Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

432.

No: normunds       Temats: Baltā brālība

?←      2011. gada 16. septembris 20:51:14

Pēdejā laikā Latvijā ir satraukums par kādas sektas Baltā brālība parādīšanos. Dažādos avotos un dažādās mājas lapās par Balto brālību raksta ļoti atšķirīgi. Vai jūs varat paskaidrot kas notiek?



Hadronu kolaiders vai totalitārā sekta?

(divi vienā)

Raksts papildināts un rediģēts.

Sektantisms ir pretdabiska dalīšanās. Multikulturālisms un sektantisms ir postošs. Sektantisms mūsdienās tiek nosodīts par tā piekopēju manipulatīvajām ietekmēm uz iesaistīto Cilvēku psihi. Kaut gan lielākais sektantisma posts ir tā antisociālajā būtībā – sabiedrības un sabiedriskās dzīves veseluma graušanā. Sektantisma jēdziens kā saturā tā pielietojumā ir zaudējis savu sākotnējo jēgu un pats kļuvis par ārkārtīgi ietekmīgu uzbrukuma līdzekli sektantu rokās, kad tie uzbrūk saviem pretiniekiem.

Sektantisms monokulturālā sabiedrībā, mononacionālā valstī ir tikpat postošs kā šīs sabiedrības un valsts struktūras zaudēšana – visa saplūšana ar visu. Strukturēšana ir līdzsvara ievērošana starp saprātīgu savdabības sargāšanu un kopības uzturēšanu. Struktūrā savdabība nes derīgumu kopībai. Tur sektantisms, postot struktūru, šo savdabību vardarbīgi izrauj no kopības struktūras.

Pavisam cita aina ir multikulturālā, masu manipulācijām (biheiviorisma praksei) pakļautā „pilsoniskas sabiedrības”, liberālā un homoseksualizētā ļaužu masā. Tur atdalīšanās no tādas haosu un postu vairojošas, destruktīvas populācijas ietekmēm un savas savdabības sargāšana – pašaizliedzības un veselā saprāta uzturēšanas darbs, kuru tur veic kvalitatīvais mazākums, arī iegūst sektantisku tēlu un raksturu – nodalīšanos no apkārt valdošā vājprāta. Tur vājprāta pārņemtie šo mazākumu var un sāks apkarot kā sektantus – „kas nav ar mums – tie ir pret mums”.

Tad kādā brīdī „liberālisms” un „demokrātija” nomet savu masku un atklāti ar Sarkozī muti paziņo – nekādu atkāpju no mūsu viedokļa „Lai visi diktatori zin, ka viņu klātbūtne uz zemes netiks paciesta”. (Tā, lūk, dārgie ģenerāļi, majori, leitnanti un visu armiju kaprāļi – vairs nekādas jūsu diktatūras pār jums pakļautajiem kareivjiem un viņu ieročiem. Tagad visur būs liberāla demokrātija un balsojums – ievēlēsim pulku un rotu padomes, kurās balsos par to vai virsnieku pavēles ir izpildāmas vai šodien noraidāmas...) tāda ir Sarkozī kunga „demokrātiskā” trakuma pakāpe. Domājot vienu – tiek pateikts cits – patiesībā tikai tas, ka tagad uz šīs planētas būs būt tikai vienai diktatūrai, kuras runas vīrs ir Sarkozī kungs. Kādreiz katrā psihenē bija palāta, kurā lika Napoleonus. Tagad psihene izplešās pār kontinentiem.

Arī tas ir sektantisms. Tas ir tāda veida sektantisms – nodalīšanās no veselā saprāta, kurš kādā brīdī iegūst lielu piekritēju skaitu, kļūst masveidīgs un vispārpieņemts dzīves veida kārtā. Bet tomēr, neskatoties uz lielo sektā iesaistīto skaitu, tas ir un paliek sektantisms. Tad tāda veida sekta paceļ sektantisma apkarošanas karogu un dodas apkarot mazākas gan pašu mākslīgi (provokatoriski) radītas, gan atlikušo veselo saprātu saglabājušo Cilvēku „sektantu” grupas.

Vidē, kurā valda homoseksualitātes tiesības, multikulturālisms, savstarpējas netiklības liberālisms un nekvalitatīvā vairākuma demokrātiskā diktatūra, kādas sektas apkarošana ir tas pats kā cunami viļņa postījumu laikā bažīties par virtuvē neaizvērtā ūdenskrāna nodarīto skādi. Par labām un pareizām priekšā liktās „dzīves normas” uz sabiedrību atstāj daudz lielāku un dziļāku postu kā šīs sabiedrības apkarotās sektas. Tādas sektas tur ir tikai līķa plankums uz miroņa muguras.

Populācija tiek pakļauta masveida hipnotiskām ietekmēm, gribas un dzīvību uzturoša dzīvesveida demontāžai. Jau no bērnības katram iemāca iznīcināt citus un pašam sevi. Iemāca kroplu domāšanu un noziedzīgu rīcību, saturam neadekvātu vārdu lietošanu un interesi par pretdabisko. Pilnīgi iespējams, ka tieši pretdabiskās sektas drīz kļūs par jauniešu kulta grupām un populārāko vaļas prieku vai pat dzīvesveida normu.

- Vai „goti”, „emu”, „panki” un citi tiem līdzīgi nav totalitāras sektas ar postošu ietekmi un sekām uz tajos iesaistītajiem jauniešiem?

- Vai sektas zīme ir tikai tās virzienā nestā nauda?

- Vai nav vienu sektu konkurence pret citām šīs naudas sakarā?

- Vai postoša dzīvesveida propaganda (psihes izmaina) nav postošas sektas pazīme?

- Vai sekta ir tikai tur, kur ir diktatūra?

- Vai tāda sekta, kur tās locekļu instinktu virzītā balsojumā pieņem lēmumus, nav totalitāra?

- Vai Latvija nav šo zemi postošas sektas – „Valdošā koalīcija” varā?

- Vai Holivudas produkcija nav postošas milzu totalitāras sektas ideju propagandas ierocis?

- Vai tā nepieprasa naudu par tās ideoloģijas baudīšanu, pievienošanos tās baudītāju pulkam un vai tās baudīšana neatstāj postošu ietekmi uz baudītāju psihi?

- Kādēļ apkaro sīkas, pašu radītās sektas, spēkā uzturot to radītāju?

Tādēļ, ka notiek plānveida darbība noteiktā virzībā uz pilnīgu populācijas debilizāciju.

***

Lūkosim sektantisma vēsturē. Tikai tad mums ir jāvienojas, no kuras puses sāksim – no baznīcas vai zinātnes gala – ar labo vai kreiso aci uz to raudzīsimies. Tomēr – skaties ar kuru gribi – abās līdzīga aina rādās – nekur nav monolītuma un veseluma.

Cilvēki dzīvo savu reliģisko dzīvi. To uzlūkojot, redzam vairākas „lielās reliģijas” jeb līdzīgu uzskatu grupas, jo pašas lielās reliģijas dalās sākumā divās daļās, bet pēc tam aizvien sīkākos novirzienos. It kā piederot pie vienas reliģijas, šie novirzieni (un pat lielās plūsmas) bieži vien daudzos uzskatos ir tiešā pretrunā viens ar otru vai runā katrs par savu.

Tas ir saprotams. Veselums mūsu pasaulē parādās caur savām daļām un daļu niansēm. Katrs to loka kā var, atbilstoši savam dvēseles saturam un prāta stāvoklim sapratnē. Tur, kur Cilvēka Gars ceļas, tam līdzi ceļas arī reliģiskās dzīves daļa pieņemot aizvien tīrākas un dzīvi apliecinošākas formas. Tur, kur Cilvēka dvēsele pagrimst, parādās kroplas, uz aklu ticību, fanātismu un iebiedēšanas tehnoloģiju balstītas reliģiju formas.

Interesanti, ka arī Krievijā pašlaik bez redzama iemesla aktualizē šo pašu „sektu” tēmu. Arī tur velk ārā desmit gadus vecus avīžu un hroniku, filmēšanas materiālus un par to, kas viņiem toreiz bija aktuāls, atkal runā to pašu uz to pašu veco materiālu bāzes. Acīmredzot šajā ideoloģiskajā telpā tam ir kopīgs pasūtījums un pasūtītājs. Un, acīm redzot tas šoreiz ir ārpus pašas šīs problēmas lauka. Acīm redzot, kādam ļoti vajag runāt par sektām – to izmantojot par līdzekli ar sektām nesaistītas problēmas risināšanai.

Ja palūkojamies tai blakus esošajā lauciņā, tad redzam, ka tur ļoti aktīvi aktualizē „vardarbības apkarošanas” tēmu dažādos aspektos, apejot šo pašu vardarbību radījušos cēloņus. Arī te „vardarbības apkarošanas” aizsegā tiek risinātas pilnīgi citas „apkarotājiem” būtiskas problēmas.

Bet atgriezīsimies pie sektām un aklās ticības. Iedomāsimies, ka ejot gar upes krastu, tur redzam vīru, kurš, katrā rokā paņēmis pa akmenim, tos sit vienu pret otru. Kad mēs viņam jautājam par tādas rīcības iemesliem, no viņa saņemam atbildi par piekrastes aizsardzību pret ienaidnieka zemūdenēm. Zemūdenes tiešām te nav manītas, tādēļ mums atliek vien ticēt šim vīram vai arī saprast, ka te mums ir darīšana ar pilnīgu cēloņu un seku attiecību izkropļošanu – vienam nav nekāda sakara ar otru.

Tagad, ejot tālāk vien gar to pašu upi, redzam citu vīru, kurš atkal sit akmeni pret akmeni. Uz jautājumu – vai viņš zemūdenes tā atgaiņā, saņemam atbildi, ka šis kosmosa izcelsmi pētot. Te nu mēs saprotoši pasmaidam un ejam tālāk, bet tad vējā pūstā avīzes lapā izlasam par hadronu kolaideru. Tajā (par milzu naudu celtā) sitīšot vienus atomus pret citiem un tā (nu jau zinātniski) uzzināšot kā kosmoss ir radies un būvēts.

Tas, kas upes krastā novērots, mums, mazos mērogos redzēts, ir viegli kā aplams saprotams, bet lielos mērogos skatīts un daudzu cilvēku darīts, sāk likties prātīgs un saturīgs darbs esam. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri akli tic nekad nenovērojamu un neesošu melno caurumu reālai eksistencei tikai tāpēc, ka par to daudz runā televīzijā un raksta avīzēs tie paši akmeņu dauzītāji. Viņiem tas ir izdevīgi. Vieni tēlo zinātni (viņi par to saņem lielu naudu savu akmeņu dauzīšanai), bet otri jūtas kopsolī ar Zinātni un progresu ejoši.

Daudzi tic, ka dators un darbs ar to viņiem paver jaunas iespējas (pavisam drīza cilvēce sapratīs kādu postu tā pati sev ar to ir nodarījusi un ko ir neglābjami zaudējusi savas mājas sienās šo pelējumu ielaizdama). Daudzi tic, ka ģenētiski modificējot dzīvos organismus, viņi dara derīgu darbu, kurš kādam var (blakus nodarītam postam) nest arī labumu. Tāpat ticēja antibiotiku pielietošanas sākumā. Tie, kuri izpilda pasūtījumus klonēšanas un cilmes šūnu izpētei, orgānu pārstādīšanas un vakcinācijas metožu izstrādei, tic (kaut gan ir acīm redzami, ka tas tā nav), ka viņi apkaro slimības, (ka cilvēki paliek veselāki, bet slimību mazāk) un tam, ka Cilvēkiem tāpēc esot labāk. Patiesībā parādās jauni apdraudējumi un noziedzības darbības lauki – jaunas posta formas.

Tā ir akla ticība tur (zinātnē) valdošajai paradigmai, kura noliedz citu – okultismā esošu paradigmu un līdz ar to arī paša okultisma kā tāda tiesības uz eksistenci un tajā valdošo uzskatu un zināšanu esamības pamatotību, kaut gan „zinātnes” tagadējās paradigmas vēsturi var mērīt ar dažiem gadu simtiem, bet okultisma mūžs ir mērojams ar Cilvēces mūža garumu. Pirms šīs zinātnes paradigmas bija citas, kurām tā laika zinātnieki ticēja tik pat akli un cieši kā mūsdienu „zinātnieki” tic akmeņu dauzīšanas (kolaideru) derīgumam pasaules izziņas procesā. Tad, kad viņu instrumenti bija pašu acis un citas ķermeņa daļas, bet zināšanas tie smēlās arābu tirgus sievu pļāpu pierakstos, kurus uz Eiropu kādreiz bija atveduši viņu varonīgie krusta karotāji, „Zinātnieki” lika visiem ticēt, ka zeme ir plakana, pārsegta ar kristāla kupolu, četrstūraina un guļ uz trim vaļiem vai viena milzu bruņurupuča, (tā viņos projicējās okulto doktrīnu filosofisko simbolu tēli) bet pati zeme ir visuma centrā un ap to griežas planētas, Zvaigznes un Saule.

Toreiz „Zinātne” apkaroja sektantismu – dedzināja uz sārtiem tos, kuri teica, ka Visumā notiek daudzkārtēja rotācija – Zeme rotē ap savu asi un ap Sauli. Saule rotē galaktikā un tā tālāk līdz bezgalībai. Arī pašā Zemē ir sīkākas rotējošas daļiņas, kuru izcelsmi nosaka nediferencētas matērijas diferencēšanās atbilstoši noteiktu spēku iedarbības ietekmēm un, ka šie spēki tās gan rada, gan no tām aizejot, beidz to esamību. Tūkstošiem gadu (vienmēr) pirms „zinātnes” atklājumiem, okultisms zināja gan kā ir uzbūvēts kosmoss, gan to, kas notiek elementārdaļiņu pasaulē, kas un kādas tās ir, kāpēc un kā ir.

Kad Lēvenhuks „izgudroja” mikroskopu un sāka aplūkot acīm slēpto sīkbūtņu pasauli, tad pēkšņi izrādījās, ka ir materiālistiskajai zinātnei iespējams saprast atsevišķas ajūrvēdas daļas, kurās ir aprakstītas tās pašas sīkbūtnes un Cilvēka šūnu uzbūve. Bet lielākā daļa ajūrvēdas tekstu „zinātnei” ir nesaprotamas. Tām trūkst „Lēvenhuku” un acīm redzot ir ārpus mūsdienu „zinātnes” paradigmas lauka. Mainoties „zinātnei” un tās paradigmām mainās tas, ko tā uzskata par sektantismu.

Neviens nopietns okultists nekad nav atbalstījis mūsdienu „zinātnē”, medicīnā, politikā, ekonomikā un cilvēku attiecībās esošo. Okultisms glabā visu to, kas laikam ritot, atklājas „zinātnei” kā tās lielie atklājumi. Tagad ir „atklāta” „tumšā matērija un enerģija” (kura, starp citu, atceļ melno caurumu nepieciešamību matemātiskajos modeļos vienā no divām kosmosa dinamikas teorijām), kuru okultisms vienmēr ir pazinis kā astrālo matērijas stāvokli un tur darbīgās magnētisko spēku formas. Tad, kad „zinātne” aizdomāsies līdz nediferencētās matērijas eksistencei, tā ar tik pat lielu kaunu noraudzīsies uz savu šodienas akmeņu dauzīšanu kolaideros, kā tā skatās uz „rotējošā kosmosa sektantisma” apkarošanu tagad.

Tad Zinātnieki sapratīs, ka durvis, kurās tie ar tik lielām pūlēm ir lauzušies, mēģinot tās atvērt, velkot pie sevis, varēja atvērt ar vieglu kustību prom no sevi – no saviem jutekliskās pasaules uzspiestajiem maldiem, kuri liek Visumu iepazīt ar materiālu līdzekļu (akmeņu dauzīšanas) palīdzību. Ar akmeni var izpētīt akmeni, bet ne tā esamības cēloni. Tomēr tikai cēlonis nosaka to, kāds ir akmens, tātad to, ko ar dauzīšanu pēta „zinātnieks”. Tātad, zinot Cēloni, varam zināt, kā šo akmeni un tā īpatnības, tā arī visus citus akmeņus, kurus pat vēl neesam sākuši dauzīt.

Zinot cēloni, mēs glabājam citu Zinātnes paradigmu, kura mums dod citus izpētes līdzekļus un metodes, kādu nav un nevar būt mūsdienu materiālistiskās zinātnes paradigmas laukā. Mēs redzam, ka mūsdienu materiālistiskā zinātne ir šaurs, no Zinātnes attīstības virziena atdalījies, un subjektīvos maldos grimstošs sektantisks virziens, kurš postoši ietekmē visas Cilvēces likteni.

Arī okultisms nav monolīts. Tajā ir pamatdoktrīna, kura ir sadalījusies divās nesamierināmās daļās – Kreisās un Labās rokas garīgajās mācībās. Kreisās rokas mācības ir postošas un apkalpo Cilvēka egoistiskos mērķus – fizisko, miesīgo un emocionālo patvaļību, ko viņi sauc par labklājību. Tai ir savi iedarbības mehānismi un līdzekļi. Par to daudz raksta un runā. Grāmatu plaukti ir pilni ar tās izdevumiem. Tos – pat vismelnākos un postošākos – var brīvi nopirkt. Kreisās rokas mācībām ir daudz piekritēju un tos, ar retiem izņēmumiem, neviens neapkaro, bet tieši otrādi – katrs sevi cienošs „progresīvās cilvēces daļas” pārstāvis uzskata par vajadzīgu tajās gremdēties.

Labās Rokas Mācībās tā nav. To intereses virziens ir pilnīgi cits. Palasiet Mahātmu vēstules Hjūmam un Sinnetam un jūs tur neatradīsiet nekā no tā, ko tik plaši izdod un grāmatnīcās kāri lasa kreisās rokas piekritēji savu labklājību meklējot. Jūs tur neatradīsiet nekā no tā uz ko uzķeras visi tie, kurus jūs pēc tam redzat „totalitārajās sektās” esam. Tur nav nekā no tā, par ko runā Visaroni, Grigoriji, Marijas-Devi, Sinelnikoni, Megrē (skanošie ciedri) un tamlīdzīgie, kuru zupā vārās „totalitāri sektu” potenciālie upuri. Nevajag labklājību meklēt kreisās rokas izdevumu grāmatu plauktos piedāvātajā – tad „totalitārajā sektā” nenokļūsit.

Neviens Labās Rokas okultists nekad netiekVisariona, Scientologu, Mormoņu, „Marijas-Devi”, Mūnistu vai Grobovoju murgu tīklos sagūstīts. Viņi ir imūni pret to. Viņu domas un darbi iet citā virzienā, tāpēc viņi zin to, ko nezin „totalitāro sektu” upuri, Savu labklājību meklējot. Tas, ko Zin Labās Rokas Mācību meklētāji, viņus pasargā no šo „totalitāro sektu” nagiem. Zināšanas dod brīvību, tāpat kā patiesa izglītība šis brīvības lietderīgu pielietojumu.

Abi Mācību virzieni (hierarhijas) ir nepārtrauktā kara stāvoklī. Labās Rokas okultisti veicina izglītību un patiesu, dziļu esamības noslēpumu izziņu, no saviem adeptiem prasot bezierunu obligāti ievērojamu iekšējās Cilvēciskās attīstības, darba metožu un rezultātu pielietojamības šķirošanas noteikumu izpildi. Tas, ko Tā var atklāt plašam lasītāju lokam, ir lasāms A. Bezantes, Blavatskas un N. Rēriha darbos. Tas ir lasāms arī Londonas publiskajā bibliotēkā pieejamās Mahātmu vēstules Hjūmam un Sinnetam, Dzīvās Ētikas grāmatās, Riharda Rudzīša (Antēras izdevums) un Raiņa darbos.

To, ko cilvēcei sniedz Mahātmas, Cilvēce lēni asimilē un vēlāk, kā milzu vērtības meklē savu dižgaru darbos. Visu, ko viņi tur tagad atrod, tie savulaik ir noraidījuši Mahātmu un viņu sūtņu dāsno roku sniegumā. Arī Kristus, kā sektants, savulaik bija šīs pašas cilvēces krustā sists. Blavatska savulaik bija tāds Mahātmu sūtnis Eiropai un Amerikai. Viņas uzdevums bija pārtraukt Anglijā sazēlušo „Hell fire” (elles uguns) klubu nesto postu – seksuālās orģijas, spiritiskos seansus, mēdijumisma un apsēstības epidēmiju Eiropā un Amerikā. „Hell fire” klubus savulaik Anglijas aristokrātu vidē sadibināja tur plaukstošās liberālisma ideoloģijas (sektas) izplatītāji.

Kreisās Rokas piekritēji agresīvi apkaro Labās Rokas adeptus. Apmelo, izplata tenkas, sagroza un vilto viņu darbu saturu. Rīko tiesu prāvas un panāk, ka tieši viņus uzskata par „maldu mācību” nesējiem. Horši Amerikas tiesā panāca to, ka Nikolajam Rēriham atņēma viņa gleznu autortiesības – to, ka tās esot gleznojis kāds cits. Kreisās rokas adepti izdod savas grāmatas, kurās sagrozītā veidā ataino okultisma principus un pasaules uzbūvi. Viņi izdod ievērojamu Labās Rokas adeptu darbu sagrozījumus un viltojumus. Viņi šo autoru un pašu Mahātmu vārdā izdod grāmatas kādas viņu roka nekad nav rakstījusi.

Viņi izdara darbības, kuras diskreditē Labās Rokas adeptu lietoto terminoloģiju un simbolus. Viņi sagroza šos terminus, lieto tos neadekvāti un piešķir tiem citu saturu un raksturu. Simbolus padara smieklīgus un pilnīgi aizsedz to izpratnes ceļu. Tās ir viņu metodes – melot, maldināt un nepieļaut Zināšanu izplatību. Viņu paņēmieni ir nestabilu audzēkņu mulsināšana un pavedināšana uz nodevību un Mācībai sekot nespējīgu atkritēju izmantošana par „atmaskojošiem lieciniekiem”. Galu galā, viņi nesmādē arī atklāti nodevīgas metodes un pretinieku fizisku iznīcināšanu (kā tas ir gadījumā ar Muamaru Kadafi). Kreisās Rokas iemīļots paņēmiens ir pašai savus piekritējus novešana līdz tumsonībai, morālai un fiziskai pašnāvībai. Kreisās Rokas Mācību ceļš ir ceļš uz visa novešanu līdz iznīcībai, pasniedzot to kā drīzu, ātru un drošu ceļu uz personisko mērķu un labklājības sasniegšanu.

***

Zinātnes un ticības aizstāvībai.

Zinātne un zinātniskā metode pretendē uz objektivitāti pasaules izziņā. Zinātne apgalvo, pieņem par zināmu, prasa, lai arī citi to pieņemtu par zināmu – ticētu tās pieņēmumiem un apgalvojumiem (tikai tos viņa pieņem kā līdzīgus savā vidē), bet vēlāk pati šos apgalvojumus apgāž, noraida, atsakās no tiem un tagad prasa, lai tiktu pieņemti tās jaunie apgalvojumi – zinātne prasa mainīt ticību katru reizi, kad tā paziņo, ka ir kļūdījusies. Tātad te mēs esam pilnīgā subjektīvu darbību un attiecību laukā. Zinātni nevar atdalīt no ticības. Zinātne ir pieņēmumu pārbaudes, rezultātu apkopojumu un no tiem izdarīto secinājumu lauks cilvēka darbībā un attiecībās ar vidi tās izziņā.

            Iesākumā ir pieņēmums, kurš izriet no kāda uz agrāk esoša pieņēmuma pamata izdarīta pētījuma pamata vai prāta (domu) eksperimenta. Pieņēmums satur intereses un jautājumu cēloņus, kā arī šos jautājumus un interešu attīstības virzienus. Pieņēmums pats var būt patiess vai kļūdains. Agrāk esošais pieņēmums jauno virza tālāk jau esošajā virzienā. Prāta eksperiments var būt īsts, šķietams, kļūdains vai patiess. Pieņēmums nevar iziet ārpus dažādu apstākļu – kā objektīvu dabas likumu, tā subjektīvu – paša zinātnieka vai zinātnieku grupas un zinātnes vispārējā stāvokļa noteiktu ierobežojumu lauka. Pieņēmumam ir subjektīva daba.

            Vēlāk nāk pētījumi, to rezultātu interpretācija un no tiem izrietoši secinājumi. Pētījumi ir atkarīgi no pieņēmumiem. Zinātne neizskata jautājumus, kurus uzskata par nezinātniskiem, aplamiem vai nevar izskaidrot no savu zināšanu, pieņēmumu (paradigmas) un pētniecības iespēju (iepriekšējo pieņēmumu pētījumu virziena radīts stāvoklis) viedokļa. Rezultātu interpretācija ir atkarīga no iepriekšējo pētījumu virzienā iegūtajiem rezultātiem un tās uzskatu (interpretācijas un pieņēmumu sistēmas) skolas, pie kuras pieder pētnieks.

            Secinājumi var būt pareizi vai kļūdaini. Bieži vien, tos uzlūkojot, var redzēt, ka pētnieks īsti nezina iegūto rezultātu īsto nozīmi – tas ir – viņam liekas, ka viņš pēta viņa iedomāto problēmu, bet patiesībā viņa iegūtie rezultāti nāk no pavisam cita parādību lauka. Strādājot plaša ietekmju spektra apstākļos, no kuriem tiek ņemti vērā tikai ierobežotā skaitā esoši, pētījumu rezultāti vienmēr ir nepilnīgi un pat aplami, jo tiek pieņemts, ka tie notiek noteiktos, zināmos, paredzamos un vērā ņemamos, atkārtojamos apstākļos.

Novērotāja klātbūtne (tātad viņa personības īpašības) maina kā novērojumu objektu, tā iegūto rezultātu. To jau zinātne ir sapratusi un ķīmijas laukā pierādījusi. Eksperimentāli pierādīts, ka ķīmiskajām vielām parādās jaunas īpašības un strukturālas pārmaiņas, atkarībā no eksperimentētāja klātbūtnes un viņa apziņas stāvokļa. Divu dažādu cilvēku rokās esoša sēra vai skābekļa īpašības atšķiras. Vieni ārsti saka, ka oksidētāji ir kaitīgi, citi, tieši pretēji – ka tie ir veselīgi. Tā ir – ieelpotais skābeklis atšķirīgi mainās plaušās, kurās ir nonācis.

            Tas, kāda interpretācija un secinājumi tiks izdarīti, pilnībā ir atkarīgs no mūsu ticības par labu kādiem mūsu pieņēmumiem. Varam sarīkot eksperimentu – publisku cirku – „neticīgā Toma” polemiku ar veselo saprātu pārstāvošu zinātni.

            Mēs visi zinam, ka mūsu planētas sauszeme nav viengabalaina. Mēs zinam, ka ir pasaules daļas. Mēs zinam, ka ir Amerika, bet es ņemos apgalvot, ka neviens man nevarēs pierādīt tās eksistenci tik ilgi, kamēr es pats tam negribēšu ticēt. Ir tikai viens veids, kā likt man ticēt Amerikas eksistencei ar pierādījumu palīdzību – likt man mainīt savu attieksmi pret pierādījumiem un pašu Amerikas eksistences iespējamību. Pētījumu rezultāti maina mūsu ticību par labu vai pret kādu pieņēmumu, ja mēs tos atzīstam par ticamiem un vēlamies pieņemt par ticamiem pierādījumiem.

            Pētījumu virziens, rezultāti, to interpretācija un secinājumi ir subjektīvi, tieši par tik, cik tos izdara cilvēka apziņa – pilnīgi subjektīva pasaule, ja tā nav ņēmusi vērā ārpus tās esošo augstāk attīstīto saprātīgo būtņu un spēku norādījumus un veikusi darbības, kuras šo subjektīvo apziņu objektivizē – saskaņo ar apkārt esošajām realitātēm – maina apziņas attieksmi pret ienākošajām ietekmēm (pierādījumiem, sajūtām, u.t.t.). Taču pašas šīs būtnes un spēki ir ārpus šīs apziņas darbības lauka tāpat, kā ir ārpus šīs apziņas uzturētās zinātnes darbības un iespēju lauka. Šo būtņu un spēku norādījumiem jātic tieši tāpat, kā esošās zinātnes stāstiem par to, ko tā domājas esam zināmu par savu pētījumu vidi, tur esošo un tā dabu. Kā viens, tā otrs ir pieņemams ticībā tikai par tik, cik tas saskan ar ticētāja dzīves pieredzes, veselā saprāta un sirdsapziņas sintēzi – viņa inteliģenci.

            Nevienam nevar pierādīt vairāk, kā viņš pats meklē apstiprinājumus saviem pieņēmumiem.

Pieņēmumi nosaka pētījumu virzienus.

Pētījumu virzieni – iegūtos rezultātus.

Rezultāti – secinājumus.

Secinājumi formē attieksmi.

Attieksme virza pieņēmumus.

            Tādā kārtā, tāda zinātne ir savu pieņēmumu pierādīšanas māksla, bet ne objektīvās realitātes izziņas darbs. Objektīvās realitātes izziņas darbs prasa iepriekšēju pētnieka apziņas objektivizāciju ar tam sekojošu apkārt esošajā laukā esošā kopuma un tā stāvokļu objektīvu fiksāciju. Tas ir – pētījumiem ir jāiziet no zināšanām par pilnu esošā esamību, bet ne no tā, ko pētnieks šajā esošajā ir sataustījis tikai tāpēc, ka nejaušība vai viņa apziņas kaprīzes viņa meklējumos viņu tur ir novedušas. Zinātnes pētījumu virzieniem ir jābūt pārdomātu un atbildīgu lēmumu virzītiem, bet ne nejaušu „zīdaiņa tveršanas refleksu un iespēju” – „ko sagrābj, to – mutē” diktētiem.

            Tagad zinātne darbojas pēc principa – „Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko.” Nezinot kopumu, rausta kloķus, spaida pogas, atskrūvē skrūves un bāž pirkstus caurumos, kurus atrod tajā zonā, līdz kurai var aizsniegties vai noliekties. Līdz zināmam brīdim tas ir interesanti tiem, kas to dara, bet tas nav saprātīgi. Saprātīgi ir pieņemt piedāvāto kopuma aprakstu un instrukciju noteikumus, kuri jāievēro kontaktos ar šo kopumu. Tad tas ir izzināms. Tagad tāda pogu spaidīšana un pirkstu bāšana pieejamajos caurumos ir sevis maldināšana, pakļaušana briesmām un kopuma bojāšana.

***

            Zinātne, kā process, notiek katrā pētniekā atsevišķi, tādā mērā, kādā viņš ir pētnieku kopumā un šī kopuma daļa, tāpēc zinātnes rezultāti (esot atkarīgi no pētnieku personību kvalitātēm, tehniskajām iespējām, resursiem un pasūtījuma u.t.t.) ir kolektīvi sasniegumi.

Te ir jājautā:

- Vai ir iespējams, ka kādas pētnieku grupas kvalitātes, iespējas un resursi ir augstākas par citu pētnieku grupu kvalitātēm, iespējām un resursiem savā zinātnes jomā?

- Vai ir iespējama tāda pētnieku grupa, kuras rokās ir tādi rezultāti, kādu nav citām grupām un tām nevar būt kādu viņu personisko kvalitāšu, pieņēmumu vai pētījumu specifikas (tehnoloģiju, resursu u.t.t.) dēļ?

- Vai ir iespējama tāda zinātnieku kopa, kuras rokās ir tādas zināšanas par kopumu, kādas nav tagad esošās akadēmiskās zinātnieku paaudzes rokās?

- Vai ir iespējams, ka tādas zinātnieku kopas pētījumi apgāž akadēmiskās zinātnes pieņēmumus tik plaši, ka tā pilnīgi zaudē savu autoritāti?

- Vai ir iespējams, ka tāda zinātnieku kopa nevēlas, lai viņas rīcībā esošās zināšanas – pētījumu rezultāti kļūtu plaši pieejami?

- Vai ir iespējams, ka šī zinātnieku kopa nevēlas tapt plaši pazīstama un pieejama?

- Vai ir iespējams, ka šī zinātnieku kopa ir spējīga iegūt resursus iekārtot sev darba laboratorijas un mītnes vietu?

- Vai ir iespējams, ka viņi to dara slepenā un grūti pieejamā vietā?

- Vai tādas zinātnieku grupas veikumu var mērīt ar akadēmiskās zinātnes sasniegumu mērauklu?

- Vai mums ir kādi pierādījumi, kuri apstiprina mūsu pieņēmumus par tādas augsti attīstītu un nošķirti dzīvojošu zinātnieku grupas eksistenci?

- Vai mums ir pierādījumi par viņu attiecībām ar mūsdienu akadēmisko zinātni?

- Vai mums ir pierādījumi par to, ka tāda nošķirta zinātnieku grupa ir dzīvojusi uz Zemes vēsturiski attālā periodā un turpina savu eksistenci līdz šai dienai?

Tagad ir pienācis laiks tam, ka dažādiem cilvēkiem vieni un tie paši fakti ir ar dažādu nozīmi un atkarībā no viņu ticības (subjektīvās attieksmes ) var vai nevar tikt uzskatīti par pierādījumiem šajā lietā. Taču te spēkā ir arī cits jautājums:

- Vai mūsdienu akadēmiskā zinātne var pierādīt to, ka tāda nošķirta zinātnieku grupa nekad nav eksistējusi un neeksistē arī tagad?

- Vai zinātne var pierādīt to, ka neeksistē tas, kā eksistenci tā nav spējīga konstatēt?

Tas pierāda tikai to, ka tā nav spējīga to konstatēt.

- Vai kāds ar savu nespēju veikt kādas darbības var pretendēt uz to, ka izliek savu nespēju par pierādījumu tādu darbību neiespējamībai?

Jā, mums ir dažādu zinātņu jomu zinātnieku pētījumi, kuri sniedz pierādījumus par tādas nošķirtas un nošķirtību meklējošas, ievērojošas un sargājošas zinātnieku grupas darbības (tātad, eksistences) pēdām. Ja ir nospiedumi – pēdas, tad ir arī šos nospiedumus atstājusī kāja.

Jā, mums ir viņu pašu izteicieni par viņu reālu eksistenci, attiecībām ar akadēmisko zinātni un tiem iemesliem, kādēļ viņi tādas attiecības uztur. Mums tie ir saprotami, pieņemami un respektējami. Tāda ir viņu brīva izvēle un griba, kura izriet no viņu zināšanu apmēriem, veselā saprāta, dzīves pieredzes un sirdsapziņas.

Jā, ir viņu sniegtas liecības un atstātie pierādījumi par viņu reālu eksistenci, kuri ir pierādījums par tik, cik mēs tos par tādiem pieņemam (Pierādiet man, ka ir tāda Amerika!).

Jā, arī mums ir tādas pētījumu metodes, kādu nav akadēmiskās zinātnes rokās un tādu pētījumu rezultāti, kādu nav un nevar būt akadēmiskajai zinātnei ar tās pieņēmumiem, pētījumiem un no tiem izrietošām zināšanām. Akadēmiskajai zinātnei ar tās pieņēmumiem un pētījumu vēsturi mūsu pētījumu metodes nav pieņemamas, pētījumu rezultāti šķiet vērā neņemami un nezinātniski, kaut gan, ja tai būtu mūsu pētījumu vēsture un metodes, tad tā nonāktu pie tiem pašiem rezultātiem. Noliedzot mūsu pētījumu virzienu un ceļu, nevar iegūt mūsu rezultātus, vai rezultātus, kuri pierāda mūsu pētījumu rezultātu kļūdainumu.

Ar atšķirīgiem pētījumiem nonāk pie atšķirīgiem rezultātiem. Akadēmiskā zinātne taču nekad nav nopietni pievērsusies mūsu pielietotajām pētījumu metodēm un virzieniem. Neskatoties uz to, šīs metodes ir pierādījušas savu efektivitāti arī pilnīgi eksaktu zinātņu jomās (N.Tesla), nemaz nerunājot par humanitāro zinātņu jomu. Atšķirīgā pētījumu vēsturē un atšķirīgu pētījumu metožu pielietojuma ceļā iegūtu rezultātu pasludināšana par nezinātniskiem ir nezinātniska darbība un sektantisms zinātnes jomā (inkvizīcijas cīņa ar ķeceriem?).

Nē, mēs netaisāmies demonstrēt ne mūsu pētījumu metodes, ne to rezultātus. Mēs netaisāmies pierādīt to ticamību. Mēs esam to darījuši un ieguvuši mūs apmierinošus rezultātus. Mēs, neatklājot pētījumu vietu un laiku, to rezultātus esam uzrādījuši neatkarīgiem attiecīgās akadēmiskās zinātnes pārstāvjiem. Viņi ir atzinuši mūsu pētījumu rezultātus par korektiem, to izcelsmi un autorību pierakstot viņiem labi zināmiem zinātnes spīdekļiem. Tas, ka viņi tajos saskata sev labi zināmu zinātnieku darbus, mūs pārliecina par mūsu metožu pareizumu.

Tiem, kuri tās vēlas apšaubīt vai pieņemt, būs jāapmierinās ar savu ticību mūsu apgalvojumiem. Tiem, kuri savā neticībā mūsu apgalvojumus noraidīs, būs viņu neticības un noraidījuma rezultāts – tas pieredzes daudzums, kādu dod neticība un noraidījums. Tiem, kuri mums tic, būs viņu ticības atnestie secinājumi. Ābols nekļūst vieglāks vai smagāks no tā, ja kāds to sauc par ogu, augli, dārzeni vai nezināmas izcelsmes priekšmetu. Tas, kas ir īsts, saglabā savu īstumu neatkarīgi no mūsu domām par to.

Īstenība nav jāpierāda. Tās eksistencei nav vajadzīga mūsu piekrišana. Tā nemainīsies no mūsu nostāšanās tās pusē vai pret to. Mēs varam to pieņemt vai noraidīt. Mēs, pieņemot Īstenību, varam ar to bagātināties. Noliegumi to nemaitā un neatceļ. Kartupelim vienmēr ir viņa uzturvielu vērtība un tajā esošo vielu saturs, neatkarīgi no tā, ko mēs par to stāstam citiem.

Tad, kad Rīgā viesojās krievu zinātnieki Šipovs un Akimovs, viņi arī Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātniekiem stādīja priekšā savu virpuļlauku teoriju un tās matemātisko pierādījumu un darba izklāstu. Daļa no cienījamajiem klātesošajiem zinātniekiem paziņoja, ka tā esot pilnīgi nezinātniska afēra. Daļa teica, ka teorētiski tā varot būt arī patiesība un jauns zinātnisks atklājums, bet viņu darba matemātiskais aparāts, lūk, nekam nederot – tā esot kļūdaina.

Daļa, savukārt, darba matemātisko daļu atzina par pilnīgi korektu un kļūdas tajā nesaskatīja, bet kļūdaina esot matemātisko vienādojumu interpretācija – no tiem izrietot pilnīgi citi secinājumi, bet nevarot izdarīt tos, kurus izdarījuši Šipovs un Akimovs.

- Ko mums, nabaga klausītājiem un zinātnes milžu cīņu vērotājiem ar to darīt?

- Kam, kuriem ticēt?

- Kas notiek ar tām disertācijām un zinātniskajiem grādiem, kad, mainoties paradigmai vai nākot klāt jauniem pētījumu rezultātiem, atklājas, ka šajās disertācijās izklāstītais ir aplams un jaunajām zināšanām par šo parādību neatbilstošs?

- Vai tad šie grādi tiek atņemti, disertācijas anulētas un paziņotas par nezinātniskiem apgalvojumiem?

- Un kāpēc tā netiek darīts?

Acīmredzot tam ir kāds pamatots iemesls, kuram nav sakara ar rezultātu, bet pašu zinātnes procesu. Tātad, to pašu mērauklu būtu jāpielieto uzlūkojot tos rezultātus, kuri ir iegūti ar cienījamo akadēmiķuprāt „nezinātniskām” metodēm.

- Vai tad, ja atklāsim savu pētījumu vietu un laiku, mums tos ieskaitīs par pienācīgu pamatu zinātniskā grāda iegūšanai?

- Vai mūs tad sēdinās akadēmiķu goda krēslu rindās?

Protams, ka tā nenotiks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs savos pētījumos un darba noformējumā nebūsim ievērojuši procedūras un tradīcijas prasības tādā mērā, kā to prasa akadēmiskā zinātne no sev pieskaitītajiem.

Prakse ir pētījumu pārbaudes akmens. Praksē mēs redzam ekonomisko un politisko, sabiedrībai karsti iegalvoto „zinātnisko” teoriju pilnīgu krahu. Mēs uz savas ādas izjūtam to nezinātniskumu, par kura „zinātniskumu” ir sarakstītas daudzas biezas autoritatīvu „zinātnieku” grāmatas, disertācijas un saņemti zinātniskie grādi un goda nosaukumi.

- Ko mums ar to tagad darīt?

„Zinātniskās” komisijas šos darbus izvērtēja, atzina par zinātniskiem, bet citus, kuri runāja par to nezinātniskumu, noraidīja kā nezinātniskus.

- Ko mums ar šīm komisijām tagad darīt?

- Vai mēs varam uzticēties šādu komisiju slēdzieniem par mūsu darbu zinātniskumu?

- Vai mēs varam uzticēties uz viņu slēdzienu pamata pieņemtu lēmumu objektivitātei?

***

- Vai matemātika ir Zinātņu nozare?

- Vai tās pētījumu laukā izmanto kādu speciālu tehnisko aprīkojumu, izņemot pētījumu rezultātu pierakstu un izklāstam nepieciešamo?

- Vai filosofija ir Zinātņu nozare un Zinātņu Māte – vai katras zinātnes pamatā ir tās filosofiskā bāze?

- Vai zinātnes paradigma ir filosofiska doktrīna par pasaules uzbūvi, funkcionēšanu un cilvēka vietu tajā?

- Vai filosofija, būvējot savu ēku – konstrukciju vai, to izklāstot, var lietot varbūtības izteiksmi?

- Vai filosofs var reizē būvēt savas konstrukcijas un reizē paziņot par to neesamību?

- Vai filosofs sava darba izklāsta sākumā neliek to pieņemt ticībā?

- Vai pieņēmējs to var apgūt, tai neticot?

- Vai apgūtu to var vērtēt un, ja vajag, tagad noraidīt kā aplamu?

Jebkuras – arī prāta konstrukcijas veidošana un šīs konstrukcijas pieņemšana izpētei ir šīs konstrukcijas eksistences apgalvojums un pieņēmums par tādu. Izpētei vajadzīgs objekts. Tikai to pieņemot par esošu, mēs varam to pētīt. Tikai to pētījuši mēs varam izteikt savus secinājumus par to – atzīt par labu, derīgu vai aplamu. Noraidīt nepētīto – nezinot tā izcelsmes avotus, apstākļus un darbības mehānismus vai tā izcelsmi pierakstīt apstākļiem, par kuru izcelsmi nav pilnīgi skaidra priekšstata (tas ir maldīgs), kā maldīgu vai nezinātnisku ir nezinātniski un muļķīgi – tumsonīgi. Tas, ko mēs tādos gadījumos varam teikt, ir – „mēs to vēl neesam uzzinājuši”.

- Vai ticība nav mācību procesa daļa?

- Vai skolnieks drīkst, izsaukts klases priekšā atbildei, paziņot, ka netic zinātnes apgalvojumiem fizikā, ķīmijā un astronomijā vai vēsturē, kurus pats pārbaudīt nevar, bet kuri viņam ir jāpieņem ticībā to īstumam un kuri viņa acu priekšā tiek jaunāko pētījumu apgāzti?

- Kas notiks ar šī skolēna atzīmēm?

- Kā viņš iekļausies mācību procesā un apgūs programmā paredzēto?

- Kā nokārtos izlaiduma eksāmenus?

- Par ko viņam izsniegs diplomu?

- Kā, vienā savā dzīves periodā mācīts caur ticību, viņš var nākošajā no tās atteikties apgūstot citu viņam priekšā liktu teoriju, kuru viņš ar savu zināšanu daudzumu vēl nevar pārbaudīt?

Zinātne, kā process un Cilvēka apziņas darbības joma un veids, var pastāvēt tikai tad, ja mēs ticam, ka tādai darbībai ir jēga un tādas darbības rezultātā mēs iegūsim patiesas – ticamas ziņas par izpētes objektu, un tas mums palīdzēs labāk saprast un izzināt esošo kopumu. Bez ticības darba rezultāta iespējai nav darba sākuma.

Zinātne ir ticības stāvoklī veiktu darbību kopums, kurš mums nes pieredzi. Zinātne tādā kārtā mūsu ticību pārvērš pieredzē.

- Vai mēs varam prasīt, lai citi cilvēki izslēdz ticību no savas apziņas spējām?

Saskarsmē ar sektantismu acīmredzot nav jārunā par ticības izskaušanu cilvēku attiecībās tur, kur tie tiek iepazīstināti ar jauno – tiem nezināmo, bet par apzinātu maldināšanu un tas jau ir krietni vieglāks ceļš.

Zinātne, kā process un tā virziens, ir apziņas darbības veids un viscaur izriet no šīs apziņas stāvokļa. Ja ticība ir viens no normālai apziņai piemītošiem un normālai apziņas darbībai nepieciešamiem apziņas stāvokļiem, tad tas būs atrodams jebkurā Cilvēka apziņas darbības laukā – arī zinātnē. Zinātne bez ticības nav iespējama. Tur, kur saplūst objektīvais – ārpus apziņas esošais ar subjektīvo – no apziņas stāvokļa atkarīgo, objektīvais no subjektīvā nav atdalāms.

Paziņot par kādu objektīvu zinātnisku novērtējumu esamības iespēju bez subjektīvās attieksmes – ticības klātbūtnes, ir tas pats, kas paziņot, ka kādam personiski piemīt pilnīgs nekļūdīgums, nemaldība un viszinība, kura ir iegūta kādā brīnišķā subjektīvas atklāsmes „iepildīšanas” ceļā, vai arī to, ka šis viszinis ir kāds zinātnes fantastu romānu tēls - superlieldators no savu galaktiku pāraugušas civilizācijas tehnisko rīku krājumiem bez dzīvas dvēseles un personības apziņas klātbūtnes (tāda apziņa tūlīt sāk operēt ar ticības stāvokli). Tādā gadījumā tie, kuri nostājas tādas „zinātnes” pozīcijās, ieņem tipiskas totalitārās sektas stāju.

Tādā gadījumā mums ir pilnīgi vienalga vai apjūsmot par mūsu nodokļu naudu uzceltu kolaideru uz Francijas un Šveices robežas, vai „Marijas – Devi - Kristus” vasarnīcu Melnās jūras krastā, kura celta par mūsu ziedojumu naudu. Ziedojumus nesam paši, bet nodokļi ir jāmaksā – gribam to vai nē!

***

Biedrība "Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteja" ir nākusi klajā ar likumdošanas iniciatīvu – priekšlikumiem likumdošanas pilnveidošanai, kurus tā stādīja priekšā preses konferencē 23.augustā reizē ar savu ziņojumu par to, ka pašlaik Latvijas iedzīvotājiem tiešas briesmas no tādām sektām nedraudot. Vienlaicīgi ar šo ziņojumu šī biedrība aicināja uzsākt publisku tās izstrādāto priekšlikumu apspriešanu.

Savu priekšlikumu 2.punktā "Totalitāro sektu apkarošanas komiteja" kā reliģiskas piedāvā definēt „idejas, koncepcijas un doktrīnas par apkārtējās pasaules iekārtu vai funkcionēšanu, kā arī cilvēka misiju tajā, kas pretendē uz patiesumu, bet kuras tiek piedāvāts pieņemt ticības ceļā (kurām nav zinātniska pamata). Jebkādas praktiskas darbības (rituāli, prakses), kuras balstās uz šādām idejām, koncepcijām vai doktrīnām, uzskatāmas par reliģiskiem rituāliem (garīgajām praksēm)”.

Mēs ceram, ka šis "komitejas" piedāvātais definējums ir gana zinātnisks, jo (iepriecinājuma iemesls atklāsies vēlāk)...

Tas ir jauks piemērs, kā tiecoties definēt vienu, tiek definēts cits, un caur to atklājas tā lietu būtība, kuru tik cītīgi tiecas noslēpt akadēmiskās zinātnes sabiedriskā doma. Reizē šis definējums kalpo par vēl vienu pierādījumu mūsu darba zinātniskumam, jo pilnībā sakrīt ar kādu no mūsu paustajām patiesībām un, proti – to, kurā mēs, pretendējot uz patiesumu, apgalvojam, ka „katra cilvēka mērķtiecīgi ikdienas darbos pavadīta diena ir reliģiska prakse”.

- Vai viņiem sava ģimene jāreģistrē kā reliģiska organizācija?

"Komitejas" piedāvātais definējums pietiekami korekti apraksta visu Zinātņu Māti, sabiedrisko iekārtu, sabiedrisko attiecību un ekonomisko sistēmu pamatu – to, kas ir visa, ko vien Cilvēks dara, pamatā. Šis definējums apraksta Filosofijas būtību. Katra reliģija ir kādas Filosofijas praktiskais pielietojums konkrētā vietā, laikā un tautai. Reliģija ir uz kādu filosofiju bāzēta ideoloģija, kura, piedāvājot to pieņemt ticības ceļā, vienlaicīgi veido un dod tā dzīvesveida un sadzīves tradīciju kopumu, caur kuru ticībā pieņēmušais var pārbaudīt ticībā pieņemto dogmu patiesumu vai aplamību. Filosofija ir zinātne. Katrai reliģijai ir zinātnisks (filosofisks) pamats (līdz ar to, šīs "komitejas" piedāvātā definīcija ir pretrunā pati ar sevi).

Vēl vairāk, vēsturiski zinātne ir atdalījusies no reliģijas („atsektojusies”) un pretendē uz augstāku kārtu patiesību deklarācijas tiesībām, nekā reliģijas, kaut gan reliģijas pievēršas cēloņiem un humanitārajām normām, kuras regulē – seku un tehnisko līdzekļu pielietojumu – zinātnes darbību. Zinātnes ir reliģijas darba rīki, bet reliģija ir zinātņu pielietojuma regulators un attīstības virziena turētājs.

Reliģija un zinātne ir viena organisma divas neatņemamas daļas, kuru pilnvērtīga un cilvēku neapdraudoša dzīve ir iespējama tikai tad, kad tās ir vienotā veselumā. Reliģija, kura ir atdalīta no zinātnes un zinātne, kura ir atdalīta no reliģijas ir vienādi postošas un apdraud cilvēka dzīvi, paverdzina un pazemo viņu. Filosofija ir zinātnes – reliģijas kopuma Māte. Tikai tad, kad tās radījums beigs cīnīties pats ar sevi, Māte varēs atgriezties pie cilvēkiem savā patiesajā ietērpā un pilnībā, un atjaunot tagad pagalam sagandēto Cilvēka dzīvi.

Reliģija bez prakses – pārbaudes iespējas ir mirusi ideoloģija un nomērdē savu interesentu dvēseles. Reliģija ir vai nu jāatmet, vai jāizpilda ikdienas dzīvē bez mazākajām atkāpēm. „Svētdienas reliģiozitāte” ir postošākā no sektantisma formām. Tā iznīcina visas Cilvēciskās vērtības un padara tādu Cilvēku par postītāju, kurš noposta visu ap sevi un visbeidzot iznīcina arī sevi pašu. Tieši to mēs pašlaik redzam „kristīgajā pasaulē”.

            Neviena īsta – „dzīva” reliģija nepieprasa aklu ticību. Tieši otrādi – tās ir vērstas uz Cilvēka labākas – atbildīgus lēmumus pieņemt spējīgās daļas attīstību un stiprināšanu. Zinātne ir obligāta tādas reliģijas sastāvdaļa. Īsta reliģija piedāvā zināšanas, to izcelsmes avotu, pamatojumu un pārbaudes mehānismu – praksi.

Aklas ticības pieprasīšana („katoliskā vērtība” – ticēt nezinot) ir parasts atmirušu reliģiju sektantisko ideoloģiju pielietojuma paņēmiens. Tomēr, prakses kā pārbaudes līdzekļa neizmantošanā vainīgi ir arī paši tādu atmirušu kultu un sektantisku ideoloģiju sekotāji.

Viņi paši ir atteikušies no vērtēšanas, izziņas un pārbaudes. Viņi paši sava slinkuma piekopšanas ērtībai ir atteikušies no viņiem dotajām iespējām un sameklējuši tos sludinātājus, kuri no viņiem pieprasa tikai aklu ticību kā samaksu par viņu vēlmju piepildījumu. Sektantiski iedzīvotāji paši sameklē, izauklē un pār sevi paceļ sektantiskus sludinātājus. Tie, kuri negrib zināt, lemt, darīt un atbildēt, sapulcējas sektās, kurās vainu par savu analfabētismu, bezatbildību un slinkumu var novelt uz sektas sludinātājiem. Tie, kuri nezin kā un kur izlietot savu dzīvi – tie, kuri dzīvo bezmērķīgi un akli, kuri nezin dzīvības vērtību, meklē eksotiskas nodarbes, izklaides sektās un to piedāvātos pašnāvību veidus.

***

Filosofija ir katras sabiedriskās dzīves formas – arī ekonomisko attiecību pamatā. Tādā kārtā katra ekonomiskā ideoloģija ir reliģija.

- Kāpēc komercuzņēmumi nereģistrējas kā reliģiskas organizācijas?

Tieši tas pats attiecas arī uz liberālo tirgus ekonomiku. Tādai ir savu sludinātāji, sekotāji, praktizētāji, līdzekļu akumulatori (bankas) un diktatoriski attīstības (dzelžaini „brīvā” tirgus strukturētāji un biržu darbības dinamikas uzturētāji) virzītāji, kuri caur iepriekš ieplānotām krīzēm un to izraisīšanu sagrābj aizvien jaunas vērtības. Šo darbību rezultātā cilvēki tiek aplaupīti, iedzīti nabadzībā, bezpalīdzīgā stāvoklī, zaudē cilvēciskas dzīves iespējas, veselību, dzimteni un savus bērnus, kuri tiek aizvilināti pasaulē darba tirgus verdzībā. Tiek izārdītas ģimenes un tautas izmirst.

- Vai tas ir sektai (lielai postošai sektai) atbilstošs notikumu apraksts?

Tādā kārtā, visas uz ticību balstītas darbības, kā biržas darbības, valūtas maiņas operācijas, naudas vērtības deklarācijas un ar naudas starpniecību veiktās vērtību pārvietošanas no viena valdījuma otrā, ir šīs „tirgus reliģijas” rituālās darbības, jo biržas akciju kursi (uzņēmumu „vērtība”), valūtas maiņu kursi un pārdodamo un pērkamo preču kursi kopā ar valūtas kursu ir viscaur subjektīvi – ticībā pieņemti un balstīti lielumi. Tie pastāv, ceļas vai krīt, atkarībā no atsevišķu Cilvēku domām (izteicieniem) par tiem, viņu prognozēm un subjektīvi pieņemtiem lēmumiem to sakarā, šo lielumu patvaļīgas mainīšanas nolūkā. Uzņēmumu un fondu reālās vērtības tādā sistēmā pārstāj eksistēt un kļūst par subjektīvu spēļu rīkiem spēlētāju rokās. Reālā vērtība nāk caur pieredzi un praksi, bet svārstīgā „tirgus” vērtība ir subjektīvu manipulāciju un ticības „laimīgai peļņai” rezultāts. Tirgus sludinātāji liek ticībā pieņemt muļķīgu domu par nepārtrauktu peļņu akciju spekulāciju tirgū.

Pieņēmums, ka citronā ir vairāk C vitamīna, kā skābu kāpostu sulā un, ka šī vitamīna lietošana uzturā uzlabo sejas krāsu (veselība!), ja tas nav eksperimentāli pārbaudīts (zinātniski pamatots), bet pārņemts ticībā no divu kaimiņieņu sarunas, ar sekojošu citronu pirkšanu un apēšanu, ir reliģija un reliģiska rituāla darbība no "komitejas" dotās definīcijas viedokļa raugoties. (Re, cik mēs esam reliģiozi!)

- Smieklīgi, vai ne?

Bet tāda nu reiz ir dzīves patiesība, ja tai noņemam subjektīvo attieksmju un „pašsaprotamo” pieņēmumu masku. Tam, ("komitejai") kurš vēlas regulēt vai ir pieņemts darbā par regulatoru, der iepazīties ar regulējamās „iekārtas” uzbūvi, darbības principiem un darbināšanas instrukciju. Ja zinātnes pārstāvji grib uzraudzīt reliģisko organizāciju darbību, tad būtu tikai godīgi un pareizi līdzsvara un savstarpējas cieņas (savas iekšējās pasaules godāšanas) dēļ, ja reliģiskās organizācijas nodibinātu savu kontroles orgānu pār zinātnes darbību. Tiesa gan, ekonomiskās reliģijas darbinieki to ir pamanījušies izdarīt un tagad zinātni tur ļoti „īsā pavadā”.

Mūsdienu zinātne turas pie savas paradigmas, kura centrējas ap materiālistiskā pasaules uzskata uzturētu ideju par „nedzīvās” dabas vielu pašrašanos, pašsakārtošanos un paševolūciju par „dzīvo” dabu, un tālāk caur to no zemāk attīstītām formām uz augstākajiem organismiem un (iespējams) tālāk uz mums nezināmām (Vernadskis) dzīvības formām. Daži sevišķi attapīgie ir paņēmuši Ideālistu Planetārā Gara jēdzienu un tagad priecājas par „savu” Gajas hipotēzi – saprātīga, ar apziņu un sajūtām apgādāta Zemes organisma esamību.

Lieta tā, ka materiālistiskais pasaules uzskats ar tā nesto evolūcijas teoriju ir atbalss – sektantisks izkropļojums no visaptverošas Filosofiskas doktrīnas, kura satur zināšanas par pasaules rašanos, uzbūvi un funkcionēšanu, kā arī cilvēka vietu tajā. Šajā doktrīnā ir runa par ciklisku saprātīgu un radošu spēku involūciju viņu radītajā matērijā un vēlāk tai sekojošu evolūciju caur matērijas formu pilnveidošanas darbu. Cilvēks šajā doktrīnā ieņem centrālo vietu, jo ir radošo spēku darbības fokusēšanās un sintēzes vieta. No tā izriet visas Garīgās un Cilvēciskās vērtības, to attiecības ar identitātēm un materiālajām vērtībām.

Te nāk atziņas par pienākumu, Godu, cieņu, atbildību, brīvību un tiesībām. Te nāk Cilvēka dzīves jēga, apmierinājums un piepildījums – cilvēciskās izaugsmes motivācija. Lielāko daļu no Kosmogoniskās doktrīnas satura mēs pārbaudīt nevaram – ir jātic, bet to, kas attiecas uz Cilvēka personību un apziņu mēs varam pārbaudīt un novērot katru dienu.

Tas, ko šī doktrīna apgalvo attiecībā uz Cilvēka dzīvi un apziņas darbību, apstiprinās praksē. Ir redzamas arī no tās atrautu „psiholoģijas skolu” darbības postošās sekas, par kādām brīdina Pamatdoktrīna un tās teorētiskās psiholoģijai veltītās daļas. Mums jāatzīst šīs doktrīnas zinātniskums tajā daļā, kura ir ikdienā pārbaudāma, un tas vieš ticību arī tai daļai, kura skaidro ikdienā novērojamā izcelsmes cēloņus. Taču, šo doktrīnu pieminot vien, akadēmiskā zinātne iepleš acis un sakās par to nekā nezinām vai līdzjūtīgi vedina pie psihiatra.

Materiālistiskā akadēmiskā zinātne ir šaurs, sektantisks no konteksta izrauts Pamatdoktrīnas filosofijas fragmenta atspoguļojums mūsdienu sabiedrības dzīvē un atrodas dziļā krīzē – ir uz savas paradigmas nomaiņas robežas, bet uzurpē tiesības kontrolēt citu fragmentu dzīvi vai pat novērtēt tā veseluma zinātniskumu, no kura pats ir atkritis. Daļa nevar būt veselā, kurš iesniedzas augstākās dimensijās, saturīguma pārbaudes rīks un vērtētājs. Daļa nekad nesatur tās kvalitātes, kuras satur veselums savās attiecībās starp daļām, tāpēc nav pat spējīga uztvert to esamību veselumā un ap sevi.

Ar daļu var mērīt un vērtēt tikai tās veseluma daļas, kuras satur zemāku organizācijas pakāpi, kā par mērinstrumentu izmantojamā daļa. Līdz ar to - katra Zinātnes nozare var vērtēt savu daļu stāvokli vai visaptverošs Zinātnieku forums Zinātņu nozaru stāvokli, bet Zinātņu nozares vai to forumi nevar vērtēt ārpus zinātnes lauka esošu parādību stāvokli, derīgumu un virzību. Tam ir vajadzīgi tie, kuriem ir zināšanas par to, ko kā „nezinātnisku” noliedz „zinātne”.

Jā, ir jābūt zinātniskai pieejai visam, kas ir saistīts ar Cilvēka apziņu, apziņas dzīvi un visu, ko vien Cilvēks dara.

Jā, nedrīkst maldināšanas nolūkā izmantot Zinātnes vārdu un piedēvēt zinātniskumu tumsonībai vai lētticīgo pūliņu savtīgai izmantošanai, bet Zinātne nedrīkst būt sektantiska – tai nedrīkst būt izkropļojoša, šauri sektantiska pieeja pasaulei un tās dzīves problēmām.

***

- Kas kolektīvajā apziņā tiek uzlūkots par sektu?

- Kā un vai mainās attieksme pret tām?

- Vai mūsdienas atšķiras no senākas vēstures?

Vēl nesenā Okultisma vēsturē (visas reliģijas ir cilvēku okulto darbību legalizētas prakses tādā mērā, kādā tās vēlas un tiek sabiedrības pieņemtas. Arī „Kristiešiem” ir tādas darbības, kuras tie neafišē, bet piekopj dziļā slepenībā, uz tām paverot ceļu tikai tām izredzētajiem vai tajās piedalīties uzaicinātajiem) „kristietība” tika apkarota kā tipiski sektantiska un postoša. Palasiet Romas imperatoru vēstules senātam un Roma tiesu spriedumus prāvās pret „nemieru, ķildas un naidu ceļošajiem kristiešiem”.

Tad, kad „Kristiešu” kļuva vairāk, viņi paši sāka slepeni un atklāti slepkavot savai izplatībai traucējošos un tos no sava vidus, kuri pauda agresīvākajai daļai netīkamus uzskatus. Vēlāk, kad tie savairojās tādā mērā, ka sāka sastādīt ievērojamu Romas impērijas armijas daļu, viņi kļuva par vērā ņemamu un Romas valdnieku savstarpējās ķildās izmantojamu spēku. Viņi sāka diktēt savus noteikumus un vispārējo juku laikā, Romas impērijai brūkot, ar šīs impērijas bruņoto spēku atbalstu, kļuva par vienīgajiem Okulto darbību veicējiem tās teritorijā. „Nejauka sekta” gadsimtu gaitā pārtapa par tagad jau vīstošu, bet kādreiz spēka pilnu ideoloģiju, kura nopietni pretendēja uz pilnvērtīgas reliģijas stāvokli pasaulē.

Pie sektām Romā tā tika pieskaitīta tādēļ, ka tai trūka tās izcelsmes filosofiskās bāzes, bet viņas piekritēji aklā ticība sekoja fragmentāriem un visai eklektiski sakompilētiem senu manuskriptu fragmentos pasmeltajiem un ļoti virspusēji traktētiem nostāstiem. Tikai vēlāk, antīkajai filosofijai (ne bez „kristiešu” pūlēm) pagrimstot un ar Romas ieroču spēku attīrot teritoriju no pašiem filosofiem, „kristieši” tur, kur sabiedrībai deģenerējoties tika aizmirsts, kas ir īsta filosofija, „kristieši” no sagrauto filosofiju lauskām sameistaroja savas okultās prakses filosofisko izbāzeni – tukšu, mirušu spalvu klātu čaulu, kuru var aplūkot un aprunāt, bet nedrīkst aizskart ar rokām „un gaidīt” no tā katrai dzīvai būtnei raksturīgās pazīmes.

Šī „nejaukā sekta”, savairojoties ir devusi savas atvases, kuras sākumā arī ir darbojušās pilnīgi sektantiski. Mārtiņš Luters piemēram. Luterāņi vietām tika apkaroti kā sektanti un luterāņi savukārt vietām apkaro katoļus līdz šai dienai. Šī „nejaukā sekta” ir devusi arī visai dīvainus atzarus kā Mormoņus piemēram. Ilgu laiku par sektām mums priekšā lika baptistus, adventistus, Jehoviešus, vasarassvētku draudzes, „jaunās paaudzes” un citu tādu pašu piekritējus. Tagad, kaut kā tā tās vairs nav sektas.

- Cik lielam ir jābūt piekritēju skaitam, lai tā vairs neskaitītos sekta?

- Vai skaits nosaka saturu un tā kvalitāti?

Paņemsim tos pašu Mormoņus. (Visarionieši ir Krievijā – tā ir viņu problēma.) Mormoņi ir ASV „demokrātiskās impērijas” „kultūras” telpā, tāpēc mums, kā tur ierautiem, tas ir apspriežams jautājums. Mormoņi ir tipiska totalitāra sekta.

Tajās nekādas demokrātijas nav. Kas notiek tās iekšienē – ko tā un kā dara ar savējiem – to viņi nevienam nestāsta un par to neatskaitās. Kas tajā notiek ar brīvu gribu, bet kas piespiedu kārtā, ar vai bez slepkavībām, tas paliek ārpus federālo iestāžu un tiesu varas robežām.

ASV robežās ir milzīga Mormoņu pārvaldīta teritorija, kurā nekādas ASV demokrātijas un „amerikāņu sapņa” nav. Tur ir pašiem sava Mormoņu vara un Mormoņu sapņi. Viņi akumulē milzīgas naudas summas, praktizē ar „vispārpieņemto” morāli nesavienojamu dzīvesveidu un ļoti dzelžaini izrīkojas ar savā ietekmē esošajiem.

- Vai kāds Mormoņiem izsaka pārmetumus?

Neviens. Daudzi klausās Mormoņu ceļojošo koru koncertus un jūsmo par labo mūzikas izpildījumu. Mormoņu ir tik daudz, viņi ir tik bagāti, ka neviens vairs viņus par sektu nesauc.

Ja kaut kam ir objektīvs – postošs vai tieši otrādi – labdabīgs saturs, tad tas nekādā gadījumā nevar mainīties atkarībā no tā fiziskās telpas apmēriem. Ja tas tomēr kāda acīs no tā mainās, tad tam ir jāatzīst, ka viņš māna pats sevi un viņš nav spējīgs adekvāti mijiedarboties ar objektīvo realitāti, bet atrodas pilnīgā savu subjektīvo stāvokļu varā. Tas ir bīstams apziņas stāvoklis saskarsmē ar pasaules okulto daļu.

Nav prātīgi bāzt pirkstus tajos caurumos, par kuriem nav precīzi zināms, kas tur dzīvo – var palikt bez pirkstiem vai pamodināt visai nepatīkamus radījumus. Tam, kurš to grib darīt, ir jābūt pietiekami labām zināšanām par Okulto pasauli un tās objektīvo realitāti. Tur ar „mūsdienu zinātnes” atziņām bruņojies censonis var pazaudēt visu – savu dvēseli un veselo saprātu ieskaitot. Kā augstākas kārtas realitāti, Okulto pasauli pasaulīgs cilvēks kontrolēt nevar, bet Okultā pasaule ar pasaulīgo var izdarīt visu, kas vien tai ienāks prātā, vienkārši tāpēc, ka materiālā pasaule ir Okultās pasaules notikumu un darbību sekas un atrodas tās tiešā pārvaldījumā. Visas modernās hipnotiskās, masu apziņas ietekmēšanas, NLP un moderno „psiholoģiju” prakses un teorijas ir nepareizi – postoši pielietotas okultās realitātes daļas, kurām uzgavilē smalki ap pirkstu aptītie censoņi, kuri priecājas par tiem dāsni pasniegtajām jaunajām iespējām.

Neviens pacients nezina, kas notiek zem „dziednieka” rokām, bet jūtas apmierināts par viņa darbību nepareizi traktētajiem blakusefektiem – „tur, kur upes krastā sēž vīrs un dauza vienu akmeni pret otru, zemūdenes neiznirst”. Neiznirst gan, bet kāpēc, tas jau ne viņu, ne viņa pacientu neinteresē – galvenais, ka akmeņi tiek dauzīti un zemūdeņu nav. Nu tagad parādās tie, kuri grib izdot „akmeņu dauzīšanu” regulējošus noteikumus. Viņus var saprast – ļoti bieži tādai „akmeņu dauzīšanai” ir arī postošas sekas.

***

Vēsturiski attieksme pret „sektām” mainās atkarībā no tā, cik tās ir izdevīgas vai traucējošas valdošajām aprindām. Ņemsim kādu vēsturiski fiksētu un labi zināmu piemēru. Parunāsim par Pītagora skolu.

Pītagorieši dzīvoja savrupā noslēgtā kopienā, kurā valdīja stingra, paša Pītagora noteikta kārtība un disciplīna. Iestājoties skolā, katram pretendentam bija jāpārdod savs pasaulīgais īpašums, bet iegūtie līdzekļi jānodod skolas komūnas kopīpašumā. Skolā tika izskatīta un apgūta tikai Pītagora sniegtā mācība. Personiskā īpašuma skolā nebija. Tie, kuri nebija mierā ar skolā valdoši kārtību, tika no skolas komūnas padzīti. Nekāda viedokļu plurālisma, nekādu diskusiju. Tikai sūri, grūti iegūtas tiesības saņemt Skolotāja doto Mācību.

Tāda kārtība – stingra kārtības ievērošana un atteikšanās no personiskās mantas par labu kopienai un nošķirta dzīve tajā, (klostera dzīve) apgūstot līderu mācību, antīkajā pasaulē bija ierasta lieta. Arī pareizticīgo krievu garīgā autoritāte Radoņežas Sergijs uzstādīja tādas pat prasības tiem, kuri vēlējās dzīvot viņam līdzās. Viņš pats tā dzīvoja – pilnīgā askēzē un garīgos pūliņos un to pašu prasīja no tiem, kas vēlējās viņam sekot. Filosofu kopienas tā dzīvoja un neviens antīkajā pasaulē par to nesatraucās – tā bija viņu dzīves norma. Tāda kopienu dzīve mums ir devusi to antīkās filosofijas Spīdekļu Zvaigznāju, kurš vēl šodien nav aizmirsts.

Sākumā Krotonas iedzīvotāji ar interesi uzklausīja jaunpienācēju viņu pilsētā. Viņa, sev saprotamos padomus pieņēma, bet nesaprotamos ignorēja. Pītagoram radās sekotāji un ap viņu sapulcējās skolnieku pulciņš. Izveidojās kopiena. Tad, kad kopienas „audzēkņi” atgriezās pilsētā, viņu izglītības un audzināšana bija tik laba, ka tā patīkami pārsteidza Krotoniešus. Līdz šim Pītagora skolas attiecības ar varas pārstāvjiem bija drīzāk nekādas nekā labas. Vara vienaldzīgi ļāva Pītagoram skolot savus audzēkņus. „Pārgudrais filosofs” viņus maz interesēja, tāpat kā viņa mācība.

Pītagora skolnieku ietekme pieauga. Viņi rādīja ievērojamu uzlabojumu Krotonas dzīvē. Pītagors kļuva populārs. Katra ģimene, kuras atvase tika pieņemta Pītagora skolā, ar to lepojās. Tas bija prestiži un pagodinoši. Pītagora kopienai veltīja ievērojamus līdzekļus tie, kuri gribēja izpelnīties atzinību sabiedrības acīs. Pītagoram radās skauģi. Tie izplatīja tenkas. Ievērojamo, bagāto ģimeņu izlutinātās atvases bija slikti izglītotas, slinkas un nedisciplinētas. Tāpēc daudziem dižciltīgajiem tika atteikts pieņemt viņus par skolniekiem vai arī tie ātri vien tika raidīti prom no kopienas. Tas izsauca valdošo aprindu neapmierinātību ar Pītagora stingrību un viņam pieprasīja ieviest atvieglinātu „goda kursu” augstdzimušajiem. Pītagors nepiekrita. Sākās uzbrukumi kopienai un Pītagoriešu vajāšanas. Līdz beidzot notika fizisks uzbrukums, slepkavības un kopienas fiziska iznīcināšana.

Tad, kad vara bija vienaldzīga, Pītagors dzīvoja mierīgi. Kad vara viņu novērtēja, sākās problēmas, bet, kad viņš nekalpoja varai tā kā vara to vēlējās – kad atteicās izdabāt tās egoistiskajiem un slavas kārajiem netikumiem, viņš tika pasludināts par kaitīgu sektantu un apkarots.

Pītagors aizvien bija tas pats Pītagors. Mainījās viņa popularitāte un līdz ar to mainījās varas attieksme. Tā Pītagors no vienkārša ideālista kļuva par bīstamu sektantu. Aizvainotā vara nekad neaizmirst izrēķināties ar tiem, kuri Garā stipri būdami, iekaro tautas atzinību, bet varas nesējiem „iedod kurvīti”. Tāpēc – kamēr esat nepazīstami – guliet mierīgi. Problēmas sāksies tad, kad jūsu darbs nesīs labumu jūsu tautiešiem. Kreisās rokas adepti Jūs novērtēs pēc nopelniem un meklēs ceļus jūsu iznīcināšanai. Visvienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir iztaisīt no jums sektantu. Viduslaikos pietika ar vienu denunciāciju, lai kāds tiktu sadedzināts kā ķeceris, burvis vai ragana, bet viņa manta tiktu sadalīta līdzīgās daļās starp denunciantu, inkvizīciju un Svēto Romas katolisko baznīcu. Tā, lūk. Tik vienkārši. Mūsdienu „pēc renesanses” laiks ir īss atelpas brīdis pirms pilnīgas ieniršanas pilnīgas tumsonības un barbarisma pasaulē, kuras priekšvēstnesis Eiropai bija viduslaiki.

***

Vara pati rada kā savus monstrus, tā arī savus mocekļus. Sazeļot biheiviorismam, vara ātri saprata, kā to likt lietā. Tas arī tika darīts. Ātri attīstījās manipulatīvas prakses un tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var vadīt milzīgu Cilvēku masu apziņu vēlamā virzienā. Taču tajās bija viens trūkums – specdienesti vēl neprata viņus novest līdz kolektīvai pašnāvībai. Sākās eksperimenti. Visās lielākās attīstītajās valstīs – arī PSRS un ASV tika organizētas totalitārās sektas, kuru vadītāji izmēģināja ietekmes līdzekļus savu sekotāju novešanai līdz kolektīvai pašnāvībai. Šajos eksperimentos tika pētītas grupu dalībnieku psihes izmaiņas.

Ja izsekojam sektu vadītāju biogrāfijām, tad redzam, ka viņi visi ir bijuši vai nu specdienestu darbinieki, vai iekšlietu struktūru darbinieki, kuri ir sadarbojušies ar specdienestiem. Tādi ir pašnāvniecisko sektu vadītāji ASV, tāds ir „Visarions”, tāds ir „Marijas-Devi” vīrs, tāds ir pat mūsu pašu Latvijas Štoknis ar pseidonīmu Kalns. Viņš savulaik bija milicis Bauskā.

Interesanti, ka vara nekad netraucē vervēt sektas biedrus. „Visarions” braukāja un aģitēja. Varēja redzēt, ka ar viņu ir strādājuši pieredzējuši runas, aktiermākslas, kustību un režijas speciālisti. Neviens viņam tad netraucēja, kaut gan katram saprātīgam cilvēkam bija skaidrs kādas muļķības gvelž šis viltvārdis. Par slikto „Visarions” kļuva tikai tad, kad viņš jau bija „apaudzis” ar piekritējiem, uzcēlis sādžu un tur izveidojis savu kopienu. Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā kopienā turpinājās tie pētījumi, kuri vēlāk tika izmantoti pašnāvnieku – uzbrucēju sagatavošanai karadarbībā Čečenijā un Abhāzijā. Krievijā arvien biežāk parādās Cilvēki ar dziļas psiholoģiskas apstrādes pēdām, uz kuru sirdsapziņas ir nopietni nodarījumi. Specdienesti savus pētījumus turpina un rezultātus nekautrējas izmantot.

„Baltās brālības” – „Marijas-Devi” aģitatori netraucēti darīja savu „darbu” Rīgā Raiņa parkā pie Pareizticīgo katedrāles. Vara visžēlīgi viņiem to atļāva, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ar ko tas beigsies. Rīgas iedzīvotāji un Labās Rokas okultisti stingri prasīja to pārtraukt. Vara bija kurla vai „palūdza nemaisīties pa kājām” sevišķi uzstājīgos. Tos vecākus, kuri brauca uz Kijevu ar varu izraut savus bērnus no sektantu rokām, kā arī viņu algotos deprogramētājus, milicija vajāja par cilvēku nolaupīšanu un vardarbību pret pilngadīgām personām. Tikai tad, kad notika incidents Kijevas baznīcā, vara vērsās pret „Mariju-Devi” un viņas vīru, bet reāli jau nekādu sodu viņa nesaņēma un sekta specdienestu paspārnē turpina darbu citās vietās. Specdienesti šīs sektas rada saviem mērķiem un izmanto to darbību. Specdienesti šīs sektas kontrolē, „atklāj”, „apkaro” un caur tām kontrolē tos, kurus tie spēj pievilināt šajās sektās.

Uz tādu sektu makšķerēm uzķeras sajūsmināti pseidookultisti un „kristietības” savaldzinātie, bet nespējīgie pievērsties nopietnam garīgam darbam. Sektas pievelk čenelingistus, „jaunā viļņa” aizrautos un tos, kuri savas „okultās zināšanas” smeļas „90 minūšu” literatūras sērijā. Tie, kuri grib tūlīt, viegli un ātri nokļūt pie „Dieva sāniem” kārto čemodānus – brauc pie „Visariona” vai sadeg kā naktstauriņi murgos par „Mariju-Devi”. Tādas sektas sevī uzsūc Kreisās Rokas izdotās vieglās, sensacionālās pseidookultās literatūras lasītājus, „veselībai”, „miesai un garam derīgo” skolu klausītājus un tos, kurus izsit no psihiskā līdzsvara „jogas”, „pašattīstības prakses” un moderno psiholoģiju apguves pulciņi.

Aiziet „paklausīties kaut ko interesantu” ir ātrākais ceļš uz kādu muļķu ķeršanas vietu. Totalitārās sektas sevī uzsūc augstprātīgi tukšus intelektuāļus un dvēseles okultās dzīves vēja ziedus. Tāpēc mēs vienmēr esam prasījuši, lai pārtrauc tāda veida „literatūras” tirdzniecību un tādu ideju propagandēšanu. Bet nē – Latvijā aizvien vēl ir tā – jo lielāks muldoņa, jo lielākā godā sabiedrībai tiek priekšā celts. Vēsturiski šajā jomā pasaulē nekas nav mainījies pēdējo 12000 gadu laikā.

***

- Kas tad parasta vidusmēra materiālistiski „kristīgā” Eiropieša prāt ir sektas pazīmes?

1. Relatīvi neliela, viņa dzīvesvietā vēsturiski nesena, vienota un vienprātīga, ap izteiktu līderi vai līderu grupu apvienojušos Cilvēku grupa, kura par pareizu, derīgu un labu ir pieņēmusi savu līderu paustos uzskatus un cenšas tos realizēt dzīvē.

2. Naudas un materiālo līdzekļu koncentrēšana grupā, kur to izlietojumu stingri kontrolē līderi to pielietojumā šīs Cilvēku grupas atbalstīto interešu realizācijai.

3. Tāda uzvedība vai uzvedības maiņa, kura atšķiras no vispārpieņemtās vai ierastās. Neparasta ģērbšanās un dienas ritms, uztura ieradumu maiņa. Stingra turēšanās pie tādām domām un zināšanām, kuras pārsniedz apkārtnes iedzīvotāju vispārējo interešu loku un apmērus vai iet citā – viņiem neierastā un nezināmā virzienā.

Tātad tas, kas parastā vidusmēra materiālistiski „kristīgā” Eiropietī izraisa bailes un satraukumu. Ja šī grupa paudīs viņam saprotamus, pieņemamus un apsveicamus uzskatus, tad viņam, pat tiem sekot nespējīgam esot, lai arī cik dumji un postoši tie būtu, tie par sektu neizskatīsies, bet tikai par kāda interesanta hobija piekopējiem. Tātad par sektu tāds dēvē tikai tos, no kuru darbības, spēka un iespējām jūtas apdraudēts. Ja tas neskar viņu pašu, tad viņš pret to ir vienaldzīgs. Pilnīgs egoistiskais subjektīvisms!

Sektantismu tāds saskata tikai tajā parādību daļā, kas ir viņa paša interešu lokā un radikāli atšķiras no viņa rīcības un uzskatiem par labo pareizo un derīgo. Viņš neiedziļinās tās pausto ideju saturā un nemēģina saprast atšķirību nozīmi, to iespējamo derīgumu un pareizumu, vai reālo postu. Viņš drīzāk pieņems viņam tīkamo, bet viņu pazudinošo kā to, kas viņu var no posta izvest, ja tas prasa viņa ieradumu maiņu. Viņa pasaule ir pilnīgā sabrukumā, bet ar tās sabrukumā esošo vispārpieņemto uzvedības un uzskatu stāvokli viņš mēra citu cilvēku, normālību, „maldus” vai sektantismu. Tāpēc jau brūk, ka ar to un tādi mēra!

Tad, kad mēs dzirdam – „Latvijā valda satraukumus par sektas darbību” – mēs saprotam, ka tas ir šo egoistiski subjektīvo Eiropiešu satraukums. Tad, kad mēs norādām uz reāli esošām briesmām, tad diemžēl neviens no viņiem mūsu brīdinājumiem uzmanību nepievērš. Tāda ir dzīve. Mūs nevar dzirdēt tie, kuru intereses ir vērstas citā virzienā, bet zināšanas ierobežo sajūtu orgānu un to iespēju noteikti izpētes virzieni – interešu loks – egoistiski subjektīvā Eiropiešu dzīve.

Te būs „joku stūrītis”

1. Saeima – 100 zvērestu nodevuši, ap kārtības rulli un savu ideoloģisko („demokrātisko”, „liberālo”, u.t.t.) līderu grupu apvienojušies vienotā mērķī uz varu un tās doto iespēju izmantošanu, deputāti.

2. Viņu rokās ir budžets.

3. Tad, kad tiek ievēlēti, pilnīgi pārvēršas – sāk runāt citas runas un darīt ko apkārtējiem nesaprotamu. Sāk dzīvot kādā savā pasaulē, kas ir pilnīgi atrauta no vēlētāju pasaules. Viņiem parādās zināšanas un domas, kuras neapmeklē viņu vēlētājus un viņu intereses ir vērstas citiem – vēlētājiem svešā virzienā.

- Vai nav laba sekta?

- Vai koalīcija nav sekta sektā?

 

Saeimu darbībā ierobežo partiju un apvienību programmas un disciplīna (obligātie balsojumi), norunas un mērķis, bet koalīciju vēl arī valdības deklarācija un koalīcijas līgums. Pamēģini tikai tam pretoties. Politiķi pieprasa aklu ticību saviem vārdiem, jo praksē mēs vienmēr redzam, ka viņu rīcība vārdos izteiktajiem solījumiem neatbilst. Priekšvēlēšanus „cīņas” ir lētticīgā elektorāta makšķerēšana ar vienu mērķi – aizvilkt viņus uz vēlēšanām. Patiesībā viņi visi ir viena liela draudzīga kompānija, kurā nevienam nav īstu cīņu, katrai partijai ir tās „zemeņu dobīte” uz laiku laikiem iedalīta un, ja tā tiek „aizvērta”, tad tur esošie vienkārši „pārrāpo” uz blakus esošo perspektīvāko. Galvenais – lai „notiktu demokrātija” – vēlēšanas. Tas, no kā viņi visi patiesi baidās, ir tas, ka reiz tās vēlēšanas varētu arī nenotikt. Tad nu gan ar viņiem būtu cauri...

- Ko dara saeima un „koalīcija”?

Panāk to, ka valsts un sabiedrība tiek demontēta, nozagta, izpārdota un vispār – iet bojā! Latvieši bēg no tās kā no mēra apsēstas vietas. Latvieši izmirst...

- Vai tā nav lēna kolektīva pašnāvība, uz kuru šīs sektas vadībā virzās Latvija?

- Vai tā nav postoša totalitārā sekta, kura, sagrābusi šo zemi to iznīcina, savtīgi izmantojot tās bagātības?

 

Nu ir taču, ja uz to tā paskatās no šīs puses. Ja paraudzīsimies uz piensaimnieku vai truškopju biedrību, tad arī tur saskatīsim sektas pazīmes. Konkurenti pat runās par tās postošo dabu... Ir jābūt ļoti uzmanīgiem un ļoti dziļi jālūkojas organizētu struktūru būtībā, kad gribam tām piedēvēt sektantisku dabu. Un vēl – ir jāatzīmē, ka subjektīvi egoistiskais Eiropietis sektantismu vispirms piedēvē tam, kas ir neparasti labi organizēts – viņu biedē pats organizētības un savdabības saglabāšanas princips. Visa Eurosavienības projektu, programmu un fondu darbības būtība ir vēsta uz tautu, reģionu un cilvēku savdabības iznīcināšanu

.

Viss tiek pakļauts šaurām – sektantiskām naudas aprites intensifikācijas un no tās patiesā labuma guvēju – banku interesēm. Banku sistēma ir uzupurējusi varu un savām interesēm pakļāvusi visu Eiropas telpu. Kā daļēja un ierobežojoša, tā iznīcina veselumu un Veseluma bojā ejā iet bojā arī pati. Banku sistēma ir postošākā un kolektīvo pašnāvību izraisošākā no visām zināmajām totalitārisma sektām, kura savai ietekmei Eiropā ir pakļāvusi visu un visus – katru Eiropieti un viņa dzīvi. Tāpēc te ir redzamas zāles pret šo „banku sektantismu”. Iziet ārpus to darbības telpas un tur paaugstināt organizētību atbilstoši savai savdabībai – sargāt savu savdabību visiem iespējamiem līdzekļiem.

***

            Un tagad pavisam nopietni. Te Labās un Kreisās Rokas Adeptu cīņa notiek ap Baltās Brālības vārdu. Kreisā Roka lieto savus parastos un pārbaudītos paņēmienus.

 Kreisā Roka zina – tālu Himalajos – tur, kur parastam cilvēkam bez pavadoņa nav iespējams piekļūt (kopienas iemītnieki par to ir parūpējušies), labi slēptā un tam nodrošinātā vietā ir Labās Rokas Adeptu – Mahātmu – Brāļu un Māsu – Garīgās Brālības centrālā mītnes vieta. Baltā Brālība nevienu pie sevis nepieņem un pasaulē citādi, kā caur retiem (reizi 100 – 200 gados) sūtņiem nedarbojas. Sūtņa darbības laikā viņa misija nekad netiek atklāta. Nosaukt sevi par sūtni ir viltvārdības pirmā pazīme.

Filosofiskās skolas un Okultās brālības vienmēr ir veidojuši no pasaules nošķirtas kopienas tālu kalnos, tuksnešos un mežos. Ziemeļeiropas Druīdi pulcējās nomaļās mežainās vietās. Britānijas slavenākā filosofu kopiena mita Glastonberijas kalna katakombās. Kumranas rokraksti Sinajā tika atrasti tuksneša alās tāpēc, ka tur bija viena no Eseju kopienām.

Tāpat Himalajos ir tāda augsti attīstītu Cilvēku kopienas centrālās mītnes vieta. Daudzi kopienas ašrami atrodas arī ārpus tās – cilvēku apdzīvotās vietās. Tur mītošā adeptu brālība par Baltu nosaukta austrumos pieņemtā krāsu simbolisma un Gaismas tuvuma (ietilpības) dēļ. Garīgā, psihiskā un domu tīrība ir viņu kopienas zīmes. Šambalas vārdu mītnei devuši apkārtējo tautu budisti. Altaja iedzīvotāji to sauca par Belovodji. Tas ir saliktenis, kurš veidots no diviem vārdiem „belo”(бело) un „voģiķ”(водить) – „balti” un „vadīt”. Baltivadītāja.

To zin Kreisās Rokas tumsas kalpi un to zinām mēs. Kreisās Rokas adepti cenšas aizplīvurot un aptraipīt Šambalas un Baltās Brālības tēlus un vārdus. Viņi stāsta niekus un blēņas par to, ka Šambala esot visur un nekur – nekas konkrēts un pasaka – izdomājums. Viņi nelietīgi valkā Baltās Brālības vārdu tur, kur to neklājas darīt. Viņi rada savas sektas un skolas, kuras nosauc Baltās Brālības un citos ar to saistītos vārdos. Viņi cenšas sagrozīt, apmelot, maldināt un diskreditēt.

Tie, kurus vada ziņkāre, tiek maldināti.

Tie, kuri nav gatavi, tiek maldināti.

Tie, kuros ir savtība, tiek maldināti.

Tie, kuros trūkst tīrības, tiek maldināti.

Tie, kuros trūkst tieksmes, tiek maldināti.

Tie, kuriem nav pacietības, tiek maldināti.

Tie, kuriem nav drosmes, tiek maldināti.

Tie, kuros ir apdzisusi uguns, tiek maldināti.

Tie, kuriem nav zināšanu, tiek maldināti.

Tie, kas nav derīgi, tiek maldināti.

Tie, kurus ved Sirds – tie sasniedz.

 

Atkritēji ir sasniegt nespējīgie. Atkritēji ir lielākie nomelnotāji. Pretinieki zin, ir uzmanīgi un baidās atklātas kaujas, jo jūt bijību pret spēku. Atkritēji nezin tāpēc, ka nepazīst un tāpēc neapzinas, ar ko tiem ir darīšana. Atkritēji vienmēr zaudē tāpēc, ka Kreisās Rokas adepti viņus noliek pa sitienam tajās vietās, kuras ir cīņai bezcerīgas.

Atkritēji tur atvērtas sektu durvis.

Atkritēji ir iekšā saucēji.

Atkritēji ir maldinātāji.

Atkritēji savos melos zaudē prātu. Ir labi piemēri. www.saulesjosta.lv publicēto Jolantas Dukaļskas (ko?) par kādu „Lielās Baltās Brālības sūtni – Tatjanu Mikušinu” pat nav vērts komentēt. Ar to var iepazīties kā ar tipisku Kreisās Rokas darbu, kurš liek domāt, ka tāds „sūtnis” nāk no Šambalas Baltās Brālības. Mahātmas sev nekad nepiekabina tādus pagodinošus epitetus, kā „liels”, „spožais”, „dižais” utt., u.t.jpr. Tieši otrādi, viņi vairās no cilvēces uzmanības. Varētu piebilst, ka Mahātmas nekad nesniedz nekādus diktātus, un par politisko vai pašreizējo vēsturisko situāciju vēl jo vairāk nē. Tas ir ārpus Mahātmu interešu loka. Mahātmas nekad nedod norādījumus kas kuram jādara.

Izņēmums ir viņu tiešie līdzstrādnieki, kuri darbojas Mahātmu uzdevumā. Taču, kas viņi ir un kādus norādījumus saņem – to zin tikai viņi paši. Tas tiek turēts dziļā noslēpumā. „Kad dari, tad dari to tā, lai kreisā roka nezinātu, ko labā dara.” Tas, pretēji baznīcas moralizējošajiem skaidrojumiem, ir brīdinājums nepakļaut Labās Rokas Adeptus un viņu darbu traucējumiem no Kreisās Rokas Adeptu puses.

            Taču daudz interesantāks ir otrs piemērs no www.marasloks.lv. Šīs lapas turētāji ir paņēmuši definīcijas no mūsu mājas lapas (www.philos.lv) un komentē tās atbilstoši savai dabai.

            Lūk!

            Mūsu definīcija:

            Šambala ir Baltās Brālības (Garīgās kopienas) centrs – mītnes vieta.

            Viņu komentārs:

            „..ir iztēles auglis un ir viltus mācības TEOSOFIJAS galaprodukts. Baltā Brālība ir nosacīti balta, jo tajā ieskaitīti Blavacka, Beilija, bet nav Rainis – viela pārdomām

Te ir ļoti daudz vielas pārdomām. Pirmkārt jau tas, ka ar šo pašu komentāru mājas lapā www.marasloks.lv komentētājs un mājas lapas turētāji sevi noteikti, stingri un stabili ieliek Kreisajā Rokā.

Par iztēles augli.

- Vai ļoti cienījamās un augsti (ārkārtīgi) eksaltētās dāmītes no mārasloka man (personīgi) publiski vai rakstiski varētu paskaidrot savus vārdus „iztēles auglis”?

- Vai viņas varētu paskaidrot kā tieši iztēles auglis tas ir?

- Vai viņas ar to domā to milzumu leģendu, nostāstu un cerību – milzīgu folkloras kultūras slāni, kāds ir bez meklēšanas saņemams visās teritorijās, kurās ir izplatīts Budisms un kurš ir tur daudzu pētnieku pierakstīts?

Šambalas un Mahātmu vārds ir neatņemama Buddisma sastāvdaļa.

- Vai cienījamās dāmītes grib teikt, ka Buddisms ir iztēles auglis un, ja tā, tad kā iztēles? Ja saka „A”, jāsaka „B”.

- Nu, teiksiet, ka Princis Šakjamuni Gotama Buda ... nu, nu?

Tad tieši tāds pats iztēles auglis ir Pītagora, Platona, Epiktēta, Sokrāta vai Aristoteļa darbi. Tad jau visa mūsu civilizācijas kultūras bāze ir tāds tukšs iztēles auglis vien.

- Kas tad mums paliek?

Acīmredzot tikai un vienīgi viedās un augsti eksaltētās dāmītes un māraslokā lasāmais. Arī labi. Vismaz nav garlaicīgi.

Tālāk – labāk – „ir viltusmācības galaprodukts”.

- Vai cienījamās dāmītes ar to grib izprovocēt (zinātniski un faktiski) izvērstu aprakstu par lorda Palmerstona un viņa aģentu darbību tā laika Eiropas politiskās struktūras graušanā, kā rezultātā viņu inspirētas tapa dažādas „Jaun...” kustības, tai skaitā arī Jaunlatvieši?

- Vai jāraksta, ka tolaik gaužam švakajās vēstures annālēs par Baltijas vēsturi neko labāku par Simona Grūnava hroniku (par melnās maģijas piekopšanu un laupītāju bandu dzīves tikumiem) viņi, meklējot „Latvju dievestību”, atrast nevarēja un no turienes izvilka visu eksaltēto kundzīšu apjūsmoto dievturības dievu panteonu?

- Vai ir jādomā, ka „tautas pašradītā reliģija” nav šīs pašas tautas iztēles auglis?

- Vai ir jādomā, ka radot dievturības rituālus un par tiem rakstot no cienījamo rakstnieku spalvas tecēja kas cits, kā viņu spalvu tinte un rakstītajās rindās rādījās kas cits, kā viņu labās gribas vadītā iztēle?

- Vai dievturība nav visādā ziņā apsveicama un domubiedrus vienojoša, bet tomēr tikai tās radītāju (laidēju, laidēju jau, protams, ka laidēju...) iztēles auglis?

- Vai tāpēc mēs jums, cienījamās eksaltētās dāmītes no www.marasloks.lv, skrienam pakaļ un komentējam jūsu mājas lapā atrodamo?

- Vai ir jādomā, ka cienījamās eksaltētās dāmītes ir smalki izpētījušas visus TEOSOFIJAS materiālus, pārbaudījušas to patiesumu (ar kādām metodēm un kādos apstākļos?) un salīdzinājušas tur atrodamo ar viņu pašu smalki izpētītajiem budistu traktātiem par tām pašām tēmām?

- Ja drīkst zināt, tad kādu tieši Buddisma novirzienu darbi ir tikuši pētīti?

- Kādos klosteros?

- Kādu skolotāju vadībā?

- Vai viņas saprot, ka Buddisms un Teosofija nav atdalāmi viens no otra?

- Vai cienījamās augsti eksaltētās dāmītes grib teikt, ka Buddisms ir viltus mācība?

- Kurā daļā tieši un kas to pierāda?

- Vai viņas zina, ka Buddisms nav reliģija, bet filosofija?

- Vai viņas zina, ka pats Budda Gotama aizliedza sev akli ticēt uz vārda un lika katru savu izteicienu pārbaudīt ar veselo saprātu, dzīves pieredzi un sirdsapziņu?

- Vai viņas ir gatavas, lai tā pārbauda viņu rakstu darbus?

- Vai viņu komentāri balstās uz ilgos pētījumos iegūtām zināšanām un no tām izrietošiem secinājumiem?

- Vai te uz mums runā zināšanas vai akls naids?

 

Interesanti, ka viņām viss ir kājām gaisā. Teosofijas izcelsmes vieta ir Šambala, un tādā kārtā teosofija ir galaprodukts kaut vai tikai sekojot vēsturiskajai hronoloģijai vien. Cik vecs ir buddisms, tik un vēl senākas ir leģendas par Šambalu. Prātiņ, nāc mājās!

Ja Šambala ir iztēles auglis (bet ir mītnes vieta), tad tādam pašam jābūt arī Baltajai Brālībai, jo kur tad tā mitinās (pēc definīcijas taču!), ja ne neeksistējošajā Šambalā! Tomēr Brālības eksistenci eksaltētās dāmītes pieļauj. Dīvaini – ābola nav, bet sēkliņas ir! (A nu, fiksi atzīstas, kurš apēda ābolīti?!) Es nešaubos, ka te viņas kaut ko izdomās un „veikli” izlocīsies.

Tomēr tad vēl paliek kāds āķis ar tiem Brālībā ieskaitītajiem.

- Vai dāmītes man var publiski vai rakstiski pateikt kāpēc viņas Baltajā Brālībā pie Mahātmām pieskaita Blavatsku?

Paši Mahātmas to nedara.

- Kādas draņķības viņas ir salasījušās? Draņķības tādēļ, ka blakus Blavatskai dāmītes liek augsti situētu Kreisās Rokas Adeptu Alisi Beiliju. Tas ir iemīļots Kreisās Rokas paņēmiens – vienā iesējumā izdot (īstus, izrkropļotus vai viltotus) Blavatskas un Beilijas (vai kāda cita monstra sacerējumus). Te cienījamās mārasloka dāmītes perfekti seko tradīcijai – saliek kopā to, ko kopā likt nedrīkst.

Paši Mahatmas apliecina, ka šajos gadsimtos viņi visi ir citadelē – neviena nav pasaulē, un to, ka Blavatska ir gan ļoti augsti cienījams budists, bet ne pat Mahātmu skolnieks. Blavatska ir lūgumu izpildošs vienīgais sūtnis šajos gadsimtos. Citu nav. Tāpēc pie tiem nevar tikt pieskaitīts Rainis. Visi Mahātmas ir Citadelē. Ārpus tās neviena nav. Rainis ir ārpusē. Tātad Rainis nav Baltās Brālības brālis. 2x2=4! Prātiņ, nāc mājās vai arī var redzēt katastrofālu zināšanu trūkumu par aprunājamo objektu. Būtu nu vismaz iepazinušās ar tiem tekstiem, kurus viņas pasludina par maldiem. Tur ir arī par Alisi Beiliju un citiem tādiem pašiem.

Par Šteinertu, piemēram.

- Interesanti, kādas ir dāmīšu attiecības ar antropozofiem un viņu Valdorfa skolām?

- Vai viņas par viltus mācību sauc arī antropozofiju?

Mēs tā darām!

Paskaidrošu tuvāk. Blavatskai bija līdzgaitnieki un audzēkņi. Starp viņiem bija arī tāds Rūdolfs Šteinerts. Rūdolfs jutās tik ļoti izcils, ka ātri vien sajutās pagalam nepamatoti nenovērtēts. Viņa augstprātība un aizvainotā patmīlība auga augumā, līdz tā viņu noveda līdz savas audzinātājas nodevībai. Viņš kļuva par atkritēju. Viņš iemantoja smagu apsēstību (apsēstība ir likumsakarīga). Apsēstības stāvoklī viņš sajutās pieredzes un zināšanu bagātāks par savu Skolotāju.

Kā plīvurs nokrita no viņa gara acīm un „prāta un gara apskaidrībā” viņš ieraudzīja cik sīka, nepatiesa, melīga un maldīga esot tā mācība, kuru viņam deva Skolotāji. Gluži kā Grobovojs mūsdienās, Šteinerts tagad „zināja, ka visi Skolotāji ir maldījušies” un tikai viņam, Šteinertam, vienīgajam esot zināma patiesība. Vienīgi Šteinerts varot dot Gara Gaismu Cilvēcei. Tagad Rūdolfs jutās piepildīts. Apsēstības stāvoklī Šteinerts rakstīja savu Teosofijas antitēzi – antropozofiju. Ja cienījamās dāmītes par maldiem dēvē Teosofiju, tad jau antropozofija ir solis uz priekšu – dziļāk maldos, jo pats Šteinerts un viņa piekritēji tieši to saka – tas esot „novecojušās Teosofijas” jauns, pilnīgāks un pilnīgi citā apskaidrībā pacelts variants(„izdevums”).

- Jebšu viņas tagad teiks tā, ka antropozofija ir atgriešanās no maldiem?

Nu, tā jau mēs varētu arī te diskutēt līdz rīta gaismai, ja nebūtu viens ļoti nepatīkams fakts.

Šteinerta antropozofija ir Valdorfa skolas mācību sistēmas pamatā. Valdorfa prakse ir Šteinerta apsēstības stāvoklī tapušo teoriju praktisks pielietojums bērnu personību veidošanai. Tāds no tāda rodas. Valdorfa skola nes antropozofijas autora apsēstības garu. Tas, protams, nenozīmē to, ka visi tās audzēkļni iegūst apsēstību. Antropozofija un Valdorfa skola atvieglina nonākšanu apsēstības stāvoklī tiem, kuriem uz to ir nosliece. Patiesībā tieši Valdorfa skolas metodes gatavo tādas personības, kuras vēlāk nonāk sektās. Tās pietur atvērtas durvis uz tāda tipa domāšanu un sajūtu organizāciju apziņā, kas ir jūtīga un atsaucīga uz totalitāro sektu sludinātāju lietoto retoriku.

Un te nu mums ir jāatgriežas pie definīciju komentāru gara – stila un paņēmieniem. Te mēs redzam puspatiesību, melu, sagrozījumu un manipulāciju mistrojumu. ir tipiska totalitāro sektu aģitatoru retorika. Tādos tekstos un tā – augsti eksaltēti (ietekmes paņēmiens) viņi runā ar saviem nākošajiem upuriem. Šie teksti veidoti tā, lai klausītājos veidotu attieksmi un vienlaicīgi, izmantojot viņu zināšanu trūkumu par interesējošo tematu un manipulējot ar vārdiem un vārdu nozīmēm viņam galīgi sajauktu galvu. Totalitāro sektu aģitatori savu upuru prātus ieved murgainā loģikā. Viņi visi orientējas uz to, ka viņu klausītājiem ir vājas zināšanas par aģitatoru skartajiem tematiem. Tas ir – totalitāro sektu aģitatori orientējas uz vāji izglītotiem, ziņkārīgiem un pretencioziem cilvēkiem – tiem, kuri vēlas ātri un viegli kļūt par to, par ko ikdienas dzīvē viņi kļūt nevar. Visos totalitāro sektu aģitatoros un upuros snauž „nenovērtēti un atstumti ģēniji”, kuri cer sektā realizēt savu izcilību – izredzētību.

www.marasloks.lv mēs redzam tipisku totalitārās sektas darba stilu, paņēmienus, retoriku un darbības virzienu. Tur „mums” ir gatavi sektas sludinātāji. Tā ir sektas sekotāju un atbalstītāju vervēšanas vieta. Tur mūsu acu priekšā dzimst pašmāju sekta. Tur ir pretenzijas uz politisku varu (partija „Māras zeme”). Tur notiek stabila elektorāta komplektēšana un audzināšana. Tas ir mērķtiecīgs totalitārās sektas veidošanas darbs.

***

Pievēršoties tam, ko savā preses konferencē stāsta "Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas" psihologs Viktors Jolkins, ir jāsecina, ka viņaprāt nekādu reālu totalitāro sektu darbības draudu Latvijā neesot. Tāpat jāsecina, ka nav arī nekādu redzamu faktu, kurus varētu likt par pamatu šīs biedrības saceltajai brēkai, jo ģimenes strīdi, kuros viena puse izmanto sektantisma briesmu karogu uz tāda mēroga problēmas esamību nevelk un tā ir jau 4 gadus veca lieta. Viss rit savu ierasto gaitu.

Savu „kuratoru” stingrā uzraudzībā sektas turpina iesākto darbu – vervē jaunuļus, uztur popularitāti un caur saviem audzēkņiem stiprina ietekmi valsts pārvaldes iestādēs. Cilvēki lēnām, klusi un mierīgi jūk prātā. Nekādu problēmu, cienītā kundze!

Ja agrāk satraucās par mafiozo struktūru iespiešanos valsts pārvaldes struktūrās, tad tagad par to pašu sektantu izpildījumā neviens nesatraucas. Tas, kas ir tik masveidīgs, zaudē savas aprises un aktualitāti – tas kļūst pierasts un ikdienišķs, tiek uztverts par normālu. 

Acīmredzot tādēļ „kuratori” saceļ troksni par „tālām un spožām zvaigznēm”, lai tepat, klusi un visur notiekošais nekristu acīs. Kas „kuratoriem” ir padomā, to zina tikai „kuratori” paši. Pilnīgi iespējams, ka tā ir sacelta tikai tāpēc, lai pievērstu uzmanību tās pašas "komitejas" jurista Aleksandra Kuzmina prezentētajai likumdošanas pilnveidošanai un prezentētajiem priekšlikumiem.

Šo priekšlikumu 2.punkts (kurš pats par sevi ir ļoti interesants un atsevišķa raksta vērts) un 4.punkta 5.daļa liek domāt, ka tie tiek rakstīti noteiktam adresātam – „kuratori” gatavojas izrēķināties ar kādu konkrētu viņiem ļoti netīkamu subjektu. Tomēr, jāpiezīmē, ka tie ir tik vispārīgi, ka pie labas gribas zem tiem var pabāzt visu ko. Citos punktos un pašā ievirzē mēs esam pilnīgi vienprātīgi ar šīs "komitejas" priekšlikumiem – pat vēl vairāk – domājam, ka šajā jomā reklāma būtu jāaizliedz pilnīgi un kategoriski.

Tomēr ir kāda nianse un tā skar V.Jolkina pieminēto bulgāru, Bulgārijas sektu un paneiritmiju. Te nu atkal ir „kotletes kopā ar mušām”.

Cienījamais Viktors Jolkins min „Bulgārijas sektas „Pasaules Baltā Brālība” pamatmetodi – paneiritmiju, tas ir pieslēgšanās kādam kosmiskam ritmam metodiku”. Neko negribu teikt par šo V.Jolkina minēto sektu, bet par paneritmiju gan. Patiesībā tas provocē publicēt tās aprakstu mūsu mājas lapā. Paneiritmija nav minētās sektas gara darbs. Ja tāda sekta to lieto, tad tā to ir patvaļīgi paņēmusi (kā mūsu definīcijas paņem „mārasloks”) un lieto to atrauti un acīmredzot neatbilstoši tās radītāja Pētera Donova (Beinsa Duno) filosofiskajai doktrīnai. Donovieši ir kompakta un Bulgārijā dzīvojoša Donova skolnieku grupa, kura piekopj Pētera Donova tiem atstāto filosofiskās skolas dzīvi. Tajā ietilpst arī paneiritmija. Donovieši nekādas tādas augšminētās organizācijas „”Pasaules Balta Brālība” nav veidojuši. Donovieši nekad ar misionārismu nav nodarbojušies.

Tomēr katrā stropā ir kāda „kroplā bitīte”. Īsi pirms otrā pasaules kara Donovam „uzprasījās” par skolnieku kāds Grigorijs. Donovs viņu vairākkārt atraidīja, bet Grigorijs tomēr panāca savu un sāka mācīties starp Donoviešiem.

Te nu mums atkal ir Šteinerta stāsts. Pēc Donova nāves Grigorijs paziņoja, ka viņā esot iemiesojies Pētera Donova gars un caur viņu – Grigoriju – tas tagad došot „pilnīgi jaunu, no iepriekš dotās atšķirīgu un laika garam atbilstošu mācību”. Bulgārijā Donova skolnieki, protams, tūlīt atpazina apsēstību un no Grigorija pilnīgi norobežojās, bet viņš izveidoja jaunu – nu jau savu sekotāju loku. Šie „jaunie Donovieši” – nu jau Grigorijieši turpina izmantot Donova vārdu savā misionāriskajā darbībā ārpus Bulgārijas. Arī Latvijā, ar Donoviešu vārdu maskējušies, darbojās Grigorija sektas pārstāvji. Arī viņi izmnatoja Pētera Donova atstāto paneiritmijas fizisko vingrojumu – fiziskās kultūras kompleksu.

Paneiritmija nav tas, ko par to stāsta V.Jolkins. Iespējams, viņš atstāsta tā nabaga bulgāra Gečeva teikto, kurš to ir izmantojis savā darbībā. Paneiritmija nekādus kontaktus ar kādiem ārpusē esošiem ritmiem pati par sevi nedod. Paneiritmija izmanto ķermeņa stāvokļu maiņu un pozu ietekmi uz cilvēka apziņu, tāpat kā hatha joga izmanto pozu („asanu”) ietekmi uz asins plūsmu organismā un caur to uz apziņu. Hatha joga savā galarezultātā cilvēkā attīsta mediumismu – ļoti postošu apsēstības formu, kurā apsēdēji var mainīties. Paneiritmija apiet šos bīstamos fizioloģiskos momentus (hatha jogas principus) un izmanto žesta un pozas saistību ar apziņas stāvokli (ķermeņa valoda). Paneritmijā ietvertas tās pozas un to nomaiņas secība, kuras, pareizi izpildītas, cilvēkā aktivizē un līdzsvaro Cilvēciskās Vērtības un dod tām izteiksmes formu apziņā – ikdienas dzīvē ielaiž Cilvēciskās Vērtības.

Tas, ka tāds Cilvēks organiski iekļaujas lielākos ritmos – Dabas un Dzīves Mūzikā (Islāma filosofi – Sufiji – visu skata kā Mūziku) ir tikai normāla parādība, uz kuru būtu jātiecas katram, arī cienījamajai "komitejai", V.Jolkinam un visiem zemes iedzīvotājiem. Tas viņiem atvieglinātu savstarpējo saprašanos un vairotu labvēlību vienam pret otru.

Tādā kārtā mēs atkal saskaramies ar ierasto totalitāro sektu praksi – ņemt to, kas tām nepieder, izkropļot to un tālāk ar šo izkropļojumu palīdzību maldināt lētticīgos un ātru panākumu kāros augstprāšus. Totalitārās sektas vienmēr, izmantojot augstu ideālu vārdus, uzbudina un ekspluatē to cilvēku apziņas zemāko un netīrāko daļu, kuros atrod dzirdīgas ausis. Var teikt, ka tādas sektas ir kā Cilvēces atkritumu savācējas – putekļu sūcēji vai konteineri dzīvojamo namu rajonos. Dabā visam ir vieta – arī tādām sektām. Mums un saprātīgajai sabiedrības daļai nepatīk sektas. To nevar teikt par to „upuriem”, kuri paši meklē kādu sludinātāju, no kura mutes kāri tvert sengaidītos vārdus, kuri viņam sola un sola...

Sektantisms iet roku rokā ar Kultūras pagrimumu, Inteliģences un izglītības trūkumu. Sektantisms izmanto subkultūru „iekoptu” lauku, atraisītus instinktus, audzināšanas kļūdas, cilvēka dzīvniecisko daļu un zināšanu trūkumu – tumsonību, to visu kopā ņemot. Tāpēc labākais sektantisma apkarošanas veids ir sabiedrības dzīves izcelšana no subkultūru purva kultūras laukā, inteliģences uzturēšana un patiesas, pilnvērtīgas izglītības sniegšana tautai, kā arī zināšanas par tām parādībām, kuras savā retorikā izmanto sektu sludinātāji.

 

 

 

                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa