Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

450.

No: Rudis       Temats: Islāmisti-fundamentālisti

?←      2012. gada 17. aprīlis 16:00:26

Kāpēc islāmistus sauc par fundamentālistiem?



Kas mēs esam?

Uz jautājumu:

- „Kāpēc islamistus sauc par fundamentālistiem?”,

vislabāk var atbildēt tie, kuri tādus vārdus lieto. Es tomēr Jūsu jautājumu tagad pārfrāzēšu tā:

- Kāpēc budžeta samazināšanu (valsts dzīves bremzēšanu) sauc par konsolidāciju?

Konsolidēt ir apvienot, koncentrēt – tas ir – darīt labāk to, kas ir labi darīts līdz šim (slikto nav jēgas konsolidēt). To, kas tāds nav, sauc citā vārdā, tādēļ ka tādā veidā var noslēpt tā īsto dabu, piešķirt tam citu nozīmi – tas ir – melot.

Fundamentāls ir pamatīgs, uz stingriem pamatiem būvēts, pašos pamatos esošs. Ir fundamentālas zināšanas, fundamentālas ir paradigmas zinātnē. Fundamentālais ir normatīvais – tas, kas uztur attīstību un nosaka tās virzību. Var būt fundamentālas izmaiņas – tad, kad viss tiek pašos pamatos mainīts – kad mainās visa pasaules aina un dzīves veids.

Fundamentālists ir laba lieta līdz tam brīdim, kad tas sāk traucēt tiem, kas nav fundamentāli, tiem, kam nav pamatu, kas ir iluzori un neīsti. Fundamentālisms atsakās pieņemt faktiem neatbilstošo darvinismu un psihiski slimo Freidu par zinātnieku. Tad tam, kas nav īsts, ir jāslēpj savs iluzorums, un tas ķeras pie meliem. Tad vārdam „fundamentāls” piešķir negatīvu nozīmi un šī negatīvā nozīme tiek lietota kā pretnostatījums savam iluzorumam, kas tādā veidā tiek celts vērtībā. Ar vārda „fundamentāls” lietošanu negatīvā nozīmē melo tādā veidā, ka slēpj sava neīstuma pretdabiskumu, tukšību un amoralitāti. Bez pamatiem esošs nav eksistēt spējīgs – patiesībā tā nemaz nav – tas tikai tēlo, ka ir, ka ir tas, par ko nebūdams, uzdodas.

Islams ir Isas mācības uzturēšana arābu kultūrā. Isa ir Jēzus Nazorejs, rietumos saukts par Kristus. Mūsu ēras 6.gs. pravietis Muhameds misionāriskā kārtā Kristus mācību – kristīgo ticību ienesa arābu tautās. Islams ir Kristus mācība, piemērota arābiem un viņu valodā, savā pirmatnējā formā – tāda, kāda tā tur ir saglabājusies mazāk izkropļota, kā rietumos un ziemeļos (no arābu puses skatoties) esošā. Islams ir trešā – arābiskā kristietības forma.

Arābu kristietība nav monolīta. Tajā ir lielāki nesamierināmi sunnītu un šiītu, kā arī daudzi mazāki sektantiski novirzieni. Domājot par sektantismu, ar to jāsaprot kādas atkāpes no pamatdogmas, vai kādu vērtību akcentēšana, zaudēšana vai nostādīšana pāri citām. Katra sekta (daļa), nespēdama uzņemt un nest visu veselumu, velk sev līdzi to un tādā veidā, kā to spēj. Islamā ir stingrās līnijas piekritēji (fundamentālisti), kuri turas tuvu sākotnējai tradīcijai – kristietības īstajai dvēselei, un daudz pasaulīgāki, kuriem islams brīžiem paliek tikai pieklājības normu ievērošanas līmenī. Šie pēdējie rietumiem patīk, bet stingrā līnija – kristīgās mācības īstums tos biedē. Tam tad arī pieraksta „fundamentālismu”. Lai to iezīmētu kā nevēlamu un pat nosodāmu, tam piedēvē eksaltētu, vardarbīgu grupu ideoloģijas dabu. Tam piedēvē to, kas tas nav.

Vardarbīgums Islamā pārgājis kā no tā laika kristietības dabas, tā arī no Zēlotu kustības, kāda bija daudz eseju un jūdu vidū. Zēloti bija aktīvās arī militārās iniciatīvas piekritēji cīņā par Jūdejas politisko un kultūras neatkarību no Romas impērijas. Pirmo kristiešu vidū bija kā zēloti, tā eseji, tā arī to askētiskais spārns – Nazoreji, pie kuriem piederēja arī tas, kuru tagad baznīcās par Jēzu no Nācaretes (Nazorejiem) dēvē. Arī rietumu kristietības spārni – Romas un Grieķu katoļi (pareizticīgie) ir vardarbīgi, tiklīdz viņiem to ļauj. Vardarbīgums ir profanētās kristietības pazīme. Profanācija vienmēr atraisa vardarbīgumu.

Pravieša Muhameda laika „kristietība” bija neizglītota, tumsonīga, agresīva un neiecietīgi augstprātīga, ar izredzētības un tādēļ visatļautības garu apdvesta. „Kristieši” sevi uzskatīja par vienīgajiem īstajiem cilvēkiem. Visi pārējie tiem bija tikai īslaicīgi atkritumi, kuri tiks aizmēzti visdrīzākajā laikā līdz ar „Dieva dēla” otrreizējo atnākšanu.

Vēl nebija ne simts gadu kopš „kristietība” kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju. „Kristieši” aizrautīgi un dedzīgi „tīrīja teritoriju” – apkaroja katru citādi domājošo, citu Dievu pielūdzošo un citādi pasauli zinošo. Ar militāru spēku, uguni un zobenu apkaroja filosofiju un antīko izglītību, kā arī izsenis piekoptās tradicionālās reliģijas – „pagānismu” (lauku dzīves veidu). Beigts pagāns bija labs pagāns. Nogalināt neticīgo bija dievam tīkams darbs. Vēl krusta karotāji gāja iekarot debesu valstību neticīgo slepkavošanas ceļā.

Tagad baznīca tēlo lēnprātīgās aitiņas, bet vēl pavisam nesennekautrējās izliet „dievam tīkamās” neticīgo asinis. Islams ir saglabājis arhaiskāku profanētās kristietības formu. Iepazīties ar islamu nozīme veikt ceļojumu vēsturē. Šariats ļoti lielā mērā ilustrē to, kādi bija kristieši un viņu dzīves veids ap mūsu ēras 7.gs. Tādā veidā skatoties, Musulmaņi ir īstāki kristieši kā Romas pāvests – viņi ir tuvāk sākotnējās kristīgās pasaules „garam, dabai” un būtībai.

„Civilizētajiem kristiešiem” netīkamais „islama fundamentālisms” ir viņu pašu „kristīgā pasaule” pirms tā tika pārlieta ar Jezuītu „izglītības” saldi indīgo sīrupu. Šis fundamentālisms izceļ gaismā to, ko „brīvā un demokrātiskā pasaule” ar savu „kristīgo un vispārcilvēcīgo vērtību” masku uz sejas par savu īsto seju negrib atzīt. Tā ir tā situācija, kad zaglis, gribot būt brīvs savā zagšanā, rāda kādu citu un kliedz – „ķeriet zagli!”. Visa pēdējo gadu „kristiešu” darbība pret islama pasauli atkal ir tāda pat kā krusta karu laikā – „Nosit musulmani – tiksi paradīzē!”. Eirosavienība savu finansu krīzi atrisina tādā veidā, ka tam izlieto Lībijai nolaupītos miljardus.

Nesen televīzijas kastē tur runājošā „televīzijas galva” skaidrā latviešu valodā ar labi ietrenēta muļķa možo visgudrību paziņoja, ka, lūk, kristieši savas lieldienas jau nosvinēja, bet pareizticīgie tās svinēs divas nedēļas vēlāk. Televīzijas muļķa galva ir pilnīgi nodalījusi divus profanētās kristietības virzienus (šiītus un sunnitus islamā) un pretnostatījusi tos kā kristīgu un kādu, kurš tāds neesot. Televīzijas muļķa galva, acīmredzot politikas pārcentības dēļ, (krievi taču ir kaut kas pilnīgi svešs un naidīgs – pat nekristīgs) ir aizmirsusi, ka runa ir ne tikai par kristiešiem, bet pat par diviem katolicisma spārniem, kuri viens otram ir tuvāki kā katolisms ar Luterānismu.

Pašos Kristīgās pasaules sākumos – pamatos no Sakrālās Kristietības – „Mīļā Skolnieka Jāņa un abām Marijām (Mātes un Magdalēnas)” atdalījās Pētera profanācija. Pētera profanācija izplatījās neizglītoto ļaužu vidū Romas impērijā, pagrima, tika izkropļota un izmainīta līdz nepazīšanai, uzņēma sevī dažādu kultu un maģiju elementus un rituālus tiktāl, cik tas sekmēja šīs profanācijas izplatīšanos tumsoņu vidē.

Profanācija atbrīvojās no tai netīkamajām sakrālajām filosofiskajām doktrīnām, un saglabājot kristietības vārdu, bet esot jau ar pilnīgi citu, sākotnējai svešu un pretēju dabu, tika pieņemta par Romas oficiālo reliģiju. Romas impērijas rietumi ar Romas pilsētu (baznīcas sēdekļa vietu) pagrima, bet impērijas kultūra un inteliģence pārcēlās uz tās austrumu daļu – Bizantiju ar galvas pilsētu Konstantinopoli. Sev līdzi tā aiznesa arī to profanētās kristietības daļu, kura stingrāk turējās pie tradīcijas.

Romas katoļi taisīja politiku un attīstīja baznīcas varu, ieviesa inkvizīciju un organizēja slepenas varas struktūras. Viņi mācījās runāt „par” un šīs runas izmantot savu politisko un ekonomisko mērķu īstenošanai – varas sagrābšanai. Viņi atkāpās aizvien tālāk no tā, kas kādreiz bija to pamatā. Tagad viņi bija pilnīgi „fundamentāli” kristīgā fundamentālisma pretinieki. Būdami „kristīgā” sekta, viņi dalījās mazākās sektās un dzemdēja savus apkarotājus un reformatorus.

Bizantijas katoļi darīja to pašu tikai citā veidā. Tā pareizticība (pareizā slavināšana), kādu tagad redzam, ir tikai viens vēlākais no daudzajiem novirzieniem un agrāko formu mantiniekiem. Tādā veidā mēs tagad redzam trīs lielas profanētās (Pētera līnijas) kristietības daivas – Romas, Biznatijas un Arābu, ar to daudzajām sektām, virs un apakšslāņiem, kā arī pretnostatījumiem pamatiem.

Mums paveras aina, kurā visi aizvien atsvešinās viens no otra, pie tam šie visi ir viens un tas pats dažādās savas dzīves stadijās un veidos. To mēs varam izteikt ar līdzību par Cilvēku, kurš ne vien nepazīst pats sevi dažādos apģērba gabalos, bet arī savos agrākajos foto uzņēmumos. Tas ir Cilvēks vai kāda sabiedriskās dzīves forma, kurā pretēji acīmredzamajam stāsta, ka ir nemainīga un tāda ir bijusi kopš paša sava laika sākuma.

Profanētās kristietības Romas katolisma politiskās darbības forma – intrigante, strīdas ar savu rituālās tradīcijas apjūsmošanas formu – pareizticību, bet savu pagānisma un elkdievības apkarošanas formu – islamu jau uzskata par sev naidīgu un svešu – mēteļi skapī neatpazīst sevi kā vienu veselumu – viena satura – Cilvēka apģērbu.

Protams, ka neatpazīst, jo tajos nav visus vienojošā satura – sakrālās Kristietības – „Jāņa līnijas”, kura vienīgā – kā skapī esošo mēteļu īpašnieks, varētu pati sevi pazīt jebkurā savas dzīves posmā un situācijā. Sakrālā kristietība tiktāl atšķiras no profanētajām formām, ka tās, pat to ikdienā uzlūkojot, tajā neatpazīst savu radītāju un tā īsto būtību. Tukšo mēteļu un televīzijas muļķa galvām nav saprotams tas, kas notiek sākotnējā radītāja Sirdī, jo tās nepazīst savu radītāju, bet radītājam savukārt nav vajadzīgas tukšo mēteļu formas un viņš var teikt – „ejiet nost – es jūs nepazīstu”.

Vēsturiski mēs redzam, kā profanācija attālinās no sava radītāja – Sakrālā satura. Vispirms, zūdot atbalstītāju izglītības līmenim, (piepulcējas daudz jaunu tam nesagatavotu mācekļu) tie nespēja noturēt filosofisko doktrīnu un sadzīves tradīcijas prasību normas. Tā rezultātā Roma jau trešajā gadsimtā bija spiesta atzīt savas doktrīnas nesavienojamību ar pirmsākumu. Pētera profānā līnija sarāva saites ar Sakrālo Jāņa līniju. Tālāk tā reformē pati savu profanāciju, tā sadalās Romas un Bizantijas krēslos un dažus gadsimtus vēlāk parādās arī kā pravieša Muhameda darbība arābu vidē. Sākotnēji tās pazīst viena otru un savu brālību. Bet laikam ritot un visām attālinoties no sākotnējā satura un iegrimstot katra savā izkropļojumu purvā, tās arvien mazāk pazīst pašas sevi kā vienu veselumu, un līdz ar to arī savu sakrālo saturu tā nemainīgajā formā.

Vēlāk tās veido katra savus „svētos rakstus” un rada savas opozīcijas savās nometnēs. Katrā no tām rodas reformatori, kuri atsakās no sākotnējo filosofisko doktrīnu satura un pievēršas pļāpāšanai „par” un sevi velta cīņai ar tiem, no kā ir cēlušies. Cīņa pamazām kļūst par vienīgo un galveno viņu dzīves saturu, kuru tās vispirms vērš viena pret otru. Vēlākajos gadsimtos tās gan uzvelk tuvākā mīlestības masku, bet arī tas nenotiek pēc viņu pašu iniciatīvas, bet Jāņa līnijas darbības rezultātā.

Sakrālā – Jāņa līnija nemainīgi saglabājās savā „dabiskajā vidē” – Druīdu kultūrā un zem tās maskas, ko tagad sauc par „ķeltu kristietību” tās sākotnējā formā. Arī Druīdu kultūru mūsdienu pētnieki nepazīst tās sākotnējā formā. Līdz mūsu dienām ir nonākuši atsevišķi stāsti un izdomājumi par to. Visbiežāk par Druīdiem stāsta to, kas patiesībā piederas viņu izsenajiem pretiniekiem – tiem, kuru vēlāko laiku darbības pēdas ir saglabājušās vienkāršo ļaužu atmiņā – burvjiem, māgiem un šamaņiem. Līdz ar to, neko nezinot par Druīdiem, Merlinā-Artūrā, neviens šodien nesaskata to, kas viņš ir, tāpat kā visā viņa dzīves vidē neredz Sakrālo Kristietību. Jāņa evaņģēliju pieņemot par Sakrālās Kristietības durvīm, nonāksim pie Merlina-Artūra, Grāla, Pūķa, Baloža, Tēva, Dēla un tā Svētā Gara, kura(s) elpa piepilda to visu ar savu Dzīvību.

Šī Dzīvā Elpa dod to saturu, kurš katram tās skartajam ļauj būt par tukšo mēteļu saimnieku un labi justies katrā no tiem, ja vajadzība to prasa. Tas bija Kataru-Albigoju valsts un kultūras pamats. Šī „Jāņa līnijas” nodibinātā valsts ilgu laiku – līdz 12.gs. eksistēja blakus katoliskajai Romai, kad to iznīcināja Pētera Romas sapulcinātais karaspēks. Mūsu dienās gari un plaši tiek runāts par Romas profanētās kristietības Sākotni, vēsturi un tās peripetijām. Tiek veidots uzskats, ka Romas kristietība bija vienīgā, kura eksistēja, varēja eksistēt un kurai bija sava vēsture. Tiek noklusēts tas, ka vairāk kā 1000(!) gadu Eiropā, tās dienvidos (Dienvidfrancijā) pastāvēja vēl viena – pavisam cita kristīgā kultūra, kura bija netīkama Romai – Vatikānam. Netīkama „mētelim”, kura ar savu klātbūtni tam atgādina par viņa tukšību.

Tiek runāts par „dieva žēlastību un garu”, kurš uzturot šo „kristietību” un to vadot tās darbos. Tiek apspriests, ko tikai visu labu tā dodot cilvēcei un Eiropas kultūrai. Spriedēji un slavinātāji nekā nepiemin to, ko šī „progresīvākā, mīlošākā un īstākā” ir nolaupījusi kā Cilvēcei, tā arī Eiropai. Ja pēdējiem Romas imperatoriem būtu pieticis prāta apsist visus Romā mītošos profanētās kristietības izplatītājus, tad tagad mēs dzīvotu nepašaubāmi labākā, tīrākā un cilvēcīgākā pasaulē. Romieši bija pārāk toleranti pret šo sērgu. Romiešu vaina ir tā, ka ar viņu pielaidību, mētelis ir nožņaudzis savu saimnieku un tagad, uzurpējis viņa vietu sabiedrībā, savus mēteļa un televīzijas muļķa galvas darbus uzdod par sava radītāja un saimnieka darbiem.

Starp Sakrālo un profāno kristietību ir tik pat liela atšķirība kā starp Cilvēka Sirds saturu un mēteļa tīrīšanas instrukcijas pamācībām. Tam ir ļoti būtiskas sekas. Tas mūs noved pie fundamentālisma jēdziena lietojuma izkropļojuma un tā, kāpēc tas tiek darīts!

Ar to notiek patiesības slēpšana un vienlaicīgi arī cīņa ar kristīgo fundamentālismu – Sakrālo kristietību.

Ar otro ir vienkāršāk. To vieglāk saprast un redzēt. Nesen kāda baznīcas runas mute atkārtotās, ilgstošās telefonsarunās man centās iegalvot, ka nevajagot būt svētākam par Romas pāvestu. Uz to ir tikai viena atbilde – ir teikts „esiet pilnīgi kā Jūsu Tēvs, gudri kā čūskas un maigi kā baloži!”. Tur nekas nav teikts, ka šajās jomās būtu jāuzturas pāvesta ēnā. Nekur nav teikts, ka pāvests ir tie griesti, par kuriem augstāk nedrīkst kāpt. Nekas nedrīkst nostāties starp mani un manu Tēvu! Tā ir kristietības Sakrālā būtība!

Šī Sakrālā būtība parāda mēteļa tukšību viņa vietā uz pakaramā pie ieejas durvīm, un tieši šī tukšība tiek slēpta aicinājumos apkarot fundamentālismu. Par to savu sašutumu izsaka arī tad, kad pareizticīgā baznīca cenšas aizstāvēt savu fizisko neaizskaramību pati savos tempļos un altāros. Tad tai ir jānoklausās pārmetumi par bardzību pret savu altāru apgānītājiem! Tas, kurš pats vairs nav nekas, apkaro to, kurš kaut vai ārēji centās saglabāt kaut ko no tā, kas viņu padara par to, par ko viņš uzdodas. Tas, kurš pats vairs nav mētelis, bet tikai vārgs topiņš uz daiļavas pupiem, vēršas pret to, kurš cenšas saglabāt savu mēteļa izskatu. Ar bļaustīšanos par fundamentālismu slēpj to, ka pašos vairs nekādu pamatu nav. Patiesībā ar to slēpj, ka pašu jau arī nemaz vairs nav!

***

Cilvēkiem ir Jūtas un Sajūtas. Viņu sajūtas viņiem saka, ka viņiem ir saistība ar Tēvu, ka viņiem ir Tēvs un viņi ir vienoti ar savu Tēvu pat tad, ja viņi to kādu brīdi neredz vai neprot saskatīt tur, kur viņš visu laiku ir. Sajūtas viņiem saka, ka viņi nav vieni šajā pasaulē – visapkārt ir Tēvs arī citos savos bērnos – Cilvēkos – brāļos un māsās un Cilvēku jaunākajos un vecākajos Brāļos – daudzo Tēva radīto pasauļu iemītniekos.

No Tēva mantotās jūtas, arī mīlestības jūtas, liek izjust mīlestību uz Tēvu un visu, visiem brāļiem un māsām, lai kas un kādi viņi būtu. Mīlestība uz Tēvu liek tiekties pie Viņa un mīlēt visus (kristītus un baznīcas nekristītus) viņa bērnus katrā vietā, kur viņi dzīvo un katrā – Cilvēka, suņa, zivs, tauriņa vai zāles stiebra izskatā, kādu Tēvs, viņu mīlēdams, tam ir devis. Cilvēkam ir dabiski tā mīlēt citus, tāpat kā Tēvs visus mīl gan kristītus, gan baznīcas nekristītus, katrā viņu izskatā. Tēvam visi viņa bērni ir vienādi mīļi, skaisti un gaidīti, neatkarīgi no tā, kādā baznīcā tie ieiet, vai ieiet un vai ir tās kristīti, svētīti, iesvaidīti, u.t.t., vai nekad nav baznīcu redzējuši, bet priecājas par sava Tēva mīļo vaigu Zvaigznes, Zieda un Zivs izskatā! Māte Dzīvība vienādi visos rit!

Mīlestība un Tieksme pie Tēva katram viņa bērnam dod reliģiskās jūtas. Reliģiskās jūtas katram Cilvēkam ir dabiskas un primāras jūtas. Mīlestība uz Tēvu un Māti katram viņu bērnam ir beznosacījuma mīlestība tieši tādēļ, ka caur to darbojas viņa reliģiskā atziņa – viņš Radītāju redz savos šīs pasaules vecākos un sagaida, ka arī viņi tieši tāpat, kā viņa Radītājs pieņems viņu beznosacījuma mīlestībā tādu, kāds viņš ir. Cilvēkam tas ir dabiski.

Nevienam sava Tēva bērnam neienāks prātā apšaubīt Tēva esamību. Neviens no viņiem neteiks – „Dieva nav. Esmu ateists”. Neviens neapšaubīs Tēva darbu un dalību viņa dzimšanā un nesāks izdomāt teorijas par to, kā Dzīvības ritējums varētu būt bez Tēva līdzdalības un vadības.

Cilvēks tieksies izzināt šo līdzdalību, vadību un pilnību. Cilvēks tiecas būt pilnīgs tieši tāpēc, ka grib būt vienots ar Tēvu, un tātad, būt kā viņš – viņam līdzīgs visā. Tas ir dabiski visiem Tēva bērniem. Puķe tiecas būt tāda pati kā tā, no kuras sēklas tā izauga, un tauriņš tāpat izveidojas par tādu pašu kā tas tauriņš, no kura atstātās oliņas viņš izšķīlās. Visi grib būt kā Radītājs un atkārtot viņa darbus. Visi viņa radītie un darbu augļi.

Viņi visi, tiekdamies pie Tēva, to pašu tieksmi redz citos, un tāpēc jūtas vienoti ar viņiem. No viena Tēva mantotās visiem kopīgās jūtas ļauj saprasties, katram esot savā savdabībā. Zinot savu jūtu vērtību sev, katrs cilvēks zin to pašu vērtību citos.

Vērtība redz Vērtību.

Vērtība uztur un vairo Vērtību.

Vērtība saskan ar Vērtību.

Starp vērtībām, nav domstarpību un cīņas. Katrai vērtībai ir sava vieta, kurā tā ir Vērtība, un tā netiecas aizņemt kādas citas vietu, jo tur tad tā vairs nav Vērtība. Mīlestība un vērtības atziņa iet caur cieņu. Mēs cienam citu Cilvēku jūtas. Mēs cienam viņa Goda jūtas, viņa kauna jūtas, viņa Mīlestības jūtas, viņa gribu būt pie Tēva – viņa reliģiskās jūtas.

Cilvēkam nav tādas vajadzības – smieties par citu Cilvēku jūtām, tās pazemot vai citādi aizskart to, kas ir vērtīgs un mīļš – tīrs un svēts. Cilvēks netiecas to aptraipīt, un tāpēc Cilvēkam nekad nav ko darīt ar tiesībām to darīt. Cilvēkam nav ko darīt ar to, un tādēļ nav vajadzīga tāda vārda brīvība, kurā viņš var izteikt necieņu cita Cilvēka jūtām.

Te mēs nonākam pie „cilvēktiesībām” ņirgāties par reliģiskajiem simboliem, kādu „māksliniecisku”, „vispārcilvēcisku” un citu brīvību vārdā. Te mēs nonākam pie altāru, kapu mirušo ķermeņu un celtņu apgānīšanas, pie korāna dedzināšanas un karikatūrām par Pravieti Muhamedu.

Vēl pavisam nesenā pagātnē katra tā saucamā brīvās pasaules (es gan teiktu – sātaniskās) „sevi cienošā” (es gan teiktu – sevi pazemojošā) un brīvā (es gan teiktu – sātaniskā) „kristīgā” vai ateiskā (es gan teiktu – bezdievībā – bez Tēva un pamata esošā) avīzē uzskatīja par savu netīro pienākumu pārpublicēt Pravieti Muhamedu un islama ticīgo jūtas aizskarošas „mākslinieciski” bezvērtīgās un bezgaumīgās slima cilvēka dvēseles murgos tapušās karikatūras par to. Šizofrēnijai ir daudz formu. Ir daudz to, kuri nēsājas ar šizofrēniķu (ne)darbiem un atrod tur sev radniecīgas sajūtas. Arī slimības un netikumi tiecas viens pie otra.

Pilnīgi iespējams, ka visi tie žurkālisti, kuri apvienojās šajā noziegumā pret cilvēcību (būt reliģiskam un reliģiski jūtīgam ir cilvēcīgi) – jūtu nešanu un jūtu esamību, ir ateisti. Pilnīgi iespējams, ka viņi teiks – „Mūsu modernajā pasaulē nav vietas tādiem māņiem. Reliģija ir opijs tautai.”. Tādā gadījumā mēs redzam to, ka ateisms ir humānisma – cilvēcības antipods.

Tomēr te rodas virkne jautājumu.

- Kādēļ, tie paši „brīvību mīlošie” zākā padomju laika noziegumus un reliģiju vajāšanu?!

- Vai tā ir, ka apvienoto karojošo ateistu mītnēs (midzeņos) redakcijās neparādās adventes vainadziņi, lieldienu trusīši un neskan ziemassvētku mūzika?

- Vai ap šo svētku laiku avīzes redakcijā neskan runas par pestītāja ciešanām?

- Vai netiek apjūsmotas viņa ciešanas, kuras „viendzimušas dēls ir nesis mūsu visu pestīšanai”?

- Vai tad tā ir, ka redakcijās nav to, kuriem ir krustiņš kaklā un kuri baznīcu apmeklē?

- Kā tad viņu dievbijība un gribēšana slavēt to kungu dien’ un nakt’, pieļāva tā paša kunga darbu zaimošanu?

- Vai „brīvību mīlošo” „brīvības mīlestība” ir tik liela, ka tā attiecas arī uz spēju mierīgi noskatīties nozieguma izdarīšanā?

- Vai te būtu jārunā par bezjūtību?

 

Bezjūtība ir vairāku šizofrēnijas formu pavadone, pazīme un sastāvdaļa. Pieņemsim, ka visi ateisti ir psihiski slimi, bet tas nekā neattaisno tos krustiņu nēsātājus, kuri sevi sauc par kristiešiem. Pieņemsim, ka viņi ir tik tuvu savam kungam, ka skaidri redz citu „neīsto reliģiju maldus” un tādēļ to zaimošana nav noziegums blakus „vienīgās īstās cilvēkmīlestības gaismai”. Pieņemsim, ka viņu pašu ciešanas, redzot šos „maldos noklīdušos”, ir nesamērojami lielākas par maldos klīstošo ciešanām, kad „īstenmīlošie” par viņiem smejas.

Tad tomēr vēl aizvien paliek jautājums,

- Ja arī „maldos klīstošie” ir cilvēki (viņi ir reliģiozi), tad taču viņu jūtas tomēr ir īstas?

- Un kā tad „īstenmīlošie”, viņos esošās „īstās” jūtas pieļauj citu cilvēku jūtas aizskart un pazemot?

- Un ar ko tad viņi tādā gadījumā atšķirsies no „briesmīgajiem fundamentālistiem”?

Tomēr atšķirība ir un visai būtiska. Nav dzirdēts, ka kaut kur ārpus „kristīgās” pasaules – tur, kur nav arī musulmaņu apdzīvoto teritoriju, tiktu dedzinātas bībeles, apgānītas baznīcas (kā tas notiek pašu „kristiešu” zemēs ar šo pašu „brīvību mīlošo” kvēlu atbalstu) un publicētas karikatūras ar kristīgo svētumu zaimošanu (kas plaši tiek piekopts „mākslinieciskās brīvības” vārdā „kristīgajās” zemēs). Jā, notiek kristiešu vajāšana un izspiešana no izsenis islamiskām un etniski tam piederīgām zemēm. Tiek atjaunota tā kārtība, kāda bija pirms kristiešu misionāristiskās (islama izspiešanas)darbības.

Mēs redzam, ka ar „islama fundamentālisma briesmu” lozungu tiek aizslēpts tukšums tur, kur bija jābūt kristīga cilvēka dvēselei. Tie, kam nekā nav, apkaro tos, kuriem ir. Tie, kuriem nav fundamentālas cilvēcības, apkaro pamatos esošo tajos, kuriem Cilvēka pamats ir viņa Gars. Tur, kur ir Gars, ir Cilvēcība, Cilvēka dvēsele, Cilvēka jūtas, jūtīgums un līdzjūtība. Gars dod tuvību Radītājam, saites, saišu un tuvības redzēšanu citos. Gars piepilda ķermeni un piešķir to, ka mēs sakam – „Redzi – Cilvēks!”. Gars dod esamību, jo tikai pilnums ir īsts.

Tukšums ir šķitums, ilūzija. Tur, kur nav Gara, nav arī tā dāvanu, kuras piepilda un padara Cilvēku īstu. Tur, kur nav Gara, nav arī Cilvēka. Tur, kur nav Gara, ir tikai iluzoras Cilvēku ēnas – tukšas čaulas, bez Cilvēciska satura. Ar „islama fundamentālisma briesmu” lozungu maskē „kristīgās pasaules” iluzoriskumu un cilvēku trūkumu tajā. Ar to maskē to, ka tā ir ēnu – jau mirušo pasaule, kura pamazām beidz savu pastāvēšanu.

***

Tagad daudz runā par katastrofām un kataklizmām, bet tikpat kā nemaz par Nākotnes veidošanu. Tagad gaida asteroīdu krišanu, vulkānu darbību, ledus kušanu un cunami viļņus. Kataklizmas redz kādā ārējā spēkā, kurš nāks un aiznesīs „nevainīgās” dzīvības, tomēr neviens negrib redzēt, kā norisinās Cilvēces iekšējā kataklizma. Kataklizma, kura tiek gaidīta kā ārējs naidīgs spēks, jau sen darbojas Cilvēku iekšējā – dvēseles telpā.

Cilvēks ir tikai tad, kad viņš ir kopā, kā viens vesels, kā Radītāja un Cilvēces daļa. Tad, kad nav veseluma – Cilvēka nav. Cilvēks ir viņa saprātīgā darbība, jo tikai tā mums parāda viņa esamību. Veselums dod saprātīgumu, nošķirtība to liedz. Kataklizma izplatās līdz ar pieaugošo nošķirtību, un tā arī ir tā kataklizma, kura piemeklē Cilvēci – Saprātīguma zudums. Nesaprātīgu darbību atnestais posts.

Tiem, kuri Ir (ir Pilni), viņu Radītājs saka – „Es esmu tas, kas es esmu” un „Viss, kas ir īsts, ir manis radīts”, un „Es esmu tas viss īstais, ko manis radītu, Tu redzi sev apkārt”, un „Tu esi manis radīts un Tu esi tik, cik esi kopā ar mani”.

Cilvēks kā Radītāja daļa, ir „tas, kas viņš ir”, jo nevar būt nekas cits, vai viss kas kopā un nekas pats par sevi. Cilvēks ir tas, kas viņš ir – Cilvēks nevar būt „šis un tas – viskautkas”. Cilvēks ir tā viņu veidojošā savdabība, kas viņu veido kā saturam atbilstošu formu un to piepildošo saturu – formas un satura vienība.

Savdabība – „es esmu tas, kas es esmu” nāk kopā ar vienību un vienprātību savdabīgo un savdabībai piederīgo vidū. Vienprātība uztur un veido savdabību, un savdabība meklē vienprātību. Tas, kurš ir tāds un grib tāds palikt, meklē citus tādus pašus un veido atbalstošas vienprātības.

Tas, kurš ir tāds – kurš kaut kas ir, var tāds būt tikai tik ilgi, kamēr viņš tāds paliek. Tad, kad viņš vairs nav tāds – tad viņš beidz pastāvēt kā tāds, kas viņš ir. Tad, kad viņš nav tas, kas viņš ir, tad viņa vairs nav. Tas, kurš zaudē savu savdabību, zaudē to, kas viņš ir, un līdz ar to beidz būt. Tur, kur viss ir viss, nav nekā noteikta – nav arī nekā cita, tā vietā, kas beidza būt – nav savdabības, nav vienprātības un nav arī Saprātīguma. Neatbilstošo čaulu atstāj saturs, kurš nevar darboties caur to, kas vairs nav nekas īsts un kaut kam esošam derīgs. „Tas, kas der visam – neder nekam.”

Opera ir Opera tad, ja tajā ir Opera un nekas cits kā vien Opera. Tad mēs ejam uz Operu un esam bijuši Operā, jo neesam bijuši nekur citur kā vien Operā. Operu par tādu padara tās saturs, gars, atmosfēra – tas neatkārtojamais, kas ir Operā un ko mēs ejam baudīt tur, kur tas ir – mēs ejam uz Operu baudīt Operu.

Balets ir Balets uz Baleta skatuves. Ja balets ir stacijā, tad stacija vairs nav stacija, bet balets vairs nav balets. Tad uz baleta skatuves arī ir stacija. Ja visur ir stacija, tad baleta vairs nav nekur, tāpat kā izzūd arī stacija. To aprok viss tas, kas stacijā tiek sabāzts. Ja lauki nav lauki, tad arī pilsēta nav pilsēta un, ja katrā vietā nav tas, kam tur jābūt, tad nekur nekā nav.

Bērni uz skolu iet mācīties. Skola ir skola tad, kad tā ir skola, kad tajā ir tās gars, atmosfēra un elpa, kura katram ienācējam saka – „Te būs vienprātīga mācīšanās un nekas cits te nebūs, kā vien mācīšanās. Visas citas nodarbes lai te neienāk un netraucē mācīšanos. Naudas mijējiem nav vietas templī savu naudu žvadzināt. Templī ir Radītāja elpas vieta. Skola ir Saprāta un Saprātīgas vienprātības elpas vieta.”.

Ja skola sāk būt viss – „kultūras” centrs, interešu un pulcēšanās vieta, sociāla kopienas telpa, tad skola pārstāj būt skola. Visu saliekot vienā, tas viss tiek zaudēts – tas viss pārvēršas par neko – zaudē savu saturu un beidz pastāvēt – zūd Savdabība, Vienprātība un Saprātīgums. Katrs „visa esamības” vietu velk uz savu pusi un nekā īsti tur vairs nav. Mikroskops nevar būt termofors un skola nevar būt slimnīcas palāta. Mežonīgo tautu ziemas mītnes bija lielas puspagraba celtnes, kurās zem viena jumta mitinājās un savus darbus darīja visa cilts kopīgi. „Kopienu centri” skolās ir atšķirību un, tātad, attīstības iekarojumu zudums. Tā ir atgriešanās pirmatnējās mežonības stāvoklī. Tā ir kataklizma!

Kas grib būt viss – tas nav nekas – tā vienkārši vairs nav!

Katrs Cilvēks piedzimst brīvs tādā nozīmē, ka Daba un Radītājs neliek šķēršļus viņa iekšējās būtības darbībai un atbalsta, visādi veicina viņa labāko spēju attīstību. Dzimstot katram šūpulī tiek liktas tās viņa rakstura īpašības un vērtības, kuru attīstībai un lietošanai šīs dzīves apstākļi ir vispiemērotākie. Katrs piedzimst par to, kas viņš ir. Cits viņš nevar būt, jo ir tas, kas ir. Katram šajā dzīvē ir tā vieta sabiedrībā un tas mūža darbs, kuru darot viņš ir laimīgs.

Pat darba lopiem katram ir sava vieta. Ēzeli, zirgu, vērsi un kamieli vietām nesamainīsi. Cilvēks nevar būt laimīgs un pilnvērtīgs pārvietojoties un „pārkvalificējoties” par to, par ko tagad vairāk maksā. Tas, kurš tāds nav, nekā nevarēs kvalitatīvi darīt to darbu, kam viņš nav dzimis. Pat vergiem katram deva to darbu un pienākumus, kuri bija veicami ar viņa spējām, dabu un prasmi. Pat no verga ieguva labāko, uz ko viņš bija spējīgs, ņemot vērā viņa būtības labāko daļu. „Pārkvalificēšanās” ir Cilvēka iekšējās būtības iznīcināšana – iztukšošana un noliegšana.

Iekšējā čaulu tukšība noārda čaulas – visu padara par neko. Tieši pret to iestājas fundamentālisti. Fundamentālisms pieprasa katram būt tam, kas viņš ir, tur, kur viņš ir, un neļauj būt nekam citam.

Fundamentālisms pieprasa vienprātību.

Fundamentālisms pieprasa Savdabību, Savdabības ievērošanu, cienīšanu un saglabāšanu.

Fundamentālisms necieš tukšumu, jo ir piepildīts.

Pielietojot līdzekļus, kādus pieprasa tā fundamentālisma forma, kura „to, kas tas ir, padara par to, kas tas ir” – Opera ir Opera, Balets ir Balets, Stacija ir Stacija, lauki ir lauki, bet Skola ir Skola tāpēc, ka tā nav nekas cits. Katrā no tām ir sava Savdabība un vienprātība starp tām, gan par to, kas tās ir, lai varētu būt, gan par to, kā būt par to, kas tās ir, gan par to, ka tām visām ir jābūt, jo tur, kur „viss ir viss”, kāds var arī nebūt, jo tas nav vairs nekas īpašs, var būt arī citur, tā vietā var būt arī kas cits vai arī nebūt nemaz.

Tāpēc visi tie, kuri ir un grib būt, meklē savu savdabību sargājošo vienprātību savā fundamentalitātē, lai visapkārt esošajā kataklizmā saglabātu savu esību – „es esmu tas, kas es esmu”. Mēs savā vienprātībā un Savdabībā esam tie, kas mēs esam, tik ilgi kamēr tas, kas mēs esam ir mūsu dzīves negrozamais pamats. Tādā veidā, dzirdot jautājumu:

- Kas mēs esam? -

mēs vienmēr atbildam – mēs esam tie, kas esam – Saprātīgi, Vienprātīgi un Savdabīgi Kultūras fundamentālisti.

Tāpēc arī esam.

 

                                                                                            Pauls Stelps

                                                                                            Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa