Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


297.

No: Einārs       Temats: ekonomika

?←      2009. gada 17. aprīlī 11:21:02

Kas tas ir - sociāli atbildīga ekonomika, politika?



Jāzeps un viņa brāļi.


            Kādā ciemā dzīvoja 13 „brāļi”. Pirmais bija baņķieris, otrais – ekonomists, trešais – ideologs (mācītājs), ceturtais bija konsultants, piektais – ciema vecākais, sestais – rakstvedis, septītais – žurnālists, bet astotais bija zaglis. Turpat devītais vēl tagad ir parādu piedzinējs – tiesas izpildītājs. Desmitais ir policists, vienpadsmitais – prokurors, bet divpadsmitais ir advokāts. Trīspadsmitais ir tiesnesis.

            „Brāļi” dzīvoja labi. Un tā – labi – viņi dzīvoja tādēļ, ka pārējiem ciema iedzīvotājiem viņi bija iestāstījuši divas, nē – trīs lietas. Pirmā bija tā – ka tā, kā viņi dzīvo, dzīvot esot labi un pareizi, bet tie, kas tā dzīvot negribot, esot sektanti, teroristi un briesmoņi. Otrā bija tā – ka tā dzīvot varot arī citi ciema iedzīvotāji, starp kuriem bija arī Jāzeps. Trešā lieta, kas tika daudzināta atkal un atkal bija tā, ka Jāzeps esot nepilnīgs muldoņa, sapņotājs – ideālists, kura pļāpas esot tikai viņa paša subjektīvie viedokļi – tiem neesot nekādas praktiskas nozīmes un zinātniska pamatojuma (kur ir Jāzepa diploms?) un tāda Jāzepa paša jau nemaz arī neesot.

            Esot tikai 13 „brāļi” un tie ciema ļaudis, kuri gribot līdzināties un iekļūt „brāļu” kārtā un viņu amata krēslos, lai tur darītu to pašu ko „brāļi” tur sēžot. Vai tad kāds Jāzepu ir redzējis starp viņiem grozoties un lēmumus pieņemot? Vai dienas ziņās kāds par viņu ir dzirdējis, lasījis vai uz ekrāna redzējis? Vai viņam kāds ir kādu amatu devis un, vai viņš ir veiksmīgo – panākumus gūstošo sarakstos, vai viņš pieminēts sabiedriskās dzīves slejās, vai viņa domas ir redzētas presē? Nav taču! Nu, nav taču nekāda Jāzepa, tāpat kā nav nekā tāda par ko Jāzeps domā un runā mulsinot ciema ļaudis, kad tiem tāda „brāļu” sagādāta un uzturētā dzīve nemaz par dzīvi, bet par izdzīvošanu liekas saucama.

            Bet Jāzeps saka tā –

            Tā jums ir izdzīvošana tāpēc, ka esat, „brāļiem” pakaļ skrienot, Godu, Taisnīgumu un veselo Saprātu aizmirsuši. Tāpēc, ka bez Goda un Taisnīguma dzīvojot, vieni labi dzīvo uz citu rēķina un viņu labums izriet no tā mehānisma, kurš liek, šo labumu nodrošinot, citiem dzīvot slikti. Tāpēc, ka labums un nepilnība – sliktais, stāv pāri par kādu „brāļu” vai ļaužu domām par to un izriet no Dabiskās Kārtības un Likumiem, bet „brāļi” dzīvo melos un ļaužu mānīšanā.

            Jāzeps saka:

- nevajag „brāļos” un viņu algotajos muldoņās klausīties, bet pašiem domāt un mācīties no tiem, kuri sen pirms „brāļu” iedibinātās kārtības dzīvojuši, Zvaigznēs lūkojušies un paši no saviem Skolotājiem mācījušies. Tas, kas notiek, nav jaunums – tā atgadās tad, ja tādas „brālības” tautu izkliedē, ļaudis, kārdinot apmuļķo, un caur to pie varas ciematā izlaužas, tomēr tas, ko Skolotāji māca un kam Jāzeps tic, pastāv un pastāvēs vienmēr – neatkarīgi no tā, ko ļaudis dara un „brāļi” domā par to.

Jāzeps saka:

- Dabas Likums (un Likums kā tāds) ir tas, kas negrozāmi uztur lietu dabu.

- Dabiskā Kārtība uztur lietu attiecības atbilstoši to dabai.

     - Cilvēka rakstītie likumi ir savstarpējas norunas, ar kurām tie cenšas uzturēt Dabisko Kārtību savās savstarpējās attiecībās vai attiecībās ar tiem, kurus viņi apzinās par šo attiecību partneriem, atbilstoši savai izpratnei par šo Kārtību un attiecībām. Šie „likumi” savā tapšanā (izrietēšanā no Likumu radītajām potencēm), darbībā vai novecošanā tuvina vai attālina Cilvēka apziņu no Dabiskās Kārtības un Likumu Sapratnes un rīcības saskaņā ar tiem.

        - Likumu formā var būt noformētas un nostiprinātas arī krāpnieciskas norunas, kuras paver iespējas kādam realizēt savas intereses, neievērojot Dabisko Kārtību un citu Cilvēku likumīgās attiecības.

Jāzeps stāsta:

    - Likumu un Dabiskās Kārtības darbība Cilvēkā vērsta uz to un izsauc to, ko mēs – Cilvēki būdami – saucam un atzīstam par Garīgajām, Cilvēciskajām vērtībām, Godu, Taisnīgumu un Cilvēcīgu dzīvi, attīstību. Tāpēc Cilvēka rakstītie likumi ir tie, kuri savā darbībā nostiprina šo Taisnīgumu, paver ceļu Godam, Cilvēciskajām un Garīgajām vērtībām, un dod dzīves uzlabojumu, bet visi tie „tiesību akti, normas un lēmumi”, kuri to liedz – ir krāpnieciskas norunas. Visas krāpnieciskās norunas attālina Cilvēka apziņu no Likumu un Kārtības izpratnes, tāpēc ļauj ciema „brāļiem” dzīvot labi uz ļaužu rēķina, bet Jāzepam dzīvot tuksnesī ar viņa Vīzijām un stāstiem par Sirds Dabu.

Vēl Jāzeps saka:

              - Sociāls – tas nozīmē – savstarpēji saistīts, attiecībās ar citiem esošs. Savstarpējā saistība nozīmē attiecību pastāvību, līdzsvarotību un līdzvērtību vai līdztiesību. Attiecību pastāvība pieprasa atbildību un taisnīgumu, kurš izriet no katra paša Goda jūtu tīrības, spēka un augstuma, tāpēc varam runāt arī par sociālo attiecību raksturu – par to, kā tās ir iekārtotas un uzturētas.

Esamība attiecībās liek rīkoties sociāli – darīt to, kas šīs attiecības veido un uztur, tāpēc ir svarīga attiecību kvalitāte – to pieaugums vai dilšana kvalitātē, no kā izriet attiecības neuzturoša, noliedzoša attieksme un izturēšanās – asociāls dzīvesveids vai šīs attiecības graujoša – antisociāla uzvedība. Noziedzība, vārdu sakot, tādēļ, ka tā grauj to attiecību kvalitāti un kārtību savstarpējajā saistībā, kādu katram nosaka Likums un Kārtība Dabā. Tāpēc krāpnieciskas norunas un „brāļu” darbi ciemā ir noziegumi un antisociāla rīcība attiecībā pret ciema iedzīvotāju kopumu, tomēr saista „brāļus” savstarpēji un ar viņu noziedzīgo dzīvesveidu – turpinājumā un atbildībā.

Un te Jāzeps stāsta:

              - Tāda sociālo attiecību daba, kurā, no vienas puses neatņemami ietilpst atbildība (pastāvīgums un sekas), bet no otras – attiecību raksturs un kvalitāte, norāda uz to, ka ciema iedzīvotāju kopumā var būt grupas ar dažādu socializācijas pakāpi un socializācijas robežām, ko nosaka tieši šī kvalitāte un atbildība, bet socializācijas raksturu nosaka robežas, pa kurām viena socializācijas grupa tiek nošķirta no citām.

        Tā rodas interešu grupas, kārtas – sociālie slāņi, profesionālas apvienības, ģimenes un tautas vai nācijas. Tā no ciema iedzīvotāju vidus, atsevišķā socializācijas sistēmā izdalās „brālīši”, kurā var ietilpt kā ģimenes, tā arī vienas skolas, partijas vai interešu biedri. Tādas brālības ir sastopamas visur – sākot no mūsu ciema noziedznieku vides līdz pat augstām un tīrām brālībām vai viņu atdarinātājiem klosteros, sapulcēs un ordeņos, kurus sava laika īsināšanai dibina arī ciema „brāļi”. Tāpat „ciema” robežas varam paplašināt līdz pagasta, novada, tautas, valsts, kontinenta (ES) vai planētas robežām.

        Tālāk Jāzeps runā jau par to, ka mūsu ciema 13 „brāļu” veidotā sociālā grupa, tās iekšējā, savstarpējā socializācijas sistēma un sociālās attiecības ar ļaudīm ir raksturīgas liberālisma ideoloģijas veidotām grupām tās beigu fāzē – netiklības diktatūrā. Šī diktatūra un to realizējošās sociālās grupas balstās uz „3 vaļiem” – ekonomisku, tiesisku un kriminālu patvaļu. Ekonomiskā patvaļa ir kriminālās patvaļas „barības bāze”, bet tiesiskā kalpo par iespēju uzturētāju un nodrošinātāju. Patiesībā, kā tiesiskā, tā ekonomiskā patvaļa ir tikai kriminālās noziedzības atsevišķi aspekti – atzari, tāpēc uz tādiem „ciema brāļiem” objektīvi jāraugās kā uz kriminālām struktūrām un viņu rīcība jākvalificē kā kriminālnoziegumi pret ciema iedzīvotājiem.

         Amorālās liberālistu brālības, stiprinot savstarpējo atkarību, iekšēji socializējas, bet apkarojot konkurenci un novēršot draudus savai labklājībai no ciema ļaužu puses, viņi dezorganizē to sociālo struktūru, kuru uztur ļaudis un iedzīvotāji. Šī sociālās struktūras graušana – vienotības, sadarbības un savstarpējās atbildības – sabiedrības pamatu vājināšana ir pretdarbība Likumam un Dabiskajai Kārtībai, tāpēc tā jau vairs nav noziedzība kādu to atrod Cilvēku likumi, bet absolūts noziegums pret Cilvēci kopumā, kā to redz Dabas Likums.

Padomājis Jāzeps saka:

              -„Brāļu” noziedzības trīs vaļi un to iekšējā antisociālā būtība izriet no liberālisma dabas – izjaukt normu sistēmu un, paverot ceļu patvaļai, degradēt Cilvēciskās vērtības un Goda jūtas, lai, tādā veidā likvidējot Taisnīguma sargājošo klātbūtni, atņemtu Cilvēkam viņa vietu savu Brāļu vidū un padarītu viņu par savu iegribu, kaislību, netikumu un atkarību vergu, kurš savu dzīvi redz tikai materiālo vērtību ražošanā, tā nodrošinot pārtikušu dzīvi „13 ciema brāļiem”. Brāļiem šis liberālisms ir atļauja aizmirst Godu, atteikties no Taisnīguma un, izvairoties no Atbildības, mēģināt pārkāpt Likumu un Kārtību Dabā, savstarpēji apmainoties krāpnieciskām norunām par ļaužu izmantošanu un patiesības sagrozīšanu vai atklātu krāpšanu ar sociālās garantijas – morāles graušanu ļaužu vidū.

           Tieši tāpēc, visur tur, kur izskan ceturtā „brāļa” – konsultanta „diskusija” (smadzeņu iepūderēšana) ar septīto „brāli”- žurkālistu, vienmēr ir atgādinājums par to, ka „lūk, tad, kad tika izlaupīts tautas mantojums, katram esot (?!) bijusi iespēja pievienoties 13-nieku baram viņu kopīgajās dzīrēs vai arī par esošajām iespējām kļūt par veiksmīgu uzņēmēju globālajā konkurences cīņā”. Tas ir tiešs aicinājums stāties kriminālajā brālībā ar tās darbības paziņošanu par cienījamu, tiesisku un ņemamu par piemēru.

         Tā ir tieša un vispārēja Sociālo saišu – morāles graušana. Morāle ir nerakstītās vienošanās par savstarpējo attiecību uzturēšanu noteiktā normu sistēmā. Vienlaicīgi tās ir arī visas, no šīs morāles izrietošās, Sociālās garantijas. Sociālo aprūpi garantē vecāku un bērnu, kaimiņu, radu un līdzcilvēku (Brālīgās) attiecības, bet ne likuma pants vai aizņēmums budžetam no valūtas fonda.

         Sociālais darbinieks, valsts algots un sūtīts, iejaucas Dabiskajā Kārtībā – kārdina uz atbildības nomešanu vienus un vieglākā ceļa meklēšanu citus – katru savā vietā un reizē, bet visos kopā degradē līdz-jūtību, -cietību, -dalību, -atbildību – socializācijas struktūru un kvalitāti. „Mūsdienu sociālais darbs” ar tā līdzekļiem, formām un instrumentiem ir pelējums uz slimās populācijas ķermeņa – piepe pūstošā bērzā.

Pēckara sociālisms pilnīgi pamatoti pielietoja pensiju sistēmu tur, kur bija sagrauta tautu un ģimeņu struktūra – tur, kur bija zema dabiskā socializācija, bet sociāldemokrātijas pensiju sistēma, kā pārpratums un pārspīlējums pārtikušā, materiāli nodrošinātā sabiedrībā, neskatoties uz visiem lozungiem par solidaritāti, kārdina to uz sociālu egoismu, bezatbildību un vienaldzību. Savukārt mūsdienu pensiju fondi paši par sevi ir krāpnieciskas struktūras, kuras darbojas sociāli egoistiskā un atsvešinātā vidē ar deformētu vērtību sistēmu un apziņu. Krāpnieki ieņem labi apmaksātus amatus šajos fondos – labi dzīvo jau šodien, pārpumpējot līdzekļus no fondiem savos rēķinos, darba algās, sakaros un politiskajā ietekmē, solot citiem to, ka tie kādreiz varēs saņemt to no kā atsakās šodien, tad, kad viņiem tas vai nu nebūs vajadzīgs, būs vajadzīgs kaut kas cits, vai arī nebūs pieejams.

Un te Jāzeps paceļ balsi:

- Kad 17. aprīļa „labākas dzīvošanas” rīta sprediķī ceturtais „bratoks” ar septīto mācīja kā mums būs krīzes laikā uzvesties un savus parādus ar bankām kārtot, tad sākumā abi vaimanāja, „ka neesot jau gaišreģu, ka neviens neesot zinājis un neviens jau nevarot zināt kā būs”, bet pēc radioklausītāja zvana un norādījuma uz savlaicīgiem, seniem ekonomikas zinātnieku daudzkārtējiem brīdinājumiem un analīzēm par finansiālās sistēmas stāvokli un šajos gados paredzamo krahu, abi „bratoki” asiem zobiņiem atkodās, ka „lūk, paši jau vainīgi – negribējāt nopietnās grāmatas lasīt”.

Tas, ka paši vainīgi un alkatīgi esat, tam var piekrist, bet ja raidījuma 15 minūšu laikā tie, kuri saka – nezinājām un nevar zināt, atklāj to, ka ir zinājuši un varēja zināt, ka vēl šodien var zināt un ir tie, kuri zina, bet tiek slēpti, tad tā jau vairs nav sociāla bezatbildība, bet atklājas krāpnieciska noruna ar mērķi izmantot iedzīvotāju neziņu savtīgos mērķos. Tālāk abi „bratoki” droši atklāj, ka banku un viņu upuru spēle noritējusi ar iezīmētām kārtīm.

         Nauda maciņā un bankā nav viens un tas pats. Tās izcelsme – tātad arī daba katrā gadījumā ir cita. Tas, kurš nezina naudas izcelsmi un dabu bankā, nevar prognozēt tās darbību un esamību maciņā, tāpat kā nevar būt noteicējs ne pār savu darbu, mantu vai sabiedrisko stāvokli tur, kur to visu savā atkarībā tur šī banku naudas izcelsmes daba – fikcija – kura rodas kredīta izcelsmes brīdī, bet pirms tam nemaz nav bijusi, pretstatā maciņā esošajai un uz esamību balstītajai naudas dabai tās tērēšanas brīdī no maciņa.

Bankas ir izstrādājušas terminoloģiju, kura kredītņēmējam liek domāt vienu, bet viņām pašām nozīmē citu – to, kas izriet no viņu naudas dabas un to, ko viņas pašas par to domā. Nezinot šo terminoloģiju, līgums starp banku un klientu ir viennozīmīgi neizdevīgs klientam – tas ir krāpniecisks – klients zaudēs un zaudēs visu. Viņš zaudēs tādēļ, ka būs godīgs spēlētājs krāpnieku spēlē, kurā viņam nebūs atstātas nekādas izredzes. Spēle ir izplānota, iestudēta un savstarpējā saspēlē novadīta.

Varētu pajautāt:

- Vai bankās arī sēž tādi lētticīgi jaunekļi, kuri nelasa nopietnas grāmatas, nepēta statistiku, nepārzina globālos procesus, ekonomikas un finansu teorijas – tādi, kuri nav lasījuši prognozes un nezina termiņus šo prognožu darbībai?

- Vai, zinot to, ko zina daudzi „tie kuru nemaz nav”, „brālīši” (arī bankās) riskē ar savu naudu tāpat kā viņu upuri un kāpēc viņi tā dara tieši krīzes priekšvakarā?

- Vai darbība, izmantojot kāda rīcības nespēju vai nespēju orientēties maldinošā situācijā (divdomība un terminoloģija, ekonomiskās teorijas un prakses) un tādēļ, kvalifikācijas trūkuma dēļ, nespējot pieņemt adekvātu lēmumu vai tīšas maldināšanas un ietekmēšanas rezultātā (rīta sprediķis „labākai dzīvei”) ir noziedzīga, krāpnieciska un krimināli sodāma?

Jāzeps saka:

- tā ir izvarošana, un jautā tālāk:

- Vai šī darbība, zinot prognozes ir iepriekš izplānota?

- Vai piedalīšanās iepriekšizplānotā krāpšanā un ekonomiskā izvarošanā ir noziegums?

- Vai iepriekš izplānotas krāpšanas (izvarošanas) upuris ir parādā savam izvarotājam no viņa izkrāpto, iepriekš neeksistējušo (pēc bankas naudas dabas) summu?

- Vai krāpšanas mērķa un tālāko seku slēpšana ir aktīva dalība noziegumā un tā tālāka virzīšana, turpināšana, paplašināšana un seku padziļināšana?

- Vai atklājot kāršu blēdi ar viņa iezīmētajām kārtīm, dūžiem piedurknēs un līdzdalībnieku trikiem cietušie saka: „kāršu parāds goda parāds” un iet ar krāpnieku uz tiesu, lai tur apspriestu parāda atdošanas kārtības noregulēšanu, vai izmet no kroga blēdi un viņa rokas puišus?

Citiem vārdiem sakot:

- Vai šie banku kredīti atzīstami par īstām parādu saistībām?

- Vai uz šo kredītu izsniegšanas pamata var atsavināt iepriekš eksistējušo ķīlu, garantētāja mantu vai „kredīta” rezultātā radīto vērtību?

Un tālāk Jāzeps jautā:

- Kas notiktu ja tā tomēr notiktu, vai – uz ko ir vērsta tāda banku politika?

- Ko tad īsti slēpa 7 „brālis” – žurnālists, kad izlikās nezinām krīžu radīšanas mehānismu un to uz ko ir vērsta šī krīžu radīšanas politika?

Tālumā skatoties, Jāzeps saka tā:

- „Brāļu” runas ir interesantas. Viņi lieto labus vārdus. Citus – šo vārdu brāļus viņi aizmirst vai sāk kādu saukt svešā vārdā. Sāk runāt par vienu, bet aizrunā prom citu. Domā par vecāko, bet runā par jaunāko un šajā spraugā starp pateikto nepateikto un nepareizi vārdā saukto vai to, par ko vajadzēja runāt, bet nerunāja – uzsvaru pārlikumā tad viņi iegūst to telpu, kurā manipulējot var ievest ļaudis purvā tā, ka viņiem visiem liksies purvs par mīkstu guļas vietu un līkajā bērzā, kājas žūpodams, dieva sūtnis sēdēs.

Kad „brāļi” Latvijā ieviesa Sorosa lenteni – „pilsonisko” sabiedrību Sorosa gaumē viņi rīkojās tāpat. Runāja visiem pazīstamus un saprotamus vārdus par aktīvu, kopīgu darbošanos un pašiem savas nākotnes veidošanu, par katra līdzdalību, pulcēšanos un savu domu izteikšanu, savu interešu izdzīvošanu, iesaistīšanu un iesaistīšanos – par rosīšanos, vārdu sakot, bet neko neteica par to, ar ko šī rosīšanās atšķiras no darba un uz ko šī rosīšanās ir vērsta. Sorosieši nerunāja par to, kas ir sabiedrība, kad tā ir dabiski aktīva, par aktivitātes divām formām – iekšējo un ārējo. Tāpat viņi noklusēja šādas aktivitātes socializācijas nepieciešamību, bez kuras tā kļūst par antisociālu grupu aktivitāti.

Sorosieši saveda kopā zagtu mantu uzpircēju ar kalponi, kura grib savas saimnieces krelles pārdot, to, kurš meklē uzdzīvi ar pudeles brāļiem un legalizēja viņu sapņus par priekameitu audzēšanu skolas solos. Sorosieši bērnam iedeva sērkociņus un atvēra siena šķūņa durvis. Sorosieši toreiz neko neteica par ieplānoto migrācijas veicināšanu – Latviešu izceļošanu darba meklējumos uz ārzemēm un to, kā vārdā tas viss tiek darīts – „Zelta miljarda” projektu un „demogrāfiskās bremzēšanas” – lieko cilvēku iznīcināšanas plānu. Vēl šodien „brālīši” klusē par to, kāda loma tajā iedalīta Latvijai un Latviešiem. „Brālīši” noklusē visu ko viņiem liek, algu maksājot.

Noklusēšana, kā antisociāls mehānisms tika ieviests reizē ar Sorosa apdziedāto „moderno demokrātiju” un liberālā tirgus „biznesa noslēpumu”. Noklusēšana bērnu un vecāku attiecībās paver ceļu atkarībām, antisociālai audzināšanai un vēlākai uzvedībai. Netiklības diktatūra ienāk ģimenē ar prasību noklusēt savu attieksmi un ļaut katram pašam iegūt iespaidus, vērtēt un vēlāk biedroties ar līdzīgi domājošiem šo iespaidu radīto interešu apmierināšanai. Noklusēšana, iecietība pret nepieļaujamo un patiesības slēpšana aiz „subjektīvo viedokļu” klišejas un drazu kaudzes ir šī Sorosa „pilsoniskās sabiedrības” īstā darbība, kuru vienkārši dēvē par sabiedrības graušanu – atomizāciju speciālistu runās un literatūrā.

Atomizētā sabiedrība esot mūsu laika iezīme, mēris un visas tās nelaimes ar to saistoties un no tās izrietot. Tam var piekrist, tāpat kā tam, ka mēris ir lipīga un zemi iztukšojoša epidēmija, piebilstot – kur ir atomizētāji tur ir arī atomizācija un viņu atomizētā sabiedrība. Tāpēc – var iet pie psihoterapeita un „cīnīties” ar sekām, bet var arī padzīt Sorosiešus – pārtraukt atomizēšanu un noklusēšanu. Var sākt runāt un sarunāties. Var stāstīt viens otram par sevi un atrast kopīgo – atzīties savās bailēs un atklāt savus sapņus. Var atzīt, ka barikādes nav nojauktas, bet kļuvušas vēl augstākas un to, kurā pusē katrs ir.

Un tad Jāzeps atzīstas:

- Es neesmu kāds aizvainots Cilvēks. Es esmu visi tie daudzie Latvieši, „kuru nav”. Es esmu tas, par kuriem „aizmirst” sakot: „bet citu jau mums nav!” Es esmu visi tie daudzie profesionāļi, speciālisti savās nozarēs un domātāji, kuru domas nekad neizskan tad, kad vienmēr runā nedaudzie – tie, kuri ir. Es esmu visi tie Latvieši, kuri tika padzīti meklēt sev darbu un kalpa vietu bagāto Euro Sū-u mājās. Es esmu tā Latviešu tauta, kurai ir liegtas tiesības strādāt un dzīvot savā zemē. Es esmu visi tie, kuriem ir atņemta nākotne. Es esmu visi „brāļu” nodotie un par nieka grašiem pārdotie. Bet es esmu arī tie, kas Ceļu Zin.

Un Jāzeps stāsta tālāk:

-Vides socializācija, Taisnīgums un Atbildība ir viens veselums. Tie neeksistē viens bez otra. Taisnīgums un Atbildība socializē vidi. Bez vides socializācijas nav Taisnīguma vajadzības, bet no Taisnīguma izriet Atbildība. Bez Taisnīguma nav par ko un kam atbildēt. Arī atbildība pašam sev ir reāla tikai kā personības atbildība Sirdsapziņas priekšā tad, ja Sirdsapziņa tiek atzīta kā objektīvi eksistējošas Nemirstīgas Garīgas Būtnes – Augstākā Ego sūtnis.

Var jau teikt – sociālais taisnīgums un sociālā atbildība vai sociāli atbildīga rīcība ekonomikā, politikā, individuālajā vai biznesā vispār, bet, tā kā gan Taisnīgums, gan Atbildība ir tikai Sociālas parādības, tad tā jau ir patiesību aizsedzoša manipulācija, tāpat kā piemērā ar „pilsonisko sabiedrību” Sorosiešu gaumē. (sk. rakstu Par lēcu virumu (un čenelingu).)

Liberālisms saka – „Dari kā Tev labāk” ar noklusēto – „dari kā Tev patīk, ja proti izdarīt to, ko gribi.” Tajā pašā laikā liberālisms noņem ierobežojošo normu „patīk” un „gribi” saturam un formai. Norma ir kvalitāti sargājošs lielums. Noņemot sociālo attiecību normas aktivitātēm („pilsoniskā sabiedrība”), tiek pavērts ceļš šo aktivitāšu nekvalitatīvajām – disharmoniskajām attiecībām un formām.

Ar to pašu sabiedrība, kā selektīvu aktivitāšu sistēma noteiktu kvalitāšu ietvaros tiek likvidēta, bet pašas atraisītās aktivitātes izsīkst pēc tam, kad izraisītās disharmonijas dēļ iet bojā sociālā vide – sabiedrība. Tā „sabiedriskās organizācijas”, kurām ir kaut kāda ietekme šajā antisociālajā vidē, ir vai nu valsts struktūru „meitas firmas” vai ārzemju kapitāla un ideoloģiskie rupori – līdzekļi, caur kuriem Latvijā tiek realizētas viņu graujošās intereses. Ar „pilsoniskās sabiedrības” lozungu „Zelta miljarda brālība” likvidēja sabiedrību – to, kas, pateicoties tās eksistencei parādīja sevi gan uz barikādēm 13.janvārī, gan Baltijas Ceļā, uz ko nav spējīga neviena liberāla „pilsoniska sabiedrība.” Baltijas Ceļā rokās sadevās lamātā sociālisma izveidotās sabiedrības bērni.

Ar sabiedrības, kā tādas, sagraušanu, „brālība” izstūma no tagadējās sociālās vides Taisnīgumu un līdz ar to ieguva bezatbildības stāvokli šajā vidē. Tad, kad organizējās un sarosījās „pensiju” fondi, „brālīšu” runas vīri spriedelēja gan par „sociālo taisnīgumu”, gan par solidaritāti, gan par vienādām iespējām veidot savu nākotni. Tomēr šis taisnīgums viņu izpratnē bija tas pats, kas iespēja katram aiznest un atdot savu naudiņu fondu turētājiem. Tad ne ar vienu vārdu neminēja Atbildību, bet tikai procentus un likmes.

Par to Jāzeps saka:

- Sociālais taisnīgums ir sabiedrību stiprinoša savstarpējo iespēju un parādu nolīdzināšana – „Bagātais maksā par Nabago Brāli”. Ja bagātais nav zaglis, tad viņa apcirkņi briest tādēļ, ka viņš kvalitatīvāk un racionālāk, vispusīgāk izmanto sociālās vides sniegtās iespējas un resursus. Viņš izmanto to nabago brāļu darbu, kuru viņi paši vēl neprot izmantot savā labā. Tādēļ Taisnīgums parādās tad, kad racionāli neizmantojamo bagātības daļu bagātais atdod atpakaļ sociālajai videi – nabagajiem brāļiem – tādā veidā, kāds ceļ sociālās vides kvalitāti – tātad paaugstina nabago brāļu spējas un prasmes labāk strādāt un lietot savu darbu savā un savu līdzcilvēku labā. Taisnīgums ir vides socializācijas paaugstināšana.

No Taisnīguma izrietošā atbildība, „pensiju” fondu gadījumā liktu uzdot jautājumu:

- Kur tiks ieguldīti fondā akumulētie līdzekļi?

Atbilde uz šo jautājumu ir norāde gan uz atbildības esamību vai neesamību, gan uz to, kas patiesībā ir šie fondi – uz ko tie ir vērsti. Ja šie līdzekļi tiek ieguldīti Latvijas tautsaimniecībā, tad tas tiešām ir pensiju fonds (pensiju izmaksu gadījumā), bet ja tajā akumulētie līdzekļi tiek ieguldīti citos ārzemju investīciju fondos, akcijās vai uzņēmumos, tad tas ir investīciju fonds, no kura, pie noteiktiem apstākļiem izmaksā dividendes, bet, vai tas ir privāts vai sabiedrisks redzams pēc tā, kas gūst tūlītējo labumu no tā un no investīcijām.

Ja labumu gūst investīciju saņēmējs, tad tas ir viņa biznesa projekts un fonda turētājs ir viņa pilnvarotā persona darbībai viņa interesēs. Tādā gadījumā „pensiju” fonds ir tautas darba un Valsts naudas resursu izlaupīšanas mehānisms, bet izlaupīšanu veic no fonda investīcijām labumu gūstošie „tirgus spēlētāji”. Patreizējā, sen prognozētajā un analītiķu novērotajā ekonomiskās krīzes situācijā, šāda darbība ir ne tikai noziedzīga, bet iegūst pavisam citu – plānveidīgu raksturu. Tie, kuri organizēja fondu, jau nu gan labi zināja, kas un kad notiks.

Tāpat, tagad, kad modes pēc tiek cilāts sociālās atbildības jautājums „sociāli atbildīga” biznesa formā, aiz pļāpāšanas par sociāli atbildīgo biznesu tiek būvēts kārtējais sociālā egoisma stāvs un veicināta kolektīva bezatbildība. Runāšana par un apkārt, melnu par baltu uzdodot (kā tad, kad ierēdņu slinkumu un neizdarību, informācijas nesniegšanu gribēja par korupciju uzdot, tā īsto korupciju ēnā, bez apspriešanas atstājot) un īsto būtību nepieminot, ir veca melu un manipulāciju metode.

Ražotāja Sociālā atbildība ir atbildība par viņa ražojuma ietekmi uz tiem, kuri ar to saskaras. Ar šo ietekmi ir jāsaprot tās izmaiņas vidē, kuras tur notiek ražojuma darbības laikā – visas tās pārmaiņas, kuras notiek ar lietotājiem un viņu savstarpējām attiecībām. Tātad sociālā atbildība biznesā ir tas, kas notiek pēc ražošanas procesa beigām sociālajā vidē, kad tur nonāk šis ražojums.

Grāmatas autors un izdevējs ir atbildīgs par grāmatas radītajām sekām. Tāpat tele un radio vai citas skaņu aparatūras ražotājs un izplatītājs ir atbildīgs par to kā jutīsies šī ražojuma aktīvie un pasīvie lietotāji. Farmaceitam un viņa zāļu izplatītājam ir jāparūpējas, lai viņu radītās specifiskās indes nonāktu tikai tur, kur tām ir jānonāk, tāpat kā nedrīkst pieļaut to, ka aparatūra brīvi nonāk bezatbildīgu radījumu rokās. Ražotājam ir jāsaprot, kā mainīsies lietotāju dzīvesveids, kādas izmaiņas notiks sabiedrībā un kas šai sabiedrībai ir vajadzīgs, lai pieaugtu tās socializācijas pakāpe – dzīves spēja. Tā tad arī ir „sociālā atbildība biznesā.” Kārdināšana uz noziegumu vai antisociālu rīcību ir sociālā bezatbildība. Tiesībsargājošo iestāžu un vecāku audzinošajam darbam nozīme un rezultāti ir tikai atbildīgu Cilvēku pasaulē.

Bet tas, ko tagad par tādu uzdod – rūpes par saviem strādniekiem, korporatīvi pasākumi, viņu veselības apdrošināšana u.t.t. – ir tikai ražotāja rūpes pašam par sevi, par savas firmas rīcības un konkurences spēju – tas ir – sociālo egoismu un bezatbildību. Nevienu konkurentu taču neinteresē – kas notiks ar izkonkurēto uzņēmumu strādniekiem, viņu ģimenēm un sociālo vidi tur, kur viņi ir strādājuši. Lielveikalu neinteresē – ko darīs tie Latviešu zemnieki, kuru ražojumus izspiež Holandiešu, Poļu, Itāļu un Spāņu dilles, lociņi, gurķi, kartupeļi un milti vai siera rituļi.

Apvienojot firmā strādājošos un, daloties ar viņiem peļņā, firmas īpašnieki liek viņiem stingrāk turēties pie sava darba un pievērt acis uz to, ko viņi visi kopā ar savu darbību nodara citiem. Tie ir aizbāžņi ausīs vai vīkšķis Sirdsapziņas mutē! Tas ko „brālīši” sauc par „sociāli atbildīgu biznesu” ir tieši pretējais – atbildības iznīcināšana un netaisnības vairošana!             

Un tagad Jāzeps runā:

- Jā, protams, šāda „brāļu” darbība, graujot apkārtesošo socializāciju, neapšaubāmi paaugstina viņu pašu savstarpējo saišu spēku, bet tur jau ir šī spēka divdabība – to var vērst uz iekšu egoistiskā spēkā vai ļaut tam pāriet sava šaurā „brālības” loka robežu un ar to stiprināt visu ciema ļaužu dzīvi. Ar šo spēku var paplašināt savas ietekmes sfēru, atņemot to viņu likumīgajiem īpašniekiem, vai paplašināt brāļu loku un iekļaujot tajā aizvien jaunus un jaunus Brāļus un Māsas, paplašināt Brālību līdz bezgalībai – līdz tam, kad mēs visi esam viens otram Atbildīgi un Taisnīgi Brāļi.

Tādā gadījumā, brālis žurnālists ar brāli konsultantu, tiem, kuri to nezina, jo nezina, ka to var zināt (tas ir ārpus viņu pieredzes loka) stāsta par to ko viņi nezina, lai brīdinātu no draudošajām finansu briesmām un bankas darbības politiku. Tad, ja valdība nedara to, ko dara katra normāla valdība savā valstī, bet to, ko dara ārzemju struktūru ielikteņi – aģenti viņu interesēs, žurnālisti un konsultanti katrs savu spēju robežās stāsta saviem līdzcilvēkiem par globālajiem procesiem, to nozīmi un ietekmi uz mums – saviem līdzcilvēkiem.

Stāsta viņiem par krīzēm, par to dabu, attīstību un sekām. Par to, ka lielie „tirgus spēlētāji” – finansu korporācijas caur biržām, banku politiku un kredītiem, caur valūtas kursu svārstībām „šūpo” tirgu un ražošanas aktivitāti. „Lielie spēlētāji” rada ekonomiskas augšupejas ainas, pieprasījuma kāpumus un kārdinājumus mesties nevajadzīgā – pārspīlētā ekonomiskajā un finansu aktivitātē, rada iluzoru peļņas optimismu un pārticības drošības eiforiju, lai pēc tam, manipulējot ar tām pašām finansu un biržu ietekmes svirām, radītu lejupslīdi, apsīkumu, bankrota vilni un bezdarbu. Lejupslīdes laikā lielie dūži par kapeikām vai baltu velti atņem likumīgajiem īpašniekiem – lētticīgajiem censoņiem to, ko viņi sapūlējuši un sastrādājuši augšupejas laikā. Tā, neko nedarot, „lielie spēlētāji” tiek pie visa, bet mazajiem vienmēr atkal tiek radītas cerības sākt visu no jauna un „tikt uz zaļa zara”. Viņiem vienmēr tiek iestāstīts, ka tās ir pārejošas grūtības, kuras pārvarot, nāks tā labklājība, kura turpat vien – aiz nākamā ceļa līkuma gaida.

Tad viņi stāsta tautiešiem par demogrāfisko bremzēšanu un tām metodēm, ar kurām tas tiek darīts. Stāsta viņiem, kā pret to cīnīties, kā neielaist savā mājā, ciemā un bērnu dvēselē. Stāsta viņiem, kā atšķirt patiesību no meliem un izdomājumiem. Stāsta viņiem par Maltusiānismu un „Zelta Miljarda” projektu, par to, kā un ar kādām metodēm to ievieš – uz ko tas ir vērsts.

Protams, problēma ir pašā banku būtībā un viņu radītajā mūsdienu valūtas sistēmā, ASV bezvērtīgo – nesegto dolāru nekontrolētajā ekspansijā un kredītu politikas ekonomiskajā dzinulī, kurš ir aizstājis cilvēku patiesās vajadzības ar iegalvotu ražošanas jauninājumu fetišu – vienreizlietojamo lietu un patērētāju kultu. Tomēr, tikai piemēram vien, minot banku kredītpolitiku, atbildība banku biznesā būtu redzama, ja tās lietotu nepārprotamu, viennozīmīgu terminoloģiju, godīgi pieturētos noslēgto līgumu garam par savstarpēji ieinteresētu kooperatīvu biznesu. Tad bankas rīkotu apmācību kursus saviem kredītņēmējiem par finanšu sistēmu, tās darbības mehānismiem un ar to saistītājām parādībām.

Atbildīgas bankas kredītus izsniegtu tikai pēc tam, kad būtu pārliecinājušās par to, ka kredītņēmējs patiešām saprot kādos džungļos ir iegājis un kādi likumi te valda. Atbildīga banka savu kredītu izsniegtu tikai tam ar kuru tā būtu arī gatava dalīt visus priekus un bēdas, tikai tam uz kura mantu tā nekārotu viņa bankrota gadījumā. Atbildīga banka savu nākotnes guvumu saskatītu patiesā ekonomikas uzplaukumā, bet ne iespējā viegli iedzīvoties izputināto kredītņēmēju bankrota gadījumā.

Un Jāzeps runā uz mums:

- Katru problēmu var atrisināt divos diametrāli pretējos veidos – īstajā un šķietamajā. Ar savu pūļu un resursu ziedojumu, kooperāciju un kooperācijas paplašināšanu vai uz citu rēķina, ar viņu aplaupīšanu un iespēju sašaurināšanu – konkurenci. Īstajā veidā – atsakoties no tūlītējās un iespējami augstās peļņas par labu kooperācijai un taisnīgai pārdalei to labā, kuri to zaudējuši, radot to peļņas guvējam, mēs veicam ilgtermiņa ieguldījumu problēmas būtības atrisināšanā un novēršanā, bet, šķietami izvairoties no sekām – pastiprinām kā būtību tā arī nemitīgi uzplūstošo seku viļņus.

Šķietamais risinājums rada pieaugošu pretlikumīgu un pretdabisku darbību virkni. Tam turpinoties, zūd sākotnējā motivācija un tālākā norise jau ir vērsta uz paša procesa uzturēšanu, neraugoties uz to, ka šis process „iztukšojot resursus” aprok procesa blakusproduktos – „atkritumos” pašu procesa virzītāju un uzturētāju. Katrs šķietamā risinājuma pielietotājs iet bojā sava izraisītā procesa darbības dēļ. Taisnīgumam un Atbildībai ir sava absolūtā cēloņa dabai atbilstoša līdzekļu un ceļu daudzveidība. Pārkāpjot Dabas Likumu, „brāļi”, sākuši ar sava dzīves uzlabojuma meklējumiem, pamazām nonāk pie pašu radīto likumu eksistences jēgas apšaubījuma un tālāk arī caur pretdarbību ciema iedzīvotāju interesēm, paši pie savas eksistences jēgas zuduma. Ciemats zaudē vajadzību pēc tādiem „brāļiem” tad, kad „brāļi”, uzcēluši sevi pašradītā ideāla virsotnē, nav spējīgi tur realizēt savas iespējas. Peldēšanas skolotājs nodarbību laikā slīkst savu skolnieku acu priekšā. Un te „brāļiem” sekojot savai dzīves loģikai ir tikai viens to turpinošs solis – slīkstot pašiem, noslīcināt arī visus ap sevi. Tad „brāļi” ķeras pie sava ciema iznīcināšanas.

Arī Taisnīgumam ir savs izcelsmes avots. Un tas ir katra Gods. Kamēr ir saglabāts Gods – tik ilgi, kamēr Cilvēks ir godīgs, viņš ir arī Taisnīgs. Katra Cilvēka Gods nāk ar viņa Pienākumu un Tikums to uztur spēkā. Pienākums, Tikums un Gods ir tā nedalāmā trīsvienība, caur kuru Cilvēkā runā viņa iekšējais Likums. Likums, kurš negrozāmi uztur lietu dabu, Cilvēkā ienāk un uzturas tur ar šīs trīsvienības esamību.

Reizē ar Pienākumu Cilvēks iemanto Godu un Tikumu. Tiklīdz viņš atsakās no Pienākuma, tā zaudē arī Godu un Tikumu, tāpat kā atstājoties no Tikuma un Goda zaudē spēju pildīt savu Pienākumu, līdz ar to arī Taisnīgumu un atbildības sajūtu. Tas, kurš nepilda pienākumu, ir netikls, netaisnīgs un melīgs – ir antisociāls un noziedzīgs.

Likums nemainīgi uztur lietu dabu. Katra Cilvēka daba nāk ar viņa Pienākumu un tā pildīšanas iespējām, klātesot Godam un Tikumam. Tik ilgi, kamēr Cilvēks saglabā savu iekšējo dabu – pilda savu pienākumu – Likums, nodrošinot Taisnīgumu un Atbildību viņam nesīs izpildes līdzekļus – iespējas un resursus. Kādu apstākļu maiņas rezultātā viņš var īslaicīgi zaudēt tos visus vai kādu no tiem, tie var mainīties, bet tie vienmēr atjaunosies, ja Cilvēks būs saglabājis savu iekšējo dabu.

Viņa iekšējā daba ir tas, kas viņš ir. Viņš nevar būt cits – cits viņš nav šajā vietā un laikā vajadzīgs. Tāpēc, saglabājot savu dabu - Pienākumu, Godu un Tikumu viņš saglabā to realizācijas līdzekļus, bet atsakoties no savas dabas – Pienākuma, Goda un Tikuma, zaudē visus līdzekļus un resursus.

Labāk zaudēt līdzekļus vai kādu no resursiem nekā Godu un Tikumu vai atteikties no pienākuma pildīšanas, jo tas, kurš zaudē līdzekli, to var arī atgūt vai iemantot citu – augstāku, bet tas, kurš zaudē Atbildību, Taisnīgumu – Godu un Tikumu – tas zaudē arī savu Pienākumu un pats sevi. Tas, kurš zaudē pats sevi – zaudē visu, tas zaudē savu eksistences jēgu un Likums to vairs neuztur. Tas ir nolemts zudībai, iet pazušanā un caur to sāk darboties veco lietu un parādību noārdošie spēki. Tāds, kurš ir zaudējis sevi, ap sevi sēj iznīcību.                                

Kad tautā brīnās par Godmani, kurš savās lekcijās stāsta, ka krīzes gadījumā jāsamazina nodokļi, bet, krīzei pienākot, tos paaugstina, tauta domā par Godmani kā par valstsvīru un dzīves kārtības uzturētāju. Par to, kurš rīkojas atbilstoši savam Pienākumam un Godam, tāpēc, redzot viņa reālos darbus, ļaudis saka – viņš kļūdās un nepārtraukti kļūdās arī tie, kuri ir ap viņu un ieņem vadošus amatus valsts vadībā, jo viņu rīcība ir valstij un tautai postoša.

Savā prātā viņi nepieņem domu, ka viņu rīcība nebūt nav kļūdaina, bet atbilst destruktīvo spēku dabai un izriet no to rīcības programmas un mērķiem. Ja mēs uzlūkojam Latviju kā Cilvēku zemi, tad pirmais, kas krīt acīs ir deportācija – iedzīvotāju skaita samazināšanās. Ja mēs uzlūkojam Europu, kā ražošanas un patēriņa zonu, tad redzam, ka tajā ir darbaspēka problēmas noteiktās ekonomiskajās, sociālajās un vecuma grupās. Ekonomiskā rentabilitāte liek tuvināt ražošanas, patēriņa un atkritumu utilizācijas zonas un spēkus. Liek savienot darba un dzīves telpu ar virtuvi un tualeti, un turpat katram pašam šķirot savus atkritumus.

Ja mēs redzam savas valdības kļūdas, tad mēs redzam aizplūstam darba spējīgos, darba vietu samazināšanos, skolu un slimnīcu slēgšanu, bet, ja mēs, skatoties uz Latviju kā uz Europas ražošanas un patēriņa zonu, redzam tajā skolu un slimnīcu slēgšanu, dzīves dārdzības paaugstināšanos, inflāciju, darba vietu samazināšanos, bankrota un bezdarba vilni un ar to saistīto darbaspēka aizplūšanu, ja mēs dzirdam aicinājumus jauniešiem mācīties ārzemēs, tad mēs redzam, ka te darbojas visi klasiskie iedzīvotāju migrāciju veicinošie apstākļi un pasākumi. Pasākumi tādēļ, ka šie notikumi izriet no valdības „kļūdām”, kas, uzlūkojot tos objektīvi, lielākas sistēmas ietvaros, nebūt nav kļūdas, bet atbilst šīs sistēmas dabai un vajadzībām.

„Brāļi” pilnīgi atklāti pasaka to, ka krīze ir iespēja radikāli mainīt situāciju un ātri izdarīt to, ko bez šīs krīzes nāktos darīt lēni un pakāpeniski. Mēs zinām, ka „brāļi” nav patstāvīgi un brīvi savā rīcībā. Mēs zinām, ka viņi ir tikai izpildītāji – Vašingtonas „Zelta miljarda” projekta bīdītāju ielikteņi. Tāpēc, zinot, uz ko ir vērsts šis projekts un vērojot tā norises gaitu ir pilnīgi saprotams, kāpēc tiek runāts par vienu, bet noklusēts cits, kāpēc kredīts ir ekonomikas deformācijas līdzeklis, kāpēc pieaug noziedzība, bet samazinās policistu, ugunsdzēsēju, ārstu un skolotāju skaits, kāpēc tiek uzpūsti vēlākos bankrotus izraisoši burbuļi un slēgtas slimnīcas vai skolas, kad nav vairs bērnu, kuriem mācīties skolās.

Tāpēc ir skaidrs, kāpēc bērniem nav motivācijas izglītībai, bet tāda ir pārpārēm, lai pievienotos noziedzībai, narkomānijai un subkultūru dīvaiņiem. Tāpēc ir skaidrs, kāpēc runātāju un „gaišo galvu” mums „nav vairāk kā to, kuras mums runā” un kāpēc viņas visas runā tikai to, kas ved pa šo depopulācijas un migrācijas – emigrācijas viļņu ceļu. Tāpēc ir skaidrs, ka „brāļi” „Zelta miljarda” projektā pilda viņiem uzticēto darbu un tā iznīcina šo zemi un tautu.

Un te pēkšņi Jāzeps jautā:

- A un B sēdēja uz zara. A nokrita, bet B aizlaidās. Kas palika?



                                                                Pauls Stelps

                                                        Sociopsiholoģijas asociācija

                                                         2009.gada 22. aprīlī



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa