas

tad ieņemsim šo pasauli

no negaidītas puses.

Mēs ļausim paturēt jums pārejas,

bet rozēs visas klintis pāraugsim

un katrs ēdelveiss kā zvaigzne

būs mūsu novērotājs modrs.

Mēs klusi ziedēsim gar ceļa malām,

kad savas arkas triumfam jūs celsiet.

Mēs atļausim jums dzīrēs aizmigt,

lai modinātu maigā ielejā,

kur mūsu valodā būs jājautā pēc ceļa

un maizi jaunā vārdā sauks.

Uz Zemes vienmēr dominē attīstību – Evolūciju virzošie spēki. Vienmēr dominē Tautu sapulcinošas Idejas, Sadarbība, Savstarpēja palīdzība, Brālība un spēja pārvarēt grūtības Ideālu vārdā. Vienmēr nāk jaunas, augstākās un progresīvākas Idejas un Cilvēki vienmēr ir tām atsaucīgi, tāpat kā vienmēr no Cilvēka vides tiek izmēzti attīstībai nederīgi un traucējoši atkritumi. Dominē tieši tas, kas ir pretējais “tirgus attiecību dominancei”, dominē tas, ar ko cīnās, ko mēģina apturēt un noslāpēt “tirgus attiecību dominancē” dzīvojošie. Viņu apkarotie uztur un tālāk veido to, ko tirgus nevar skart un tas ir tas, kas bija un būs. Patiesi dominējošais darbojas bez lieka skaļuma tur, kur tas ir, un dominancei vajadzīgajos apmēros.

Starpība starp iluzoro un īsto dominanci ir robeža starp tirgus attiecībās un ārpus tām dzīvojošajiem, kurus neredz tirgus attiecībās dzīvojošie. Viņi uzskaita un ņem vērā tikai “ekonomiski aktīvos iedzīvotājus”. Tieši šī robeža ir robeža starp iedzīvotājiem un tautu.

·         Cūkas Debesīs neskatās.

·         Mušas uz Zilgmi nelido.

·         Naktsputniem Saule acīs kož.

Iedzīvotāji, kuru apziņā dominē tirgus attiecības, sev blakus tautu neredz.

Iedzīvotāji grib pirkt, pārdot, pelnīt un baudīt ērtības.

Iedzīvotāji grib lētāk, vieglāk un vairāk.

Iedzīvotāji ir norūpējušies par to kā dzīvo.

Iedzīvotājiem ir valodas “ekonomiskā vērtība”.

Iedzīvotājiem valoda, kā parādība pati par sevi bez ērtību apmierināšanas funkcijas, nav vērtība, tāpēc viņi atrod argumentus no tās atteikties vai to mainīt pēc savas patikas un saprašanas.

Tauta Zin kāpēc dzīvo.

Tauta maksā pēc taisnības, kā vajag un par vajadzīgo.

Tauta uztur un vairo savas Vērtības.

Tautai sveša nevajag. Tautai vajag tikai tik, cik pietiek un tā, kā ir pareizi.

Tautai ir valodas Kultūras dzīves vērtība.

Tautai viņas valoda ir Tautas dzīvi uzturoša Vērtība, tāpēc tai nav argumentu attiekties no savas valodas.

Zaudēt, kropļot un patvaļīgi mainīt valodu (“valodas dzīve”) Tautai nozīmē mirt.

·       Tauta savas valodas Kultūras dzīves vērtību pret iedzīvotāju valodas ekonomisko vērtību nemaina, tāpēc tās Kultūras dzīves vērtība nekur nav ierobežota.

·       Tauta dzīvo Cilvēcisko Vērtību un attiecību kapitāla dominances pasaulē.

·       Tauta dzīvo Cilvēcisko Vērtību izkopšanai un šo Vērtību darbības rezultātu pilnveidošanas tradīcijas uzturēšanai.

·       Tautai nerūp “lētāk”, ja tas prasa atkāpties no tradīcijas.

·       Tautai nevajag “vieglāk” un “vairāk”, ja tas pazemina Cilvēciskās Vērtības.

·       Tautai nevajag “baudīt” sveša darba augļus.

·       Tautai nekad nav koloniju un Tautas labklājība nekad neceļas pazeminot kaimiņa vai kādas citas tautas labklājību.

·       Tauta nealkst savu Tobago.

Tāpēc Tauta nav iedzīvotāji, bet ir tie savā zemē dzīvojošie, kuri, gribot būt savā zemē derīgi, pienācīgi izmanto savas zemes nestās iespējas pilnveidot Kultūras tradīciju un celt Cilvēciskās Vērtības. Tautas jēdzienam nav etniskas komponentes. Tautas jēdziens atspoguļo Cilvēku orientāciju Vērtību laukā un piederību Cilvēciskās (Nootiskās) dvēseles nesējiem. Tāpēc katrā zemē ir šīs zemes Tauta un tās teritorijas iedzīvotāji.

·       Katras zemes un valsts pamatvērtība ir tās Tauta.

Cilvēka attieksme orientācijā uz “vieglāk” un “baudīt” vai “pareizāk” un “derīgāk” viņu noliek tajā robežas pusē, kurā viņš ir starp iedzīvotājiem vai tautiešiem. Tāpēc Tauta nav stihiski vai tradicionāli šeit dzimušie, bet tie, kuri grib būt te Zemei un tās Cilvēkiem derīgi un Vērtības vairojoši, neskatoties uz citu zemju labumu kārdinājumiem. Tauta dzīvo ārpus tirgus attiecību dominances Cilvēcisko Vērtību un attiecību kapitāla uzkrāšanas pasaulē.

Tāda izvēle novelk stingru robežu un ir galvenā pazīme, kura nosaka to, kam pieskaitāms Cilvēks. Var jau gadīties arī tā, ka dzīvošana ārpus tirgus attiecībām Cilvēcisko Vērtību telpā ir lētāka, ērtāka un nodrošinātāka, bet ja Cilvēks tad tur ir šī “lētāk”, “vairāk” un “ērtāk” dēļ, tad viņš tur ir tikai iedzīvotājs. Tautai piederīgs viņš ir tikai tad, ja, dzīvojot Tautas dzīvi, viņš nedomā “lētāk”, “vairāk”, “ērtāk” un “baudīt” kategorijās.

·       Tautai piederīgais domā “labāk”, “pareizāk” un “derīgāk” kategorijās.

Tieši tā ir Sociālisma būtība. Sociālisms ir Tautas Kultūras dzīve Cilvēcisko Vērtību izkopšanai un Sabiedrisko attiecību kapitāla uzkrāšanai.

Tādu izpratni jēdzienā “Padomju Tauta” ielika Sociālisma ideologi. Viņi nedomāja par iedzīvotāju ērtību apmierināšanu, bet par Tautas Kultūras dzīvi, kurā pareizāk nav vieglāk un lētāk nav labāk, bet baudīt nebūt nav derīgāk. Neviens patiesi radošs Cilvēks nedomā kā padarīt komfortablu savu radošo darbu. Alpīnisti tiecas uzkāpt virsotnē. Gleznotājs grib gleznot. Mīlošais grib mīlēt. Viņi tajā ērtības un aizvietotājus ērtību gūšanai nemeklē.

Padomju Sabiedrībā Sociālisms paredz to, ka ir jāpieliek pūles savu Vērtību dominantes uzturēšanai kolektīvā derīgumā Kultūrvēsturiskā teritorijā “Padomju zemē” – Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

“Padomju Tautas” jēdzienā nav etniskas komponentes. Tas ir pārnacionāls jēdziens. Tajā nav iespējama kāda etnosa dominēšana un hegemonija pār citiem. Padomju ideologi zināja, ka Kultūra ir pārnacionāla būtībā, bet nacionāla formā, tāpēc Padomju Tautas Kultūras dzīve ir tur, kur ir attīstīta etnisko nāciju un Tautu Kultūru dzīve.

·       Etniskā nācija ir savu kultūrvēsturisko lomu citu Tautu dzīvē zinošs un pieņemošs etnoss.

Tāpēc Padomju Savienībā visādi veicināja nacionālo Kultūru dzīvi tādos apmēros, kādu to atvēlēja vēsturiskie apstākļi un iespējas. Galvenais ieguldījums un uzsvars tobrīd bija uz katras Tautas Kultūras dzīves pamatu – Izglītību un Audzināšanu, ko liberofīliski orientētie iedzīvotāji pilnīgi dabiski uztvēra kā spaidus, ierobežojumus un represijas pret liberofīliskās “kultūras un mākslas” aktīvistiem. Tur, kur ir vienota daudznacionāla – multietniska Kultūras telpa, tur ir vajadzīga starpkultūru sakaru valoda. Padomju Savienībā tāda dabiski bija lielākās nācijas un pamatkultūras Kultūras telpu veidojošā valoda – Krievu valoda.

Un te nu visiem rakstītājiem un skaidrotājiem būtu jāizdara stingra izvēle jautājumā par to, kas viņi ir – Tautas Kultūras un Valsts darbinieki vai tenkojošas tirgussievas, šeptmaņi un kolonizatoru izpalīgi. Pirmajiem ir jāturas pāri pūļa subjektīvajam dzīves uztveres un tenku līmenim objektīvo parādību laukā, bet otrajiem sev jāpiesprauž kāds iedzīvotāju vidē labklājību simbolizējošs, bet viņus Tautā diskriminējošs zīmols – kāds liberofīlisks varavīkšņains prezervatīviņš vai gendernenoteiktības “vispusības” zīmīte, kāds tetovējums vai pīrsings – riņķis degunā. Kultūras un Valsts darbinieku uzdevums ir celt Tautas apziņas līmeni neskatoties uz to, ka kāds tobrīd gribētu pabaudīt izklaidi, vai uzklausītu zemapziņai patīkamu tenku. Viņu uzdevums ir vadīt Tautu dzīvi Tautai labajā, pareizajā un derīgajā caur tādai kustībai neizbēgamajām un pamatoti esošajām reālajām grūtībām. Katrai gaitai ir pretvējš.

Pārnacionāla Kultūra, kā veselums, dzīvo savu savdabīgo daļu sintēzē, tāpēc, no vienas puses, ir jāatbalsta šo daļu savdabība, bet, no otras puses, jāuztur to sintētiskā vienība. Tie ir diametrāli pretēji procesi, kuros iekļaujas tiem atbilstoši Cilvēki. Tāpēc, Pārnacionālās Kultūras dzīvi no sava procesa skatot, viņi tur redzēs atšķirīgas parādības. Vieni, savdabību nesot, runās par “pārkrievošanos”, bet citi, sintēzi uzturot, mācīs krievu valodu.

Tāpat nāciju Kultūras ir visai atšķirīgas. Tām, tāpat kā Cilvēkiem, ir savdabīgas dabas un lomas Pārnacionālās Kultūras dzīvē. Nevar gaidīt, lai visas izpaustos vienādi. Katrai vajadzīga cita pieeja, pamudinājums, atbalsts vai pārvaramas grūtības. Tāpat ir ļoti atšķirīgas etnosu mentalitātes. Vieni etnosi ir ekspansīvi, citi “ekonomiski apķērīgi”, bet vēl citi piekāpīgi vai pat pakalpīgi – iztapīgi (sulainiski, kas ir viesmīlības perversija). Tāpēc, lai uzturētu savdabīgo Kultūru esamību un sintēzi, katram etnosam vajadzīga cita pieeja. Pašpietiekamiem vajadzīga pastiprināta iesaiste Pārnacionālajā, bet pakalpīgajiem tieši otrādi – atgādinājumi par viņu savdabību vērtību un uzturēšanu.

Ar to tad Padomju Savienībā nodarbojās tie skaidrotāji, kuri “Liesmā”, “Literatūrā un Mākslā” rakstīja rakstus par divvalodību un latviešiem piemītošo pakalpību pārejā uz krievu sarunu valodu, kaut arī daudzi runātāji to darīja mērķtiecīgā tieksmē uz sarunu rezultātu, bez sevi pazemojošās vajadzības izrādīt savu atšķirīgo etnisko piederību un sīkaļām piemītošo “nerunā - necieni” sindromu. Normālu Cilvēku vispirms interesē sarunu rezultāts. Saruna tad ir mērķtiecīga darbība, bet ne sevis demonstrācija. Normāls Cilvēks sarunā ar sveštauti viņa valodā iet uz abiem būtisko risinājumu, tāpēc nekad nav etniski pazemots. Tikai Sintēzi saprotošs un pielietojošs var būt patiesi Savdabīgs un savu Savdabību saprotošs, cienošs un uzturošs Cilvēks.

Toreiz rakstiem par šo tematu, nebija pārkrievošanas baiļu, bet labprātīgas - pakalpīgas pārkrievošanās draudu apziņas raksturs, kādu tagad trūkst liberofīlijas apstākļos, kad notiek strauja iedzīvotāju labprātīga varas struktūru visādi virzīta un veicināta pārangliskošanās (amerikanizēšanās), par ko savos skaidrojumos klusē Vādons un viņam līdzīgie liberofīli. Toreiz rakstītājus satrauca latviešiem tradicionālā atteikšanās no savas Savdabības.

Melīgums – tas ir trešais simptoms triādē, sabiedrības slimības diagnozei – Liberofīlija.

·       Liberofīlija (no tās pašas parādību grupas, kurā ir pedofilija, zoofīlija, nekrofīlija, homoseksuālisms u.c.) ir postoša intelektuāla (prāta) perversija, kura izpaužas liberāli totalitārā darbībā.

Liberofīlijas skartie izveidojuši savu liberastisko filozofiju, uz kuras bāzes attīstīta liberālisma ideoloģiju un no tās izrietošo praksi. Šī ideoloģija un prakse ir vērsta uz Tautu iznīcināšanu un tautiešu pārvēršanu par iedzīvotājiem. Liberālisms ir Sociālisma antipods, tāpēc visur apkaro visu, kam vien ir sociālisma daba. Te jāpiezīmē, ka nedrīkst jaukt Sociālismu ar sociāldemokrātiju.

Sociālisms ir vērsts uz iedzīvotāju pārveidi par Tautu, bet sociāldemokrātija uz vienmērīgāku un līdzsvarotāku peļņas sadali iedzīvotāju starpā. Savukārt liberālisms darbojas atsevišķu negodīgāko labā, palīdzot viņiem sagrābt kolektīvā (cita nav) darba rezultātus. Lai atvieglinātu šo piesavināšanos, notiek Tautu demoralizācija, Kultūras dzīves izskaušana ar tai sekojošu iedzīvotāju idiotizēšanu. Liberofīlija un no tās izrietošais liberālisms ir katras izzūdošas sociālas formācijas destrukcijas mehānisms. Ar tā palīdzību Daba likvidē novecojušās, Evolūcijai nederīgās sociālās formācijas un šo formāciju teritoriju iedzīvotājus. Liberālisms ir attiekšanās no Evolūcijā noturošajām robežām – kārtības, atteikšanās no attīstības sasniegumiem un senču atstātā mantojuma, kas būtībā nozīmē “atgriešanos alās” pie pirmatnējās kopienas dzīvesveida, interesēm un vajadzībām.

Dabā ir trejas būtņu grupas – autofāgi, heterofāgi un destruktori. Autofāgi minerālvielas pārveido organiskajās vielās. Heterofāgi pārtiek no autofāgu radītajām organiskajām vielām, bet destruktori (baktērijas un sēnes) organiskās vielas noārda līdz minerālvielām. Pēc analoģiju likuma Tautu Vadoņi, Kultūru pamatlicēji, ir pielīdzināmi autofāgiem, bet Skolotāji Kultūru sargātāji, kopēji un attīstītāji - Tautu stiprinātāji ir heterofāgi. Tautu iznīcinātāji un Kultūru kaprači ir destruktori (baktērijas un pelējums) - liberofīli.

Sava skaidrojuma beigās Vādons izsaka domu, ka Latvijā notiekošo procesu (liberofīlu darbības) rezultātā “ir mazāk unikālas un bagātas valodas, kuras visi zinātāji, nonākuši vidusmēra pilsētā Ķīnā, izšķīstu nepamanīti.” Viņa apgalvojums ir pareizs attiecībā uz iedzīvotājiem, kuri ir kā māls, kurš ūdenī mīcīts, izšķīst un ieduļķējas ūdens straumēs, bet nav attiecināms uz Tautu.

Tauta ir kā dzelzs – jo vairāk to pretspēki kaļ, bet Uguns un Ūdens rūda, jo stiprāka, cietāka, sīkstāka un derīgāka tā paliek.

Tā, kopā sakalta, Tauta nezūd un savu valodu nezaudē.

Tie, kuri IR kalti, veidoti un rūdīti un sava Gara Valodu Nezaudē, tie IR TAUTA.

11. turpinājums

* * *

Ielūkosimies iedzīvotāju pasaulē, viņu sadzīvē un viņu dzīves (“ilgtspējas” – kā viņi paši to tagad sauc) virzībā. Tur mēs atradīsim atbildes kā uz to, vai “latviešu valoda ir starpkultūru saziņas līdzeklis”, tā arī uz to, kāpēc tas viņiem tā tagad notiek.

·         Slimais ir tas, kurš nav vesels – nevar dzīvot pilnvērtīgi.

·         Perversā perversums ir viņa nespējā būt normālam.

·         Slimā ikdiena ir veselā dzīves karikatūra.

·         Perversā ikdiena ir perversuma uzdošanā par Normu.

·         Kā slimais, tā perversais apzinās savu neatbilstību normai, bet tur, kur slimais tiecas atjaunot Normu sevī, tur perversais tiecas apkārtējo pasauli pieskaņot savai nespējai ievērot Normu.

Liberofīli ir sagrābuši “pastu un telegrāfu, tiltus un iestādes”. Viņu rokās ir sakaru sistēmas – prese, radio, TV, internets, caur kuriem viņi izplata savu dezinformāciju. Liberofīli melo. Ar melu palīdzību viņi pārveido pasauli atbilstoši savām vajadzībām, kuras izriet no viņu sašaurinātajām ārpusnormas “dzīvildzes” iespējām. Viņu rokās ir skolas un likumi.

·         Liberofīli veido “jaunu normu”.

Šīs darbības laikā viņi demontē Normu, bet savu perversumu uzstāda par “jauno normu”, ar kuras palīdzību viņi ir sākuši nesaudzīgi iznīcināt Normālos Cilvēkus. (Perversie jūs aicināja uz toleranci, iecietību un “mierīgu līdzāspastāvēšanu” – atšķirīgā pieņemšanu, ko paši nemaz netaisās ievērot, bet tieši otrādi, kā vienmēr, apkarot ar visiem iespējamiem līdzekļiem – uguni un zobenu ieskaitot. Tas ir tikai laika un debilizācijas jautājums. Citas savas “demokrātijā” esošās iespējas viņi jau izmanto. Cilvēki ir pārāk lētticīgi. Viņi nesaprot uz kurieni “iet šis vilciens” tāpat, kā Hitleram nostiprinoties un Vācijai izplešoties, nesaprata, ko viņiem nesīs politiķu spēlītes ar fašismu.)

·         Tie, kuri nav spējīgi būt Normāli, paziņo, ka “normāli” ir tas, ko viņi dara.

“Ģimenes studijā” stāsta, ka disciplīnas jēdzienam tagad esot jauns saturs – galvenais esot ļaut katram mazulim pašam izzināt pasauli. Tas nozīmē, ka tad, kad tādas “māmiņas” kārtējais mazulis (Cilvēkiem ir bērni, mazuļi ir dzīvniekiem, tātad tāda “māmiņa” patiesība ir mātīte) ir sevi noindējis, nositis ar strāvu vai nodedzinājis māju, tad tāda “māmiņa” ir izzinājusi pasauli tiktāl, ka, iespējams, savam nākošajam mazulim neļaus darīt to, ko ļāva šim. Reproduktīvā vecumā tādai “māmiņai” varētu būt ap 25 mazuļiem. Tāpēc viņai ir pietiekami plašas iespējas brīvai pasaules izziņai, ko sauc par mūžizglītību. Tāda perversa loģika tiek plaši pielietota jaunajā “normā”, bet tā nav saprātīga.

Ir Normāla Cilvēka prāta darbība viņam Zināmā laukā, kam pretējais ir tur noturēties nespējīga, nepilnvērtīga prāta maldīšanās murgainu pieņēmumu un tenku miglā. Mēs zinam, ka vibrāciju frekvences atšķirība Cilvēka nervu sistēmā (Garīgā attīstība) nosaka viņa reakciju uz pārtikas produktiem, gaisa sastāvu, ķīmisko vielu un citu organismu klātbūtni. Kas vienam ir nekas, tas citam ir derīgs, bet vēl citam jau kaitīgs. Ko augsti attīstītais var pārvaldīt, tas zemākorganizētam izraisa atkarību. Bieži lietotas uzbudinošas vielas zaudē savu iedarbību, tāpēc, nepalielinot devu, tās nav efektīvas, bet vielas iedarbība ir atkarīga no devas lieluma – kas mazās devās ir zāles, tas lielās ir inde. Mēs to Zinam. Tāpēc mēs saprotam, kāpēc iedzerot alkoholu, augsti attīstīts Cilvēks kļūst miegains, bet mazattīstīts skaļš, nevaldāms un agresīvs. Tāpat mēs zinam, ka katrā kontinentā ir tā savdabīgo enerģiju, augšņu un dzīvības formu atbilstība Cilvēka evolūcijai. Tur esošie augi, dzīvnieki un Cilvēki ir savstarpēji atbilstoši un derīgi, bet svešumā nonākuši, tie tur “uzvedas” citādi kā savās mājās.

“Labākdzīvošanas” radioraidījumā pieaicinātā eksperte viegli un atbrīvoti muld par augu dabu, īpašībām un izcelsmi (ko pati arī atzīst: “es zinu tikai to, kā tas man garšo…”). Turpat raidījuma vadītājs sarunu par kartupeli sāk ar tēmas obligāto “ierakstīšanu” “labākai dzīvei” nospraustajās robežās – seksā. Iepazīstināšanu ar kartupeli varēja sākt no ļoti dažādiem aspektiem, bet te tas tradicionāli sākas ar seksu – kartupelis tiek izsludināts par afrodisiaku (seksuālu uzbudinātāju), jo internetu pārmeklējot, esot atrasta informācija, ka kādreiz Īrijā un Skotijā to esot tieši tā lietojuši. Pēc tā nāk viņa paša prātojumi, ka tolaik badā mirstošos eiropiešus kartupelis esot paēdinājis un kam pilns vēders, tam prāts tūlīt nesoties uz TO. (Jūrascūciņām jūrascūciņu priekšstati par jūrascūciņu dzīvi.)

Ja šis viedais radiocilvēks (kā viņi tagad viens otru sauc – radiomens) būtu pasmēlies arī no citiem avotiem, tad tur viņš būtu uzzinājis, ka tāda slava kartupelim nāca līdzi no Dienvidamerikas, no kurienes to pārveda tieši šīs iedarbības dēļ (kādu kartupeļa ogas noteiktā veidā pagatavotas un, stingri normētā devā lietotas, tiešām, izdara uz Dienvidamerikas indiāņiem), bet nebūt ne tādēļ, ka to no kartupeļa dzimtenes pārvedušie izvirtušie aristokrāti domātu lietot savu zemju zemnieku paēdināšanai. Tā kā aristokrāti nezināja kartupeļa ogu lietojumu normu, tad sadūrās ar šo auga daļu indīgo dabu un atmeta savus eksperimentus, bet zemnieki atrada, ka kartupeļa bumbuļi ir ēdami un tā kartupelis, pārceļojis okeānu, pārcēlās arī no pilīm uz būdiņām, kur citiem mērķiem sāka lietot pavisam citu auga daļu.

To varēja pastāstīt. Tad nebūtu jāgvelž savi izdomājumi, kuri tradicionāli vienmēr iedzīvotāju prātiņus noved līdz domām par TO un TĀ vietu vērtību sistēmā, kura precīzi kopē jūrascūciņas dzīvi.

Citā tā paša “produkta” raidījumā pieaicinātie “akustiķi” stāsta, ka akustika esot “skaņas izplatības nepieļaušana” un risināma ar “investīciju palielināšanu”. Un tā katrs tāds rīta zombējums ir ja ne tukša ārpus zināšanā esoša prāta muldēšana “viena tante teica” un “kaut kur kāds laikam kaut ko tādu esot teicis” līmenī, tad vieglajā valodā teikta humora un anekdošu stilā vadīta produktu reklāmas stunda gan. Tad var krietni izsmieties, ja vien nepārņem skumjas par tiem, kuriem tādu jūrascūciņu vidū nākas vadīt savas ikdienas lielāko daļu. Pievakarē ir “augstāk par zemi” un “monopols”, kur par dzīves piemēriem klausītājiem liek priekšā viduvējības un viņu banalitātes, kā ievērības cienīgu mērķu sasniegumus. Te mēs redzam “radioproduktu”, “radošā kolektīva”, un viņu “ekspertu” kvalitātes un mērogus.

-          Vai tas nozīmē, ka Latvijā vairs nav citu ekspertu, raidījumus vadīt spējīgu un tur piedalīties varošu Cilvēku kā vien tie, kādus dzirdam radio un redzam TV kultūras 100 gramos, “diskusijās” un šovos?

Protams, ka Latvijā ir gana (pietiekoši) daudz zinošu speciālistu un gudru Cilvēku, kuru klātbūtne informatīvajā telpā pavērtu pavisam citus domu apvāršņus un ievirzītu Tautas dzīvi pavisam citā gultnē. Bet tieši tāpēc, lai informatīvo telpu, “kultūras dzīvi” valsts iestāžu un pārvaldes institūciju darbību noturētu līmenī, kurā jau sākas diskusijas par to vai “Zeme jau ir plakana vai tomēr vēl apaļa” tur no visiem spēkiem nepielaiž izglītotus Cilvēkus un noklusē viņu klātbūtni Latvijā. Paskatieties uz tiem tetovētajiem un pīrsingotajiem prātvēderiem (vai vēderprātiem?), kuri sēž saeimās, ministrijās, aģentūrās, fondos un administrācijās! Ko no tādiem var sagaidīt, ja viņu aprindās pat tualetes ieraudzīšana (“Latvijas pērles”) izraisa neviltoti bērnišķīgu sajūsmu.

Katrā valstī ir vairāki specializēti iedzīvotāju debilizācijas resursi. Tādi ir arī Latvijā. Mums ir pat TV produkts-Krievu REN TV analogs Latvijā. REN TV specializējas visādu kosmisko šausmu stāstu, pasaules gala, citplanētiešu un reptiloīdu problēmās. Tur tiek apspriesti jautājumi par zemes formu, Hitlera lidojošiem šķīvīšiem un citi meli. Mums Latvijā tieši tādā pat īstenības līmenī un apskates ievirzē darbojas “Melu laboratorija”.

Tiem, kuri nekā nezin par zemes vēsturi un kosmosu, var iestāstīt pašfabricētus murgus par reptiloīdiem un 2012. gada pasaules galu vai Golfa straumes apsīkumu. Tādiem pat tantukiem un tirliņiem “melu laboratorijā” priekšā liek tur fabricētus melus par Padomju dzīvi. Tur pieaicinātie “eksperti” un “liecinieki” sniedz “zinātniskas liecības” par to, kas “tur esot noticis un kāpēc tas tā esot noticis”. Un taču ir tādi, kuri tam visam patiešām tic!

Ir zināms, ka rīta cēlienā veidojas darba atmosfēra un attieksme pret šodienu – tūlīt un tagad darāmo, bet pēcpusdienā formē Cilvēka dzīves pamatlīnijas. Tāpēc mēs saprotam, ka rīta muldēšana vedina uz “veiktspēju” “kaut kā uz to pusi” līmenī nenoteiktā un par pilnu neņemamā vidē, kurā “tas katram ir cits no viņa viedokļa izrietošs”, bet vakara “iemiglināšana” stāsta, ka “nekur jau sevišķi nav kur skriet” – apkārtesošās viduvējības esot īstās izcilības, viņu izdzertie alus kausi esot veiksmes mēri, bet nepārtrauktie kompromisi ar netikumu, pieticību un sirdsapziņu esot vērā ņemamie un atkārtošanas cienīgie sasniegumi.

Nupat garā rīta radiorunāšanā slavēja trejus “kultūras akadēmijas” beidzējus, kuri Latgales lielpilsētā esot nodibinājuši teātri, kas esot notikums ar lielu sabiedrisko nozīmi. Viņi uzvedot provokatīvas, pieaugušos šokējošas “visnotaļ slavējamas un progresīvas ludziņas bērniem 4+ vecumā“. Jaunais aktieris, slavējot izcilo lugas saturu un dramaturģiju, atzinās, ka nezin “lugas” autora vārdu un uzvārdu. Tas esot “kāds igaunietis”.

Mums bērnudārzā (LPSR, Bauskā, ap 1956. – 58. g.) rotaļu laukumā bija stacionāra estrāde ar skatuvi (bija pat priekškars no raiba auduma), uz kuras mēs “spēlējām teātros” – improvizējām turpat uz vietas pašsacerētas “lugas 4+ vecumam”. Mēs “spēlējām teātros” tāpēc, ka Zinājām – īstais teātris ir Ibsena, Raiņa, Gētes un Šekspīra lugas uz pieaugušo Cilvēku īsto teātru skatuvēm, kuri kādreiz nokāpj arī līdz mums un tad leļļu teātrī mums rāda mazo bērnu – mazo teātri. Mēs ļoti labi sapratām šo distanci starp lielo un mazo teātri un mūsu improvizācijām – “teātra” rotaļu un īsto aktieru spēli īstā teātrī. Mēs “spēlējām teātros” – to, ka mēs “it kā esam aktieri un it kā tēlojam it kā lomas it kā lugā”, līdz brīdim, kad audzinātāja liks beigt šo rotaļu un vedīs mūs pusdienās. Mēs ļoti labi sapratām un Zinājām mūsu rotaļu atšķirību no īstās pieaugušo dzīves. Savos “teātros” mēs spēlējām savu interešu un pieaugušo pasaulē noskatītos sižetus, kādus domājām uzvest uz lielo teātru skatuvēm, kad būsim tādi kā tētis un mamma.

Mēs ļoti gribējām augt un kļūt pieauguši, tāpēc gribējām, lai ar mums runā kā ar pieaugušajiem un “nestāsta mums mazu bērnu niekus un muļķības”. Mēs gribējām būt pieaugušo pasaulē un redzēt tās īstās lugas īstā teātrī ar īstiem aktieriem, kur mēs tad skatītos to, ko skatās visi pieaugušie. Mēs gribējām redzēt to, ko viņi redz, bet kam mēs vēl bijām mazi. Mēs noteikti nesaprastu, kāpēc mums būtu jāskatās tas, kas šokē pieaugušos, kas viņiem nav pieņemams. Mums bija mazāk zināšanu (pieaugušie bija gudrāki, stiprāki un varošāki – viņi Zināja, kāpēc tas ir pareizi un kāpēc tas ir jādara, tāpēc mēs gribējām būt pieauguši), bet mēs nebijām dumji.

Mēs Zinājām īstās dzīves un rotaļas atšķirību, kaut arī mums brīžiem rotaļa bija mūsu īstā dzīve. Šo atšķirību un vietu nodalījumu rotaļas un īstās dzīves attiecībās mums ļāva uzturēt sapratne, ka esam savu vecāku bērni un viņi no mums atšķiras ar veicamo darbu, zināšanu un sniegto iespēju daudzumu un labumu. Ikviens no mūsu vecākiem var to, ko nevaram pat visi bērni kopā.

Mums patika zīmēt un veidot plastilīnā, bet mēs zinājām, ka tā nav Māksla, ka ir ilgi jāmācās un daudz jāstrādā, lai kļūtu par mākslinieku, jo Māksla ir Cilvēka prasmes augstākais sasniegums un mēs nekad negribētu, lai mūsu zīmējumi “būtu māksla”, jo tad mums vairs nebūtu uz ko tiekties – tad mēs “jau būtu lieli” savā bērnišķībā un pasaulē nekad nevarētu ienākt tas, ko mēs tur varētu ienest tad, kad pieaugtu lieli.

Mēs būtu ļoti pārsteigti, ja mūsu “spēlēsim teātros” kāds būtu nosaucis par “improvizācijas teātri”, tur notiekošajam piešķīris nopietnas darbības vai “terapijas” nozīmi, bet mūsu “4+ ludziņas” par “Kultūras akadēmijas beigušo darba produktu”. Tas mūsu darbībām būtu atņēmis rotaļas raksturu, to darošiem pieaugušajiem pieaugušo statusu un cieņu mūsu acīs, bet mums izaugsmes iespēju – iespēju reiz būt pieaugušiem. Tas mums būtu atņēmis nākotni. Tad jau toreiz būtu izdarīts tas, ko tādi “Kultūrakadēmiķi” un “eksperti” tagad dara – viņi Cilvēkiem atņem nākotni – izaugsmes telpu, virzienu un iespēju.

Protams, var jau teikt, ka mūsu rotaļas nebija tādas, kā viņu tagadējās “improvizācijas”, “terapijas” un “kultūrakadēmiķu” iestudējumi, ka tagad tas esot profesionāli, principiāli, kvalitatīvi, zinātniski – “laikmetīgi mākslinieciski augstākā” līmenī. Vienā ziņā viņiem ir taisnība. Mūsu bērnu dienu rotaļām bija cits raksturs, cita ievirze un cits saturs – tās bija labestīgas un miermīlīgas - mums bija citi mērķi, uz kuriem tiecāmies. Mēs tiecāmies būt derīgi, būt kopā ar saviem vecākiem, dot viņiem savu mīlestību un tad dzīvot Labu Cilvēku Īsto Dzīvi. Šodienas “laikmetīgajiem” varētu piekristi, ja vien es savām acīm neredzētu viņu perverso izdarību “mākslinieciskās” kvalitātes, kuras patiesībā ir mūsu bērnudārza darbību līmenī, bet ar mīnusa zīmi – viņi teicas pretējā virzienā – attālinās no īstās, īsto pieaugušo Cilvēku dzīves slimīgos, slimu bērnu murgos.

Šobrīd Kannās ar lielu spozmi norisinās starptautiskais TV-seriālu festivāls. Slavens režisors un festivāla dalībnieks stāsta: “Agrāk seriāli bija “ziepju operas”, tagad seriāli ir māksla.” Tad jau latviešu “kultūras fenomens” “Ugunsgrēks” arī tagad ir augstas raudzes māksla – nu gluži kā Šekspīra vai Šillera gara darba līdzinieks…

Nupat Nobela prēmija ekonomikā tika piešķirta par visiem zināmo – katrs ekonomiskais modelis ir sava laika Cilvēku vērtību sistēmas produkts – viņu uzvedības psiholoģijas elementu nosacītas sabiedriskās attiecības vērtību apmaiņās.

-          Un kurš Normāls Cilvēks to nezināja?

-          Un kur te ir tas atklājums?

-          Un kā sauc tādu “atklājēju”, kurš par sava prāta darbu pasniedz vispārzināmo?

-          Un kas ir apbalvotāji, kuriem tāds “atklājums” ir jaunums?

Man ir tāda sajūta, ka man “jūra ir līdz ceļiem”. Šī sajūta nav tāpēc, ka es tagad sev liktos augumā tik liels vai ļoti varens, bet tāpēc, ka tagad par jūru sākuši saukt to, kas visu laiku bija Zināms kā pasekls varžu dīķītis zemes ceļa malā. Manā bērnībā, skolas un jaunības laikā arī bija vispārizglītojoši radioraidījumi, populārzinātniski žurnāli un grāmatas, bet to saturs un aprakstīto jautājumu izklāsta līmenis bija nesalīdzināmi augstāks. Arī tad bija teātra un mākslas dzīve, no kuras varēja mācīties un censties tādu apgūt, bija iekš un ārpolitika, starpvalstu attiecības, kurās redzējām patiesi lielus politiķus, bet ne šodienas Gejropas leļļu teātri un Trampu – visus tos cirka klaunus.

Tas man dod sapratni par to, kas šodien ir tie iedzīvotāji, kuri to visu tagad dara, kāda ir viņu izglītība un kur notiek viņu prāta “veiktspēja”, valodas politikas veidošanas laikā – kas ir tas, kas tiek stāstīts par valodu. Tieši tā ir jāvērtē uzstādījums, ka “latviešu valoda ir starpkultūru saziņas līdzeklis”.

Ja pieņem, ka “saziņā esošās kultūras” “komunicē” par alus cenām, aplokšņu algām, oligarhu sarunām, “Krievijas savaldīšanu” un “māmiņu pēcdzemdību sajūtu pieredzes iespaidu apmaiņu”, tad kādai daļai interesentu (šajos jautājumos) tas tā varētu būt. Bet pieņemsim, ka Papuā – Jaungvinejā ņam-ņam cilts teritorijā ar šādu valodas likumu un uzstādījumu notiek starptautisks atomfiziķu vai Kultūrvēsturnieku kongress. Nu uz brīdi pieņemsi, ja mums prasa veikt Pītagora teorēmas pierādījumu dūmu signālos vai roku vicinājumos bez Morzes ābeces vai citādi matemātiski strukturētas signālu sistēmas palīdzības. Pieņemsi, ka mums Gejropas aktīvistiem viņu kanceleju un dokumentu valodā jāstāsta par Tikumību, Godu un Pienākumu. Viņiem taču nav tādu jēdzienu, vārdu, prāta darbības, sabiedrisko attiecību un interešu.

Pieņemsim, ka Latvijā notiek starptautisks reliģisko darbinieku salidojums, un viņiem te ir jārunā valodā, kurā Cilvēka ilgstoša Garīga Varoņdarba piepildītas dzīves sprieguma izraisītas ekstātiskas katarses (iekšēja, dvēseli augšupnesoša uzplaiksnījuma) un (ārējas) Debesu Būtņu augšupnesošas darbības sintēzi dēvē par “debesbraukšanu”. Valodā, kurā nav jēdziena, kas izteiktu tādu nemitīgu Garīgu augšupeju, kāda notiek cikliskos atkārtojumos. Valodā, kurā noziedzīgu “pārdevīgumu” sauc par pērkamību. Šajā valodā to, kas ir Cilvēka dvēseles īpašība to, kas nāk no viena Cilvēka brīvas izvēles, sauc par cita Cilvēka rīcības iespēju apstākļiem, bez norādes uz šo apstākļu dabu (var būt likumīgi pērkams mežs, lops vai padzēriens un tas tiek nolikts vienā līmenī ar noziedzīgu dvēseles tieksmi, bez tādai darbībai piešķirtā vērtējuma).

Par Cilvēka Garīgo Dzīvi te būtu jārunā valodā, kurā nav adekvāta vārda tādam pašattīrināšanās aktam, kurš veikts caur to, ko tikai ļoti nepilnīgi (neatsedzot iekšējo saturu) šajā valodā var nosaukt par grēksūdzi vai nožēlu. Tam, kas ir augšupejas spārni, nav nekāda sakara ar žēlabām vai grēku piedošanas gaidām. To, ko, brīvības spēku iegūstot, nomet kā vecu apsīkušu apģērbu (noieto ceļu), nepiemin ar nožēlu un par to negaida piedošanu, kā pīrādziņu apēdis runcis.

Garīgajiem Ceļiniekiem tad te būtu jārunā valodā, kurā nav vārda Vienprātības Gudrībai un daudziem, daudziem tūkstošiem citu Garīgo Kultūru ietērpjošiem jēdzieniem un vārdiem. Var jau mēģināt kaut ko “tulkot” – izteikt vārdos, kuru semantika neatbilst “tulkojamo” vārdu dabai to īstajās valodās.

Šajā valodā runājošajiem šīs zemes iedzīvotājiem nav tādu sabiedrisko attiecību un tādu attiecību veidotas prāta struktūras, nav prāta darbības spēju, kurš rosinātu šos iedzīvotājus redzēt tādas parādības, just tādu parādību vajadzību un būt spējīgiem tās pilnveidot. Šeit mītošo iedzīvotāju Garīgās dzīves un Kultūras kapitāla uzkrājumus izsaka zemnieku dzīves vides un sabiedrisko attiecību veidotos jēdzienos, vārdos un tēlos, kas katastrofāli sašaurina apskatāmo Garīgo problēmu apjomu un kvalitātes, bet lielākajā daļā gadījumu nedod tām nekādu izpausmes ietērpu.

·         Diemžēl mūsu valoda atklāj to, ka šīs zemes iedzīvotājiem nav viņu pretenzijām atbilstoša Kultūras Kapitāla uzkrājuma – viņu savstarpējo attiecību raksturs neatbilst tai lomai, kādā viņi sevi gribētu redzēt.

Valodas likumu raksta, tā īstenošanu uzrauga un skaidro “labi ģērbtie (tagad jau arī jau ķēmīgi ietērpušies, tetovētie un pīrsingotie) kungi un dāmas” pēc sava prāta dabas un “veiktspējas” – tie, kuru prātiņi ir “labākdzīvošanas krustpunktos” ekspertu un “kultūrakadēmijas” absolventu modernās “100 gramu kultūras” “kompetenču izglītības” līmenī.

-          Vai kādreiz esat pavērojuši, kā mazi bērni, pasauli apgūstot, mēģina lielāku lelli iedabūt mazākā kastītē vai lielu suni iestumt zem kājsoliņa?

-          Vai esat ielūkojušies teleskopā un tur ieraudzījuši ar “vienkāršu aci” nesaskatāmo?

-          Vai esat lasījuši Zinoša Cilvēka stāstījumu un jutuši, kā paveras jūsu sapratne un ietilpina visu to, ko agrāk tur veselumā savienot nevarēja un kļūst redzams acu priekšā notiekošais, bet agrāk neuztvertais?

Tieši tāpat mazāku Kultūras Kapitālu nesošas Tautas valodā nevar ietilpināt lielāka Kultūras Kapitāla - bagātīgāku sabiedrisko attiecību Tautas valodas vārdu īsto dabu un nozīmi. Tāpat kā suns pretosies tādai stumšanai zem kājsoliņa, tāpat Kultūras Kapitāls un tā nesēji nepakļausies tādai vienkāršošanai. Lai iegūtu tāda “suņa” cieņu pret savu “kājsoliņu”, vajadzēs šo “sadzīves priekšmetu” pilnveidot līdz suņa augumam pieņemamam un interesantam lielumam. Nevar prasīt cieņu pret sevi un vienlaicīgi biedroties ar netikļiem, laupītājiem, krāpniekiem un prostitūtām. Nevar prasīt cieņu pret savu valodu un nodarboties ar kaimiņa nozākāšanu, piedalīties viņa dzīves postīšanā un labklājības graušanā.

·         Tiem iedzīvotājiem, kuri vēlas izpelnīties kādas Tautas cieņu, savu savstarpējo attiecību kvalitāte ir jāpaceļ augstāk par ieinteresējamās Tautas sabiedrisko attiecību kvalitāšu līmeni.

Reizē ar tādu Kultūras Kapitāla pieaugumu radīsies jaunas intereses, spējas, jēdzieni un vārdi. Ar zemāk attīstītas Tautas valodas vārdiem augstākattīstītai Tautai nevar stāstīt par savām vajadzībām. Augstākattīstītā tad vienmēr norādīs uz zemākattīstītās vajadzību nepilnībām, mērķu kļūdainumu un izvēlēto līdzekļu nederību. Zemākattīstajā valodā nekad nevarēs ietilpināt augstākattīstītās valodas Kultūras Kapitālu vai pat saprast tās uzsākto meklējumu rašanās motivāciju, kura ir redzama tādas Tautas valodas vārdu dabā.

Ir tikai viens ceļš kā celt savu Tautas valodu līdzvērtībā ar citu Kultūru valodām un tur – līdzvērtībā izpelnīties tajā runājošo cieņu. Šis ceļš ir savas Tautas valodas pilnvērtības attīstība, kas nāk līdz ar sabiedrisko attiecību pilnvērtības – Kultūras Kapitāla izaugsmi.

Tāda pilnvērtības izaugsme nāk līdz ar Derīgumu savai Zemei.

Šis Derīgums ir visu to prasību izpildē, kādas Cilvēkamam uzliek šīs zemes Savdabība, tās esamības mērķi Radītāja Plānā un vieta Dabiskās Kārtības Normu Sistēmā.

Tikai esot ciešā saskaņā ar šīs Zemes Dvēseli un dabu var būt Derīgs, Kalpot tās mērķiem un Tautai.

Būt saskaņā ar šo Zemi, tas nozīmē savu Garu nest tās veidotā miesā un dvēselē, kura tāda ir tik daudz, cik šīs dvēseles vibrācijas ir svešu ietekmju nesamaitātas, cik tās paliek saskaņā ar šo Zemi un derīgumā tai.

            Es gribu būt Derīgs šai Zemei.

                        Tāpēc es nerunāju Gejropiski.

            Es gribu kalpot šīs Zemei Tautai.

                        Tāpēc es nerunāju Gejropiski.

            Es gribu rādīt skaistāku attiecību iespējas.

                        Tāpēc es nerunāju Gejropiski.

            Es gribu atjaunot šīs Zemes Tautas Kultūras bagātību.

12. turpinājums

Vārtrūmēs un miestiņu tirdziņos jaun-“zeltu” ieskapē čigāni.

-          Kā jums šķiet, kas taisa jaun-“vēsturi”, jaun-“valodas”, jaun-“ticības”, jaun-“izglītības”, jaun-“latviešus”, jaun-“dzimumus”?

Kad es iebraucu Rīgā, Cēsīs, Valmierā, Iecavā, Bauskā un katrā citā apdzīvotā vietā Latvijā, tad es redzu, kā gadu no gada, dienas no dienas tur izzūd viss Latviskais - Latvijas krāsas, formas, vārdi izkārtnēs un garāmbraucošo auto reklāmās, iestāžu un darbavietu nosaukumos, skaņās un Cilvēku attiecībās. Es redzu kā aiz tukšiem Latvijas neatkarības uzsaukumiem izzūd Latvijas vide, kā tā pārtop par Latvietim neko neizsakošu FREKO, kurā visas sienas aizņem visādas vissvisādības sākot ar coca-colām un beidzot ar viegli piemaskētu pornogrāfiju skolēnu mācību līdzekļos.

Ieklausoties apkārtskanošajā valodā, es dzirdu kā izzūd Latviešu valoda, kā tā pārtop par “Elločkas - cilvēkēdājas” divdesmitvārdu runu – jaun-“valodu”, kurā katrs tās jaunveidojums (“līdzestība” un visi tādi no anglosakšu pasaules ienestie kropļi kā, piemēram, “mēdijpratība” u.c. Man ir garš tādu kropļu saraksts, ar kura izvietošanu šajā rakstā negribu aizņemt 2-3 lapas šī raksta telpas.) izspiež mūsu valodā jau esošus un tur adekvātus vārdus un vārdu virknes – asociatīvās ķēdes un saites – tiltus, kuri jēdzienus savieno Latviskā pasaules ainā.

Vēl aizvien skan “latviešu mantras”: “krievi nemācās latviešu valodu, viņi te tik ilgi dzīvo, bet to nav iemācījušies, re - nēģeris trijos mēnešos iemācījās, bet viņi nemācās…” Es viņus saprotu. Abas puses saprotu. Es saprotu to, ko vieni saka, un, ko otri viņiem atbild. Es zinu kāpēc tie vieni tiem otriem to saka un saprotu, ko otrie viņiem atbild. Es pats tagad esmu tādā pat situācijā, kādā ir tie otri – krievi Latvijā.

Es esmu Latvietis. Es dzīvoju Latvijā. Es runāju Latviski, bet man nav pieņemams tas, ko šie diplomētie “valodnieki” runā saeimas tribīnē, kādus likumus pieņem, kādas reformas veic, ko viņi raksta savos rakstos un grāmatās. Man nav pieņemams tas, ko viņi sauc par “valodas dzīvi”, “literatūras paņēmieniem” un “laikmetīgām izmaiņām”. Es nepiekrītu tām “valodnieku” akceptētajām un visos kanālos skanošajām manipulācijām ar manu apziņu. Man aizvien ir un būs tiešais jēdziens un tā pretmets - pāris – “liels - mazs”, “labs - slikts”, “gaišs - tumšs”, “gudrs - muļķis”, “pareizs - nepareizs”, “jā - nē”… Es negribu, ka šos apziņu stabilizējošos pārus manā apziņā aizstāj ar nelīdzsvarotiem kropļiem “ne tik liels”, “ne tik gaišs”, “ne tik gudrs”, “ne tik jā”… Es nevaru un negribu pieņemt visus tos kropļus, kuri tagad pārpludina katra “laikmetīgā cilvēka”, sabiedriskā un valsts darbinieka runu.

Es saprotu krievus. Es arī negribu mācīties runu, kura man nav valoda, kura noplicina manu dvēseli, kurā es varu apmaksāt rēķinus, izteikt pretenzijas amatpersonai, vai palielīties, cik ciešos draugos esmu ar jauninājumu nesējiem, bet kurā nav iespējama divu Cilvēku saruna par Cilvēkam būtisko, kurā es nevaru ielikt sev būtisko domu un nekad to nedzirdēšu no man tādā runā atbildošā, jo viņā tā nav – viņā nav tā, kas būtu izsakāms tam vajadzīgajos valodas vārdos. Viņam pietiek ar viņa lietotajiem vārdiem, bet tie sažņaudz, noplicina un degradē manu dvēseli, atrauj to no manas pasaules, no maniem domu, jūtu un pasaules uztveres apvāršņiem pie savas “garšo – negaršo” vajadzību un spēju zemes.

Man nav interesantas tādas sa-runas. Man tādā runā runājošam nav ko teikt un es nekā no viņa negaidu, bet viņa teiktais man nav vajadzīgs. Mani neinteresē nigera domas par to, kāpēc “nozagt kaimiņa govi ir labi, bet ja kaimiņš zog stāstītāja govi (dzīve konkurencē) tad ir slikti”. “Ķeņča lūgšanu” valoda mani neinteresē tāpēc, ka mani neinteresē “Ķeņča lūgšanu” saturs. Es distancējos no “Ķeņča”, lai man nebūtu jāklausās viņa “lūgšanās” un pretenzijās par to neuzklausīšanu. Es negribu ļaut sevi padarīt par “Ķenci”, tāpēc es, te dzīvodams un apkārtesošo runu dzirdēdams, neko kopīgu ar to un tajā runājošiem negribu.

Ir jāsaprot, ka ir divas ārēji līdzīgas, bet savā dabā – būtībā nesavienojamas parādības. Viena ir valoda, bet otra ir runa. Caur valodu (tās trejos līmeņos, kuri nav atdalāmi viens no otra) sevi izpauž Tautas kolektīvā apziņa.

·         Runa ir valodai līdzīgs vārdu sakārtojums – slengs, žargons (no franču val. – argo), kas kā pelējums veģetē valodas vidē un to neatgriezeniski sabojā – sagrauj jēdzienu asociatīvās saites.

Valoda (tās treji līmeņi) indivīdu iesaista Tautā – indivīda apziņu savieno ar Tautas kolektīvo apziņu. Slengs – runa ir tikai fonētiska saziņa tāpat kā kurlmēmo žesti ir vizuāla saziņa un tāpēc nav saucama par valodu. Slengā-runā sazinās sevi no Tautas izdaloši un tai (noziedzībā) pretnostatoši indivīdi, kuri pēc tam ar runas-slenga palīdzību apvienojas un veido savu pretdabisko – destruktīvo būtņu kolektīvo apziņu. Tādai noziedzīgai kolektīvajai apziņai nav valodas pirmā un otrā līmeņa. Runa-slengs veģetē uz Tautas valodas pamatlīmeņiem, bet, ielaužoties fonētiskajā valodas līmenī, tur esošos indivīdus (viņu apziņu) atdala no Tautas kolektīvās apziņas.

Reiz bijusī un postītāju sagrautā Cilvēces pirmvaloda – visiem Cilvēkiem kopīgā valoda ir Cilvēces Monādes un Cilvēces kolektīvās apziņas valoda un tāpēc, daudzās Tautu valodās sadalīta, tiecas atkalapvienoties vienā, visiem kopīgajā valodā. Šī iemesla dēļ valodu vārdi migrē no vienas valodas otrā. Valodas vārdi pārnes trūkstošos vai bagātinošos jēdzienus un iekļaujas Tautu valodu jēdzienisko asociāciju saitēs. Esot pietiekami stiprai Tautas kolektīvajai apziņai, stingriem pamatlīmeņiem un asociatīvajām saitēm, no citas valodas ienākušie vārdi valodas fonētisko daļu neposta tāpēc, ka tie tur tiek pieņemti gadījumos, kad tie organiski iekļaujas jau esošajā struktūrā.

Augsti attīstītas Kultūras Tautas valodas vārdi bagātina ar savu klātbūtni, bet pagrimušas vai neattīstītas Kultūras Tautas valodas vārdi ar savu klātbūtni apgrūtina – valodu padara rupju. Visi lamuvārdi ir apgrūtinājumi – savu vietu, jēdzienisko saturu un valodu zaudējuši vārdi, kuri tādā veidā jau kļūst par slenga-runas elementiem.

Angļu runa ir fonētisks iekarotāju Normāņu (Skandināvu) un Sakšu savstarpējās saziņas un saziņas ar Britānijas pamatiedzīvotājiem slengs. Angļu runa ir Transnacionālo kompāniju Globalizācijas procesa runa. Žīdu (piektās rases iznīcināšanas vadītāju) runas - ivrits un idiš ir semītu noziedznieku slenga attīstības produkti.

Kristus zemes dzīves laikā Jūdi runāja aramiešu valodā. Aramiešu valodā runāja Kristus un Mozus “Ēģiptes gūsta” laikā. Mūsdienu Žīdi Kristus vārdus nesaprastu fonētiski tieši tāpat kā Viņa izrunāto aramiešu vārdu saturu nesaprastu Mozusticīgie Jūdi. Jēzus bija Esejs-Nazorejs. Viņa gaitām, domām un teiktajam nekā kopīga ar Mozusticīgajiem nebija, tāpat kā Eseju dzīvei nebija nekā kopīga ar Mozusticīgo dzīvi. Tās bija divas blakusesošas pasaules. Viena bija Mūziķu, ceļotāju, Iesvētību un Mistēriju, Skolotāju amatu, meistaru, ārstu un filosofu – Eseju pasaule. Otra – Mozusticīgo zemnieku, ganu un tirgoņu pasaule. Neizglītotu zemnieku un tirgoni neinteresēja Eseju Filosofa domu apvāršņi un nebija vajadzīgi viņa vārdos ietvertie jēdzieni.

Krievu valodas telpā parazitē noziedznieku runa – feņi. Tādas pat noziedznieku runas ir Turkiem, Ķīniešiem un Japāņiem. Tādas (“valodas dzīves”) ir visu Tautu padibenēm un atkritējiem – noziedzniekiem. Tādas angļu runas formas tagad te Gejropiski runājošie “laikmetīgie” un Gejropā integrētie “latvieši” ievazā.

Runa-slengs indivīda apziņu iesaista prettautiskā kolektīvajā apziņā, kura ar savu klātbūtni, atdalot valodas fonētisko daļu no pamatdaļām – Kultūrvēsturiskās (un Sakrālās) ainavas un Kultūras dzīves tradīcijas, noārda kolektīvās apziņas un indivīda kopību, vājina Tautas kolektīvo apziņu, noārda Tautas valodas jēdzienu un jēdzienu asociatīvo saišu struktūru, bet tādā runā runājošos, pretnostata Cilvēces Monādei un Cilvēces kolektīvajai apziņai. Visas runas planētas postītājus apvieno postītāju kolektīvajā ne-apziņā (tajā ko Jungs, Freids, Maslou’s un citi “psihologi”, sev radniecīgi uztaustījuši, sauc par kolektīvo bezapzinīgo, bet Cilvēkam no tā piedēvē noziedznieka – zemcilvēkā mītošo zemapziņu), kas uztur Kultūras, Mākslas un Cilvēku sadzīves sagraušanu. Runās runātāji vada planētas noārdīšanu sākot no vissmalkākajiem līdz pat ekoloģiskās dzīves līmeņiem.

Es dzirdu, kā apkārtskanošajā runā tiek ietērpta kosmopolītiska, pingvīnu (līmenis!) – angļu domāšana. Kā, lietojot it kā latviešu valodas vārdus, izsakās angļu – pingvīnu domāšanas formas un saturs (angļu runa). Es redzu un dzirdu, kā Latvija pārvēršas par Anglosakšu pasaules koloniālās nomales atkritumu izgāztuvi, kuras centrā slejas viņu korumpētās administrācijas “civilizācijas skatlogs” – viņu karogotie benzīntanki, savrupmājas un eksportu veicinošie nodokļu iekasēšanas kantori, “budžeta apgūšanas” aģentūras, reformēšanas ministrijas, “dzīves” līmeni sevī iesūcošas ārzemju bankas un investīciju vides veidošanas saeimas… Es redzu visu to, kas Zemei nav vajadzīgs, kas to žņaudz un nomoka kā lietuvēns slimības karsoņa murgos…

Es redzu kā viss tas pats, aiz nacionālisma, demokrātijas un neatkarības uzsaukumiem aizslēpts, notiek visur – no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Es redzu kā, sākot ar “atbrīvošanos no aizspriedumiem un nevienlīdzības”, to vienmēr beidz ar “pieminekļu karu”. Es redz kā sākot cīņu “par valodas lomu un “Eiropisko”” to turpina cīņā “pret padomisko”, “okupantisko”, “moskaļisko”. Tas būtu saprotams te – anglosakšu sanaidojošās propagandas idiotizēto iedzīvotāju vidē, bet aiz citiem vārdiem un uzsaukumiem slēpts, tas pats – vēstures iznīcināšana notiek arī citur rietumu pasaulē.

Tas pats notiek Polijā, visā Gejropā un ASV. Arī tur ir katram savs “pieminekļu karš”. ASV ir demontēts piemineklis Kolumbam… visur rietumu “civilizētajā”, “izglītotajā”, “demokratizētajā” un “tolerantajā” pasaulē noārda vēstures liecības, izkropļo, pārraksta un izdzēš Vēsturi to, kas nes Cilvēcisko pieredzi un vēsturisko attiecību zīmes. Te, “cīnoties par Latviešu valodas vietu”, šīs cīņas laikā apkaro Krievu valodu un vienlaicīgi pāranglisko visu savu vidi un valodu. Cīnoties pret “krievisko”, Latviešu valodas vietā ievieš latviešu – anglo pingvīnu runu un, tā vietā ieviešot mitoloģizētu pseido-latviskuma jaunveidojumu butaforiju, iznīcina visu, kas te bija Latvisks. Spilgta ilustrācija tam ir popularizētā kazu balstiņās žīdiskas melodijas blējošā etno-kabarē grupa “Tautumeitas”.

Letiņi, Leiši, Igauņi un Poļi sacenšas antikrieviskuma demonstrēšanā.

Ukraiņi, sākot ar “Es ir Eiropa!”, beidz ar “Es sist moskali!”…

Geijropa apkaro Eiropu…

Englenderi, atstājot Baltiju amīšiem, taisa breksitu un “aizkuģo” no kontinenta - rauj saites ar to, ko tik cītīgi iekaroja un perversi regulēja…

Vatikāns atsakās no Kristietības – opozīcijas grēkam, atsakās no grēka pazīšanas, grēka nosodījuma un, dieva vārdu kladzinot, stūrē atkailinātā bezdievībā…

Amerikāņi atsakās no savas vēstures un bioloģiski dabiskās caur sievietes klēpi izcelsmes tieksmes …

Englenderu un citu zemju karaļnami atsakās no karaliskās izcilības pienākuma un viņu kroņi krīt “pelnrušķīšu”, istabeņu un prostitūtu gultās…

Visur rietumu pasaulē, būvējot butaforisku pseidopasauli un pseidovēsturi, atsakās no tā, kas, pateicoties izcelsmei un vēsturiskajam ceļam, katrs ir un savu vēsturisko ceļu turpinot, var turpināt sevi.

Katrs, kuram ir veselais saprāts, vēsturiskā interese (izcelsmes diktēta interese par savu izcelsmi, par mantojuma saturu un tā izraisītā zinātkāre), Kultūras dzīves pieredzes pārskata iespējas katrs, kurš spējīgs nošķirt “Vilku” propagandas uzsaukumus no Vēsturiskās realitātes, redz un saprot, ka nav tādas īpašās Latviskās Kultūras. Vēsturiski (procesā) lūkojot, ir redzams, ka tas, ko piedēvējam latviskai kultūrai, ir Krievu Kultūras viļņojumu (procesu un ietekmju) iespaidi šīs teritorijas (ar krietnu žīdiskuma piešprici papiparotās) baltvācu vides augļos. Tas ir tāds baltvācu podiņš krievu krāsns sānos. Un tagad šis “podiņš” tiecas pierādīt savas esamības neatkarību no “krāsns” esamības un savas esamības patstāvību. Tādu ilūziju šim “krāsns podiņam” iedveš anglosakšu ģeopolitiķu iekustinātās jaun-“latviešu” (no saknēm – vēsturiskā ceļa neatkarīgo) kustības darboņu un pseidovēstures ap-rakstnieku centieni nevācu, nekrievu un nezviedru-poļu, bet viņu visu sajaukumam - šejienes iedzīvotājiem iedvest viņu atsevišķuma un sevišķuma - pārākuma grašu mutē un sajūtu vēderā.

Visās anglosakšu iekustinātajās jaun-“nacionālajās” kustībās (tādas bija visā Austrumeiropā, pat turkiem bija savi jaun-“turki” – kurdi, kuru “savu vēsturisko zemju atgūšanai” izvērsto armēņu genocīdu tagad uzveļ Turcijai). Lielu lomu īpašo Latviešu uztaisīšanā (viņu atdalīšanai un pretnostatīšanai Krievijas impērijai) izpildīja “valodnieku jaun-“taisījums” latviešu literārās valodas” veidošanā. Tas, ko tagad iestāsta par (senas indoeiropiešu) augsti attīstītas tautas valodu, ir tāds pat atsevišķu personu darbs, kā Lodes ķieģeļu fabrikā tapušu ķieģeļu iemūrējums vecā muižas staļļa akmeņu mūrī. Ja nebūtu tāda valodnieku “darba” valodas “dzīvē” un tādas “dzīves paātrinājumā”, tad mūsu valoda tagad būtu tāda pat pusleitiska – puskrieviska - pusvāciska – puslatgaliska, kā nu kurā nostūrī vēsturiski runāta, kāda tā bija tolaik, kad katrs īstenais latvietis par katru varas makti centās ātrāk un dziļāk pār-vācoties, pār-poļoties, pār-krievoties, pār-žīdoties. Tas, par ko pār-taisījās tagad “tik īpašie tūkstošgadīgās kultūras nesēji”, bija atkarīgs no tā kunga šlakas, kurai piederēja bučošanai pasniegtā un kāri paķertā roka ar naudas gabaliņu tajā.

Toreiz – pirms 100 gadiem katrs, kurš gribēja “uz augšu Cilvēkos izsisties”, kaunējās būt Latvietis, katrs gribēja būt kaut kas cits, tas, kas bija viņa kungs, kura roku, naudiņu ņemdams, bučoja tagad “īsteno latviešu” sencis. Tagad katrs puspolis-puskrievs-pusžīds-puslatvietis, 100-gadi iedziedādams (nu taisni kā katrs padomju laika iestāžu darbinieks jau toreiz esot cīnījies par brīvo Latviju), sevī meklē un atrod to senci, kurš jau muižas klaušu laikos esot sapņojis un nesis sevī brīvās Latvijas ideju un kāri kvēlojis par to atdot savu dzīvību nu gluži kā Bermonta līguma lauzējs pie Rīgas tiltiem. To nodevības aktu, kuru tagad par Lāčplēša varoņdarbam līdzīgu uzdod, tagad ieraksta slavas un svētku dienu kārtā, tāpat kā rūpniecības preču cenu “brīvlaišanas” laikā veikto Tautas aplaupīšanu tagad ieraksta par barikāžu ugunskuru varoņdarbu. Vēl necik sen skolās mācījāt par nežēlīgajiem izkalpinātājiem un pazemotājiem – vācu kungiem, bet tagad jau pilnās balsīs par “Latvijas pērlēm” stāstot, tos pašus kungus par zemnieku aizstāvjiem, izglītotājiem, tīrībā un gaismā cēlējiem apdziedat!

·         Uz (anglosakšu) pakaļas laizīšanas un nodevības balstītas valsts 100-gadi svinat, pakalpiņu kungi!

Tieši tāpat kā pirms tiem simt gadiem katrs gribēja pār-taisīties pēc sava kunga šnites, tāpat pēc cita kunga norādījuma tika pār-taisīta valoda (tika tapināts mākslīgs jaunveidojums), tapāt tagad katrs cita kunga rokas bučotājs, sevī īsteno latvieti (to, kurš nav krievs) meklē un arī atrod tajā, ka viņš nav padomisks un nav krievs. Nu taisni kā tāds “Senkrievs - Ukrainis”! Arī viņi Austroungārijas (un visas Rietumu “brīvās” pasaules) cīņas ar Krieviju (jau Napaleona laikos radītā briesmīgā Krievu Lāča tēlu, kuru resursiem esot jākalpo “Eiropas civilizēto tautu” labklājībai) kontekstā tika ar Austroungārijas specdienestu vadībā tapinātas valodas jaunradīšanas un propagandas apstrādi par “īpašo ne-krievisko” tautu uz-taisīti.

Tagad, katrs esot Ukrainis tik, cik viņš ne-esot krievs “kurš (kā āzis) nelec – tas ir moskalis (krievs)”, bet turpat – “moskaļus uz nažiem!” Ukraini varot atrast, ja no sevis izdzenot krievu, bet īstie, senie un vienīgie pareizie krievi esot Ukraiņi, jo “tie” krievi (moskaļi) esot mongoļi un tatāri… Ej nu saproti tos īstos - sen-krievus-ukraiņus… Tieši tāpat tagad Latvietis esot tik, cik viņš neesot padomisks, esot par pret-padomisko (radi ārzemēs no padomēm aizbēgušie) un neieredzot Putinisko Krieviju, kura nu visā iejaucoties un visiem dzīvi bojājot, okupējot, uzbrūkot, agresējot, esot jāsavalda, esot viscaur dopingota un visas medaļas tāpēc “tiem” esot jāatņem un “savējiem” tās esot jāatdod un esot… un esot… un jā… tā Krievija, tā esot… tik … un tā …

Ja tā viņos klausās, tad īstenais latvietis ir tāds antisociāls laupītkārs viensētnieks – naktsložņa un zem sevis visa labuma rausējs, kurš īsteni savu, to, ar ko var lepoties, tūlīt visiem eksportē, bet, ja to nevar, tad par viesu apteksni viesu mājā pakalpo, par ko pats vareni priecājās… tādam nekāda naudiņa nesmird… ar katru iepriekšējo ienaidnieku apvienosies, lai katru bijušo sabiedroto apsirotu branga laupījuma cerībā…

Un tagad es būšu ļoti ne-jauks (ne-nais), dāmas aizveriet acis, un teikšu (apgalvošu un pie tā turēšos) – pa lielam nekas nav mainījies. Pa – lielam viss ir tieši tāpat kā pirms 100 gadiem.

Tāpat tiek kungam pa priekšu skriets, viņa vēlmes no acīm nolasītas un trīsreiz vairāk par prasīto piepildīts.

Tāpat tas latviskums ir tajā, ka tiek (notiek pār-taisīšanās) kunga vecās bikses piemērītas, kažoki mainīti un kungu vārdi bērniem mācīti.

Tāpat tiek bučota kunga roka un naudiņa no viņas (un pakaļas) izlaizīta.

Tikai tagad tas tiek darīt brīvības un neatkarības vārdus piesaucot.

Tagad, par tās drošību un izaugsmi runām skanot, Latvija ir iz-pārdota.

Tagad, par Latvijas 100-gadi runu aizsegā, notiek visa Latviskā un Valstiskuma idejas iznīcināšana.

Nekas jau nav mainījies!

Tāpat kā vikingi šo zemi sev iekaroja, tā tagad vikingu pēc-teči to sev par labu iztirgo!

Tāpat kā viņu pēc-teči par katru kungu pārtaisījās, tāpat arī tagad viņu pēc-pēc-teči par jaun-“kungiem” grib pārtaisīties (bet breksits… tas breksits, johaidī…).

-          Vai pamanījāt, ka pirms breksita viņi uztaisīja filmu par to, ka Baltiju nesargās?

Tagad katrs jaun-“kungs” sevi ar anglorunu (pat nepadomājot, ka tas, ko viņi par angļu valodu domājas esam, patiesībā nav valoda šī vārda īstajā nozīmē, bet ir tikai Britu-Sakšu-Normāņu ierobežotu un piespiedu kontaktu vajadzībām radies slengs – viszemāko sociālo attiecību pakāpes produkts. Zemāk nav, kur krist...), domāšanu un pakaļ-laizīšanu iezīmē, tāpat kā ar mežoņu un noziedznieku atribūtiem - pīrsingiem un tetovējumiem sevi pie Gejropiešiem pie-liek viņu jaun-“produkti”.

Jaun-“latviešu” pēc-teči un darbības augļi ir Gejropas jaun-“produkti”.

Koku būs pazīt pēc augļiem.

Nekas nav mainījies “latviešu” dabā…

Tie, kuri piederēja šai Zemei, tāpat tai pieder, tāpat tās labumam kalpo, tāpat tai ir uzticīgi, savas saknes jūt un svešo uzmācību noraida, bet visi tie, kas te ir svešinieki, tie, tāpat kā agrāk, svešā vietā un rokā sev labumu meklē…

13. turpinājums

* * *

Ja mēs no rietumu pasaules ģeopolitiskās cīņas par Hartlendu (kurš kontrolē Austrumeiropu, tas kontrolē Eirāziju, kas kontrolē Eirāziju, tas kontrolē visu pasauli) konteksta raugāmies uz anglosakšu propagandas idiotizēto un pret-padomiskā kara krāsās krāsoto “latviešu” lēkāšanu ap pingvīnu-angliskās Latvijas 100-gades ugunskuru, tad liekas, ka ir skaidrs, ka attālināšanās no visa krieviskā ir ieiešana visā, kas ir latvisks, bet ja tam pievienojam Gejropas atteikšanos no Eiropas, Vatikāna opozīciju Kristietībai un ASV cīņu pret savu pirmsākumu, tad tas viss iegūst pavisam citas lugas kontekstu un dekorācijas.

Tad mēs redzam, ka “pindžin-latviešu-angļu” cīņai pret “krievisko” ir pavisam cits konteksts. Tad mums ir jāraugās no globālu un globāli vēsturisku procesu pārskata līmeņa. No tā skatoties, mēs redzam, ka mums ir darīšana ar pieaugošu Kultūras pagrimuma un sabiedrības deģenerācijas procesu. Šajā procesā vienmēr pienāk tā pagrimuma stadija, kurā pēcteči vairs nespēj izturēt savu senču (priekšteču) klātbūtnes liecības. Un tad sākas šo liecību (Kultūras – sabiedrisko attiecību attīstības pakāpes – saišu ciešuma savdabības pieminekļu) iznīcināšana. Iznīcināšana tādēļ, ka šo liecību klātbūtne neciešami skaudri atgādina par pašu jaun-“produktu” un viņu savstarpējo attiecību necilo un nožēlojamo niecību.

Ja iznīcināmās Kultūras liecības tapa dienas gaismā, tad tās iznīcinātāju “dzīve” no-tiek nakts dzīves tusiņos – spēlmaņu, muzeju, baznīcu un kādu nu tur vēl nakšu bohēmiskajās uzdzīvēs – orģijās. Orģiju formas mainās, bet saturs paliek nemainīgs. Tāpēc valpurģu raganu nakts orģijas saturs ne ar ko neatšķiras no baznīcu nakšu satura un tādu pat muzeju un spēlmaņu nakšu satura. Sātanisms ir Sātanisms jebkurā ietērpā, tāpat kā homoseksuālis ir perverss homoseksuālis pat ar diriģenta zizli rokās. Neviena, nekādas nakts balva nevienu perverso par normālu, nevienu sātanistu par Cilvēku nepārtaisīs, bet Cilvēka piedalīšanās tādā “nakts dzīvē” viņu noteikti ar sātanisma mēsliem notrieps.

Tie, kuri nakts tumsā no Saules gaismas slēpjas, ir bezdievības – tumsas un netikuma perversie bērni.

Tas, ko mēs vērojam kā globāla mēroga Rietumu civilizācijas kultūras iznīcināšanas procesu – valstu, nāciju, sabiedrību, ģimeņu un visbeidzot personību apziņu dezintegrāciju (sagraušanu, izklīdināšanu, pārvēršanu par neko – esamības jēgas atņemšanu) – uzkrātā sabiedrisko attiecību kapitāla izsēšanu vējā, ir masveidīga un neapturama attiekšanās no savām vēsturiskajām saknēm.

Tas ir process, kurš sācies pirms 2000 gadu un turpinās līdz šai dienai aizvien plašākos mērogos. Tas sākās mūsu ēras pirmajos gadsimtos, kad jauntopošā Pāvesta baznīca, būvējot savu jaun-“kristietību”, atteicās no Gnostiskās Iesvētīšanu un Mistēriju tradīcijas, to izkropļojot, profanējot, atkāpās no Eseju – Nazoreju Kristīgās filosofijas, un tātad arī no Skolotāja (kuru viņi tagad sauc par Jēzu Kristu) atstātā Garīgā Mantojuma. Tā vietā viņi uzbūra paši savu Romas pilsētu padibenēm un izvirtušajai aristokrātijai patīkamu, viņu grēkus piedodošas baznīcas ideoloģisko doktrīnu – jaun-“kristību”, kura ar turpmāko nodevību (Merovingi) un masu slepkavību (Katari, krusta kari un Kultūras elites, Kultūras pieminekļu iznīcināšana Eiropā) ceļā kļuva par lielāko politisko spēku Eiropā. Ar to viņi izsauca tumsas laikmetu (viduslaikus) Eiropā. Ar to Eiropas Tautas tika atdalītas no Vēsturiskā ceļa un ievadītas mākslīgi izveidotā gultnē – laidara lopu ceļā.

Otrais, jau plašākais sakņu noārdīšanas vilnis sekoja, kad Romas demoralizēto zemju padibenes atklāti nostājās pret savu Tautu Kultūras mantojumu, apvienojās laupītāju – karadraudzēs un citur kā vikingi, citur kā jaun-“kristīgās” baznīcas atbalstīti valdnieciņi - zemju kristītāji sāka Eiropas zemju iedzīvotāju apziņu, sabiedrību un valstu politisko, saimniecisko un Kultūras transformāciju. Tur, kur nevarēja iespiesties jaun-“kristīgā” baznīca, tur to izdarīja vikingu “lienošā okupācija”. Visās tādā veidā ieņemtajās teritorijās tika iznīcinātas tur esošās Valstis, sabiedrības un Kultūras, iznīcinātas mākslas, rakstības liecības un pagremdētas amata prasmes un morāles (kas turpinās vēl līdz šai dienai). Visā vidus un Austrumeiropā vēsture it kā sākas ar 10. – 12. gadsimtu – laiku, kad tur ienāk baznīca. Ar to pašu visur tiek pārtraukts iepriekšējais vēsturiskais process, tas tiek pasludināts par neesošu (tur jau nekā neesot bijis, tikai mednieku, zvejnieku vai atsevišķi stāvošas zemkopju ciltis). Tautu kolektīvā jaun-“dzīve” tiek atdalīta no tautu veidošanās saknēm.

Tad nāk “apgaismības” laikmets – renesanse, kurš indivīdu atdala no sabiedrībā noturošajām saknēm – kolektīvās vēstures, viņu ievadot individuālajā jaun-“vēsturē”, tiek veidota jaun-“filozofija”, jaun-“zinātne” un jaun-“sabiedrība”, kura tagad uz priekšu dzīvošot ārpus Dabiskās Kārtības Normu Sistēmas (kuru vēl atzina pat antīkās filosofijas kapracis Aristotelis un jaun-“kristīgā” baznīca) pati pēc sava prāta. Tāda jaun-“pasaule” prasīja savu jaun-“brīvībai” - liberālismam atbilstošu ekonomiku un jaun-“reliģiju”.

Cilvēks tika atdalīts no Darba satura – radās manufaktūras, bezdarbnieki un jaun-“baznīca” - Luterāņi jeb protestanti, kuri sniedza jaunās sabiedriskās formācijas ideoloģisko bāzi. Ar to Cilvēka Darbs zaudēja sabiedrībā vienojošo, Cilvēka dzīvi ar saturu pildošo un viņu audzinošo lomu. Tagad Zeme, no Dzīvas būtnes - Cilvēku barojošas Lielās Mātes – Dzīvības redzamās daļas – Gajas, kļuva par ražošanas līdzekli (Cilvēku atdalīja no Izaugsmes), Darbs kļuva par peļņu nesošās produkcijas ražosanas procesu, bet Cilvēks par darbaspēku peļņu nesošā procesā – produktu ražotāju. Ģimene kļuva par iedzīvotāju (darbaspēka) atražošanas, bet valsts par šī darbaspēka uzraudzības rīku kapitāla turētāju rokās. Tā saucamās renesanses, liberalizācijas un “garīgās atbrīvošanās” gaitā Cilvēks tika atdalīts no Dzīves Jēgas, bet tās saturs nomainīts ar pilnīgi citu – pretdabisku un Cilvēku iznīcinošu verdzību kapitāliskajā peļņas ražošanas mašinērijā.

Tagad mēs redzam šīs kroplās vēstures pēdējo cēlienu – attiekšanos no visa, kas Cilvēku uztur par Cilvēku un no paša Cilvēka, kā bioloģiskas un ar Gribas brīvību apveltītas būtnes – transhumānisma ideoloģiju, kura no jaun-“kristības” netiklības dzimusi, tagad, kā katrs Golems iznīcina arī pati savu netiklo dzemdētāju – to radījušo baznīcu. Transhumānisms savas darbības galarezultātā paredz un sludina par mērķi “Cilvēka paša labā” vardarbīgu psiholoģisku un biorobotizētu pārveidi par lieldatora piedēkli un vajadzību apkalpotāju. Jaun-“kristīgā” baznīca pilnā sastāvā ar Pāvestu priekšgalā steidz nomest “kristīgo” masku un atklāties visā savā grēcīgajā un netiklajā dabā. Tiek iznīcināts viss, kas vien vēl Cilvēkam atgādināja par viņa Cilvēcisko dabu. Ar pakalpojuma jēdziena attiecināšanu uz sabiedrisko attiecību telpu tiek noārdītas pēdējās sabiedrisko attiecību (Kultūras) saites – dzimumu, ģimenes, valsts, ekonomikas, hierarhiju, izglītības pārmantošanas, savstarpējo rūpju (kurās ietilps arī veselības aizsardzība, kā sistēma) un valodu jēdzieniskā satura saites.

Šodien tehniskajā universitātē cienījama(?) pasniedzēja “Vienmēr pirmā” radio raidījumā paziņoja, ka neesot nekādas vienotas inovācijas jēdziena izpratnes (viņa varot ar to iepriecināt klausītājus), inovācija katram varot būt kaut kas cits un to varot definēt pēc savas patikas, kā tas jau tagad tiekot darīts.

Kā Fukujama paziņoja vēstures beigas, tā es tagad paziņoju Gejropā jēdzienu valodas galu!

Ir sākusies “it kā valodas” (valodai līdzīga vārdu sakārtojuma bezjēdzieniskā satura translācijas) ēra!

“It kā valoda” nav vairs pat runa.

Ir sācies jauns tumsas laikmets un verdzība kibernitizētā banku operētājsistēmā (Turpmāk gadžeta kungs – lieldators būs jūsu Dieva vārds un bez viņa atļaujas ne pa labi ne pa kreisi paskatīties nevarēsiet. Katra brīvības ilūziju uzturēs viņa attālums no “finansiāli – elektriskā gana” aploka kailajiem vadiem.)!

Austrumeiropā, Gejropā un ASV izvērstajam “pieminekļu karam”, vēstures pārveides, politkorektās runas un valodu cīņām tiek minēti dažādi pamatojumi, bet to saturs visur ir viens un tas pats. Apkarotie “politnekorektie” vai “okupantu”, “padomiskā mantojuma” pieminekļi visur nes atmiņas par augstāka sabiedrisko attiecību organizācijas līmeņa – Kultūras kapitāla – par Augstākas Kultūras esamību, par to, ko šodienas iedzīvotāju masas vairs nav spējīgas uzturēt.

Tāpēc šodienas sīkaļas (vandāļi) noārda iepriekšējo paaudžu (salīdzinošā) lieluma zīmes.

Tāpēc šodienas sīkpirži atsakās no visa, kas uzturēja viņu vecāku apdzīvoto pasauli.

Tāpēc “cīņa par latviešu valodas lomu un vietu Latvijā” ir cīņa pret savām Kultūras saknēm – Krievu Kultūru, no kuras ir nākusi tā nu pat “neatkarīgās” Latvijas jaun-“kultūras” tukšā čaula, kura tagad jau pilnībā ir aizstāta ar ASV subkultūru un Gejropas antikultūru.

Tā nav cīņa pret krievu valodu, vai kādas citas valodas ietekmi, par latviešu valodas pilnvērtīgu un pilnskanīgu dzīvi savā Tautā un Zemē. Tā ir atteikšanās no Latviešu Valodas (tās trejos slāņos). Tā ir Latviešu valodas aizstāšana (noslīdēšana zemākā organizācijas līmenī) ar anglosakšu vārdu (domāšanas) satura pārcelšanu “it kā latviešu valodas” (valodai līdzīga vārdu sakārtojuma) skaņās – kas ir Latviešu valodas iznīcināšana. Vienlaicīgi (ar to pašu) tā ir arī šīs Tautas pilnīga un neatgriezeniska iznīcināšana – pārvēršana par teritorijas ap-dzīvotājiem.

* * *

Meļi mums stāsta, ka tas esot objektīvais Eiropas vēstures ceļš – viss notiekot tā, kā notiekot, to nosakot objektīvi sabiedrības transformācijas mehānismi, kuru darbību mēs varot vērot tajā, ko šie meļi sauc par “attīstību”. Citi meļi gvelž, ka katrai no pieminētajām parādībām esot citi iemesli un tiem neesot kopsaucēja, tādēļ tāds neesot jāmeklē. Tās esot gaisā sagrābstītas spekulācijas, patvaļīgas subjektīvas kompilācijas un smieklīgi nenopietnas konspiroloģikas teorijas.

Mēs zinam, ka krāpnieki, zagļi un postītāji strādā komandās, kurās vienmēr ir maldinātāji un meļi. Aiz viņiem postītāji nāk ar viltu, varmācību un atnesto tukšumu.

Mēs zinam, ka Cilvēces vēstures gaitā uz mūsu planētas ir izveidojusies tumsas brāļu apvienība – tumsas hierarhija. Tās vēsturē (kas nav Zemes vēsture, bet to bremzējoša un postoša darbība) vairakkārt mainījusies rīcības motivācija un līdz ar to arī mērķi un to sasniegšanas līdzekļi. Šie Cilvēki, sākuši ar savu spēju, prasmju un zināšanu pārvērtēšanas (muļķīgas augstprātības) izraisītu atkāpi no Kolektīvā Plāna, tagad ir nonākuši līdz pretdarbībai Plānam, kurā kā pēdējo līdzekli izraudzījušies šīs planētas iznīcināšanu globālā kataklizmā līdzīgā tai, kurā, aiz sevis atstājot asteroīdu joslu starp Marsu un Jupiteru, gāja bojā Faetons.

Visums ir kopums, kurš sastāv no paša veidotiem, hierarhiski pakārtotiem mazāka apjoma zemākas organizācijas elementiem (kopumiem), kas pastāv esot enerģētiskās un materiālās apmaiņās ar apkārt, zemāk un augstāk esošajiem kopumiem (elementiem). No viena kopuma uz nākošo apmaiņas rit caur kopumus vienojošiem starpniekiem.

Cilvēks – Cilvēka apziņa – Cilvēka enerģētiskā daba ir Zemei apkārt esošo Kosmosu un planētas ķermeni vienojošais starpnieks. Tāpēc, gribot iznīcināt planētu, tumsas hierarhija to var panākt atdalot tās ķermeni no apkārtesošā Kosmosa – pārtraucot enerģiju plūsmu caur Cilvēka apziņu.

Cilvēks un viņa apziņa ir kopums – lielāka kopuma tam pakārtots elements – sociāla būtne. Cilvēks eksistē tikai kā sabiedriska būtne un tikai tad, ja eksistē sabiedrība. Tāpat, kā vienots kopums un lielāka kopuma – kolektīvās apziņas daļa, eksistē arī viņa apziņa. Lai globālā kataklizmā sagrautu planētas ķermeni, tiek dezintegrēta sabiedrība, kolektīvā un individuālā Cilvēka apziņa.

Tā sasniegšanai notiek ilgstoša un mērķtiecīga Cilvēces iekapsulēšana materiālo problēmu, vajadzību un interešu lokā. Cilvēka domas, intereses un darbības tiek atsaistītas no Pārpasaulīgā, Pārlaicīgā un Pārpersoniskā, no neutilitārā, netaustāmā un nepilnīgām instrumentālām metodēm nekonstatējamā, no Ārpus Zemes Saprātīgo būtņu Hierarhijas un Cilvēces Skolotāju vadības. Cilvēkam iedveš maldīgas idejas par viņa neatkarību no Kosmiskiem procesiem, planētu un Saules Garīgās dzīves, Sabiedrības, ģimenes, no visa kolektīvā un tā, kas pastāv tikai kolektīvi – viņa gribu pavērš opozīcijā kolektīvajam. Tiek radītas viltus reliģijas, murgainas, gan komfortu, gan nepamatoti paātrinātu garīgo attīstību sološas “mācības”, kuras tādā vai citādā veidā Cilvēka apziņu pievērš materiāliem, fiziskiem un ar to saistītiem “sasniegumiem” vai arī diskreditē Garīgās Izaugsmes ceļu vispār.

Garīgi, sociāli, ekoloģiski sabiedriskos kopumos dziļi integrētā antīkā Cilvēka apziņu no planētas dzīves kopuma uzreiz izdalīt nevarēja. Tam pretojās visa Zināšanu pārmantošanas – Iesvētīšanu, Mistēriju un Reliģiskās dzīves trīsvienīgā Zinātnes, Mākslas un Reliģijas (tautas Kultūras dzīves) tradīcija – Cilvēka ieaudums planētas, rases un tautas vēsturē, esošajā sabiedrībā un ģimenē, kuras dzīve izrietēja no objektīvajiem cēloņiem un turpinājās doto iespēju izmantošanas sekās. Caur Cilvēka apziņu planētas objektīvā dzīve saaudās ar Cilvēka voluntāro – subjektīvo darbību, kurā planēta deva Izaugsmes iespējas, bet Cilvēka apziņa nodrošināja caur to plūstošo enerģiju - planētas ķermeni apgarojošo darbību.

Šī procesa pārtraukšanai tumsas hierarhija secīgu apvērsumu, izkropļojumu, melu, viltību, kārdinājumu un nodevību ceļā radīja plašu ne-vēsturisku, pretdabisku jaun-veidojumu sistēmu, ar kuru saskaldīja Cilvēces Garīgi, sociālo, ekonomisko kopumu un, pakāpeniski tos un to elementus pretnostatot ekoloģiskajai videi, izraisīja aizvien pieaugošu iekšēju un ārēju konfliktu sistēmu, kurā aizvien straujāk tiek dezintegrēti dabiskie, sociālie un Cilvēka apziņas kopumi. Tas notiek secīgi nomainītu ideoloģiju jaun-“kristības”, liberālisma un visbeidzot transhumānisma vadītā gultnē.

·         Visums, mūsu Saules sistēma un visas parādības tajā, visas to daļas, visas Dabas formas, visas dzīvās būtnes dzīvo savstarpējās saskarsmēs un ir šo saskarsmju rezultāts.

·         Cilvēkam, saskarsme ar citu Cilvēku, viņa materiālās vai Cilvēciskās darbības (Mākslas, Zinātnes, Kolektīvās apziņas un Saprāta) vērtības nesošiem rezultātiem, ir vērtība.

·         Transhumānisma ideoloģija paredz Cilvēka, kā lēmumu pieņemšanā neatkarīgas un līdzekļu izvēlē brīvas, bioloģiskas būtnes fizikās dzīves pārtraukšanu tās kibernetizācijas ceļā, bet vienkāršotas psihiskās dzīves un apziņas zemāko vajadzību apmierināšanu pārcelt uz virtuālo telpu. Transhumānisms paredz Cilvēka apziņas dzīves virtualizēšanu un (tās surogātu) pārvietošanu uz mākslīgi radītu ārpus (un vēlāk arī uz bez) ķermeņa dzīvi mākslīgās vidēs mākslīgi radītu sistēmu uzraudzībā.

·         Vienkāršotas Cilvēka apziņas dzīves (surogātu) satura pārcelšana uz virtuālo telpu un kontaktu virtuālizēšana (e-saskarsme) paredz reālo saskarsmju pārtraukšanu starp Cilvēkiem un to aizstāšanu ar Cilvēka apziņas saskarsmi ar to kontrolējošo datorprogrammu – robotu.

Cilvēka reālā saskarsmē ar citiem Cilvēkiem uz ielas, iestādēs, sabiedriskos notikumos, veikalos, nosūtot reālu pasta sūtījumus un to saņemot no reāliem, pazīstamiem vai draugiem, mājās no ģimenes locekļiem, bet Mākslā, Zinātnē un izglītībā no sabiedrību apvienojošām un vienībā, pārmantojamībā noturošām Idejām, Cilvēki šajās saskarsmēs viens otram sniedz savas psihiskās enerģijas sūtījumus un uzslāņojumus. Saņemot priekšmetu, vēstuli, skatienu, dzirdot balsi, veicot kopīgas savstarpēji vajadzīgas un derīgas darbības, aplūkojot Mākslas darbus, klausoties Mūziku, kopā ar citiem Izzinot Īstenību, to tālāk nododot saviem bērniem, mēs reizē ar saņemto un nodoto priekšmetu, darbību vai Ideju mēs saņemam ne tikai informāciju, priekšmetu, sarunu un attieksmi, bet arī ar (mūsdienu) mērinstrumentiem un aparatūru nekonstatējamu, bet apziņā uztveramu un normālai apziņas dzīvei vajadzīgu psihiskās enerģijas plūsmu vai lādiņu, kas, protams, nes dažādas kvalitātes, bet ir nepieciešams pilnvērtīgai mūsu apziņas dzīvei – sapratnei par apkārtnotiekošo un mūsu vietu reāli esošajā un tā notikumos. Tāpēc rokas rakstītas vēstules, veidota sūtījuma saņemšana un tiešs dzīvs kontakts katram normālam Cilvēkam sniedz to (dzīves) pilnvērtības sajūtu, kādu nekad nesniedz e-pasts, “īsziņa”, virtuālās vides sūtījumi vai pašapkalpošanās pakalpojumi, kuri dod sīku ērtību un laika ietaupījuma ilūziju, bet neatgriezeniski atņem Cilvēka dzīves saturu, notikumu un jēgu – būt derīgam.

Normālam Cilvēkam nekādi videoieraksti, virtuālie apmeklējumi, vai attālināta straumēšana nevar aizstāt reālu dzīvu piedalīšanos sabiedriskā pasākumā, koncertā, viesošanos drauga mājā, muzejā vai izstādē, filmas noskatīšanos kinoteātrī.

Metafiziski dzīves pilnvērtība ir maksimāli lielākais iespējamais dzīves vietas noteiktais saskarsmju daudzums un veids. Ar “dzīves vietu” metafiziski apzīmē Cilvēka derīgumu – viņa īsto vietu sabiedrisko attiecību un sabiedrības hierarhijā, bet ne koordinātes fiziskajā telpā vai ģeogrāfisko atrašanos vietu, pasta adresi un deklarēto dzīves vietu. Tas nozīmē, ka katram Cilvēkam viņa dzīves pilnvērtību (esamību īstajā vietā – viņa īstajā dzīvē) uzrāda to Cilvēku daudzums, pie kuriem viņš var vērsties vajadzības gadījumā un jautājumu loks, kurā viņš var vērsties pie šiem Cilvēkiem. Tas ir – cik plašas ir viņa saskarsmju iespējas, cik daudz Cilvēku viņš var iesaistīt savā dzīvē un cik plaša Cilvēku loka dzīvē viņš ir iesaistīts. Tas ir viņa sabiedrisko attiecību kapitāls un tāda kapitāla uzkrājums. Ir skaidrs, ka saskarsmju loka plašums prasa atbilstošu Cilvēka dvēseles spēju un īpašību, prasmju un kvalitāšu plašumu, kurš nāk tikai un vienīgi nerimstošās daudzpusīgās un kvalitatīvās reālās saskarsmēs ar Cilvēkiem un viņu vērtības nesošiem darbiem, vēsturi un Cilvēcisko attiecību pieredzi. Visu tautiešu saskarsmju loku sintētiskais lielums ir Tautas Dzīves Labklājība.

Kritiskās situācijās šī Labklājība parādās Izdzīvošanas Potenciāla individuālajās un kolektīvajās daļās. Ir skaidrs, ka izdzīvošanas potenciāls samazinās līdz ar saskarsmju loka sašaurināšanos un tas jau ir valsts, sabiedrisko veidojumu un katra Cilvēka, ģimenes individuālās drošības jautājums.

·         Transhumānisms likvidē drošību.

·         Transhumānisms ir Cilvēces lielākais apdraudējums.

14. turpinājums

* * *

Šajā procesā tumsas hierarhijas iedvesmotie, kontrolētie un vadītie, bet bieži vien arī apmaksātu pasūtījumu izpildītāji dzīvo dažādās pasaules daļās, bieži vien ar ievērojamu laika nobīdi un atšķirīgu motivāciju savām darbībām, kuras tomēr ir viena plāna daļas un viena procesa turpinājumi visai atšķirīgās vidēs. Bieži vien izpildītāji neapzinās savu vietu un lomu hierarhijas plānā.

Tā piemēram, Hamburgas skolas “kapitālisma grāvēji”, graujot kapitālisma “patriarhālo ģimeņu” un “tradicionālo vērtību” pamatu, patiesībā sadarbojās ar Maltusa “dzimstības ierobežošanas” un vēlāk ar “demogrāfiskās bremzēšanas” programmām. Ģimeņu un laulības vērtības, dabisko lomu sadalījuma ģimenēs, vecāku un bērnu attiecību kārtības un vērtības graušanas, genderisma, bērnu tiesību un juvenālās justīcijas taciņas ved uz to, lai ģimenēm atņemtu Cilvēku attiecību nostiprināšanas, saliedēšanas un vienošanas lomu, lai tās no mīlestībā bērnu rādītājām un audzinātājām nonivelētu par pakalpojuma sniedzējām - aprūpes vietām. Jau tiek praksē izmēģināta “bērna izvēles” koncepcija, kurā bērns var izvēlēties “sevi aprūpējošo ģimeni” un “ar pamatotiem labklājības argumentiem” to mainīt.

Tas viss, caur sieviešu “neauglības ārstēšanai” praktizēto mākslīgo un ārpus dzemdes apaugļošanu, spermas bankām “brīnumbērnu selekcionēšanai, “medicīniskos nolūkos” Cilvēka ģenētisko un pirmsdzemdību ģenētisko modifikāciju - īpašību programmēšanu, un surogāt-“mātēm”, ved uz tumsas brāļu sapņa piepildījumu – ārpus organisma vairošanos – cilvēkveidīgu programmējamu miesu kultivēšanu inkubatoros. Tas viņiem dotu pilnīgu kontroli pār šo bioloģisko radījumu – jaun-“cilvēku” dzīvi no dzimšanas līdz nāves brīdim, pilnīgu kontroli pār viņiem vajadzīgo specializēto “cilvēk-skudru ” skaitu un funkcionālo dažādību, šo “skudru” pilnīgu paklausību viņas iekodētajām programmām (noslepenotie biheiviorisma pētniecības un praktiskā pielietojuma virzieni psiholoģijā) un to “sistēmadministratoriem”.

Blakus tam ir apstāklis, kuru, caur “mākslīgā intelekta” un “nemirstības”, “mūža pagarināšanas”, “klonēšanas”, “vēža apkarošanas”, “relikto dzīvnieku atjaunošanas” meklējumu programmām cenšas risināt tumsas brāļu centrālā struktūra. Tas ir jautājums par Cilvēka dvēseles substancionālās un strukturālās daļas jaun-“veidošanu”. Viņi cenšas izveidot “mākslīgo dvēseli” – mākslīgā intelekta motivātoru un jaun-“dzīvības” iedvesēju mākslīgi inkubētajās “skudr-cilvēku” miesās. Ārpusķermeņa vairošanās inkubatoros var pavairot miesas – gaļu, bet nevar tālāk no vienas pie otras nodot un turpināt dvēseli. Tāpat tajās nevar iemiesoties citi normāli atmiesojumi - (mirušie) Cilvēki. Tādās miesās varētu iemiesoties atiemiesoti tumsas brāļi, bet viņu skaits ir pārāk mazs un bez tam viņi grib būt “skudr-cilvēku” pavēlnieki, bet ne šīs “skudr-cilvēku” formas. Tīro Cilvēku iemiesoto dvēseļu skaita samazināšanās samazina caurplūstošās enerģijas apjomu un tuvina planētas ķermeņa sabrukumu.

Tāpēc ārpusorganisma vairošanās tumsas brāļiem dod iespējas planētas uzspridzināšanai vai, mākslīgās jaun-“dvēseles” radīšanas iespēju atklāšanas gadījumā, ilūziju par nekā neierobežotas kundzības un veģetācijas iespēju uz šīs planētas. Tā ir tikai viņu ilūzija tāpēc, ka Cilvēces Vecākie Brāļi – Ārpuszemes Saprātīgo Būtņu Hierarhija nekad nepieļaus, lai uz Zemes, kura paredzēta kā Cilvēka Saprāta Evolūcijas vieta, ieperinātos tumsas brāļu ļaundabīgais audzējs.

To, pēc Faetona katastrofas, nevar pieļaut mūsu Saules sistēmas Saules un planētu enerģētiskās aprites mehānismi. Šajā apritē Zemei ir noteiktas, nemaināmas funkcijas un to raksturlielumi, kurus nevar izpildīt ne tumsas hierarhija ne viņu ieplānoto “skudr-cilvēku” mākslīgās jaun-”dvēseles”. Saulei, kā Centrālajai Šūnai sistēmā, ir galvenā regulācijas pozīcija, bet tumsas hierarhija ar savām darbībām sevi nolemj atbilstošām iznīcinošām sekām.

Cilvēce samazināsies skaitā, zaudēs lielāko daļu esošo tehnoloģiju, bet izdzīvos tās labākā daļa un turpinās attīstību normālā Evolūcijā bez tumsas hierarhijas traucējošās darbības.

* * *

Tad, kad es rakstīju par Gejropas atteikšanos no Eiropas, par Vatikāna atkrišanu (nu jau arī Tēvreizi pārtaisīšot), es rakstīju par to, kā nobriedis “auglis parāda sava koka dabu”. Gejropa ir Eiropas 2000 gadīgās vēstures auglis tāpat, kā Vatikāna lietas ir “Baznīcas koka auglis”. “Koku būs pazīt pēc tā augļiem.”

Ir naivi domāt, ka šis auglis nav katras valsts Konstitūcijā, Satversmē, katrā teātra uzvedumā, katrā izglītības sistēmā, katrā grāmatā, katrā TV raidījumā un katra bērnudārza katrā grupiņā.

Ir naivi domāt, ka transhumānisma ideoloģija ir kaut kur tālu, tālu kādu “zinātnieku” kabinetos un garlaicīgos teorētiskos sacerējumos. Tā ir tepat un katrā, tās gultnē plūstošā ikdienā. Nu jau Cilvēce ir sapratusi un praksē iepazinusi kādreiz tikpat nenovērtēto un par konspiroloģiskām fantāzijām dēvēto “vadāmā haosa” koncepciju un tehnoloģiju. Ap 1970. gadu ASV radusies “vadāmā haosa” teorija ātri vien tika transmutēta pielietošanai sociālās vidēs – darba kolektīvos, ģimenēs, politiskās un sabiedriskās organizācijās un valstīs. ASV to tagad pielieto reģionu un kontinentu – arī Gejropas kolonizēšanai.

Tomēr būtu naivi “vadāmā haosa” tehnoloģiju pielietojumā saskatīt tikai ģeopolitiskus un ģeoekonomiskus – kolonizācijas mērķus sasniedzošu līdzekli. Tieši “vadāmā haosa” teorija un tehnoloģija vislabāk kalpo transhumānisma mērķim – likvidēt esošo un radīt citu – ar iepriekšēji nekā nesaistītu, visas Cilvēciskās vērtības noliedzošu un tam pretēju – sātaniski organizētu realitāti.

Visa mūsu ikdiena ir piesātināta ar pakāpenisku “lienošu” dzīves transformāciju. Te nevar uzskaitīt un analizēt visu, kas notiek vienas dienas, nedēļas vai mēneša gaitā. Pakāpeniskās izmaiņas katra nesamaitāta apziņa var redzēt pati, bet mēs varam jau tradicionāli pievērsties aptaujās kā visaugstākticamajam minētajam Latvijas “vienmēr pirmajam” radio un palūkoties, kā tur darbojas “vadāmā haosa” un transhumānisma virzītāji. Un atkal “preparāta tīrībai” apskatīsim tikai “labāk dzīvot ēdienkarti”. Visi citi, citu kanālu raidījumi ir tā variācijas – visi raidījumi ir stingri iekonstruēti ļoti šaurā un totāli cenzētā šauras ideoloģijas translācijas – virzīšanas – bīdīšanas – iegalvošanas – uzspiešanas gultnē.

Šī gultne iet caur totālu materiālismu un egocentrismu. “Labāk dzīvot” ir pievēršana Cilvēka zemākajai dabai un tās absolutizēšana. “Labāk dzīvot” viņu mantrās ir laba peļņa, laba vēdera darbība, labs asinsspiediens, laba laika prognoze, mazāk darba un vairāk laika sevis daudzpusīgai mīlēšanai. Ir vērts paklausīties viņu “ideju tenisu – 100 idejas Latvijas simtgadei”. Tur, citu bezjēdzību starpā, uzgavilē arī idejai par “laimes injekciju tieši vēnā…” Šis raidījumu cikls parāda ne tikai viņu nožēlojamo prāta stāvokli, tā bezjēdzību, bet arī tajā notiekošā noziedzību.

Ar to sasaucas pat šajā radio skanošie baznīckungu sprediķi. “Ceļš uz Debesīm iet caur grēku”, “dubļi attīra”, “Varonība ir bīstama – uzrādīt grēkus politiski augsti stāvošām personām ir riskanti”. “Šaubas ved uz patiesību”, “šaubas ir daļa no gaidīšanas svētības”, katrs, pēc sprediķotāja piemēra, var brīvi interpretēt Jēzus vārdus, tāpēc katram tie satur ko citu – no katra izpratnes nākošu – tātad ne to, ko teica Jēzus un tamlīdzīgas “pērles” skan aizvien biežāk. Viens otrs jau ir atklāti sātanisks sprediķis.

Blakus labāk ēšanas, labāk matus, nagus un vēderizejas regulācijas padomu raidījumiem stabilu vietu ieņem arī “psihologu” sevis mīlēšanas un viedtirļiņu datordrošības, virtuālās dzīves slavināšanas tēmām veltītās radiolaika stundas.

”Psihologi”, no vienas puses, visādi slavina sevis mīlēšanu, bet no otras grauj normāla Cilvēka apziņas pamatus – tos apziņas darbības bāzes elementus, uz kuriem turas un kuru sasaistē darbojas vesela-normāla Cilvēka apziņa. Jau ir apstrādātas visas apziņas perifērās zonas. Tagad ķeras pie apziņas kodola – Ētikas, Varonības, drošības un robežām – Vērtību struktūras apziņā.

Nesen, raidījumā “par Varonību”, divas runājošās lelles - kārtējais psihoterepeits un “vēstures speciālists” klausītājiem iestāstīja, ka “postkultūras laikā Varoņi neesot vajadzīgi.” (Kam?! Kam nav vajadzīgi Varoņi?! Dzirdējāt jaun-“sargi”?! Dzirdējāt NBS – Nacionālo Bruņoto Spēku ģenerāļi NATO karaspēka rindās?! WOW! Tā-ā-ā taču ir Krievijas propaganda! Latvijas radio ieviesies Kremļa trollis! Hibrīdais karš! Vai arī 100 idejas Latvijas 100-gadei?....) Raidījumā atkal tika pielietos Tumsas hierarhijas iemīļotais Cilvēku maldināšanas paņēmiens. Visās tādās “pētnieciski iegalvojošās diskusijās”, patiesības slēpšanai, konfrontē divas sekli nepatiesas – melīgas pozīcijas. Tad vienmēr divi meļi klausītāju klātbūtnē viens otram pierāda savu “iestudēto patiesību”.

Viens tāds - “antīkās vēstures speciālists”, cērt pašā saknē: ”Varonība esot Kultūras fenomens.” (tādā gadījumā, pirmkārt, viņam jādefinē Kultūras jēdziens – kas tādā gadījumā ir tas, kā “fenomens” esot Varonība, jo tagad par Kultūru katrs sauc to, kas viņam ienāk prātā – arī izklaidi, perversijas un ņirgāšanos par Vērtībām, otrkārt, liedzot Varonībai vietu Cilvēka dvēselē, kā Cilvēka rakstura īpašībai, to atdala no Cilvēka un padara par ārpus tā kaut kur esošu vai arī neesošu – tas ir viņu visu iemīļotais paņēmies esošā padarīšanai par ne-esošu, ko tūlīt arī dara “speciālists”.)

“Ne katrā kultūrā esot Varoņi. Piemēram, Indijā Varonība pat neesot vēlama.” (Te nu mēs esam. Tātad šis profesors (tātad pasniedzējs taču), ja nemelo, tad kā minimums, nav lasījis Rāmajanu un citus Indiešu eposus un neko nav dzirdējis ne par Krišnu, ne Ardžunu, ne pat Bagavatgītu redzējis, nemaz nerunājot par Šrimad Bagavatam. Un laikam nezin, ka Indijā ir tāda Kšatriju kasta, kurā Varonība ir dzīves pamatnorma.)

“Varonība esot saistīta ar pašaizliedzīgu rīcību otra Cilvēka labā, bet Indijā to nedarot, tur tas nozīmējot, pasarg dievs, iejaukšanos karmā (pie tā mēs vēl atgriezīsimies)”. Kādu brīdi vēlāk abi diskutē: “kurš īsti tas Varonis esot – vai Cilvēks, kurš demonstrējot apskaužamu drosmi kādā situācijā un ar savu rīcību pārliecinot tūkstošus? Vai kāds, kurš dienu no dienas pildot pienākumu un vienkārši darot savu darbu, rūpējoties par mums visiem?” (Jā, un kāpēc gan ne abi, kāpēc nevar atzīt, ka Varonībai it daudz formu? Tāpēc, ka tā viņi klausītāju aizved prom no Varonības būtības, paziņo, ka Varonība esot pasaules uzskata sekas, iemācīts mērķis - ārpus Cilvēka (pasaules uzskatā) esošs Ideāls, bet kādam Ideāls varot būt nauda… Latviešu auditorijai, latviešu valodā – jēdzienu sistēmā, kurā Varonis izriet no varas esamības – kam vara, tas Varonis – tāpēc tas “nevarot būt katrs”, tā var pūderēt smadzenes. Krievu valodā krieviem to tā tik viegli nevarētu izdarīt. Krievu valodā – jēdzienu sistēmā Varonis ir redzams Varonīgā rīcībā. Tāda rīcība krievu valodā ir “podvig” – tas ir “uz priekšu virzījums”.

Cilvēks var ziedot dzīvību un nebūt Varonis, pildīt pienākumus un nebūt Varonis, bet var, visu to pašu darot, būt Varonis. Viņš ir Varonis vai nē, - to nosaka ne tikai tas, vai viņš ir vergs (tas, kurš atsakās pieņemt lēmumu sava stāvokļa mainīšanai – arī verdzības pieņemšana var būt Varoņdarbs sava vai Cilvēku likteņa mainīšanai) vai brīvs atbildību nesošs Cilvēks, bet gan tas, kas ir šis Cilvēks – Evolūcijas objekts vai Evolūcijas subjekts.

Evolūcija rīkojas ar saviem objektiem. Likteņu ietvaros viņi nonāk situācijās, kurās atdod dzīvības vai mūžu dzīvo, pildot pienākumus, un arī dzīvību var atdot vienkārši pildot pienākumu - tas apvieno abus variantus, bet tas nekā nemaina Evolūcijas gaitu. Tādu notikumu gaitā Evolūcijas objekti pilnveidojas. Tā nav Varonība.

Varoņdarbus mūža darbā, redzamā, vai, bieži vien citiem nezināmā, savas veselības un dzīvības ziedojumā izdara tie, kuri ar tādu rīcību virza un maina Evolūcijas gaitu ar to pašu pa-virzot uz priekšu visu citu Cilvēku – Evolūcijas objektu izaugsmes telpu –dodot jaunas iespējas.

Varonis ir Evolūcijas virzītājs. Evolūcijas smailē vienmēr ir tikai dažas kādas tautas dzimtas, kurām ceļu izlauž viens Varonis. Smailē esošajiem seko citi, kuri paplašina un daudzpusībā izvērš plašu iespēju lauku. Varonis realizē savas dzimtas ieguldījumu un Garīgi vai fiziski blakus esošo Cilvēku atbalstu. Vīriešiem tās parasti ir Sievietes, viņu Mātes, Māsas, Sievas, Mīļotās vai cauri gadu tūkstošiem nesto Sieviešu tēlu Ideāli – tās Varonīgās Garīgās Būtnes, kuras šos Varoņus ir pacēlušas Evolūcijas subjektu kārtā – Iedvesmojošas Varoņdarbiem.

Tas, ko kāda Tauta sauc par Varonību un kas ir Varoņi, tiešam izriet no šīs Tautas Kultūras līmeņa, no viņu tā brīža (Evolūcijas objekta stāvokļa) vajadzībām, vai dzīves tradīcijas, kuras tai sagatavojoši pavisam citi, visbiežāk tai nezināmi Varoņi. Tāpēc Evolūcijas objektu domas par to, kas ir Varoņi, vienmēr ir tās, ko viņi grib saglabāt kā savas dzīves neatņemamu – esošu sastāvdaļu. Tāpēc ir esošās Kultūras tradīcijas jau apgūta sastāvdaļa – Evolūcijas objektu - Tautas un Cilvēku rakstura īpašība, bet ne Ideāls - tas uz ko tiecas tās labākā daļa, kamēr visā masā Tauta par tādu Ideālu - to, kas nesasniegts aizvien pilnveidojas un paceļas aizvien augstāk, aizvien tīrākā mirdzumā, vēl nekā nezin - tas vēl līdz viņiem nav nonācis – viņi nav vēl sapratuši tā nozīmi, kas tas ir un kāpēc tas viņiem ir vajadzīgs un tāpēc nezin, kā to sasniegt - kādas tieši pūles jāpieliek – no kā jāatsakās, lai sasniegtu šo Ideālu un noteikti nav tam gatavi, nav gatavi atdot to, ko prasa Ideāla sasniegšana.

Tāpēc Tautas godina savus elkus, bet nekā nezin par Varoņiem.

“Vēstures speciālists” ar psihoterapeitu savā “diskusijā” klausītājiem Varoņu vietā, tā pozitīvajā aspektā, ieceļ normu – to kādam jābūt, bet negatīvajā aspektā iesmērē elkus.

Tāpēc viņi abi Varoņu kārtā ieceļ arī Amerikāņu antikultūras fenomena - komiksu “supervaroņus” un Aristoteļa zināšanu nepilnību un spriedumu kļūdu upuri Aleksandru Lielo. Aleksandrs nebija pasaules iekarotājs (un nekad to negribēja). Aristotelis nespēja viņam parādīt citu ceļu, kā pārbaudīt viņa iedomātā jūras ceļa no Indijas uz Elādu esamību un garumu, bet, ejot militāra pārgājiena ceļu, visi Aleksandra iekarojumi bija tādas kļūdainas militārās darbības loģikas piespiedu (Evolūcijas objekta) soļi.)

“Varonība – tas esot nepatīkami, nekomfortabli, varot nonākt nepatikšanās, represijās, Varonība esot uz nāves robežas. Lūk, samuraju busido kodeksā esot noteikums, ka katra diena sākoties ar atgādinājumu par to, ka šodien varot mirt.” (Japānā katram teritoriāli administratīvā apgabala pārvaldniekam (pagastvecim) bija “teritoriālais karaspēks” un kārtības sardze – “municipālā policija”. Dienestam ar Varonību tur nekāda sakara nebija, tāpat kā tajā nebija citas vietas personības dzīvei un jaunradei kā vien dienests. Katru samuraja rīcību un pat cīņas pozu noteica reglaments – tradīcija. Samurajs neko nedarīja ārpus tradīcijas. Atgādinājums par nāves klātesamību, no vienas puses, to padara ikdienišķu un dzēš bailes no nāves, tāpēc tā “nav Varonība uz nāves robežas” bet no otras puses ir aicinājums katru šīs dienas mirkli izdzīvot ar maksimālu pilnvērtību – dzīvot tieši te un tagad, kas budiso kanonā ir ienācis no Japānā plaši izplatītā Dzena. Dzenam ar Varonību nekāda sakara nav – tas ir distancēta dzīves vērotāja ceļš. To nu “profesoram” tā kā vajadzēja zināt…)

“Varonība esot spēle ar nāvi, esot jāriskē, bet Cilvēkiem esot milzīgas bailes no visa jaunā.” (transhumānisma runu klasika!)

“Kultūras vēstures dimensijā ģimenes neesot.” (arī pazīstam iegalvojumu virziens)

“Ikdienā neesot jāmirst.” (un kā tad tur bija ar to budiso un samurajiem? Pretrunas, un tādu šajās ātrajās un nekonkrētajās runās ir daudz, atklāj runu melīgumu – “zušu locīšanos uz pannas” cerībā klausītāju apvārdot un ievest sev vajadzīgos maldos – kas jau ir tīrs čigānisms).”

“Varonība esot ziedot savu dzīvību citu Cilvēku labā – par Ideju, bet terorists tomēr neesot Varonis, jo Varonībā tomēr esot svarīgas kādas vispārīgās Ētikas normas – Varonība esot Ētiskais Ideāls – Kultūras “produkts” - tas, kas esot ielikts Cilvēka galvā.” (Tas nu nekā vairs neiet kopā ar raidījumā “par Ētiku” runāto, jo arī tur tādi paši “psiho un filo-speciālisti” tikpat vētraini stāstīja, ka neesot nekādas kopīgās Ētikas – citur esot, citur neesot, katram tā esot kaut kas cits, arī noziedzniekam esot sava – kārtības sargam pretēja “Ētika”, kas vienam esot ētiski, tas citiem neētisks. No tājā raidījumā iestāstītā iznāk, ka esot arī “īpašā teroristu Ētika” un tad tas, savienojumā ar par Varonību runāto - par to, “kas galvā” un “dzīvības ziedošanu Idejas un savu Ētisko Ideālu vārdā” arī teroristu padara par Varoni. Tik tālu jau Latvijas radio ēterā tie “kremļa troļļi” savā “hibrīdkarā” aizrunājas…)

“Pārmaiņu laikā vecie likumi neesot aktuāli.” (Ak tad šitā gan ko! Tad tagad Satversme ar visiem likumiem metama ārā?! Vai tas ir aicinājums uz anarhiju – valstiskās iekārtas graušanu? Atkal “kremļa trollis”… Patiesībā pārmaiņu laikā it sevišķi jāievēro likumi – “uz pārceltuves zirgus nemaina.”

Pārmaiņu laikā, attieksme pret likumu parāda pārmaiņu dabu.

Ja pārmaiņas uzlabo, turpina, papildina esošo vai labo nepilnvērtības, tad likums un tā ievērošana ir tas, kas ļauj saglabāt esošajā sasniegto labo - “kopā ar ūdeni neizliet bērnu”. Tieši pārmaiņu laikā jānostiprina likums un tā aizsardzība, tieši pārgājiena laikā vajadzīga vislielākā uzmanība un kārtības sardze. Evolūcija un Varonība ir visstingrākā Likumu sargāšana, turpināšana, attīstīšana un paplašināšana.

·         Cīņa ar Haosu ir Kārtības izplatīšana.

Tieši pārmaiņu laikā jānostiprina un jāattīra valoda.

Ja “pārmaiņas” ir visa esošā un tajā sasniegtā no-postīšana, tad grauj visu esošo, tā likumus ieskaitot. Tad “valodnieces” un “valodnieki” ar jautru interesi noraugās pašu uzturētajā, valodu no-postošajā, “valodas dzīvē”. Tur, kur ir Varonībai pretējais – Evolūcijas apturēšana un Kultūras sasniegumu no-graušana, tur jau ir darīšana ar Haosa durvju atvēršanu – tā ir “vadāmā haosa” darbinieku spēle ar lētticīgiem muļķīšiem – “stikla krelles iezemiešiem”.)

“Varonība esot tikai mērķis – Ideāls, bet mērķi varot būt dažādi - arī bagātība (elki – bagātnieki un “veiksmīgie”), un tā uzreiz nemaz nevarot pateikt, kas īsti esot Varonība - tas katram varot būt kaut kas savs - to uzzinot tikai pēc nāves – tas katram esot viņa subjektīvs vērtējums”. (“Kas der visam – neder nekam.” “Tas, kas var būt viss – vairs nav nekas” – vecā, iecienītā orientieru, līniju un normu, pazīmju noārdīšanas un jēdziena izkliedēšanas taktika. To vienmēr pielieto tādās “pētnieciskās diskusijās” – iegalvojums, kura laikā, patiesi esošu un ļoti svarīgu, pamazām - runu gaitā padara par neko – peļu jezgu vecās lupatās!)

“Varonis esot arī grēkāzis”, “Varonība esot Vīriešu pasaules daļa, Sieviešu pasaulē tās neesot, tāpēc Sievietēm ir jādarbojas Vīriešu pasaulē, bet Vīriešiem pēc iespējas tālāk jāturoties, esot jāatbrīvojas no Sievietēm un Mātēm. Esot svarīgi māti arī neklausīt.” (Visi bruņniecības Varoņdarbi tika veikti Daiļas Dāmas Vārdā, šī “Vārda” izplatīšanai un Viņas iedvesmā. To nu gan vajadzēja zināt abiem “vīriešiem – Varoņu pasaules daļai” – Eiropas un Indijas Kultūras vēsturē tā ir galvenā pamatlīnija – “Īliādā” un “Odisejā” visa cīņa ir par Vīrieša un Sievietes attiecību veidošanu vai atjaunošanu arī Rāmajanā tas pats – Rāma cīnās par savu sievu, bet transhumānismā Sieviešu un Vīriešu attiecības ir galvenais uzbrukumu mērķis - “Īsti puikas ar meitenēm nedraudzējas un mammām neklausa”…)

“Liktenis – tas esot tas, kā uzvedas nāves priekšā.”

“Varonis izsvītrojot, ignorējot likteni, bet vergs pakļaujoties liktenim – tas viņu salaužot.”

“Uz tiem, kas neesot ne vergi, ne arī Varoņi (tātad esot viduvējības), turoties pasaule.”

“Varoņi tagad neesot vajadzīgi, tie traucējot likumam, Varoņi neiekļaujoties likumā.” (Tātad šī saruna to, kurš grib būt Varonis motivē uz likumu pārkāpumu un pretošanos likumam. Interesanti, cik tagad tādu “Varoņu” sēž Latvijas cietumos… Sabiedriskās kārtības sargātājiem interesanti – murgaini apgalvojumi. “Interesants gadījums” – teiktu ārsts, bet mums ir darīšana ar lellēm, kuras atskaņo savu sagatavoto scenāriju, tāpat, kā citi tādi paši citos tādos raidījumos, lekcijās, tikšanās reizēs un Gejropas grāmatu kaudzēs. Psihoterapeits to varētu nezināt, bet “antīkās vēstures speciālistam”, kurš stāsta, kas būtu karmiski pareiza rīcība Indijā – tātad “zin, kas ir karma”, būtu jāzin, ka

Liktenis ir tie iepriekšējo esamību sagatavotie apstākļi, kuros Cilvēkam ir jāpieņem lēmums un jārīkojas lēmuma īstenošanai.

Varonis neizsvītro likteni – Varonis Likteni piepilda.

Varonis izmanto likteņa nestās iespējas Varoņdarba veikšanai.

Varonim liktenis ir Varoņdarba iespēja.

Varoņa liktenis ir Varoņdarbs.

Varonis ir nolemts Varoņdarbam.

Varonis ir sagatavojis savu Varoņdarbu un Varonis ir sagatavojies savam Varoņdarbam.

Varonis ir sava likteņa veidotājs.

Vergs nav likteņa salauztais. Vergs ir tas, kurš atsakās no lēmuma pieņemšanas un pilnībā pakļaujas liktenim. Ir arī Varonīga došanās verdzībā. Tā darīja piemēram Epiktēts – lielākais no stoiķiem. Stoiķi sludināja dzīves pienesto (karmisko) pārbaudījumu bezierunu pārciešanu – karmisko parādu atdošanu. Tikai karmiskos parādus atdevušais var veidot citu – labāku likteni. Tāpēc, labprātīga došanās verdzībā vieniem ir Varoņdarbs, bet citiem tas ir drošs ceļošanas veids – kā, piemēram, Plātonam, kad viņam caur laupītāju apsēstām zemēm bija jānokļūst Ēģiptē. Tā ir darījuši daudzi antīkās pasaules Varoņi – bet to jau “antīkās vēstures speciālists” saviem studentiem nemāca. Tiem “speciālists” iestāsta muļķības par “viduvējību izcilību” un “karmu Indijā”, bet viņi savukārt, to saklausījušies, tā stāsta tālāk citiem. Tā “vadāmā haosa” virzītāji vairo haosu.)

"Šodien dzīvojam postkultūras laikā un Varoņi šim laikam nav vajadzīgi, ir vajadzīgi pēc iespējas klusāki un nesaprotošāki cilvēki. Varoņi apdraud sistēmu. Tā bija problēma arī Senajā Grieķijā. Varonis ir pārāks, Varonis ir vajadzīgs tad, kad ir izrāviens uz rītdienu. Ikdienas rutīnas dzīvē, kad sistēma visu kontrolē, Varonim nav vietas," vērtē Harijs Tumans. (Bet es teiktu – iestāsta, “aizmirsdams” par Spartiešiem, Lakoniķiem, Mirmidoniešiem un daudzu citu Grieķu paaudzēm. Un vēl es gribētu zināt, kas tā tāda ir par “sistēmu” – taču ne Evolūcija, tās Dabas Likumu un Normu Sistēma, kurā Varoņi ir “kā zivis ūdenī” un šīs sistēmas izpausme – darba rīki. Visa viņu runāšana pierāda to, ka

Tieši tādā – tik bēdīgā laikā Varoņi ir sevišķi vajadzīgi.

Pat akadēmiķis Stradiņš sauc: “Mums vajag Antiņus!”)

Raidījuma anotācijas lapā mēs lasām par Viestura Rudzīša “Varoņa” otru daļu – “grēkāzi”. (Taisni brīnums, kā tāds “dvēseļu ārsts un pašizziņā vedējs” nezin, kas kristīgā pasaulē dzīvojošam tās “kultūras auglim” ir galvā – nezin kristīgā arhetipa “grēkāža - visu netikumu, tā no kā visi grib atbrīvoties, kas ir lieks un traucējošs, nesēja” jēdziena saturu.

-          Kā to var savienot ar Ētiska Ideāla daļu?

-          Ētiskais Ideāls un netikls, zaglis un visa tā, no kā grib atbrīvoties, nesējs?

-          Kā var atbrīvoties no vienas puses neatbrīvojoties arī no otras puses?

-          Tad, ko vajagot izstumt - arī Ētisko Ideālu?

-          Kas grib izstumt Varoni?

-          Kā Ētikā nav pieņemams viss Cilvēkā labākais?

-          Kas grib ievākties iztukšotajā Cilvēka miesā?

-          Tad kā Ētika tā ir – kuram ir tāds Ideāls?

-          Kas ir tīrā un šķistā Ideāla pretmets?

Taču tikai netīrais un nešķīstais – Antikrists, kuram tā ir organiski papildinoša viņa Ideālu otra daļa. Tātad psihoterapeita Varonis ir Antikrists. Tātad Varonis vienkārši jānosauc vārdā un mums kļūst skaidrs, kas ir psihoterapeits un viņa patiesība, ar kuru viņš nāk un diskutē.

Tā pat jau vairs nav “sēdēšana uz diviem ķebļiem” – tā ir dezaferentācija un ievešana stuporā – rīcības spēju atņemšana – vienkārši apziņas paverdzināšana un Sātanisma sludināšana. Sātanisms ir transhumānisma saturs.)

Pie raidījuma anotācijas mēs varam lasīt kāda saprātīga Cilvēka komentāru:

“Katrai dvēselei kārtējā dzīvē ir savi uzdevumi attīstībai, kas balstās iepriekšējo dzīvju pieredzē (nevis mātes sejā). Ir lasīts stāsts par mūsu senču karotājiem, kas bezcerīgā situācijā izdarījuši pašnāvību, LAI NEAPTRAIPĪTU ŠO MŪŽU AR PADOŠANOS IENAIDNIEKAM. Tātad pirmskristietības laikos bija sapratne par dvēseles nemirstību un evolūciju. Līdz ar to Varonis varbūt ir Varonis tikai salīdzinājumā ar laikabiedriem, bet salīdzinājumā ar paša iepriekšējām dzīvēm viņa rīcība ir loģiska un likumsakarīga, pati par sevi saprotama un nav atkarīga no fiziskā ķermeņa mātes.”

15. turpinājums

Un tagad, kā jau solīju, atgriezīsimies pie “vēstures speciālista” (Tumana) apgalvojuma, “ka, lūk, Indijā neviens otram nepalīdzot – tur tas nozīmējot iejaukšanos karmā.” Mums tas palīdzēs noskaidrot vai raidījumam uzaicinātais “profesors” ir viltvārdis pārstāvētajā jomā - šarlatāns vai arī apzināti melojošs melis.

·         Karma ir Cilvēka rakstura noteikta darbība cēloņu izraisītos apstākļos (liktenī), kura noved pie neizbēgamām sekām - tālākā likteņa veidošanās.

Tāpēc - karmas mainīšana ir rakstura maiņa. Iejaukšanās karmā ir izvēles brīvības atņemšana (piespiešana rīkoties svešas gribas ietekmē, meli, viltības, krāpšana, maldināšana, atbilstošas izglītības iespējas liegšana, ilūziju radīšana, apziņas deformēšana) – visas tās manipulācijas, kuras praksē dara Latvijas radio arī savos “labāk dzīvošanas” iegalvojumos.

Karmai ir septiņi līmeņi, no kuriem individuālais ir zemākais. Virs tā ir vēl seši dažāda plašuma sabiedriskie karmas līmeņi. Tieši karma nosaka palīdzības sniegšanas nepieciešamību, jo – “ja tu un cietušais esat vienā vietā, tad tur jūs abus ir novedusi kā jūsu individuālā, tā arī grupas karma, kuras ietvaros tev ir izvēles brīvība – palīdzēt vai atteikties to darīt, ar ko tu izsauksi attiecīgās sekas savā dzīvē!”

Tā nav iejaukšanās cietušā raksturā, tā viņu saista ar palīdzību sniedzošo vai regulē – līdzsvaro abu attiecību gaitu. Hinduismā karmas mācība ne tikai pieļauj palīdzību cietušajam, bet arī nostiprina tālākās abu pušu attiecības, nosakot, kas ir uzskatāms par palīdzību, bet kas, it kā labi gribēta, patiesībā tāda nav. (Piemēram, naudas ziedojumu pasniegšana ir postoša. Ir jāiemāca izkļūšana no grūtības radošajiem apstākļiem un jādod iespējas to darīt.) Tāpat karmas mācība nosaka to, ka palīdzības sniegšana abas puses saista savstarpēju pienākumu saitēs. Tā piemēram, no nāves glābtais glābējam ir jāpieņem savā ģimenē par ģimenes locekli. Karmas mācība, to apskatot septiņos līmeņos, stāsta par visu Cilvēku daudzpusīgo saistību vienā veselumā, par viņu attiecību un saskarsmju harmonizēšanu un to, ka katrs Cilvēks ir karmas iesaistīts visu citu Cilvēku dzīvēs un no viņa (katra!) ir atkarīga visu citu (katra!) Cilvēku dzīve uz šīs planētas.

·         Tieši Karmas Likums izsludina Varonības esamību un varonīgas dzīves Cilvēcisko raksturu.

·         Tieši Varonība un savstarpēja palīdzība Cilvēku rāda par Cilvēku.

·         Gļēvais, mīkstčaulis, tirliņš vēl vai vairs nav pilnvērtīgs Cilvēks.

Turpat netālu - 30. novembra raidījumā “par privātuma robežām” ieaicinātie “speciālisti” (psihoterapeits un psihologs) runāšot par “Kā uzstāt par savām tiesībām un droši par to runāt? Kā privātajā un darba vidē saglabāt psiholoģisko līdzsvaru? Kā palīdzēt otram, nepārkāpjot viņa privātuma robežas? Kas nosaka mūsu robežas? Iemesli, kuru dēļ ir grūti noteikt savas robežas.” Kad raidījuma vadītāja cerīgi uzaicina definēt robežas, tad, labu brīdi pažagojušies un pamurmulējuši, “speciālisti” to nevar izdarīt. Ātri vien atklājas tādas nevarības cēlonis – profesionālu krāpnieku uzburtie meli.

Tā vietā, lai skaidri un gaiši izteiktu, ka

pazīmju kopuma robeža ir kopumu raksturojošo pazīmju maiņas vieta,

viņi sāk runāt par robežu no ačgārnā seku – vajadzību viedokļa. Tā vietā, lai par Cilvēka personību un apziņu runātu kā par cēloņu - Vērtību kopumu, “speciālisti” savu runu virza uz to, ka Cilvēks esot viņa vajadzības! Tas “speciālistiem” ļauj aizrunāties līdz tam, ka katram cītīgāk jāievēro un jākalpo savām vajadzībām. Tālāk transhumānisma bīdīšanas aktīvisti jau atklāti nonāk pie saskarsmes vajadzības un vērtības noliegšanas. Viņi stāsta par it kā “glābjošo - ap Cilvēku esošo tukšo lauku”. Patiesībā viņi virza uz mūžīgi neapmierināta, nesātīga, pašapmierinātību alkstoša vienpatņa dzīvi pašradītas pasaulītes burbulī. Aptaujāti, viņi to, protams, noliegs - teiks, ka ir pārprasti, gribējuši teikt ko citu, bet tā nu ir sanācis…

Vēl tuvāk citai realitātei mūs pieved viedtirliņu meli. Transhumānisms ir (nu jau arī Latvijā!) saperinājis šauri specializētu, savā nozarē diezgan labi informētu, bet ārpus tās neko nesaprotošu jaun-“muļķu” sugu – viedtirliņus. Šie radījumi kāri lūkojas Cilvēkam apkārt esošajā saskarsmju telpā cerībā tur atrast vēl kādu lauciņu, kuru varētu virtualizēt, tur ieviest čipu, karti, atrast vēl kādu - citu neapgūtu, Cilvēku attiecību spraudziņu, kurā ielauzties ar savu mazo, aplikācijām apgādāto, skārienjūtīgo draudziņu.

Ar dauņu fanātismu viņi rada aizvien jaunas, agrāk nebijušas un nevajadzīgas apdraudējumu telpas, kurās cīnīties ar “ļaunatūrām”, “vīrusiem”, “ievainojamībām” un jaun-“noziedzībām”. Viņi līdzinās ekonomikas speciālistam, kurš, gribot ietaupīt uz kurpju rēķina, sev nocērt kājas.

Viņiem ir tam specializēti raidījumi “labākai dzīvošanai”. Tajos viņi runā par “viedajām mājām un pilsētiņām”. Nupat Jelgavā pāriešot uz “bezpilota autobusiem”. Tie ienesīšot vēl nebijušus labumus pilsētnieku dzīvē. Nu jā – būšot jau arī hakeru uzbrukumi, nu bet par drošību cīnīšoties, cīnīšoties… galu galā viss attīstoties un arī šajā jomā drošība kādreiz tikšot sasniegta. Tad nāk ziņa par Jelgavas autobusa parka šoferu neapmierinātību ar tādu “bezpilotnieku” ieviešanu.

Uz to ir klasiskie viedtirliņu meli – “Cilvēkiem vienmēr esot iracionālas bailes no visa jaunā un gan jau autobusu šoferi atradīšot sev citu nodarbošanos.”

Viedtirliņi melo.

Tās nav iracionālas bailes no jaunā.

Tā ir konkrēta savas darbavietas sargāšana!

Iespējams, ka daļa izstumto atradīs nodarbošanos Īrijā, Anglijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Kanādā vai eksotiskajā Jaunzēlandē. Vēl jau varot Arābu Emirātos tualetes mazgāt – maksājot kā profesoriem Anglijā… Runa neiet par tiem, kuri “sevi kaut kur atradīs”, bet par tiem, kuri “neatradīs” (Cilvēkam nav jāskraida pa pasauli ar čemodānu rokās un iztikas meklējumos – speciālistam nav jāpārkvalificējas tikai tāpēc vien, ka kāds viedtirliņš atkal grib kaut ko sačipot, virtualizēt vai attālināt no Cilvēka) un to, ka viedtirliņi visur atver Cilvēku dzīvi atņemošās, viņu izstumjošās (šajā gadījumā – emigrācijas) durvis.

Un tepat vien ir viedtirliņu galvenie meli: “Cilvēki vienmēr iracionāli baidoties no visa jaunā.” Tāda apgalvojuma lipīgo melīgumu tūlīt atmasko saprātīga Cilvēka lielveikalā smeltā pieredze – kur reklāmas un mārketinga speciālisti sevišķi aktuālām precēm pievieno norādi – “jaunums”! Cilvēki vienmēr alkst jaunumus - notikumus, ziņas, jaunu grāmatu saturā, jaunu vietu apceļošanā, neizzinātā izpētē, jaunu saskarsmju un saskarsmju veidu atrašanā. Kosmosa izpēte un ļoti dārgu kosmosa izpētes instrumentu izgudrošana un izvietošana Kosmosa telpā notiek tikai tādēļ, lai, paplašinot izpētes telpu aiz izzinātā robežas, varētu uzzināt kaut ko jaunu un uzzināto pielietotu dzīvē!

Viedtirliņi zaudējuši vietas, laika un mēra sajūtu.

Viedtirliņš melo vai arī dzīvo ārpus saprātīgo Cilvēku loka. Cilvēcē nav iracionālu baiļu no visa jaunā. Saprātīgi Cilvēki zin, ka visā ir derīgais – izmantojamais un to pavadošais nederīgais, nevajadzīgais. Ir saņemamais saturs un tā iesaiņojums – atkritumi. Ir lietojamā mērs un pārmērības posts. Saprātīgi Cilvēki zin, ka katrai parādībai, visam ir pozitīvie un negatīvie aspekti. Tāpēc saprātīgie Cilvēki zin, kur, kad un kā pielietot parādību, tehnoloģiju un zināšanu pozitīvos aspektus un kā ierobežot, izvairīties no to negatīvajiem aspektiem.

Saprātīgi Cilvēki zin, ka visam ir sava robežas, ierobežota pielietojuma vieta un laiks. Kas der vienam, tas posta citu. Kas priekšlaicīgi ir liedzams, tas savlaicīgi ir pasniedzams. Nav nekā (Cilvēku roku un prāta radīta), kas vienādi derētu visiem, vienmēr un visur.

·         Masveidīgais vienmēr ir postošs.

·         Masveidīgi un, vai priekšlaicīgi izplatītais rada atkarības.

·         Sevišķi postoši ir tie jaunievedumi, kuri apsteidz Cilvēka apziņas un dvēseles (Cilvēcisko Vērtību) izaugsmi – viņa spējas pielietot jaunievedumu tā, lai tas nestu tikai labumu un tiktu pielietots tikai tur, kur tas nes labumu iespējami lielākam Cilvēku skaitam.

·         Ja katras zāles kaut kādos apstākļos un devās ir inde, bet inde citās devās un apstākļos ir zāles, tad ir jāzin, kur, kādā mērā un laikā, kam tās ir zāles un, to zinot, jāizslēdz visi citi gadījumi, kad parādās to indīgā daba.

Tā rīkojas Saprātīgi Cilvēki.

Nesaprātīgie indējas.

Ļaunprātīgie, provocējot ar “bailēm no jaunā”, plaši indē visus ap sevi.

Ļaunprātīgie rada, provocē un izplata atkarības, dzīves izkropļojumus un plašus postījumus it visā.

Ar meliem, uguni un zobenu!

Ar meliem, naudu un indi!

Ar meliem, “inovāciju” un gadžetu!

Melojat, viedtirliņu kungi, melojat!

Bet viedtirliņš sameloja un pat neapmulsa nostājoties klajā opozīcijā visam, kas notiek un ir Cilvēku pasaulē noticis, kas ir citu viedtirliņu deklarēts un citu šauri specializēto “izpētīts”.

·         Katrs viedtirliņš melo savas specializācijas tematikā atkarībā no savas runas vietas, laika, auditorijas un konteksta.

Gudrās mājas labumi (“māju”- ierīces pieslēdzot internetam, datu ievākšanas, analīzes un ietekmēšanas resursam) esot ledusskapja spējā patstāvīgi pasūtīt produktus, patstāvīgā mājas temperatūras regulācijā, uzkopšanas robota sevis darbināšanā, attālinātā televizora informācijas saņemšanā, attālinātā elektrības, ūdens un siltuma skaitītāju ziņu nodošanā un automātiskā (bez saimnieka ziņas un kontroles(!)) piesūtīto rēķinu apmaksā.

Pie ne ar ko neierobežotas piegādātāja peļņas kāres un pagrimstošas morāles tas ir katra egocentriska – savas vajadzības īstenojoša pakalpojumus un “produktus” piegādājoša biznesmeņa sapnis. Skaitītājs un pārbaudāmā rēķina labprātīga apmaksa bija abus – piegādātāju un patērētāju sargājoša robeža. Tagad šis līdzsvars tiek izjaukts – skaitītājs, rēķins un apmaksa nodota piegādātāja kontrolē un rokās. Kad darba algas izmaksāja darba vietās, tad arhīvā glabātajos naudas izmaksas sarakstos palika naudas saņēmēja paraksts. Šis ieraksts apstiprināja naudas saņemšanu vai arī apliecināja, ka alga nav izmaksāta – saņemta. Tagad ieraksts par bankas automāta darbību ir tikai bankas datorā, kurš ir pieejams bankas darbinieku (tātad ieinteresēto naudas turētāju) manipulācijām. Cilvēkam nav pierādījumu par naudas ne-saņemšanu bankas automātā.

-          Pelnītāju godaprāts?!

-          Kas tas tāds?!

-          Kur tāds ir redzēts?!

-          Nesmīdiniet manas kurpes!

Tagad internetveikalu un bankas karšu starpniecībā izdarīto pirkumu un maksājumu laikmetā Cilvēka naudas turētājam un karšu datu glabātājam vienā personā (bankai) ir visas manipulāciju iespējas, bet Cilvēkam ir tikai “uzticība haizivs godaprātam” – naiva cerība, ka haizivs pašlaik ir “pietiekami paēdusi” un viņš nebūs tas, kuram liegs pieeju viņa naudai.

Tiek minētas sīkas ērtības, kuras “it kā ietaupīšot” laiku…

-          Kam?

-          Nu takš atkal tai pašai un vienmēr te jau pieminētajai pašizglītībai un ģimenei, rotaļām ar bērniem!

-          Nu kā tādas lietas var nesaprast un aizmirst!

-          Nu jau cik simtu reižu viens un tas pats ir teikts!

Taču kaut kā tā tos pašizglītotos neredz. Apkārt un no radio skan aizvien seklākas, trulākas un greizākas runas. Virtualizējoties aizvien ilgāk jāsēž darbā un bērni aizvien dziļāk ieiet datordžungļos, virtualizēšanās atnes aizvien jaunus apdraudējumus un paverdzinošas lamatas…

Novērojums.

(Nesen man bija iespēja redzēt, kā tāda apvirtualizēta jauniete autobusā stundas garumā kontaktējās ar savu skārienjūtīgo draudziņu. Viņa visu šo laiku aplūkoja vienus un tos pašus 10 – 15 sevis ar priekšējo kameru uzņemtos fotoattēlus, kuros viņa bija redzama tajā pat tumšajā jaciņā, kādā viņa bija tērpusies arī tobrīd.

Viņa stundu(!) truli pārbīdīja kadru aiz kadra… vienu un to pašu... Virtualizācija un sevis mīlēšana, un ne smakas no pašizglītības ģimenes atmosfērā!

Es nezinu ar ko tas beidzās, man bija jāizkāpj, bet jaunā sieviete – “Latvijas nākotne” palika autobusā un tā, sevi “viedierīcē” monotoni aplūkojot, turpināja ceļu.)

Vēl novērojums.

(Siguldā virzienā uz Rīgu, vilcienā iekāpj jauna “paplašināta” latviešu ģimenīte – Māmiņa, Tētis, māsiņa 2 – 2,5 gadu vecumā, brālītis 4 gadu vecumā, klēpjdators un planšetīte. Tētis nesēž kopā ar māmiņu. Katrs iekārtojas savā vilciena divvietīgajā krēslā. Brālītis apsēžas Tēva, bet māsiņa Māmiņas klēpī. Viss notiek bez steigas, pierasti un bez sarunām. Tētis no somas izceļ klēpjdatoru un visu laiku līdz Rīgai darbojas tajā – pārskata e-pastu, atbild uz sūtījumiem un kārto kaut kādas savas lietas. Brālītis to vēro. Māmiņa ieslēdz planšeti, kurā māsiņa visu ceļu skatās multfilmas angļu valodā. Abi bērni ir klusi un mierīgi, tikai māsiņa reiz, kad Māmiņa pārkārtojoties noliek malā planšetīti, sāk histēriski kliegt un ar visu ķermeni stiepjas pēc tās. Visā brauciena laikā starp viņiem nav nekādu sarunu. Vecāki nesarunājas, bērni neuzdod nekādus jautājumus un vecāki ar viņiem nerunā.)

Jaunie “viedierīču” sniegtie pakalpojumi, sev līdz atnesot arī jaunus apdraudējumus un paverdzinošas lamatas, vajadzību ar tām cīnīties, katram apgūstamās “cīņas iemaņas - pratības”, līdzekļus un “cīnītājus”, aizvien plašāk atbrīvošot no saimnieciskajām rūpēm un mājas darbiem, katrs varēšot nodoties aizvien patīkamākām un vienkāršāk nokārtojamām lietām (pasūtījumiem un rēķinu, nodokļu apmaksai, kaimiņu ziņojumiem par kaimiņiem, ziņojumiem par novērotajām nebūšanām, iepriekšējiem balsojumiem, viedokļu izteikšanai atvērtos, slēgtos un īpašajos forumos, draudzeņu jauno kleitu, sapņu auto, krūšu formu un dibenu apaļumu, kontracepcijas jaunumu novērtēšanai) virtuālajā vidē. Katrs varēšot ielādēt aplikāciju, kura (ziņošot par viņa atrašanās vietu) un ar tās palīdzību izdarīt kaut ko tādu, ko nevajag darīt ar aplikācijas palīdzību. Katrs varēšot sevi atrast un pilnvērtīgi realizēt virtuālajā vidē, internetpārlūka (nopirkto reitingu kārtībā) piegādātajās ziņās, sakaru iespējās un internetbankās. (Te gan kāds piezvanīja un kvēlās runas atvēsināja ar ziņu, ka tajās deklarāciju un pieteikumu lapās tagad ir daudz grūtāk izdarīt vajadzīgo, kā kļūdīties un, ka ziņojumi, ja kādu ķeksīti īstajā vietā neieliek, vispār nekur nevar aiziet, bet sūtītāju par to nebrīdina un, ka uz papīra darīts, tas viss aizņēma mazāk laika kā tagad internetā piņķerējoties.)

Šajā raidījumā cītīgi izvairījās no apdraudējumu izgaismošanas (atzīšanas) un pamācībām par piesardzības pasākumiem. To dara citos raidījumos. Vispār viņu visuresošā taktika ir kompleksu (un kompleksos esošu) parādību sadalīšana, daļu attālināšana un katras daļas atsevišķa “apdiskutēšana” – riņķī apkārt “ap-uz-iz-melošana”. Veselo sadalot, ir vieglāk maldināt – meli slēpjas saskarsmes vietās. Sadalot noraida pamatotus no blakusdaļas esamības izrietošus argumentus – to, kas “nav šodienas raidījuma temats” .

Tieši pirms šī raidījuma, kurā apjūsmoja bezrūpīgu - “viedierīču” aprūpē vadītu dzīvi, ēterā skanēja cits raidījums - “Sistēmas bērni”. Tas ir specifiska biznesa reklāmas raidījums. Tā reklamētajās kampaņās, par ēsmu izmantojot bērnu un invalīdu problēmu, lētticīgiem, viegli ietekmējamiem un Cilvēkiem ar netīrām sirdsapziņām, posta radīšanā vainīgajiem biznesmeņiem izslauc naudiņu, kura daļēji aiztek bankām, daļēji rīkotājiem, bet vispār visādi veselu onkuļu un tantu (kuri cietējus atvieglinot, aprūpējot, atbalstot, visādi iepriecinot un mīļi smaidot, konsultējot) naudas maciņos.

Reklāmas perversums ir jau pašā tās reklamētās norises sauklī – “dod pieci” – “salabot bērnību”. Izteiciens “dod pieci!” ir “dod roku sveicienam!” (pieci pirksti paspiežamai plaukstai) “Dod pieci – mēs esam savējie – prieks būt kopā – draudzējamies – biedrojamies – kopā esam – kopā darbojamies”. Bet te šis “pieci” nozīmē naudu. Tātad ne jau katra “roka” ir “roka”, bet tikai tā “roka” ir “roka”, kurā ir šie (vismaz) pieci eiro. Roka bez eiro nav vajadzīga. Roka bez eiro nav roka. Patiesībā vērtība ir šie eiro. Cilvēcība nav vērtība, Cilvēcība nav vajadzīga. Ir vajadzīga nauda. Nauda “salabo bērnību”. Cilvēcība nav tas, kas to dara. To dara nauda. Cilvēcība tiek izmantota, lai iegūtu (izslauktu) naudu. Tā vietā, lai stiprinātu Cilvēcību, ļauj no tās atkritušajiem atpirkties ar “attālinātu piedalīšanos” naudas izsnieguma veidā.

 “Sistēmas bērnu” raidījumos stāsta asarainus stāstiņus par to, kā nelaimīgo “sistēmas bērnu” adoptētāji, ar šo adoptāciju risina savas problēmas. (Kādai tāmītei esot bijis tik daudz naudas un brīva laika, ka tā aizpildīšanai viņa nolēmusi “sistēmā” iegādāties gatavu bērnu.) Saprātīgi Cilvēki zin, ka bērnu nedrīkst izmantot savu problēmu risināšanai – ar to rada vēl lielāku problēmu nākotnē, bet šie lepojas ar to, ka, “it kā palīdzot” patiesībā vairo postu, padara nelaimīgus sevi un citus.

Bet bija viens izņēmums, kurā kāds saprātīgs vīrietis runāja par bērnu, bet ne par sevi, kā citos šī pasākuma reklāmas raidījumos. Viņš runāja par to, kas notiek, kad mazais “sistēmas bērns” pieaug un to, ka “sistēmas bērni” nav pilnvērtīgi Cilvēki – viņi nespēj veidot attiecības, viņiem nav saskarsmju pieredzes, viņi dzīvo tikai sev, viņiem nav pienākumu un atbildības sajūtas – viņi nejūt otru cilvēku sev blakus – otrs cilvēks viņiem ir apgrūtinājums, traucēklis, konkurents vai resurss, ar kura palīdzību saņemt iekāroto.

Šis runātājs bija sapratis, ka “Sistēmas bērnu” nepilnvērtībai un nespējai ir konkrēts iemesls – tas, ka viņiem nav kopīgi veicamu darbu, nav ikdienas rūpju, kurās veidojas saskarsmes un to emocionālā pieredze, nav nekādu rūpju, kurās kaut ko darīt vienam otra labā. Viņš bija sapratis, ka tāda “vieglā” dzīve - pie visa gatava, kurā kāds cits par visu parūpējas, kurā viss nāk viegli, pats kaut kā notiek, kurā nav nekādu ģimenes rūpju, ir postoša. Postoša ir dzīve, kurā “galds pats klājas”, veļa “pati mazgājas”, telpa “pati tīrās”, nauda “pati nāk” un pati “aiziet”, kurā sev “ievilktais” ir veiksme un “ievilcējs” ir veiksmīgais.

“Sistēmas bērnu” problēmas izgaismotājas atklāti pastāstīja, kāda tieši ir “viedtirliņu” postošā darbība, ieviešot viņu reklamētos “dzīves kvalitātes paaugstinātājus” – nevajadzīgas ērtības it kā bezrūpīgai veģetēšanai, kurā nav vietas Cilvēciskām saskarsmēm, nav vajadzības pēc tādām un nav vairs arī spēju tādas nodibināt.

Transhumānisma plānā viedtirliņi jūs visus pārtaisa par globāla bērnunama (bezvecāku, bezģimenes, bezradniecības, beztautas, bezvēstures, bez-Cilvēcības) “sistēmas bērniem” – mankurtiem.

16. turpinājums

Reiz man bija iespēja dzirdēt slavena Cilvēka, Krievu alpīnista ar 50 gadu kalnu stāžu, stāstījumu par Kalniem, alpīnismu un Cilvēkiem Kalnos. Viņš stāstīja par tiem, kuri kāpj Kalnos, par to, kā to dara, par tiem, kuri (un kāpēc) tur paliek – un kāpēc tur aizvien atgriežas dzīvie. Viņš stāstīja, ka no Kalniem nepārnāk nesagatavotie, vieglprātīgie un augstprātīgie – individuālisti, tie, kuri dara to, ko darīt nevajag. Pārnāk tie, kuri saprot, ka alpīnisms – tas ir stingri disciplinētas komandas darbs. Viņam uzdeva jautājumu:

-          Kāpēc Cilvēki kāpj Kalnos, pārvar grūtības, salst, mokās bez skābekļa, riskē ar dzīvībām, dara visu to, no kā izvairās ieleju komfortā dzīvojošie?

Kalnu veterāns atbildēja tā:

-          “Šo jautājumu uzdod daudzi. Uz to nevar dot Kalnos nebijušam Cilvēkam saprotamu atbildi. Kalnos, viennozīmīgi, nekāpj to dažu minūšu dēļ, kuras var pabūt piemēslotā virsotnē, un arī ne ainavas (kura bieži vien laika apstākļu dēļ nav baudāma) skatīšanai. Kalnos nekāpj tehnoloģiju un savu iespēju baudīšanai (te tagad runa neiet par biznes-tūrismā ievilktajiem “uzskrējējiem”). Tie, kuri tur ir bijuši un atkal atgriežas Kalnos, to dara tās īpašās atmosfēras – attiecību starp komandas biedriem dēļ. Viņiem Kalni ir Cilvēku saskarsmēs. Viņu Dzīve un Dzīves Pilnvērtība ir Cilvēku Attiecību telpā – tur, Kalnos, kur tā, materiālo lietu un komforta neaizēnota un neapkrauta, parādās visā īstumā – Tu Esi Cilvēciskajās attiecībās īstu dzīvi dzīvojis vai arī neesi Cilvēks. Tie, Kuri Ir – tie kāpj atkal – atkal būt Īstajā Dzīvē – Īstajās Attiecībās. Viņi ir izbaudījuši un atkal alkst pēc īstās - Cilvēcisko attiecību dzīves. Viņi nokāpj ielejā, atgriežas pilsētās, lai “pārziemotu” – kaut kā novilktu to laiku, kurš viņus šķir no nākošās Kāpšanas reizes – atgriešanās Īstajā Dzīvē, tur, kur Cilvēks jūt Cilvēku un to, ka viņi ir Kopā.
Kalnos atgriežas tie, kuri ir sapratuši, kas un kur ir Cilvēka dzīve un tās pilnība.”

To nekad nesaprast viedtirliņiem – viņos nav tā, kas viņus vestu Kalnos…

Uz viedtirliņu raidījumu piezvanīja klausītājs ar pamatotu aizrādījumu, ka nav pareizi saukt par viedumu un gudrību, to kas ir ērtības. E-medicīnai, e-valstij, e-pastam, un e-veikalam nav nekāda sakara ar viedumu - saprātīgu rīcību un Gudrību, tāpat kā domāt, ka Tavs “viedos pakalpojumus” sniedzošais un “aplikācijām” apgādātais stulbinātors sevī iemieso kādu sevišķu Gudrību – (to, kā nav tev pašam) atnes Tev trūkstošā prāta un spēju protēzi. Ar to tiek degradēts vieduma (zināšanu bagātības) un gudrības (saprātīgas rīcības) jēdziens. (Tādas ierīcēm uzticētās funkcijas nav nekas jauns, tas nav solis attīstībā, tie nav atklājumi un tie nav jauni apvāršņi. Vienkārši tehniskām iekārtām (stulbinātoriem) tagad pievieno tās funkcijas, kuras agrāk izpildīja apkalpojošais personāls. Kalpi bija vienmēr un vienmēr bija tas, ko tagad uztic iekārtām. Tāpēc jau Cilvēka dzīvē nav parādījies nekas jauns, tā nav kļuvusi bagātāka un pilnvērtīgāka!)

Uz to viedtirliņi aug(k)stprātīgi atrunājās, ka “neesot vajadzīgas tādas epopejas ap to - tie jau esot tikai vārdi, un vai tad neesot vienalga kā to saucot…”

Jā, viedtirliņiem tie ir tikai vārdi. Viedtirliņam Viedums un Gudrība ir tikai vārda skaņa, bet ne vārdā ietvertais jēdziens. Viņš nesaprot, (tāpēc nezin) ka ērtības aizšķērso ceļu kā Viedumam, tā arī Gudrībai. Viņam tie ir tikai tukši vārdi, viedtirliņa runa nav mūsu valoda, tāpēc viņš sev svešu vārdu skaņas noliek uz viena plaukta ar savām ērtībām. Viedtirliņš nesaprata, ko radioklausītājs viņam teica, tāpēc šo tematu, kā tukši nevajadzīgu tūlīt slēdza.

Viedtirliņa pasaulē un viedtirliņā nav Vieduma un Gudrības, tāpēc viņu neinteresē tās pasaules kārtība, kuras pamatā ir Gudrība un Viedums. Tāpēc viņam no tādas pasaules valodas aizgūti vārdi ir tukši – bez jēdzieniskā - semantiskā satura – viņam tāds saturs nav vajadzīgs – (viņš pret to dzīvo) viedtirliņa runa tā ir tukša vārdu skaņa tāpat kā viedtirliņa dzīve ir tukša bez satura rosīšanās podziņu spaidīšanas process… Viedtirliņš nezin, ka viņa daudzinātā “dzīves kvalitāte” nav tā pati Cilvēku Kalnos piedzīvotā Dzīves Pilnvērtība. Viedtirliņam ir 4 debespuses, bet Cilvēkam – 7.

Katra pasaules mērs ir viņš pats. Katrs saprot un redz – dzīvo tikai tādā mērā, kā to viņam ļauj viņa apziņas un domu plašums – Sapratnes dziļums un augstums – Kosmosa un Gara saplūsmes spēja. Okeāns zin piekrastes peļķes esamību – viņa dzelmēs ir tās mēri, bet peļķe nezin Okeānu – peļķē nav Okeānu plašumu un dzelmju mēru. Peļķe zin tikai sevi. Tāpēc Okeāns veido Pasauli, bet peļķe bez Okeāna Saulē izžūst. Ierīcei “piesaucot” viedumu, no tās lietotāja domām, apziņas un dzīves izstumj to, kas ir Viedums un Gudrība – peļķei atņem Okeāna klātbūtnes sajūtu un atmiņas par savu izcelsmi. “Viedierīce”, stulbinātors, izžāvē peļķi.

Jaun-“kundzīte” no Siguldas domes stāstīja, cik virtualizēts ir Siguldas domes darbs sakaros ar Siguldiešiem un cik tāpēc tagad laimīgi esot Siguldieši. Cik ļoti tādi aplaimotie Siguldieši tagad labāk dzīvojot, kā esot cēlusies viņu “dzīves kvalitāte” un “labklājība”, kā viņi tagad par visu zinot, ziņojot un caurspīdīgi redzot, ko varot lēti vai bez maksas (labklājības mērs!) dabūt, bet brīnījās kāpēc citās pašvaldībās viņiem nesekojot. Tur trūkstot tā, ko viņi sauc par “caurspīdību” – to, ko acu priekšā dara. (To īsto – kas ārpus kabinetiem notiek, to tāda “caurspīdības” ilūzija palīdz noslēpt.)

Turpat blakus cits viedtirliņš braši stāstīja, ka tagad jau ir vietas, kurās Cilvēks ar Cilvēku vairs nesastopas, tur Cilvēku apkalpo, pakalpojumu sniedz – viņa vietu Cilvēkam un rīcību tajā paskaidro robots. Un tādu būšot aizvien vairāk. Tie būšot atbildētāji, informētāji, iestāžu un valsts darbinieki - administratori, menedžeri, grāmatveži, ekonomisti, tāl - un tuv – mācības skolotāji, žurkālisti - ziņu veidotāji un piegādātāji, izklaidētāji, ārsti, juristi un seksuālie partneri, pavāri, vilcienu, lidmašīnu un auto vadītāji, ģenerāļi un karavīri…

Viedtirliņš nesaprot, ka transhumānisma virzīšanas tehnoloģijas strādā tādā veidā, ka katrs tajā virzienā spertais solis ved nākošo, bet atpakaļceļa vairs nav. No radītās situācijas nav to atceļošas izejas. To nepieļauj degradētā Cilvēka apziņa, peļņas mehānismi un procesā ieplānotā virziena virzītāju hierarhijas spiediens. Tas, ko sākumā piedāvā – reklamē kā interesantu ērtību, vēlāk jāpērk kā pakalpojums un pēc tam jāizpilda kā obligāta norma, jo, to neizpildot, Cilvēks vairs nesaņem to, kas bez šī jauninājuma bija brīvi (un bez jauninājuma līdzatvestajiem apdraudējumiem) iegūstams.

Transhumānisma virzīšanas procesā Cilvēka dzīve kopumā ir kļuvusi Cilvēciski seklāka, ierobežotāka un nedrošāka – zaudējusi kā “kvalitāti” tā arī pilnvērtību.

Drošības vārdā paaugstinājusies kontrole, kura, galarezultātā, pie Cilvēka atgriežas kā uzspiestas manipulācijas ar viņu un viņa dzīvi. Ja Cilvēks kādā anketā norāda, ka “ir cālis”, tad nokļūst “cāļu” šķirošanas konveijerā, kurš viņu iebīdīs optimālā “cāļu” nobarošanas krātiņā ar neizbēgamo izmantošanu “cāļu gaļas izstrādājumos”. Ja sistēma konstatēs, ka viņš ir “cūka”, “bebrs” vai “vārna” – iznākums būs tāds pats. Ir iekārtots tā, ka ārpus “sistēmas” eksistēt nevar. Tie, kas ir ārpusē, ir apkarojami “sistēmas” ienaidnieki. “Sistēma” nepieņem iespēju “būt ārpusē” – “sistēma” ir radīta tādas iespējas likvidēšanai.

Nesen kāds “sistēmas cilvēks” – padzīvojis valsts attīstības koncepciju veidotājs (prātvēders) man oponēja ar vārdiem: “Viss ir pakalpojums. Valsts ir pakalpojumi, kurus mēs pērkam par nodokļiem!” (Tādā gadījumā, kur tad te ir tā neatkarība ar savu 100-gadi?! Un vai te tiek svinēta sadzīves pakalpojumu kombināta atklāšanas 100-gade?!) Ja mēs raugāmies no viņa (transhumānisma ideoloģijas) pakalpojumu absolutizācijas viedokļa, kurš izslēdz Cilvēka dvēseles līdzdalību un tādas līdzdalības vajadzību, tad nav neaizstājamu Cilvēku. Katru var analizēt, algoritmēt tā lomu ģimenē, sabiedrībā, ražošanā, patēriņā un izveidot attiecīgu optimizētu datorprogrammu.

Bezpilota auto ved pie bezkasiera kases, robotizētas bankas un optimizētas pašpārvaldes programmas, kura, plaši iesaistot “kopienas iedzīvotājus”, brīnišķīgi optimizē budžetu un tā izlietojumu saskaņā ar augstākstāvošas reģionālās programmas optimizētām vadlīnijām šīs “kopienas (Latvijas) attīstībai globalizēta iedzīvotāju nodarbinātības un patēriņa optimizācijas” projekta ietvaros. Ja valsts ir pakalpojumi, tad, privatizējot pakalpojumu sniegšanu, notiek atteikšanās no valsts vai “valsts privatizēšana”, uz ko tieši norāda kriptovalūtu virzīšana, jo nauda un naudas emisija ir viena no valsts pazīmēm.

Ja mazliet paveram priekškaru, aiz kura ved tādas nākotnes sliedes, tad tur redzam vēlēšanas, kurās pašpārvaldes un Saeimas vēlētāji balso par androīda vai aipoda programmu versijām, bet ministrijas ir izvēlnes sadaļas e-valdības mājas lapā, kurā katrs var iepazīties ar viņam caurspīdīgi izsūtītā rīkojuma cēloni. Aiz tādas nākotnes priekškara bijušie pagastveči, ministru kungi un partiju bosi virtuāli sūc jaun-“alu” un atceras tos laikus, kad viņi vēl bija “kaut kas”, bija tur, kur tagad klusi šņāc datoru dzesēšanas iekārtas. Viedtirliņi nesaprot, ka sev kapu viņi rok paši ar savām rokām. Viņi neredz, ka viņi ir tie ekonomisti, kuri, uz kurpju rēķina ietaupījumu cerot, paši sev kājas nocērt.

* * *

Transhumānisma ideoloģijas praktisko pielietošanu slēpj, bet tās elementus translē “mākslas” objektos, “kultūras dzīvē”, Holivudas, Bolivudas un nu jau arī Molivudas (Maskavas) produkcijā un “e-dzīves ērtumos” – čiks un gatavs…

Neviens normāls Cilvēks labprātīgi neļausies kibernetizēties, čipoties, virtualizēties. Katrs normāls Cilvēks (tā tagad ir normas pazīme – etalons) pretosies vardarbīgai ķermeņa un psihes transformācijai, tāpēc to visu ar Cilvēku dara aplinkus ceļā, ar kārdinājumiem ievilinot viņu iepriekšsagatavotās lamatās. Darbība notiek saskaņā ar transhumānisma ideoloģiju. Neviens to virzošais, par to atklāti nerunā, bet izpildītāji ir pārāk aizņemti ar sava komforta uzturēšanu, lai saprastu, ko dara.

Virtuālais Cilvēks ir “it kā viss” – tas nozīmē, ka - viņa “īstā” nav – nav viņa un viņa dzīves centrālā satura – vēstures.

Cilvēks “it kā var” būt jebkas. Tāpēc, lai viņam liktu to pieņemt kā iespējamu un vēlamu, ap viņu virtualizē, dematerializē un nomaina visu. No vārdiem un darbībām izņem semantiku. Tagad viss varot būt jebkas. Likvidē noteiktu sociālu, etnisku, profesionālu, valstisku un seksuālu piederību. Caur Cilvēka lomas ģimenē likvidāciju atņem piederību ģimenei un ģimenes formu un saturu kā tādu. Tagad arī viens cilvēks esot “nepilna ģimene”. Ģimene esot arī perversās formās. Tiek noņemtas robežas un parādības raksturojušās – tāpēc tās Normu Sistēmā noturošās un tādā veidā vienojošās pazīmes. Dzelzceļa stacija ir “veikals” un “mākslas notikumu” vieta, bet “veikals” ir “izklaides laukums”. Jebko var nosaukt par jebko, lietot vietā un nevietā.

Jebko var apmelot, jebkurus melus var izplatīt bez jebkādas vajadzības tos pierādīt. “It kā dopingpierādošas” dienasgrāmatas lappuses “it kā pierādošai” teksta fotokopijai ar tās “dopingpierādošo tulkojuma” tekstu nekāda sakara nav… a, ko gribam, to daram! Demonstratīvi! (Starp citu, lai atsaucas tas “tīrais” latvju olimpietis, kurš vispārējā dopingošanas sistēmā to nesaņem! Ar ārsta recepti “veselības dēļ” dopingu lietojošie tāpat ir dopingu lietojošie. Ja citādi pie medaļām netiekam, tad spēcīgākos konkurentus izsludinam par “netīrākiem”, kā vispārējā netīrībā esam paši. Tādas “netīrajiem” atņemtās medaļas tagad ir nenomazgājami sasmērējušas to “tīros” jaunieguvējus. Ko nevar iegūt ar sporta sasniegumu varu, to var iegūt ar politiskā spēka un neierobežotu apmelojumu negoda varu. To preperātu, kuru, ražotu Latvijā, nedrīkstot lietot Krievi, ar citu nosaukumu ražotu ASV, drīkstot lietot Amerikāņi un Amerikāņu draugi!)

Visus kropļojumus nostiprina juridiski, bet paši likumi zaudē likumu – normu dabu, jo kļūst brīvi interpretējami.

Viss kļūst par pakalpojumu.

Viss kļūst virtuāls.

Viss tiek atsaistīts no konkrētās vietas un laika. Cilvēka apziņa zaudē piesaisti vietai un laikam.

Attālināta “izglītība”, attālināts “darbs“, attālinātas “attiecības”, “izmēģinājuma laulība”, izmēģinājuma – pašizpētes – eksperimentālai no bērnu radīšanas attālinātais seks, pirmsvēlēšanu “balsošana”, pirmdienas metereologu spriedelējumi par laika apstākļiem gaidāmajā nedēļas nogalē. Ir ziņas par notiekošo Briselē, breksita problēmām, Katalonijas Pučdemonu, pēcvēlēšanu kautiņiem Āfrikas valstiņās un “Amerikas labumiem” tās globāli pulcinātajā cīņā ar “Krievijas sliktumiem”, bet neesam informēti par Leišos un Igauņos, kaimiņu pagastā notiekošo. Pašu bērni apkārt spurojas kā neieņemami cietokšņi – aizvien pieaugoša attālinātība ģimenē vienlaicīgi ar iespējamu virtuālu “pietuvinātu tuvību” ikvienam citam “it kā Cilvēkam” vai jau robotam, kurš var būt aizslēpsies aiz jebkura dzimuma, vecuma un pakalpojuma maskas. Viss zaudē (un tiek apkarots) labā un sliktā vērtējumu.

·         Viss zaudē savu konkrēto jēdzienisko saturu.

·         Tas, kas “ir viss” tas vairs nav “tas noteiktais tas”.

·         Otrais, trešais un tālākie nav tas konkrētais vienīgais pirmais.

·         Visu viedokļu “līdzvērtībā” nav patiesā un melīgā.

·         Visu kustību virzienu “līdztiesībā” nav Skolas un pilnveidošanās.

·         Jebko var savienot ar jebko nesavienojamu.

Radio diktori braši ziņo: “Svētki mūs nav nobiedējuši!” Absurda kalngals un domas, domāšanas beigas – smadzenes vairs nav vajadzīgas! “Melnais kvadrāts” loģikā! Skārienjūtīgā stulbinātora uzvara pār domu un valodu! Tur kur var savienot tik nesavienojamus jēdzienus, tur tā nav ne valoda, ne par vairs runa. Tas ir valodas nāves fakts. Atdzisis valodas līķis, tā gabalu gremošana. Tāpēc “it kā visa” pasaulē Cilvēkam zūd konkrētie vērtību orientācijas punkti, zūd iespējas un vajadzības pretoties viņu transformējošiem meliem. Līdz ar to var ļauties melu un melīgi iesmērēto pārvērtību, pārmaiņu un pārvietošanas, pārtaisīšanas viļņiem, plūsmai – ļauties ievilkties mākslīgi un ļaunprātīgi radīta haosa atvarā, kurā viņš pārstāj būt Cilvēks. Transhumānisms Cilvēku pārtaisa par virtuālu un imagināru (realitātē neeksistējošu) vienību. Runājot par “domājot globāli – rīkojies vietēji” vietējais Cilvēks tiek globalizēti likvidēts. Tāpēc viņa apziņu iemāna virtuālā virtuālu parādību pasaulē, kurā viņš pats “it kā var” sev izdomāt jebkuru lomu un “it kā izdzīvot” jebkuru dzīvi. Matriks un virtuālā - elektroenerģiju ražojošas baterijas – apziņas dzīve matriksa pasaulē. Virtuālā dzīve beidzas līdz ar centrālo serveru, maršrutētāju izslēgšanu, protokolu nomaiņu vai slēpto programmu iedarbošanos “D” dienā, elektroenerģijas padeves beigām, zemestrīci, vulkāna izvirdumu, datora vīrusu, plūdiem vai elementāru normu neievērošanas un izpildīt nespējas izraisītu tizlumu.

·         Meli ir meli arī tad, ja tie ir virtuāli meli.

·         Uz meliem neko īstu uzcelt nevar.

·         Ar meliem visu iznīcina.

Tagad daudzina “Latvijas 100-gadi”.

Ja valsts ir Cilvēku saskarsmju, attiecību un kvalitāšu uzkrājumu veidojums, tad:

-          Kādu valsti var izveidot alkatīgi, savtīgi, uz savu zemāko vajadzību apmierināšanu orientēti individuālisti – viensētnieki?

-          Par kuras Latvijas 100-gadi iet runa?

-          Vai par to, kurai Ļeņins (padomes) deva pašnoteikšanos?

-          Vai par to, kura šo pašnoteikšanos – brīvību nomainīja pret anglosakšu verga – koloniālsatelīta vietu tās koloniālajā impērijā?

-          Vai šie iedzīvotāji tagad svin savas muļķības un par lēcu virumu pērkamības 100 gadu jubileju?

-          Vai viņu pēcteči tagad uzgavilē laidara ceļam, kurā viņi ir no-nākuši līdz savam idiotizēto lopiņu stāvoklim Gejropas Kūtī?

-          Vai viņu pēcteči redz, ka viņiem apkārt un viņos pašos noārda visu Dabisko – Cilvēcisko - kolektīvo un par kolektīvo nesošas atmiņas – to, kas vienīgais viņos uztur dzīvību un viņus visus kopumā uztur pie dzīvības – viņu labklājību un izdzīvošanas potenciālu – saskarsmes punktus, saskarsmi un saskarsmes nesto Vērtību – Dzīvību?

-          Vai viņi saprot, ka zudušas saskarsmes vietā paliek tukšums, kurā ienāk naids?

-          Vai viņi zin, ka naids ir nāves priekšvēstnesis?

Patriotismam (un Dzimtenes Mīlestībai arī, kas nav viens un tas pats) ir jābūt un tas ir visādā veidā jāaudzina, bet aiz tā maskas nedrīkst slēpt savas Dzimtenes postīšanu, Tautas un Valodas iznīcināšanu. Aiz Patriotisma maskas nedrīkst slēpt pārdošanos verdzībā, grimšanu lopiskumā un cīņu pret savām Kultūras saknēm – naidošanos ar šīs Kultūras nesēju tautu un jebkādu naidošanos vispār.

Ārpus politiski motivētās Krievu valodas un “visa Krieviskā” apkarošanas, tai ir arī psiholoģiskā dimensija.

Politiskā Krievu valodas klātbūtnes apkarošanas kampaņas komponente nāk no Anglosakšu uzturētā “nacionālo partiju” bloka viņu (koloniālā režīma uzturēšanai un koloniju pārvaldīšanai) izveidotajā daudzpartiju sistēmā. “Nacionālais bloks” stāsta, ka balstoties “nacionālisma” ideoloģijā un aizstāvot Latviešu “nacionālās intereses”. Ņemos to apšaubīt.

·         Nacionālisms ir Nacionālo Kultūru vērtības atzīšana un uzturēšana.

·         Nacionālisms neierobežo citu nacionālo Kultūru darbību.

·         Nacionālisms izriet no aksiomas – Kultūra ir pārnacionāls saturs nacionālā formā – nacionālā Kultūra ir Cilvēces Kultūras nacionālais aspekts.

Tāpēc nacionālisms nekad neved uz nacionālo Kultūru konfrontāciju un kādas no tām darbības ierobežošanu. Tieši otrādi – nacionālisms meklē un atbalsta nacionālo Kultūru tradīciju elementu izkopšanu pārnacionālā satura atklāšanai nacionālajās formās un Kultūrām kopīgā satura izmantošanu nacionālo tradīciju formu nostiprināšanai. Nacionālists nekad neatteiksies saskarties un mijiedarboties ar citu nacionālistu.

Īstu nacionālistu klātbūtne bagātina, stiprina un rosina katras nacionālās Kultūras dzīvi un otrādi – noslēgtība savā sterilajā čaulā katru nacionālo Kultūru noved apsīkumā. Tāpēc katrs nacionālists priecājas par citu nacionālistu klātbūtni. Tas nenozīmē Kultūras tradīciju elementu sajaukšanos, bet vispusīgu atbalstu katra Cilvēka iekšējās Kultūras darbībai.

17. turpinājums

Pavisam citādi tas ir šovinismā, kuru tagad kļūdaini sākuši dēvēt par nacionālismu.

Šovinisms ir Kultūras zuduma sekas, tāpēc, būdams akulturāls, šovinists apkaro katras Kultūras klātbūtni un vispirms vēršas pret atšķirīgi domājošo, reliģisko un Kultūras tradīcijā dzīvojošo, pret blakusesošajām nacionālajam Kultūrām un to tradīcijām – arī pret valodu klātbūtni. Liegt valodu nozīmē liegt dvēseles dzīves izteiksmi. Pēc tam, profanējot nacionālās Kultūras tradīciju, šovinisti to degradē un deģenerē līdz muļķīgu klišeju un māņticības līmenim, bet visu tam neatbilstošu izskauž kā “nacionālās Kultūras vai rases tīrības kanoniem” neatbilstošo. Šovinisms, sākot naidoties ar citām nacionālajām Kultūrām, beidz ar savas nacionālās Kultūras tradīcijas apkarošanu.

·         Īsts nacionālisms nav iespējams kapitālisma apstākļos.

·         Tur, kur ir peļņas gūšana, tur nav nacionālo interešu un nacionālās Kultūras aizsardzības iespēju.

·         Kapitālisms un Kultūra ir nesavienojami jēdzieni.

·         Kapitālisms visas Kultūras dzīves izpausmes – Zinātni, Reliģiju, Mākslu izglītību un savstarpējās rūpes deģenerē līdz tirgojamu pakalpojumu – produktu līmenim un tādā kārtā, atstājot to nosaukumus, tās likvidē saturā.

·         Kapitālismā par “kultūru” sauc līdz pircēju apmierinošam līmenim degradētu izklaides pasākumu un “mākslas objektu” tirdzniecību.

·         Kapitālisms, savas peļņas gūšanai un Cilvēku muļķošanai, izmanto nacionālisma vārdu tajā ieliekot savu šovinistisko saturu.

Šovinisma būtība ir naidošanās sludinot savu pārākumu – izredzētību un tāda pārākuma radītās “tiesības”. Nacionālistam nav problēmu darboties citu Kultūru vidū un darbos parādīt savu spēku, bet šovinismam, tā impotences dēļ, apkārt vajag tukšu telpu. Latviešu “nacionālais bloks”, virzot “krievu jautājumu”, tādā veidā turpina šovinistu agrāk iesākto kursu uz nelatviešu iedzīvotāju izstumšanu no Latvijas. Tā vienkārši ir lēna, bet tikpat vardarbīga, etniskā tīrīšana, jo dvēseles nogalināšana nav labāka par miesas nogalināšanu, bet daudzkārt sliktāka. Par izstumšanas iemeslu tiek minēta netraucēta dzīvošana savā telpā, bet patiesībā to diktē pat ne “brīvības gadu” apstiprinātais Kultūras pagrimums un politiskais marasms, bet ģenētiski ieprogrammēta nespēja veidot kolektīvas attiecības - nacionāli orientētu valsti, kura aizsargātu te dzīvojošās tautas nacionālas intereses, kuras nekādā gadījumā nav pretrunā ar citu iedzīvotāju interesēm.

Tas, ko mēs vērojam “nacionālo partiju bloka” darbībā, nav nacionālisms, bet tipisks Anglosakšu šovinisms latviešu “nacionāļu” naudai pieglaudīgajā izpildījumā. Naudas intereses liek būt pārstāvētiem ekonomiskās telpas pārvaldes instrumentā un izmantošanas struktūrā – Saeimā, bet tur sevi ar kaut ko “nacionālu” ir jāiezīmē – kā citādi pamatot tur atrašanos. Tāpēc tiek cilāts “krievu valodas klātbūtnes saziņas telpā, valsts iestādēs un skolās” jautājums. Nekā cita viņi tur darīt nevar, nedrīkst un negrib.

Īsts nacionālisms no viņiem prasītu pilnīgu citu politisko un Kultūras dzīvi. Īsts nacionālisms Anglosakšu kolonijās ir nekomfortabls un zaudējumus nesošs. Īsts nacionālisms kolonijās netiek pieļauts. Īsts nacionālisms prasa Varonību, kuras “nacionālo labākdzīvotāju” iegalvojumos vairs neesot un tā neesot vajadzīga. Kolonijās īstu nacionālismu apkaro Anglosakšu daudzpartiju sistēma ar obligātu “nacionālo partiju bloku” klātbūtni un nacionālismu graujošo darbību. “Nacionālās bloks” sanaido un bremzē katru Kultūras dzīvi.

Pilnvērtīga Kultūras dzīve iespējama tikai Kultūras saskarsmju apstākļos, kuros augstākattīstītās Kultūras bagātina zemākattīstīto saturu un formas – izsmalcina to struktūru. Pilnvērtīga Cilvēka dzīve un izaugsme ir tikai tur, kur ir Skolotāja Tradīcija, Skolotāja Skolotājs, Skolotājs un viņa audzēknis. Tas pats attiecas arī uz nacionālo Kultūru dzīvi un izaugsmi. Cilvēka apziņas izaugsme kāpj pa Kosmiskām kāpnēm, kuras sākas blakusesošu Kultūras dzīves tradīciju saskarsmē.

Tāda saskarsme notiek kolektīvas dzīves apstākļos starp tām apziņām, kurām ir kolektīvisma iemaņas un pieredze – kurās ir attīstīta kolektīvisma vērtība. Pie tam ir jāprot nošķirt īslaicīgu pulcēšanos laupītāju bandā kaimiņzemju apsirošanai vai sanākšanu gadatirgū, lai dārgāk pārdotu savu un lētāk nopirktu cita, no īsta kolektīvisma, kurā kopā ir savstarpējai bagātināšanai, stiprināšanai un izaugsmei. Īstā kolektīvismā “bagātais maksā par nabago”, “nabagais dalās labākajā” – “katram pēc viņa vajadzībām, no katra pēc spējām”.

Psīholoģiskā dimensija valodu attiecībās parādās tur, kur ir divu atšķirīgu domāšanas veidu saskarsme. Psīhe ir dzīvnieciskā dvēsele, kura atsaucas un seko Cilvēciskās dvēseles – NOOSA vadībai. Tāpēc psīholoģija ir Filosofijas sadaļa, kura stāsta par prāta darbības sekām Psīhē. Atšķirīgu prātu darbība iezīmē atšķirīgus dzīves mērķus, vērtības un tāpēc arī atšķirīgas jēdzienu struktūras valodās.

Sākotnēji “latviešu” un “krievu” priekšteči – senči – Tautu pamatcelms bija vienotas Āriešu – Baltu (Teitoņu apakšrases) Kultūras telpas apdzīvotāji un Kultūras nesēji. Šī Kultūra attīstīja un uzturēja Teitoņiem kopīgo “Centrālo zemju” psihotipu, kurš izrietēja no Baltu – Āriešu pasaules redzējuma, attiecībām ar savu Zemi un tās veidotās domāšanas savdabības. Valstu pierobežās dzīvojošo (no centrālajās daļās esošās stingrās Kultūras kārtības bēgošo) Ķeltu, Semītu un Teitoņu izstumto (noziedznieku) grupās atbilstoši viņu interesēm, spējām un vajadzībām izveidojās “piekrastes zemju” psihotips.

Tumšās hierarhijas vadībā un radītajos apstākļos noziedzīgie grupējumi (psihotips) ielauzās Teitoņu – Baltu – Āriešu apdzīvotajās teritorijās un, izplatoties gar upēm, ieņēma plašas teritorijas no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Visās iekarotajās teritorijās “piekrastes zemju” psihotips iznīcināja “Centrālo zemju” psihotipu, mūsu psihotipa Baltu – Āriešu Kultūru, Kultūras tradīciju, rakstību un valodas jēdzienu struktūru, tās vietā ienesot savu anti-kultūru un runas jēdzienu struktūru.

·         “Centrālo zemju” psihotipa jēdzienu struktūra nes visplašāko vienotību un kopību visās dzīves un esamības jomās sākot ar Kosmiskajām un beidzot ar zemi apdzīvojošajām radībām, kurām Cilvēks ir atbildīgais un labo veidojošais.

·         “Piekrastes zemju” psihotipa jēdzienu struktūra nes savrupību, konfrontāciju ar konkurējošajiem, kurā Cilvēks ir sagrābto iespēju un resursu savtīgs izmantotājs.

·         “Centrālo zemju” psihotips nes kolektīvismu.

·         “Piekrastes zemju” psihotips nes vienpatību.

·         “Centrālo zemju” psihotipa Ideāls ir attīstīta Kopiena.

·         “Piekrastes zemju” psihotipa Ideāls ir neierobežota hegemonija pār citiem hegemona gribai pakļautiem īpatņiem un zemes dzīves jomām to resursu savtīgai izmantošanai – viegla dzīve savrupībā.

Gan ģeogrāfiskā novietojuma, gan iedarbības ilguma dēļ Baltijas jūras piekrastes teritorijas ir smagāk cietušas. Te, kopumā ņemot, Baltu – Āriešu “Centrālo zemju” psihotips ir pilnībā izskausts. To šeit iznīcinājuši vikingu, baznīcu, hanziešu, hasīdu (Mozus ticību pieņēmušie nežīdi) ienācēju, poļu un zviedru “laiki”. Tomēr būtu naivi domāt, ka krievi Krievijā būtu saglabājuši sava psihotipa tīrību.

Tā, protams, nav. Tūkstotis gadu vikingu un “pareizticīgās” baznīcas jūgā arī tur ir darījuši savu. Ieviešot Kiriļicu un ar to izskaužot tur bijušo 49 burtu rakstību, baznīcai izdevās no Krievu apziņas un valodas izspiest lielus jēdzienu slāņus. Ar vārdu “krievs” apzīmēja katru pareizticīgajai baznīcai piederīgo, bet ne etnisko piederību kādai Tautai. Tāpēc strīda starp krieviem un latviešiem pamatā ir piederība atšķirīgām reliģijas formām – Austrumu katolismam – “pareizticībai” vai Romas katolismam un luterānismam, tāpat kā Dienvideiropas un Ziemeļeiropas (franču un vācu) pretrunu pamatā ir piederība katoļu un protestantu baznīcām. Vikingi kopā ar baznīcas kalpiem jaun-“kristiešiem” iznīcināja Baltu – Āriešu Kultūras pieminekļus un Kultūras tradīciju – sadzīvi un Tautas mākslu, mitoloģiju, reliģiju, Filosofiju un Kultūras darbiniekus. Arī pati baznīca Krievijā transformējās, arī tai bija sava “luteriskā vienkāršošanās”, līdz no tās “pareizticības” pāri palika tikai ārējā rituālā čaula, kura vēsturiskajā mijiedarbībā ar pēdējo gadsimtu zemstes (administratīvo vienību ekonomisko pašpārvaldi) iekārtu izveidoja neizglītota, aprobežota un mantkāra zemnieka – mietpilsoņa iedzīvotāja tipu Krievijā, kuru pārvaldīja nacionālo Kultūru nīstošu muižnieku kārta. Šie muižnieki visādi atzīmēja savas saites ar Eiropas (no Karolingiem nākušo) karaļnamu un muižniecību tās ideālos, dzīvesveidā un Kultūras pagrimumā. Tas, ko mūsdienās uzstāda kā Cariskās Krievijas un pirmsnapoleona Eiropas Kultūru, patiesībā ir pilnīga Evolūciju bremzējoša stagnācija.

·         Napoleona pozitīvā misija bija tajā, ka viņš iznīcināja Eiropas iekšēji izpuvušo muižniecību.

Tomēr, neskatoties uz vikingu un “kristīgi - pareizticīgās” baznīcas demoralizējošo tur ienesto “piekrastes zemju” psihotipu kombinācijā ar Filosofijas profanācijas tumsonību ietekmi teritorijas lieluma – apmēru, daudzveidības un nesasniedzamības patvēruma sargātajam iedzīvotāju daudzumam (it sevišķi Sibīrijā, kura ir Īpaša Vieta Zemes Sirdī) ir bijusi iespēja savā kopumā saglabāt “Centrālo zemju” psihotipam raksturīgās pamatiezīmes. Ir jāņem vērā, ka Zemes Enerģētisko vibrāciju savdabībām (“Zemes Meitām”) un (“Vietas Garam”) Kosmisko Starojumu un Zemes Dzīvības Viļņu kopapziņai ir nemitīga ietekme uz tur dzimušo Cilvēku apziņām. Tur dzimstošie Cilvēki ir jūtīgāki uz tādām ietekmēm un ir Evolūcijas ienesti šajos apgabalos, tāpēc Krievijā ir saglabājies “Centrālo zemju” psihotipam raksturīgais kolektīvisms. Kolektīvisma neatbilstošo Vērtība apziņā šīs apziņas padara derīgas Kosmisko Enerģiju un planētas sasaistei vienotā veselumā un Zemes glābšanai no bojā ejas.

Tāpēc Cilvēces Skolotāji un Vecākie Brāļi saka, ka Pasaules Māte savu sargājošo šķidrautu tur pār Krieviju – Krievija ir īpašā Pasaules Mātes aizsardzībā.

Sofijas spārni visapkārt sargus liek un Mīlošās rokas naidniekus atvaira.

·         Kosmoss savas kolektīvās saites sargā tur, kur postītāji naidu sēj.

·         Naids neļauj saprasties.

·         Naids nāk kopā ar bailēm.

Tā kā naids neļauj saprasties, tad no tā ir redzams naida atvairīšanas ceļš. Tāds ceļš ir katras parādības, notikuma, Cilvēka vai Tautas dabas (un no tās izrietošā) Sapratnē.

·         Sapratne ir apziņas spēja, harmonizējot vibrācijas, asimilējot enerģijas un izvērtējot saskarsmes sekas, iegūt zināšanas par parādību dabu.

·         Sapratne nāk ar zināšanām par parādību, notikumu, Cilvēku un Tautu.

·         Sapratne piedod pārpratumu nestus aizvainojumus.

·         Sapratne dod sadarbību.

Mūsu Skolotāji māca, ka baidās zināšanās, spējās un ticībā nepilnvērtīgie. Nebaidās nezinošie un Zinošie. Nezinošie nebaidās tāpēc, ka nepazīst sastapto, ka nezin ar ko ir sastapušies un tāpēc nevar vērtēt savas attiecības un spēku samērus. Viņi nebaidās tāpēc, ka nenovērtē sastapto.

Skolotāji māca, ka baidās vājie – tie, kuri uzlūkojamā priekšā jūtas bezspēcīgi.

Viduvējības baidās tāpēc, ka ir iepazinuši saskarsmes spēku, bet viņiem nav pieredzes rīkoties tādos apstākļos – viņi nezin savas iespējas un to, kā pareizi izmantot savas spējas, lai saskarsmē veidotos tāda mijiedarbība, kurā saskarsmes nesto izmantot labākiem mērķiem. Viduvējības nepazīst sevi, nezin apkārtesošo, neuzstāda labdabīgus un attīstību nesošus mērķus. Viduvējības nezin, ka katrai parādībai ir kā negatīvie, tā arī pozitīvie aspekti. Viduvējības nespēj harmonizēt apziņas un adekvāti asimilēt ietekmes, tāpēc nenonāk pie Sapratnes nestām Zināšanām.

Zinot abpusību, protot nošķirt vienu no otra, savaldībā izslēdzot negatīvos, bet sadarbībā iekļaujot pozitīvos aspektus, Saprātīgi Cilvēki panāk dzīves augšupeju. Visi Cilvēces sasniegumi ir panākti tikai un tieši tādā ceļā.

·         Tāpēc nebaidās Zinošie.

Zinošie pazīt sastapto, Zin tā nesto un Zin savas spējas rīcībā ar to vai arī Zin, ka ar to nav jāsaskaras. Tāpēc zināšanas vairo spēkus, dod sapratni, mazina bailes un naidu, tāpēc dod dzīves augšupeju, bet patiesības slēpšana, izkropļošana un meli atņem sapratni, uzdzen bailes un vairo naidu. Nekāda dzīves augšupeja un labklājība nav savienojama ar naidu.

·         Kur ir naids, tur nebūs pilnvērtības.

Tur nebūs pilnvērtības naida nesēja dvēselē, zināšanās un saskarsmēs. Augšupeju sasniedz tikai ar likumīgu (Dabas Likumu Normu Sistēmas noteiktu) iespēju paplašināšanu. Kompromiss ir atteikšanās no sasnieguma. Kompromiss ir Varonības pretmets – Varonības noliegums – Varonības izskaušana. Kompromiss savieno esošo viduvējo un sašaurinošo, notur stagnācijā un atsakās no sasnieguma. Kompromiss laupa izaugsmes iespējas. Tas, kurš noraida izaugsmes iespējas, nekad nesasniedz, paliek nezinošs un bailīgs. Nesasniegušais ir atpalicis no Evolūcijas plūsmas.

·         Nesasniegušais ir izaugsmes apkarotājs.

·         Nesasniegušais ir atpalikušais, bailīgais un naidīgais.

·         Nesasniegušais ir Varonību aizmirsušais.

·         Nesasniegušais ir Nesapratušais.

Tas pats attiecas arī uz latviešu un krievu valodu attiecībām Latvijā. Tāds savu atpalicību un nespēju izmantot pienestās iespējas dzīves augšupejai nosedz ar “valodu likumiem”, stāstiem par latviešu valodas īpašo stāvokli Latvijā un šī “īpašā stāvokļa izraisītajām tiesībām” uz tautu sanaidošanu un pilnvērtīgas izglītības liegšanu. Valodā un dvēselē stipra Tauta valodu kaimiņattiecībās mierīgi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Vāja un nesaticīga tauta nīkst arī pašas izveidotā “vieninieku kamerā”. Kaimiņattiecības dod izaugsmes iespējas tur, kur naidošanās tās atņem.

Saprast un izmantot ir Zināt kā to darīt un arī otrādi – Zināt kas un kā tas ir, ir Saprast un izmantot. Abos gadījumos tas ir iepazīt. Iepazīt apkārtesošos un caur to iepazīt sevi. Tāpēc es nemitīgi jums uzdodu šos jautājumus:

-          Kas ir Latvija?

-          Kas ir Latvieši?

-          Kādi ir Latvieši?

-          Kāpēc Latvieši ir tādi?

Ir atbildes atraduši Cilvēki.

Ir arī caur maldiem klīstoši un atbildes meklējoši, bet pārāk daudz ir tādu, kuri šiem jautājumiem nepievēršas.

Tādiem ir jāsaka:

“Bez atbildēm uz šiem jautājumiem nav iespējama izaugsme. Bez tādām atbildēm jūs nezinat, kas ir jūsu, kas jums der, bet kas turpretī vājina. Jums liekas, ka jūs vājina krievu valodas klātbūtne, ka tā ir te lieka, nevajadzīga un traucējoša. Jums liekas, ka jums būs labāk, ja to izstumsit un dzīvosit bez tās klātbūtnes. Jums liekas, ka bez tās sasniegsit savas dzīves pilnvērtību, labklājību vai “pat dzīves kvalitātes celšanos”. Jums liekas, ka tās klātbūtnē nevarat būt, kas esat.

Tur jums nu gan ir taisnība. Krievu valoda neļauj palikt par to, kas tagad, Anglosakšu verdzībā esat. Krievu valoda neļauj palikt tik mīļā, (cūku nobarojumā aizgalda, lielās karotēs, mīksto pēļu, sievu kuplo miesu un “dzīves kungu kārtā”) sapņu pasaulē, stāstot pašsadomātus stāstus par savu izcilību.

Jums liekas, ka Jūs zināt krievu valodu. Jums liekas, ka zināt, ko runā krievi. Jums liekas, ka zināt par ko runā krievi. Jums ir iemācīts, ka “vārds latviski ir vienāds ar vārds krieviski”. Jums ir iemācīts, ka “ruka” ir vienāds ar “roka”, ka “golova” ir vienāds ar “galva”, ka “sveča” ir vienāds ar “svece”. Jums liekas, ka “nahodka” ir “atradums” un “naiti” ir “atrast”. Jums liekas, ka “našestvije” ir “iebrukums”, ka “ceļ” un “mišeņ” ir viens tas pats, un ir latviski teiktais “mērķis”. Jums liekas tas, ko jūs nemaz nezinat un nepazīstat – jūs zinat tikai savus mūžīgi viens otram stāstītos maldu stāstus.”

18. turpinājums

Valoda ir valoda tikai tad, ja tajā jēdzieni saistās ar citiem jēdzieniem ciešā jēdzienu struktūrā, ja pašas vārdu skaņas notur apziņu sapratnes stāvoklī, kurš ir iespējams tikai skanošā vārda jēdzienam esot ciešā sasaistē ar citiem radniecīgiem jēdzieniem.

Krievu valodā ir vārds “našestvije”, ko latvieši tulko kā “iebrukums”.

Latviešu “iebrukums” saistās ar “brukt” – ar to, kas notiek ar pagraba griestiem, bedres malām, mājas sienām. Tāds “iebrukums” ir lejupnākoš – iekšā krītošs mazu telpu piepildošs sagrābums. Iebrukums vienā mājā, sētā, pilsētā.

Krievu “našestvije” ir “uz - gājiens”. Pie tam tas nav “pohod” – “gājiens pēc kaut kā noteikta”. “Pohod” beidzas ar kārotā iegūšanu, bet “našestvije” ir laikā un telpā nebeidzams. Pie tam “pohod” tagad tulko kā “pārgājiens”, kas neatbilst krievu vārda dabai. “Pohod” ir būt pārvietošanās stāvoklī, attiecībās aizejot un atgriežoties – nezaudējot kopību ar gaitas sākuma un izcelsmes vietu, bet latviešu “pārgājiens” ir “mainīt atrašanās vietu”. Krievu pasaules ainā jūras vilnis uzveļas krastam un, no krasta puses skatoties, tad ir viļņa “našestvije” krastam, bet no viļņa viedokļa tas ir “pohod” uz krastu.

Latviešu “pārgājiens” ir iešana “pāri” tam, kas šķir no mērķa, bez intereses par “pār-ejamo”. Pāriet upi ir nokļūt iekārotajā krastā, bez intereses par pār-ejamo upi. “Pāri” ir nesaskarties tāpat, kā “caur” ir tikai iziet no vienas malas līdz otrai – šķērsot, bet “sidraba birzī iet” ir pavisam kas cits – būt kopā ar birzi. Krieviem “po-hod” ir “iešana - pa” – tas ir būt kontakta stāvoklī ar ejamo telpu, zemi – ceļu. “Pohod” vienmēr ir “pa-ejamās” vides un gājēja apziņas saskarsmēs notiekošās, kā gājēja apziņas, tā arī vides izmaiņas. Tāpēc arī metafiziski ceļošanas ātrumam ir jābūt vienādam ar Cilvēka gaitas – apziņas izmaiņu ātrumu. Pretējā gadījumā varam iegūt efektu “miesa jau ir te, bet dvēsele vēl tur”. (Tas nozīmē, ka pār-ceļotāja apziņai nav kontakta ar vietas vibrācijām un apziņā nenotiek nekādi sapratnes procesi – “redzēju”, “dzirdēju”, “nogaršoju”, bet, kur biju, nezinu. “Tur viss ir tāpat kā šeit, tikai mazliet citādāk…” “Gribu, lai tur būtu tāpat kā šeit, bet lai…”)

Latviešu “atrašanās vietas” maiņa neprasa tur esošo vibrāciju pieņemšanu apziņā – saplūšanu ar tās vietas zemi un tur esošajām apziņām. “Pārgājiens” ir iebrucēja jēdziens un nav ierobežots apziņas un vides saskaņošanai vēlamajā ātrumā. Tas var būt arī “pār-lidojums”. Konkrētu materiālu guvumu meklējošo neinteresē ceļš uz to – galvenais ir peļņa, bet ne darba ceļš līdz tai un, jo šis ceļš ir taisnāks un ātrāks, jo labāk – augstāka rentabilitāte.

Latviešu vārdu “iebrukums” krieviski var tulkot arī kā “vtorženije”, kas tūlīt asociatīvi un jēdzienu struktūrā saistās ar jēdzienu “torgovaķ” – “tirgot”. Tādā kārtā “vtorženije” ir “ietirgošanās”. Tirgojas “torgūjutsa”, kas nozīmē kaulējas, diņģējas – cenšas dārgāk pārdot un lētāk pirkt. Krievu mentalitātē nav tirgoties, it sevišķi par patiesi vērtīgām un svarīgām lietām – tas maksā tik, cik maksā – “torg zģes ne umesķen” – “te kaulēšanās nav vietā”.

Tirgoņi – “torgovci”, “torgaši” bija bagāti, bet Tautā necienīti – ārpus Tautas derīguma koordinātēm esoši darboņi. Turpat viņiem blakus bija “kupci” – uzpircēji – spekulanti. “Torgovec” un “kupec” ir viens un tas pats “spekulants”, tikai “kupec” lēti iepērk vietējo, lai citur to ar peļņu pārdotu, bet “torgovec” te dārgi pārdod no ārzemēm ievesto – taisa naudu.

Naudas taisīšana nav vērtību radīšana, tāpēc naudas taisītāji vienmēr tika nicināti. Tādā kārtā “iebrukums” – “vtoržeņije” ir nevēlams un negaidīts masveidīgs zemē ietirgojušos naudas taisītāju ieplūdums vai iepludinājums – ja runā par ievestajām precēm.

Tieši šī naudas taisītāju nicināšana – ārpus Tautas vērtību sistēmas esošo svešinieku nevēlamā un nelūgtā klātbūtne ir antisemītisma pamatā. Semīti ir viltnieki – “apglaimotāji” – “oboļstiteļi” un caur viltīgām šeptēm naudas taisītāji.

“Iebrukums” – “vtorženije” ir saistāms ar “iebrucēju - ienaidnieku”. “Iebruka ienaidnieks”- “vtorgsa vrag”. “Vrag” ir saīsinājums no “vorog”, kas vienā jēdzienu sistēmas virzienā aizved uz “voron” – “krauklis”. (Tumsā ievelkošās parādības ar tumsas un aizkapa nāves pasauli saistīto jēdzienu kopa – “voronka” – “piltuve - atvars” – “omut” – “apņemoša aprīšana”.)

“Vorog” otrā jēdzienu sistēmas virzienā ir atvasinājums no ”varjag” – tā krievi sauca vikingus, kuri tagad tiek slavināti kā “drosmīgie tirgoņi – karotāji – īstenie Krievzemes pamatlicēji un tūkstošgadīgie kristītāji”. Te vietā ir pieminēt, ka krauklis – vārna – kovārnis ir vikingu vapeņu (ģerboņu) zīme un totēms. Vikingi sevi pozicionēja kā nāves nesēji un ar to lepojās. Vikingi Baltu zemēs ienesa kraukļa zīmi. No Bizantijas ar tās katolismu ienāca divgalvainais Romiešu ērglis. (“Roma ir tik liela, ka redz, kā Saule aust un kā tā riet”, no kā Lielbritānija aizguva savu “pār impēriju saule nekad nenoriet”.)

                                                                             

·         Senās Āriešu - Baltu Kultūras simbols un ģerboņa zīme bija un vēl šodien ir Balts Gulbis.

·         Balts (divgalvainais, līdzīgs kaducejam) Gulbis ir senās – pirms kristīgās un pirms vikingu Krievijas vapenis un totēms.

·         Lācis ir visas Āriešu rases kopīgais totēms.

Tādā kārtā Tautas dvēsele savā valodā un jēdzienu struktūrā glabā patiesu atmiņu “vtorgsa varjag” – “ietirgojās vikings” – “iebruka ienaidnieks” un lūk arī “iebrukums” krievam ir naidīgu tirgoņu – svešzemnieku bruņota okupācija.

Turpat netālu ir cits saimniecisko attiecību jēdziens “prodavaķ” – “pār-dot”. “Pro-davaķ” ir “lai dāvātu - dāvinātu”, kas mūs vienā jēdzienu struktūras virzienā ved uz “dariķ” – “Debesu veltēm apveltīt”, bet otrā - uz “tālāk nododamu (citādi noslogojušu) vērtību”. Tādā “prodavaķ” – “lai - dāvātu” un “vtorženije” – “tirdzniecisks iebrukums” pretmetu sistēmā mēs redzam Tautas dvēseles dzīvi.

Krievu vārda “nahodka” jēdzieniskais saturs nav tas pats, kas latviešu “atradums”. “Nahodka” ir “atkārtota uz – iešana augšā”. “Naiti” ir “uz–iet augšā” un “našedšij” nav “atradušais”, bet “augšā uz-gājušais”. Latvietim “atrast” ir “atgūt savu reiz bijušo – sameklēt nozaudēto”, bet krievam “naiti” ir “augšupiet” – jauniegūt agrāk nebijušo.

Latvietim ir “mērķis”. Vārds, kuram nav saistības ar citiem jēdzieniem. Krievam tur ir gan “mišeņ”, gan “ceļ”. “Mišeņ” ir “materiāls objekts, kurā jātrāpa”. Trāpījuma precizitāti mēra ar mērķa minimālumu – krievu “miš” ir pele. “Ceļ” ir kādā procesā sasniedzamais panākums, piemēram, “dzīves mērķis”. Tāpēc “ceļ pohoda” ir “gājienā sasniegtās izmaiņas – zināšanas, atklājums”, bet ne “materiāls ieguvums”. Ieguvums ir “dobiča” un saistās ar jēdzieniem “līdz, pie” un “būt”. Iegūt var tikai esot līdzvērtīgam iegūstamajam.

Jēdzienu struktūrā “ceļ” ir daļa no “ceļnij” – “veselumā esošais” un “celij” – “veselais – viss tāds veselumā esošais” (bet ne veselības - slimības pretmeta nozīmē). Tāpēc krievu “ceļ” ir “visas darbības kopuma sasniegums”, bet “ceļitsa” – “mērķēt” ir “tiekties sasniegt kopību – salāgoties ar darbības rezultātu” “nonākt veselumā ar” – būt “veselumā pašam, esot veselumā ar sasniegumu”. Šāvējs saplūst ar mērķi trāpa mērķī, mērķa dabu sapratušais. Tādā kārtā “pohod” ir iet un, esot atbilstībā guvumam, atgriezties atpakaļ savās mājās, kas atkal sasaucas ar “ceļitsa” saturu un valodas struktūrā uztur vienotības – veseluma vērtību, kas ir Garīga - nemateriāla Tautas Vērtība.

Krievu bērnu dziesmiņā māca:

Ja ar draugu esi ceļā,

Kopā jautrāks ceļš.

Manis ir mazliet bez draugiem,

Bet ar draugiem kopā – daudz!

Ko man sniegs, ko man tveice,

Ko man mīļā lietusgāze,

Ja ar mani draugi ir!

Tur, kur grūti vienam ir,

Tur par labu vērsīšu ar draugiem.

Tur, kur nesaprotu es,

Tiksim skaidrībā ar draugiem!

Lāci medīt

Iziešu bez bailēm,

Ja ar draugu būšu es,

Bet bez drauga Lācis!

Latviešu valodas jēdzienu struktūra ir vērsta – “runā par” esošās dzīves materiāli-tehnisko nodrošināšanu, par to “kā to dabūt” un “kur to dabūt”. Tāpēc nav brīnums, ka to var iemācīties 2-3 mēnešos. Tā ir sadzīves un procedūru valoda – “Aizej tur – atnes to”. Tajā viss ir skaidrs un izstieptas rokas attālumā redzams. Krievu valodas jēdzienu struktūra “runā par” dzīves jēgu, par to “kāpēc to iegūt” un “kādā veidā to iegūt” – iegūt veida nozīmē, jo ne jau jebkurā veidā gūtais ir derīgs. Derīgs ir tikai taisnīgi, godīgi iegūtais, tāpēc Krievam dzīves jēga ir taisnīgi un godīgi dzīvojot sasniedzama. (Raiņa dodot gūtais neatņemams.)

Krievu valodu var iemācīties ”vārds vienāds vārdam” nozīmē, bet nesaprast jēdzienu struktūras nozīmē – nesaprast, ko krievs stāsta latvietim, kad saka: “poiģom na ribalku”. Latvietis domā, ka viņu aicina “zivis ķert”, bet krievs saka: “Tu esi derīgs būt kopā ar mani pie upes klusēt, parunāties un zivju zupu vārīt…” Ja latvietis tad tādam aicinājumam atsaucas, tad tur pie upes krievs ir kopā ar latvieti, bet latvietis tur zivis ķer. Krievam “ribalka” ir Cilvēku attiecības saturošs notikums, bet latvietim makšķerēšana ir zivju izdabūšana no upes.

Latvieši stāsta “kā to izdarīt”.

Krievi runā par attiecību saturu.

Te saskaras divas atšķirīgas dabas.

Te saskaras divi psihotipi. Latvietis ir (nesātīgais un par saviem krājumiem norūpējies savus Vadoņus, Tautu un kaimiņus apzagušo) vikingu pēctecis. Viņš ir Rietumeiropas “piekrastes zemju” psihotipa pārstāvis. Krievs ir visu audzējošās Zemes Mātes apgādības un Debesu doto iespēju pietiekamībā dzīvojošais “centrālo zemju” psihotipa Cilvēks. Latvietis ir uz saviem iekarotajiem, ierobežotajiem un izsīkstošajiem krājumiem sēdošais vienpatis. Vienpatis domā par to, kā ilgāk no saviem krājumiem pārtikt, kā tālāk no citiem tos turēt – tāds ēd savrupībā, kur citi viņu netraucē.

Krievs domā par to, kā viesus garos ziemas vakaros cienās un par ko ar viņiem runās. Krievam dzīve ir “kopā dzīve”, bet latvietim tā ir “sava kaktiņa dzīve”. Krievam “guļaķ” ir “kopīgi svētkus svinēt ārpus mājām – pulcēties, sadziedāties, sadancoties un kopā dzīves esamību baudīt”. Tajā galvenais nav kustībā – kājām gaitā, bet tajā atmosfērā, kura valda kopā ejošo un svinēšanā esošo starpā. Bez tādas sajūtas nav tā, ko saprot ar “guļaķ”. Bez tāda kopā esamības satura ir cits jēdziens “progulka”, ko latvieši kļūdaini tulko kā “pastaiga”, kaut gan, katrs no savas puses uz to skatoties, te – “satura nepietiekamībā” satiekas.

Lai saprastu vārda “progulka” nozīmi, ir jāsaprot starpību starp vārdiem “lasīt” un “palasīt”. “Lasīt” ir jēgpilna darbība – iedziļināšanās lasāmajā ar mērķi uztvert - uzņemt sevī tā saturu. “Palasīt” ir laika pavadīšana – īsināšana, bez iedziļināšanās rakstītajā. Tad lūk - “progulka” ir tāda mehāniska laika īsināšana vai muskuļus izkustinoša izstaigāšanās bez kopā būšanas satura un bieži vien vienatnē. Pat par iešanu divatā jau saka “poiģom guļaķ!” “Progulka” ir attiecināma uz suni, kuru Cilvēks izved svaigā gaisā izstaigāties.

Latviešu vārds “staigāt” ir adekvāts krievu vārdam “hoģiķ”, kas abos gadījumos nozīmē “kārtot oficiālas vai saimnieciskas darīšanas”. Tāpēc tādu darīšanu kārtotāji bija “hodoki”. “Iet” (kājām procesa vai laika kustības nozīmē) krieviski ir “idķi”. Tāpēc “progulka” nav saturīga kājām iešana, bet iziešana ārpus mājas bez svinēšanas un mērķtiecības satura – bezsatura “paiešanās”. Arī latvietim staigāšana nav “kājām iešana”, bet mērķtiecīga darbība – ap-staigāšana un pār-staigāšana. Tāpēc latvietim “pa-staiga” ir tāda pat kā “pa-lasīšana” - bezsaturīga darbošanās, ar ko tā - bezsaturīgumā nozīmē, ir adekvāta krievu vārdam “progulka”. Tikai krievam bezsaturīgums ir Cilvēcisko attiecību neesamībā, bet latvietim šī vārda bezsaturīgums ir praktiskās darbības trūkumā.

Abi “satiekas” vienā vārdā, bet, katram esot savā pasaulē, tā arī nesapratušies nesastopas, jo katrs iet cita aicinājuma vadīts un citās gaitās piepildījumu meklējošs. Te nav svarīgi - kādā kontekstā un nozīmē tagad katrs (anglofīli un pārangliskotie “latvieši” vēl piesaka “viens” klāt) šos vārdus lieto, bet kā tie iederas valodas jēdzienu struktūrā un ko, šajā struktūrā esot, uztur runātāja apziņā. Iemācīties valodu nenozīmē prast lietot un sakārtot tos klausītājam saprotamā (pierastā) kārtībā. Tā, runājot vienu, saka pavisam citu un domā, ka klausītāja dzirdētais ir tas pats runātāja pateiktais.

·         Iemācīties valodu ir apgūt pasaules redzējumu – domāšanas veidu - jēdzienu struktūru – to, par ko runā Tautas dvēsele.

Tautas dvēsele nav te un tagad. Tauta dzīvo savos mērķos. Mežu audzē bērnu bērnu labā. Kokus cērt nākošo paaudžu apdzīvojamam namam. Skaistumu mācās, pārņem un nodod no paaudzes uz paaudzi. Tikumu sargā nākotnes vārdā. Tikumu ieliek valodas pamatos un caur valodu - valodas tīrību un kārtību to iemāca un uztur dienu no dienas valodu sargājot, tīrot un augšup ceļot.

Laiks ir pagātnē, tagadnē un nākotnē vienots trīsvienīgs veselums. Cilvēka tagadnes laiks izriet no Tautas pagātnes laika un ved Cilvēku Tautas nākotnes laikā, kur par tādu top kopā sanākot ar visu Cilvēku tagadnēm. Tautas laiks nav pats par sevi. Tautas laiks izriet no Zemes un Debesu dzīves laika, no tām dzīvo būtņu, augu un zemes saskarsmēm, kurās savu vietu atrod Cilvēks un viņa darbs. Cilvēka laiku viņam dod visas dzīvības rosīšanās kopīgajā gaitā uz Pilnību – Evolūciju.

Tautas laiku veido un uztur Dabas Likumi tādā kārtībā, kādā tās nākotne ir derīga Zemes nākotnē. Tāpēc Dabas Likumi nosaka kā Cilvēka tagadnes un Tautas nākotnes vajadzību Zemes nākotnes laikā, tā arī tās sasniegšanai nepieciešamo vajadzību nodrošināšanu. Lielā Māte apgādā visus savus bērnus. Neviens nav lieks. Katrs ir uzskaitīts un pieskaitīts, un ietērpts, un ar visu viņam vajadzīgo apgādāts.

Katram Lielās Mātes bērnam ir apgādnieks, sargs un audzinātājs. Katram ir līdzsvarotājs un katrs kādu citu līdzsvaro, sargā, audzina un apgādā. Zemes, Debesu un visu radību dzīves gaita ir kopā gaita. Visiem tajā esošajiem ir kopīga pagātne, tagadne un nākotne. Katram, savu laiku ejot, ir vieta kopīgajā laikā. Tāda vieta katram saglabājas tik ilgi, cik tas, tam noteiktajā kārtība, iet kopīgā laika kopsolī uz tam Dabas Likumu noteikto nākotni.

No Tautas dzīvei dotās kārtības atkritušajam nav vietas kopīgajā nākotnē, tiem nav Tautas, tāpēc nav arī nākotnes laika. Tādi dzīvo tikai vienreiz to tagadnes laiku, kuru tiem izdodas sev izkarot cīņā ar citiem tādiem pašiem no kopīgās gaitas atkritušiem. Tādiem dzīve ir šodienā.

Iedzīvotāji dzīvo šodien iegūstamajā. Iedzīvotāji mežu cērt sev šodienas labumam. Paši sev savu skaistumu un valodu piemeklē. Iedzīvotājiem nav nākotnes, tāpēc viņi Tikumu vērtē netur, jo grib “dzīvot labi un tūlīt”. (Slavenākais 90-to gadu latviešu lozungs) Kopīgajā laikā esošajiem un no tā atkritušajiem ir pretējs skatījums uz pasauli. Kopīgajā laikā esošie tur redz savu nākotni un tā ir svarīgāka par tagadni, bet ārpus tā mītošajiem ir tikai tas, ko šodien izdodas pašiem paņemt. Iedzīvotājiem nav Tautas, tāpēc viņiem nav Tautas dvēseles dzīves. Viņu dvēseles vienatnē katra savu ceļu iet.

Krievu Tautas dvēseles dzīve nav “te un tagad”, kā latvietim, kuram tāpēc ir svarīgi, lai tā būtu un nekad nebeigtos. Krievu Tautas dvēseles dzīve ir neierobežota laikā un telpā, tāpēc ir svarīgi “kā tā virzās”, “kurp virzās” un “kāpēc virzās”, tāpēc pareizas virzības vai drauga dzīves vārdā var arī no savas atteikties.

·         Kopiena vienmēr viensētniekā dzīves apdalīto redzēs.

·         Viensētnieks nekad kopdzīvi nesapratīs.

Ir tāda anekdote:

Ģimenīte adoptējusi bērnu. Ģimene visu vienmēr dala līdzīgās daļās – kā sev, tā saviem bērniem, tāpat arī adoptētajam, bet adoptētajam vienmēr liekas, ka tam mazāk iedod – esot bārenis taču. Vecāki to redz un saprot, ka trūkumā audzis, tāds adoptētais ir slimīgi aizdomīgs un badīgs – skaudīgs rausējs, tāpēc domā viņu pielabināt ar to pēc kā viņš visvairāk kāro – ar pelmeņiem. Vecāki izvāra lielu paku pelmeņu un vakariņās liek bārenim priekšā – tas esot viņam vienam. Adoptētais bērns stumj vaigos pelmeņus un domā: “Jā, jā! Ja man šitā iedeva, tad cik daudz paši sev savārīja!”

Problēma nav krievu valodas klātbūtnē Latvijā. Te akli, kāri un smieklīgi pakaļtapiski pieņem angļu, vācu un visas citas viensētnieku – individuālistu valodas. Visa Rīga piepildīta ar tādām netulkotu svešvalodu zīmēm. Visas tādas valodas un to zīmes runā par to “kur, ko un kā” dabūt. Problēma ir tajā rīcības motīvu nesapratnē, kuru ieprogrammē psihotips.

Problēma ir psihotipā – vienotības nesējā ieprogrammētajā nākotnē, vienā gadījumā, un tādas nākotnes ne-esamībā otrā, no veseluma atšķēlušās daļas, gadījumā. “Centrālo zemju” psihotips “vienmēr ir” – tāpēc tajā ir ieprogrammēta nākotnes “gan jau kaut kā tā būs” apziņa. “Piekrastes zemju” psihotipam nākotne “ir tikai tad, ja” - tāpēc tā ir tikai nenoteikta iespējamība, varbūtība, bet ne neapšaubāma esamība – “nav teikts, ka rītdiena būs”. “Piekrastes zemju” psihotipam nākotne nav ieprogrammēta Zemes un Debesu kopībā. “Piekrastes zemju” psihotipam ir ieprogrammēta “apstākļu sagāde” – veidošana, tāpēc arī te ir plaši izplatīti maģiskie kulti ar devīzi “palīdzēsim zemei auglīgai būt”…

Latvietis nepaļaujas uz Mātes Zemes rūpēm, bet pats visu iegūst ar savu varu – tā vietā, lai būtu “Zemes bērns”, grib būt kungs šai zemē, ar ko nenovēršami nonāk konkurencē ar citiem tādiem pašiem kungot gribētājiem. Problēma ir tajā, ka psihotipā ieprogrammētā “Nākotnes ne-esamība” noraida “Nākotnes esamību” un tās sniegtās iespējas. Krievam katrs viensētnieks ir nākotnes paplašinājums - “apsildāms, līdzpa-ņemams un savējo vidū pie-ņemams dzīves pabērns, kurš kopā ar visiem tādiem pat savējiem kopīgā dzīvē vedams.” Latvietim katrs kolektīvists ir viņa pagraba krājumus apdraudošs garāmgājējs.

Ir tāda anekdote:

Vēlā tumša, vējaina rudens nakts mežā – tā ap Oktobra svētkiem. Zem eglītes bailīgi trīc zaķītis: “Tumšs! Visādi ļaundari apkārt staigā! Mani atradīs! Apēdīs!”

Un tiešām -dun-dun-dun- nāk smagi milzu soļi.

-          “Ak! Tas taču pats Lācis!!! Nu apēdīs!”

Lācis apstājas pie eglītes un prasa:

-          “Zaķīt, vai tu mājās?”

Zaķītis domā: “Tā! Nu cauri ir. Ja teikšu, ka esmu mājās, tad lācis mani apēdīs, bet, ja teikšu, ka manis te nav, tad Lācis pārbaudīs, mani atradīs un, par melošanu sadusmojies, tiešām apēdīs!”

Tāpēc Zaķītis atbild:

-          “Esmu gan…”

Lācis uz to taujā tālāk:

-          “Zaķīt, vai Tev tinte ir?”

Zaķītis, vai mēms aiz bailēm, atkal domā: “Ja teikšu, ka ir, tad Lācis gribēs man tinti atņemt un tāpēc apēdīs, bet ja teikšu, ka nav, tad sadusmosies un tiešām apēdīs…”

Tāpēc Zaķītis atbild:

-          “Nav gan… man tintes nav…”

Tad atkal lieli soļi dun-dun-dun aiziet. Zaķītis aukstus sviedrus svīzdams atelsojas: “Fū, nu gan par mata tiesu no nāves paglābos. Labi, ka man tik gudra galva – pareizos vārdos pateicos!”

Te, pēc brīža, kad Zaķītis jau miegā laižas, atkal nāk smagi soļi -dun-dun-dun. Pienāk Lācis un noliecas pie eglītes:

-          “Zaķīt, es Tev tinti atnesu!”

Latvietis nesaprot kolektīvā notiekošo Cilvēcisko attiecību pilnvērtības uzkrājumu darbu un tādā darbā iespēju paplašinājuma vērtību, nozīmi un vajadzību. Latvieši nesaprot, ka Krievu valodas dabas un satura, jēdzienu struktūras apguve – sapratne var viņa dzīvi izvest no domāšanas aprobežotības strupceļa. Latvietis nesaprot, ka krievu valodas klātbūtne ir tas glābšanas riņķis, kurš savulaik (uz īsu brīdi) apturēja straujo Eiropas pagrimumu, un tagad var dot jaunas domāšanas pilnvērtības iespējas – to apvāršņu paplašinājumu, kādu nepieļauj Gejropiešu runa.

Te varētu pastāstīt to kā reiz izstarotais, līdz Cilvēces pirmsākumiem no-nākušais, tur par visiem kopīgo pirmvalodu tapušais un tagad, vienotību saglabājošo centrbēdzes – centrtieces spēku pāra centrtieces spēka atpakaļ sauktais Radošā Gara pašizziņas impulss, atgriežas pie sava pirmavota – “Es Esmu” apziņā ar konkrētu “Es būšu” saturu. Stāsts par šo atgriešanos var būt pat interesantāks kā par “ceļā došanos”, bet tad tas būtu stāsts par kopības vērtību un ceļu uz to.

-          Kā to var stāstīt tiem, kuru vērtība ir individuālisms, valodā, kuras jēdzienu struktūra nenes kopības Vērtības izteiksmi?

-          Kā “māla” valodā var runāt par “zeltu”?

-          Kā “zemes” valodā var runāt par “Debesīm”?

-          Kā saprašanos noraidošajiem var runāt par kaimiņā mītošo vērtību un tādas vērtības iztrūkuma atnesto postu?

-          Kā var runāt par to, kas klausītājā saceļ naidu?

-          Kā var runāt par Kosmosa kolektīvās dabas atspoguļojumu Cilvēkā, ar to, kurš ar visu savu dabu ir pret visu, ko dod Kosmoss?

-          Kā “paradīzes” jēdzienos stāstīt par “paradīzi” tam, kurš “elles” valodā runā tāpēc, ka viņa daba liek viņam tiekties uz “elli”?

Garīgajām mācībām ir kopīga valoda – jēdzienu struktūra. “Māls” ir izejviela – tas, no kā Radītājs veido. “Zelts” ir veidošanai vajadzīgās zināšanas. “Zeme” ir “uz leju” – rupjākais. “Debesis” ir “uz augšu” – smalkākais. “Paradīze” ir harmonijas apzīmējums vispār un harmonijā ar kopību esošas apziņas stāvoklis katrai tādai kopībā esošai apziņai. “Elle” ir disharmonijas apzīmējums vispār un naidošanās – atdalīšanās – sevis kopībai pretnostatīšanas disharmonijā ar kopību apziņas stāvoklis katrai tāda sevis pretnostatīšanas – individuālismā esošai un apziņai. Nevienam nevar būt labi “ellē” tāpēc, ka “elle” ir apziņas un “māla” formas iznīcināšanas mehānisms.

Pirksts nevar labi dzīvot gaļas maļajamā mašīnā. Pirkstam der tas, kas der rokai, pie kuras ir pirksts. Rokai der tas, kas der Cilvēkam, kura roka tā ir. Cilvēkam der tas, ko par derīgu viņam liek viņa Radītājs. Par to runā Garīgo mācību valoda – jēdzienu struktūra.

Lai zinātu, kas der Latvijai, kas tai traucē, nepietiek ar - “te Latvija – te tāda valoda”. Ja tāds princips būtu neapšaubāmi pareizs, tad Sievietes un Vīrieši paliktu neprecēti un bērni nedzimtu. Tikai mazizglītotiem taisnprātīšiem ir skaidrs, ka piedarbā jātur ragaviņas, uz kurām Tēvu vecumā uz mežu novest. Patiesībā dzīve ir daudz ietilpīgāka un nav tik vienkāršās formulās un mītos ietilpināma.

Katra parādība – notikums ietilpst lielākā procesā, tas savukārt izriet no kādas sistēmas likumsakarībām. Sistēma ietilpst vēl lielākā un tā atkal citā – vēsturiski, telpiski un metafiziski plašākā. Paceļot vienu priekškaru, aiz tā redz nākošo. Bet to daudzumu var aptvert tikai pietiekamu Zināšanu radīto sapratni piedzīvojušais un pieredzes vadītais. Ar politisku un “zemnieku tautas” pārstāvju labo gribu vien nepietiek. Nepietiek ar to, ka esi kādā partijā, vēlēšanām balotējies, ievēlēts un ministra krēslā domubiedru (vai naudas maisu) iekārtots. Ir jāzin daudz vairāk, kā tas, ko Gejropas aktīvisti klāsta.

To, kas ir vai nav pareizi Latvijai, nevar atrast angļu terminos un grāmatās – Eiropas valstu piekrastes psihotipa pieredzē vai Gejropas vērtībās un direktīvās. Tā tur nav. Ja tas tur būtu, tad tādas Gejropas nebūtu. Tad pasaule būtu cita. Tad nebūtu transhumānisma noziedzīgās darbības, masveidīgās atkrišanas no Kultūras saknēm un ekonomisko interešu mudinātas Tautu sanaidošanas, tad Gejropa Cilvēku nepārvērstu par kūtī inkorporējama lopiņa miesu.

Gejropa, runājot par “kopā būšanu”, domā par to, kā tādu konkurējošu, neizglītotu un patmīlīgu “komūnā” inkorporēto miesu izmantot, kā panākt, lai tāda miesa tur tādā “pakalpojumu komūnā” nestu lielāko peļņu, bet ne par šo pliko miesu dvēseļu nākotni.

Par tik daudz, cik Gejropa, katru Cilvēcisko darbību pārvēršot par pakalpojumu, katru Cilvēku no-ved līdz bezdzimuma, bezvēstures un bezradniecības – absolūtam egocentriska mantkāra vienšūņa – cukuru rijošas un alkoholu izkārnošas baktērijas apziņas stāvoklim, tieši par tik pat es negribu tur no-kļūt un tāpēc noraidu visu tur no-vedošo un tur no-kļūšanai Gejropas piedāvāto.

Es negribu būt ar Izaugsmes Ceļa pretiniekiem. Es negribu vairot bezvēstures vienšūņu masu. Es negribu dzīvot muldoņu un meļu uzburtās melu ilūzijās. Es netaisos atbalstīt perverso, netikļu un kropļu kopienu, kurā augstākos amatus ieņem netikļi, daudzinātākie ir perverso sasniegumi, bet kropļi un pamatoti izstumtie ir tādas sabiedrības lolotākie radījumi.

Es neesmu cukuru rijoša baktērija.

Es ne-tīkoju dzīves salduma.

Es sabrukumu redzu tur, kur Gejropieši sev attīstību iezīmē.

Es Gejropas nākotni redzu arvien dziļākā mēslu bedrē.

Es nebalsoju par ie-stāšanos Gejropas kūtī.

Es nepiedalos kolektīvajā bedrē lēkšanā.

Es nerunāju Gejropiski.

Es esmu Cilvēks.

Es eju Izaugsmes ceļu.

Es nesu Radošā Gara pašizziņas impulsu.

Es runāju savas Mātes valodā.

Man ir cits ceļš ejams. Cilvēces Vecākie Brāļi un Skolotāji man rāda Darba, Pilnvērtības, Zināšanu, veselības un Skaistuma Izaugsmi.

Tāpēc es Gejropiski nerunāju.

Pauls