Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv


439.

No: Rešarda       Temats: Mākslīgais intelekts

?←      2011. gada 12. decembris 10:34:25

Einārs Repše vēsta, ka tuvākajā laikā varētu parādīties mākslīgais intelekts. Iespējams, ka tas varētu rasties pats un izplatīties interneta vidē. Ja tas notiktu, cik tas varētu būt bīstami? Cilvēki, kas noliedz augstāko pasauļu eksistenci ir spēcīgi zinātnēs. Kur sākas zinātnes kaitīgums evolūcijai? No E.Repšes komentāra publiskā blogā: "Nepiekrītu, ka apziņa būtu kas īpašs... Galu galā apzināties sevi nozīmē tikai redzēt ARĪ sevi tajā ārējās pasaules modelī, ko katrs saprātīgs dzīvnieks savās smadzenēs veido. To veido, lai pierakstītu kaut kādu nozīmi sensoru signāliem, zinātu kā reaģēt uz tiem, paredzētu turpmākos notikumus sarežģītā situācijā un varētu izprast savas rīcības sekas. Modeļi var būt labāki vai sliktāki, pilnīgāki vai ne tik pilnīgi, ietvert sevis apzināšanos vai nē, atkarībā no dzīvnieka smadzeņu jaudas, attīstības pakāpes un dzīves pieredzes. Arī cilvēka bērnam sevis apzināšanās nāk tikai aptuveni otrajā dzīves gadā, ne uzreiz. Bet, šķiet, nav pamata domāt, ka apziņa būtu kas mistisks, ezotērisks vai netverams, ārpus kopējā intelektu veidojošā algoritma un struktūras." (E. Repše)



Konstantinopoles lielgabalnieks


            Esot bijis tā. Turki uzbrukuši Konstantinopolei. Pilsētniekiem vajadzējis to aizstāvēt. Kāds intelektuāli un tehniski spējīgs entuziasts pilsētas domei esot piedāvājis ieviest apbruņojumā savu jauno izgudrojumu – lielgabalu. Lai tikai dodot naudu – entuziasts nolīgšot meistarus, sapirkšot materiālus, liešot stobrus, taisīšot pulveri un šaušot uz turkiem dienu un nakti, kamēr visi būšot beigti. Viņš ar savu izgudrojumu un organizatora spējām, bet pilsētas dome ar naudu – kopīgiem spēkiem pilsētu nosargāšot.

            Domes vīri padomājuši, padiskutējuši un nolēmuši naudu entuziastam nedot. Entuziastam, savukārt, tik ļoti gribējies lielgabalus liet, pulveri taisīt un no tiem šaut dienu un nakti (kamēr visi beigti), ka viņš padomājis, padomājis, padiskutējis pats ar sevi, un nolēmis uz pilsētas domi apvainoties un iet pie turkiem – tiem savas galvas un roku spējas (intelektu un darba prasmi) piedāvāt, lai lielgabalus uztaisītu un no tiem šautu dienu un nakti, kamēr visi (pilsētā) beigti tiek.

            Pētniecības un eksperimentālā darba entuziasts atstājis pilsētu, gājis pie turkiem un tiem savu vajadzību izstāstījis. Turki viņu uzklausījuši un naudu līdz ar materiāliem un meistariem apgādājuši. Lielgabali esot tikuši uztaisīti. Šauts esot vareni. Konstantinopoles aizstāvji esot krituši beigti, pilsēta esot grauta, ieņemta un pagalam nopostīta. Pētnieks un izgudrotājs esot bijis apmierināts, turki bagāti, bet pilsētnieki beigti.


            - Vai izgudrotājs bija Cilvēks?

            Nē. Tas, kas intelektuālu, saprātīgu un ar apziņu apveltītu būtni padara par Cilvēku, ir viņa Tikumība, kura ir galējais noteicošais regulators – stimuls vai ierobežojums katrai viņa rīcībai.

            - Vai entuziasts bija ar intelektu apveltīta būtne?

Jā.

- Vai entuziastam bija apziņa?

Neapšaubāmi, jā.

- Vai entuziasts labvēlīgos apstākļos var apmierināt savas egoistiskās intereses un vajadzības?

Jā.

- Vai entuziasts var savu egoistisko vajadzību apmierināšanu saskaņot ar citu egoistiskajām vajadzībām?

Jā.

- Vai entuziasts savas egoistiskās vajadzības saskaņos ar citu egoistiskajām vajadzībām, ja tās viņam uzliks ierobežojumus?

Nē.

- Vai entuziasts centīsies apmierināt savas egoistiskās vajadzības, mainot situāciju un apstākļus tā, lai tiktu apmierināts iespējami lielāka skaita citu būtņu egoistisko vajadzību daudzums, nodarot iespējami mazāku postu?

Nē.

- Vai entuziasts ar savu rīcību var apdraudēt citu Cilvēku egoistisko vajadzību un interešu apmierināšanu, drošību, veselību un dzīvību?

Jā.

- Vai entuziasts var izgatavot Cilvēkam izmantojamus un viņa interesēs vai egoistisko vajadzību apmierināšanai derīgus izstrādājumus, iesaistīties tādos procesos un dalīties to augļos?

Jā.

- Vai entuziasts ir Cilvēks?

Nē. Entuziasta rīcību nevada un neregulē Tikumība.


***


Mūsu dienām ir raksturīgi, ka katrs, kuram nav slinkums, spriedelē par parādībām, kurās paši neorientējas un nepārzina. To sauc par muldēšanu vai murgošanu, atkarībā no prāta slimības (bojājuma, nelīdzsvarotības) vai izlaidības pakāpes.

Agrāk tādus, kas sevi iedomāja par to, kas tie nav, lika psihiatrisko slimnīcu palātās, ārstēja vai vienkārši ierobežoja viņus rīcības spējā, atbilstoši viņu bīstamībai pašiem sev vai sabiedrībai. Tagad tā vietā, lai mācītos un apgūtu zināšanas viņus interesējošajās jomās, viņi izsaka savas domas par to, kas tas ir, kāds tas ir un kā to vērtēt.

Katrs interesents sevi izliek par Meistaru, Mākslinieku vai Zinātnieku, bet savu nesakopto un kroplo „ķēķi” par Darbnīcu, Laboratoriju vai Darba Kabinetu. Tagad katrs var uzdoties par jebko – „būt jebkas” – ka tik naudiņu maksā. Sirdsapziņai, veselajam saprātam un Atbildībai ir aizbāzta mute.

Nabaga Eināra domu(?) izklāstā mēs redzam tikai to, ka viņš nezina ne to, ko nozīmē termini „ezotērisks” (filosofijas slēptā daļa – nepieejamo, slēpto zināšanu kopums), „mistisks” (daļēji, neskaidri zināms), ne arī to, kas ir apziņa (dvēseles strukturālā daļa un tās spēja uztvert ietekmes un veidot tām adekvātas atbildes reakcijas) vai intelekts (apziņas spēja uztverto ietekmju elementus transformēt faktos). Lasot Eināra sacerējumu, var piekrist tam, ka „apziņa nav nekas īpašs” tur, kur tā ir – tam, ka ūdens Okeānā – kāds mazāks ūdens apjoms lielākā apjomā nav nekas īpašs šim apjomam, bet nav īsti saprotams, kādēļ šeit tiek piesaukts ezotērisms vai mistika.

Varbūt autors ar to ir domājis pārdabiskumu (dabas daļa vai tās darbības produkts nevar būt pārdabisks – tāds no tāda rodas un nes sava radītāja pazīmes) vai noslēpumainību, bet tādā gadījumā tā ir norāde uz to, ka Eināram šajā jomā viss ir zināms, kas jau ir lieluma mānija un pilnīgi maldi attiecībā uz savu zināšanu apjomu un kvalitāti – var teikt, ka Einārs ir mistiskā stāvoklī pats par sava prāta dabu.

Atgriezīsimies pie Ūdens Okeānā. Jā, Eināram ir taisnība tiktāl, cik viņš domā par kādu objektu, kuram viņš piedēvē sev saprotamās dzīvības pazīmes. Tas ir – viņš saprot to, ka zivis satur ūdeni, bet vai viņš zin arī to, ka ūdens ir starp zivīm – tur, kur viņam šķiet esam tukšums Okeānā?


- Vai viņš saprot to (būtu interesanti zināt), ka zivis ir Okeāna dzīves fakti – Okeāna intelektuālās darbības rezultāti un Okeāna elementi?

- Vai viņš saprot to, ka arī ūdensaugi un nogulumieži ir tādi elementi?

- Vai viņš var pieņemt to, ka apziņa piemīt visam, kā esamību mēs caur savu apziņu varam fiksēt, jo viss ir šīs Apziņas un šajā Apziņā eksistējoši vai tās radīti elementi un tādēļ sevī nes šīs Apziņas daļas, tādā mērā, kādu to pieļauj elementa daba?

Tomēr tālāk viņš maldās, domājot, ka apziņa ir tā, kas modelē apkārtesošo pasauli un katram palīdz atrast savu vietu tajā, kā arī to, ka dzīvniekiem piemīt Saprāts – ar ko viņš atklāj tikai to, ka nezina atšķirību starp prātu (kurš piemīt dzīvniekiem) un Saprātu, kurš piemīt Cilvēkiem. Tieši Saprāts ir Tikumības avots un cēlonis Cilvēkā. Tikumība ir saprātīguma – Saprāta klātesamības un darbības pazīme. To sauc par inteliģenci, kas ir mehāniska – (netikumīga) intelekta un intelektuālisma pretstats.

Taisni brīnums, cik daudz muļķību viens cilvēks var pateikt vienā teikumā! Ārējās pasaules modeli neveido apziņa. To dara personība, kura rodas reizē ar „sensoru signālu” vēsturiskuma dimensijas apgūšanu, un tas nenotiek smadzenēs, bet gan apziņā, kas ir strukturāla parādība substanciālā dvēselē. Ja šīs dvēseles substance ir pietiekami diferencēta, tad var parādīties tāda tās struktūra, kura ir spējīga būt par šīs substances apziņu. Smadzenes ir datora „dzelži”. „Apziņa” ir programma. Bet „intelekts” ir šīs programmas spēja uztvert vadības komandas, kas var būt arī kādi tās eksistences vides apstākļi vai to izmaiņas.

„Dzelži” programmu radīt nevar tādēļ, ka tajos nav šīs programmas radošās dvēseles. „Dzelži” ir Cilvēka smadzeņu surogāts, tāpat kā programma ir Cilvēka apziņas surogāts un tās darbības produkts. Mākslīgās – surogātapziņas, ko viņi (pētnieki) par intelektu savā muļķībā dēvē, radīšanas neiespējamība izriet no neiespējamības radīt surogātdvēseli. Neviens nevar radīt ar sevi uz vienas pakāpes vai augstāk esošo, bet tikai zemāk organizēto, kam vai kurā deleģē sev piemītošo spēju un īpašību daļas.

Nabaga lielgabalnieki, iespējams, paši nesaprot, ko dara, vai arī tieši otrādi – ir tik viltīgi, ka ir atraduši lētticīgo sponsoru, uz kā rēķina dziļdomīgi dzer kafiju, „dzīvo zaļi” un laiku pa laikam izsaka muļķības internetā par savu pētījumu tēmu. Tomēr visticamāk, ka Einārs vienkārši piesedz kādus „kreisos darījumus” bankā – caur viņa fondu nopludina naudu.

Tālāk – lai zinātu, kā reaģēt, nevajag zināt signālu nozīmi – pats signāls kā tāds izsauc automātisku reakciju, un nevajag veidot „apkārtējās pasaules modeli” – programma darbojas vidē, par kuras eksistenci un tās īpatnībām neko nezina un zināt negrib. Apziņai ir vienalga – ieinteresēta ir personība. Censonim ir vienalga uz kuru pusi šaut – degli pieliek tad, kad stobrs ir pielādēts. Daudzi divkājainie dzīvnieki ir tikai staigājoši „dzelži”, kuros tiek uzturēta ārpus viņiem destruktīva saprāta radīta programma.

Tālāk jau nāk tīrā beletristika, kurā Einārs „apspriež savu jauno televizoru”, neko nezinot par tā daļu mijiedarbību un izgatavošanas tehnoloģijām. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā „dzelži”, atrodoties mistiskā apziņas stāvoklī, interpretē sevī instalētās programmas un to eksistences vai darbības rezultātus – periodiski ieslēdzas un izslēdzas dzesēšana, tie vai citi perifērijas aprīkojuma iekārtu mezgli u.t.t.. Programma darbojas, „dzelži domā”, bet ko dara – paši nezina.

Man labāk patīk kāda cita Eināra stāsta „pērles” no www.apollo.lv  10.12.2011.: „..internets attīstās drīzāk līdzīgi dzīvai būtnei..”, un tālāk turpat „Interneta fiziskajai infrastruktūrai un pašam tīmeklim nav iepriekš izstrādāta plāna.. Internets aug kā dzīva būtne, pievienojot serverus, līnijas, programmatūru.” Einār, attopies! Atceries, lūdzu, ko Tev mācīja skolā par gēniem un to nozīmi dzīvo būtņu attīstībā. Tieši dzīvās būtnes attīstās pēc iepriekš izstrādāta plāna. Tepat fonda priekšnieks jauc interneta attīstību ar sistēmas elementu skaita pieaugumu. Interneta attīstība būtu kādu jaunu kvalitāšu vai darbības principu parādīšanās tajā.

Tas, ko apjūsmo Einārs, līdzinās baktēriju kolonijas augšanai barotnē. Baktērijām vairojoties, tās izplatās telpā un pieaug skaitā, bet nekad nepāriet jaunā kvalitātē. Tā nav attīstība. Nekas cits, kā atkritumi, to dzīvības procesu gaitā nerodas. Tās nobeidzas tad, kad visu ir apēdušas (Internetam draud „uzkāršanās” tieši pārāk lielā vienā sistēmā saslēgto lietotāju skaita dēļ. Pieaugot skaitam, internets sevi nožņaudz!).

Einārs ir „Mākslīgā intelekta fonda” vadītājs un pētnieks, kurš naudiņu saviem „pētījumiem” un algu par to saņem no „Baltic International Bank” īpašnieka.

- Interesanti, ko internetmitoloģijas pamatlicējs un episko sāgu teicējs Einārs grib pateikt ar šo paziņojumu?

- Vai viņš grib teikt to, ka viņš savos pētījumos neko sasniegt nevar – tas, ko viņš taisa, uzradīsies pats – bez viņa līdzdalības un pētījumos nefiksēts (ka šajā jomā strādā vēl kāda sevi neafišējoša grupa)?

- Vai arī viņš grib teikt to, ka ir uztaisījis kaut ko tādu (kādu vīrusu), kā radīšanā atzīties negrib?

- Ko tad šoreiz „lielgabalnieks” ir sašāvis savā „pētījumu jomā”?

Mūsu laikam ir vēl kāda iezīme – „šausmību” izplatīšana un aizvien jaunu biedēkļu izgudrošana. Agrāk bija tikai viena „šausmība” – pasaules gals, bet tagad tādas ir katrā cilvēka dzīves un darbības jomā. (Par spokiem, bērnu bailēm un veļiem te nav runa – tās ir objektīvi eksistējošas parādības ar saviem cēloņiem un dabu.) Cilvēce tiek turēta iebiedētā stāvoklī – kas ir kolektīvās apziņas kontroles un vadības tehnoloģijas sastāvdaļa. Arī paši cilvēki atstaro savas bailes visā, ar ko nāk saskarē. Tas runā tikai par to, ka Evolūcija šos cilvēkus ir atstājusi novārtā un tie tagad ir deģeneratīvu apziņas sašaurināšanās – vienkāršošanās procesu varā. Bailes rodas mistiskas – neskaidras apziņas stāvokļos.

Ja Repše vēsta, ka surogātintelekts varētu parādīties tuvākajā laikā, tad tas nozīmē tikai to, ka viņš nezina intelekta dabu, vai arī to, ka domā vienu, bet runā citu, kā tas bieži ir mistiskos apziņas stāvokļos. Surogātintelekts jau sen eksistē. Tas parādījās reizē ar datorprogrammām. Vēl vairāk – datorsistēmas ir pilnas ar intelektuāliem eņģeļiem šī vārda īstajā nozīmē.

Eņģeļi ir sūtņi. Tā ir domforma, kura izpilda sevī – savā struktūrā un tās darbības algoritmā ielikto programmu. Tādu domformu pieraksti ir datorprogrammu pieraksti. Šīs datorprogrammas var būt derīgas kādai darbībai, kuru tās pašas neapzinās, jo ir tikai to veidojošās apziņas, prāta vai Saprāta darbības augļi un līdzekļi. Tādas domformas – eņģeļi – programmas – paredzētas stingri lokalizētai darbībai vai brīvi klejojošas – kā tās, kuras sauc par vīrusiem. Datorsistēmas ir pilnas ar tādiem eņģeļiem – surogātintelektuālām programmām, tāpat kā divkājaino būtņu populācija ir pārslogota ar divkājainām dzīvnieciskām – intelektuālām, bet nesaprātīgām un tādēļ netikumīgām būtnēm.

Var teikt, ka Cilvēce ir kā datorvīrusu apsēsts un tādēļ darboties nespējīgs dators. Tādā gadījumā programmatūru veidojošā apziņa ķeras pie antivīrusu programmas – eņģeļa radīšanas, kurš iztīra datoru no vīrusiem – izjauc vīrusu programmas struktūru – apziņu. Tas ir – tie neatpazīst savas darbības kļūdainumu, bet viņu darbības kļūdainums ir redzams uz plašākas programmas fona un izriet no tās dabas.

Pats no sevis nekas nerodas. Visu rada kāds savu spēju robežās un atbilstoši savai dabai. Apziņa var pāriet jaunā augstākā vai zemākā organizētības stāvoklī tādēļ, ka ir tikai sekundāra dvēseles substances struktūra. Mainoties dvēselei – tās raksturlielumiem, mainās arī apziņa. Tāpat, zemākas kārtas apziņa var, augstākas kārtas apziņas laukā, tai iedalītā spektra daļā „pakāpties augstāk” – pilnīgoties par tik, cik tā ir pilnīgākas – to radījušas un uzturošas apziņas daļa. Tā var pilnīgoties ar apkārtesošajām kvalitātēm uz tās – pilnīgākās apziņas rēķina, kurā mitinās, ja pieņem pilnīgākās apziņas darbības un uzbūves (dzīves) veidu un noteikumus. „Topiet līdzīgi savam Tēvam!”

Internets nav substance – dvēsele. Internets nav pat apziņa – struktūra substancē. Internets ir protokols – noruna – noteikumi par to, kā sazinās datori.

- Vai Satversmes tekstā spontāni var rasties jauni panti?

Einārs domā, ka var. Viņš taču ir bijis politiķis – zina, ko saka...

Internetā nekas nevar rasties pats no sevis. Noteikumi ir jāierosina, jāapspriež un jāakceptē. Ja Konstantinopoles dome naudu lielgabaliem nedod, tad Konstantinopolei artilērijas nav. Paši no sevis – spontāni – lielgabali uz ielas vai pilsētas mūriem nerodas un nesāk šaut kur pašiem patīk. Interesanti, ka ar surogātintelekta radīšanu aizrāvies datoriķis(?) pats to nesaprot.

Tātad mums ir darīšana ar neskaidrā, ierobežotā – mistiskā apziņas stāvoklī esoša, tādēļ nopietni neņemama cilvēka izteikumiem par viņam neskaidriem dzīves apstākļiem vai parādībām. Vai arī mums „bāž ausīs batonus” – melo, vienu vārdu sakot, tāpat kā par „protestētāju” stihisko pulcēšanos, „arābu revolūciju” spontāno – neviena neierosināto un nevadīto norisi un „protestu miermīlīgo” dabu. Tomēr tādus cilvēkus kā „lielgabalu būves entuziastus” var savā labā izmantot saprātīgiem Cilvēkiem naidīgas apziņas formas, kādas piemīt tumšām dvēselēm.

Es kategoriski nepiekrītu Jūsu apgalvojumam, ka „Cilvēki, kas noliedz augstāko pasauļu eksistenci, ir spēcīgi zinātnēs”.

Pirmkārt. Jūs iezīmējat polaritātes. Tie, kuri atzīst augstākās pasaules, ir vienā polaritātē, bet otrā ir tie, kuri ir spēcīgi zinātnēs un pieder pie augstākās pasaules neatzīstošajiem. Tas liek domāt par to, ka augstāko pasauļu atzīšana tiem liedz Zinātnes esamību. It kā Zinātne būtu saistīta tikai ar materiālo pasauli. Nu, paldies par tādu mana darba un spēju vērtējumu!

Ja es un citi mani domubiedri sevi neierobežojam akadēmiskās un materiālistiskās zinātnes interešu, iespēju, tēmu un terminoloģijas robežās, tad tikai tādēļ, ka tāda ir mūsu brīvās gribas vadīta izvēle. Ja mēs nesekojam „mūsdienu modernās zinātnes” mītiem un himērām, tad tikai tādēļ, ka zinam to, ko tā, savā ierobežotības stāvoklī esot, nezin un zināt nevar. Šodien aizstāvēt diplomdarbu vai rakstīt disertāciju biežāk nozīmē atzīties tumsonībā, nekā tiekties pēc patiesām un noderīgām zināšanām. Disertācijas un grādi ir „turku nauda lielgabalu liešanai”.

Otrkārt. Tieši pretēji – pievienošanās augstākajām pasaulēm paver ceļu visplašākajai Zinātnes attīstībai. Tieši augstāko pasauļu darbība ir Zinātnes kā procesa darbības cēlonis un visu Zināšanu Avots. Tikai skats no augšas uz leju dod pilnīgu detaļu kopsakarību pārskatu – to, kas ir Zināšanas. Pacelšanās augstākajos apziņas stāvokļos ir Zinātne kā process, bet atraušanās no tiem ir Zinātnes pagrimums. Nevajag jaukt Zinātni ar lietišķo tehnoloģiju apguvi – tās ir prasmes (mākas - mākslas).

Arī augstāko pasauļu pazinēji var radīt un pielietot sev vajadzīgās tehnoloģijas (ko arī dara). Starpība starp vieniem un otriem ir lietišķo tehnoloģiju pielietojuma samērā un motivācijā – uz kuru pusi un kādēļ šaut ar lielgabalu. Ja augstāko pasauļu pazinēji nevienam par saviem „lielgabaliem” nestāsta, tad tikai tādēļ, ka vienmēr var atrasties kāds, kuram ir vienalga ko nogalināt. Zinātnes atradumi var nonākt un nonāk noziedznieku, staigājošu „dzelžu” un divkājainu nesaprātīgu, un tādēļ netikumīgu, dzīvnieku rokās.

Tādi „lielgabalnieki” ir bīstami ar to, ka, atrodoties mistiskos – pusapzinīgos dvēseles stāvokļos, ir viegli pieejami, ietekmējami un iedvesmojami no Cilvēces ienaidnieku – tumšās hierarhijas darbinieku puses. Tumšā hierarhija ir augstākās pasaules pazīstoši un to iespējas izmantojoši Cilvēki, kuri ir atteikušies no Tikumības normu ierobežojumiem savu egoistisko mērķu sasniegšanā. Viņiem vienalga kā un ar ko apmierināt savas intereses un vajadzības. Viņiem ir svarīgi tikai tas, ka viņi izjūt šo vajadzību, interesi un var meklēt to apmierināšanas veidu. Nekas cits viņus neinteresē. Sava darbības lauka un iespēju paplašināšanai viņi piesaista tādus mistiskā dvēseles stāvoklī esošus un mistiku noliedzošus (tādēļ jau noliedz – lai paši to nekad nevarētu saprast un apzināties) „lielgabalniekus” – Einārus, kurus izmanto par „Konstantinopoles iemītnieku” nodevējiem.

Visa šī „mākslīgā intelekta” meklēšana notiek tikai un vienīgi militāristu pasūtījuma ietvaros un visi šo pētījumu rezultāti kalpo militāriem mērķiem – antihumānu autonomā režīmā karojošu tehnisku iekārtu vadīšanai. Militāristiem ir sava vīzija par militāru robotu – lidmašīnu, tanku un kuģu radīšanu. Viņi grib tos visus apbruņot un nodot „viņiem paklausīgas” ar „mākslīgo intelektu” apgādātas datorsistēmas pārziņā.

Pseidohumānie stāstiņi, ar kuriem viņi uzkarsē „lielgabalnieku” entuziasmu, vienlaicīgi slāpē arī to veselā saprāta un atbildības jūtu mazumiņu, kāds šajos „pionieros” un „atklājējos” vēl ir palicis. Sagaidāmie goda nosaukumi, popularitāte „speciālistu” vidē un „sabiedrības atzinība”, kopā ar pasūtītāju naudiņu, labi silda tādu „lielgabalnieku” darba prieku un rosina viņu dabisko intelektu.

Es nemaz nešaubos par to, ka arī „Konstantinopoles lielgabalniekam” ir kāds stāstiņš krājumā par to, kā tieši viņa darbība ir atnesusi jaunas iespējas „dzīves kvalitātes uzlabošanai visā pasaulē par dažu pilsētnieku dzīves neērtību cenu”. Progresa vārdā un toleranti, ar izstumto pieņemšanu, īpašo vajadzību apmierināšanu un minoritāšu iecelšanu dominantā pozīcijā!

To vārdā, to priekšā, protams, Tikumībai, kā bremzējošam faktoram, esot jāatkāpjas un jāpazūd no Zinātnes progresa ceļa!

 

***

 

Zinātne ir Evolūcijas sastāvdaļa, un kā tāda, tā nevar būt kaitīga Evolūcijai. Kaitīgas ir divas savstarpēji saistītas parādības Zinātnē.

 

Pirmā ir priekšlaicīgi pētījumi, tādos pētījumos iegūta informācija un tās izplatīšana. Priekšlaicīgi pētījumi ir tādi pētījumi un to virzieni, kuri tiek izdarīti ārpus Zinātnei pazīstamo vai dabisko parādību fona un virzienos, kuri nav saskaņoti ar cilvēces kopējo Saprātīguma – Tikumības, Estētiskās un Ētiskās attīstības līmeni, tātad neatbilst Cilvēces spējām kontrolēt pētījumu procesu un tā rezultātu pielietojumu. Priekšlaicīgos pētījumos iegūto informāciju – tās raksturu un nozīmi nevar novērtēt un pārvērst zināšanās tādēļ, ka nav zināmas iegūtās informācijas kopsakarības ar Vienoto Realitāti – tai apkārt ir informatīvs tukšums. Tāda informācija ir daļēja, nepilnīga un maldinoša. Tā ir rosinoša, bet nesatur līdzsvarojošo negatīvo – bremzējošo daļu par parādības raksturu.

Kaitīga ir atsevišķu pētnieku un pētnieku grupu nesaskaņota darbība – Zinātnes sabrukšana nesaistītos virzienos un specializācijās. Tas gan paātrina kopējo procesa tempu, bet reizē ar to izslēdz no tās Tikumību un kontroli – izslēdz no Zinātnes Atbildību. Zinātnieks kļūst par tehniķi – izpildītāju, bet ne atbildīgu Cilvēces attīstības virzītāju. Tāds zinātnieks ir kā piedzēries šoferis pie pasažieru autobusa stūres, kurš iedomājas noķert pāri laukam skrienošu zaķi.

Zinātne, zaudējot pārskatāmību, sāk diktēt savus noteikumus Zinātniekam. Process, izkļuvis no kontroles, paverdzina un sagrauj Zinātnieku – atņem inteliģenci savam radītājam.

Īstie lielie atklājumi Zinātni gaida „sen zināmo” parādību un to sakarību laukā to padziļinātas izpētes virzienā. Tas dod iespēju izzināt jaunus mijiedarbību un parādību aspektus, kuri jau esošajai informācijai piešķir pilnīgi jaunu nozīmi, saturu un raksturu. Tas parāda pilnīgi jaunus esamības laukus. Zinātnei uzmanīgi jāiet plašumā tikai par tik, cik tā ir uzbūvējusi Zināšanu piramīdu virs jau izpētīto faktu lauka.

Postoša ir nekontrolēta pētījumos iegūtās informācijas izplatīšana. Informācija tādā veidā kļūst visiem plaši pieejama. Ārpus pētījumu loka esošie nevar novērtēt tās īsto nozīmi – tā ir maldinoša un veicina sacensību Zinātnē. Sacensības gars pētījumos rada sāncensību, greizsirdību, skaudību un ļaunprātību.

Priekšlaicīgi saņemta informācija postoši iedarbojas uz apziņu – grauj tās struktūru. Tādā apziņā rodas „krēslas zonas” – saišu trūkums starp iepriekš izveidotā pasaules modeļa daļām un jaunās (nepareizi saprastās un interpretētās) informācijas jaunveidojamā modeļa daļām. Šajās „krēslas zonās” ieviešas dažādas „himēras” – murgi un kļūdaini priekšstati par pasaules ainu vai notiekošo tajā. Šīs „himēras” savā esamības zonā vēlāk nepieļauj vajadzīgo saišu veidošanos un aizvien paplašina savu „krēslas zonu” apziņā. Pamazām tāda apziņa zaudē saiti ar realitāti un sāk dzīvot pilnīgā zinātnisko fantāziju un pārprastu mītu zemē.

Zinātniskā mitoloģija nav nekas briesmīgs (tie ir stāsti – teorijas – kuros viņi sev saprotamos simbolos izskaidro apkārt esošo un tā dzīvi), ja vien tiek pareizi saprasti tās simboli. Bet tieši to neļauj „himēras”. Apziņa, kurā mitinās „himeras”, uztur vāju vai pat destruktīvu prātu. Tāds prāts neredz savas kļūdas – tās var redzēt tikai uz patiesa lielo kopsakarību(paradigma) fona. Ja fons ir kļūdains, tad arī visa tālākā tāda prāta darbība un pētījumu gaita – tātad arī iegūto rezultātu interpretācija un uz tiem balstītie pieņēmumi ir kļūdaini – tāda Zinātne zīmē nepatiesu – maldīgu un maldinošu pasaules ainu. Tāda Zinātne ved Cilvēci postā.

Priekšlaicīgi izplatīto informāciju neizglītotie interesenti nespēj asimilēt, pareizi interpretēt un pielietot. Nesaprastais un pielietošanai nederīgais rada kļūdainu rīcību, sektantismu, savstarpējās nesaskaņas vai rada pretestību. Priekšlaicīga „modināšana” – popularizēšana rada jauna veida – „informētu muļķu tumsonību”, kas tās varā nonākušajiem atņem tieksmi pēc zināšanām.

Priekšlaicīgi izplatīta informācija vienmēr nonāk nepareizajās rokās, un tur nonākusi, tiek pielietota postošas darbībās.

Zinātnieka darba panākumi ir atkarīgi no viņa spējas saskatīt kopsakarības, radniecīgo atšķirīgajā un jaunu likumsakarību zīmes dažos faktos uz vienveidīgu notikumu fona. Zinātniekam jābūt tikpat intuitīvi spožam, kā plašu zināšanu bagātam – erudītam. Tikai erudīcijas telpā izšķiļas pēkšņas atklāsmes gaisma. Tas no zinātnieka prasa plašu dažādu zinātņu un to novirzienu apvienošanas spēju – to, kas viņam dod brīvību paraudzīties no neierasta leņķa uz visiem zināmiem faktiem.

Šauri specializētas un diskrētas zinātņu nozares pētnieki kļūst sektantiski – aizdomīgi noliedzoši pret visu tiem svešo, vai tieši otrādi – nepamatoti vieglprātīgi aizraujas ar pilnīgi nesaprātīgām teorijām, no kurām veiksmīgi būtu izvairījušies pētnieki ar plašāku redzesloku.

Zinātnei ir kaitīgs haoss – tieši tur ieperinās un uzdarbojas „lielgabalnieki”, kurus izmanto Cilvēces ienaidnieki – tumšo dvēseļu hierarhija. Zinātnei ir kaitīgs Saprātīgas vadības un kontroles trūkums. Savulaik rakstnieki, brāļi Strugacki savā liberālās „brīvās pasaules” apjūsmošanā un padomju (vienprātības un kopējā labuma meklēšanas ceļa) dzīves nopēlumā iestājās pret „kontroles komisijas pār zinātni” pastāvēšanu un darbību. Tomēr nebūs jāgaida nemaz tik ilgi, līdz izcilākie zinātnieki paši savstarpēji vienosies par tādas institūcijas nepieciešamību un izveidi. Pati dzīve parādīs tās vajadzību. Nogrimšanai haosā un ļaunprāta noziedzības patvaļā ir tikai viena alternatīva – sadarbība saskaņotā kontrolē un labprātīga pakļaušanās tās vadībai.

Otra problēma Zinātnē, kuras risināšanai ir nepieciešama tāda kontrole, ir „lielgabalnieku” klātbūtne un darbība Zinātnē.

Katrs Cilvēks nes atbildību par savas rīcības sekām.

Partijas bosi, kura ir piedalījusies valsts iznīcināšanā, pēc darba partijā iet „pētīt mākslīgo intelektu”. Viņa darbības seku upuri brauc uz Īriju.

Kredītsaistības nokārtot nespējīgais zaudē visu, jo visu atdod bankai, kura vēlāk (agrāk vai vēlāk) bankrotē. Bankrotējusi bankas vadība atver jaunu banku.

Uzņēmuma darbinieks par katru savu neizdarību atbild vadībai līdz pat atbrīvošanai no darba. Bankrotējis uzņēmējs savu darbinieku priekšā noplāta rokas: „Sorry, neveiksmīgs biznesa projekts, nesanāca, tādi laiki... konkurenti... valūtas kursa svārstības... sievas jaunais auto... ”, un uzsāk jaunu biznesu – tajos pašos apstākļos!

Radiācijas, ķīmisko, pārtikas un psiholoģisko draņķu saindētais nīkst, kamēr nomirst. Einšteins ar Saharovu taisa atombumbas, bet pēc tam cīnās par mieru un demokrātiju!

Tā esot cena, kāda jāmaksā par progresu Zinātnē, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē!

Ir acīmredzami, ka tās nav nejaušas sakritības. Ir acīmredzama sakarība. Šai sakarībai ir vienots darbības princips, mehānisms un gaita. Tas nozīmē, ka tam visam ir viens un tas pats cēlonis. „Ko sēsi – to pļausi”, „ko ņemsi sākumā – tādus rezultātus iegūsi”, „labai ražai – laba sēkla”.

Patiesībā, tas liek atklāti uzdot jautājumu tā:

- Šī ir Cilvēku Zeme vai Pērtiķu Planēta?!

Ja tā ir Pērtiķu Planēta, tad ar to ir cauri – „lielgabalnieki” to piebeigs. Ja tā ir Cilvēku Zeme, tad Cilvēkiem tā ir jātur savā kontrolē, jārūpējas par to un jāgādā par kārtību uz tās un jāraugās, lai tā tīra un kārtīga, humāni kopta nestu savus augļus pati sev un visai dzīvajai radībai.

Tad Cilvēkiem ir jāierobežo divkājaino „dzelžu”, antisabiedrisku, netikumīgu dzīvnieku (Cilvēks ir sabiedriska būtne!) un „lielgabalnieku” rīcības spēja atbilstoši viņu dabai. Katram ir jābūt savā vietā un jādarbojas tajā atbilstoši savai dabai. Katrā noslēptajam labajam ir jāatrod tā derīgs pielietojums un tas jāsāk ar to, ka ir jāpārtrauc „visu maisīšanās visā”. „Jedem das Seine!” Katram viņa! Pretējā gadījumā Cilvēkiem reizē ar Pērtiķiem būs jāatbild to „eņģeļu” priekšā, kuru uzdevums ir sargāt šo Zemi no Pērtiķu patvaļas un Cilvēku muļķības. Nespējīgajiem būs jāaiziet! „Eņģeļi” par to gādā.

Tas jau notiek.

Tas ir sācies.

Pērtiķi trako savu galu redzot.

Antīkajā pasaulē vispār, bet Zinātnē un okultajā Zinātnē it sevišķi (līdz pat mūsu dienām), bija spēkā Iesvētīšanu tradīcija. Tās mērķis bija ļoti vienkāršs – zināšanas nodot tikai tām pienācīgi sagatavoto un tām cienīgo rokās.

Darbarīkus tikai Mācekļiem.

Darba prasmes tikai Meistariem.

Valsts vadību tikai Cēlsirdīgajiem.

Zinātni tikai Gudrajiem.

Noliktavu un vērtību atslēgas tikai Tīrajiem.

Tiesu tikai Taisnīgajiem.

Darbu vadību tikai Rūpīgajiem.

Bērnus tikai Godīgajiem.

Ieročus tikai Varonīgajiem.

Zemi tikai Pašaizliedzīgajiem.

Sabiedrību tikai Mīlošajiem.


Reizē ar Labdabīgi Tikumīgo Cilvēku (Homo virtus probus) dažādās attīstības stadijās uz šīs Zemes dzīvo arī Tikumību atmetušie tumšās hierarhijas darboņi (saprātīgas būtnes ar destruktīvu ievirzi) un cilvēku miesas bez Cilvēciskās dvēseles – intelektuālas cilvēkveidīgas dzīvnieciskas būtnes ar dzīvniecisku prātu. Abu pēdējo un zemāk attīstīto Cilvēku vidū mēdz būt mēdiji, apsēstie, tumšo būtņu kontrolētie, viņu iedvesmotie („čenelings”), neskaidras apziņas stāvokļos esošie, garīgi, psihiski un intelektuāli slimie un deģeneratīvajā virzienā esošie deģenerāti, kā arī dažādu deviāciju pārstāvji.

Attīstības virzienu nosaka tā iespēju izmantotāji. Attīstība ir procesa virzība tā resursu iesaistīšanas un mijiedarbību paplašināšanas daļā (arī slimībai ir attīstība...), bet ne Evolūcija, kas ir saistīta ar Saprāta labākās daļas pilnveidošanu. Katrs redz un izmanto apkārt esošās iespējas atbilstoši savai dabai. Tikumība ir Evolūcijas iespēju rādītājs, atlases kritērijs, atlases mehānisms un pielietojuma regulators. Tikai Tikumīgais Cilvēks izvēlēsies tās iespējas, kuras viņu un visu Zemi ved pa Evolūcijas ceļu. Visi pārējie izvēlēsies visas citas iespējas, atbilstoši savai dabai. Tādos apstākļos runāt par „zinātnes progresa cenu” ir muļķīgi un noziedzīgi. Vairāk jau noziedzīgi. Šo noziedzīgo bezatbildības stāvokli izmanto „lielgabalnieki”.

Iesvētīšanas sistēmu un procedūru izmantoja, lai separētu pretendentus pēc to piederības dzīvo būtņu veidam, attīstības pakāpei un individuālajām spējām, kuras tiem dod varu darbībai materiālajā, sociālajā un psihiskajā vidē. Zināšanas dod redzēt iespējas un līdzekļus, kā arī varu šo iespēju izmantošanai. Katrs iegūtās zināšanas izmanto atbilstoši savai dabai. Nav tā, ka zināšanas bezgodi padara par godīgo, noziedznieku par taisno un tumsas kalpu par Gaismas līdzstrādnieku. Drīzāk ir tā, ka Zināšanas polarizē katru savā nometnē un nostiprina viņu viņa darbībā. Drīzāk ir tā, ka priekšlaicīgas zināšanas tām nenobriedušo apturēs viņa attīstībā un svārstīgo kārdinās uz ļaunprātību, bet jebkurā gadījumā, abos attīstīs savtību.

Zinātne var būt mērķis, bet var būt arī līdzeklis. Garīgi augsti attīstītam Cilvēkam Zinātne vienmēr būs mērķis vai līdzeklis, ar kuru uzlabot Cilvēces stāvokli. Vāji attīstītam Zinātne var kļūt par līdzekli viņa egoistisko vajadzību un ambīciju realizēšanai. Tad tāds strādās, lai redzētu savu vārdu pirmatklājēja lauriem apvītu un prēmiju diplomos ierakstītu. Viņš izbazūnēs visiem par katru savu atklājumu, nedomājot, kā to izmantos noziedznieki, politiķi, biznesmeņi vai ieroču – nāves tirgoņi. Tāds pētīs visu, par ko vien viņam maksās, nejautājot, kā viņa izpētīto pasūtītājs izmantos vai kam to tālāk pārdos, un kas no tā iznāks.

Diplomēti muļķi Zinātnē attīstīs jaunas medicīnas, nano, elektronikas vai jebkuras citas tehnoloģijas, nepapūloties uzzināt, kādu jaunu postu viņu labi domātie uzlabojumi Cilvēcei uzkrauj – kādus jaunus ciešanu un noziedzības vārtus viņi ar to pašu vaļā atrauj. Viņi vienmēr teiks, ka Zinātnieks neatbildot par viņa darba praktiskā pielietojuma sekām – ka par to atbildot katrs pielietotājs pats. Viņi saka – ja kāds mazam bērnam ieliek rokās granātu, tad par savu nāvi atbildību nes pats bērns...

Tomēr tā nav. Atbildību par Cilvēcei un katram Cilvēkam nodarīto postu nes pētnieki, popularizētāji, tehnoloģiju izstrādātāji, ražotāji un saražotā izplatītāji – katrs sava darba svarīguma un apjoma mērā, sākot no pētnieka, kurš nes vislielāko atbildību, jo tieši viņam kā izglītotākajam un gudrākajam ir jāparedz atklājuma vai pētījuma iespējamās kaitīgās sekas.

Zinātnieks ir atbildīgs par katru sava darba upuri, par visām ciešanām, kuras tas atnes.

Viņa darbs ir viņa intelektuālais īpašums tādā mērā un tādā nozīmē, kādā viņš atbild par tā pielietojuma sekām.

To saprot katrs īsts Zinātnieks. To nesaprot „lielgabalnieki”, tam pretojas diplomētie muļķi, un tam uzspļauj noziedznieki un tumsas kalpi. Sapratni dod Cilvēka Garīgā attīstība, kura visu laiku ir izaugsmes procesā. Šo sapratni var mērīt ar viņa Gara stingrību – noturību pret kārdinājumiem, ar neuzpērkamību un neiebiedējamību. To var mērīt ar viņa prāta skaidrību un ideālu augstumu, erudīciju un spēju palūkoties augstāk par ieguvumiem materiālajā pasaulē. Bieži vien tas, kas sola dzīves uzlabojumu materiālajā pasaulē, ir postošs psīhei, prātam vai Cilvēka Garam. Smalkajā pasaulē medicīnas „sasniegumi” nes šausmīgas ciešanas.

Sapratni var mērīt ar Cilvēka pašaizliedzību – spēju atteikties no pirmatklājēja slavas un klusēšanas zvēresta pieņemšana. Tikai Garīgi attīstīts Cilvēks var būt atbildīgs Zinātnieks. Tikai Tikumīgs Cilvēks var būt atbildīgs Zinātnieks.

Iesvētīšanu sistēma, kuras atskaņas saglabājušās eksāmenu un zinātnisko grādu piešķiršanas procedūras veidā, bija tā pārbaudes sistēma, kurā katru censoni izvērtēja viņa personības īpatnību, spēju, Garīgās un Tikumiskās attīstības aspektos. Tikai tie, kuri tika atzīti par derīgiem nākošo zināšanu saņemšanai, tās saņēma tad, kad bija tam gatavi. Vienlaicīgi viņi, atbildot ar savu dzīvību, deva zvērestu bez Iesvētīšanas Vadītāju ziņas neizpaust saņemtās zināšanas un savu pētījumu rezultātus. Tie, kuri nebija derīgi vai nebija gatavi, zināšanas nesaņēma.

Tādas sistēmas atjaunošanai ir jāievieš kontroles komisija pār Zinātnes darbību.


Tas ir saprātīgi.

Tas ir taisnīgi.

Tas ir pareizi.

Tas ir derīgi un labi.


Zem tā es pilnā nopietnībā parakstos.



                                                                        Pauls Stelps

                                                                        14.12.2011.

                                                                        Cēsis – Rīga – Cēsis

           

(vieta Jūsu parakstiem)

            .............

            .............

            .............

            .............



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa