Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Jāņa Kučinska raksts par ceļojumu uz Lībiju pārpublicēts no www.bernutiesibas.lv


Lībijas dekolonizācija


Tā kā es savos rakstos un grāmatās allaž esmu meklējis trešo attīstības ceļu - ne Rietumu kapitālismu, ne PSRS parauga komunismu - , mani atrada Latvijas jauniešu grupa, kas jau vairākus gadus piedalās "Džamahiras kultūras un filozofijas biedrības" rīkotajās jauniešu nometnēs Lībijā. Arī šogad no 13. līdz 25. septembrim bija paredzēta kārtējā jauniešu nometne ar devīzi "Civilizāciju dialogs", uz kuru tiku uzaicināts arī es. Par Lībiju Latvijā nav gandrīz nekādas informācijas, tāpēc labprāt piekritu. Labāk vienu reizi redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt.


Izlidot vajadzēja 12. septembra rītausmā. Kā noprotat, tas šo ceļojumu draudēja apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu, jo 11. septembra pēcpusdienā bija notikusi traģēdija Ņujorkā. Vēlu naktī televīzijas kanāli ziņoja par visu Eiropas lidostu slēgšanu un paaugstinātu drošības pasākumu ieviešanu. Aizdomas par terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā krita arī uz arābu valstīm. Turklāt Lībiju amerikāņi jau sen ierakstījuši savā "melnajā sarakstā" kā valsti, kas atbalsta starptautisko terorismu. Cik pamatoti, tā ir cita tēma.


Tomēr lidmašīnu kustība nebija apstājusies. Iztēli kutināja jautājms: "Aizbraukt varbūt varēsim, bet vai tiksim atpakaļ?" Pastāvēja reāla varbūtība, ka Vidējo austrumu reģionā var sākties plaša karadarbība, var tikt ieviesta blokāde u.tml. Tomēr vienojāmies braukt. Rīgas lidostas darbinieki mūs pratināja: "Ko mēs tai Lībijā darīsim?" Drošības dienesta vīri savāca mūsu pases un uz ilgu laiku kaut kur aizgāja - droši vien sazvanījās ar augstākām instancēm. Tomēr pirms paša lidojuma pases mums atdeva un novēlēja veiksmīgu braucienu.


Lidmašīna uz Stokholmu izlidoja gandrīz tukša. Stokholmas lidostā ievērojām melnās uniformās tērptus vīrus ar kaklā pakārtiem automātiem un atrotītām piedurknēm. Dūšīgo vīru ārējais izskats atgādināja padomju kara filmās redzētos esesiešus. Viņi gāja klāt katram cilvēkam, kas ārēji izskatījās pēc arāba, arī bērniem. Līdzīgi Maskavas milicija pārbauda ielās sastaptās "Kaukāza nacionalitātes personas", par ko Krieviju bargi kritizē Rietumi. Acīmredzot, tagad šo Krievijas pieredzi arvien vairāk pārņems arī Rietumu demokrātijas. Mūsu tālākais maršruts bija: Cīrihe Šveicē, Maltas sala un Lībijas galvaspilsēta Tripole. Jo tālāk uz dienvidiem, jo gaisotne palika brīvāka, cilvēki nesteidzīgāki.


No Maltas lidojām ar vecu Lībijas aviosabiedrības lidmašīnu. Vecu tāpēc, ka 10 gadus pret Lībiju ir vērstas ASV pieprasītās ANO sankcijas, kas aizliedza arī lidmašīnu pārdošanu Lībijai un gaisa satiksmi ar Lībiju. Tikai nesen daļa sankciju tika atcelta, un Lībijas kādreiz modernā gaisa flote atkal veic lidojumus uz Eiropas un Āfrikas valstīm. Gaisotne Lībijas lidmašīnā ļoti atgādināja vecos padomju laikus: pēc dabas vienkārši, sirsnīgi, bezbēdīgi runājoši un dzīvi žestikulējoši ļaudis, kas draudzīgās grupās ieņēma lidmašīnas sēdekļus, nepievēršot uzmanību biļetē norādītiem vietu numuriem. Pilotu komanda tik dzīvi sarunājās un brāļojās ar pasažieriem, ka to grūti bija atšķirt no pārējiem. Pēc veiksmīgas nolaišanās Tripoles lidostā atskanēja vētraini pasažieru aplausi. Lai gan bija vēls vakars, gribējās saukt: "Labrīt, Lībija!"


Jauniešu nometnes Lībijā tiek rīkotas jau 10. gadu. Šogad ieradās jauniešu un augstskolu pasniedzēju delegācijas no Polijas, Vācijas, Francijas, Portugāles, Horvātijas, Slovēnijas, Latvijas un vairākām Āfrikas valstīm. Bija solījušies braukt arī Krievijas, Ukrainas, Grūzijas, Moldovas un Armēnijas pārstāvji, bet Ņujorkas traģēdijas iespaidā viņi no sava nodoma pēdējā brīdī atteicās. Organizatori izteicās, ka nobijušies. Tādējādi bijušās PSRS republikas pārstāvēja vienīgi Latvija. Protams, plaši pārstāvēti bija pašas Lībijas jaunieši un ārvalstu studenti, kas mācās Lībijas augstskolās. Iepriekšējos gados nometnes bija pašā Vidusjūras krastā, bet šogad - par lielu apbēdinājumu dalībniekiem - nometne tika ierīkota Tripoles nomalē, diezgan tuksnešainā apvidū. Dzīvojām metāla vagoniņos ar dušām un gaisa vēsinātājiem, apkārt augsts mūra žogs, tā ka sākotnēji sajūta bija diezgan neomulīga. Tikai nākamajā rītā sapratām, ka tā nav slēgta koncentrācijas nometne, jo pamatīgas mūra sienas un smagi metāla vārti arābu valstīs apjož katru māju, paslēpjot iemītnieku aktivitātes no garām ejošu svešinieku ziņkārības. Braucot ar autobusu no lidostas, pārsteidza satiksmes īpatnības Tripoles ielās. Radās iespaids, ka tur nedarbojas nekādi satiksmes noteikumi, ka šoferi brauc, paļaujoties uz savu veiklību un intuīciju, vieglākās mašīnas parasti dod ceļu smagākajām, visi skaļi taurē, ar un arī bez vajadzības. Kopumā satiksme ir liela un dinamiska. Par spīti mūsu bažām, satiksmes negadījumus neredzējām. Ceļi Lībijā ir amerikāniski plati, ērti un gludi, parasti ar vairākām satiksmes joslām un atdalītiem virzieniem. Tiesa, ceļu malās un pat pie jūras bieži redzamas sadzīves atkritumu kaudzes, kas karstajā saulē ātri izkalst, tā ka nekādas smakas nejūt.


Nometnes dzīve bija spraiga, lai gan vienlaikus arī arābiski nesteidzīga. No rīta eiropeiskas brokastis. Tad seko lekcija, ko parasti lasīja kāds Lībijas augstskolu profesors. Pēc lekcijas klausītāju jautājumi, kas bieži pārauga dzīvās diskusijās un sava viedokļa apliecināšanā. Sevišķi aktīvi bija Āfrikas studenti. Tulkojums uz angļu valodu gan varēja būt labāks. Tad brīvas sporta nodarbības vai sarunas starp nometniekiem, savstarpēja iepazīšanās, pamatīgas pusdienas. Lībiešu ēdieni ir visai piparoti un stipri. Gaļa gan mūsu blombētajiem zobiem šķita par sīkstu, bet pašiem lībiešiem ir ļoti stipri, attīstīti un sniegbalti zobi. Tāpat arī nēģeriem. Uz galda netrūka augļu. Izbrīnīja, ka arī Lībijā izplatīti tādi globālie dzērieni kā kokakola bundžās un citas amerikāniskas dziras. Tiesa, uzraksti uz bundžām tikai arābiski un dzērieni ražoti kaut kur Ēģiptē. Pēc pusdienām vai pievakarē parasti ar autobusu braucām kādā ekskursijā: uz jūru, muzejiem, antīko pilsētu drupām, Tripoles centru u.c. Dažas stundas pēcpusdienā tika atrastas diskusijām. Nometnes dalībnieki sadalījās vairākās valodu grupās: angļu, franču, arābu, lai plašāk pārrunātu attiecīgās dienas lekcijas tēmu. Tā kā vairāki lībiešu vidējās paaudzes un arī Latvijas pārstāvji prata krievu valodu, bija doma izveidot diskusiju grupu krievu valodā, bet tas sašaurināja domu daudzveidību, tāpēc pēc dažiem mēģinājumiem šī iecere apsīka. Taču visbrīvākās diskusijas un iepazīšanās notika naktī, kad bija pārgājis dienas karstums. Nakts dzīves rīkošanā izcēlās Latvijas delegācija, kas pie sava vagoniņa iekārtoja ugunskura vietu, skanēja mūzika un viesiem tika piedāvāta tradicionālā arābu ūdenspīpe. Cilvēku tikšanās naktī iepriekš minētā iemesla dēļ Lībijā ir visai izplatīta, arī veikali un dažādas pakalpojumu vietas strādā līdz diviem naktī.


Lekciju un diskusiju tēmas bija dažādas: tautvaldības principi Lībijā, Lībijas vēsture, revolucionāro komiteju funkcijas un darbība, globalizācijas problēmas, dialoga nepieciešamība starp dažādām civilizācijām un kultūrām, jaunatnes vieta šajā dialogā, cīņa par mieru pasaulē, Lībijas ekonomikas principi, Kadafi Trešās universālās teorijas ietekme pasaulē u.c. Biju gaidījis, ka Lībijas lektori visādi lamās Ameriku, bet tā nebija. Viņi ļoti rūpīgi uzsvēra atšķirību starp amerikāņu tautu un ASV politiku. Lībijai nav pieņemama ASV valdības uzkundzēšanās citām tautām un Izraēlas cionistu agresija pret palestīniešiem, Palestīnas zemes okupācija un kolonizēšana, bet Lībija izmanto visus līdzekļus, lai panāktu sapratni un sadarbību starp tautām. Tāpēc arī tiek rīkotas dažādas nometnes, dibināti kontakti. Mani pārsteidza Lībijas pārstāvju iecietīgā un, manuprāt, naivā nostāja pret globalizāciju. Izrādījās, es šai jautājumā biju visradikālākais. Varbūt to var izskaidrot ar to, ka pati Lībija tās vadītāju principiālās politikas dēļ līdz šim no globalizācijas procesu sāpīgākajām izpausmēm ir bijusi pasargāta un nav tās izjutusi uz savas ādas. Otrkārt, lībiešu apziņa nav tik politizēta, nav partiju intrigu un tautai nelojālu valstsvīru darījumu traumēta. Lībija strauji attīstās, lībieši dzīvo lielās, noturīgās ģimenēs, viņi nav zaudējuši savas tradīcijas un morālās vērtības. Raugoties no saplosītās Latvijas sabiedrības viedokļa, Lībijā ir kaut kas no paradīzes pirmatnējā nevainīguma, kas viņu dzīvei piešķir citu jēgu, ko mūsdienu Latvijas pārstāvim varbūt ir grūti saprast, ko mēs esam zaudējuši. Tomēr būtu liela kļūda uzskatīt, ka lībieši līdz šim dzīvojuši kādā no pasaules vējiem pasargātā paradīzes nostūrī.


Mazs ieskats Lībijas vēsturē


Lībija atrodas Āfrikas kontinenta ziemeļos, Vidusjūras krastā. Uz kartes Lībijas kontūra ir ļoti līdzīga Latvijai: ziemeļos jūra un jūras līcis, no jūras netālu galvaspilsēta, tikai austrumu robeža ar Ēģipti kopš koloniālisma laikiem novilkta taisni kā ar lineālu. Tomēr Lībija ir daudz lielāka par Latviju. Tās teritorija ir 1759540 kvadrātkilometru, jūras piekraste stiepjas 1770 kilometrus. Tiesa, aramzeme un ganības iespējamas tikai 9% teritorijas (aramzeme - tikai 1%), nav mežu, bet milzīgus plašumus aprijis Sahāras tuksnesis. Klimats karsts un sauss. Lauksaimnieciski izmantojamā zeme izvietota galvenokārt šaurā joslā gar Vidusjūras krastu. Tuksnešainajos apvidos vēl arvien klejo beduīnu saimes, kas ar saviem ganāmpulkiem un teltīm pārvietojas līdz ar lietus sezonu. Tieši beduīnu tradīcijas un Islama ticība ir lībiešu dzīvesveida un rakstura pamatā, lai gan tādās lielās pilsētās kā Tripole un Bengazi jūtama liela Rietumu ietekme.


Lībija neapšaubāmi ir viens no mūsu civilizācijas rašanās centriem. Pirmās ziņas par civilizāciju Lībijas teritorijā saglabājušās kopš 8000. gada pirms mūsu ēras. Berberi Lībijas teritorijā apmetās 2000 gadus p.m.ē. 2200 - 1700 gados p.m.ē. teritoriju sāka pārvaldīt Ēģiptes faraoni, bet jau 950 gados p.m.ē. par Ēģiptes faraonu kļuva berberu pārstāvis. 600 - 700 gados p.m.ē. Ziemeļāfrikā sāka apmesties senie grieķi, kas tur uzcēla vairākas pilsētas: Barku, Tauhiru, Beraniku, Eihesperidu, Apoloniju, Kirēni u.c. 525 - 325. gados p.m.ē. šīs teritorijas nonāca Persijas karaļu valdījumā, no kuriem Lībiju 331. gadā p.m.ē. atbrīvoja Maķedonijas Aleksandrs. 77. gadā p.m.ē. Kirēne kļuva par lielāko grieķu pasaules mākslas, kultūras un filozofijas centru, kas vēlāk kļuva par vienu no plaukstošākajām Romas impērijas provincēm. Kirēnē darbojās grieķu domātājs Sokrāts, liekot pamatus sokratiķu skolai. Vēl tagad Lībijas teritorijā atrodamas antīko grieķu pilsētu atliekas. Mūsu ēras 70. gados pēc ebreju sacelšanās pret romiešiem un Jeruzalemes iznīcināšanas uz Lībijas teritoriju tika deportēti daudzi jūdi. 115. gadā te sākās jauna jūdu sacelšanās, kas ātri izplatījās līdz pašai Palestīnai. Romas impērijas laikā Ziemeļāfrikas provinces apgādāja Romu ar labību. Romas koloniālās politikas dēļ plaši Ziemeļāfrikas auglīgie apgabali tika noplicināti, pārvērsti par tuksnesi. Ap 300. gadu pirmo reizi vēsturnieku hronikās parādās nosaukums "Lībija" (salīdzinājumam, "Latviju" kā nosaukumu sāka lietot tikai XIX gadsimtā). 429. gadā Ziemeļāfrikā iebruka vandāļi (ģermāņu ciltis), kas par savas karaļvalsts galvaspilsētu pasludināja Kartāgu. Izmantojot Āfriku kā bāzi, vandāļi iekaroja Sardīniju un Korsiku, veica reidus uz Itāliju, ieņēma Romu. 533. gadā vandāļus no Āfrikas izdzina Bizantijas karavadonis Belisārs, kas sāka atkarot Ziemeļāfriku un atjaunot Romas impēriju, taču bijušo uzplaukumu pēc vandāļu iebrukuma vairs atjaunot neizdevās. 644. gadā Tripolitāniju pārņēma arābi. 670 - 710. gados arābi no Romas impērijas atkaroja visu Ziemeļāfriku, 712. gadā tie iekaroja visu Spāniju un lielu Rietumeiropas daļu. Pašlaik tas netiek īpaši popularizēts, bet līdz ar arābu ienākšanu mežonīgajā Rietumeiropā sākās liels kultūras, mākslas un zinātnes pacēlums, kas lika pamatus Rietumeiropas tālākai attīstībai. Tas tāpēc, ka arābi Eiropā ienesa gan klasisko grieķu kultūru, mākslu un filozofiju, kas tālākā laika gaitā saplūda ar kristietības mācību, gan Ēģiptes zinātnes sasniegumus. Lai to noklusētu, mūsdienu Rietumu ideologi radījuši eirocentrisma mītu, kas par Rietumu civilizācijas šūpuli pasludina antīko Grieķiju, pretstatot to "atpalikušajai un despotiskajai" Austrumu civilizācijai. Tagad šī ideoloģija attaisno "Civilizāciju sadursmes" doktrīnu, kas sludina Rietumu civilizācijas "pareizo ceļu", pārākumu un īpašo misiju pasaulē, kā arī nenovēršamo sadursmi ar "aziātiskajiem" Austrumiem. Faktiski ar šo doktrīnu tiek attaisnota anglosakšu oligarhijas tieksme uzkundzēties pārējai pasaulei, protams, arī Latvijai.


Lībijas dekolonizācija


Latvijā vēl nav norimis troksnis saistībā ar Aivara Gardas dekolonizācijas iniciatīvu. Garda, kas visus Latvijas neatkarības gadus nodarbojies ar Krievijā izdotās okultās un impēriska satura literatūras izplatīšanu Latvijā, pēkšņi kļuvis par latviešu supernacionālistu un dekolonizācijas pravieti. Nē, viņš īpaši nevēršas pret pēdējos gados reāli notikušo Latvijas kolonizāciju no starptautisko korporāciju puses (t.s. globalizāciju), bet aicina repatriēt Latvijā dzīvojošos cittautiešus, zināmu aprindu interesēs šķeļot jau tā saplosīto Latvijas sabiedrību un radot fonu pret latviešiem vērstai naidīgai propagandai. Lai būtu salīdzinājums, es aicinu iepazīties ar patiešām spožu dekolonizācijas piemēru, ko pasaulei devusi Lībija.


XIX gadsimtā lībieši dzīvoja Turcijas jeb Osmaņu impērijas aizbildniecībā. Turku aizbildniecība nebija īpaši naidīga, bet neradīja apstākļus arī patstāvīgai Lībijas attīstībai. XX gadsimta sākumā pasaule sāka strauji mainīties. Turcijā notika jaunturku revolūcija, kas radīja laicīgu un nacionālistiski orientētu Turcijas valsti. Izmantojot jukas, 1911. gadā Lībijā iebruka Itālijas karaspēks, tāpat kā citas Rietumeiropas valstis cerot iegūt Āfrikā koloniju un vismaz daļēji atjaunot Romas impērijas kādreizējo varenību. Taču lībieši itāļu agresijai sīvi pretojās, tā ka Itālijai pat 32 gados neizdevās pilnīgi pakļaut visu Lībijas zemi. Lībijas mudžahedini nocietinājās kalnos un turpināja bruņotu pretestību.


Līdz ar sakāvi I pasaules karā Turcija izstājās no spēles, bet Itālijā pie varas nāca fašistiskais Musolini režīms, kas Lībiju pasludināja par Itālijas "ceturto krastu". Lai pilnīgi apspiestu lībiešu pretestību, Musolini uz Lībiju sūtīja savu visnežēlīgāko karavadoni Rodolfo Grasiani, kas piekrita rīkoties, ja vien viņš tiks atbrīvots no Itālijas un starptautisko likumu ievērošanas. Grasiani rīkojās pēc principa "kas nav ar mani, tas ir pret mani" ( līdzīgi kā ASV valdība mūsdienās). Lai novērstu ārēju un iekšēju atbalstu Lībijas brīvības cīnītājiem, viņš lika ziemeļaustrumos uzbūvēt 300 kilometrus garu, 2 metrus augstu un 3 metrus platu dzeloņdrāšu sienu un apdzīvotajos rajonos ierīkot desmitiem koncentrācijas nometņu. Līdz 1943. gadam koncentrācijas nometnēs, soda ekspedīcijās, ar badu un ar ieročiem tika iznīcināts miljons lībiešu jeb puse Lībijas iedzīvotāju. Pasaulē grūti atrast līdzīgu tautas genocīda piemēru. Tomēr lībieši nepadevās. 1943. gadā Rietumu sabiedrotie atbrīvoja Lībiju no Itālijas un Vācijas karaspēka, bet paši ieņēma bijušo iekarotāju vietu. Lībijā tika uzceltas vismaz 7 amerikāņu, britu un franču karabāzes. Tikai 1951. gadā ar ANO pilnsapulces lēmumu Lībija tika pasludināta par neatkarīgu valsti. Lībija kļuva par monarhiju, par karali ieceļot Lielbritānijai uzticīgo Idrisu.


Idrisa politiku Lībijā var salīdzināt ar mūsu valdības politiku mūsdienu Latvijā: īpaša iztapšana ārvalstu interesēm, korupcija, vienaldzība pret vienkāršās tautas likteni. Lai gan Itālijas armija bija izdzīta, Idriss ar līgumu piekrita, ka Lībijā paliek itāļu kolonisti, kas bija sagrābuši labāko zemi un īpašumus. Tāpat Lībijā palika Rietumu karabāzes, kas sargāja Rietumu intereses visā Tuvo austrumu reģionā, kā arī atbalstīja palestīniešu izdzīšanu no savas zemes. 1959. gadā Lībijā tika atklātas milzīgas naftas atradnes, kuras Idriss uz Lībijai ļoti neizdevīgiem noteikumiem atdeva amerikāņu un britu naftas kompānijām. Parastie lībieši turpināja dzīvot neaprakstāmā nabadzībā un analfabētismā. Lībija tolaik skaitījās visnabadzīgākā valsts pasaulē.


Ēģiptē ap to laiku pie varas nāca izcils savas zemes patriots Gamals Abdels Nasers, kas gāza Rietumiem kalpojošo monarhiju, nodibināja republiku, sāka attīstīt savu valsti un rūpēties par arābu vienotību cīņā pret Rietumu neokoloniālajām interesēm. Nasers iedvesmoja daudzus arābus kaimiņu valstīs, arī jauno lībiešu studentu Muamaru Kadafi, kas bija cēlies no nabadzīgas beduīnu ģimenes. Jau studentu gados Kadafi organizēja studentu demonstrācijas Nasera politikas atbalstam, kas arvien biežāk tika brutāli apspiestas ar karaļa Idrisa slepenpolicijas un armijas spēkiem. Kadafi ar laiku nodibināja tiešus sakarus ar Naseru. Pēc dziļām pārdomām, vēstures un citu zinību studēšanas, Kadafi nāca pie slēdziena, ka sekmīgai monarhijas gāšanai nepieciešams armijas atbalsts. Viņš ar saviem domubiedriem iestājās militārajā akadēmijā un sāka veidot slepenas kadetu (vēlāk virsnieku) šūniņas, kas ar laiku paplašinājās un sāka izstrādāt režīma gāšanas plānus. Pirms nāves Ēģiptes prezidents Nasers uzrakstīja novēlējumu Kadafi: " Rītu es tevi atstāšu. (..)Es aizeju, bet saku: mans brālis Muamars Kadafi ir arābu nacionālisma, arābu revolūcijas un arābu vienotības pārstāvis. (..) Mans dārgais brāli, lai Dievs gādā par tevi un līdz ar to par visas arābu tautas labklājību! Lai tavas uzvaras seko viena otrai, jo tavas uzvaras būs visu arābu tautu uzvaras..."


Kad 1967. gadā sākās Izraēlas - arābu karš, Rietumi izmantoja savas karabāzes Lībijā, lai veiktu akcijas pret Ēģipti. Tas izraisīja lielu sašutumu lībiešos, kas izvērtās vētrainās demonstrācijās un prasībā laist lībiešu brīvprātīgos cīņā pret Izraēlas okupāciju. Karalis Idriss, juzdams tautas naidu, aiz bailēm patvērās britu karabāzē. Bet tikai 1969. gada 1. septembrī Kadafi vadītā "Brīvo virsnieku" organizācija nolēma, ka pienācis īstais brīdis korumpētā režīma gāšanai. Apvērsums tika veikts un republika pasludināta bez neviena cilvēku upura. Tas bija tik slepeni un labi organizēts, ka pasaules prese vēl desmit dienas rakstīja visfantastiskākos minējumus un baumas par apvērsuma organizētājiem. Bet nevienā minējumā nefigurēja 27 gadus vecā kapteiņa Muamara Kadafi vārds. Amerikāņi un briti sākotnēji Kadafi apvērsumu pat atbalstīja, jo bija sapratuši, ka tautas ienīstais karalis Idriss viņu nolūkiem vairs nav piemērots. Bet drīzi vien rietumniekus sagaidīja dziļa vilšanās un apjukums.


Jau pēc 28 dienām Kadafi paziņoja, ka līgumi par karabāzēm Lībijas teritorijā vairs netiks atjaunoti. Tā kā lībiešu tauta bija cieši saliedējusies ap jauno republikas valdību, amerikāņi un briti baidījās ko iebilst. Jau 1969. gada 14. novembrī Lībijas valdība pārņēma 51% ārvalstniekiem piederošā kapitāla Lībijas bankās. 11. decembrī tika pieņemta Lībijas pagaidu konstitūcija. Sākās sarunas par naftas cenas pacelšanu par labu Lībijas valstij. Kad ārvalstu kompānijas Lībijas noteikumiem nepiekrita, Kadafi sarunu telpas atstāja, teikdams: "Mana zeme jau 5000 gadus ir iztikusi bez naftas, tāpēc pacietīs vēl dažus gadus." Atliek šo īsta valstsvīra stāju salīdzināt ar Latvijas valdības nožēlojamo verdziskumu ārvalstu interešu priekšā. Jau 1970. gada 3. martā Kadafi pasludināja: "Tiklīdz tiks nokārtota ārvalstu karabāžu problēma, mēs sāksim cīņu pret ārvalstu naftas kompānijām." Bet jau pēc divām dienām tika nodibināta Lībijas nacionālā naftas korporācija (LINOCO). Pēc garām pārrunām Lielbritānija bija spiesta savu karabāzi atstāt 1970. gada 31. martā, bet ASV - tā paša gada 11. jūnijā, tātad nepilnu gadu pēc revolūcijas. Bez neviena šāviena, tikai masu demonstrācijām! Kaut ko tādu pasaule vēl nebija pieredzējusi. Tā paša gada 7. jūlijā Lībija nacionalizēja naftas produktu izplatīšanas tīklu, bet 27. jūlijā - Lībijas valsts ekspropriēja visus itāļu īpašumus Lībijā. 7. oktobrī Itālijas valdība piekrita pieņemt atpakaļ tūkstošiem itāļu, kas okupācijas laikā bija nometināti Lībijā un bija sagrābuši labākos Lībijas īpašumus. Līdz ar itāļu kolonistiem Lībiju atstāja arī gandrīz visi ebreji.


Tomēr Kadafi savu revolūciju vēl neuzskatīja par pabeigtu. Viņš arvien uz revolūciju raugās nevis kā uz vienreizēju apvērsumu, bet gan kā uz nebeidzamu procesu, kurā katrs posms uzlabo tautas dzīvi. 1971. gada 13. augustā, lai radītu priekšnoteikumus Lībijas attīstībai, militārās personas valdībā tika nomainītas pret izglītotām civilpersonām. 1972. gada 28. martā notika pirmais Arābu sociālistiskās apvienības kongress, bet jau 30. maijā tika aizliegtas visas politiskās partijas. Kadafi uzskata, ka politiskās partijas nekad nespēj kalpot visai tautai, bet tikai šauram savu atbalstītāju lokam, tāpēc arī apvērsuma organizēšanas laikā viņš kategoriski atteicās sadarboties ar jebkādu politisko partiju, kādu Lībijā netrūka. 11. jūnijā Kadafi svētku pasākumā sakarā ar Amerikas karabāzu evakuāciju no Lībijas ar spēcīgiem vārdiem nosodīja ASV un Lielbritānijas koloniālo politiku. Jāpiezīmē, ka Kadafi nebija sajūsmā arī par PSRS ekspansijas politiku un valsts iekārtu. Protams, Rietumu oligarhija nebija par tādu nostāju priecīga. Lībija, no Rietumu viedokļa, veidojās par "sliktu paraugu", kas var iedvesmot arī pārējās koloniālā atkarībā nonākušās valstis. Līdz ar to pret Lībiju tika sākta naidīga dezinformācijas kampaņa un provokācijas. Rietumi rēķinājās, ka Kadafi goda sajūta liks viņam reaģēt uz naidīgām provokācijām, pretējā gadījumā lībieši no viņa novērsīsies tāpat, kā savulaik novērsās no karaļa Idrisa. Turpretī, ja Kadafi izdotos izprovocēt uz militāra rakstura atbildi, Rietumiem rastos iespēja ar militārās tehnoloģijas pārākumu iznīcināt Lībijas armiju. Jau 1973. gada 10. jūlijā Izraēlas gaisa spēki notrieca Lībijas pasažieru lidmašīnu virs okupētās Sinajas pussalas. Šajā terora aktā bojā gāja 106 lībieši. Bez tam Rietumu slepenie dienesti sāka atbalstīt pagrīdē palikušās politiskās partijas, islama fundamentālistu grupējumus, radikāli noskaņotos studentus, kā arī emigrējušos lībiešus, kas agrāk bija saistīti ar karaļa Idrisa režīmu. Rietumi ar šo grupējumu palīdzību gribēja gāzt Kadafi valdību vai vismaz panākt Kadafi nogalināšanu.


1973. gada 16. aprīlī Kadafi pasludināja "tautas kultūras revolūciju", aicinot tautu pārņemt varu savās rokās. Piederība jebkurai politiskai partijai tika pasludināta par kriminālu noziegumu. Kadafi paziņoja, ka nepieciešama tiešā demokrātija (bez partiju un parlamenta starpniecības, kas vilto tautas gribu), kas panākama, organizējot tautas kongresus visās apdzīvotās vietās un profesionālās apvienībās. Tautas kongresu lēmumi jāīsteno šo kongresu ievēlētām komitejām, kuras atbildīgas savu vēlētāju priekšā. Augstākajā līmenī katru gadu sasaucams tautas kopējais (ģenerālais) kongress, kas apkopo (saskaņo) vietējo un profesionālo kongresu lēmumus, un ievēl augstāko tautas komiteju šo lēmumu praktiskai īstenošanai. Vēlāk jaunās tautvaldības principus Kadafi apkopoja savā "Zaļajā grāmatā", kas tika pasludināta kā mācība, kas novērš gan Rietumu kapitālisma, gan padomju komunisma pretrunas.


Sabiedriski aktīvākie cilvēki tika aicināti stāties revolucionārajās komitejās. Revolucionārās komitejas pēc definīcijas ir nepolitiska un kulturāla kustība, kas veicina tiešās demokrātijas ieviešanu un Trešās universālās teorijas īstenošanu dzīvē. Revolucionārās komitejas mudina pārējos sabiedrības locekļus aktīvi iesaistīties tautas kongresu darbā, vispusīgi izglītoties, izmantot savas tiesības tautas dzīves uzlabošanai. Revolucionārajām komitejām jānovērš kāda indivīda, šķiras, sektas vai partijas mēģinājumi uzurpēt tautas varu, kā arī mēģinājumi ekspluatēt citus cilvēkus, jāapkaro jebkādi monopoli. Revolucionārajām komitejām jāapkaro jebkāda veida diskriminācija, kas balstās uz rasismu, reliģiju, ādas krāsu, etnisko izcelsmi, kultūru vai ticību; jāveicina miers, pašnoteikšanās un attīstība, bet jānovērš ekoloģiskās katastrofas. Svarīgs ir uzdevums veicināt sieviešu emancipāciju, bet novēršot arī pretējo galējību, kas sievietēm liktu uzņemties dabiskās vīriešu funkcijas un pienākumus, kā tas tika novērots Padomju savienībā. Taču darbību revolucionārajās komitejās nedrīkst izmantot personīgās karjeras veicināšanai vai varas sagrābšanai.


"Skan ļoti skaisti, bet vai tas patiešām notiek," vaicājām Lībijas pārstāvjiem. Viņi atzina, ka augstākie ideāli vēl nav sasniegti, bet liela virzība nospraustajā virzienā ir notikusi. Tiešās demokrātijas iespējas pieaugs līdz ar tautas izglītības līmeņa celšanos. Te nu grūti ko iebilst.


ASV karš pret Lībijas neatkarību


2000. gadā izdotajā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes Pasaules faktu grāmatā teikts: "Kopš viņš 1969. gadā veica militāro apvērsumu, ģenerālis Muamars Kadafi ievieš savu politisko sistēmu - sociālisma un islama kombināciju, ko viņš nosaucis par Trešo universālo teoriju. Uzskatot sevi par revolūcijas vadītāju, viņš izmantoja naftas ienākumus, lai 1970 - 1980. gados savu ideoloģiju izplatītu ārpus Lībijas, atbalstot pat apvērsumus un terorismu, lai pasteidzinātu marksisma un kapitālisma galu. Lībijas atbalsts terorismam samazinājās pēc ANO sankciju ieviešanas 1992. gadā. Šīs sankcijas tika atceltas 1999. gada aprīlī."


1973. gada 11. jūlijā ASV 6. kara flotes manevru laikā amerikāņu lidmašīnas vairākkārt tīši pārkāpa Lībijas gaisa robežu, provocējot Lībiju uz militāru pretreakciju. Kā atbilde amerikāņu provokācijām no Tunisijas robežas sākas "Arābu vienotības maršs" līdz Kairai. To varētu salīdzināt ar Baltijas brīvības ķēdi, kad rokās sadevās visu Baltijas valstu iedzīvotāji. 1974. gadā Lībija nacionalizēja visas ārvalstu naftas kompānijas, līdz ar to pabeidzot dekolonizāciju. Turpmāk visi ienākumi no naftas tirdzniecības tika ieguldīti Lībijas infrastruktūras celtniecībā, lielu rūpniecības uzņēmumu celtniecībā, kā arī Lībijas izglītības un veselības aprūpes sistēmu finansēšanā. Izglītība un medicīna Lībijā arvien ir bez maksas un visiem pieejama.


1974. gada 8. aprīlī Muamars Kadafi atteicās no visiem saviem politiskajiem un administratīvajiem amatiem, lai gan turpināja pārstāvēt valsti un pildīt armijas virspavēlnieka pienākumus. Turpmākajos divos gados Lībijā ik pēc laika uzliesmoja studentu nemieri, kurus rīkoja ārvalstu un trimdas atbalstītas neatkarīgās studentu apvienības. Vairākiem studentu līderiem tika piespriesti viegli cietumsodi, vēlāk diviem tika izpildīts nāves sods. Bet jau 1977. gada 2. martā Lībijas republika tika nosaukta par džamahiriju, t.i., masu pārvaldītu valsti, un pieņemta Lībijas konstitūcija. Turpmāk valdības un ministriju funkcijas tika nodotas tautas komitejām. Šis jaunās valsts pārvaldes radīšanas process turpinājās līdz 1988. gada 12. jūnijam, kad tika izsludināta "Zaļā cilvēktiesību harta" un atbrīvoti vairāki simti politieslodzīto. Pats Kadafi ar buldozeru sagrāva politiskos cietumus Tripolē. Kadafi atteicās no pēdējiem administratīvajiem amatiem, paliekot par "revolūcijas vadoni". Visbiežāk Kadafi dzīvo beduīnu teltī tuksnesī, bet tas vēl nenozīmē, ka mazinājusies viņa ietekme valsts dzīvē. Lai arī viņam nav formāla valsts amata, tieši Kadafi pārstāv Lībiju starptautiskā līmenī.


Līdz ar Ronalda Reigana ievēlēšanu par ASV prezidentu sākās vesela provokāciju sērija uz Lībijas robežas, apvainojumi terorisma atbalstīšanā, varas gāšanas un Kadafi nogalināšanas mēģinājumi, kā arī visparastākais terors pret Lībijas pilsoņiem. Sākotnēji Lībija tika apvainota Izraēlas sportistu nogalināšanā 1972. gada olimpiskajās spēlēs Minhenē, lai gan vēlāk pat ASV juristi bija spiesti atzīt, ka tas ir "Melnā septembra" teroristu grupas noziegums, ar ko Lībijai nav nekāda sakara. 1985. gada decembrī Lībiju apvainoja sprādzienu izraisīšanā Romas un Vīnes lidostās, lai gan izrādījās, ka tas ir Sīrijas atbalstītās Abu Nidala organizācijas noziegums. 1985. gadā ASV Valsts departaments mēģināja piespiest Ēģipti, kurai vairs nebija patriotiska prezidenta, militāri iebrukt Lībijā un okupēt austrumu apgabalus. No 1986. gada 1. februāra ASV valdība aizliedza saviem pilsoņiem sadarboties ar Lībiju un pavēlēja atstāt tās teritoriju. Jau 24. martā ASV veica militāru iebrukumu Sidras līcī. 25. martā ASV jūras aviācija bombardēja civilos objektus Sidras līcī un iznīcināja Lībijas krasta apsardzes kuģi, nogalinot 72 jūrniekus. Bija lieli cilvēku upuri. Ēģiptes laikraksts "Al-Ahram" trīs reizes ziņoja par plānoto ASV un Ēģiptes militāro iebrukumu Lībijā. 15. aprīlī Lībija tika apvainota diskotēkas spridzināšanā Berlīnē, kur dzīvību zaudēja 2 ASV karavīri. Sākās Lībijas masveida bombardēšana, nogalinot 200 cilvēkus, t. sk. Kadafi adoptēto 15 mēnešus veco meitu. Lai gan nekādu pierādījumu par Lībijas līdzdalību diskotēkas sprādzienā nebija, ASV par savu terora aktu pat neatvainojās. ASV ignorēja ANO kopsapulces rezolūciju, kas prasīja kompensācijas izmaksāšanu par Lībijai nodarītājiem zaudējumiem.


1988. gada 21. decembrī virs Skotijas (Lokerbijā) uzsprāga Pan American lidsabiedrības Boeing 747 lidmašīna. Kopumā šai traģēdijā bojā gāja 270 cilvēki. Sākotnēji par šo terora aktu aizdomās tika turēts Sīrijas un Irānas atbalstītās teroristu grupas "Palestīnas tautas cīņas fronte" loceklis Abo Talbs, kas sadarbojās ar "Tautas fronti Palestīnas atbrīvošanai" (PFLP-GC), kuras rokraksts bija labi redzams Lokerbijas terora aktā. 1989. gada 11. maijā ASV laikraksts Washington Post ziņoja par CIP pārliecību, ka terora aktu veikusi organizācija PFLP-GC pēc Irānas valdības pasūtījuma, atriebjoties par 290 Irānas svētceļnieku nogalināšanu virs Persijas līča, kad Irānas lidmašīnu, atgriežoties no Mekas, notrieca ASV kara kuģis. Bet tad sākās Persijas līča karš, kurā amerikāņi centās iesaistīt pēc iespējas vairāk sabiedroto. Pieteicās arī Sīrija, kamēr Kadafi aicināja panākt miermīlīgu konflikta atrisinājumu. Apvainot savu sabiedroto Sīriju terorismā bija neērti, tāpēc parādījās "jauni pierādījumi", kas it kā liecināja par divu Lībijas pilsoņu vainu terora aktā, kuri turklāt esot Lībijas slepenā dienesta aģenti. ASV pieprasīja divu Lībijas pilsoņu izdošanu tiesāšanai ASV vai Anglijā. Kad Kadafi atteicās, pieprasot, lai tiesa notiktu neitrālā valstī, ANO pēc ASV prasības 1992. gadā pasludināja pret Lībiju smagas sankcijas, kas pilnībā nav atceltas līdz šai dienai. Bez tam 1992. gada 22. decembrī (tieši Lokerbijas traģēdijas 4. gadadienā) virs Tripoles tika uzspridzināta Lībijas pasažieru lidmašīna, nogalinot 158 cilvēkus. Lībijas iestādes šai terora aktā vainoja ASV militāristus.


Te sniegts tikai neliels ieskats superlielvalsts ASV karā pret neatkarīgo Lībiju, bet arī no tā var izdarīt dažus secinājumus. Neatkarība un īsta dekolonizācija no ASV viedokļa ir slikts paraugs citām valstīm, tāpēc novēršams visiem līdzekļiem. Turpretī neatkarīgajai valstij ir daudz jādomā, gudri un drosmīgi jārīkojas, lai savu brīvību nosargātu. ASV bažas nav bez pamata. Kadafi rūpējas ne vien par Lībijas neatkarību, bet sniedz palīdzību arī citām tautām, kas nostājušās uz brīvības ceļa. Piemēram, viens no tuvākajiem Kadafi draugiem, kuram viņš sniedzis milzīgu palīdzību (kamēr Rietumi tieši vai netieši atbalstīja aparteida režīmu), ir leģendārais cīnītājs pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu Nelsons Mandela. Lībija palīdzējusi organizācijai SWAPO, nākamajam Ugandas prezidentam Museveni, nākamajam Zimbabves prezidentam Mugabem u.c. Šai sakarā Lībijā darbojās arī šo organizāciju militārās apmācības nometnes, kuras ASV bieži sauca par teroristu gatavošanas nometnēm. Šad un tad Lībijas palīdzība izrādījās nepārdomāta, ko Kadafi vēlāk ir pats atzinis. Piemēram, kādu laiku Lībijā patiešām patvērumu atrada terorists Abu Nidals, kurš pēc apstākļu noskaidrošanas tika arestēts. Starp citu, daudziem lībiešiem nav sveša arī Latvija. 70. gados Rīgā (Bolderājā) tikai apmācīti daudzi Lībijas kara jūrnieki, tāpēc Kadafi labi saprot, cik svarīga ir palīdzība tiem, kas cīnās par brīvību. Kadafi draugi ir arī cīnītājs par ASV nēģeru tiesībām Luiss Farakhans, ASV cilvēktiesību aktīvists un valstsvīrs Džesijs Džeksons u.c. izcili cilvēki.


Astotais pasaules brīnums


Lībija, kas vēl pirms 50 gadiem skaitījās visnabadzīgākā valsts pasaulē, kas dzīvoja apspiestībā un analfabētismā, pēdējos 30 gados ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Šo dinamisko attīstību nespēja kavēt arī smagās ANO sankcijas, tehnoloģijas iepirkšanas aizliegums un uzspiestā izolācija. Var jau iebilst, ka tas nebūtu iespējams bez bagātīgajām naftas atradnēm, kas Lībijai dod valūtu, bet, kā jau norādīts, vislielākā māksla bija šīs tautas bagātības atgūt un pēc tam naftas dolārus ieguldīt savas valsts attīstībā, nevis piesavināties un izšķērdēt, kā tas ierasts Latvijā. (Starp citu, arī Latvijā atrasta nafta, bet valdība domā, kā šīs atradnes lētāk atdot t.s. ārvalstu investoriem). Turpretī Lībijas valdība ienākumus no naftas ieguldīja valsts infrastruktūras un rūpniecības attīstībā, kā arī izglītības un medicīnas finansēšanā. Tuksnesī izmētātās apdzīvotās vietas tagad savieno moderni ātrgaitas lielceļi; gan lībieši, gan Lībijas uzņēmumi savai attīstībai un transportam izmanto lētu degvielu un citus energoresursus, kuras cena nav jāsaskaņo ar Eiropas savienības vai kādiem citiem birokrātiem. Valsts ir pilnīgi elektrificēta, un arī pašu ražotās elektrības izmaksas ir zemas.


Liela problēma Lībijā ir ūdens trūkums, bet arī to risina ar vismodernākajām metodēm: dziļurbumi, elektriskie sūkņi u.c. Pat Lībijas pretinieki spiesti par astoto pasaules brīnumu atzīt "Cilvēka rakstās upes" projektu, kas tiek īstenots ar Korejas speciālistu palīdzību. Tas ir lielākais apūdeņošanas projekts pasaulē. Sahāras tuksneša pazemē Lībijas dienvidos tika atrasti milzīgi ūdens krājumi. Tika nolemts šos krājumus ar milzīgām betona caurulēm savienot ar Lībijas ziemeļu piekrastes rajoniem, lai apūdeņotu lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Pirmā projekta kārta, ko pabeidza 1991. gadā, deva iespēju lauksaimniecības rajonus apgādāt ar 5 miljoniem kubikmetru ūdens dienā, atkarojot tuksnesim lielas zemes platības. Pēc pabeigšanas cauruļu ceļa garums sasniegs 4000 kilometrus, no kura atzarosies divi galvenie 1000 kilometru atzari, apūdeņojot līdz miljonam hektāru aramzemes. Kadafi šo projektu nosauca par agrokultūras revolūciju, kuras mērķis ir pārvērst Lībiju par lielu lauksaimniecības ražotāju, kas ar pārtiku apgādā ne vien sevi, bet spēj pārtiku un ūdeni eksportēt arī uz citām kaimiņvalstīm. Vēl šo gadsimta projektu Kadafi nosauca par "dāvanu Trešajai pasaulei" un aicināja Ēģiptes zemniekus pārcelties uz Lībiju. Lieta tā, ka 60 miljoni Ēģiptes iedzīvotāju ir saspiesti šaurās joslās gar Nīlas gultni un deltu. Ēģiptes plānotos apūdeņošanas projektus sabotē Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules banka, un aiz tām stāvošās finansu intereses, no kurām Ēģipte palikusi atkarīga. "Tā ir stiprākā atbilde Amerikai un visiem ļaunuma spēkiem, kas mūs apvaino terorismā. Mēs rūpējamies par mieru un progresu, bet Amerika ir pret dzīvību un progresu, tā dzen pasauli tumsonībā," uzsvēra Kadafi. ASV valdība ātri vien apliecināja Kadafi vārdu patiesumu. Lai ūdensvadu izvadītu caur Jabal Nefussa kalniem, nācās caur kalniem ierīkot tuneļus un sūkņu stacijas. ASV Aizsardzības sekretārs Viljams Perijs draudēja šo vietu bombardēt ar kodolieročiem, jo kalnu tuneļos it kā esot iekārtotas ķīmisko ieroču rūpnīcas.


Neatkarības gados strauji attīstījusies Lībijas rūpniecība. Jāmin ar naftas produktiem saistītā pārstrādes rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, enerģētika, gāzes industrija, tērauda rūpniecība, mašīnbūve, alumīnija ražošana, celtniecības materiālu ražošana, tekstilrūpniecība, pārtikas pārstrāde, amatniecība. Pēdējā laikā strauji pieaug lauksaimniecības un celtniecības īpatsvars. Pēc īpašuma formas, Lībijas ekonomika sadalīta tā: valsts atbild par visu infrastruktūru, izglītību, veselības aprūpi, valsts aizsardzību un lielajiem ražošanas uzņēmumiem, privātai iniciatīvai atstāta sīkražošana, amatniecība, lauksaimniecība, tirdzniecība un pakalpojumi. Privātīpašums uz zemi nepastāv, bet zemi ar mantošanas tiesībām var izmantot tie, kas to izmanto savu vajadzību apmierināšanai (mājai, darbam, lauksaimniecībai). Netiek pieļauta zemes iznomāšana citiem peļņas nolūkā. Līdz ar to, protams, nav nekāda brīvā zemes tirgus vai ar zemi saistītu spekulāciju. Māja pieder tam, kas tajā dzīvo.


Lībiju var nosaukt par jauniešu un optimisma zemi, jo puse Lībijas iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Lībijā normālas skaitās 8 - 10 bērnu ģimenes, iedzīvotāju skaits kopš okupācijas ir pieckāršojies, sasniedzot 5 miljonus. Bez tam Lībijā valda īsts izglītības kults. Kā man paskaidroja viena lībiete, Korānā esot rakstīts, ka Dievs vairāk mīl izglītotos un gudrākos. Ja pirms revolūcijas Lībijā bija viena universitāte, tad tagad augstskolu skaits tuvojas 50. Tās paver plašas iespējas ne vien lībiešu, bet arī citiem Trešās pasaules jauniešiem, it sevišķi no Āfrikas kontinenta. Izglītība Lībijā ir bez maksas un ļoti vispusīga. Ar lībiešu skolēnu var brīvi runāt par visām pasaules problēmām, kamēr Latvijā pēdējos gados rietumu parauga reformu ietekmē izglītības programmas paliek arvien fragmentārākas un šauri specializētas, kas nedod pilnu pasaules ainu. Ņemot vērā iepriekšējo paaudžu analfabētismu, Lībijas izglītības sistēmu var droši nosaukt par vēl vienu revolūciju.


Lībijas jaunieši un musulmaņu tradīcijas


Gribas uzsvērt vienu svarīgu lībiešu jauniešu īpatnību. Viņi labprāt izmanto visus pasaules tehnoloģijas sasniegumus. Viņiem ir mobilie telefoni, mājās ir internets, gandrīz pie katras mājas redzamas satelītprogrammu uztveršanas antenas, jaunieši apgūst svešvalodas (pārsvarā angļu vai franču). Tomēr vienlaikus lībieši saglabā visas tēvu tradīcijas un ievēro tradicionālās sadzīves normas. Jaunieši dedzīgi dzied savas arābu dziesmas, dejo beduīnu rituālās dejas, valkā tradicionālās arābu drēbes, pēta dažādos arābu valodas dialektus un arābu vēsturi, pārzina Korānu un ticības lietas. Atšķirībā no rietumniekiem un mums, lībiešu apziņa nav seksualizēta. Nometnē lībieši dzīvi sarunājās ar poļu, franču un horvātu meitenēm, bet nekad nemanīja kaut kādu uzmākšanos vai piedauzību. Tātad moderno tehnoloģiju lībieši izmanto kā līdzekli, kas palielina viņu praktiskās iespējas, bet nevis kā pašmērķi, pielūgsmes vai atkarības objektu. Lībiešus vēl nav skāris patērēšanas kults, tāpēc viņi sevi neapkrauj ar spožām mantiņām, nekalpo mantai. Svarīga vērtība, protams, ir māja. Lībijā ir likums, kas aizliedz celt mājas izīrēšanai. Kur cilvēks dzīvo, tā arī ir viņa māja, ko neviens cits nedrīkst apgrūtināt ar kaut kādām saistībām. Visas ceļmalas Lībijā aizņemtas ar jaunceltām vai celšanas stadijā esošām divstāvu vai trīsstāvu mājām, kas apjoztas ar pilij cienīgu mūri. Valsts mājas celšanai brīvi piešķir ilgtermiņa kredītu vai bezprocentu aizdevumu. Otra lieta, kas Lībijā tiek uzskatīta par cilvēka pamatvajadzību, no kuras neviens cits nedrīkst gūt peļņu, ir transporta līdzeklis, vienalga, vai tas būtu kamielis vai moderns japāņu auto. Stāstītais par mājām un transporta līdzekļiem gan attiecas vairāk uz Lībiju, pateicoties Kadafi politikai.


Lībiešiem ir cits dzīvesveids, kas prasa līdzekļus ieguldīt pavisam citās lietās. Ja tev jāuztur 10 bērnu ģimene, tad tu nedomāsi par lētu izklaidi, tukšu tusēšanos, laika nosišanu, savas notrulinātās apziņas kairināšanu vai apdullināšanu. Rietumos mēdz ironizēt par musulmaņu daudzsievību. Patiesībā sievas ņemšana ir ļoti dārgs un atbildīgs pasākums. Laulāties var tikai tad, kad tu spēj sievu nodrošināt ar normālu dzīvi. Dārgas jau ir pašas kāzas. Tradicionāli tās notiek vismaz vienu nedēļu, jāielūdz visi radi un jāapmierina visas viņu vēlmes. To katrs nevar atļauties, tāpēc bieži vien vairāki brāļi cenšas rīkot kopīgas kāzas. Daudzsievība ir atļauta, tomēr to regulē stingri noteikumi. Daudzsievība musulmaņu pasaulē izriet no praktiskiem apsvērumiem. Dzīve tuksnesī un kari senatnē noteica, ka vīriešu dzīves gaitā palika daudz mazāk nekā sieviešu. Lai sievietes nepaliktu vientuļas un pamestas, kā arī lai novērstu nelikumīgus sakarus ārpus ģimenes, tika atļauta daudzsievība. Principā Korāns cilvēkus nedala sievietēs un vīriešos, bet daudzvīrība netiek pieļauta tāpēc, ka tādā ģimenē būtu grūti noteikt bērnu īsto tēvu. Tomēr vīrs nedrīkst ņemt otru sievu tikai tāpēc, ka viņam iepatīkas kāda sieviete vai viņš grib daudzveidīgāku seksuālo dzīvi. Ir vairāki noteikumi. Pirmkārt, otras sievas ņemšana nedrīkst pasliktināt pirmās sievas stāvokli - ne materiāli, ne emocionāli. Pirmajai sievai jāturpina baudīt tāds pats dzīves līmenis un tāda pati vīra attieksme. Runājot par mīlas lietām: ja vīrs divas naktis nedēļā guļ ar vienu sievu, tad tikpat jāguļ ar otru. Protams, arī otrai sievai jānodrošina tāds pats dzīves līmenis kā pirmajai, kas prasa lielu turību. Ja vīrs šos likumus neievēro, novārtā atstātajai sievai ir tiesības sūdzēties šariata tiesā, kas pārkāpumus novērsīs. Bez tam apvainotā sieva var griezties pēc palīdzības pie savas dzimtas, kas ir liela un nekavējoties pieprasīs tradīciju un likumu ievērošanu. Tāpēc faktiski 99% lībiešu dzīvo ar vienu sievu, tikai viņu ģimenes ir stabilākas un ražīgākas bērnu skaita ziņā.


Pēc savas pieredzes varu apliecināt, ka Lībijā reāli pastāv reliģijas brīvība. Agrāk Lībijā darbojās ebreju sinagoga. Pēc itāļu aizbraukšanas lielākā katoļu katedrāle gan pārveidota par mošeju, bet turpat netālu Tripoles centrā darbojas nedaudz mazāka katoļu katedrāle, kuras dievkalpojumā piedalījos arī es. Dievkalpojums bija angļu valodā, bet katedrāles apmeklētāji - galvenokārt korejiešu viesstrādnieki un daži palikušie itāļi. Dievkalpojuma kārtība atšķīrās no Latvijā ierastās. Dziesmas dziedājām angļu valodā un ģitāras pavadījumā. Pēc grēku gandarījuma dziedāšana palika ārkārtīgi priecīga un līksma.


Latvijā dzirdēti baismīgi stāsti par musulmaņu sieviešu diskrimināciju, par to, ka tās nedrīkst mācīties skolā, nedrīkst staigāt ar atsegtu seju utt. Šiem stāstiem ir pamats, bet tikai attiecībā uz tām musulmaņu valstīm, kur vēsturiski ieviesušās tādas tradīcijas, kur pie varas ir despotiski režīmi vai kādi sektanti. Tāpat kā kristīgā pasaule ir sadalījusies vairākās konfesijās un neskaitāmās sektās, no kurām dažas ir pavisam īpatnējas, tā arī islamam ir divi galvenie virzieni - sunīti un šiīti - , bet ir arī visai radikālas sektas. Piemēram, viduslaikos radās assasīnu sekta, kuras valdnieki dzīvoja lielā greznībā un lietoja narkotikas, bet savu stāvokli pasaulē nodrošināja ar nevēlamu kaimiņu valdnieku noslepkavošanu un iebaidīšanu, šim nolūkam gatavojot īpašus spiegus un slepkavniekus. Pēdējā laikā sevi skaļi pieteikusi vahhabītu sekta, kas ar Rietumu atbalstu no Saudi Arābijas izplatījusies uz Afganistānu, Čečeniju, Bosniju, Kosovu, Alžīriju, Sudānu, Indonēziju u.c. Vahhabīti pret "neticīgajiem" (arī citiem musulmaņiem) izmanto teroru, nogalina, nesaudzējot arī savu dzīvību. Sevišķi pateicīga augsne radikālu sektu darbam ir nabadzībā un kara postā iedzītās valstis, tāpēc par t.s. islama fundamentālisma izplatīšanos lielā mērā atbildīga ir Rietumu pasaule, kas citiem uzspiedusi savu koloniālo politiku. Bez tam, islams sākotnēji radās arābu ciltīs, bet vēlāk to pieņēma daudzas tjurku tautas, papildinot ar savām tradīcijām. Tāpēc starp dažādām musulmaņu valstīm pastāv lielas atšķirības. Bet Korānā nav teikts, ka sievietes nedrīkst staigāt pa ielām, nedrīkst mācīties vai atsegt seju. Runājot par apģērbu, Korānā norādīts, ka cilvēks (gan sievietes, gan vīrieši) sabiedriskās vietās nedrīkst atkailināt vai izcelt savas intīmās vietas, kuras eiropieši mēdz saukt par erogēnām zonām. Ja satiek svešu pretējā dzimuma pārstāvi, tad jānovērš skatiens, t.i., nav ilgstoši jāskatās acīs, ko pretējais dzimums var iztulkot kā pavedinošu vai koķetējošu skatienu. Starp citu, arī sabiedriskos pasākumos, kur cilvēki dejo, musulmaņu vīrieši dejo ar vīriešiem, bet sievietes tikai ar sievietēm. Tomēr šīs normas nav jāievēro savās mājās un attiecībās ar savu vīru vai sievu. Lībijā es neredzēju nevienu sievieti ar aizklātu seju. Visbiežāk sievietes galvu nosedz ar parastu gaišu lakatu. Neliela daļa jauniešu Tripolē (kā jau lielpilsētā pie jūras) staigā pavisam eiropeiskā apģērbā.


Tātad pamatdoma ir neievest kārdināšanā svešu pretējā dzimuma pārstāvi, kas, izejot no sabiedrības morāles un ģimenes stabilitātes apsvērumiem, ir visai saprātīga uzvedības norma, kas arābu pasaulē nesusi labus rezultātus. Tradicionālais arābu apģērbs nav noteikts aiz reliģiskiem apsvērumiem, bet ir ļoti praktisks karstos un tuksnešainos apvidos. Arābu tradicionālos lakatus nēsā gan sievietes, gan (vēl vairāk) vīrieši. Arābu tērpā ģērbtai sievietei patiešām nevar pat nojaust ķermeņa formas vai figūru. Turpretī Rietumu pasaulē pēdējā gadsimtā valda pretēja tendence: atsegt erogēnās zonas pretējā dzimuma apskatei, piesaistīt pretējā dzimuma uzmanību ar atkailinātām kājām, krūtīm, caurspīdīgu apģērbu, izceltu figūru, izkrāsotām lūpām, uzacīm, seksīgām skropstām utt. Ja tas kļūst par sabiedrības normu, tad nav jābrīnās par seksuālo revolūciju, izvirtušu dzīves veidu, izjukušām ģimenēm, atstātiem bērniem un, galu galā, par dabiskās seksuālās dziņas notrulināšanos un seksuālu perversiju uzplaukumu. Rezultātā Rietumu civilizācija strauji izmirst, apdziedātajā Eiropā ir vairāk suņu nekā bērnu. Manuprāt, šai ziņā musulmaņu pieeja ir nesalīdzināmi veselīgāka un saprātīgāka. Ja mēs atskatīsimies savā vēsturē, tad atklāsim, ka arī mūsu senčiem vēl nesen bija līdzīgas tradīcijas, bet mēs tās esam aizmirsuši. Sev par nelaimi.


Protams, Lībijā starp vīriešiem un sievietēm ir liela atšķirība, bet to drīzāk var izskaidrot nevis ar apzinātu diskrimināciju, bet gan ar dzīvesveidu un dabisko pienākumu dalīšanu. Jā vīra pienākums ir iztikas gādāšana, bet sievai jāaudzina 10 bērni, tad pienākumi sadalās dabiskā veidā un nenovēršami atstāj savu zīmogu uz vīra un sievas uzvedību un raksturu.


Lībija ir uzskatāmi apgāzusi mītu par dzeršanas apkarošanas neiespējamību. Lai gan itāļu koloniālisma gados alkohola lietošana bija visai izplatīta, tagad tā ir praktiski apkarota. Lībijā ieviests sausais likums, alkohola tirdzniecība nepastāv. Bet tas nav viss. Ar aizliegumu vien patiešām alkoholismu apkarot ir grūti, lai cik tie likumi būtu bargi. Nepieciešama pārliecinoša alternatīva. Lībijā tā ir uz strauju attīstību vērsta valsts politika, tradicionālais dzīves veids, optimisms, ticība nākotnei. Ja tev ir darbs, ja tev jāuztur ģimene, ja sabiedrība uz tavu izlaidību raugās nosodoši, tad par dzeršanu daudz nedomāsi. Tiesa, daži vecākās paaudzes pārstāvji, kas koloniālisma gados pieraduši dzert, mājas apstākļos no arbūzu sulas vēl arvien gatavo paštaisītu degvīnu, ko Lībijā sauc par bohu. To viņi mēdz lietot mājas apstākļos un apgādā arī dažu labu paziņu, kas tāpat mēdz iedzert. Taču šī parādība ir tik maz izplatīta, ka par to nevar runāt kā par vērā ņemamu tendenci. Nav iedomājams iereibis cilvēks uz ielas vai iedzeršana kāzās. Bet daudzi Lībijas vīrieši ļoti intensīvi smēķē, arī pie pusdienu galda un sabiedriskajā transportā. Bez tam, līdz ar masveidīgu viesstrādnieku ieplūšanu no Āfrikas kontinenta, pilsētās sākusies zināma narkotiku tirdzniecība, kas nākotnē var izvērsties par nopietnu problēmu. Āfrikā ļoti izplatīts ir AIDS, kas tāpat ar viesstrādniekiem iekļūst Lībijā. Oficiālu datu man nav, bet paši lībieši stāstīja, ka viesstrādnieku skaits sasniedzis 7 miljonus. Pašu lībiešu pagaidām ir tikai 5 miljoni.


Revolūcija ir būtiski mainījusi lībiešu dzīvi, salīdzinot to ar citām arābu valstīm. Ja, piemēram, Ēģiptē tirgotāji ilgi kaulējas par preces cenu un noteikti piekrāps nepieredzējušu ārzemju tūristu, tad Lībijā tirgotājs uzreiz pasaka galīgo cenu. Tiesa, cenas nav rakstītas uz precēm, tāpēc jāpaļaujas uz tirgotāja godaprātu. Nav arī kases aparātu, jo Lībijas ekonomika darbojas pēc citiem principiem (nodokļu sistēma ir vienkārša un visiem saprotama, nodokļi nav lieli, bet tiek iekasēti pilnīgi, krāpšana ir maz iespējama). Tirgošanās Tripoles centrā ir ļoti plaša, daudzveidīga un dzīva. Nav lielveikalu vai lielu tirgus laukumu, bet ir daudz privātu sīktirgotāju, kas aizņēmuši šaurās vecpilsētas ielas. Nopirkt var visu: sākot no veclaicīgiem kalumiem un ar kompasu aprīkotiem arābu apģērbiem (lai dievlūdzēji zinātu, uz kuru pusi atrodas Meka) līdz modernākajai elektronikai. Vecpilsētas centrā var sastapt arī pa nelegālam valūtas mainītājam, kas darbojas, īpaši neslēpjoties. Reketa nav, ja nu vienīgi starp narkotiku tirgotājiem. Nemanījām arī kabatas zagļus, kādu netrūkst Ēģiptē. Lai gan paši lībieši ar zeltlietām negreznojas, Tripoles centrā ir ļoti daudz zeltlietu tirgotāju, kas orientējas uz iebraucējiem. Mūzikas ierakstu stendos nopērkamas pārsvarā arābu kasetes un kompaktdiski. Ir arī Korāna dziedājumi un lībiešu reps. Salīdzinot ar krāšņo, toņiem bagāto un daiļskanīgo arābu mūziku, reps skan ļoti nabadzīgi, bet Latvijas delegācija to labprāt pirka.


Pašā Tripoles centrā pie jūras ostas jutām arī Rietumu ietekmi: kāds entuziasts katru vakaru mēģināja tirgot Rietumu rokmūzikas klasiku, labākos paraugus skaļi demonstrējot caur vecmodīgiem skaņas pastiprinātājiem. Pirktgribētāju gan nebija daudz. Satiekami arī vietējie disidenti, kas, pazīdami mūsos ārzemniekus, nāca aprunāties angļu valodā. Viņus interesē avangarda māksla un jaunākās pasaules modes vēsmas, viņi nekautrējas lamāt "Kadafi režīmu" un stāstīt briesmu stāstus par dumpīgo studentu pakāršanu. Nevarētu teikt, ka šos Rietumu masu kultūras nesējus Lībijā kāds vajātu - nometnes organizētāji mūs aizveda pat uz avangarda mākslas izstādi, kur varējām izrunāties ar vietējo kosmopolitisko inteliģenci, kas labprāt runā krievu valodā. Izstādē visas lībiešu sievietes (izstādes apkalpotājas) bija uzsvērti ģērbtas tikai pēc Rietumu modes un atdarināja rietumnieciskas uzvedības manieres. Latvijas delegācija savā vidū nopietni apspriedaās, vai tik vieglprātīga Rietumu masu kultūras ielaišana pakāpeniski neizskalos uz tradīcijām balstīto Lībijas sabiedrības harmoniju (kā tas diemžēl jau noticis Latvijā)? Kad savas bažas izteicām Lībijas pārstāvjiem, šķiet, viņi īsti nesaprata, par ko mēs runājam.


Ievēroju, ka lībiešiem nav raksturīga nekāda ksenofobija vai nacionālisms eiropiešu izpratnē, bet jūtama ļoti dziļa brīvības un taisnības izjūta, kas tad arī izpaudās bezkompromisa cīņā pret ārvalstu kolonizatoriem un vietējiem apspiedējiem, kas ļauj nepadoties pasaules žandarma provokācijām. Lībijas dienvidos dzīvo melnās rases beduīni, kas mēdz apmesties arī Lībijas ziemeļu pilsētās. Nometnē muzicēja melnādains folkloras ansamblis. Baltie lībieši viņu mākslu uztver kā savējo. Starp rasēm nejūt ne mazākās nepatikas vai sprieguma. Pats Kadafi, lai gan ir arābs, pasludinājis, ka pasaules nākotne piederēs melnajai rasei. Viņš ir Āfrikas apvienošanās idejas galvenais iniciators un konsekvents īstenotājs. Bet rasistiskā Amerika vēl grib mācīt lībiešiem, kā dzīvot! To vērojot, manī raisījās dziļas pārdomas. Ar ko izskaidrot šādu tautas drošību par savu nākotni? Varbūt ar to, ka lībieši - gan individuāli, gan kā tauta - ir mierā ar sevi, droši pieņem nākotnes izaicinājumus, bet ir saglabājuši arī savu tradicionālo pamatu, kas sniedz nesatricināmu iekšējo pārliecību? Kas lībiešiem deva spēku cīnīties pret zvērīgu iebrucēju un kas tagad dod spēku kā līdzīgs ar līdzīgu sadarboties ar šo pašu iebrucēju pēctečiem? Lībiešu tauta ātri vairojas un nostiprina savas iespējas. Laikā, kad Rietumeiropas jaunā paaudze vairs negrib turpināt savu tēvu sāktos darbus, Eiropā darbu atrod miljoniem arābu, arī jaunie lībieši. Bērnu vietā eiropieši labāk tur suņus. Ja tā turpināsies, drīz Eiropas savienības vietā būs Apvienotie Eiropas emirāti. Lībiešiem zem kājām ir stingrs pamats: liela dzimstība, stipras dzimtas, laba izglītība, stipras tradīcijas, optimisms, ticība nākotnei. Viņi ir tikuši skaidrībā ar savu pagātni, paņēmuši līdz to labāko, mācījušies no kļūdām. Kamēr eiropieši noslīkuši egoismā, patērēšanas, mantu un ērtību kultā, kamēr eiropieši par galveno dzīvē uzskata naudu un manipulē savus līdzcilvēkus un sevi, no bezjēdzīgās dzīves mūk virtuālā realitātē, kamēr eiropiešu dzimtas izmirst un deģenerējas, kamēr eiropieši noslēgušies savos dzelzsbetona būros un baidās no svešajiem kaimiņiem, tikmēr lībieši droši ceļ savu nākotni.


Tas liek domāt arī par mūsu Latviju un latviešiem. Kāpēc mēs piemēru ņemam no izmirstošajiem un savu dzīvi sagandējušajiem? Kāpēc mēs esam atmetuši pamatu, no kura sekmīgi attīstījušies mūsu senči? Kāpēc mēs atkārtojam vecās kļūdas? Kāpēc mums bail tikt skaidrībā ar savu vēsturi? Viens lepojas, kā viņš karojis zem Lielvācijas karoga, otrs - zem PSRS karoga, trešais sapņo maršēt zem NATO karoga, ceturtais gaida, kad tiks uzaicināts pie Eiropas klātā galda, bet neviens nedomā, kā ar saviem spēkiem nodrošināt savas tautas nākotni. Sociāli nenogremdētā tautas daļa mērkaķojas pakaļ Rietumu pirmsnāves orģijām. Kam vēl spēks un prasme, cenšas to lēti pārdot kaut kur ārzemēs, bet neviens nedomā, ka ar šo spēku varētu uzcelt labu Latvijas ēku, kas derētu gan pašiem, gan bērnu bērniem. Dažs sola visas nelaimes novērst, izsūtot 700000 kolonistus, bet šā risinājuma piekritēji nesaprot, ka šie 700000 kolonistu lielā mērā ir tas stabilizējošais faktors, kas latviešus attur no vēl lielākām neprātībām. Tauta, kas zaudējusi pamatu un nav mierā ar sevi, atstāta vienatnē, sevi saplosīs, sāks izrēķināties ar savām "noklīdušajām" sastāvdaļām, "puvušajiem graudiem".




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa