Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Vai tiešām Pols Krugmens kļūdījās?


„Ir trīs veidu meli: meli, ir nekaunīgi meli un statistika.”

                                                                                  (M. Tvens)



Fakti


P. Krugmens savā publikācijā ir apšaubījis Latvijas „veiksmes stāstu” un apgalvojis, ka patiesībā valsts ekonomika ir sagrauta un visu krīzes smagumu uz saviem pleciem iznes tikai sociāli nabadzīgākie slāņi.


Tuvojas pašvaldību vēlēšanas.


Tuvojas eiro ieviešanas datums.


Informācijas telpu pārpludina ziņas par ekonomiskās krīzes pārvarēšanu Latvijā, atbildīgiem politiskajiem spēkiem.


V.Dombrovskis publiski izsmēja Nobela prēmijas laureātu un vispāratzītu ekonomikas autoritāti P.Krugmenu norādot, ka viņš (P.Krugmens) nespējot atzīt savu kļūdu attiecībā uz Latvijas ekonomikas novērtējumu.


Publika ir uzjautrināta, partijām aug vēlētāju skaits.


Statistika liecina, ka:


Skaitļos

Tajā pašā laikā dabā

Pieaug uzņēmumu skaits Latvijā

Nodokļu maksājumu „optimizācijas” nolūkā viens lielāks uzņēmums ir sadalījies divos vai trijos uzņēmumos un savstarpēji izveido nosacīti slēgtu sistēmu naudas apgrozīšanai.

Pieaug ārvalstu investīciju skaits

Izpērk lauksaimnieciski apstrādājamās zemes, mežus un strādājošos uzņēmumus, kā arī „sliktie” uzņēmumi tiek pārrakstīti „patiltes miljonāram” no austrumiem.

Samazinās reģistrētais bezdarbs

Cilvēki aizbrauc.

Pieaug eksporta apjomi

Izcērt mežus.

Pieaug brīvo darba vietu skaits

Trūkst kvalificēta darbaspēka


Ekonomikā


Tiek darīts

Faktiski nozīmē

pamatā atbalsts eksportējošiem uzņēmumiem un nozarēm

produkcijas ražošana ārējam patēriņam, tātad savām vajadzībām iepirkti tiek citur ražoti produkti

taupības pasākumu plāns, samazinātas algas, valsts finansējums

samazinās vietējais patēriņš, labākie speciālisti tiek „pārpirkti”, kvalificētu speciālistu trūkums

nevienlīdzīgas subsīdijas

samazinās ražošanas jaudas visur, kas nav eksportējošie (atbalstāmās nozares) uzņēmumi

Pirms termiņa atdots aizdevums starptautiskajiem aizdevējiem

Priekšlaicīgi samazināts apgrozāmo līdzekļu daudzums ekonomikā.

 

Kāpēc melot, ja to pašu rezultātu var panākt nepasakot visu patiesību?

 

Nauda kā norēķinu līdzeklis ir abstrakts ekvivalents saražotajam produktam. Jebkurai naudas vienībai – latam, eiro vai dolāram ir tik daudz „svara”, cik daudz preču par to var nopirkt. Tomēr jebkurai valūtai ir nepieciešams kāds, kas vēlas saņemt pretī šo konkrēto abstrakto noteiktā preču daudzuma ekvivalentu.

Darījumu aprite ir pragmatiska. Naudai kā norēķinu līdzeklim ir sava vērtība un izmaksas. Tāpēc vienkārši „naudu” nevienam nevajag. Nepieciešams ir norēķinu līdzeklis, par kuru iespējami ātri un bez papildus konvertācijas izmaksām nopirkt iespējami daudz preču, neatkarīgi no tā, vai šī prece ir domāta pārdošanai vai tikai izejmateriāls kaut kā cita ražošanai. Jo vairāk ekonomiski aktīvu lietotāju noteiktai „naudai”, jo tā ir vērtīgāka no darījumu viedokļa. Nav nepieciešamas papildus konvertācijas, valūtas kursu atšķirības utt. Vienlaikus, pieaug šīs naudas „segums” – reālajā laikā eksistējošu materiālās pasaules lietu, ko par to var iegūt. Latu nevienam, izņemot mūs, nevajag. Cita lieta eiro...

Pie nosacījuma, ka Latvijā ražošanas nav un valsts ekonomika balstās atsevišķu nozaru darbības rezultātu eksportā, bet viss pārējais tiek iepirkts ārējos tirgos, citai ražojošai ekonomikai ir izdevīgi, ja Latvijā ir ieviests eiro. Viņi norēķinās ar savu valūtu par saņemto produktu, kas, nereti, ir neapstrādāta izejviela un lieliski zina, ka no šīs izejvielas saražoto produktu par šo pašu eiro mēs būsim spiesti nopirkt. No šīs, ražojošās, ekonomikas viedokļa Latvija ir viens no nosacīto „uzņēmumu” grupas, kas sniedz atsevišķu pakalpojumu.


Naudas plūsma ir ekonomikas asinsrite. Nauda un darbaspēks plūst pretējā virzienā preču plūsmai, jo par precēm parasti samaksā un tur kur ir ražošana, tur ir darbs. Ja nauda kaut kurp plūst, tad tur ir iespēja kaut kam attīstīties. Ja nauda un darbaspēks plūst prom, tad nekādas labas ekonomiskās izredzes ar šo vietu nevajadzētu saistīt.

Ja aizplūst nauda, to avots ir jāmeklē ārpusē – tātad, vai nu kaut kas jāpārdod, vai jāņem kredīts, kas jāatdod ar procentiem jeb atkal papildus naudas masa jāaizpludina prom. Veidojas apburtais loks. Šobrīd Latvijas ekonomika „pelna” ar izejvielu un pakalpojumu eksportu, ražošanas apjomi ir zemi, liels daudzums ekonomiski aktīvo cilvēku izbraukuši, bet esošie iedzīvotāji ir jāpabaro, jāapģērbj, jāsasilda, tāpēc viss tiek iepirkts no ārpuses jeb citām - ražojošām ārvalstu ekonomikām. Naudas plūsma atkal pagriežas prom un Latvijas ekonomikā nekas nepaliek. Lauksaimnieciskās zemes pieder ražojošajām ārvalstu ekonomikām – skandināviem, vāciešiem, holandiešiem. Ja par naudu, kas saņemta no lauksaimnieciskās zemes pircēja, mēs nopērkam maizi, kas uz šīs pašas mūsu pārdotās zemes ir izaudzēta, nauda atgriežas zemes īpašnieka „kabatā”. Par pārdošanu samaksātais tiks iztērēts un tad šo pašu zemi vajadzēs vien pašam apstrādāt, maksāt nomas maksu holandietim vai dānim un vēl samaksāt procentiņu par katru nopirkto maizes kukuli vai speķa gabalu. Resursu – zemes vai kapitāla īpašniekam šī ir nosacīti slēgta sistēma un tas darbojas neatkarīgi no tā, vai maksājums tiek veikts par kādreiz nopirktu zemi vai kādreiz kādā bankā saņemtu kredītu. Nauda kā kapitāls ir tieši tāds pats resurss. No uzņēmējdarbības viedokļa ir ļoti izdevīgi, ja, piemēram, lauksaimnieciskā zeme, pārtikas pārstrādes rūpniecība un tirdzniecības tīkls ir vienās rokās. Īpašnieks nopelna katrā no šīm pozīcijām. Un kam tad pieder lielie pārtikas pārstrādāji, tirdzniecības ķēdes un lauksaimnieciskā zeme? No ārvalsts ekonomikas viedokļa mēs nonākam pie nosacīti slēgtas sistēmas.


Lai ekonomikā nauda strādātu, naudas plūsmai ir jābūt pastāvīgai. Kapitāls vienmēr meklē maksimālu peļņu. Ja nauda no ekonomikas aizplūst, tad no tās jēgas nav. Citiem vārdiem sakot, tā nauda, kas ir jānotur ciešā lokā un jāapgroza tā, lai visiem šī loka iekšienē esošajiem būtu maksimāls labums. Uzņēmēji jau sen ir sapratuši, ka ir ekonomiski izdevīgi organizēt uzņēmumu grupas, kur katrs dara savu atsevišķu darbu kopējā lietā un nauda, iespēju robežās, tiek noturēta grupas ietvaros. Nauda, kas tiek glabāta zeķē ir „mirusi nauda”, labumu nes „dzīvā nauda” jeb tā, kas reāli darbojas apgrozījumā.

Skatoties no valsts politikas viedokļa nekas daudz neatšķiras. Valsts ietvaros esošā naudas masa darbojas valsts labā. Vienīgā atšķirība, ka uzņēmumi ir sazarotāki, dažādākas nozares. Tomēr papildus izdevumi vienā pozīcijā, piemēram, subsīdijas lauksaimniekiem, dod pieaugumu citā pozīcijā – darbaspēka nodokļi, apgrozījuma nodokļi un šie līdzekļi principā budžetā atgriežas pa citu ceļu. Nosacīti „brīvo naudu” var izmantot tādas nozares attīstīšanai, kuras ražoto preci vai sniegto pakalpojumu līdz šim bija jāiepērk no ārpuses. Naudas masas apjoms lielos vilcienos nemainās, ja mēs to sadalām dažādās kabatās. Mētelis jau tāpat viens un tas pats.


Tādejādi nonākam pie diviem citiem secinājumiem:

-          eksports palielina naudas masu nosacīti slēgtā sistēmā un, attiecīgi, audzē inflāciju;

-          šāda sistēma principā ir pretrunā ar to, kas tiek saprasts kā „liberāla ekonomika” vai „brīvs tirgus”.


Eksports ir labs tik ilgi, kamēr ekonomika ir līdzsvarā. Eksports dod iespēju papildus nopelnīt un tādejādi ieguldīt vairāk līdzekļu nosacīti atbalstāmajās nozarēs. Līdz ar to globāla liberāla ekonomika ir ļoti izdevīga tiem, kam pašiem ir spēcīgi attīstīta ražošana un kam ir pieejams liels naudas daudzums, jo tiek iegūts papildus noieta tirgus, tiek radītas eksporta iespējas. Tomēr ir viena problēma – konkurence starp ekonomikām. Jebkura konkurence tiecas uz koncentrāciju jeb viena supermonopola izveidi kā biznesā, tā globālajā ekonomikā.


No šāda viedokļa skatoties valsts un uzņēmuma vadīšanas principi neatšķiras. Kopumā jebkuram saimnieciskās darbības subjektam ir viens mērķis – peļņas gūšana un attīstība. Jautājums ir tikai par to, kādā veidā šī attīstība tiek panākta un vai šī nosacītā „peļņa” tiek ieguldīta attīstībā, vai arī izņemta no apgrozījuma kā dividendes un iztērēta citur. Piemēram, saražoja Latvijas uzņēmēji par 25% vairāk šprotes, nekā pašiem vajag, pārdeva tās baltkrieviem un nopelnīja par 25% vairāk naudas vienības, no kā tika godīgi samaksāti nodokļi. Valstij tas dod papildus 1% budžetā, kuru var izmantot gan:

-          pabalstos (citiem vārdiem sakot – „apēst”) un atkal palikt bez naudas;

-          ieguldīt kā atbalstu šprotu ražošanā, lai iegūtu vairāk naudas nākošajā gadā un nedaudz nodrošinātu darba vietu pieaugumu;

-          ieguldīt kā atbalstu citās nozarēs, kas arī var būt pelnošas, bet prasa lielas investīcijas, piemēram, farmācija, ķīmiskā rūpniecība.

-          ieguldīt citā nozarē, kas nekad nebūs pelnoša, piemēram, izglītība, kultūra, veselības aizsardzība u.c., kas rada lielu pievienoto vērtību, bet nesniedz tūlītēju peļņu.

Lai to saprastu, nav nepieciešams doktora grāds ekonomikas zinātnē.


Latvijas ekonomika darbojas pēc principiem, kur prioritātes svārstās starp pabalstiem un „šprotēm”, kuru pārdošana var ienest vairāk naudas pabalstiem. Statistiskā ekonomikas izaugsme pamatā ir eksporta apjomu pieaugums. Tā ir ļoti bīstama tendence, jo pašos pamatos ir ielikta atkarība no ārējiem tirgiem. Tikko pazūd pieprasījums pēc šprotēm nosacītajā Baltkrievijā, naudas vairāk nav, pabalstu vairāk nav, ražošanas vairāk nav. Lai pārorientētos uz citu tirgu vai pārveidotu ražošanu „sardinellu eļļā” ir nepieciešams laiks un papildus ieguldījumi. Bet nav nedz laika, nedz ko ieguldīt.


Ir vecs aforisms par to, ka gadījumā, ja kaut kas izskatās kā kamielis un uzvedās kā kamielis, ir iespējams izdarīt pamatotu secinājumu, ka tas arī ir kamielis. Kā jebkuru aforismu to var piemērot gan burtiski – attiecināt uz kamieli, gan arī pārnest uz citām nozarēm. Piemēram, attiecināt valsts ekonomiku.


Ir zināms jēdziens „banānu republika” – politiski nestabila valsts, kuras ekonomika ir stipri atkarīga no viena ierobežota resursa eksporta, piemēram, augļi vai minerāli. To raksturo sociāli noslāņota sabiedrība, kura sastāv no plaša nabadzīga strādājošo slāņa (Latvijā aptuveni ¾ iedzīvotāju katru mēnesi izjūt naudas grūtības) un vadošās plutokrātijas, kurā ietilpst biznesa, politiskā un militārā elite (Latvijā valsts uzņēmumu padomes, tādi veidojumi kā Parex banka, Krājbanka, Latvijas dzelzceļš, Latvijas meži utt.).

Šī politiski – ekonomiskā oligarhija kontrolē pamata resursus un tādejādi izmanto valsts ekonomiku. „Banānu republika” ekonomiski nozīmē to, ka valsts ekonomika tiek vadīta kā komercuzņēmums (bija mums viens tāds premjers, kas atklāti to pateica) personīgas peļņas gūšanai. Parasti tas tiek darīts uz vienošanās pamata starp valsti un priviliģētajiem monopoliem, kā rezultātā iegūtā peļņa ir uzskatāma par privātīpašumu, bet radušās parādsaistības – par valsts īpašumu. Šādā veidā neizbēgami valsts attīstības temps lauku reģionos un pilsētās atšķiras. Ņemot vērā nacionālās valūtas seguma neesamību, tā kļūst par nevērtīgu „papīrīti” un valsts ir atkarīga no ārējiem finanšu avotiem, piemēram, SVF un citu organizāciju aizdevumiem. Tādejādi valsts vadība ir formāla un ar to manipulē ārvalstu korporācijas savās interesēs organizējot normatīvo aktu pieņemšanu, plaukst un zeļ kukuļošana un krāpšana, bet augošo budžeta deficītu sedz reāli strādājošie.

Kā tad tur šobrīd ir ar Latvijas ekonomiku un banānu republiku?

Kam pieder kapitāls?

Kas diktēja krīzes pārvarēšanu izņemot no apgrozības naudas līdzekļus?

Kas sēž monopolu un lielo uzņēmumu valdēs?

Kā tur īsti ir ar eksportu un tā pieaugumu?

Kā tur īsti ir ar ekonomisko un politisko eliti?

Kā tur īsti ir ar korupciju un krāpšanu?

Kā tur īsti ir ar politisko stabilitāti?


Līdz šim neviens „banānu republikas” ekonomiku nav nosaucis par spožu veiksmes stāstu un piemēru no kā mācīties. Un diez vai tuvākajā laikā nosauks. Vai tiešām Nobela prēmijas laureāts būtu tik rupji kļūdījies?


A. Šneiders

"Vis Licita" IK



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa