Kā mērkaķi no meža izdzina

Kā mērkaķi no meža izdzina.

„Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam

jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.”

(Civilprocesa likums, 93.panta pirmā daļa)

Reiz senos laikos kādā lielā, dziļā mežā dzīvoja daudz un dažādi zvēri – vilki, zaķi, mežacūkas, stirnas, lāči un daudz dažādu putnu – pūces, vārnas, žagatas u.c. Šajā mežā dzīvoja arī mērkaķis. Putni vija ligzdas, lāči kāpa bitēs, zaķi grauza mizas, bet vilki centās nomedīt neuzmanīgu zaķi.

Tikai mērkaķim nebija īsti ko darīt. Mērkaķis kā jau mērkaķis – staigāja no vilkiem pie lāčiem, no sīļiem pie žagatām, no dzeņiem pie pūcēm, cenšoties atdarināt vienus un otrus, bet nekas labs no tā nesanāca. Lai kā arī mērkaķis censtos audzēt bites, nekas vairāk par lapsenēm mērkaķa izvēlēto koku dobumos nemitinājās, vilku barā nedz līdz gaudot izdevās, nedz arī kādu par mušu lielāku medījumu noķert, bet, kad mērkaķis centās kopā ar dzeņiem koku ar degunu kalt, rezultāts bija pavisam bēdīgs. Tā kā mērkaķis nebija derīgs nedz lāčiem, nedz vilkiem vai dzeņiem, bet tikai jaucās un traucēja, agri vai vēlu viņu aizdzina prom.

Visi zvēri labi un draudzīgi, tomēr īstas saskaņas nebija. Mērkaķis ar vārnām trokšņoja un bļaustījās, žagatas lidoja apkārt stāstot visādas no mērkaķa saklausītas tenkas, kas ceļoja no mutes mutē un atgriezās arvien neticamākas un muļķīgākas. Tā nu mežā tika runāts un bļaustīts, ka lāču bišukokos vien lapsenes dzīvojot, vilki pārtiekot no mušām, bet dzenis tikai izliekoties koku kaļam.

Kādu laiku zvēri to visu pacieta, bet kad žagatas sāka žadzināt par to, ka mērkaķis ir gudrākais un labākais dzīvnieks, jo tik daudz par visiem zinot un varot darīt gan vilku, gan lāču, gan dzeņu darbus, pārējiem dzīvniekiem tas apnika. Zvēri zināja, ka katrs no tiem ir vajadzīgs un nepieciešams, un katram no tiem sava vieta mežā. Visi meža zvēri bija apvainojušies un dusmīgi par to, ka pārējiem tiek muļķības stāstītas.

Tā nu visi zvēri sanāca kopā un nolēma sev pieņemt likumus. Pirmais, ko zvēri lēma, bija pienākums savus apgalvojumus par kāda zvēra vai putna īpašībām vai prasmēm pierādīt. Ja to izdarīt nevarēja, vainīgo gan nopērt varēja, gan no meža izdzīt.

Visi meža iemītnieki piekrita šim likumam. Arī mērkaķis. Tomēr mērkaķis, kā jau tas šiem dzīvniekiem pierasts, ātri aizmirsa visus solījumus un atkal sāka kladzināt apkārt, ka lāči vien lapsenes audzējot, bet vilki tikai mušas ķerot.

Lāči un vilki pa īstam sadusmojās. Tie kopīgi noķēra mērkaķi un lika visiem meža iemītniekiem pierādīt savus apgalvojumus. Mērkaķis centās visiem meža zvēriem parādīt savu izpratni un redzējumu par lāčiem un vilkiem. Mērkaķis rādīja savus lapseņu pūzni un mušu ķeršanas iemaņas apgalvojot, ka tieši tā ir pie lāčiem un vilkiem pieņemts.

Meža zvēri gardi nosmējās par mērkaķi no meža aizdzina prom. Bet no tiem laikiem vēl arvien šādu darbošanos sauc par mērkaķošanos.

Jebkura līdzība ar reālām personām vai notikumiem ir sagadīšanās. Pasakai nav nekādas saistības ar reālām personām vai notikumiem un tā ir tikai autora iztēles auglis.

Artūrs Šneiders

"Vis Licita" IK


	Atpakaļ .DOC versija izdrukai Kā mērkaķi no meža izdzina. „Katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.” (Civilprocesa likums, 93.panta pirmā daļa) Reiz senos laikos kādā lielā, dziļā mežā dzīvoja daudz un dažādi zvēri – vilki, zaķi, mežacūkas, stirnas, lāči un daudz dažādu putnu – pūces, vārnas, žagatas u.c. Šajā mežā dzīvoja arī mērkaķis. Putni vija ligzdas, lāči kāpa bitēs, zaķi grauza mizas, bet vilki centās nomedīt neuzmanīgu zaķi. Tikai mērkaķim nebija īsti ko darīt. Mērkaķis kā jau mērkaķis – staigāja no vilkiem pie lāčiem, no sīļiem pie žagatām, no dzeņiem pie pūcēm, cenšoties atdarināt vienus un otrus, bet nekas labs no tā nesanāca. Lai kā arī mērkaķis censtos audzēt bites, nekas vairāk par lapsenēm mērkaķa izvēlēto koku dobumos nemitinājās, vilku barā nedz līdz gaudot izdevās, nedz arī kādu par mušu lielāku medījumu noķert, bet, kad mērkaķis centās kopā ar dzeņiem koku ar degunu kalt, rezultāts bija pavisam bēdīgs. Tā kā mērkaķis nebija derīgs nedz lāčiem, nedz vilkiem vai dzeņiem, bet tikai jaucās un traucēja, agri vai vēlu viņu aizdzina prom. Visi zvēri labi un draudzīgi, tomēr īstas saskaņas nebija. Mērkaķis ar vārnām trokšņoja un bļaustījās, žagatas lidoja apkārt stāstot visādas no mērkaķa saklausītas tenkas, kas ceļoja no mutes mutē un atgriezās arvien neticamākas un muļķīgākas. Tā nu mežā tika runāts un bļaustīts, ka lāču bišukokos vien lapsenes dzīvojot, vilki pārtiekot no mušām, bet dzenis tikai izliekoties koku kaļam. Kādu laiku zvēri to visu pacieta, bet kad žagatas sāka žadzināt par to, ka mērkaķis ir gudrākais un labākais dzīvnieks, jo tik daudz par visiem zinot un varot darīt gan vilku, gan lāču, gan dzeņu darbus, pārējiem dzīvniekiem tas apnika. Zvēri zināja, ka katrs no tiem ir vajadzīgs un nepieciešams, un katram no tiem sava vieta mežā. Visi meža zvēri bija apvainojušies un dusmīgi par to, ka pārējiem tiek muļķības stāstītas. Tā nu visi zvēri sanāca kopā un nolēma sev pieņemt likumus. Pirmais, ko zvēri lēma, bija pienākums savus apgalvojumus par kāda zvēra vai putna īpašībām vai prasmēm pierādīt. Ja to izdarīt nevarēja, vainīgo gan nopērt varēja, gan no meža izdzīt. Visi meža iemītnieki piekrita šim likumam. Arī mērkaķis. Tomēr mērkaķis, kā jau tas šiem dzīvniekiem pierasts, ātri aizmirsa visus solījumus un atkal sāka kladzināt apkārt, ka lāči vien lapsenes audzējot, bet vilki tikai mušas ķerot. Lāči un vilki pa īstam sadusmojās. Tie kopīgi noķēra mērkaķi un lika visiem meža iemītniekiem pierādīt savus apgalvojumus. Mērkaķis centās visiem meža zvēriem parādīt savu izpratni un redzējumu par lāčiem un vilkiem. Mērkaķis rādīja savus lapseņu pūzni un mušu ķeršanas iemaņas apgalvojot, ka tieši tā ir pie lāčiem un vilkiem pieņemts. Meža zvēri gardi nosmējās par mērkaķi no meža aizdzina prom. Bet no tiem laikiem vēl arvien šādu darbošanos sauc par mērkaķošanos. Jebkura līdzība ar reālām personām vai notikumiem ir sagadīšanās. Pasakai nav nekādas saistības ar reālām personām vai notikumiem un tā ir tikai autora iztēles auglis. Artūrs Šneiders "Vis Licita" IK

	Baltu klubs \| Sociopsiholoģijas asociācija \| Lielās Mātes Sapulce \| Lāču kopa