Tava vai Radītāja griba lai notiek?

 

Tad, kad āmurikāņu (NATO draugu) filmas saskatījusies palaistuve (citādā, atbrīvotā, atvērtā, u.t.t.) iet uz bāriņu sev „nakts draugu” pielabināt un tāds pat latvju spēka mitriķis uz bordeli pēc „ātrajiem” labumiem, tad viņi nedomā par to, kas nāks pēc tam. Pēc tam nāk aborti – nevēlamu grūtniecību pārtraukšanas, lieli rēķini un skaidrošanās ar „ātro” prieku piedāvātājiem – suteneriem.

Tad, kad jūs „acis pārgriezuši” skrējāt balsot par partijām, kuru programmās bija „visa laba solījumi” ar iestāšanos NATO un ES, tad vajadzēja domāt par to, kādu rēķinu jums par to „visu labo” piesūtīs. Pirms tādām vēlēšanām, kad jums uzspiež uz kotlešjūtīgajiem un nacionāl – seksuālpatīkamajiem punktiem, vajadzēja vērsties pie sava veselā saprāta un augstākās izglītības humanitārajās un tiesību zinātnēs (kuriem tādas lietas ir, bet tiem, kuriem prātiņš „eglē kūko”, nav jālien tur, kur var dabūt „pa aci”) vai arī papildināt savas zināšanas ģeopolitikā, vēsturē un anglosakšu ekonomiskās politikas (ģeopolitikas) doktrīnās pēdējo 600 gadu laikā (laikā no 15. gs. līdz mūsu dienām). Tas, kas bija pagātnē, tas notiks arī nākotnē.

Vajadzēja painteresēties par to valstu vēsturi, kuru apvienībā gribat „labumus” baudīt. Vajadzēja uzzināt kādu „kultūru” (kas ir Romas „kultūra”) tās liek savā pamatā, kādā veidā ceļ savu „labklājību”, kāda ir to attiecību vēsture un to, kas un kādos apstākļos, kādiem mērķiem radīja ES un NATO. Vajadzēja painteresēties par šo apvienību ideoloģisko platformu, demogrāfisko, sabiedrisko, kultūras un ekonomisko lietu stāvokli – vajadzētu uzzināt, ar ko vienā gultā guļaties – ar bankrotējušu veci un pārziedējušu daiļavu vai kosmētikas brīnumu un čeku grāmatiņu turētāju.

Ja jūs par to neinteresējāties, tad tagad apmaksājiet rēķinus!

Par patikšanu Gejropai tika iznīcināta Latvijas tautas saimniecība.

Par patikšanu Gejropai tika likvidētas Kultūras un tautas mākslas iestādes un izglītība Latvijā.

Par patikšanu Gejropai latviešus izdzina darbos uz Gejropu.

Par patikšanu Gejropai jūs un jūsu bērnus padara par domātnespējīgiem idiotiem un homoseksuāliem lopiņiem.

Tagad pienācis kārtējais rēķins, ar kuru jūs apmaksājat tos mazos prieciņus par iespēju piedalīties un atbalstīt NATO tās pūlēs bombardēt Lībiju, slepkavot lībiešus, viņu vadoņu ģimenes un kopā ar Klintoni teikt „Vau!”, kad ar sajūsmu noskatījāties Kadafi mocīšanā, veicināt „arābu pavasari”, par Sīrijas likumīgās valdības gāšanu un fašistu ieviešanu Ukrainā (par ko visu vēl pienāks vēlāki rēķini). Tad, kad to visu atbalstījāt, tad parakstījāt sev spriedumu – rēķinu, kurš ir jāapmaksā, tāpat kā tas, ar kuru Latvijā NATO draugu patikai ir tik daudz nepilsoņu jūsu nacionāl – seksuālo instinktu uzbudināšanai.

Redziet, ja palaistuve iedzīvojas bērnā, kuru negrib, tad viņa taisa abortu – atbrīvojas no nevēlamā augļa. Tas, ko tagad dara jūsu „valdība” bēgļu uzņemšanas jautājumā, ir tāds aborts – vēlme atbrīvoties no savas netiklības sekām.

Tās valdības un tās partijas, kuras ar savu rīcību ir savu zemi un tautu ievedušas tām acīmredzami nevēlamā situācijā, ņem „savus cisu maisus” un dodas prom, kur acis rāda – atkāpjas, nes „politisko atbildību” un ko tur visu vēl nē – pazūd no politiskās dzīves lauka. Un, ja viņas to nedara, tad jūs – viņu vēlētāji esat pēdējie lubraki, lupatas un peļu pilni cisu maisi.

To „bēgļu jautājumu” var atrisināt ļoti vienkārši – lai katrs no tiem, kurš Latviju veda iekš NATO un Gejropas, kurš balsoja par partijām, kuru programmās bija NATO un gejropa, kurš vēl tagad nonāk orgasmā dzirdot un redzot kādu NATO draugu, tagad ņem pa vienam tādam bēglim, baro un izmitina viņu pie sevis. Es domāju, ka tad Latvijā pie tiem 20% pārtikušo varēs izmitināt daudzus tūkstošus nēģeru un arābu. Ir jāsaprot, ka apmeklējot bordeļus un „tiem tuvas aprindas”, sekas vienmēr pienāk „slikto slimību” veidā, kuru ārstēšanai ir vajadzīgi izdevumi.

NATO draugi jūs ievilka „arābu pavasara” problēmās dienvidos, kuru rēķini būs jāmaksā un tāpat tagad viņi jūs ievelk problēmās ar Krieviju austrumos, kuras radīs jaunus rēķinus, kuri jums būs jāapmaksā – gribat to vai nē! Tas, ka Latvijā pieaug bailes par karu ar Krieviju, liecina par to, ka ir par ko baidīties – „kas vainīgs, tas bailīgs” – tātad zinat, ko esat darījuši.

Par to latviešu apvienošanos un zemes aizstāvēšanu. Kā tur ir ar to aizstāvēšanas gribēšanu mēs redzam no visiem tiem, kuri tai aizstāvēšanai uzspļāva un aizbrauca „naudiņu pelnīt” – „savs krekls tuvāks” un „kopus cūka nebarojas” – tagad kopj katrs savu kreklu un cūku tur, kur vairāk maksā – „kur man labi maksā – tur mana dzimtene”.

- Un kas tad apvienosies te?

- NATO draugi ar smadzenes darbināt nespējīgiem pensionāriem?

- Uz savu pusi deķīti velkoši pensionāri ar pusaudžiem, kuri gaida, kad varēs aizbraukt uz britu salām naudiņu pelnīt?

- Pusaudži ar visiem tiem, kuriem latvietība ir izsakāma formulā „lai dar’ ko darīdams, ka tik Krieviju ķengā ar’”?

- Ko tāda apvienošanās radīs?

Jaunus apmaksājumus rēķinus.

Bēdīgi beidz tie, kuriem naidošanās ar kādu kļūst par nacionālās piederības iezīmi – identitāti, kuras dēļ tie ir gatavi iet par „konserviem” – jaunākajiem „sešiniekiem” pie rūdītu ļaundaru bandas. Tos („konservus”) vecie „dūži” apēd bada laikā vai pamet zem savu buksējošo auto riteņiem.

Par muļķību ar’ jāmaksā!

Par naida celšanu, naidošanos, aicinājumiem uz likumīgās varas gāšanu, valstu vadītāju slepkavošanu, iebrukumiem, dumpinieku un valsts apvērsumu atbalstīšanu, iedzīvotāju un viņu vadoņu slepkavošanu, par valstu iznīcināšanu un tās iedzīvotāju izdzīšanu bēgļu gaitās ir desmitkārt jāmaksā tik ilgi, kamēr vien tāda agresoru nācija, tauta vai to alianse, apvienība, „draugu kopa” un viņu līdzskrējēju banda pastāv.

Nekāds iebrukums tad vairs nav vajadzīgs. Naidpilnie un ļaunprātību atbalstošie paši iznīcina sevi un visu sev apkārt – savu zemi, valsti, kultūru, ģimenes un nākotni. Viņi paši rada apstākļus, kuros tas viss beidz pastāvēt. Paši arī viņi zaudē savu Cilvēcisko dvēseli, dabu un seju.

Mēs redzam to notiekot mūsu acu priekšā. Paši ļaunprātīgie to neredz, bet izjūt kā „nepelnītu pāridarījumu par savu labo un pareizo rīcību”. Līdz pat pašām sava gala beigām viņi paliek pārliecībā par savu taisnprātību. Acis katram atveras tikai pēc pilnīga viņa pasaules sabrukuma. Tas katram ir viņa „pasaules gals”.

Nesen pie mikrofona valsts radio pirmajā kanālā runāja kādas lielas Latvijas iedzīvotāju daļas apvienības vadītājs. Viņa runa bija par piedzīvoto ciešanu laiku. Par to, ka nedrīkstot aizmirst, bet esot jāpiedod. Viņš mēģināja savienot nesavienojamo. Viņa runa rādīja, kur ieved baznīcas meli un paša tieksme pēc „ne mana cūka, ne mana druva” viensētnieka dzīves, kurā katrs deķīti velk uz savu pusi tīkojot pēc tūlīt dabūjamā labuma – „labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”.

Savā runā vadītājs aizrunājās līdz tam, ka minēja bailes kā attaisnojumu nodevībai. Savā runā vadītājs atteicās no visām Cilvēka vērtībām, mērķiem un dzīves jēgas, bet deklarēja pilnīgu pievēršanos dzīvnieciskās dzīves vērtībām.

Baznīcas meli ir tajā, ka ņem Īstus vārdus, bet apgraiza tos pēc sava prāta un lieto ne Radītāja, bet savām vajadzībām, ieliekot tajos savu skaidrojumu. Jā, Radītājs Mīl visus savus radījumus. Radītāja Mīlestība ir tajā, ka viņš katram dod iespēju būt savā vietā, būt labam, darīt labāko un tiekties uz labāko. Radītāja Mīlestība ir tajā, ka Radītājs atdala Graudus no pelavām, āžus nošķir no Avīm un cūkas no Pērlēm.

Radītājs kopj savu Dārzu, ravē nezāles, izcērt slimos un kroplos kokus.

Radītājs piedod neveiksmes pūlēs būt un sasniegt labāko. Radītājs nepiedod atkāpes no tieksmes iet Radītāja nosprausto ceļu. Radītājs neatzīst tos, kas atkāpjas no Ceļa un atstāj savu vietu. Radītājam Cilvēks ir vajadzīgs tam, lai TĀ radītajā pasaulē būtu pārstāvētas Cilvēka Vērtības, Mērķi un Dzīve. Radītājam nevajag divkājainu lopiņu.

Kā lopiņš dzīvojot, nevar saņemt Cilvēkam dāvātos labumus. Esi auksts vai karsts (esi savā Vietā!). Remdenie tiks izspļauti.

Uz diviem ķebļiem sēdēt nevar.

Ja gribi dzīvot lopiņa dzīvi – ej kūtī vai skrien mežā!

Ja gribi būt Cilvēks – turies pie Cilvēka Vērtībām, Mērķiem un Dzīves!

Pēdējie 25 gadi Latvijas dzīvē parādīja, ko jūs esat izvēlējušies.

Jums bija iespēju laiks.

Jums bija izvēles laiks.

Jums bija darbības laiks.

Jūs izvēlējāties un darbojāties.

Ko esat sējuši, to arī pļaujat.

Ir pļaujas laiks.

Ar to jums nāk kārtējais vaimanu un sevis apraudāšanas laiks.

Viss atkārtojas.

Kas bija – tas būs atkal.

Radītājs sēj, pļauj un vētī!

Tajā ir Radītāja Mīlestība.

Katrs izvēlas savu.

Katrs pieslienas savam.

Katram pēc viņa darbiem.

Tā Dabā iekārtots.

Tā iekārtots tam dēļ, lai nākošreiz katrs pirms ļaundarības domā, ka par padarīto būs jāsaņem ļaundarības alga – jāapmaksā rēķins ar tādām pat savām ciešanām.

 

                                                                                                Antiņš