Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


377.

No: I       Temats: greizsirdība

?←      2010. gada 23. jūlijā 17:30:13

Vai varētu lūdzu paskaidrot un nodefinēt no kurienes/kā rodas greizsirdība un skaudība? Kā ar to cīnīties un izskaust no sevis? paldies



Viss, tevis saukts...


            Vispār jau vajadzētu izdalīt divas atsevišķas parādības – tieksmi būt kopā, būt tieši tam, kurš ir kopā ar un var ar savu mīlestību apveltīt savu iemīļoto, un sajūtu, ka esi atstumts no iespējas saņemt mīlestību no tā, kuru esi izvēlējies, kā sev nepieciešamās aplaimotības avotu. Pirmajā gadījumā tā ir tieksme atrast pielietojumu tam, kas tevī ir labākais, bet otrajā aktīvi darbojas paša bailes palikt bez kārtējās apmierinājuma – uzmanības, glāstu un vērtības apliecinājumu devas, bez visa tā, kas apkārtējiem stāsta par to, ka, lūk, tieši Jūs esat Jūsu mīlestības objekta izraudzītais, ka Jūs esat šīs saulītes staru spožāk apmirdzētais Cilvēks. Tad patiesībā svarīga ir Jūsu vieta hierarhiskā sistēmā – tuvums hierarhiskajai virsotnei – aplaimotības avotam (vieta uz vistu laktas).

            Jūsu pieminētā greizsirdība kombinācijā ar skaudību liek domāt par otro – atstumtībā esošo vai ņēmēja bailēm par to. Greizsirdība un skaudība ir Ticības un Uzticības trūkums, bet vispārīgā veidā tās abas kopā ir Cilvēcisko Vērtību darbības iztrūkums.

            Ja Jūsu jautājumu apskatam no otras puses, tad tur varam izlasīt citus mūsdienās aktuālus jautājumus –


-         Kā attīstīt bērnu radošo darbību?

-         Kā apkarot korupciju?

-         Kur ir tā labā valdība?

-         Kad beigsies krīze?


***


Savu dzīvi katrs veido ar savām tieksmēm, domām, runām un darbiem. Katrs veido dzīvi, kuru dzīvo pats un liek dzīvot visiem tiem, ar kuriem ir kādā veidā saistīts, tādā mērā, kādā darbojas šī saistība – „Pastāsti man, kas ir Tavi draugi, un es pateikšu tev, kas Tu esi!”, „Ar ko sapīsies – ar to dancosi”, „Neņem rokās to, ko negribi nest!”.

Katrs ir veidojis to pasauli, kādā mēs dzīvojam. Vieni – to padarot labāku, citi – izmantojot tās sniegtās iespējas pagrimt un gremdēt citus.

Taisnība ir kā tiem, kuri saka, ka: „Katram mākonim sava zelta maliņa”, tā arī tiem, kuri zin, ka: „Katrā ābolā var būt pa tārpiņam”. Tas nozīmē kā to, ka ir jābūt mākonim, lai šo zelta maliņu redzētu (bet zelts tomēr ir pats par sevi arī bez mākoņa), tā arī to, ka tārpiņam ir vajadzīgs ābols, caur kuru nonākt pie jums. Bez Jūsu rīcības nebūs ne ļaunā, ne labā, nedz arī sliktā. Būs tikai Svētīgais un Tā darbība – Visa Labā Cēlonis, kura klātbūtni un darbību Jūs neizjutīsiet un neapjautīsiet, tāpat kā Tā sniegtās sadarbības un Labā paplašināšanas – Kalpošanas iespējas.

Gribot savu iedomāto labo, Jūs sev raksturīgā veidā tiecaties pēc tā, tam tuvojaties un tuvinat to sev, bet reizē ar to saņemat arī tam līdzi nākošās neērtības, trūkumus un ciešanas – visu to, kas ir Jūsu labā neizbēgama sastāvdaļa, sekas un pavadoņi, bet ko Jūs, labo gribot, neesat tam līdzi nākošu redzējuši un gribējuši, un ko arī šodien negribat par tā sastāvdaļu atzīt. Jūs vienmēr gribat Zeltu bez mākoņiem, zivis bez asakām, arbūzu bez sēkliņām un vīru bez viņa zeķu mazgāšanas.

Tā nemēdz būt un ir labi, ka tas ir tā. Pretējā gadījumā Jūsu nepilnības pieaugtu līdz neizmērojama ļaunuma apmēriem. Jums nepatīkamie Labā pavadoņi (kurus Jūs par tādiem negribat atzīt) nav saistīti ar Labā dabu, bet ceļas tikai no Jūsu izpratnes par Labo un tiem līdzekļiem, ar kuriem Jūs Labo tuvināt sev. Līdzi nākošās nepatīkamās un negaidītās parādības jums māca būt izvēlīgākiem Labā alkās un tā iegūšanas līdzekļos.

Tad, kad Jūs Uzticaties Svētīgajam un Visa Labā Cēlonim, tad Jūs pieņemat savu dzīvi tādu, kāda tā ir, saprotot, ka savā kopumā tā Jūs māca, trenē un attīra – ved uz Labāko Labo, kāds ir Jūsu Ceļā. Tad Jums nevajag sveša labā – „ābolus no kaimiņa dārza” ar tajos esošajiem tārpiņiem, kurus Jūs, viņa ābolus redzot, nepamanāt tiem līdzi nākam (tas ir par skaudību). Skauģis apskaustā vieglumu un spožumu redz, bet nezin šim spožumam līdzi nākošo tulznu un pliķu smagumu. Tas, kas katram ir – ir viņam labais un atbilstošais.

Tad, kad Cilvēks ir savā vietā, viņam nav vajadzības un laika svešā dārzā kārstīties. Tad viņam ir darba pilnas rokas, veidojot savu dzīvi, un kaimiņus ar sava darba augļiem apdāvinot. Un tā mēs nonākam pie Radoša darba, interesēm un Cilvēciskajām Vērtībām, kuru klātbūtne Cilvēkā un netraucēta darbība viņa dvēseles telpā diktē tām atbilstošas intereses, to izpausmes Radošā darbā, bet pilnīgi izslēdz savtību, skaudību, korupciju, nelietīgu varas izmantošanu un netiklību kā to visu apvienojošo, uzturošo un vairojošo vidi.

Skaudība norāda uz to, ka Cilvēks nav savā vietā tādēļ viņa Cilvēciskās Vērtības nevar pienācīgi darboties un piepildīt viņa dzīvi. Cilvēcisko Vērtību darbības apsīkumā dziest Radošā darbība, bet plešas dzīves tukšība, neapmierinātība ar to un savas eksistences bezjēdzības un bezspēcības sajūta. Tad nāk vienaldzība, niknums, cietsirdība un naids. Tad šis tukšums tiecas iznīcināt visu ap sevi un pats sevi visbeidzot. Tur, kur nav Cilvēcisko Vērtību darbības, tur darbojas tām pretējās parādības – to ēnas.

Tumšā (savtīgā) greizsirdība ir skaudības klibā meita. Tad, kad kāds, kurš nav savā vietā, iekārojis un iekarojis vai atrastu piesavinājies to, kam nav derīgs, baidās to pazaudēt – tad tāds baidās, ka atnāks kāds labāks (derīgāks) un atbīdīs viņu prom no atrastā, iekarotā vai iekārotā. „Vislabākais vienmēr ir blakus” – tāpēc, ja Cilvēks ir savā vietā un tas tiešām ir viņam labākais, tad arī viņš citiem ir labākais, un nekāds „trešais liekais” nekur iespraukties nevar, bet, ja var, tad tas nozīmē, ka blakus esošais Cilvēks nav Jums labākais.

Tas, par kuru ir jāizjūt greizsirdība, ir no „sveša lauciņa” un tas trešais ir bijis vai ir labākais tam, kurš ar to ir aizrāvies. Savukārt pats notikums ir labākais šo Cilvēku dzīvē, jo parāda viņiem kā viņu pašu, tā arī apkārtējo īsto seju, vietu un darbības veida vērtību. Tā ir laba Mācība. Tā daudz ko iemāca un ļauj mācīties. Un pirmkārt jau to, ka „īstais ar īsto vienmēr sader”, bet, ja saderības nav, vai ir vērts par to gausties, ja esi sev nederīgo zaudējis? Tieši otrādi – tas ir atbrīvojis vietu īstajam un derīgajam.

„Nav zaudējumu – ir tikai ieguvumi”, ja vien esam godīgi pret sevi un neiekrītam sevis mīlēšanas saldi viltīgajās lamatās. Ja esam brīvi un citus uzlūkojam kā tik pat brīvus Cilvēkus, ja nealkstam nonākt verdzībā (atkarībā) un būt par vergu darba augļu baudītājiem, ja gribam būt devēji starp devējiem, bet ne konkurenti ņēmēju vidū, ja saprotam to, ka nekas mums lemtais mums garām nepaies, tad greizsirdībai mūsu dzīvē nav vietas.

Ja vien esam savā vietā un mūsu Cilvēciskās Vērtības mūsu dvēselē var brīvi un netraucēti darboties. Būt savā vietā – tas nozīmē uzturēt savu domu, valodu un rīcību atbilstībā tām normām, kādas Jums diktē Dabiskā Kārtība atbilstoši laikam, vietai un apstākļiem – tiem pārbaudījumiem, kādos esat, un iespējām, kuras iegūstat, ja šos pārbaudījumus izturat – būt maksimāli derīgam tiem, kas ir ap Jums un iegūt lielāko pareizas rīcības pieredzi šajā derīgumā. Vienlaikus tas arī ir realizēt lielāko iespējamo personības spēju potenciāla daļu, kādu uz to brīdi nosaka Jūsu Garīgās Attīstības līmenis, kuru var mērīt ar Cilvēcisko Vērtību izpausmes spēka dinamiku, savstarpējo harmoniju un tās izsmalcinātību.

Katrai vietai un laikam, katram Garīgās Attīstības līmenim Dabiskā Kārtība nosaka šauru personības īpatnību diapazonu – noteiktu psihes īpatnību, intelektuālo spēju, darbības formu un apstākļu zonu, kurā tās veido harmonisku personību – līdzsvarotu Cilvēcisko Vērtību attīstības lauku. Tur, kur šis diapazons un darbības lauks tiek pretdabiski sašaurināts vai patvaļīgi paplašināts, tur tiek izjaukta personības harmonija un līdzsvars starp Cilvēciskajām Vērtībām, to dinamiku un spēku. Tad atsevišķas personības daļas un ar tām saistītās Vērtības uz citu rēķina sāk attīstīties paātrināti, vai tieši otrādi – pagrimst. Tur, kur notiek paātrināta – disproporcionāla – no kopīgā attīstības konteksta izrauta atsevišķu personības daļu, to spēju un Vērtību attīstība – tur, kur tās paceļas virs Dabiskās Kārtības šai personībai diktētā dabiskā attīstības līmeņa un tempa(to konteksta), tur parādās šo Vērtību un spēju „ēnas” – personības defekti un negatīvās īpašības.

Visvienkāršākais veids, kā izsist no savas vietas sevi vai savu bērnu, radīt defektus gribā, tieksmēs un darbības spējās – apslāpēt Radošo darbību un attīstīt sevī vai savos bērnos negatīvās īpašības un noslieci uz antisabiedrisku rīcību – savtību, ir sākt nodarboties ar kādu savas attīstības paātrināšanas praksi, psiholoģisko treniņu, „meditāciju” vai sākt apmeklēt „skolu”, kura Jums vai Jūsu bērnam sola kādu vispārēju paātrinājumu vai augstākus, šauri specializētus sasniegumus kādā personības vai tās spēju attīstības laukā. Ar to ir izskaidrojama mūsu nesamierināmā opozīcija jebkurām paātrinātās „pašattīstības praksēm”, „skolām”, „treniņiem”, „akadēmijām” un sistēmām – sākot ar ciguniem, reikiem un ekstrasensorikām un beidzot ar „dziedniekiem”, NLP un „meditācijām” visādās gaumēs un mērcēs! (kurām nekāda sakara ar to, kas ir meditācija, nav!)

Tāpat milzīgu ļaunumu bērnu attīstībai un, tātad, visai viņu tālākajai dzīvei – visai sabiedrībai nodara idiotiskā uz sasniegumiem – rezultātu – panākumiem orientētā izglītības sistēma. Visi mūsdienu izglītības sistēmas darbības postulāti, mērķi un novērtējuma kritēriji ir aplami un postoši. Aplama ir pati pieeja un skatījums uz to, kas ir izglītība un tās lomu dzīvē, pati dzīves un pasaules uzbūves aina šajā sistēmā ir kropla un muļķīga.

Jūsu vieta ir Jums Dabiskās Kārtības noteikta, kuru Jūs varat ieņemt saskaņotas Domas, Valodas un Rīcības ceļā. Jūsu Domu ietekmē tās idejas, ar kurām Jūs saskaraties un kuras pieņemat. Katra Ideja ir kādas lielākas Idejas konteksta daļa un tikai šajā kontekstā, lai arī cik pievilcīga un interesanta vai aktuāla ārpus tā šī Ideja kādam liktos, tā ir labdabīga! No konteksta (savas vides) izrautas Idejas, doktrīnu fragmenti – „skolas”, prakses un „mācības” ir postošas. Visi tie skaistie vārdi, ar kuriem Jūs apbārsta lektori, „psīhologi”, „psīhoterapeiti” un citi labākas un pareizākas dzīves sludinātāji, ja vien nav pilnīgi murgaini vai no slimā Freida un viņam līdzīgo pirksta izzīsti, ir kontekstu zaudējušu ideju murgaini vai tīši noziedzīgi – ļaunprātīgi savārstījumi, kurus tālāk izplata šo savārstījumu apsēsti labticīgie vai ekonomiski ieinteresētie muļķi. Kad Jūs pieņemat šādu „dāvanu”, tad ar to pašu zaudējat savu spēju ieņemt un noturēties savā vietā un dzīvē.

Jūsu valoda seko Jūsu domai un aktīvi maina pasauli ap Jums – stiprina vai noārda Jūsu vietu un paša spējas to atrast, pazīt un novērst apdraudējumus. Tāpat to visu maina tie vārdi, kurus Jūs uzklausat vai dzirdat ikdienā. Ap Jums vijas iegalvojumu stīgas, kuras pamazām, ja ļaujaties tām, izvelk Jūs no Jūsu vietas un aizved prom uz turieni, kur esat svešinieki visam apkārtesošajam.

Tad, kad esat tur nonākuši, jebkura Jūsu tālākā rīcība ir postoša – tā nenes labu no Jums, ne apkārtējiem, lai arī kādu attaisnojumu Jūs un viņi tam atrastu. Savas vietas atstāšana ir savu pienākumu nepildīšana un tā rezultātā Jūsu Dzīve apstājas, bet tās vietā nāk rosīšanās, konkurence un cīņa par izdzīvošanu.

Ja Jūs runājat par greizsirdību un skaudību, tad ap Jums noteikti ir arī vēl citas ar personības defektiem un negatīvajām īpašībām saistītas problēmas. Tās visas ir Cilvēcisko Vērtību „ēnas” – šīs sistēmas līdzsvara zuduma sekas. Radošās darbības apsīkums rada to auru, kurā ieperinās un dzīvo astrālās pasaules tumšās būtnes un parazīti, kuri no jums atbiedē Cilvēkus, bet Jūsos pašos iedveš šaubas, nedrošību un pesimismu – atņem prieku un līdzsvarotu mieru – darbaspēju pamatu.

Tā kā atrašanās savā vietā ir vienīgais pilnvērtīgas dzīves veids, bet greizsirdība un skaudība izriet no tā, ka tur neesat, tad tas, ko varu Jums ieteikt, ir – atgriezieties tur, kur ir Jūsu īstā vieta. Kā Jūs to atradīsiet? Ļoti vienkārši!

Pienākumu pildīšana virza Radošo darbību, interešu dzīvi un Cilvēcisko Vērtību harmonisku attīstību. Pildot pienākumus, Cilvēks turas savā vietā, ir derīgs apkārtējiem – kalpo Labā Cēlonim un izjūt Laimes stāvokļus, jo viņa iespējas sakrīt ar dvēseles tieksmēm. Pildiet savus ģimenes un sabiedrības locekļa pienākumus, pienākumus pret sevi un savu nākotni (vēsturiskie pienākumi – „mantojumi”) un savu Radītāju.

Pienākumu pildīšana ir tas ceļš, caur kuru jūs varat nonākt tur, kur sākas izpalīdzības un savstarpējās saprašanās zeme. Caur to Jūs nonāksiet pie rūpju un dāsnuma upes. Tā aiznesīs līdz pašatteikšanās kalnam, bet no turienes jau būs redzami nesavtīgas ziedošanās lauki. Tur ir Jūsu (un mūsu visu) īstās mājas. Tur Jūs būsiet starp savējiem. Tur Jūs būsiet savās mājās un sagaidīsiet to, ar kuru tās celsies līdz zemes un Debesu pasaules plašumiem.



                                                                                                Pauls

                                                                                                28.07.2010



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa