Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


.DOC versija izdrukai




H. Blavatska


DAŽI NORĀDĪJUMI IKDIENAS LIETOŠANAI

(tulkots no krievu. val.)



Šo rakstu sastādošie izvilkumi var šķist nedaudz izkliedēti, jo, topot, tie nav bijuši domāti publicēšanai.


Pirmo reizi tie tika publicēti ar virsrakstu “Teosofijas studijas”, cerībā, ka lasītājs saskatīs pamudinājumu pašam veikt izvilkumus ik dienu, šādi saglabājot izlasīto grāmatu konspektus, un gūt no to lasīšanas praktisku labumu. To darot, lasītājs varētu koncentrētā formā saglabāt to, kas viņa skatījumā izsaka grāmatas būtību.


Tāpat iesācējiem noderīgi ieteikt dažu citātu izlasīšanu ik rītu, centienus tos pielietot dzīvē dienas gaitā, un pārdomas par tiem brīvajā laikā.



I


Celieties agri, kolīdz esat modušies, neguliet dīki pusmiegā - pusnomodā gultā. Pēc tam noskaitiet kvēlu lūgšanu par visas cilvēces garīgo atdzimšanu, un par tiem, kas cīnās uz patiesības ceļa – lai jūsu lūgšanas viņus atbalstītu un palīdzētu viņiem darboties dedzīgāk un veiksmīgāk; un, lai jūsos nostiprinātos pretestība jutekliskiem kārdinājumiem. Iedomājieties sava Skolotāja, kurš iegrimis Samadhi, tēlu. Panāciet pastāvīgu Attēlu ar visu detaļu pilnību, domājiet par to ar bijību un lūdzieties, lai visas nolaidību un apgrēcību kļūdas varētu tikt piedotas. Tas lielā mērā nostiprinās jūsu koncentrēšanās spēku, attīrīs sirdi, nāks par labu daudzās citās jomās.

Vai arī iedziļinieties sava rakstura nepilnībās: detalizēti izpētiet to kaitīgo iedarbību un sniegto baudu pārejošo dabu, un nostipriniet vēlmi pielikt visus savus spēkus, lai vairs tām neļautos. Šāda pašanalīze un sevis nodošana sirdsapziņas tiesai palīdzēs jūsu garīgajai izaugsmei tādā mērā, par kādu iepriekš pat nesapņojāt. Mazgāšanās laikā vingriniet savu gribu, ar mērķi reizē ar fiziskajiem ķermeņa netīrumiem nomazgāt arī tikumisko netīrību.

Attiecībās ar citiem ievērojiet sekojošus noteikumus:

1. Nekad nedariet to, kas nav jūsu pienākums, tas ir – nedariet nevajadzīgus darbus. Pirms kaut ko darāt, padomājiet, vai tas ir jūsu pienākums.

2. Nekad nerunājiet liekus vārdus. Pirms tos izrunājat, padomājiet par iespējamajām sekām. Nekad neatļaujieties pārkāpt savus principus, piekāpdamies apkārtējo spiedienam.

3. Nekad neatļaujiet nevajadzīgām un tukšām domām aizņemt jūsu prātu. To ir vieglāk pasacīt, nekā izdarīt. Jūs nevarat vienā mirklī padarīt jūsu prātu tīru. Tāpēc vispirms centieties izskaust sliktas vai dīkas domas, pievēršot prātu savu kļūdu analīzei un Pilnīgo vērošanai.

4. Ēšanas laikā vingriniet gribu ar mērķi, lai ēdiens labi pārstrādātos un būvētu jūsu ķermeni harmonijā ar jūsu garīgajiem centieniem, lai nerastos postošas kaislības un grēcīgas domas. Ēdiet tikai tad, kad jūtat izsalkumu, dzeriet tikai tad, kad izjūtat slāpes un nekad citādi. Ja kāds īpašs ēdiens sāk kārdināt jūsu kuņģi, neļaujieties kārdinājumam to nobaudīt tikai tādēļ, lai apmierinātu savu vēlmi.

Atcerieties, ka tā sagādātās baudas nebija vēl pirms dažām sekundēm, un ka tā arī zudīs pēc dažām sekundēm; ka tā ir tikai pārejoša bauda, un ka tas, kas šobrīd ir bauda, lielās devās pārtaps sāpēs; ka tas sagādā baudu tikai mēlei; ka, ja iekārotās mantas gūšana prasa lielas pūles un jūs ļaujaties kārei to iegūt, tad, lai sasniegtu mērķi, jūs neapstāsieties nekā priekšā; tā kā eksistē arī kaut kas cits, kas var jums sagādāt mūžīgu svētlaimi, tad šāda piesaiste pārejošām lietām labākajā gadījumā ir muļķība; ka jūs neesat ne ķermenis, ne sajūtas, tāpēc baudai vai sāpēm, ko tie piedzīvo, būtībā nav varas pār jums, un tā tālāk.

Turieties pie šādas spriedumu ievirzes visos citos kārdinājumu gadījumos, un, lai arī bieži vien jums tas neizdosies, tomēr ar laiku jums būs panākumi.

5. Nelasiet daudz. Ja jūs lasāt desmit minūtes, tad domājiet daudzas stundas.

6. Pierodiet pie vientulības, pierodiet palikt vienatnē ar savām domām.


            Nostipriniet sevī domu, ka neviens cits, kā vien jūs pats, nespēj jums palīdzēt, un pakāpeniski pārtrauciet jebkādas piesaistes visam. Pirms iemigšanas, lūdzieties tā, kā to darījāt no rīta. Pārskatiet savu rīcību dienas laikā, atzīmējiet savas kļūdas un pieņemiet lēmumu tās neatkārtot rīt.



II

 

            Pareizais pamudinājums pašizziņas meklējumiem būs tas, kurš saistīts ar izziņu, bet ne patību. Pašizziņa – ir cienīga lieta tad, ja ietver zināšanas, bet ne tad, kad saistās ar mūsu personību. Galvenais nosacījums sevis izzināšanai ir tīra mīlestība. Tiecies pēc zināšanām tīras mīlestības dēļ, un rezultātā tavi pūliņi vainagosies panākumiem. Pieaugoša skolnieka nepacietība ir drošs rādītājs, ka skolnieks cenšas apbalvojuma, bet ne mīlestības dēļ, bet tas, savukārt, pierāda, ka viņš nav visaugstākās uzvaras cienīgs, tā tiek taupīta tiem, kas patiešām darbojas tīras mīlestības dēļ. (2)


             “Dievam” mūsos – tas ir, Mīlestības un Patiesības, Taisnīguma un Gudrības, Labdabības un Varenuma Garam – jākļūst par mūsu vienīgo un nepārejošo Mīlestību, par mūsu vienīgo balstu visā, par mūsu vienīgo Ticību, uz kuru mēs vienmēr varam paļauties kā uz stipru klinti; par mūsu vienīgo Cerību, kas mūs nekad nepievils, pat tad, ja viss pārējais aiziet bojā; un vienīgo mērķi, kas mums jāsasniedz ar Pacietības palīdzību, pazemīgi gaidot līdz mūsu sliktā karma būs izsmelta, un dievišķais Izpircējs atklās mums Savu klātbūtni mūsu dvēselē. Durvis, pa kurām Viņš ienāk, saucas Pieticība; jo neapmierinātais ar savu stāvokli, nav mierā ar likumu, kurš viņu ir padarījis tādu, kāds viņš ir, un, tā kā Dievs Pats ir likums, viņš nenāks pie tā, kurš nav mierā ar Viņu. (3)


            Ja mēs atzīstam, ka virzāmies evolūcijas plūsmā, tad katrs apstāklis mums ir jāpieņem tieši kā pienācīgo. Un mūsu neveiksmēs, kas rodas veicot nospraustās darbības, jāsaskata lielāko palīdzību, jo nav mums cita ceļa, kā apgūt mieru, kuru no mums prasa Krišna. Ja visi mūsu plāni būtu veiksmīgi, mēs nebūtu piedzīvojuši pretrunīgumu. Turklāt, mūsu plāni var būt nesaprātīgi un tāpēc nepareizi, un  labsirdīgā Daba mums neļaus tos īstenot. Mēs neesam vainīgi par iecerēto plānu, bet mēs varam sev radīt sliktu karmu ar nevēlēšanos samierināties, ka tas nav īstenojams. Vispār, ja jūs izjūtat nospiestību, tad tieši tādā mērā jūsu domas zaudē spēku. Var sēdēt cietumā un tomēr būt par kopīgās lietas darbinieku. Tāpēc lūdzu jūs, attīriet savas domas no mazākās neapmierinātības ar apkārtējiem apstākļiem. Ja jums izdosies uztvert visus notikumus kā notiekošus tieši tā, kā jūs esat vēlējušies, tad tas ne vien kalpos jūsu domu nostiprināšanai, bet arī stiprinās jūsu ķermeni. (4)


            Darboties, un darboties gudri, kad pienāk laiks darbībai, gaidīt, un gaidīt pacietīgi, kad ir laiks mieram – tas ved cilvēku pie harmonijas ar paisumiem un bēgumiem (darbos) tā, ka, balstoties uz dabu un likumu, un par vadošo zvaigzni ņemot īstenību un labo, viņš var darīt brīnumus. Šī likuma nezināšana noved pie nesaprātīga entuziasma periodiem no vienas puses, vai depresijas, vai pat izmisuma no otras. Tā cilvēks kļūst par paisumu un bēgumu upuri, laikā, kad viņam būtu jābūt Valdniekam pār tiem. (5)


            Esi pacietīgs, Ceļiniek, kā tas, kuram nav bail no neveiksmes, nemeklē panākumus. (6)


Uzkrātā enerģija nevar tikt iznīcināta, tā ir jāpārvērš citās formās vai jāpārveido citos kustības veidos; tā nevar palikt vienmēr bezdarbīga un tomēr turpināt eksistēt. Ir bezjēdzīgi censties apslāpēt kaisli, kuru nav mūsu spēkos vadīt. Ja tās enerģija, kas uzkrājas, netiek ievadīta citos kanālos, tā augs, kamēr nekļūs spēcīgāka par gribu un spēcīgāka par saprātu. Lai to kontrolētu, jums tā jāievada citā, augstākā kanālā. Tā, kaisle pret kaut ko zemisku var tikt pārvērsta par mīlestību uz kaut ko cēlu, un netikums var tikt pārveidots par tikumu, nomainot tā mērķi. Kaisle ir akla, tā iet turp, kur to ved, un saprāts tai ir uzticamāks vadītājs par instinktu.

Uzkrātais niknums (vai mīlestība) noteikti atradīs kādu objektu, uz ko izlādēties, citādi tas var izraisīt sprādzienu, kas ir graujošs savam saimniekam; miers seko vētrai. Senāk cilvēki teica, ka daba necieš tukšumu. Mēs nevaram iznīcināt vai atcelt kaisli. Ja to dzen prom, tad cita stihiska ietekme ieņem tās vietu. Tāpēc nav jācenšas iznīcināt zemo, neko neliekot vietā, bet ir jānomaina zemais ar augsto, netikums ar tikumu, māņticība ar zināšanām. (7)



III

 

            Zini, ka nav citas izdziedināšanās no iekāres, no vēlmes pēc atalgojuma, no neapmierinātas kaislības mokām, kā vien skatiena un dzirdes vēršana uz to, kas ir neredzams un klusējošs. (8)


Cilvēkam ir jātic savai iedzimtajai spējai attīstīties. Cilvēkam jāpārstāj baidīties no savas augstākās dabas, un nav jāpadodas sava zemākā vai materiālā “es” spiedienam. (9)


Visa pagātne liecina, ka grūtības nevar kalpot par attaisnojumu nomāktībai, un vēl jo vairāk izmisumam, pretējā gadījumā pasaulei nebūtu daudzu civilizācijas brīnumu. (10)


Izlēmīga darbība ir pirmā nepieciešamība tam, kurš izraudzījies savu ceļu. Kur gan to rast? Pavērojot, nav grūti saskatīt, kur citi smeļas šo izlēmīgumu. Tā avots – nesatricināma pārliecība. (11)


Atturies tāpēc, ka atturēties ir pareizi, bet ne tāpēc, lai attīrītu sevi. (12)


Cilvēks, kurš karo pats ar sevi un uzvar šajā cīņā, spēj to tikai tad, kad skaidri apzinās, ka šis karš ir vienīgais darbs pasaulē, ko ir vērts darīt. (13)


“Neatbildi uz ļaunumu”, tas ir, nesūdzies un neļaujies aizkaitinājumam par dzīves neizbēgamajām nepatikšanām. Aizmirsti par sevi (strādājot citu labā). Ja ļaudis aizskar, vajā tevi, dara tev ļaunu, vai uz to ir jāatbild? Ar pretdarbību mēs radām vēl lielāku ļaunumu. (14)


Tiešajam darbam, lai kāds tas būtu, ir abstrakta pienākuma statuss, un tā relatīvajam svarīgumam vai nesvarīgumam nav jāpievērš uzmanība. (15)


Labākās zāles pret ļaunumu ir nevis apspiešana, bet vēlmes novēršana, un tas vislabāk ir sasniedzams ar pastāvīgu prāta iedziļināšanos dievišķajā pasaulē. Augstākā “Es” Atzīšana zūd, ja prāts pievēršas bezatbildīgai lietu noliegšanai, kas atbilst stihiskajam saprātam. (16)


Mūsu daba ir tik zemiska, augstprātīga, godkārīga, pārpilna personiskām iegribām, spriedumiem un uzskatiem, ka, ja to neiegrožotu kārdinājums, tā bezcerīgi ietu bojā; tāpēc mēs esam kārdināti līdz galam, ar mērķi iepazīt sevi un apgūt pazemību. Zini, ka vislielākais kārdinājums – tas ir būt bez kārdinājumiem, un tāpēc priecājies, kad tas tevi vajā, un ar pazemību, mieru un pastāvību turies tam pretī. (17)


Sajūti, ka nav tādas darbības, kas būtu jāveic sevis dēļ, bet, ka Dievs tev ir uzlicis noteiktus pienākumus, kuri ir jāizpilda. Vēlieties Dievu un neko no tā, ko Tas jums var dot. (18)


Visam nepieciešamajam ir jātiek izdarītam, bet ne veicamās darbības augļu dēļ. (19)


Ja visas darbības tiek veiktas ar pilnīgu pārliecību, ka tām nav nekādas nozīmes darītājam, bet tiek darītas vienkārši tāpēc, ka jāizdara – citiem vārdiem, tāpēc, ka cilvēka dabai ir raksturīgi darboties, – tad patmīlīgā personība mūsos kļūs vājāka un vājāka, līdz atradīs mūžīgu mieru, ļaujot apziņai, kas atklājusi Īsto Es, iemirdzēties pilnā slavā.


Nedrīkst pieļaut, ka prieki vai sāpes novirzītu tevi no nospraustā mērķa. (20)


Līdz tam laikam, kamēr Skolotājs neuzskatīs par vajadzīgu, lai tu pie Viņa atnāktu, esi ar cilvēci, un nesavtīgi darbojies tās attīstības un progresa labā. Tikai tas var radīt patiesu apmierinājumu. (21)


Zināšanas pieaug proporcionāli to pielietošanai – tas ir, jo vairāk mēs mācām, jo vairāk mācāmies. Tāpēc, Īstenības Meklētāj, ar bērna ticību un Iesvētītā gribu, dalies tevis uzkrātajā ar to, kuram nav ar ko ceļā mierināt sevi. (22)


Skolniekam ir pilnībā jāapzinās, ka pati doma par personiskām tiesībām izaug tieši no Patības čūskas indes. Viņam nav jāskatās uz citu cilvēku kā personību, kuru var nosodīt un pelt, tāpat nav jāpaceļ balss sevis aizstāvībai vai attaisnošanai. (23)


Starp cilvēkiem tev nav ienaidnieku, nav draugu. Visi vienādā mērā ir tavi skolotāji. (24)


No šī brīža tev nav jānopūlas, lai rastu jebkādu labumu, pasaulīgu vai garīgu, bet lai īstenotu esības likumu, kas ir Dieva labdabīgā griba. (25)



IV

 

Nedzīvo tagadnē vai nākotnē, dzīvo tikai mūžīgajā. Milzīgā nezāle (ļaunums) nevar tur plaukt; šis esamības apkaunojums izirst mūžīgās domas atmosfērā. (26)


Sirds tīrība – tas ir nepieciešams nosacījums “Gara Zināšanas” sasniegšanai. Šīs attīrīšanās sasniegšanai ir divi pamata paņēmieni. Pirmkārt, neatlaidīgi dzen prom no sevis jebkuru nelabu domu; otrkārt, saglabā prāta līdzsvaru jebkuros apstākļos, nekad nepieļauj uzbudinājumu vai aizkaitinātību. Tu pārliecināsies, ka šiem diviem attīrīšanās paņēmieniem visvairāk palīdz uzticība un līdzcietība. Mēs nedrīkstam sēdēt bez darba un nepielikt pūles attīstībai tikai tāpēc, ka nejūtamies tīri. Lai katrs rāda tiekšanos un darbojas pa īstam, bet viņam ir jādarbojas pareizā virzienā, un pirmais solis šajā ceļā ir sirds attīrīšana. (27)


Prātam ir nepieciešama attīrīšanās, kolīdz tu esi sajutis niknumu vai izrunājis melus, vai bez vajadzības apspriedis citu trūkumus, vai pateicis (izdarījis) kaut ko glaimu dēļ, vai maldinājis kādu ar nepatiesām runām vai rīcību. (28)


Tiem, kas tiecas pēc atbrīvošanās, ir jāizvairās no kaislībām, dusmām, alkatības, un jāattīsta sevī vīrišķīgu pakļaušanos Svētajiem Rakstiem, Garīgās filosofijas apgūšana, un nelokāmība tās praktiskajā īstenošanā. (29)


Egoistisku apsvērumu rosinātais nevar nokļūt debesīs, kur personiskie apsvērumi neeksistē. Tas, kurš nerūpējas par nonākšanu Debesīs, bet ir mierā ar savu stāvokli – jau ir Debesīs, tajā pašā laikā, neapmierinātais velti tās piesauks. Neļauties personiskām vēlmēm, nozīmē būt brīvam un laimīgam, - “Debesis” tieši kalpo par apzīmējumu stāvoklim, kam piemīt brīvība un laime. Cilvēks, kurš rīkojas labdarīgi cerībā uz atalgojumu, nebūs laimīgs, kamēr nesaņems to, bet tiklīdz atalgojums ir saņemts, viņa laime beidzas. Nevar būt mūžīga miera un laimes, kamēr jebkas paliek nepadarīts, un pienākuma izpildīšana atnes pati savu atalgojumu. (30)


Tas, kurš sevi uzskata svētāku par citiem, kurš tur sevī lepnumu par to, ka nav saistīts ar netikumu vai muļķību, kurš uzskata sevi par gudru vai jebkādā citā veidā uzskata sevi esam pārāku par saviem biedriem – nav derīgs būt par skolnieku. Cilvēkam jākļūst kā bērnam, pirms viņš varēs nonākt Debesu Valstībā. Tikums un gudrība ir cēlas parādības, bet, ja tās rada lepnumu un sevis atšķirtības no pārējās cilvēces izjūtu, tad būtībā tās ir tikai tava “es” čūskas, kas pieņēmušas citu izskatu. Pirmais noteikums – tā ir atdeve un ziedošanās cilvēka sirdī un emocijās; tas nozīmē “ar personiskām emocijām nesatricināma līdzsvara sasniegšanu”. Bez vilcināšanās īsteno savus labos nodomus, neatstāj ne vienu no tiem tikai kā nodomu. Vienīgais pareizais darbības veids – īstenot ierosmes viņu pašu dēļ, nekad atalgojuma dēļ; neuzsākt neko, cerībā uz rezultātu, bet arī neizpatikt nosliecei uz pasivitāti.


Caur ticību [1] sirds attīrās no kaislībām un muļķības; no tā rodas ķermeņa pārvaldīšana un, pēc tā visa, sajūtu pakļaušana. (31)


Apskaidrota Gudrā pazīmes:

1) viņš ir brīvs no visām vēlmēm [2], un zina, ka tikai īstenais Ego jeb Augstais Gars ir svētlaime, viss pārējais – ciešanas;

2) viņš ir brīvs no pieķeršanās vai nepatikas pret Visu, kas vien var gadīties viņa liktenī, un darbojas bez aizspriedumiem. Pēc tam seko sajūtu pakļaušana, kas ir bezjēdzīga un bieži postoša, ja seko liekulības un garīgās lepnības pieaugums, bez otrā noteikuma, bet tam, savukārt, nav liela labuma bez pirmā. (32)


Tas, kurš dzīvē nepielieto altruismu, kurš nav gatavs dalīt pēdējo kumosu [3] ar vājo vai nabadzīgo, kurš neuzskata par vajadzīgu palīdzēt savam brālim cilvēkam (jebkuras rases, tautības vai ticības), lai kur un kad viņš sadurtos ar ciešanām, kurš novērš ausi no cilvēciskās nelaimes izmisīgajām raudām, kurš ir klāt pie nevainīga cilvēka aizskaršanas un neaizstāv viņu kā pats sevi, - tas nav teosofs.


Tas, kurš atstāj savus acīmredzamos dzīves pienākumus, atsaucoties uz Dieva gribu, nerīkojas pareizi. Tas, kurš savus pienākumus pilda ar domu, ka to nepildīšana piesauks viņam nelaimi, vai, ka to pildīšana novērsīs viņa ceļa grūtības – strādā rezultāta dēļ. Pienākumiem ir jātiek pildītiem vienkārši kā Dieva pavēlei, Kurš jebkurā brīdī var to atcelt. Līdz tam brīdim, kamēr mūsu iedabas nemiers nav nomainīts ar mieru, mums ir jādarbojas, veltot Dievam visus mūsu darbības augļus un attiecinot uz Viņu spēju pareizi darīt darbus. Īstā cilvēka dzīve – tas ir miers vienotībā ar Augstāko Garu.


Šī dzīve nerodas kādu mūsu darbību rezultātā, tā ir realitāte, “īstenība”, un ir pilnīgi neatkarīga no mums. Apzināšanās, ka neeksistē nekas, kas ir pretrunā ar šo īstenību, ir jauna apzināšanās, bet ne darbība. Cilvēka atbrīvošanās nekādā veidā nav saistīta ar viņa darbībām. Kamēr izdarītais veicina atskārsmi par mūsu pilnīgu nespēju atbrīvoties no nosacītas eksistences važām, tās ir mūsu palīgi; pēc šīs pakāpes iziešanas, darbības kļūst drīzāk par šķērsli, nevis palīdzību. Tie, kas strādā atbilstoši Dievišķajiem norādījumiem, zinot, ka spēja tā strādāt ir Dieva dāvana, bet nevis cilvēka sevi apzinošās dabas īpašība, sasniedz atbrīvošanos no darbības nepieciešamības. Tad tīra sirds piepildās ar īstenību un izjūt vienotību ar Dievu.

Cilvēkam vispirms ir jāatbrīvojas no domas, ka viņš pats kaut ko patiešām dara, zinot, ka visas darbības griežas “dabas trijās īpašībās” [4], un ne mazākajā mērā viņa dvēselē. Pēc tam viņam ir jābalsta visas savas darbības uzticībā. Tas nozīmē veltīt visas savas darbības Visaugstajam, bet ne sev. Viņam jāpieņem par Dievu, kuram viņš upurē, vai nu sevi, vai citu reālu Dievu – Išvaru, un visas viņa darbības un tiekšanās rodas vai nu paša vai Visa vārdā. Šeit stājas spēkā cēlonības nozīme. Jo, ja viņš veic dižus varoņdarbus cilvēka labā, vai iegūst zināšanas, lai palīdzētu cilvēkiem, mudināts ar domu, ka tādā veidā viņš izglābsies, - viņš darbojas tikai sava personiskā labuma vārdā, un, sekojoši, ziedojas tikai sev pašam. Tāpēc viņam jābūt iekšēji uzticīgam Visam, atceroties, ka viņš ir nevis darbību izpildītājs, bet tikai to liecinieks.

Tā kā viņš atrodas mirstīgā ķermenī, viņš ir pakļauts šaubām, kuras nenovēršami radīsies. Tās radīsies kā sekas viņa zināšanu trūkumam par kaut ko. Tāpēc viņam ir jāprot izgaisināt šaubas ar “zināšanu zobenu”. Jo kolīdz viņam būs gatava atbilde uz kādu no šaubām, tās pazudīs. Visas šaubas izriet no zemākās dabas, un nekad, nekādā gadījumā no augstākās dabas. Tādā mērā, kādā viņš kļūst uzticīgāks, viņš kļūst arvien spējīgāks uztvert zināšanas, ko ietver viņa Sattvas labdabīgums. Jo ir teikts: “Cilvēks, kurš ir pilnīgs uzticībā (vai neatlaidīgi to vairojošs), ar laiku spontāni atrod garīgās zināšanas sevī pašā”. Tāpat: “Cilvēks, kuram raksturīgas šaubas, nebauda ne šo pasauli, ne citu (Dēvu pasauli), ne beigu svētlaimi”.

Pēdējā frāze izgaisina uzskatu, ka, ja jau šis Augstākais Es ir mūsos, tas gūs virsroku pār zināšanu nepieciešamību (pat ja mēs esam ieslīguši dīkdienībā un šaubās), un novedīs mūs pie beigu svētlaimes kopā ar cilvēces pamatplūsmu. (33)


Patiesā lūgšana ir visa svētā vērošana, tā pielietojums sevī, savā ikdienas dzīvē un darbos, pavadīta ar visstiprāko, sirdī izjustu vēlmi pastiprināt šo ietekmi un padarīt mūsu dzīvi labāku un cēlāku, lai kaut vai neliela daļa dievišķā zināšanas varētu tikt uzticēta mums. Visām tamlīdzīgām domām ir jābūt cieši cauraustām ar Augstākās un Dievišķās Būtības apziņu, no Kuras viss ir sācies. (34)


Garīgā kultūra ir sasniedzama caur koncentrēšanos. Tai ir jāturpinās katru dienu un tā jāpielieto katru brīdi. Meditācija, saskaņā ar apzīmējumu, ir “aktīvas ārējās domas pārtraukšana”. Koncentrēšanās ir visas savas dzīves veltīšana noteiktam mērķim. Piemēram, mīloša māte ir tā, kura vienmēr un visupirms ņem vērā savu bērnu intereses, un visus šo interešu aspektus, bet ne tā, kura visu dienu vada pārdomās par kādu viņu interešu aspektu. Domai piemīt pašradošs spēks, un kad prāts cieši pieturas pie vienas domas, tas pieņem tās nokrāsu, un lai kā arī mēs runātu, visi šīs domas korelāti uzpeld prātā. Rezultātā mistiķis iegūst zināšanas par jebkuru parādību, par kuru viņš nepārtraukti domā, dziļi vērojošā stāvoklī.

Tajā ir pamats Krišnas vārdiem: “Raidi savu domu pie Manis, paļaujies tikai uz Mani, un tu noteikti atnāksi pie Manis.” Dzīve – ir dižens skolotājs: tā ir dižena Dvēseles izpausme, bet Dvēsele izpauž Visaugstāko. Tāpēc visi ceļi ir labi, tie ir tikai lielā mērķa daļas, kam vārds – Uzticība. “Uzticība ir veiksme darbībā”, saka Bhaghavad Gīta. Psihiskajiem spēkiem, to parādīšanās mērā, ir jābūt pielietojamiem, jo tie atklāj likumus. Tomēr nevajag pārspīlēt to nozīmi, tāpat nevajag nenovērtēt to bīstamību. Tas, kurš paļaujas uz tiem, ir līdzīgs cilvēkam, kurš ir atdzimis un gavilē par to, ka ir sasniedzis vienu starpstaciju ceļā uz virsotnēm, kuras ir nolēmis sasniegt. (35)



V

 

Cilvēku nevar izglābt nekādi spēki no ārpuses – tas ir mūžīgs likums. Ja tas būtu iespējams, kāds eņģelis jau sen būtu varējis apciemot zemi, pateikt debesu patiesības un nodemonstrējot garīgās dabas iespējas, pierādījis cilvēka apziņai simtiem faktu, par kuriem tam nav ne jausmas. (36)


Garā noziegumi tiek izdarīti tikpat acīmredzami kā fiziskie. Tas, kurš jebkura iemesla dēļ neieredz otru, kurš izbauda atriebību, kurš nepiedod pāridarījumu, – ir pilns ar slepkavības garu, kaut arī neviens par to var arī nezināt. Tas, kurš pakļaujas melīgai pārliecībai un pārkāpj savu sirdsapziņu pēc jebkādas organizācijas pavēles, samaitā savu paša dievišķo dvēseli un tāpēc “velti valkā Dieva vārdu”, pat, ja arī neizrunā zaimus. Tas, kurš ir pilns ar kaislībām un izpatīk tukšam jutekliskās dabas apmierinājumam, vai nu laulībā, vai arī ārpus tās, tas ir īsts laulības pārkāpējs. Tas, kurš liedz kādam no saviem brāļiem gaismu, labo, palīdzību, līdzdalību, kādu viņš veiksmīgi varētu sniegt, un dzīvo, lai uzkrātu materiālos labumus, sevis paša iepriecināšanai, tas ir īsts laupītājs; un tas, kurš ar melu palīdzību vai jebkurā citā krāpnieciskā veidā zog apkārtējiem viņu dārgo vērtību – labo vārdu, tas ir īsts zaglis, turklāt pieder pie visnoziedzīgākajiem. (37)


Ja vien cilvēki būtu godīgi paši pret sevi un labsirdīgi izturētos pret citiem, tad viņu spriedumos par dzīves jēgu un šīs dzīves vērtībām notiktu milzīgs apvērsums. (38)


ATTĪSTI DOMU. Sakoncentrējot visu savas dvēseles spēku, tiecies aizvērt sava prāta durvis visām nejaušajām domām, nepieļauj nevienu citu, kā vien tās, kuras var tev atklāt sajūtu dzīves nerealitāti un Iekšējās Pasaules Mieru. Dienām un naktīm domā par sevis paša un apkārtējās pasaules nerealitāti. Netikumīgu domu rašanās ir mazāk kaitīga par dīkām un vienaldzīgām. Jo pret netikumīgām domām tu vienmēr esi modrs un izlēmīgs cīnīties un apvaldīt tās, un šī izlēmība palīdz attīstīt gribasspēku. Bet vienaldzīgas domas tikai novērš uzmanību un liek tukši tērēt enerģiju.

Pirmie vislielākie maldi, kurus tev nāksies pārvarēt, ir sevis identificēšana ar fizisko ķermeni. Sāc uzlūkot savu fizisko ķermeni tikai kā  māju, kurā tu uz laiku esi iemitinājies, un tad tu nekad neļausies tā kārdinājumiem. Ar neatlaidīgu spiedienu centies pārvarēt savas iedabas acīmredzamās vājības, attīstot domu tajā virzienā, kas iznīcinās tevī katru atsevišķo kaislību. Pēc pirmajām pūlēm tu sajutīsi neizsakāmu tukšumu sirdī, nebaidies, bet pieņem tās kā maigu krēslu, kas vēsta par garīgās svētlaimes saullēktu. Skumjas nav ļaunums. Nežēlojies: tas, kas tev šķiet esam par ciešanām vai šķērsli, bieži vien patiesībā ir noslēpumaini dabas pūliņi tev palīdzēt tavā darbā, ja tu spēsi tos pareizi izmantot. Raugies uz visiem apstākļiem ar skolnieka pateicību. (39)


Jebkura neapmierinātība ir kurnēšana uz attīstības likumu. Sargāties vajag vien no ciešanām, kuras ir priekšā. Pagātne nevar tikt izmainīta vai labota; no tā, kas pieder tagadnes pieredzei, nav iespējams un nav jāvairās; bet vienādā mērā ir jāizvairās no nemierīgas gaidīšanas vai bailēm nākotnes priekšā, un jebkuras darbības vai impulsa, kuri varētu kļūt par iemeslu ciešanām tagadnē vai nākotnē mums pašiem vai citiem. (40)


Cilvēkam nav vērtīgāka īpašuma par augstu ideālu, uz kuru viņš neatlaidīgi tiecas, un atbilstoši kuram viņš formē savas domas un jūtas, un ceļ – un tas ir labākais, ko viņš var darīt, - savu dzīvi. Un, ja viņš centīsies ne tik daudz izskatīties, cik kļūt, viņš noteikti pamazām tuvosies savam mērķim. Tomēr šo mērķi nevar sasniegt bez cīņas; tāpat arī reālais progress, kuru viņš apzināsies, neradīs viņā iedomību un pašapmierinātību; jo, ja viņa ideāls ir augsts, un, ja viņš patiešām tam tuvojas, tad viņš drīzāk jutīs sava “es” nenozīmību, nekā tā uzblīšanu.

Tālākās attīstības iespējas un aizvien augstāku esamības līmeņu, kas paveras viņam, apzināšanās, stiprinās viņa tiekšanos, un vienlaicīgi iznīdēs viņa iedomību. Tieši šī bezrobežīgu iespēju apzināšanās ir vajadzīga cilvēka dzīvei, lai pilnībā iznīcinātu garlaicību un pārvērstu vienaldzību par tiekšanos. Dzīve iegūst savu patieso nozīmi tikai tad, kad kļūst skaidrs tās uzdevums un kad ir novērtētas visas spožās iespējas. Vistaisnākais un pareizākais ceļš uz šo augstāko līmeņu sasniegšanu – ir altruisma principa audzināšana un attīstīšana, kā domās, tā darbībās.

Patiešām, šaurs būs redzesloks, kuru ierobežo personiskais “es”, kurš vērtē visu caur savu interešu prizmu, jo tāda sevi ierobežojoša dvēsele nav spējīga iedomāties kaut cik augstu ideālu, vai pietuvoties augstākam esamības līmenim. Nosacījumi šādai virzībai slēpjas pašā cilvēkā, bet ne ārpus viņa, un, par laimi, nav atkarīgi no dzīves apstākļiem un noteikumiem. Tāpēc katram ir iespēja pacelties arvien jaunās un jaunās esības virsotnēs, un tādā veidā sadarboties ar dabu, pildot atrasto dzīves uzdevumu. (41)


Ja par dzīves mērķi mēs uzskatām vien sava materiālā “es” apmierināšanu, tā nodrošināšanu ar visu iespējamo komfortu, un ticam, ka šis materiālais komforts dāvās mums augstāko iespējamo laimi, tad mēs pieņemam zemo par augsto, ilūziju par īstenību. Mūsu materiālais dzīvesveids ir mūsu ķermeņu materiālās uzbūves sekas. Mēs – esam “zemes tārpi”, jo ar visām mūsu tieksmēm līpam pie zemes. Ja mēs nostātos uz evolūcijas ceļa, pa kuru ejot mēs kļūstam mazāk materiāli un vairāk ēteriski, - nodibinātos pavisam cita civilizācijas forma. Lietas, kas dotajā brīdī šķiet neaizvietojamas un nepieciešamas, zaudētu jebkādu vērtību; ja mēs spētu pārnest mūsu apziņu domas ātrumā no vienas zemeslodes malas uz otru, tagadējie saziņas līdzekļi kļūtu vienkārši lieki.

Jo dziļāk mēs ieslīgstam matērijā, jo vairāk nepieciešami materiāli līdzekļi komforta nodrošināšanai, bet nezūdošais un diženais dievs cilvēkā nav materiāls un nav pakļauts ierobežojumiem, kuriem pakļauta matērija. Kas patiešām ir nepieciešams dzīvē? Atbilde uz šo jautājumu pilnībā atkarīga no tā, ko mēs uzskatām par nepieciešamu. Dzelzceļi, tvaikoņi u.t.m.l. tagad mums ir nepieciešamība, tomēr miljoniem cilvēku ir dzīvojuši ilgi un laimīgi, pat nezinot par tiem. Viens nevar iedomāties dzīvi bez duča piļu, cits – bez karietes, trešais – bez tabakas pīpes, un tā tālāk. Bet visas šīs lietas ir nepieciešamas tikai par tik, cik pats cilvēks tās par tādām ir padarījis.

Tās rada tādu stāvokli, kurā cilvēks pats ar sevi ir apmierināts, kārdina viņu tur palikt, netiecoties ne pēc kā augstāka. Tie pat var traucēt cilvēka attīstībai, tā vietā lai virzītu viņu uz priekšu. Ja mēs patiešām tiecamies pēc garīgās izaugsmes, viss materiālais vairs nedrīkst mums kļūt par nepieciešamību. Tieši kaislīga vēlēšanās un domas izšķērdēšana, tiecoties pēc aizvien jauniem zemākās dzīves baudījumiem, liedz cilvēkiem ieiet augstākajā dzīvē. (42)


Izmantotā literatūra:


1.            Theosophist, aug. 1889.

2.            Ibid

3.            Theosophical Siftings, № 8, vol.2, P.Hartmann.

4.            Path, aug.1889.

5.            Ibid., july 1889.

6.            Klusuma Balss.

7.            P.Hartmann. Magic.

8.            Ceļa Gaisma, Karma.

9.            Ibid. Komentāri.

10.        Through the Gates of Gold.

11.        Ibid.

12.        Ceļa Gaisma.

13.        Through the Gates of Gold.

14.        Path, aug.1887.

15.        Lucifer, feb. 1888.

16.        Bhaghavadgīta.

17.        Molinos. Spiritual Guide.

18.        Bhaghavadgīta.

19.        Ibid (Ievads Mohini tulkojumam angļu valodā).

20.        Ceļa Gaisma.(Komentāri).

21.        Path, dec.1886.

22.        Ibid.

23.        Lucifer,jan.1883.

24.        Ceļa Gaisma.

25.        Bhaghavadgīta.

26.        Ceļa Gaisma.

27.        Theosophist, oct. 1888.

28.        Bhaghavadgīta.

29.        Ibid.

30.        P.Hartmann. Magic.

31.        Bhaghavadgīta.

32.        Ibid.

33.        Path, july 1889.

34.        Path, aug. 1889.

35.        Path, july 1889.

36.        Spirit of the Testament.

37.        Ibid.

38.        Theosophist, july 1889.

39.        Theosophical Siftings, № 3, V.2, 1889.

40.        Patandžali. Jogas aforismi.

41.        J.Buck. Man.

42.        P.Hartmann. Magic.



[1] Tās ir zināšanas, kas atnāk dzīvojot nesavtīgi un līdzcietīgi.

[2] Vislabāk tas sasniedzams pastāvīgi pievēršot prātu dievišķajām parādībām.

[3] Tas jāsaprot visplašākajā nozīmē, tas ir, garīgo zināšanu nozīmē utt.

[4] t.i. trijās Gunās.



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa