Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Neviens nav drošībā, kamēr kāds ir apdraudēts.

Neviens nav laimīgs, kamēr laimīgi nav visi.

Katrs ir savam brālim sargs.



Kadafi. Vīrs un likums.


           

Atveram „Krimināllikumu”, kur sevišķajā daļā, 10.nodaļā lasām:


„80.pants. Uz valsts varas gāšanu vērsta darbība

Par darbību, kas vērsta uz vardarbīgu Latvijas Republikas valsts varas gāšanu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem, konfiscējot mantu.


80.1 pants. Apvienošanās organizācijā ar mērķi gāzt Latvijas Republikas valsts varu

Par vairāk nekā divu personu apvienošanos organizētā grupā nolūkā gāzt Latvijas Republikas valsts varu vai likvidēt valstisko neatkarību, vai graut teritoriālo vienotību – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. (25.04.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.05.2002.)


81.pants. Aicinājums vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas valsts varu un vardarbīgi grozīt valsts iekārtu

Par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kā arī par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu tādā pašā nolūkā —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.


86.pants. Latvijas Republikas Valsts prezidenta, Saeimas deputāta, Ministru kabineta locekļa un citas valsts amatpersonas dzīvības un veselības apdraudējums

Par uzbrukumu Latvijas Republikas Valsts prezidentam, Saeimas deputātam, Ministru kabineta loceklim vai citai Latvijas Republikas Saeimas ievēlētai, ieceltai vai apstiprinātai valsts amatpersonai sakarā ar tās valstisko darbību Latvijas Republikas interesēs, ja uzbrukums saistīts ar šīs personas dzīvības vai veselības apdraudējumu, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz piecpadsmit gadiem.


Tur pat, 9.nodaļā lasām:

„72.pants. Noziegumi pret mieru

Par noziegumiem, kas izdarīti pret mieru, tas ir, par bruņotas agresijas plānošanu, gatavošanu, tās izraisīšanu, piedalīšanos tajā, par agresīva kara vešanu, pārkāpjot Latvijas Republikai saistošus starptautiskos līgumus, par piedalīšanos sazvērestībā ar nolūku izdarīt šajā pantā minētos noziegumus —

soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem.



            Tas gan ir Latvijas likums, bet, ar nelielām atšķirībām, tāds tas ir visur un visos laikos.     Pirmkārt jau tāpēc, ka (neapspriežot reālās valstis, valdības un tautu dzīves apstākļus) tiesību sistēma savā būtībā paredz un uztur – ir vērsta uz labā, pareizā un derīgā vairošanu. Tas sevī ietver gan esošā saglabāšanu, gan pārdomātu rīcību pārveidojumos, tā, lai to gaitā nonāktu pie lielāka labuma, nekā tas, kāds ir tagad. Šādu pārveidojumu pamatā ir cerība uz to, ka ja ne rīt, tad aizparīt būs labāk, nekā šodien. Ja nav stabilitātes un pārdomātas rīcības mainot „no - uz”, tad šādu cerību nav, jo jebkurā brīdī var notikt jebkurš skaits visdažādāko izmaiņu, un neviens nav drošs par to, kas notiek ar viņu, viņa mantu, darbu, dzīvi un tuviniekiem.

            Nepārdomātas (laikā, mērogos, formās un vietās) izmaiņas, pat, ja savā būtībā ir vērstas uz „labo”, var un arī atnes slikto. Pēc tam vienmēr ir sliktāk, nekā bija pirms tam.

            Lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Protestu iesniedz tiesā. Protestē pret lēmumu, pret neadekvātu rīcību vai līdzekļu lietojumu. Protests ir darbība likuma ietvaros un noteiktajā kārtībā, ar mērķi novērst nepilnību. Protests aptur darbību. Protests neienes uzlabojumu, bet protests neparedz savu vecāku guļamistabas izdemolēšanu, tēva padzīšanu un kaimiņa pieguldīšanu savai mātei, māsas izdošanu savu kreditoru izklaides pasākumam un ģimenes ietaupījumu izdāļāšanu garāmgājējiem. Tieši tas notiek Lībijā. Protesti ir tad, ja nenotiek uzbrukumi policijai un valsts iestādēm, kamēr netiek nodarīti materiālie zaudējumi un postījumi, tik ilgi, kamēr netiek sagrābti un lietoti ieroči, kamēr tie netiek vērsti uz valsts varas gāšanu – kamēr nav tādu aicinājumu. Tad tas kļūst par kriminālnoziegumu.

            Lībijā nenotiek protests. Lībijā notiek bruņotu dumpinieku bandu uzbrukumi valsts pamatbūtībai, valsts institūciju darbības pārtraukšana un valsts iestāžu ēku demolēšana. Tiek nodarīti materiāli zaudējumi un postījumi. Tiek sagrābti ieroči no ieroču noliktavām un notiek to nekontrolēta izplatīšana vardarbīgi noskaņotu cilvēku vidū.

            Valsts iestāžu ēkas nav no gaisa nokritušas. Tās ir celtas, uzturētas un iekārtotas par tās pašas tautas naudu un tajās ir ieguldīts tautiešu darbs. Šajās iestādēs ir arhīvi, tiesību akti, līgumi, plāni – viss tas, kas ļauj dumpinieku tautiešiem būt savās darba vietās, saņemt algas, apgādāt mācību un medicīnas iestādes ar tām vajadzīgo. Nopostot tādu valsts, mācību vai sabiedrisko centru, tiek nodarīts posts reāliem zemes iedzīvotājiem. Ieroči var un tiks lietoti pret citiem zemes iedzīvotājiem, arī klajas laupīšanas un vardarbības mērķos. Tādos apstākļos vienmēr izlaužas kriminālnoziedznieku patvaļa. To visu kopā sauc par sabiedriskās kārtības un drošības pārkāpšanu, neievērošanu un graušanu.

            Valstij šīs sabiedriskās kārtības un drošības ievērošanai, uzturēšanai un nodrošināšanai ir tās spēka struktūras. Valsts pienākums (tāpēc tā ir radīta) ir šo spēka struktūru pielietošana kārtības un drošības uzturēšanai.

            Valsts un bruņotie kriminālnoziedznieki (Kriminālnoziedznieki, Pabrika kungs, kriminālnoziedznieki! Jūs gribat izteikt morālo atbalstu kriminālnoziedzniekiem. Ar to jūs visi kļūstat un esat kriminālnozieguma līdzdalībnieki un, manuprāt, tā ierosinātāji, musinātāji un iedvesmotāji. Es domāju – man nav tādu dokumentu ar jūsu parakstiem, bet tā ir mana, jūsu rīcības izraisīta pārliecība, ka tieši Jūs visi – glītajos uzvalkos un korektajās kleitās, esat īstie kriminālnozieguma izdarītāji, kuri tajā ir iesaistījuši neapzinīgu pūli) nav vienādās pozīcijās.

            Valstij ir jāatjauno konstitucionālā un sabiedriskā kārtība (kā to pie Bauskas darīja Alfas kaujinieki. Interesanti, ja uz viņiem tiktu šauts, vai viņi nemaz nešautu pretī?) jāaizstāv lojālo iedzīvotāju drošība un normālas dzīves iespējas. Tas, ka bruņotie kriminālnoziedznieki runā ar valsts spēka struktūrām un lojālajiem iedzīvotājiem vienā valodā, ka to ir daudz, vēl nav iemesls, lai valsts un armija to priekšā kapitulētu. Tas, ka noziedznieku („papīra” alianse ir liela un labi bruņota) ir daudz, nenozīmē to, ka tie nav noziedznieki, un to, ka tas, ko tie dara, nav noziegums.

Tas nozīmē tikai to, ka situācija ir nopietna – ir daudz bruņotu kriminālnoziedznieku, kuri virzās uz valsts galvaspilsētu, lai vardarbīgā veidā gāztu valsts varu. Ir jāiesaista attiecīgi bruņoto spēku kontingenti, lai šo kriminālnoziedznieku bruņoto dumpi pārtrauktu. Tas ir valsts pienākums. Tā rīkojas visur. Tā rīkotos ASV. Lielbritānijā, Beļģijā, Spānijā, Lietuvā un Latvijā. Un, ja cienījamie iekšlietu un aizsardzības ministri tā nedarītu, tad, ja viņi paliktu dzīvi un neaizbēgtu, tad viņi būtu vai nu valsts apvērsuma dalībnieki, gļēvuļi vai nodevēji.

Turpretī dumpiniekiem ir visas iespējas nekļūt par noziedzniekiem. Vajag turēties likuma normu robežās. Arī tagad jebkurā brīdī tieši viņi var pārtraukt bruņoto konfliktu. Viņi var pārtraukt bruņoto cīņu, nolikt ieročus – tad beigsies valsts drošības spēku un armijas pretdarbība – nebūs pret ko un par ko vērsties ar represijām. Tur, kur nav noziedzīgas darbības, nav vajadzīgas policijas un armijas represijas.


***


Ja paraugāmies uz Ziemeļāfriku, tad tur redzam lielu islāma valstu grupu. Šī grupa nav monolīta. Tai ir atšķirīgs etniskais sastāvs, valsts pārvaldes formas un sabiedrisko attiecību raksturs. Arī reliģiski islāms ir sadalīts vairākos virzienos un strāvās. Vienas valstis ir vienas tautas, bet citas, kā Lībijas gadījumā, ir vairāku cilšu apvienības. Tajās ir dažādas valdības, atšķirīga sociālā politika, liela dažādība tautas izglītības līmenī un materiālajā stāvoklī. Tāpat ir liela atšķirība arābu valstu piekoptajās savstarpējās attiecībās un attiecībās ar „rietumu pasauli” – „papīra” alianses režīmu.

Ziemeļāfrikā nav apstākļu šo zemju tautu konsolidācijai un opozīcijai kaut kam noteiktam. Nav politisku spēku, partiju, laicīgu vai garīgu līderu, kuri tās koordinētu un vadītu pret vai uz kaut ko, nav programmu, nav plānu, nav koordinācijas struktūru, resursu un mērķu. Tas ir – pašās šajās tautās – to dzīves iekšienē nav nekā tāda, kas tām liktu konsolidēties vienotai un vienlaicīgai darbībai.

„Papīra” aliansei ir problēma (atklājas būtisks trūkums tās plānā) – nav ar ko runāt un sākt veidot savas ietekmes struktūras. Skudru pūznis ir izjaukts, bet leģitimizēt tā izjaukšanu nevar (parādās steiga un nesaskaņotība alianses dienestu darbībā), nav ar ko veidot tā „strukturēšanu”. Ja ir izjaukta līdzšinējā dezintegrējošā struktūra (atšķirības), tad noteikti radīsies to integrējošā struktūra. Tāds ir sabiedrības dzīves likums – atšķirīgu elementu kopumā nevar notikt viendabīgi procesi, bet pakļaujot tos viendabīgai ietekmei, elementi tiek apvienoti vienotā sistēmā.

No ārpuses nākošā ietekme tos apvieno. Tas viss norāda uz to, ka tur notiekošā pūļa patvaļa ir tikusi ierosināta no ārpuses, bez iekšēju racionālu spēku un struktūru iesaistīšanas. Acīmredzot šīs ierosmes mērķos nav esošā stāvokļa uzlabošana (tajā nav pozitīvu pārmaiņu programmas un realizācijas struktūras), bet nolieguma deklarēšana. Šajās tautās nav politisku spēku, kuri būtu spējīgi izstrādāt pozitīvu pārmaiņu programmu, plānu un vadītu to realizāciju. Ar noliegumu nevar nonākt pie uzlabojuma.

To ļoti labi pierāda Latvijas gadījums. Bez pienācīgas sagatavošanas un vadības, bez neatkarības realizācijas plāna tā izrādās nerealizējama un nevajadzīga (izrādās – nav vajadzīga neatkarība, bet pilnāki veikalu plaukti – neviens negrib darboties neatkarības apstākļos – pildīt savu neatkarīga cilvēka pienākumu un veltīt savas pūles savas valsts celtniecībai, bet izmantot gājputnu tiesības doties uz siltākām zemēm). Tādai tautai nav vajadzīga neatkarība – tā nav tai gatava. Tā nevar vai negrib saukt īstajā vārdā to, ko tā grib – „kārtīgu apgādnieku”. Visas „vidējā Latvieša” ilgas var izteikt piecos punktos – „vairāk gaļas, vairāk alus, vairāk brīvdienu, vairāk sieviešu (vīriešu), vairāk nekā kaimiņam”.

Neatkarība un „laba aprūpe” ir tikpat atšķirīgas parādības, kā mīlošs un bagāts vīrs. Nav teikts, ka tie ir atsevišķi viens no otra, vai ka tas ir viens. Tās ir divas nesaistītas parādības. Ir muļķīgi domāt, ka esot ar vienu, otrs pienākas automātiski. Izvēloties vienu vai otru, kāds var nākt līdzi, bet vienmēr paliek otrajā plānā.

Nesagatavotas un nevadītas pārmaiņas vienmēr nes iluzoro cerību zaudējumu. „Neatkarības atgūšana” Latvijā tika gaidīta, kā skaists gaisa balons – bez reālas līdzdalības pildījumā – pašā Latviešu vidē nesagatavota un nevadīta. Bija daudz aktīvistu, bet nebija vienotas partijas, programmas un plāna. Visi bija dalībnieki, bet nebija vienas galvas.

Patiesībā tas bija stihisks process, kurā visi pakļāvās pēkšņi „citā realitātē” sāktam vilnim – „perestroikai” un tālāk jau visā savienībā esošam procesam. Tas nebija Latvijas, bet bijušās Savienības process. Tā nebija Latvijas neatkarības atgūšanas idejas realizācijas vadības centra akcija, bet par tādu tika pārvērsta pavisam citas idejas realizācijas centra sākta akcija. Tādēļ bija stihiska darbība, kuru pārtvēra un savās interesēs novadīja spēki, kuriem ne ar Latviju, ne ar tās neatkarību, ne ar kādu citu neatkarību nekāda sakara nav.

Tieši tāpat Ziemeļāfrikā notiekošais nav šajās tautās sagatavots un tur vadīts. Šīm tautām vispār nekādas teikšanas un kontroles pār tur notiekošo nav. Viņām tā ir kā smilšu vētra. Starp tās dalībniekiem nekādas vienotības un saskaņotības nav. Tur nav nekādas pārdomātas rīcības, programmas un plānu. Tur nav nekādu „par”. Tur ir viens liels aizkaitinātu ziloņu bara „PRET”. Ar „pret” neko labu iegūt nevar (Latvijas piemērs). Ar „pret” tikai zaudē to, kas ir bijis (Latvijas piemērs).

Pie labāka nonāk ar darbību „par”. Ziemeļāfrikā tādas nav. Ziemeļāfrikā tie, „kam nav” ir pret to, „ka nav” un pret tiem, „kam ir”. „Pret, ka nav” noved pie tā, „ka vajag” un „no tiem, kam ir”. Tādā vidē ļoti viegli ielikt programmu – „vajag no tiem, kam ir”, un, ja tie, kuri ir pret „tiem, kam ir”, ir iemācījušies atbrīvoties no likuma žņaugiem un vardarbīgi būt „pret”, tad viņi paši labprātīgi pie likuma ievērošanas un būšanas „par” neatgriezīsies. Tas ir tikai laika jautājums, kad visi tie, kas katrs atsevišķi ir bijuši „pret”, pagriezīsies pret „tiem, kam ir” uz to pusi „kur ir” – uz Eiropu. Eiropa to pārpārēm būs pelnījusi.


***


Lietu būtība paliek tā pati arī tad, ja mēs tās atsakāmies redzēt, neredzam, redzam izkropļoti vai maskējam. Ja mēs vardarbības upuri nosaucam par „vardarbībā iesaistīto”, tad tas nemazina viņa ciešanas, bet maldina par viņa lomu šajā vardarbībā, kas var mainīties plašā spektrā no tieša izpildītāja (dažādās pakāpēs) līdz lieciniekam vai sagatavotājam (ar dažādām lomām). Tāpat tas var būt arī cietušā aizstāvis vai nejaušs garāmgājējs, kuru kādā veidā skar šis notikums. Vardarbība ir process, kurā var būt daudz iesaistīto pušu, katra ar savu lomu.

Tāpat, ja mēs agresoru saucam par „vardarbībā iesaistīto pusi”, mēs nemazinām viņa vainu pēc būtības, bet neatklājam citiem viņa īsto lomu šajā notikumā, un tā varam radīt maldīgu iespaidu. Ja kāds bruņotu kaujas vienību uzbrukumu dalībniekus sauc par „protestētājiem”, tad viņš gan ataino to, ka tie ir cīnītāji „pret”, bet tajā pašā laikā manipulē ar klausītāju un maldina viņu attiecībā uz šo „pret” darbību likumību, patieso mērķi un darbību raksturu, kā arī mērogiem. Šajā gadījumā tieši nelikumība, mērķi, raksturs un mērogi ir noteicošie, jo vienā gadījumā, Pabrika kungs, tā ir manifestācija ar Rēriha miera karogu priekšgalā, bet otrā – tās ir motorizētas labi bruņotu kaujinieku vienības. To slēpjot, manipulators kļūst par meli.

Tur, kur ir meli, tur ir noziegums un nozieguma slēpšana. Melu tēvs (Nobela miera prēmija) Obama vēl šodien saka, ka „Amerika neplāno sauszemes operācijas Lībijā”, bet tai pašā laikā uz turieni ir nosūtīti 4 tūkstoši jūras kājnieku, ar ievirzi karam līdz nākošā gada sākumam. Specvienības un CIP struktūras uz Lībijas zemes karo jau 2 nedēļas.

Tur, kur ir vieni meli, tur ir arī citi. Tika stāstīts par pārliecīgu spēku un aviācijas pielietojumu pret civiliedzīvotājiem. Civiliedzīvotāji nesagrābj ieroču noliktavas un nav bruņoti ar smagajiem ložmetējiem, zenītlielgabaliem, raķetēm un automātiskajiem ieročiem. Civiliedzīvotāji nešauj uz valdības karaspēku.

Nākošajā rītā pēc pirmās uzbrukuma nakts Latvijas pirmajā radio melu ruporā salda balstiņa nočivināja par 10-12 izšautām „Tomahawk” spārnotajām raķetēm, kaut gan tika izšautas 140. Tika veikti pāri par 180 izlidojumi no Itālijas. Bija sākts pilna mēroga karš ar mērķi gāzt Likumīgo un starptautiski atzīto Lībijas valdību.

Nedēļu vēlāk, runājot par Sīriju, mēs dzirdam par 20 nogalinātajiem protestētājiem, kaut gan to bija 120. 120 vienā dienā un nekādu uzlidojumu, nekādu sankciju, nekādu „lidojumu aizliegumu” – nekā!

Būtu labi, ja cienījamie Latvijas tautas vārdā runājošie „atbalstītāji” vismaz būtu saskaņojuši savu runājamo ar sava režīma līderiem. Vēl vakar cienījamā Klintones kundze pilnīgi skaidrā un viennozīmīgi saprotamā paziņojumā deklarēja ASV pozīciju – „ASV mērķis ir panākt Muammara Kadafi aiziešanu(gāšanu)”. Sarkozī lietišķi runā par „karu ar Lībiju”, bet Lielbritānijas premjers atklāti iestājas par Kadafi fizisku iznīcināšanu (slepkavību).

Nu nav tur, Pabrika kungs, nekādu iedzīvotāju aizstāvju, nu nav. Ir militārs uzbrukums suverēnai valstij, ar nolūku fiziski iznīcināt tur esošo valdību. Ir noziedzīgs uzbrukums, kuru savās interesēs īsteno bīstamu bruņotu noziedznieku banda. Tas, ka viņu ir tik daudz un ka viņi ir tik labi bruņoti, un sēž tik „augstos krēslos” un ka viņiem ir tik daudz piekritēju un piebalsotāju, nozīmē tikai to, ka mēs esam tādā pasaulē, kurā var iznīcināt katru valsti un tās valdību, ja tā ir apnikusi.

Tas nav kādas valstu „alianses” karš pret Lībiju. Tas ir nelikumības – (noziedzības) „papīra” alianses karš pret likumību. Tas ir labi bruņotas un organizētas noziedzības karš pret Likuma veidotu un uzturētu, likumu organizētu pasauli. Tieši tāpat, kā „11.septembris”, izmantojot terorisma tēlu, bija solis šī terorisma izplatīšanai pasaulē, tā „Lībijas zona” ir nākošais solis tajā pašā virzienā – organizētās noziedzības karā par varu pasaulē.

Šeit varētu uzskaitīt veselu rindu melu, bet tas vairs nav vajadzīgs. Tas nav vajadzīgs tāpēc, ka laiks jau ir atmaskojis šos melus. Laiks ir atmaskojis to, ka karam pret Lībiju nav nekāda sakara ar kādu „nevienlīdzīgi viegli bruņotu protestējošu civiliedzīvotāju” aizsardzību. Nav pat vajadzības stāstīt to, ka neviena Lībijas armijas lidmašīna nevienu bumbu nav nometusi uz Lībiešiem, bet tika mēģināts iznīcināt karaspēka nekontrolētās un neviena neapsargātās ieroču noliktavas, lai tur esošais nenonāktu dumpinieku, noziedznieku un teroristu rokās, kā to prasa Veselais Saprāts un Kadafi parakstītās vienošanās šajā jomā par terorisma draudu novēršanu.

Ir vērts pieminēt tikai vienu. Nedēļu pēc masveida uzlidojumiem un apšaudēm ar „Tomahaukiem” tā pati saldā balstiņa tajā pašā pirmajā melu ruporā saldi čivina par „tukšiem zārkiem”, kuri esot izrakti kapsētā pārbaudei. Es varētu minēt veselu rindu iemeslu, kāpēc tādu pārbaužu nevar būt Lībijā!

- Kurš gan tur – pie melu ziņu izdomāšanas ir tik dumjš, kurš domā, ka kaut kas tāds ir ticams?

- Vai arī patiešām nekā cita vairs nav ko teikt?

Tomēr – visu šo melu atmaskošana nav vajadzīga, jo – vēl aizvien kādam (pēc vecā scenārija), runājot par „aizsardzību” un „bezlidojumu zonu”, citi – ASV, Lielbritānijas un NATO vadība jau skaidri un gaiši ir pateikusi – viņu mērķis ir likvidēt likumīgo Lībijas valdību. Ir tāda murgaina aina – vieni jau laupa un izvaro, bet otri vēl stāsta, ka „nejaušie garāmgājēji sniedz palīdzību nama saimniekiem vērtīgu priekšmetu pārvietošanā un seksuālo problēmu risināšanā”. Viņi jebko, kas tas nav, nosauks jebkurā citā vārdā („budžeta konsolidācija”!), bet turpinās darīt to, kam nav nekāda sakara ar teikto un solīto. Tāpat kā „budžeta konsolidāciju” un „miera misiju”, viņi tagad ir atraduši „lidojumu aizliegumu zonu”.

„Viens likums visiem” – vai tā ir, cienītie labi ģērbtie kungi un dāmas?

Ja tā ir, tad rīkojoties Jūsu ierādītajā un pielietotajā darbības un vārdu lietojumu veidā, jebkurš slepkava var paziņot, ka viņš nevienu nav slepkavojis – ka viņa rīcība ir tikai „lidojumu aizlieguma zonas” ieviešana un kontrole. Arī aizliegto nāvessodu var izpildīt sakot, ka tā ir „lidojumu aizliegumu īstenošana”.

- Un kāpēc gan tādu „lidojumu aizliegumu” neieviest pret visiem, kuriem atņem iztikas līdzekļus?

Ja nav nemainīgas vārdu un darbības nozīmes sakarības, tad tāda ir jārada vai arī esošā jāatgriež likuma pildīšanas laukā. Cita ceļa nav. Cits ceļš ir noziedzības ceļš.

Pie likuma, pie Likuma, labi ģērbtie kungi un dāmas!

Pie likuma, jo pretējā gadījumā jūs pievienojaties noziedzīgajai pasaulei.

To ir vērts atcerēties. Valsts vara un šai varai pakļautie sazinās ar vārdu palīdzību. Tad, kad šie vārdi nenes reālo darbību jēgu, zūd saziņas jēga. Nav vērts klausīties meļa vārdos un nav vērts par likumīgu uzskatīt varu, kura nerīkojas pašas izdoto un akceptēto likumu robežās. Tad ir jāpieņem, ka „vada otrā galā” neviena nav. Nav ar ko runāt. Nav ko uzklausīt. Nav likumīgās varas, jo likumīgā vara nepārkāpj likumu un likumīgā vara nemelo.

Kas melo, tas zog!

Kas zog, tas ir noziedznieks!

Noziedznieki nedrīkst (vai tomēr var?) būt valdībā!

- Kas jūs īsti esat – cienītie labi ģērbtie kungi un dāmas?



***


Ir tāda sakarība – tie, kuri neprot strādāt, māca kā jāstrādā. Tie, kuri neprot mācīt, māca kā jāmāca, bet tie, kuri neprot ne to, ne citu, iet par ministriem – vadīt darbu un mācīšanu. Tie, kuri nezina, kas ir kamielis, runā par to, ka dāvinās tam slēpes. Daniel, Jūsu vidē daudz runā par demokrātiju, lielās ar demokrātijas iekarojumiem un celtniecību. Jūs domājat, ka dažreiz ejot uz to, ko Jūs par vēlēšanām saucat, Jūs esat demokrātiskā procesā. Jūs ceļot demokrātiju. Interesanti, pēc kā izskatīsies tas, ko Jūs ceļat. Es domāju, ka pēc sliktākā, kādu var samontēt paņemot sliktāko no visām sabiedriskām konstrukcijām – noziedzības pasauli. To, kas ir populārākais Jūs „daiļliteratūras”, kino un datorspēļu saturs tādā ietērpā, kāda ir Jūsu modernā (ah, piedodiet - Jūsdienīgā) māksla.

Demokrātiju nevar uzcelt ārpus sevis. Demokrātiju nevar uzdāvināt. Par demokrātiju nevar cīnīties. Demokrātiju nevar aizstāvēt. Demokrātiju nevar atņemt. Demokrātija nav izmērāma, apkopjama un papildināma. Demokrātija izriet no demokrātiska Cilvēka dabas. Jums liekas – kas nu tur liels – sanāk kopā, nobalso un gaida, kas būs. Tomēr tā nu nav vis. Vienā gadījumā tā ir zagļu saiešana, otrā demokrātija, bet trešajā – tajā, kurā negaida, bet iet pie darba – tā ir Brīvu Cilvēku sadraudzība. Demokrātija ir tad, kad kopā sanāk vergturi, lai izlemtu kā racionālāk izmantot vergu darbu un verdzības nestos ienākumus.

To, kas šis pasākums ir, nenosaka pati balsošana (tās esamības fakts), bet tās dalībnieku iekšējā daba. Tad, kad kopā sanāk zagļi, demokrātija nenotiek. Lai tā būtu demokrātija, ir vajadzīga iekšēja, no zagļu dabas atšķirīga dvēseles konstrukcija. Vergturim tā ir elementāra atbildības sajūta, kādas nav zaglim. Brīvu Cilvēku, savukārt, no vergtura atdala viņa darba prieks, kā nav vergturim. Līdz ar to – tur, kur ir atbildība un darba prieks, tur ir Brīvu Cilvēku sadraudzība. Tur, kur nav darba prieka – tur ir demokrātija, bet tur, kur nav nekā – tur, kur ir postīšana sagrābšanas alkās – tur ir zagļu saiets.

- Kādēļ Brīvajam vajadzīga demokrātija – kur viņš to liks?

- Kādēļ zaglim vajadzīga demokrātija – viņam nav ar ko to lietot.

- Kāpēc Jūs spriedelējat par demokrātiju, ja visa Jūsu izpratne par to līdzinās piekrastes pirātismam. Naktī ar vējlukturi pastaigājaties pa pludmali, bet no rīta tur uzlasāt noslīkušo jūrnieku zābakus.

- Ko Jūs varat uzcelt – lielāku vējlukturi?

Jūs nēsājaties ar savu vējlukturi un gribat visus ar tādiem apdāvināt.

- Kādēļ kamielim vajadzīgas Jūsu slēpes?

- Ko viņš ar tām darīs?

- Vai Jūs zināt, kas ir kamielis?


Liekas, ka Jūs nezināt pat to, kas ir slēpes, jo pretējā gadījumā Jūs nedarītu to, ko tagad darāt. Jūs nesat svešas slēpes uz turieni, kur Jums liks ar tām darīt to, ko Jūs noteikti negribat un negribēsiet darīt. Jums, tāpat kā kamielim, slēpes nav vajadzīgas. Vienu reizi jau Gulagā paslēpojāt.

- Vai gribat zināt kā tuksnesī Saule lec?


***


Pabrika kungs! Nu pasakiet mums, ka Jums apsolīts gabaliņš no Kadafi zelta, ka sievai jaunu somiņu vajag, ka ministrijas sekretariātam citu ideju nebija! Sakiet, ka Jums tāds darbs! Sakiet, ka Jums savas pusdienas jānopelna un ka Jums arī gribas ēst! Mēs sapratīsim. Bet nestāstiet mums tās muļķības par „dziesmoto revolūciju” un tautu tiesībām uz brīvi izvēlētu demokrātisku dzīvi! Neapkaunojiet mūs ar domu, ka Latvijai atkal ir viens ministrs, kurš runā tik šausmīgas muļķības!

Tā sabiedrisko attiecību forma, kuru anglosakši par moderno demokrātiju sauc, der tikai viņiem. Tikai esot atsevišķā kontinentā ar tā dabas resursiem un anglosaksisko vēsturi, kurā neatņemamu dalību ņem ietekmīgākās un bagātākās Jūdu dzimtas, tikai ar tādu armiju, aviāciju un floti bruņotai valstij, kurai ir tāda attieksme pret citām valstīm, tikai ar tādu mentalitāti apveltītiem (nu, kā lai viņus īsti sauc?) der tas, ko viņi sauc par demokrātiju.

Citiem tā neder – pat Latviešiem tā neko labu nav atnesusi. Pietiek tikai no augšminētā komplekta kaut ko izņemt un tur vairs nav tā, kā ir Amerikā. Katru koku būs pazīt pēc augļiem un tā, kā tas kuplo. Tur, kur Cilvēkam ir labi, viņš ir dzīvespriecīgs, aktīvs, ar dzīvi apmierināts, labi aug un vairojas. Tas tad arī ir sabiedriskās iekārtas un Cilvēka saderīguma rādītājs. Katram pēc viņa dabas der tas, kas viņam nāk par labu.

Latvieši nevairojas. Eiropā arī veči vien. Turki aug. Ēģiptē dzimstības lavīna. Lībijā arī bērni dzimst un tauta vairojas, neskatoties uz visu to, ko par šīszemes iekārtu citi runā. Āfrikā karo, mirst badā un slimībās, bet dzimstība nemazinās.

Tad jau iznāk, ka tiem tur – Āfrikā, nu tur, kur viņi tagad dumpojas, ir labāka un viņiem derīgāka iekārta, nekā te Eiropā eiropiešiem. Eiropieši ta’ neaug! Eiropieši ta’ mazumā iet! No Latvijas vispār bēg prom... Tas nozīmē, ka eiropietim „demokrātija” ne-e-e-der!

Ieveda „demokrātiju” Irākā.

- Kas tur iznāk?

Huseina režīms, smagi apspiežot savus nesamierināmos šiītus, sunnītus un kurdus, esot mierā turējis. Tā viņus mierā turot, esot pārdesmit tūkstošus arī ar stingru roku noguldījis, bet tajos gados, kad viņi nu brīvībā un „demokrātijā” laisti, jau 120 000 gājuši bojā. Nāvīga lieta tā „demokrātija”.

Ieveda „demokrātiju” Afganistānā.

- Kas tur aug?

Narkotikas. Vardarbība. Sēj un sēj to „demokrātiju”, bet nekas vairāk par nezālēm tur nesanāk. Vai nu tā sēkla nav tā īstā, vai tā zeme nekur neder. Tomēr tad paliek jautājums:

- Vai tad „demokratizātori” nesaprot, ka viņu sēkla tur neder, kur viņu kaisa?

Vai arī viņi to patiešām nesaprot, un tad mums ir problēma, jo tā jau viņi savā tuvredzībā no lidmašīnām „demokrātijas” vietā var sākt bumbas mest!

Pabrika kungs! Jūs tur tā tuvāk viņiem esat. Nu pasakiet viņiem, lai viņi tur tā uzmanīgāk to „demokrātiju” pār Lībiju kaisa! Ka nenokrīt vēl kāda bumba! Jā, un pajautājiet, lūdzu

- kāpēc tie aliansieši nebrauca uz Etiopiju, Eritreju un citām tām vietām Āfrikā, kur melnie brāļi viens otru pa pusmiljonam dažos mēnešos kāva nost?

- Vai ta’ viņiem mūsu atbalsts un aizsardzība nebija vajadzīga?

- Un ko ta’ Lībijā bumbos, kad Kadafi pretinieki Kadafi piekritējus šaus nost?

- Vai ta’ tad tagad glābtajiem vēl palīdzēs vai vairs ne?

- Kuri tad tā tauta būs?

- Vai varbūt tad visus sitīs nost, lai „miers un bērziņš”?

- Cik orķestriem, arī Latvijas Nacionālajam Simfoniskajam orķestrim, var nopirkt instrumentus par to naudu, kuru alianse tērē viena Kadafi atbalstītāja (arī Lībieša) nogalināšanai?

Ministra kungs!

- Kā tieši stabilitāte Lībijā apdraud Latviju?

- Ko tieši iegūs Latvija, likvidējot Lībijas valsti un tās vadītāju Muammaru Kadafi?

- Vai man to vajag?

- Vai pēc desmit gadiem Jūs teiksiet, ka tas bija tā visa vērts?

Pabrika kungs! Būtu interesanti zināt!


Visa notiekošā sakarā ir trīs būtiski jautājumi:

- Kas ir „lidojumu aizliegumu zona”?

- Kādēļ uzbrukumam izraudzīta Lībija?

- Kādi ir tālākie noziedzīgās alianses plāni?


„Lidojumu aizliegumu zona” savā idejā ir tiesisks veids kā ierobežot kādas valsts bruņoto spēku izmantošanu pret tās civiliedzīvotājiem bruņotu konfliktu gadījumā. „Lidojumu aizliegumu zona” savā būtībā līdzsvaro trīs atšķirīgas vajadzības.

No vienas puses tā ir vajadzība pasargāt neaizsargātus civiliedzīvotājus bruņotu konfliktu gadījumā.

No otras puses tā ir vajadzība atstāt kontrolējamās valsts rīcībā iespēju saglabāt savu suverenitāti, drošību un neatkarību, valstisko rīcībspēju – brīvību ar karadarbību nesaistītajās jomās.

No trešās puses tā ir vajadzība ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu – minimizēt kontrolētāja klātbūtni un iejaukšanos valsts iekšējās lietās un dzīvē.

„Ar lielgabalu pa zvirbuļiem nešauj”. Katru ieroci lieto pret tam piemērotu mērķi. Jo lieljaudīgāks ierocis, jo lielāki tā mērķi un uzdevumi. Ja gaisā paceļ lidmašīnu, tad tai ir nopietni uzdevumi un paredzēti ievērojami postījumi. Salīdzinājumā ar citiem ieroču veidiem tieši aviācija ir visneprecīzākais un pēc jaudas, masveidīgi lietots, postošākais ierocis. Tieši aviācijas uzlidojumu blakusefektu dēļ to pielietošana tiek ierobežota.

Tomēr tāda ierobežošana nekādā gadījumā nav un nevar būt saistīta ar šīs valsts tiesību ierobežojumu citās jomās. Ierobežojumi nav un nevar būt vērsti uz valsts iedzīvotāju dzīves apstākļu pasliktināšanu – tātad, nevar: 1) tos apdraudēt; 2) traucēt valsts institūciju darbu; 3) bojāt infrastruktūru, sabiedriskās celtnes, ražošanas līdzekļus, zemi, ar valsts aizsardzību saistītos objektus un spēkus. Var taču gadīties, ka nesaskaņas valstī izmanto kādi ārēji spēki, pret kuriem valstij ir jāaizstāvas. Uz to tai ir tiesības.

Tāpat tāda lidojumu kontrole noteiktā teritorijā (bet ne visā valstī) neatceļ valsts tiesības kontrolēt lidmašīnas kontrolētājas pārvietošanos un darbību, bet gadījumos, kad kontrolētājs pats pārkāpj viņam uzliktos ierobežojumus, vērsties pret kontrolētāju ar visiem vajadzīgajiem līdzekļiem. Tas nozīmē divas lietas.

Pirmā ir tā, ka lidojumu aizliegums attiecas tikai uz kara aviācijas lidmašīnām noteiktā zonā un darbībā. Tas ir – ja lidmašīna tur lido, tad tā pārkāpj aizliegumu un ir pārkāpēja, bet, ja tā ir uz zemes, tā tur var un drīkst būt, un tā neko nepārkāpj. Lidojumu aizliegums attiecas tikai un vienīgi uz gaisā lidojošiem objektiem, kurus var izmantot militāriem mērķiem. Tātad, tas neattiecas un nevar attiekties ne uz ko, kas ir uz zemes, zem zemes, uz ūdens vai zem ūdens.

Otrā ir tā, ka tai pat laikā kontrolētajai valstij ir tiesības paturēt kontrolē kontrolētāja lidmašīnas, tēmēt uz tām savas pretgaisa iekārtas, jo uz tās pleciem aizvien vēl ir visas valsts tiesības un pienākumi. Arī tie, kas ir saistīti ar savas valsts iedzīvotāju aizsardzību un terorisma apkarošanu. Lidojumu aizliegumam nav mērķa vājināt valsti vai iedragāt tās autoritāti veidā, kas var pasliktināt tās iedzīvotāju dzīvi. Lidojumu aizliegumam nav un nedrīkst būt postošs raksturs.

Jebkura svešu spēku klātbūtne valstī tās iedzīvotājiem ir dzīves apgrūtinājums. Tāpēc, lai minimizētu šādu apgrūtinājumu un konfliktu rašanās iespēju, ir izvēlēta metode, kura sankcijās neiesaista (neapgrūtina) valstī esošus resursus, infrastruktūru un tiesības. Nevienam nav tiesību iejaukties valsts iekšējās lietās, tāpēc lidojuma aizlieguma zonā esošās kontrolētājas lidmašīnas nedrīkst tikt izmantotas dumpinieku atbalstam. Uz to tām nav tiesību.

Lībijā mēs redzam tieši visu pretējo. Tiek apšaudīti un bombardēti sauszemes un jūras karabāzes objekti – noliktavas, vadības centri, infrastruktūra, kuģi, pretgaisa aizsardzības iekārtas un valsts iestāžu ēkas pilsētās. Notiek uzlidojumi valdības karaspēka kolonnām, atsevišķiem tankiem un artilērijai kaujas pozīcijās. Tas ir – „papīra” alianse iesaistījusies, bet pēc būtības izmanto dumpja esamības faktu karam dumpinieku pusē pret likumīgo Lībijas valdību, ar mērķi to gāzt. Tas ir pilna mēroga uzbrukums. Tiek apšaudīti jūras kara kuģi piestātnēs savā bāzē, kas nekādā veidā nav iesaistīti cīņās ar dumpiniekiem.

Tagad var atbildēt uz otro jautājumu. Atbilde ir vienkārša.

Ideoloģija. Haoss. Zelts. Nauda.

Tas ir ģeopolitiskas spēles, finansu sistēmas aizsardzības solis un laupīšanas iebrukums. Tas ir uzbrukums „Trešajai iespējai” – ideoloģijai, kura var radīt jauna tipa valsti un sabiedrību, ideoloģijai, kura var radīt jaunu ekonomisko sistēmu – sistēmu, kura ir brīva no kapitālisma un sociālisma trūkumiem, iekšējām pretrunām un nelīdzsvarotības. Savulaik Muammars Kadafi uzrakstīja „Zaļo grāmatu”, kas ir tik pat revolucionārs un filosofiski tālredzīgs darbs, kāds savā jomā ir Kārļa Marksa „Kapitāls”.

„Kapitāls” runā par kapitālisma būtībā slēptajām problēmām un to dabu. „Zaļā grāmata” runā par normālas Brīva Cilvēka cienīgas dzīves iespējamību un to apraksta. Visiem tiem, kuri grib meklēt un meklē „trešo ceļu” izejai no globālās krīzes, ir jāizlasa „Zaļā grāmata”. Tās ir durvis uz nākotni. „Papīra” alianse šīs durvis grib aizvērt. Lieta tā, ka šī grāmata ir uzrakstīta un pielietota praksē. Ir valsts, kura ar to dzīvo. Ir šīs valsts panākumi. Ir dadzis acī „papīra” aliansei. Tur, kur Vidusjūras vienā krastā samilzt Eurosavienības problēmas, otrā krastā veidojas tā sabiedrība un vide, uz kuras fona visiem pamazām kļūst skaidrs, kāpēc Eurosavienībai tādas problēmas ir. „Zaļās grāmatas” ideoloģija pierāda sevi.

Pie tam, pierāda smagos apstākļos. Kolonizatoru noplicināta zeme, klimats, anglosakšu uzbrukumi un cilšu nesaskaņas. Lībija nav arābu valsts. To apdzīvo berberi – mežonīgi tuksneša ļaudis. Viņu sabiedrisko attiecību sistēma ir cilts iekārta. Tās kopumā tie dzīvo. Lai valsts rīkotos cilts teritorijā, ar to ir „jāsarunā”. Ciltis savā starpā nesaprotas – ir saglabājies gadsimtos uzkrātais tuksneša karotāju antagonisms. Lai saturētu dažādos, visai atšķirīgos valsts rajonus un ciltis kopā, lai neļautu ciltīm sakauties un apkaut vienai otru, ir vajadzīgs spēcīgs represīvais aparāts, represijas, uz represijām spējīga dzelzs roka un to visu līdzsvarojoša Ideja – iespēja veidot labāku dzīvi un šīs dzīves veidošana. Reāla sajūta par to, ka šī dzīve notiek. Par to, ka „Zaļā grāmata” ir arī dzīve, kuru var dzīvot tādos apstākļos. Tā kā „demokrātiskajai pasaulei” nekā nav ko likt tai pretī, tad „papīra” aliansei neatliek nekas cits, kā vien iznīcināt šīs ideoloģijas radīto valsti.

„Papīra” alianse cenšas aizvērt durvis, pa kurām no tirgus ekonomikas varētu „aizbēgt” tās nekontrolētie ārpus „zelta miljarda” esošie Zemes iedzīvotāji. „Papīra” alianse saprot, ka „Zaļās grāmatas” ideoloģija pārvelk treknu svītru viņu „Zelta miljarda” ideoloģijai. Izrādās, ka šī viena miljarda vārdā neviens nav jāupurē, neviens nav jānogalina, nav jādemoralizē, nav jāsarīda un nav jāindē ar narkotikām. Bet tieši to „alianse” nevar pieļaut. Tai ir jāturpina upurēt, nogalināt, demoralizēt, rīdīt un indēt. Tā dēļ tā ir radīta un tiek uzturēta, bet tad, kad vajag – lieto arī zobus.

Jau ilgāku laiku Lībijas tautas tiešās pašpārvaldes valsts vadītājs Muammars Kadafi strādāja pie grandioza projekta, kurš izdošanās gadījumā pilnīgi izmainītu Zemes nākotni – pie Āfrikas un Arābu valstu apvienošanas projekta. Viņš gribēja izveidot Āfrikas valstu federāciju – pēc būtības vienotu valsti. Kadafi ieguva praktiski visu Āfrikas un Arābu valstu piekrišanu. Viņa plāns paredzēja cilšu nesaskaņu noregulējumu, pārbaudītas ekonomiskās iekārtas un Āfrikai derīgas sabiedrisko attiecību sistēmas ieviešanu, kā arī valūtas sistēmas reformu, kura atņemtu „papīra” aliansei tās iespējas manipulāciju ceļā izsūkt citu valstu finansu resursus.

Viņš piedāvāja atgriezties pie zelta naudas aprites sistēmas un likvidēt tagad pastāvošo nevērtīgo papīra naudu. Tas atjaunotu preču un pakalpojumu reālo vērtību, neļautu spekulēt ar neesošas naudas kredītiem un iedzīvoties uz mazāk attīstīto zemju finansu nestabilitātes rēķina. Neļautu ASV drukāt savas papīrnaudas tonnas, par kurām iepērk reālās vērtības citās zemēs. „Papīra” alianse ir starptautiskā banku un papīra naudas sistēma.

Ja viņa reforma izdotos, tas vienā mirklī atņemtu ASV (Melu valstībai) tās ekonomiskās intervences ieroci – papīra naudu, un noliktu viņu tās reālajā stāvoklī citu valstu vidū – praktiski tai būtu jābankrotē, tāpat kā lielākajai daļai tā saukto „attīstīto valstu” – „papīra” aliansei un tās partneriem – Ķīnai un Krievijai, kurām ir milzīgi papīra dolāru uzkrājumi.

Āfrikas valstu federācijas plāns paredzēja darba vietu radīšanu, derīgo izrakteņu racionālu un ekonomiski izdevīgu izmantošanu. Zemes apsaimniekošanu un pilnīgu pašapgādi ar pārtiku. Kadafi plāns bija vērsts uz to, lai noturētu Arābu un Āfrikas tautas viņu zemēs un novērstu to migrāciju uz Eiropu. Tas pilnībā atņemtu „Zelta miljarda” projektam tā jēgu, bet tā darbību pavērstu pret pašiem tā izstrādātājiem.

Divas fundamentālas lietas – Kadafi cīņa pret papīra naudu – „papīra” alianses ekonomiskās kundzības pamatu, un „Zelta miljarda” projekta izgāšana – „melnā cunami” apturēšana ir galvenie iemesli, kādēļ „papīra” alianse uzbrūk Lībijai un grib nogalināt savu galveno ienaidnieku – Muammaru Kadafi.


Uzbrukums Lībijai bija nobriedis un izplānots. Melu rupora saldā balstiņa par to klusē, bet vēl nebija nekādu rezolūciju, nekāda īsta dumpja, vēl „protestētāji” tā īsti nebija sapratuši, pret ko viņi īsti ir, bet Lībijā jau darbojās Lielbritānijas speciālo uzdevumu vienības (SAS). Paši „protestētāji” pārpratuma dēļ tādas noķēra „savās teritorijās”. Viņi sagatavoja uzlidojumu mērķu koordinātes, veica izlūkošanu un uzbrukumu koordināciju. Viņi atbalstīja dumpinieku morālos iedvesmotājus, atvēra armijas atstātās un mīnētās noliktavas un sākotnēji apmācīja un ievirzīja dumpiniekus. „Papīra” alianse radīja dumpi un tās kaujiniekus gan kā sauszemes operācijas pirmā posma – desanta placdarma veidotājus gan kā ieganstu uzbrukumam.

Vēl nebija nekādu rezolūciju, bet „papīra” alianses bankas jau slēdza Lībijas un Kadafi kontus, jau izlaupīja Lībijas tautas („aizstāvamo”) naudu. Visi redz un saprot Lībijas naftas vērtību, bet maz kurš zina, ka Lībijas valsts kasē ir apmēram 140 tonnas zelta un milzīgas (apmēram 100 000 000 000 dolāru) valūtas rezerves. Lūk, to vajag „papīra” aliansei. Tādēļ uzbrukums notika tiklīdz tas bija tehniski sagatavots. Visa tā runāšana un diskusijas ANO bija tikai „dūmu aizsegs” pirms kara, lai saistītu citu valstu uzmanību un atturētu tās no iespējamām darbībām savu interešu Lībijā aizsardzības. Un viņas uz to iekrita! Nabaga Pan Ge Muns ANO tribīnē vēl aizvien runā kādu vecu scenāriju tekstus, par ko izpelnās pat ANO valstu izsmieklu.

Lībija, Sīrija, Irāna un Turcija veido „Ziemeļāfrikas vaļņa” mugurkaulu. „Ziemeļāfrikas valstu valnis” aiztur Āfrikas migrācijas vilni apmēram 500 miljonu lielu melno Āfrikas iedzīvotāju „cunami”, kurš ir gatavs doties uz Eiropu, tiklīdz šis valnis būs sabrucis. Ja dumpiniekiem izdosies panākt savu, tad šis valnis pavērsies un tam pievienosies arī tie arābu miljoni, kuri būs nonākuši dumpja radītajā badā un postā.

Lībija bija pirmā valsts, kura bija spējīga kontrolēt situāciju savā teritorijā, tādēļ to iznīcina arī kā iebiedējumu citām. Nākošā būs Sīrija, pēc tam Irāna.

Irānu iznīcinās divu iemeslu dēļ. Tā ir gāze un narkotikas. ASV (NATO) iebrukums Afganistānā tika ieplānots tā, lai šo teritoriju pārvērstu par lielāko heroīna ražotni pasaulē. Šī ražošana tur ir uzņēmusi apgriezienus, ir uzkrājumi un transporta infrastruktūra, bet ierobežoti izplatības ceļi. Irāna ir dabiskais aizsargvalnis heroīna transportam uz Eiropu. Tiklīdz „Irānas aizsprosts” būs likvidēts, tā Afganistānas heroīns netraucēti pārpludinās Eiropu – arī Latviju. „Papīra” alianses vietējā radio un TV tam jūsu bērnus jau ir sagatavojusi – patērētājs jau ir gatavs – tūlīt būs arī piedāvājums.

„Zelta miljarda” projekta ietvaros „papīra” aliansei ir jātiek galā ar Āfrikas „melnajiem”, arābiem un europiešiem. Nojaucot „arābu valni”, Europu nostāda bezcerīga kara stāvoklī. No vienas puses – nemitīgu karu apstākļos auguši nēģeru miljoni un arābi, no otras – labi bruņota armija, bet narkotiku demoralizēta populācija. Tas ir tāds karš, kurā uzvarētāju nav, toties ir daudz upuru. Europas iekarojums nēģeriem un arābiem neko nedos. Tieši otrādi – šeit ienākuši, viņi būs tukšā maisā.

Šo pašu vilni „papīra” alianse pavērsīs pret Krieviju. Ķīna un Indija piebeigs pašas sevi pārliecīgās ekonomiskās aktivitātes dēļ. Demoralizācija, atkritumi un klimats darīs savu. Ir Indijas un Pakistānas kodolkonflikta scenārijs, kuram vienmēr var „piepalīdzēt” sākties. Ir paklausīga Dienvidkoreja.

Tomēr vispirms bija jānosargā savi „papīri” un jāizraisa melnais Āfrikas cunami. Pie tā tiek strādāts. Lidmašīnas lido. Bumbas krīt. Dumpinieki uzbrūk. Viss notiek. Kadafi vīri sadeg savos tankos, aizstāvot Latviešu demokrātiskās tiesības strādāt Vācijā.



                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija

                                                                                    28.03.2011.




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa